bra, shoe and biscuit

Where feelings come to die

doesn't listen

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

Navigation

September 15th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
piektdien VZ atrada iešanas iet maršrutu no viena mazmiesta uz otru. paskatījāmies, ka vlak ir vienos no galvenās stacijas. ok.
sestdien VZ sadingo un pamodina mani ap vienpadsmitiem, bet nu.. visi tādi drusku tādi un šitādi. tiek nolemts iet iet tomēr urbāni.
urbāni.

aizgājām uz pastu, tad iekāpām tramvajā un tad metro. aizbraucām līdz Florenc stacijai un devāmies Karlīnā. līdz upei un tad gar upi. pa ceļam tiek redzēta zaja uz veļika ar groziņu aizmugurē. groziņā, protams, ka maza formāta sunītis. viss tāds skatās visapkārt. un tad tas devaiss for all your uzkāpt un nokāpt needs. nosmējāmies. ejam. akmentiņi, tas viss. Karlīnā visur, ja arī apmaldās, nav jāiet pa to pašu ceļu atpakaļ. aizejot līdz Libeň, VZ sajūtas apmaldījies. nedaudz gūgles un ejam. aizgājām, protams, ka nepareizi. tur trīsreiz nācās iet atpakaļ pa to pašu ceļu. tā nav nekāda Karlīna, ja!

ejam pa ielu gar upi, VZ visu laiku skumji skatās uz leju, tur gar upi iet taka un činkst, ka grib iet tur. bet eventually arī mēs tiekam iet gar upi. proper gar upi pa asfaltu. viss norm. nananā. saule spīd, visi līksmi. bet nu, neviens nav attapis, ka jāieiet nopirkt ūdens. man tur kaut kāds aizķēries somā, bet nu, eh. iedzeram ūdeni un skumji saku: "teikt, ka we're low on water, seems a bit strange right now" un ballītes orgkomiteja domīgi paskatās uz upi. aizgājām līdz Trojai. tur nesaprotami laivošanas svētki. brr. ejam tālāk. tiek secināts, ka vajadzēs bankomātu. Trojā esot. nu ok. ejam uz bankomātu, a tur vēl kaut kādi svētki. kaut kāda persona dīdžejo. gribējās viņai ieteikt bārbiju listi, kas mums te sataisīta. vēl tiek secināts, ka te ir vīna festivāls un visi ir estēti ar vīna glāzēm rokās. ar kaut kādu cash kabatā ballītes orgkomiteja apm dodas tālāk. gar upi, protams. apiet zoo.

pa ceļam tiek novērota zaja uz skrituļslidām, kura izskatās, ka grib vienkārši apsēsties un sākt raudāt. bet nu, visi saprot, ka nevar, jo pēc tam huj piecelsies ar tām hujetām uz kājām. kaut kādā brīdī sanāk drusku iet uz leju un tāds kā līkums tieši lejā. zaja sāniski ar savām skrituļslidām kāpj. noņirdzāmies, ka gan jau negrib iepist upē. VZ teica, ka gribas palīdzēt. norādīju, ka zaja ir tik sakoncentrējusies uz savu darāmo, ka tur palīdzēšana tikai izsitīs no domas un beigās upē iepisīs zaja, VZ un gan jau by proxy arī es, iespējams, ka vēl daži garāmgājēji. nolēmām, ka lai jau zaja pati tomēr tiek galā.

ejot tālāk, pamanam, ka pa priekšu iet ļoti lēni cita zaja. kamēr VZ piezīmē, ka viņa laikam ir dzīvi sapratusi un tāpēc nesteidzas, zaja savelk uz augšu apenes zem savas kleitas. es skaļi secinu, ka dzīvi varbūt, bet apakšveļas izmērus gan nav sapratusi. mirklis klusuma, pārdomu un no manis iznāk teikums: "Grūti būt apgarotam, ja apenes visu laiku krīt nost!"

vēl vispār visu laiku sanāca iet garām vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. wut? neko. ok. ejam. labi ejas, saprotiet. nu un ejam tā, ejam šitā gar upi. bet man sāk rasties pārdomas par to, cik urbāni tas viss šobrīd ir. es, protams, ka kleitā un sandalēs, vane.

aizejot līdz Klecany tiek secināts, ka arī tur ir pilsētas svētki. tur vizinās ar motorlaivu, lej upē ūdeni un vispār nodarbojas ar hujovu huiņu. bet nu, ejam gar upi, fuck you that's why. un tad tiek kāpts iet gar upi pa zemes taku. man atkal rodas pārdomas par "urbāno iešanu", bet nu. VZ prātīgi piezīmē, ka tiltu ir tik, cik ir, un vlak ir otrā upes pusē. vispār vakar likās, ka visi pasaules veļikotāji bija sarosījušies un visu laiku jākāpj malā, lai tos palaistu. un sāk gribēties pivci. labi vismaz, ka ūdeni nopirkām. bet nu tilta nav un nav. nav un nav. ej tik.

aizejam tagad līdz kaut kādam čemodāna paskata kuģītim, kas it kā ved pāri upei. visi apstājas padomāt. VZ atkal paprasa gūgles kartēm padomiņa. tur saka, ka nē, nu, tomēr būs tilts drīz. tur būs Řež. visi nopūšas, salasa plūmes pa ceļam (kaķ: vai tas skaitās kā brokastis? VZ: lai var sākt dzert? kaķ: aga. VZ: skaitās!) un iet. aizejot līdz tiltam tiek mazliet drūmi retoriskie jautājumi uzdoti, ka tilts ir, a kā tur augšā tikt? ballītes orgkomiteja, protams, vieglākos ceļus nekad nav meklējusi un tāpēc atrod dīvainu maztaku, pa kuru, šķiet, ka var uzkāpt uz tilta. aizejot līdz riktīgam smilšanainam stāvumam, teicu VZ, kurš jau bija uzkāpis, ka man šobrīd galvā milzu burtiem flashing uzraksts "urbānā iešana". nopūšos un kāpju. vienā brīdī drusku jāatvelk elpa un jāizkalkulē, kur likt nākamos soļus, jo visu laiku tā sajūta, ka slīdu ārā no sandalēm. un tad es paskatos uz blakus esošo koku.

kaķ: uzmini, kas te paslēpts!
VZ: wut?
kaķ: nu es lietoju vārdu "paslēpts" very loosely here.
VZ: nujā, es saprotu, jo tu atradi.
kaķ: bet te! šitas! nu! rieksts!
VZ: O_O
kaķ: te ir rieksts!
(I'm not easily distracted un svarīgās lietas ir svarīgas)

bet nu. tilts ir la un stacija ir dīvaina un par lielisko veiksmi ar vlak kaut kad citad. tagad brokastis un jāiet atkal iet.

