bra, shoe and biscuit

Where feelings come to die

doesn't listen

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

Navigation

October 15th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
man ir kaut kāds jocīgs thing, ka es gribētu būt gara. es vienmēr esmu gribējusi būt gara. un katru reizi, kad man jālec pāri upei vai jādara kaut kas, kur noderētu garākas kājas, mēdzu skaļi piezīmēt, ka "see, that's why I want to be taller!". un VZ vienmēr bičojas pretī, ka toties viņam tur augšā garam visu laiku uzbrūk koki un vēl nezin kas. un katru reizi, kad es dabūju ar zaru pa seju, noburkšķu, ka arī te lejā ir bīstami. pie tam, zirnekļtīkli pāri takai vienmēr ir _manu_ acu augstumā.

kaut ko sestdien stāvējām, pīpējām pie Orindža. neatceros, par ko bija saruna, bet..

VZ: būt garam ir ciešanas!
kaķ: jā, mums te lejā ir fucking rainbows and fucking unicorns and rainbows fucking unicorns and unicorns fucking rainbows, and rainbows fucking rainbows, and unicorns fucking unicorns, it's a fucking orgy.
VZ: O_O tev tur papjorla.
kaķ: jā, man nācās sevi apzināti apstādināt, pirms es tiku līdz trios.
VZ: ... un četr..
kaķ: jā, tā mums te lejā.
VZ: ā, nu la jums, te augšā nekā tāda nav.
kaķ: nu man jau šitas apnika, es gribu tur augšā.
VZ: jā, reizēm gribas vienkārši iedzert.
kaķ: nu, citādi iet iedzert, a tur horny unicorn, vai sliktāk...
abi vienlaicīgi: horny rainbow.
(tehniskā smieklu pauze)
kaķ: I'm sorry.
...
kaķ: still want to be taller.

October 14th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
pirms gada šajā datumā mēs ar VZ vilkām divus čemodānus cauri Prāgas centram, bičodamies par to, cik tas viss skaļi. nespēju atcerēties, vai gājām pa taisno uz SpB, vai nolikt tos čemodānus vispirms.
bet tas viss bija jocīgi. atceros, ka jutos pārsteigta, cik salīdzinoši vienkārši es jutos tās beidzot jau oficiālās pārvākšanās dienas sakarā.
gads. prikiņ?

pa šo gadu ir noticis un izdarīts, izdzīvots un piedzīvots viss. vienkārši viss.

un, lai tur vai kas, bet fuck me, I am indescribably grateful that this decision happened (by accident just after I broke up with my CZ girlfriend) and we all did that, all the people who helped me and everything, we all moved me here (and Fluffball, too) and I almost want to hug everyone and send them hearts, even though brains would be more appropriate.

un kaut kādā ziņā, jūtos satraukusies par to, ka tagad laikam sāksies jau nākamais gads te. cik daudz visa vēl var notikt?
bet šodien, ļauži, šodien ir vienkārši wow un thanks, frog.

October 13th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
Mother Nature ir dīvaina tāda padarīšana. mēs te salām un salām. un tad šoweekend beidzot iedeva siltu laiku atkal. visi tādā ohujā, ka pat iet ārā. vakar tā arī neuzvilku zeķbikses vispār. bija it kā līdzi somā, bet nesavajadzējās. vakardienas labākos citātus laikam likšu citā postā. beet.

kaut kā savācāmies un aizgājām uz kaut kādu sidra festu upmalā. bija tik forši iet iet atkal, kaut arī pa pilsētu. bet nu zilas debesis, prožektors, silti, karsti pat. saules baterija spēcīgi tika palādēta, jā. jutos līksma un jestri.

upmalā, protams, izrādījās, ka tas ir vairāk kaut kāda havčika fests un sidra teltis tikai trīs. **nopūšas** nu neko. iemalkojām kaut kādus dzērienus, kurus līdz galam negribas saukt par sidru, bet a ko citu ta? kaut ko noņirdzāmies par bezdarbniekiem gulbjiem, pīlēm, kuras izmisīgi grib iekļauties gulbju barā, un vēl visu ko iespējamo, kas nu sagadījās prātiņos randomā. īsi pirms sešiem tomēr palika vēsīgi. un sāka arī viss apnikt mazliet. mums tiek izkoļīts, ka pie teātra esot barčiks, kurā dod Aspalls. neko, ejam tur. ar līkumu un tā, bet vienalga, kamēr iet, tikmēr jau nesalst. aizgājām uz turieni, paskatījāmies un sapratām, ka huiņa ne barčiks. tā kā man sāpēja abi ceļi un vajadzēja uz tualeti, tiek izlemts, ka jāiet uz Orindžu, jo tas vistuvākais safe bet. izlavierējam cauri vecpilsētai. es apm secināju, ka mani skilli ik darbadienas rītu / vakaru tikt uz / no ofisu, kas atrodas Covent Garden tuvumā, cauri tūristu pūļiem, ir lieliski joprojām saglabājušies in muscle memory.

