Placebo Rush

Where feelings come to die

pasaule griežas

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

View

Navigation

August 14th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
kaķ: es izdomāju konceptu jau trešajam Placebo Rush albumam.
VZ: o! Nu?
kaķ: līdzīgi kā Keiva tam tur Murder Ballads, bet labāk. Tur dziesmu sēriju how to kill people.
VZ: o, jā!
kaķ: vienkārši uzrakstīt visu to, kā es savā galvā killoju and destroy.
VZ: vispār albuma nosaukums How To Kill People jau vien ir pareizi. Vienkārši pareizi.

August 13th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
tātad. sestdienas pārgājiens.

aizbraucām uz to mistisko pilsētu Střezimíř un gājam iet pa hiking trail uz Tábor. viss likās tik jauki. silts, bet nav karsts, mazliet pūš. maz pa ielu jāiet. mežā labi. viss tā patīkami. kaut kur pie 80% noietiem nospriedām, ka viss tik labi.

un tad sākās.

gājām, gājām. a tur bultiņa, ka, mol, ejiet krūmos. mēs jau sanervozējāmies, jo tas nekad nav uz labu. neko. ejam krūmos. krūmi izrādījās mazākā no mūsu problēmām. jo priekšā bija milzīgs nātru lauks. saprotiet paši, mēs nebijām uzvilkuši bikses un zābakus. es tur nopanikoju. bet nu. a ko darīt? neies tak atpakaļ. izbridām. au. auauauuau.
tad bija jālien cauri citiem krūmiem. tad vēl bija nātres. tad vēl krūmi, kuriem bez maz rāpus jālien cauri. tad pa kaut kādiem dēļiem. tad vēl mistika. un tad taka ved uz sliedēm. tur ahtungs pie ahtunga. viss pilnīgs pizģec. VZ teica, ka viņam tie krūmi esot sastrjomījuši. bet tad, kad es tur gāju, man likās, ka if it's my fate to die here, so be it.

bet nu. izdzīvojām, vai? pēc tam ļ garšoja als.

atradām arī pareizo burgernīcu. tur pa nakti spēlēja tik lielisku industriāli, ka man nonesa jumtu un iedeva laimes sajūtu. sakiet, ko gribat, es visādu mūziku klausos. bet industriālis, tāds pareizs nes jumtu. gaviles, visur gaviles.

nākamajā dienā norm pļurkājam atkal burgernīcā. pat burgerus uzēdām. tur bija kaut kāds apteksnis, kurš visu laiku pīpēja zaļumus un klausījās kaut kādu triphopu vai ko nu tur. ik pa brīdim piesēda pie dažādām kompānijām uzpīpēt. un visskumjāk bija tad, kad iepriekšējā vakara bārzaja ar visu savu industriāli ieradās tad, kad bija jau jāiet uz vilcienu.

August 11th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
- viesnīcas it kā ir, vietas arī.
- nu tas tagad..
- nu jā, unless tie tur, šitie, zemes apstrādāji.
- kurmji? O_O
- fermeri, bļaķ.

Jā, cibiņi, festivāla orgkomiteja atkal grasās iet iet. Izskatās, ka no vienas randomas pilsētas, kuras nosaukumu neviens nespēj iegaumēt, uz Tábor. Protože we can.

Also, izskatās, ka būs jāmācās tomēr tā valoda.

August 10th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
- līdz cikiem šodien vergosim?
- līdz beigsies.
*noskumst*
- best before end
*histēriski smejas*
- tā saka!
- nu jā, es gribētu beigt strādāt pirms pasaules gala. Iedomājies, tur pasaules gals...
- ... jā, vai ne? Visi tur ārā priecājas un mirst, bet tev jāsūta saskaņot. Vai tev vispār spineri jāskatās, gribas piedalīties tusiņā, bet jāgaida, kad izprocesēsies huiņas.

Add to Memories Tell A Friend
Pat vēl neesmu te pārvākusies, bet pie manis jau brauc ciemos. Par laimi, par to man tika paziņots tikai pēc biļešu nopirkšanas un es lielāko daļu tā laika grasos pavadīt fošistiskajā Vāczemē.