September 3rd, 2019

Add to Memories Tell A Friend
kaut kā nerakstās cibā pēdējā laikā. Viss kas te notiek, satracina un atstāj gaidot nākamo wtf. Par to Tāboru varbūt kaut kad uzrakstīšu, bet pagaidām sēžu vlak uz Linz un jau pilnīgi Austrijās.

Šorīt aizbrauca JBJ. Savā ziņā ir labi, ka jau no rīta, jo nebija tas impending doom visu dienu. Protams, downside ir tas, ka gulēta ir apmēram viena stunda. Viss bija daudz interesantāk šī vārda labajā nozīmē. Bet visam reiz pienāk gals. Tāpat kā manai vecajai ID kartei. Šodien dabūju jauno no vēstniecības.

Un man tā īsti nav ko teikt. Bet ceru, ka tas līdz rītvakaram.

August 29th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tā, kur es tur paliku, pirms aizgāju darīt the household version of chess boxing (which is working cleaning).

ā, jā. karoč, izgājām cauri tunelim, ja. tur nananā, atslābst. un tad nonācām līdz klintij. man bija jāievelk pāris elpas, lai savāktos. klints, vane. un tur jāuzkāpj vairāki caurredzami pakāpieni, lai apietu klinti pa ļ, ļ apšaubāma paskata dēļu konstrukciju, kas tā casually karājas virs upes. par laimi pakāpieni uz leju nebija caurredzami. fuf. izelpa.

tad tiek secināts, ka jāiet pa asfaltu gar kaut kādām viesu mājām, ko tur vēl. un tad tiek secināts, ka jāiet pa šo patīkamo zemes segumu augšā. kalnā. mazā nabadziņa organisms te jau viss tāds drusku peld un cieš un viss tas. bet nu ko, ahujeļi padoties un palikt viesu mā mežā? nē.

tas kalns, piezīmēšu, nekad nebeidzās. kāp tik, kāp.

pa ceļam tiek secināts, ka we're a bit behind schedule. no tā miesta vlak iet tikai viens divās stundās. VZ lietišķi secina, ja mums paveiksies, tad atlikušo distanci noejot mēs moš varam ieiet pa taisno vlakā. mazā nabadziņa organisms tāds - challenge accepted. beigās stacijā bijām 10 min pirms vlak. stacija ir.. emm.. nu tur ir māja ar nelielu patio un soliņu. pārējais viss ir zaļa zāle, blakus sliedes. tāda konkrēta perona nav. ir puķudobe, uz kuras malas apsēdāmies uzīpēt. pēkšņi ierodas vista. savās svarīgajās vistas darīšanās. patusē, nananā. tad uzrodas vēl viena vista. neko. ballītes orgkomiteja sēž uz puķdobes apmales, vēro divas vistas apdzīvotās vietas Malšice stacijā. def of norm. endo saka 17 km. real feel by VZ standards 25 km.

vilciens ierodas taurēdams. nospriedām, ka visticamāk, lai potenciālās vistas no sliedēm preventīvi nodzītu nost. bet šis vlak ir nevis kaut kāds dzeltens / sarkans nolaists tramvajs. nē. tas ir pilnīgi normāls, diez gan moderna modeļa vlak! ērts, ar kondicionieri, tas viss. visi ohujā, bet nu iekāpjam. mūs divdesmit minūtēs aizved atpakaļ uz varoņpilsētu Tábor, kur tas pietur nevis stacijā, bet uz, mūsuprāt, random sliedēm ārpus stacijas, ielas vidū, faktiski. izrādās, ka var arī tā.

izkāpjam, atjaunojam salvešu krājumus, pa ceļam ir penzija Daša, tur nomazgā dubļus un to, jāiet medīt pusdienas. man, protams, gribas vjetnamiešu ēdienu, tāpēc Cool Bar šoreiz izpaliek. bet pie vjetnamieša tiek secināts, ka tur ir ne tikai dīvains fenšujs, bet tur tā īsti nevienu neapkalpo. tiek nolemts, ka nav vērts ciest, aizies uz bāru Havana, tur moš iedos kaut ko la.

bārā Havana iedod menu čehiski, bet apteksne sāk ar mums runāt angliski. (man vispār ir drusku apnicis, ka, ja mēs savā starpā runājam importa valodā, tas nenozīmē, ka nemākam necik čehiski) bet nu, mums visiem galvā jau viss čehiski izdomāts, palūdzam pāriet tomēr uz valsts valodu. pivcis bija lieliski. bet tā elderflower un grapefruit mājas limonāde bija epic. ēdiens bija kvalitatīvs un garšīgs. pietrūka, protams, asuma, bet visu nevar gribēt laikam. tāpat kā nevar gribēt, lai pilsētas galvenajā laukumā, kura malā ir šī iestāde, nespēlē smooth jazz uz pseidoskatuves.

aizgājām tomēr uz Cool Bar arī, protams. ārā viss bija aizsēdēts, atviegloti nopūtāmies, ka ir attaisnojošs iemesls sēdēt iekšā un ļaut elektronikas industriālim tevi kratīt no iekšpuses. skumīgāk gan bija, ka pusnaktī barčiku svētdienā taisa ciet. mazliet priecīgāk, ka nīgrā zaja ielēja tomēr vēl arī pēc pusnakts. bet skumīgi, ka tikai vienu. vēl skumīgāk bija, ka neatradās neviens cits barčiks, kur aiziet pēc tam.

tagad, kā jūs uzminējāt, man jāpieķeras sahujārīt darbus un paralēli tīrīt te mā. ja domā par to chess boxing kontekstā, tad es faktiski mācos ātri pārslēgties no vienas situācijas uz pavisam citu. lūk. brīvdienu turpinājums kad nu tur.
piezīmēšu, ka at that point in time, JBJ ar mani joprojām nerunā un man neliek mieru TrakZ iebakstīšanas doma.