tiek secināts, kopš EtF sākusi tur strādāt, ir ļ dīvaini būt Orindžā, kad tur _nav_ EtF. un vēl noņirdzāmies, ka apteksne ar mums runāja angliski, mums bija bezmaz jāpiedomā, ka jāatbild arī angliski. un tur jau nekad nevar zināt, vai apteksne pati vispār runā valsts valodā. neko, iemalkojām pivci, parunājām par Pilzenes / Bernarda als fenšujiem. secinājām, ka fenšuji vispār ir ļ, ļ sarežģīta lieta un ne visi var atļauties kaķīšus noalgot, kuri tur visu sakārtotu pareizajā fenšujā.

bet piemetas kaut kāda dīvaina sajūta un tomēr gribas uz SpB. SpB tomēr ļ la.
vienīgais, ka mani izrāva no turienes runāt ekrānā ar JBJ.

in the light, ka JBJ tiešām grasās doties šurp novembrī, tomēr nevaru noturēties necitējot kaut ko, kas notika kadte the other day:
"Why do you get the good freaks? At the moment my only entertainment is a psychopath who (red.piez. - said he) wants to destroy me emotionally. don't get me wrong, it is great fun, obviously, but I want the (red.piez,. - good) freaks too!"

runājām ar JBJ par to jocīgo pussapīšanās lietu. man nav ne cik skaidrāks, kas tieši ir tas, ko mēs daram, bet, ja es pareizi saprotu, tad šitā nesaprotamā huiņa ilgs līdz viņš te ieradīsies, tad domās tālāk.
man kā relationship anarchist it kā nav grūti eksistēt šādā setup. mums ir kaut kādi izrunāti boundaries un kaut kādi dīvaini implied boundaries. ir it kā tāda konkrēti konkrēta apziņa visiem, arī pausta verbāli, ka te nekādas nākotnes un happily ever after nav un nekad nebūs. bet reizēm kādam pasprūk kaut kādas bīstamas what-ifs idejas, bet tās parasti otrs vienmēr nokušina. metodes tādas, ka JBJ vienmēr piemin to beznākotni, bet, ja viņam pasprūk, tad mans go to nokušinājiens ir, ka we'll deal with that if and when it comes.

tad nu vakar kaut kādā brīdī, ekrānos, gulējām katrs uz savas sōfas, tērgājām, skatījos tajā sejā un domāju par to, ka vispār jau lielākā daļa visu to emociju un sajūtu ir iekšiņā nokillojušās. ir palicis kaut kas ļoti, ļoti dīvains, ko gribas izdzīvot un novest līdz neizbēgamajām, bet tomēr naturālajām, tā beigām.

un tad es uzrakstīju TrakZ. I shoudln't've done that.

October 11th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
laikam sanāk tā, ka pirmdien ir oficiālais anniversary. wow.

bet par vakardienu.

Android Asteroid bija dīvians gigs. ļoti bipolārs. sāka ar proper elektroniku un ballītes orgkomiteja visi astrālā un dejo. pārējā publika mīņājas. tad kaut kur pa vidu viņi tur kaut ko parunāja, kaut ko aplaistīja, tad sāka spēlēt pseidoelektronisku-ish disko. te publika aizgāja kalbasīties visi, bet mēs ar VZ stutējāmies pret stabu un drusku nīgrojāmies. tas izskaidroja ļoti daudzu zaju outfit choices tho. aaanyway. beigās tomēr iedeva vēl elektroniku, incl kraftwerkīgu tjūnu. tas atkal tomēr radīja labu sajūtiņu. lai gan, tā kraftwerka-ish tjūņa laikā man gribējās, kaut būtu pabrīdinājuši, ka tāds būs, es būtu ibuprofēnu ierijusi, lai tā nostaļģiskā high sajūta būtu efektīvāka :D

pēc tam nolēmām neriskēt iet pie Jiržika, bet aizgājām uz Brāļiem. jā nu. English football fans are total dickheads and bellends. citādi jau noņirdzāmies. saprotiet, man vajag gludekļa sejas masku (aliexpresī, vai kā nu tur, tur neesot). un gludekļa vajag, jo grābekļa liekas neefektīva, jūs grābekli esat redzējuši?

dakujem.

October 10th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
par to, ka visi te bija uz Haelos, to jau VZ pieminēja. tiešām bija fantastisks gigs. tāds astrāls un bliss un pēc tam visu atlikušo vakaru galvā mazliet žūžoja tas viss. tiešām labi cilvēki.

bet ko es jums gribēju teikt?
Brexita sakarā sāk rasties aizdomas, ka jāsāk klausīties citu valstu mūzika, jo salīdzinoši mazās grupas no UK vairs nevarēs atļauties braukt uz mūsu Eiropām koncertos. bet, ja tā paskatās, kādu mūziku taisa tās citas nācijas, uzreiz paliek tā skumīgāk. nē, don't get me wrong, gandrīz katrai (Eiropas) valstij ir izdevies kaut kas nebūt sakarīgs. jā, pat zviedriem taču ir Johansons. tomēr, tā paskatoties uz spēlētākajiem muzikālajiem grupējumiem, manās listēs iespaidīgi dominē UK mūzika.

bet nu, Haelos labi sažūžināja galvu tai vakarā un vakar līdz ar to bija diez gan globāla pohiņa, kuras iespaidā tika nopirkti tix uz koncertu šovakar.