Bet vakar indeed bija ļ dīvaina diena. Nu, ja neskaita pastaigu cauri mežam, jo tas gan ir norm. Bet citādi tiešām. Ir arī jauni zilumi uz kājām, ja kāds prasa. Paskaidrot nemācēšu.

Equal parts of everything. Un es nezinu, a ko nu?

August 9th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Šodien ir ļoti jocīga diena vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem ir sakarā ar to, ka vakar satiku TrakZ. Šorīt pārcilāju prātā vakarvakaru un palika ļoti jocīgi. Sēžu tagad uz balkona, dozēju nikotīnu un nesaprotu, a ko nu?

Nē nu, izlikties, ka viss norm, ko tur gudrāku.

Vēl man kaut kā dīvaini ir gan iepatikusies, gan izbesījusi lidošana. Tas ir kaut kāds totāls me-time. Tu tur esi iesprūdis tajā bleķa putnā, nekādi sakari, parasti arī nekādas sarunas, nepatīk cilvēki apkārt, tāds sēdi savā galvā un esi. Un man jau ar sevi patīk vispār. Bet toties ņemšanās pa lidostu, tas gan ir baigi nogurdinājis un apnicis. Šogad laikam vēl kādi 6 lidojumi.

August 8th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
- es baidos, ka tur varētu sanākt ahtungs.
- es par to esmu pārliecināts!
- nu beidz, maybe I’m going to be sensible, reasonable and serious.
- yeah, for the first five pints!
- dude!
- who are we kidding?
- me!
(Visi smejas)
- es gribēju dzīvot ilūzijās!
- kaut kur jau ir jādzīvo, komunālie lēti tur.

July 23rd, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Atkal sēžu lidmašīnā un rakstu notes cibrakstam. Tāds pagaidām liktens sakritis.
Anyway.

Sestdiena. Kaut kā ar piespiešanos piecēlāmies pirms vieniem dienā. Kaut kā sarosījāmies, sagūglējām vlakus un braucām braukt uz Lysá nad Ladem iet uz Nymburk.
... tālāk ... )

July 20th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
- mans CV varētu sākties ar why to employ me, because fuck you that’s why. Kurš negribētu mani ņemt darbā?
- Latvijas prezidenta drošības dienests.
- gan jau ne tikai _Latvijas_ prezidenta dienests.
- gan jau karalienes arī.
- and I just wanted to steal her cutlery.

Vakar bijām ne tikai pastaigāt, ne tikai nejauši satikām Rolliju random barčikā, bet bijām arī Brāļu barčikā un pasmējāmies. Acīmredzot tieši šo no visām tām sarunām man bija licies svarīgi pierakstīt savos Notes. Nolēmu izcelt gaismā, iekopēt blodziņā, ja nu kāds lasa.

July 19th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Esmu pavadījusi ļ ilgu dzīves posmu pielaikojot un padzīvojoties dažādās “personībās”, lai kaut kā izdzīvotu un / vai iekļautos tajā, kas nu man apkārt. Pārsvarā esmu atzinusi tās par noderīgām at the time, bet moving on vienmēr ir sagādājis vislielāko prieku. Bet tagad tas vairs neizklaidē tik, tikai nogurdina pārsvarā. Kas savukārt nozīmē, ka nāksies beigt izvairīties no konfliktsituācijām.
I’m never going to be the best version of myself because I’m sick and tired of that shit.

Also, on a related note, countdown apps saka 86. Trešdien domāju aiziet uz ofisu, parunāties ar Priekšnieku par to visu.
Un jā, es publiski atzīstu, ka Brexit is one of top 3 reasons why.

Bet vispār, šovakar tāds saulains vakars, ies pastaigāties. Šeit vakars tika gaidīts jau kopš paša rīta.