August 27th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
piektdienas vakarā kaut kā tizli sāku klepot. sestdien no rīta jau jutos mazliet aizdomīgi, bet kuru tas spēj atturēt?

sēžam tādi vlak uz Soběslav, kas ir aiz Tábor uz tās pašas līnijas. plānā ap 25 km pa dubļiem, jo solīja drausmīgu lietu un pizģec. izbraucam tagad cauri Tábor, pēkšņi vlak apstājas tāds pagriezienā viss sasvēries. kaut ko padīdamies pa krēsliem. pēc kādām padsmit minūtēm ČD apps saka, ka ahtungs tāds, ka kāds palecis zem vilciena. kavēšanās gan jau būšot 2 stundas. es pie sevis aukstasinīgi aizdomājos, cik ilgi man tas UK parasti bijis jāgaida un ilgāk par stundu dienasgaismā parasti nav. pēc vēl kādām minūtēm uzrodas vilciena zaja un apstiprina, ka vispār sola divas stundas. ballītes orgkomiteja nopūšas, padomā un nolemj kāpt ārā, to ļaujot. esam netālu no Tábor, aizies tur, iečekosies penzijā Daša un tad domās tālāk. izrādās, ka vlak nav apstājies stacijā, kā to apgalvo ČD apps. nop. vlak apstājies kaut kur randomā vietā un no tā ir jālec ārā. un leciens diez gan norm sanāk, īpaši tādam neapm garuma radījumam kā es. neko, kaut kā izdevās izlekt un nenopisties pa akmeņiem lejā.

VZ tagad kaut ko tur pabaksta kartē un saka, ka vispār varam iet pa sarkano trasi atpakaļ uz Tábor. orgkomitejai nav pat jādomā - tā darīs. ārā, protams, ka solītā negaisa un lietus vietā ir spožs prožektors un mazliet bezgaiss. pa ceļam novērojot cilvēkus, kas izgājuši ielās, tiek secināts, ka vispār mēs nebijām vis Tábor mikrorajonā, bet vispār ārpus šīs varoņpilsētas gan! neko. ejam. pēc kāda brīža, kad pamanījām sarkanu bultiņu, kas veda no veloceļa iekšā laukā, tomēr tiek noturēta sapulce. tiek nolemts tomēr iet uz pilsētu taisnāk nevis tur, kur priekšā neizbēgami redzami kalni.

nokļūstot pie uzraksta Tábor, tiek pamanīts, ka uz staciju var aiziet pa divām dažādām trasēm - zilo un zaļo. paskatoties kartēs tiek izlemts par labu zaļajai, jo tā liekas kļovāka. tā, protams, pamanījās mūs ievest kaut kādā jobanā mežā, kur bija gan superšaura taka, gan nātres, gan dubļi, tos abus apsveicām ar sajūsmas pilniem saucieniem. bet nu kaut kā tam visam tikām cauri, paši tādi apm. bettē, tas neievilkās.

šī ģeniālā pilsēta ir pa pusei kalnā, pa pusei - nē. un dienā, kad sāc lēnām justies kā mazais nabadziņš, mugursomā ir vairāk priekšmetu nekā parasti, ir grūti uzņemt skābekli, tad jūs pamēģiniet pa tām pilsētas trepēm uzkāpt augšā. death awaits. bet nu, uzkāpām. atradām arī penziju Daša, secinājām, ka ap 10 km noiets. pie penzijas ieejas uztrollējām telefoniski čuvaku, tikām pie atslēgas, nodušojāmies, izgājām medīt pusdienas. tad ČD beidzot izziņoja, ka tas vlak, no kura mēs izlecām, ir beidzot nonācis gala pieturā. ieskatoties ČD appā tiek secināts, ka vlak ticis tupa pēc 172 minūšu reported delay time terminēts turpat. ballītes orgkomiteja parausta plecus, nomurmina kaut ko par plānošanas bezjēdzīgumu un iet uz Kozlovna uzēst.

August 26th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
Tábor. Cool Bar. Sieviešu tualete.
Tajā ir divas kabīnes, apmēram pretī viena otrai, pa vidu izlietne, tas viss. Just as I was going out from vienas no kabīnēm, tualetē bija iegājusi cita zaja un sāka iet otrā kabīnē. Pamanīja mani, satrūkās, tad teica man, ka satrūkusies un atvainojas par to.

Piezīmēšu, kopš ejam iet pie katras iespējas, uz kalniem skatos pavisam savādāk. Tas nav skaists skats, tas ir moku vērtējums. Arī ejot tiem garām.

August 23rd, 2019

Add to Memories Tell A Friend
atcerieties, ka es atstāju cliffhangheri par svētdienu Šumperkā, kad uz ziņu atsaucās Hurricane L?

jā. Hurricane L dzīvo Šumperkā. svētdienā beidzot atsaucās uz ziņu no sestdienas vakara. ballītes orgkomiteja visi tādi Sarkanās Žurkas terasē, tralalā, nananā un tas viss. Hurricane L paziņo, ka vispār šodien esot Olomouc un atpakaļ Šumperkā tikai vakarā pēc astoņiem. ballītes orgkomiteja ļ noskumst, jo pēdējais vlak uz Prāgām ir pirms tam. Hurricane L toties attaisno savu jūzerneimu un pēkšņi iebaksta, ka, eu, nu, a moš atbrauciet uz Olomouc? ballītes orgkomiteja, protams, visa acis. es paskatījos ČD appā, it kā vlaki uz Olomouc no Šumperkas ir bieži un vienkārši. bet nu, ballītes orgkomiteja nolemj, ka jāizveic nedaudz detalizētāka sapulce, bet tad vispirms jāuzēd brokastis. Hurricane L paziņo, ka mums viņa iepriekš jābrīdina par ierašanās laikiem, lai viņa var saorganizēt pārtraukumu darbos. ok.