October 6th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
- ... than when I met you first time.
- which first time?
jeb citiem vārdiem - es bez psihripām esot daudz labāka es. apm. ņurd. :)

bēēēt.. vakar. bičojos par jaunāko Microsofta Windows updeitu. tur.. tur.. sabāzuši, cik vien native apps varēja, iekš fucking Edge. besī ārā. bet nu, es nepāriešu uz linux, jūs ahujeļi? un āboļdatori arī īsti nav opcija. cik gadus jau samierinamies ar Microsofta visiem šitiem izgājieniem. šitas it kā ir a step too far, bet... nekas jau neatliek. VZ, protams, iesaka visus MS native apps, ko es lietoju, ieviest third party. to be fair, es ļ, ļ maz lietoju MS native apps. calc un snipping tool, principā.
anyway.

tad saruna derailed un bija nananā.
līdz es atcerējos un sāku stāstīt, ka man pa nakti bijis sapnis, kurā man bija sekss ar sievieti. bet es nespēju atcerēties, kuru. atceros tikai, ka ar IRL pazīstamu, bet nekā, nu nekā nespēju atcerēties, kuru tieši. tad nu stāvējām, pīpējām un es aktīvi cietu, cenšoties atcerēties.

VZ: jā nu, būtu labi zināt, kuras klātbūtnē tev tagad justies awkward. it kā varētu visu pazīstamo.
kaķ: nu nē, it's too much effort. enerģijas ir tik, cik ir. gribētos tomēr, lai zinātu to vienu.
VZ: es saprotu, jā.
kaķ: es nesaprotu, kā man tagad justies!
VZ: nu neko, sadzīvot ar to, ka tagad šitā.
kaķ: jā, tāpat kā ar Microsoft.

October 4th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
pēdējā laikā esmu mazliet nogurusi no tā, ka nevis iziet no komforta zonas, nevis tā neliekas brīva izvēle iziet no komforta zonas, bet es nezinu, where the fuck palika mana komforta zona. then again, varbūt tā ir jaunā komforta zona. šis totāli nesaprotamais haoss.

VZ: kāds sunītis, tāda pīlīte.

brīžiem konkrēti neatrodu galvā resursus sarunām ar cilvēkiem. tā, ka dienām. ar cilvēkiem, ar kuriem parasti tiek runāts katru dienu. un nav jau arī īsti nekā, ko teikt. ko tur pateikt? ka atkal šitāds te sql serveris nemāk pats sevi? vai disku cluster palidoja? vai atkal facepalmīgi bugi jāsaglāb? par koncertiem jau nav nekā daudz stāstāma, tas viss vispār ir "you had to be there". serčiki? reti kurš manā draugu lokā skatās tādus pašus serčikus. un nav arī tik daudz laika vairs pašai tos skatīties, skatīt tur par disku klasteriem un to visu. par mūziku nav vēlmes runāt, there be dragons.

it kā nekas nenotiek, bet tajā pašā laikā, visu laiku kaut kas notiek un man zudusi jebkāda izpratne un kontrole pār. jau kādu brīdi galvenais secinājums par visu ir tāds, ka nekas jau nemainītos no tā, ja saprastu, kas te notiek, tāpēc nav vērts pat mēģināt (saprast). es teicu, ka man bail no augusta un tā arī bija. ir. kopš sākās augusts viss ir kļuvis neaprakstāms un nesaprotams. it kā sākumā bija cerība, ka tas viss arī paliks augustā. bet nē. tagad laikam oktobris, ja?

kaķ: izrādās, ka atkal esmu uzvilkusi saplēstās zeķubikses.
VZ: nu a ko?
kaķ; nē nu, man likās, ka es viņas izmetu, on the account, ka saplēstas.
VZ: gan jau izmeti pilnīgi norm zeķbikses.
kaķ: gan jau!

ja atcerēšos to, kas bija smieklīgā saruna vakar, varbūt uzrakstīšu. pagaidām atceros tikai to, ka gandrīz nopisos no krēsla aiz smiekliem.

ā, vēl bija tā lingvistikas saruna kadte dienās. par iegaumēt vs atcerēties. uzskatu, ka tā ir ļoti ilustrējoša un būtu jāpielieto kā mācību materiāls.

kaķ: es gribētu iegaumēt nepieciešamo produktu sarakstu, kad eju uz bodi.
VZ: nevis atcerēties?
kaķ: da kā es varu atcerēties, ja neesmu iegaumējusi in the first place?

---
jap. this is a good enough illustration of my brain processes of late.