July 17th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Skatoties uz cilvēku, kurš pārvietojas ar braucošu tabureti, radās pārdomas, ka varbūt cibas festivālu ietvaros uzģenerētās pilnīgi vājprātīgās biznesa idejas nav nemaz tik bezcerīgas. Ja jau kāds ir izlēmis masveidā ražot un acīmredzami successfully notirgot cilvēkiem tādu huiņu, varbūt arī ballītes orgkomitejas idejas varētu veiksmīgi realizēt un padarīt ienesīgas, lai jau minētā orgkomiteja beidzot varētu atļauties nestrādāt.

Also, lasīju te šodien internetus un pavisam nopietni aizdomājos, kādā veidā ar mani kopīgu valodu atrod mani creative friends? I am the socially awkward tech team member and nobody knows what I really do for a living. Bet man ir draugi (kuru man nav, jo man taču nav draugu), kuri visādi nodarbojas ar radīšanu, creative shit un all the things that I don’t really get. Bet kaut kā skaidrā vēl neviens nav palicis.

Add to Memories Tell A Friend
Svētdien vispār bija silti, zilā (using the word ironically) Donava, brokastu salāti bija viens no ļ retajiem ēdieniem, kur man garšoja pilnīgi viss, kas bija uz mana šķīvja. Vīntoniks also risina visādas dzīves situācijas. Tā lēnā garā nošūpojāmies vīntonikos pie upes pa dienu, bija izteikti silti, bet bija arī vējš. Bija tiešām lieliska diena. Un tad vēl picērija, Da Vinči un vispār viss. Vienīgais, ka slovāki īsti nemāk vīntonikus, bet vismaz māk atnest sastāvdaļas konstruktoram. Šis paliks atmiņā kā viens izdevies piecpadsmitais jūlijs.

Par vakardienu gan grūti pateikt kaut ko. Tur jā-hmm ahtungi.

Šodien atpakaļ darbos.
kaķ: ja viņi tur visi ir nomiruši, tad kāds varētu atmirt uz piecām minūtēm, lai ierakstītu čatā, ka visi nomiruši.
VZ: nu jā, būtu tikai pieklājīgi.
kaķ: citādi es te gaidu ziņas, bet neviens ar mani nerunā.

Bet nu izrādās, ka visi-visi nav nomiruši. Nāksies turpināt šito strādāšanu. *nopūšas*

Ak jā. Un laikam mēs ar Marlīni esam bound to talk at least once a year, on our birthday. It’s the nice thing to do. (VZ gan valīdi pajautāja: since when do you do those? Bet saprotiet paši.. )

*nogurst*

July 15th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Runājot par šito, man galvā jau ir tik daudz ideju par to, ka jāiemēģina dažādi tualetes papīri, dažādas tīšanas tehnikas. Tur vienkārši tik daudz aizraujošu variables, ar kuriem operēt.

Citās ziņās, Bratislava ir kaut kas dīvains. It kā nosmējāmies, ka bija arī snowstorm, bet ir tik karsts, ka tas pārvērtās lietū. Citādi bija tiešām jauki laikapstākļi. Sēdējām ārā Da Vinci barčikā un līdz kādiem vienpadsmitiem bija omulīgi indeed. Nosmējāmies. Tad iegājām tomēr iekšā, tur pīpmaņistabā. Bāra zaja, kura tiešām bija ļ jauka, bet ātri vien izrādījās, ka drusku pushover, jo ļāva visādiem random cilvēkiem izvēlēties mūziku. Tas kaut kā nepriecēja. Aizgājām uz otru fav barčiku, a tur bija kaut kāda super skaļa un super sadzērusies kompānija un atkal kaut kāds idiotisks čuvaks pie mūzikas. Bāra zaja uz to čuvaku vienbrīd pat sakliedza, bet tas īsti nesasniedza dzirdīgas ausis. How could it, mūzika bija ne tikai slikta, bet arī skaļa. Noskurinājāmies un tomēr padevāmies un gājām prom. Runājām, ka Brno bāra zaja gan neko tādu nepieļautu, sen būtu kārtībiņu ieviesusi.

Ā, vēl mēs, izrādās, nedaudz nokavējām lokālo praidu, kas bija noticis vakar.