Red Rat ēdiens ir tikai kļuvis vēl lieliskāks pa pēdējo gadu. perfekcija. un dievīgi ass.

tikmēr ballītes orgkomiteja nolemj ķerties pie vīntonikiem un saprast, ko darīt. visi attopas, ka jāpaskatās vlak no Olomouc uz Prāgām. tur drusku skumīgāka situācija. pēc visādām debatēm, RJ appa uzinstalēšanas un visādām dīvainām darbībām. orgkomiteja sāk domāt par slinkums vs satikt Hurricane L. beigās tiek piebukotas vietas vlakos un visi sarosās. pažūžo vēl Žurkā un dodas uz staciju, lai stundu sēdētu dīvainā transporta līdzeklī un baidītos no tā, kas tur sanāks. neviens jau nebija Hurricane L saticis kādu pusotru gadu. Olomouc stacija toties ir kaut kādā industriālā nekurienē. pa ceļam ir apmēram četri strīdi ar Hurricane L, kura grib mūs piespiest braukt ar tramvaju, bet mēs turpinam atteikties. 2 km var noiet, dude! ejot no galvenās stacijas visi brīnās un nesaprot, kas tieši kaiš šai varoņpilsētai. izskatās baisi, vispār. bet nu, kas izdarīts - izdarīts, tagad te.

ieraugot Hurricane L visi iesaistītie atplaukst smaidos un metas hagoties un visādi citi priecāties par. viņa aizved mūs uz kaut kādu barčiku kaut kādā alley. padzirdot mūsu vīntonika pasūtījumu, viņa pasūta sev arī tādu. un, ka sāk runāt, tā visiem noraujas drusku jumts. saprotiet, zajai tur visādi dzīvē jaunumi, vēl nezin kas, un tas viss tiek pasniegts čehu valodā. Hurricane L taču nerunā īsti angļu valodā. kad atnes dzērienus, zaja izdzer uzreiz apmēram ceturtdaļu glāzes. visi apm novērtē, ka slāpa laikam. vispār mēs tur savā starpā cenšamies koncentrēties uz čehvalodas comms, bet nu. man laikam gāja visgrūtāk. tomēr kaut kā pa visiem sakomunicējāmies. izflirtējāmies arī vienkārši apburoši. zaja joprojām ir tik pat jestra un fantastiska, kāda bija. divas stundas ar vienu pārtraukumu, kad viņai bija kaut kas cits jāizdara, tas bija totāli mindblowing hurricane exp. beigās zaja sabučoja mūs abus, piesolīja palikt sakaros, un aizgāja atpakaļ darbos.

ballītes orgkomiteja toties nolēma pasūtīt vēl vienu vīntoniku katrs, jo vajag nedaudz atiet un vispār attapties pēc. visi tādi sēžam sirsniņās uz Hurricane L, mēģinam atslābt. tiek saprasts, ka pulksteņa rādījumi nozīmē, ka ātri jāpaēd un jādodas uz staciju. nebija pārāk viegli atrast vlak vakarā, kurā vēl būtu brīvas vietas, būtu stulbi papist. kad tikām uz staciju un iekāpām vlak, kurš kavēja, ja kas, sēdējām un nesapratām, kas īsti notika. bet la, ka notika.

vlak uz Prāgām toties mūs iebāza kaut kādā slovāku vagonā, kurā viss bija slovāku valodā un nestrādāja kondicionieris. un ne blakus vietās. bija karsti, bezgaisīgi, milzu troksnis no atvērtā loga, man blakus bija 55+ vecuma zaja, kura rātni nočučēja visu ceļu, ik pa brīdim iekrācot man ausī. priekšā kaut kāds garmatains čuvaks skatījās Casino Royale. mēģināju gulēt, izlasīju visu pasaules tvitteri, bet nu kaut kad ta beidzot nonācām Prāgās. tad jau Brāļu barčiks, pivcis un atslābums.

August 19th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
ballīte visa sarosījās sestdien iet iet. vienīgais, ka man bija jāstrādā. iekāpu tramvajā, izvilku laptopu, strādāju, iekāpu busā, strādāju, gāju pāri ielai ar laptopu rokā un strādāju, tramvajā strādāju, skrēju uz vlak un vlakā strādāju. otrā vlak kaut kā savācu visu puslīdz un iebāzu laptopu somā. pacēlu galvu, izkāpu un.. atradu sevi jobanā Morāvijā. Lukavice na Moravě, ja gribam būt precīzi. neko, tā notiek, ies uz Šumperk, kas atliek.

sākumā nebija pa trasēm, bet vienkārši visādiem ceļiem, veloceļiem un tādām mistiskām takām. satikām čūsku, kura ļoti steidzās kaut kur. satikām trusi, kurš arī bija aizņemts ar savām svarīgajām darīšanām. nav karsts, nav auksts, ir ok. ejam. ik pa brīdim kaut kādi jēzuliņi un tā. VZ nolēma sākt tos skaitīt.

kaķ: es jau biju aizmirsusi, ka Morāvijā pavements are not a thing.
aizgājām līdz kādam miestam, a tur trotuārs!
VZ: skaties, trotuārs!
kaķ: uhti!
VZ: jā.
kaķ: unless nav uhti.
VZ: tā ir dīvainākā dilemma, kas pēdējā laikā bijusi.
bet tad pārgājām uz sarunu, ka pilsētas galvenais trotuārs un gan jau, ka cilvēki tur iet pastaigā svētku dienās, on anniversaries un tā. bet nu neko, ejam.