October 2nd, 2019

Add to Memories Tell A Friend
kaķ: jukebox, ja! kad nopirksim SpB, to devaisu vajag atstāt, bet ar obviously sasistu ekrānu!
VZ: O_O
VZ: ...
kaķ: nu
VZ: jā. varam pat iekšas atdot atpakaļ, mums tikai to kasti un sasistu ekrānu vajag!
kaķ: un apakšā pierakstīt "this is what happens" un viss.
VZ: ahahha
kaķ: un bāra zajām pieteikt, lai vienmēr atbild uz jautājumiem par to tekstu ka "kāds uzraksts? tur nav uzraksta! man te jāiet Darīšanās"

Add to Memories Tell A Friend
kad man urbj te apkārt, parasti uzlieku Skinny Puppy listi spoķikā, jo tas ir vienīgais, kas palīdz. nesen noklausījos to listi bez urbšanas fōnā un bija gandrīz vai pavisam cita skaņa listei. tā dzīvojam.

bet local historian returns ar sestdienas aprakstu. par piektdienu nav nekā daudz, ko teikt, jo nu.. darbs, darbs, darbs.

sestdien pamodos visa tāda laicīgi uz darbiem pirms desmitiem. secināju, ka Mattie neko nav sācis darīt. uz brīdi nezināju, vai vispār šodien būs tā release vai nē. aizgāju atpakaļ ar laptopu migā un kaut ko randomā snoozoju / skatījos serčiku. īsi pirms divpadsmitiem pamanīju, ka Mattie tomēr sācis kaut ko darīt. tad viņš man iepingoja, ka izdarījis savu un nodod tālāk darbus man. tad nu cēlos un hujārīju darbus, lai atrastu mega nelaimīti. piezīmēšu, ka release atkal pacientiem nebija izziņota, sisķiks viss stāv live un accessible. bet puse no sisķika nestrādā. sabakstam visādus citus cilvēkus, tie tur izlemj rīcības plānu, but it's going to take a few hours. kaķ sapingo VZ un izlemjam iet ārā tagad un vēlāk barčikā piesēdīs fiksi apdarīt, kad nu sisķis būs apvākts.

izejam ārā, aizejam tur, kur toreiz salijām. silti, saulaini un patīkami. ejam un ejam un baudam būšanu ārā dienasgaismā. bet tikmēr Borgijs un Džeimss savāc sisķiku. kaķ un VZ nobāzējas Andel āra pagalmā, jo vispār pūš un sāk nomākties, liekas, ka iekšpagalms ir risinājums. izvelku laptopu, a tur.. ok. lielākā daļa ir savākusies atpakaļ, bet vēl dažas huiņas nē. tad ir mega stragls ar visādām huiņām, gandrīz tiek zvanīts kastītē Pat, bet nu, Mattie savācās un atnāca atpakaļ darbos. visi te hujārī, hujārī. gandrīz nevaru pacelt galvu no laptopa. tik, lai pasūtītu pivčus. jūtos vainīga, ka nerunājos ar VZ, bet nu.. **nopūšas**

tad pēdējā brīdī ielecam metro un aizhujārījam uz Cross Club. tur NOHA. par NOHA gigiem es esmu jau rakstījusi. piezīmēšu, ka tur ierodoties es biju tik, tik izbesīta, nogurusi, ka nevarēju vispār neko parunāt vai respondēt. un tad atnāca NOHA uz skatuves, sāka spēlēt un visi sāka dejot. galvā nebija darbs, galvā nebija nogurums, nebija nīgrums, bija NOHA. koncis bija tik neaprakstāmi draivīgs un epic. izkratīja visu, visu, visu. vienīgais, ka NOHAs gigos vispār ir viskaitinošākā publika. bet nu pohuj. also pats Noha likās, ka bija totāli pjanijs. neko nepārmetu, vienkārši smieklīgi. instrumentos pūta vienalga ar pilnu atdevi un kvalitatīvu draivu. Chevy toties izbičojās par būšanu precētam.

pēc koncerta tiek saprasts, ka man nāksies vēl hujārīt darbus vēl šovakar. iekāpjam tramvajā, kurš, izrādās, nebrauc tur, kur mums likās, ka brauc. bet nu, sanāk savākties un nokļūt Brāļu barčikā. kur es vēl kādu stundu vai ciktur hujārīju darbus. tad laptopam beidzās baterija, iebāzu to somā un pieslēdzos atpakaļ ballītei. forši iedzērām vispār. mājās braucām atkal ar tramvaju, bet šoreiz bez negaidītiem random uzbrukumiem.

svētdien vēl rītu nohujārīju darbos, bet tad atkal par godu saulainam laikam sanāca iziet ārā. nevienam organismam nav spēka uz varoņdarbiem. tad nu aizgājām tos 8 km uz Branīk un piesēdām saulē malkot pivčus. šoreiz bez laptopa. bija tiešām forši. bet nu, ballītes orgkomiteja Māk forši. kad nosalām, tad jau SpB un nananā.