Bet nu. Šodien ir šodiena. Es tā īsti nezinu, what to make of it. Bet vakarā gan jau aizies uz lielisko picēriju.

July 3rd, 2018

Add to Memories Tell A Friend
gribēju uzrakstīt garas pārdomas par to, kā veidojas manas attiecības ar citiem cilvēkiem, īpaši pieminot TrakZ, ar kuru labi tika iemalkots vakar.

tā vietā drusku gribas pabičoties par to, ka visi šodien visur, visi visur skatījās jobanu fudbolu. jā, arī telepurķos tūbiņā. jā, arī tad, ja nebija paņēmuši līdzi austiņas. jā, arī kliedza līdzi. jā, arī tiešā manā tuvumā.

vēl es tāda nananā nogurusi eju pa ielu. pretī nāk čuvaks, kas it kā pagaidām vēl ir legāli. viņam ir baltas in-ear austiņas, kas arī it kā kakbe nav aizliegts, bet nu nosodu vienalga. bet tad tā pavirši skatoties, kas ir mans parastais skatīšanās veids, viņa austiņu vads ir redzams līdz brīdim, kur tas nonāk viņa mutē. izskatās, ka viņš to otru vada galu ir vienkārši norijis. laikam ļ grib ieklausīties sevī.

Add to Memories Tell A Friend
vēl te par to pašu sestdienu. mēs tur redzējām briedi. un, kad iznācām no meža, nokāpām no kalna, kad gājām cauri tiem ciematiem, tad runājām, ka izskatās tā, it kā būtu iestājies pasaules gals, kamēr mēs mežā. visi nomira, bet mēs izdzīvojām, jo nezinājām, ka jāmirst, jo mēs taču jobanā mežā.

also, kad beidzot gājām migt, saruna apmēram tāda
kaķ: bet zini, vispār man tas kalns riebjas...
VZ: man arī
kaķ: .. es gribētu to iznīcināt...
VZ: es arī
kaķ: .. nolīdzināt līdz ar zemi. un uzbūvēt tur jobanu stāvvietu! ... ar trotuāru visapkārt!
VZ: jā, ja viņi tur tur to kalnu dēļ tās mājas kalna galā, es varu pateikt, ka to droši var jaukt nost, tāpat neapdzīvojama.
kaķ: jā! huiņa kaut kāda.
VZ: aha, noteikti, ka pat elektrības tur nav.
kaķ: tur pat jumta nav!
VZ: da tur pat sienas pussabrukušas, kur tur jumtu vispār uzlikt.
kaķ: bet tas jobans kalns...
VZ: vispār, ja viņi norok to kalnu, viņi varētu izmantot to zemi, lai aizbērtu to jobanu bedri.
kaķ: re, kā mēs viņiem visu atrisinājām!
VZ: jā.
kaķ: jāraksta šitiem te, valžiem, ka mēs viņu problēmas esam atrisinājuši. varam taču strukturēti un epastā.
VZ: jā, smuki noformatēt, ka rekur jūsu problēmas, rekur mūsu risinājumi.
kaķ: nu un attachmentā šito te, excel failu ar rēķinu.
VZ: diez ko liels jau nebūs, ja padomā, kādas pašizmaksas šim pārgājienam.

toties svētdienā pamodāmies un aizgājām sarkanās žurkas bāriņā dzert vīntonikus saulītē. sākumā bija neomulīgi pavēsi un pūta. bet tad ieslēdza sauli un aizgājām sēdēt tiešā saulē, tad jau bija varen omulīgi. izpļurkājām ievērojamu daudzumu vīna un jutāmies fuzzy un ļ apm paši ar visu. izrādās, ka Šumperkā nekas nenotiek vecpilsētā, bet tur, uz tās tur ielas, tur ir viss, ko dzīvē vajag. bet nu, ap četriem jau bija jātaisās uz Prāgām atpakaļ. tur mēs, protams, pamanījāmies nostaigāt vēl nepilnus 12 km tīri tā, jo nu, because we can. ievelties SpB bija tiešām tāda kā home sweet home sajūta tomēr.
Powered by Sviesta Ciba