kaut kādā citā miestā beidzot sākas iešana pa trasēm, norm. ejam. īsi pirms Brničko satikām dahuja govis un aitas. ejot tālāk arvien labāk bija redzams tas kalns, kurā pagājušoreiz uzdzina.
VZ: es atceros to pamesto mā tur kalnā.
kaķ: jā, tur bija miskaste!
atviegloti secinājām, ka tiešām nav tur vēlreiz jākāpj augšā, bet var lepni nogriezties uz otru pusi un lēnām un ilgi uziet citā kalnā, lai uzreiz no tā noietu nost. aizgājām kaut kādā dīvainā mežā. ar visdīvaināko skatuvi ever. nosmējāmies arī tur.

vēl kaut kur pa ceļam tika secināts, līdz ko VZ izlēma skatiīt jēzuliņus, tā viņi tupa visi beidzās. neko. netālu no Šumperkas jau uzradās vēl viens, kuram bija krustā saspraustas puķes.
kaķ: es ceru, ka those flowers are as fake as the whole premise of the religion.

Šumperkā toties atradām, ka viņiem ir pašiem savs Č. noņirdzāmies visādi ejot pa. bija grūti atrast, kur apēst ēdienu, bet nu kaut kā visi savācās. viesnīca atradās. aizgājām uz barčiku Dakota, bet nu, tur dod vietējo pivci, kas nav pats kļovākais. tur es vēl mazliet pastrādāju. bet atkal mani dīdīja nemieri atrast to barčiku, kur mēs la jestrojāmies pagājušoreiz. browsēju gūgles kartes, VZ arī kaut kādā brīdī pieslēdzās, arī sāka. es beigās atradu ta! Dublin bar, tak, nu! orgkomiteja savācās, sagrupējās, aizgāja uz Dublin bar. tur, protams, ka bija skaļi cilvēki āra barčikā, tāpēc gājām sēdēt iekšā. bija vispār jestri un nosmējāmies visādi. tiešām kvalitatīvs barčiks. un bārazaja, kad viņai tika paskaidrots, ka nevajag prasīt, vajag tik liet nākamo, kad šitas iet uz galu, paklausīgi tā darīja. kad nonāca līdz skumjajam rēķina brīdim, izrādās, ka neņem kartes. viena no bārazajām izsauca globāla apmēra sajūsmu barčikā, kad zīmēja uz papīra lapiņas, kā VZ aiziet uz bankomātu. VZ atgriezās un teica, ka solītos beņķīšus neesot redzējis, bet pie cash esot ticis un tad jau visi apm.

Šumperkas viesnīca, kas Grands, ir lēta, samērā vienkārša, mazliet dīvaina, bet nekas really worth mentioning.

nākamajā rītā orgkomiteja ar mokām pieceļas, pagrozās, savācas un iet čekoties ārā. izejot ārā lēnā garā aizdodas uz Red Rat iestādi. tas kakbe ir mex restorāns, vane, bet tur ir lielisks pagalms un fantastiski absurds viss. zvēriņi toties izvilkti brīvībā, bet abjūzoti by kinderi. vājprātīgi gards ēdiens un čill. pačillojām tā un šitā. tējas, kafijas, mex limonādes, silti, saulaini, čill, smieklīgi. mazliet pabakstīju darbus, bet vispār viss tāds totāli patīkams un svētdiena uz terases. rodas domas par brokastu uzēšanu, tā kaut kā.

un tad atnāca ziņa no Hurricane Luckas.

August 14th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
local historian returns. šoreiz ar stāstu kā we've normalised new levels of insanity.

līt sāka piektdienas naktī. lija, kad pamodos, lija, kad pamodos vēlreiz un tas viss. lija, kamēr brokastoju, lija, kad ballītes orgkomiteja savācās un gāja uz tramvaju. lija visu ceļu uz Nová Ves I, kas ir īsi pirms Kolín. izkāpām no vlak un joprojām lija. visi tādi lepni aizgājām iet uz Nymburk. nav īsti skaidrs, kāda ir tā Nymburk vilkme, bet, kā izrādās, ir.

kad izvēlējāmies maršrutu, kaut ko tur žāvājāmies par to, ka gar upi, gandrīz plakans, visādi veloceļi. izklausās bōring, vane?
sākumā tiešām bija mazliet bōring pa asvaltu. (starp citu, mans mīļākais segums pa ko iet ir betona bluķi) bet tad jau, protams, ka jāiet mežā, nu, dubļos, really. mēs gan gandrīz papisām šito, jo aizrāvāmies rijot plūmes no kokiem. sākumā vispār bija tīri norm, nu tur akmeņi, čiekuri (sen nebija bijuši čiekuri!), līst uz galvas gan lietus, gan no kokiem. un tad gar upi. tas noteikti nebija veloceļš, tas nebija ceļš, tā bija šaura (un dubļaina) taka. kura ar katru metru kļuva arvien aizaugušāka un aizaugušāka. brīžiem nevarēja iet taisni, bija jāložņā pieliekušamies. dubļi, protams, dubļi. nātres manā garumā. es esmu diez gan pārsteigta, ka man ir tik maz skrāpējumu pēc tā visa, bet tie, kas ir, visi diez gan asiņaini. visu laiku sejā sitas zari. jāpievērš uzmanība katram solim, jo viens neveiksmīgs solis pa labi - esi sasities pret vismaz pieciem kokiem un ieripojis upē. nātres, nebeidzamas nātres. apsvēru domu vilkt nost savu slapjo garroku kreklu, bet attapos, ka tas pasargā manas rokas no zaļās augu valsts, un slapjuma ziņā nav starpības - on/off.