September 27th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
I'm going to try and make this post the most raw and unedited as possible.

vispirms darbā viss bija tik slikti, ka es sāku dzert vēl pirms darbadienas beigām.

tad braucām uz Amanda Fucking Palmer gig. tas bija teātrī. seated gig. kurš sākās ar In My Mind. ā, ja jūs neesat dzirdējuši, jūsu loss, ejiet noklausīties. the best cheesy song ever in this universe. un then... wow, fuck. fucking fuck. all the stories. being tied to a table, the abortions, the misscarriage, Anthony, Ash, the everything. tik daudz plosošu stāstu, visi krietnā jestruma un joku dressingā, un tās dziesmas, kas izvelk ledus gabalu no manām krūtīm, saspārda gabalos un tad baksta ar icepick pa palikušajām soft places. and it did blow my mind, it dismantled me to bits, to molecules, then atoms. and... so human, so, so, so, so human. I love that woman. no. even more. I _admire_ that woman. un viss šis vājprāta haoss, visas šīs nenormālākās lietas, tas viss ir smieklīgi and the songs. thanks, AFP. it's not like _any_ gig. it never is. AFP is the most human human that I've ever met (yes, I have spoken to her, I've met her).

- I phoned Anthony and asked him, can you for once tell me what to do. he just put the phone down. what an asshole!

- so I forwarded his email to my sister. she Hated him. she replied with that you're not going to answer him? **makes a face** I did answer.

- we googled "abortion near shit hotel in midtown" [... bad exp story...] so, we went back to the shit hotel and googled "nice abortion near..."

un tik, tik daudz.

after the gig we went to Jiržikbārs. jo kur citur, tas tuvākais. steidzami vajag iedzert un overwhelm is the biggest one can imagine. there's feels and emotions and all the other human shit. so raw. so, so raw it hurts and heals at the same time.

pie Jiržika bija Alejandro, kas bija atvieglojoši. bet tur palika skaļš un es gribēju mājās. aizgājām pie pakistāņa pēc some essentials. gājām gaidīt tramvaju. kakbe 15 min vēl.

pienāk kaut kāda īsa zaja (ar čuvaku) un zaja flirtīgi diņģē no VZ cigu. visādi tur pieprasa, vai viņam nav Camel vai kas tāds. bet nu nē. nu, sorrz, zaja. un tad zaja sāk tincināt, no kurienes VZ. un nekā, nekā, nekā nesaprot, kur ir Latvija. a moš mēs gribot iet ar viņiem iedzert pivci? bet nu nē, kas the fuck ir Latvija? viņas čuvaks mēģina palīdzēt, šķiet, ka viņš kursā aptuveni, bet nu tas viss bezjēdzīgi. mēs ar viņas čuvaku vairākas reizes saskatamies, visi tādi nopūtas, nopūtas vien. zaja tikmēr flirtē, flirtē, bet nu... tad pievēršas man, (visa saruna notiek čehiski, ja kas.) paprasa man, vai es arī no tās pašas vietas. es saku, ka jā. zaja metas man ap kaklu, novelk (fiziski) līdz savam līmenim un skūpsta. es, protams, ka ohujā, bet kaut kā uz izbrīnu paķerta iesaistos kakbe. tad viņa atraujas, saka man, ka es skaista, un atkal metas skūpstīt. es atkal totālā ohujā. also, jūs esat mēģinājuši izlīst no kaut kā tāda, kamēr esat puspietupienā, ar muguru iespiesti sienā un jums uzmetusies zaja? bet nu, man izdodas kaut kā pieslieties pilnā garumā un zajai nekas neatliek, kā atlaist mani. viņa mēģina mūs pierunāt iet ar viņiem iedzert pivci, bet mēs nu ka nē tomēr. zaja tur flirtē tagad jau vienkārši in the general direction of. tad pieķeras čuvakam un saka, ka šis ir mans vīrs un viņš mani mīl. mēs tādi, ānuok. viņi sabučojas un zaja pieprasa, lai mēs ar VZ bučojamies. atrunājamies, ka neesam pāris. tad pieprasa, lai mēs sadodamies rokās, uz ko VZ (ļ korekti) norāda, ka nevar, jo viņam tuvākajā rokā pudele piena. tad zaja pieprasa, lai es atvados arī no viņas Sergeja, kurš man paspiež roku, tad apskauj. man likās awkward, bet padomāju, ka es nupat ar viņa sievu bučojos, laikam jau sociālais protokols prasa awkward hugu. tad zaja kaut kā sakabina mūsu ar VZ rokas un aiziet.

visi acis.

labi, ka atnāca tramvajs, kurā bija tikai aizmidzis čuvaks, kurš pamodās un dzēra caurspīdīgo printera tinti, tad enerģijas dzērienu. tad bija cits čuvaks, kurš ēda havčiku un es atcerējos, ka es tak badā. ā nē, vēl tramvaja vadītājs kompostrēja kaut ko.

tikmēr ballītes orgkomiteja noturēja sapulci, lai secinātu, ka normālākā lieta, ko mēs daram involvē VZ bāžam galvu mana dzīvokļa nosūcējā virs plīts. pēc tam pavadījām laiku domājot, ko vēl salīdzinoši normālu mēs daram. came up empty. well, not true tho. we came up with shitloads of jokes. those are worth more. might write some of them down, but when I have had a moment to gather my thoughts tho.

dakujem.