kaut kādā brīdī beidzot dod iztaisnoties un sanāk paiet drusku nost no upes. liekas, ka var atvilkt elpu? nē. jo sanāk iet pa kukurūzas lauka malu. kas ir vispār viena vienīga dubļu slidotava. nav nevienas vietas, kur droši nolikt kāju. ir tikai superslideni dubļi un kukurūza. bet kaut kādā brīdī, protams, ka ballītes orgkomiteja... nu VZ secina, ka ģeniālais mapy apps ir tupa nofrīzojis viņam. es izvelku savu un secinu, ka, jā. mēs pilnīgi lieki ciešam. mums bija jābūt atpakaļ pie upes. ballītes orgkomiteja bez vārdiem saprot, ka neslidināsies atpakaļ visu to gabalu, mēs neesam tālu no turienes, kur jābūt. tupa ies mežā un ies uz upi. pamanīju pirmo vietu, kur vispār var ielīst mežā, pa ceļam arī beidzot var iekāpt zālē, kur nodabūt kaut cik dubļus no kedām, kuras nupat sver divreiz vairāk nekā parasti. tiek secināts virziens, kurā ir upe, un visi savācas un literally lienot pa mežu aizlien beidzot līdz takai.

uz takas, protams, ka džungļu stāsts sākas no jauna. nātres, slapji zari, dubļi, šaura taka, zemi zari. visu laiku tiek dzīta diez gan kvalitatīva huiņa, apņirdzot visu. jo nu, paši saprotiet - ir diez gan absurdi būt šajā situācijā. VZ saprot, ka laikam nāksies iegādāties mačeti, bet nu, kaut kad citad, jo tagad neesot vērts, jo uz current location jau nepiegādās anyway. bet nu kaut kad jau džungļi beidzas, visi atviegloti nopūšas, kad dod iziet uz ceļa, kas ir kakbe akmeņu nobērts, gandrīz legit ceļš. also, dod iztaisnoties. izgājām pēdējo posmu cauri mežam un pa laukiem visādiem, bet salīdzinoši daudz mierīgāk, līdz pilsētai Poděbrady. (starp citu - asvalts ir mans otrs mīļākais segums, pa kuru iet.)

tur parunājām, ka teorētiski pastāv iespēja opt-out, bet neviens to neuztvēra nopietni, jo tālāk kakbe solīja norm ceļu. veloceļu. ja kas, Poděbrady ir viena no garākajām mazpilsētām, kādai nācies iet cauri. izgājām, pa veloceļu mierīgi, vairākas reizes vēl salīstot, viļoties negatavās plūmēs pa ceļam, aizgājām tak uz Nymburk. smadzene pļuk, kājas dubļos līdz ceļiem, aiz auss asiņains skrāpējums, pusslapjas drēbes, pēdas drusku smeldz. neko, ies uz pilsētas smalkāko restorānu ēst un pivci, mūs tur pazīst jau.

endo saka 25.1 km, bet mēs neieslēdzām laicīgi, domāju, ka ap 26 km. apple health apps saka, ka no pusnakts līdz pusnaktij noieti 30 km kopā tajā sestdienas datumā.
ballītes orgkomiteja apm secina, ka šī pieredze ļaus pagarināt iešanas iet sezonu. atvainojos jau iepriekš par cibspamu.

August 5th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
Gūglējot boksa gyms man rodas jautājums (tas pats, kas bija gūglējot jogu, ja kas): vai cilvēki, kas sporto profesionāļa uzraudzībā, nestrādā? Un: kur nestrādājošie ņem naudu sportot profesionāļa uzraudzībā?
Norm profesionāļu darbalaiki beidzas pirms mana. Way pirms.

August 4th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
viens:

- tie īrējamie veļiki ir tik smagi.. ja neskaita vēl to visu pārējo, kas tiem vainas!
- jā, vai ne? bet toties groziņš!
- bet groziņš no režģiem un tur neuzkrājas brauciena laikā izlietās gaužās asaras.
- tas ir skaistākais, ko es šodien esmu dzirdējis.

otrs:

- uk visos galapunktos saka "this bus / train terminates here, all change please"
- O_O visiem jāpārģērbjas?
- I tried changing into a vampire once, that obviously didn't work. I tried changing into a werewolf, but it wasn't full moon, so I didn't know how that went.
- I hope you didn't try changing into a better person.
- why would I ever want to do that?
- the pressure?
- how drunk would I have to be?!

citiem vārdiem - lieliska diena ar iešanu, ar als, ar iešanu, ar vizināšanos un visu to. apm.

August 1st, 2019

Add to Memories Tell A Friend
ir sācies šis mēnesis. šis augusta mēnesis. šī gada augusta mēnesis, no kura man ir bail. vairāku iemeslu dēļ. un katrs no tiem rosina domas par to, nāksies tomēr atrast veidu kā apvienot manu nebūšanu daļai no pasaules ar, well, pasauli.

July 31st, 2019

Add to Memories Tell A Friend
Hotel Sázava.

protams, to neatrast bukingkomā vai ekspēdijā, bet gūglē. piezvanot uz šo iestādi, var nobukot istabu. zaja esot prasījusi, kad mēs būsim, VZ teica, ka pēc stundas, zaja esot teikusi, ka nu tad pagaidīšot mūs. aizejam, tur kaut kāds restorāns ar pjaniem cilvēkiem, aizejot otrā pusē, kur likās, ka būtu reception, ir vienkārši back door, kas ir aizslēgtas. neko, gājām atpakaļ uz restorānu un gājām caur turieni. pieceļas no galda zaja, kura apjautājas, kāda mums te vajadzībiņa. ā, mēs te gribam palikt, ok. zaja izraksta mums kvīti uz papīra manuāli un paprasa krōnas. kartes, protams, ka neņem. kur bankomāts? zaja nevērīgi attrauc, ka tak laukumā. pie jautājuma, vai nevar samaksāt vēlāk vai no rīta, zaja apdomājas un vispār gribot drīz iet mā. rīt arī negribot nākt no rīta. nu ok, lai atstājam viņai naudu istabā uz galda. tad viņa paņem atslēgas no skapīša un paskaidro, ka restorāna ieejas puse paliktuvē būs slēgta. bet! tajās aizmugures durvīs, rekur šitā atslēga atslēdz šitās. un ved mūs augšā. protams, ka jākāpj uz pēdējo stāvu un, izejot cauri koridoram, kurā ir divas istabas ar ciparu "8" uz durvīm, nonākam pie durvīm ar uzrakstu "aparte". te man radās aizdomas.