September 26th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
skatīties kā no lielgabala šauj cilvēkus pa pretējās mājas sienu ir savietojams ar matu griešanu, bet AFP koncis nav. - tādi ballītes orgkomitejas secinājumi vakar.


freelancera dzīve - jau kādas vairākas nedēļas esmu atcēlusi 99% visu ārpusdarba lietu, jo jāhujārī darbi. ap vienpadsmitiem parasti vienkārši aizeju uz SpB un tur zombējos nīgri.
šajā sakarā nonākts pie domas, ka

ir cilvēki, kuriem derētu pieņemt, ka mana dzīve ir random chaos un viss notiks, ja notiks, kaut kādos ad hoc režīmos. nu, vai pietiekami vēlu.
ir cilvēki, kuriem derētu tomēr pieturēties pie mūsu norunātajiem laikiem nevis raustīt mani visos virzienos, kad vien ienāk prātā ārpus šiem laikiem.
un man derētu beigt respondēt uz darba čatu ārpus darba laika. jā arī pusnaktī vai septiņos no rīta.

dakujem.

September 25th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
te pēdējās dienas, protamska, atkal bijis jāstrādā arī vēlos vakaros (priekš darbadienas, priekš darbamūža). bet šodien kaut kā pamodos, piecēlos laicīgi uz darbu, apdarīju darbos visu ko. un nu. tagad sēžu un domāju, ka man bija kaut kas svarīgs manā personīgajā dzīvē diez gan steidzami jāizdara, ko es visu laiku atlieku, jo darbi. un tā es te sēžu un man nav ne jausmas pat par kontekstu vai jebko. un, kamēr es sēžu, tikmēr jau jauni darbi jādara.

bet tīri tādā local historian tradīcijā tomēr darakstīs to pagājušo weekendu.

tātad, es piecēlos tur ap vienpadsmitiem. kaut ko te grozījos pa māju. ārā ieslēguši spožu prožektoru, tas viss. nemierīgas domas, ka jāiet ārā. pohiņa, pārsteidzoši, ir krietni mazāka nekā gaidīts. bet nu organisms arī nav gatavs būt varonis un kāpt kalnos.
sakaros uzrodas arī VZ ar līdzīgām domām. visi tādi sataisās, sarosās un iet ārā. satiekamies pie VZ mājas un ejam. pēc kāda brīža rodas loģiskais jautājums: "kur mēs ejam?" pēc nelielas apmaiņas ar kapteiņa cienīgām asprātībām, ballītes orgkomiteja nolemj, ka vispār jau šovasar nav būts hipijnīcā, aizies moš tur, noķert pēdējo brīdi. (es pat neko neteikšu, ka nevienam neienāca prātā, cikos tā dīvainība vispār ver barčiku vaļā.) visi ejam.

aizejot kaut kur līdz Smichov, orgkomiteja vispār sāk justies kaut kā.. sagurusi. Višehradu atmetam, jo nav nevienas jaudas kāpt kalnā. visi aizdomājas, kas vispār tāds labs zināms un domīgi secina, ka viss ir kalnā. bet tad VZ atceras par bedres barčiku, kas, kā viegli iedomāties, ir bedrē nevis kalnā. turpinot iet visi apdomājas un saprot, ka bedres barčiks būs The Solution šodienai.

bedres barčikā viss la. pivcis la, saule la, viss la. bitch čatā iet izteikti jestri. viss vienkārši la. bet nu ap septiņiem visi nosalst un aiziet uz Brāļu barčiku. jestrs vakars indeed. smaidīga sejiņa.

svētdienā visi vispār kaut kā mistiski pamostas desmitos, bet kaut kā organisms pavisam saņurcīts un prasās kaut kāda mieriņa. ārā gan atkal prožektoru ieslēguši un ir neliela vainas sajūta par. bet nu VZ iedzīvojies kaut kādā Au un visi nolemj brīdi pačillot pa mājām. bet kaut kur kādā brīdī tomēr uzvar tā vēlme atrasties ārā, visi sarosās, sataisās un aiziet uz restaurace Kamera. sažūžojas tur ar pivčiem, atkal līdz nosalšanai, un aiziet parastajā takā uz SpB. nospriež, ka bijis fantastisks ceturtdienas vakars, kas faktiski beidzies tikai svētdienas datuma naktī. well, tehniski ņemot, datums laikam bija jau pirmdienas.

toties tā JBJ huiņa vispār ir kļuvusi par kaut ko totally unpredictable un es esmu nolēmusi, ka nav jēgas mēģināt tur kaut ko saprast vispār. da ko tā saprašana mainītu anyway? vienbrīd atkal aktīvi gribēju visu izbeigt pavisam un vispār. bet nu, pagājušoreiz, kad es visu un pavisam izbeidzu, viņš nopirka tix uz Prāgām. pagaidām esmu nolēmusi tajā neiedziļināties vispār, lai cilvēks dara, ko nu cilvēki dara. nē nu, I'm using the word "cilvēks" v loosely here. tur tā iekšējā emocionālā pasaulīte apmēram tik pat efektīva kā manējā.