istabā ir četras gultas, trīs dīvāni, krēsli, ledusskapis ar uzrakstu "goddess", mikroviļņu krāsns "luxtronic" skapis, teļiks, divi galdi, paklājs nez kāpēc ir uz grīdas, nevis pie sienas. vannasistabā ir pods, divas izlietnes, stūra vanna bez dušas aizkara. istabas koridorā un vannasistabā gaisma ieslēdzas automātiski. uz viena no galdiem ir divi alus kausi, dažas krūzes, daži šķīvji, dīvaini galda piederumi, kuru pielietojums ikdienā nav gluži skaidrs, cukurtrauks ar cukuru, sāls, pipari, tējkanna.

izejot no vannasistabas VZ man teica, ka dušošanās nebūs tāda, pie kādas pierasts, bet negribot man sabojāt pārsteigumu. pārsteigums, protams, izrādījās tāds, ka ūdens tek tikai pa krānu un to nekā nevar piedabūt tecēt pa dušas galvu. vannu nevar pielaist ar ūdeni, jo nav notekcaurules aizdambējamā. vispār arī aukstā / karstā ūdens menedžments bija salīdzinoši fiddly, bet varēja kaut kā tur tomēr tikt ar to galā. uz fēnu es pat necerēju.

kad vakarā prasījām zajai, cikos jādodas prom no rīta, viņa teica, ka nu, nav baigi agri, varam līdz divpadsmitiem. ko no rīta ļoti novērtēju. tad nu divpadsmitos pagrozījāmies, atstājām cash un istabas atslēgu uz galda, kāpām lejā. starp citu, vienai no istabām labeled ar 8, bija mazliet vaļā durvis, kuras centīgi virinājās. lejā tiek secināts, ka pilnīgi visas durvis uz āru ir aizslēgtas. kamēr VZ kāpa augšā pēc atslēgas, es sadzirdēju veļasmašīnas skaņas. tātad zaja bija tur bijusi. tagad, protams, neviena nekur nebija. atslēdzot ārdurvis, protams, rodas mazliet cita rakstura jautājumi. piemēram, ko tagad ar atslēgu? tiek apstaigāta teritorija un nekur nav solītā bunduļa, kur iemest atslēgu. VZ nopūšas, atslēdz ārdurvis, uzkāpj atpakaļ uz mūsu istabu, atstāj tur atslēgu, kāpj lejā.

visticamāk nekad neuzzināsim vai tad, kad zaja atnāca uz darbu, istabā joprojām bija cash un atslēga uz galda.

pēc visa tā tikai aiziets uz vietējo Kozlovna, kas pie stacijas. ieraugot, ka pasūtījumi tiek pierakstīti elektroniskos devices, rodas cerība, ka te varēs norēķināties ar karti. kā vēlāk izrādījās, tas bija maldīgs assumption. toties ēdiens tur bija abnormāli lēts, gards un varēja iegādāties pusporciju! vienīgais, es viņiem ieteiktu izlikt arī kaut kādu dzērienu menu, lai nabaga tūristiem nav jāmin, kādi tieši dzērieni ir viņu piedāvājumā. to apteksni, kura neko īsti nemāk, laikam jau nevar aizvietot ar citu, jo drošvienka nav jau neviena cita, ar ko aizvietot. motivācija iekārt griestos projektoru, facing towards the glass door to the garden, arī nav manam prātam gluži obvious. bet nu, tāda tā Sázava laikam. labi, ka ir Prāgas.

July 29th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
sestdien solīja negaisu, krusu, vētru un tādas lietas. ko dara ballītes orgkomiteja? dodas iet iet.

vilcienā uz Mnichovice vēl pastrādāju ar līdzpaņemto laptopu un urā. nogājām divus kilometrus un sāka.. līt. gājām pa laukiem, pa ielām, pa dubļiem, pļavām. neko līst. vienam laukam ejot cauri vispār sanāca tā, ka līst tieši vienā ausī, tas bija nedaudz nekomfortabli, vispār.
kaķ: mans prāts man tā pusretoriski pajautāja, nahuj es šito daru, bet es tāda pretī, ka nu, I have no fucking idea.
VZ: jā nu, nav nevienas pašas atbildes.
kaut kādā brīdī mežā tika secināts, ka vispār vairs nelīst, tikai no kokiem pil virsū. bet nu, dubļi, dubļi visur. maza pateicība ir par to, ka gandrīz visi kalni, kuros bija jākāpj augšā, bija ar jūzerneimiem draudzīgu grīdas segumu. neko, ejam. bija pietiekami silts, lai iestātos tāda neliela sauna visapkārt. ūdens no ielām un zemes tvaikoja ārā tā, ka to varēja actually redzēt. neko. ejam. kaut kur tika secināts, ka zem pludmales ir asvalts.

un tad bija jākāpj no kalna lejā. pa slapjām, slidenām smiltīm. diez gan stāvā setting. ilgi. daudz. veselu mūžību jākāpj tur lejā. tas bija pārbaudījums dažādos levels. piemēram, prātam bija pavisam savādāk jākalkulē, kur likt kāju, jo šobrīd vienīgais parameter, kas ir svarīgi, ir, lai neslīd. prāts tur nomocīts. papildus ir tā, ka man jau tā ir bailīgi kāpt lejā, te vispār anxiety levels bija proper augšā. tas bija fiziski diez gan challenging. un vispār sajūtu gamma diez gan neaprakstāma. neko. kaut kā jau nokāpām. nepaliks jau jobanā kalnā uz forever.

pēc tam bija jāiet gar upi, pārsvarā pa asvaltu, kas bija ļ, ļ patīkami. ejot cauri visādiem mazmiestiem, tiek secināts, ka visi iznākuši ielās svinēt dzīvi un sarīkojuši mini festivālus. besī. neko. ejam.