September 23rd, 2019

Add to Memories Tell A Friend
palikām piektdienā picērijā ar vīntonikiem. Mōnika norm ar mums auklējās, kamēr mēs tur ķiķējoši, nesavākti un visādi citādi nemākam ne uz ko īsti atbildēt. pēc kāda otrā vīntonika tiek saprasts, ka ir arī kaut ko tomēr jāapēd. jo nu, svaigs gaiss, vīntoniks un cigaretes ir lieliski, bet organismā prasās kaut ko bezalkoholisku un ar mazliet savādāku uzturvērtību. VZ tiek pie salāta un es izlemju kaut kādus makaronus ar lasi. VZ savu salātu apēd, bet man pēc kādiem 4 kumosiem paliek skaidrs, ka šitas nebūs ātri.

tikmēr darba čatā sāk notikt kaut kādas lietas, uz kurām jāreaģē. un tad vēl viņi samet tur vecas fotkas no kaut kāda pasākuma. aizeju piebakstīt Borgijam, pajautāt, co to je? Borgijs tur kaut ko pastāsta, kaut ko aiztērgājāmies, pieminējām DrN. Borgijs teica, ka man esot jāpasaka DrN tā doma, kas man neliek miera. vēlviens vīntoniks un kaķ jau ir enough under the influence, saņemas un aiziet DrN direct mesidžos iebakstīt. pirmo reizi savā sešu gadu RF karjerā, ja kas.

vārds pa vārdam, teikums pa teikumam ar DrN, kurš ir diez gan atsaucīgs, nesaprotamu iemeslu dēļ. šis tur nošokējās, ka par maniem komandējumiem nemaksā RF, bet gan es pati. stingri un tīši pieteica, lai es pasaku Priekšniekam, ka DrN teica, lai es billoju RF par savu nākamo komandējumu. šīs sarunas daļas laikā vairākas reizes griezos pie VZ ar tekstu, ka esmu pārāk pjanaja, lai saprastu, ko tur atbildēt. un nu, visi zina, cik smooth un appropriate I am, right? tā nu DrN tagad ir uzaicināts braukt uz Prāgām. šis teica, ka uzprasīs sievai, vai laidīs. tad saruna aizgāja uz pivčiem un tas bija liels atvieglojums, jo par čehu pivčiem es gan jūtos kursā un savā elementā.

kamēr visi blissfully žūžo vīntonikos un sasodītā apmierinātībā, tikmēr pienākušas darba dienas beigas, also, vairs nav tik silti ārā. ballītes orgkomiteja ir sapļurkājusies dahuja vīntonikus, vīnu jau mērot pudelēs. makaroni ar lasi ir pusapēsti pret šo brīdi, abiem ik pa brīdim ieēdot pa kumosam. neviens pat neapsver domu iet iekšā picērijā, tā vietā aiziet pie vjetnamieša pēc cigām un sidriem un aiziet uztaisīt tehnisko pauzi. zinkā, pirms iet uz barčiku.

barčikā visi ieveļas tādi mazliet saguruši un miegaini, sarkanām acīm, tas viss. bet nu, nepaliks tak bez barčika vakarā! kaut ko tur nosmējāmies, bet vispār rātni pļurkājām un nepurinājāmies. kaut kur ap pusnakti visi saprot, ka nupat jau sāk migt ar acīm vaļā un ik pa brīdim sevi tomēr ir jāsapurina, lai atjēgtos. kā rezultātā īsi pirms vieniem visi aizgājuši pa mā.

te es jums pastāstīšu, kā man iet ar migšanu. tātad, kaķ tāds totāli miegains atnācis mā. bet nu neies uzreiz migt. iedzers vakara tēju un tā. tikmēr sāku skatīties kaut kādu serčiku. tad laikam ap diviem parubījos uz sōfas. pamodos ap trijiem, secināju, ka man JBJ kaut ko te atrakstījis tikmēr. pačatojām, pasmējāmies, kaut ko tur nananā, ap puspieciem šis aizgāja migt. es paskatījos vēl serčiku un aizgāju migt ap sešiem. lai sāktu mosties ap astoņiem, ap deviņiem, ap desmitiem, ap pusvienpadsmitiem un vienpadsmitos izlemtu, ka huiņa no tās gulēšanas un jāceļas.

sestdien toties ballītes orgkomiteja gāja uz hipijnīcu, bet attapās bedrē.

September 21st, 2019

Add to Memories Tell A Friend
ceturtdien bija gara diena. pa dienu hujārīt darbus, naivi cerot, ka tai dienā nebūs tomēr otrā maiņa jāstrādā un tiks uz gigu. un tad sanāca tikt arī! beidzu darbu septiņos un jutos kā nostrādājusi tikai pusslodzi :D

Cafe V Lese ceturtdienas vakarā laipni aicināja atnākt paskatīties kā uz skatuves izpildās Květy. tā joprojām ir the most underrated grupa, bet es slepeni gribētu, lai tā paliek. vienīgais, ka Martins neko īsti nestāstīja šoreiz, man pietrūka viņa totāli juceklīgo monologu, kurā sāk vienu stāstu, turpina ar citu un pabeidz ar trešā beigām, un klausītājs nav dzirdējis nevienu no trim pilnībā.
bet nu instrumentus hujārīja ar jaudu un atdevi. dziedāšana arī patika, man vispār patīk tāda veida balsis. un vairākas dziesmas bija drusku pārveidotas, kas likās massive improvement, ja kas. dejoju, tā dejoju. dejoju. dejoju. uhti! (liekas gan, ka jau tad biju sākusi aizņemties enerģiju no nākamās un aiznākamās dienas jau.)