vienā brīdī vajadzēja nedaudz piesēst uz vienas sētas, jo drusku elpu atvilkt. paskatoties kartē, tiek secināts, ka esam aizgājuši nost no trases, mums te mežā bija jāiet. padomājām, parunājām un nolēmām iet pa garāko ceļu, kas ir pa ielu. nevis līst mežā, kur visi zina, ka būs jākāpj kalnā un pēc tam arī lejā.

bet nu, apņemšanās beidzot aiziet uz Sázava uzvarēja un visi tur nokļuva. 27.19 km saka Endo. piesēdām bezmaz pirmajā barčikā, ko ieraudzījām, jo pivča vīzija bija stiprāka par visu pasaulē. tiek nolemts apzināt paliktuves. gūgle saka, ka ir trīs. VZ savācas un piezvana pirmajai un tur mums piesola, ka pēc stundas varam dabūt pašu pēdējo istabu. orgkomiteja nopriecājas, uzēd ēdienu, iedzer pivci un dodas uz paliktuvi ar nosaukumu Hotel Sázava. par to man nāksies rakstīt atsevišķu postu.

pēc istabas dabūšanas, nomazgāšanās un tā visa, orgkomiteja ir sapratusi, ka šajā miestā nekur neņem kartes un nāksies iet uz pilsētas vienīgo bankomātu. protams, ka nejauši aizgājām ne tur un nolēmām būt paši gudrākie un, nevis iet atpakaļ, bet "var tak nākamajā pa kreisi". **nopūšas** bērni, klausiet jobanai gūglei. bet nu eventually jau tika atrasts tas jobans bankomāts. tiek atrasts arī barčiks turpat tuvumā. pivcis un es vēl izvilku laptopu un mazliet pastrādāju. bet nu barčiku pārāk ātri aiztaisa ciet. gūgle saka, ka ir barčiks Herna, kas līdz trijiem. labi, ka aizgājām un kļuvām par members šai iestādei. tik lielisks barčiks, nu tik. un darbalaiks līdz trijiem, kas negaidītā kārtā nozīmēja to, ka maksāt lika tikai ap 2:45 am un no turienes izgājām pat drusku pēc trijiem. bliss.

July 28th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
Par pārējo vēlāk, bet šobrīd gribas pateikt, ka apbrīnojamajā pilsētā Sázava ir spēļu klubs Herna (tas, kurš līdz trijiem, nevis pie laukuma līdz pusnaktij), kur servē tikai members only. No vakardienas viņiem tur legāli ir reģistrēti kā members, visticamāk, pirmie divi latvieši. Lūk.
Barčiku vispār iesaku un rekomendēju. Bet vienai no tualetēm ir fiddly lock, also dvieļu dispenserim vajag pamāt pretī, lai tam nav vientuļi, bet rokudvieļus var negaidīt.

Par vienīgo bankomātu pilsētā, the most absurd hotel un iešanu iet pa / pēc lietus, lai te vispār tiktu, to no komputārora.

July 22nd, 2019

Add to Memories Tell A Friend
kā jums liekas, ko ballītes orgkomiteja darīja sestdien? gāja iet, protams, d'oh!

protams, ka sanāca no galvenās stacijas izbraukt stundu vēlāk nekā sākumā bija plānots, bet nu, šoreiz vismaz bija tikai pusstunda ar zilonīšvilcienu.

ierodoties Říčany, zaļā trase mūs izvadāja pa visu miestu, pirms ļaujot tomēr caur restorānu aiziet mežā. bija jāiet cauri dažiem creepy mežiem, vēl viss kas. pie pansionāta, kurš atradās mežā, protams, bija pie kokiem sakarinātas koka visādas... emm.. "figūriņas" liekas stulbs vārds, bet man grūti izdomāt ko labāku. nu, no zariem sataisītas, sakrāsotas, dažas vēl ar audumiem un pogām apdarinātas hujetas. dažas čūskas atveidā, kas tur cilvēciņi, nesaprotamas hujetas. nu tā. kā jau pie pansionāta meža vidū, nu!
akmeņi un čiekuri bija biezā slānī. sanāca vispār vairāk kāpt no kalna lejā pa milzu stāvumiem nevis kāpt augšā. kas it kā liekas kā uzvara, bet, ja godīgi, es konkrēti sabeidzu ceļus.
pārēdāmies plūmes. plūmes, plūmes un plūmes. uh! bija arī viens ķiršu koks, kuru aplasīt.
bija vairākas reizes ļ dīvainos veidos, incl. lekšana, jātiek pāri upēm. viens no momentiem dzīvē, kad es ļ, ļ tomēr atkal gribu būt garāka. pie vienas lekšanas paudu emociju, ka man bail. neviens no mums neatceras, kādā valodā. nav jau tik svarīgi laikam.
gājām laikam trīs reizes pa zaļo trasi, vienreiz pa dzelteno, divreiz pa sarkano, iespējams, ka arī pa zilo.
it kā bez tādiem milzu ahtungiem, bet tomēr saguruši un nogājušies nonācām Český Brod. atradām arī ēstuvi, kur dod sēdēt ārā. pivcis bija dievīgi. paņēmām arī ēdienu. cilvēki, neviens, neviens hjūmanis _nav_ spējīgs apēst To Visu, ko uz viena šķīvja viņi tur savieto. kad es biju pārēdusies līdz nemaņai, manā šķīvī nevarēja īsti redzēt, ka vispār kaut kas būtu gājis mazumā. VZ gāja drusku labāk, bet arī netika pieveikts.

pēc nelielas apspriedes orgkomiteja nolēma doties atpakaļ uz Prāgām. jo atkal varēja kā cilvēks 40 minūšu laikā aizbraukt ar zilonīšvilcienu un tajā Český Brod anyway ne bookings, ne expedia neuzskatīja, ka tur vispār ir paliktuves. gūglēt un zvanīt neviens pat neapsvēra.

Prāgās toties orgkomiteja izsvēra Jiržikbāru vs SpB Gabinkas maiņu un nolēma par labu Gabinkai. tas arī kā lēmums vispār izrādījās foršs.
visi apm.
endo saka 27.2 km
Powered by Sviesta Ciba