Martins, protams, vispār ir garš, un Cafe V Lese pagrabā nav pārāk augsti griesti. man liekas, ka viņš bija ļ, ļ self aware, lai nepalektos aizrautībā, hujārījot ģitāru, jo tad garantēti iepist ar galvu griestos. tur trūka vien dažu centimetru jau tāpat. kaut kādā brīdī viņš pacēla roku gaisā. well, mēģināja, bet nevarēja, jo iesita pa griestiem. :D

fantastisks gigs, fantastisks. sirsniņas, tādas sirsniņas.

pēc tam, protams, ka ballītes orgkomiteja nepiepūla smadzenes un aiziet uz Jiržikbāru, gar austiņu veikalu, kurš ciet. barčikā, izrādās, Jiržiks pats savā godībā! uhti! sen nebija bijis. la patērgājām, vispār. bet nu es biju totāli miegaina un miegaina. relatīvi neilgi pēc pusnakts, Jiržiks bez uzaicinājuma demonstratīvi nolika divas šotu glāzes mums priekšā. **nopūšas** jap. te mums nācās dzert tēju. es gan savu paprasīju ar ledu, jo kaut kā taču kaut kam nebūt vajag piepisties, nevar akli sekot. jo īpaši Jiržikam nevar. nu, not recommended anyway.
pie otrās tējas orgkomiteja saskatās, saprot, ka vairs nav ko zaudēt, māj ar galvu, jā, dzers vēl, nu dzers.
pie trešās tējas jautājuma ballītes orgkomiteja jau azartiski sajūsminās, ka būs vēl, jo orgkomiteja sapratusi, ka pohuj visu, pļurkājam, pļurkājam!
bija arī ceturtā tēja, ja kas.
un vēl mēs izmalkojām Jiržikam visu barčika als. viņam vispār, vispār neesot bijis als vairs. **lepni**
neko, džintoniki it is! nepadosies tak.
ap četriem Jiržiks laikam būs beidzot izdabūja ārā. bet nu tik fantastisks vakars, mēs konkrēti atlaidām visu. no visa. nosmējāmies tā, ka viss. man liekas, ka kaut kādā nestundā ieradās arī Vadīms, kuram es ļoti jestri uzreiz uzbraucu.

piektdienas rītā pamodos un secināju, ka esmu nogulējusi modinātājus un aizgulējusies uz darbu. pie rīta kafijas tiek secināts, ka visi joprojām ir pjanie vispār. un, unlike kā būtu darīts in my twenties, orgkomiteja nevis izraisa pohiņu un izcieš dienu. nē. es noklausījos savu meetingu, paņēmu darba laptopu un divos aizgājām uz lokālo picēriju dzert vīntonikus. ar milzu prieku secinot, ka tur šodien strādā Mōnika, jo vispār organismi ir trausli un galvā alkohols - vajag, lai kāds pacietīgi paauklējas ar.

par ceturtdienas vakara pagarinājumu piektdienā turpinājums sekos.
tikko apēdu brokastis un gribētos jau iet ārā, žūžot saulē, kamēr vēl dod sauli.

September 18th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
kad vēl kāds piepisīsies ar jautājumu, kādā valodā mēs runājam, atbilde ir skaidra - ballītes orgkomiteja runā in misspellings and misreadings.

also, aizvakar SpB.
tur viena no regulārajām mēbelēm ir tāda Kārtībiņas Zaja. viņa principā izrīko visus un visu izdara visu vietā, jo tikai viņa māk Kārtībiņu. visi dzer to, ko viņa nolemj, ka viņi dzers, spēlē bāraspēles, kuras viņa izlemj un vispār viss ir tā, kā izlemj Kārtībiņas Zaja. starp citu, pēc viena incidenta rotaļlaukumā pēc barčika, viņa visu laiku uz mani nīgri skatās. bet mēs nekad neesam runājušas. līdz aizvakardienai that is.
karoč, sēž ballītes orgkomiteja un klusu nīgrojas par nogurumu un darbiem. es kaut ko stāstu, pēkšņi pienāk Kārtībiņas Zaja.
Kārtībiņas Zaja: where are you from?
kaķ: O_O
Kārtībiņas Zaja: where are you from?
kaķ: from Latvia...
Kārtībiņas Zaja: Latvia.. where is that, which country?
kaķ: Latvia.
Kārtībiņas Zaja: Latvia. [neliela pauze] that's ok.
Kārtībiņas Zaja: **aiziet**
VZ: atvieglojums, ka tas ok, protams.
Powered by Sviesta Ciba