tikt uz tādu nekurieni kā Sobíňov ar vlakiem ir mazliet kaitinoši. jo ir jāsēž Brno vlakā (un visi taču zina, ka Brno līnijas vlaki vienmēr ir kaut kādi veci un wtf) ilgi un dikti un ilgi un dikti. un tad uzrodas kaut kādas divas zajas, kas Plāno savu ceļojumu pa CZ. katru dienu citā miestā, tur muzeji un meži plānā. bet the trick ir tajā, ka zajām ir līdzi dahuja paunu, incl pāris pilnus ikejas maisus. un mugursomā paņemts līdzi pivcis un sedziņas. jo, clearly, pivcis mums te valstī ir deficīts un nezini, kurā miestā nākamreiz varēs iegādāt. tas bija briesmīgi. bet tad viņas atklāja, ka blakus kupeja atbrīvojusies un aizgāja būt wtf tur. phew.

izkāpjot Sobíňov visi ir mazliet ohujā. ir krietni siltāks nekā solīja / likās. bet nu neko. pirmā trases daļa sanāk drusku vairāk pa ielu / miestiem. tad bija kaut kāds lauks. man nav pietrūkuši lauki. izejot cauri Krucemburk un Vojnův Městec beidzot iet iet proper mežā. vienīgais, ka līdz ar tiešanu proper mežā ir arī jākāpj neverending kalnā. tas kalns nebija pat tik mega stāvs, bet toties ap 150 m elevation kopā. un nekad, vispār nekad negrasījās beigties. nekad. un tad, kad it kā beidzot beidzās, tad bija jākāpj lejā, lai varētu kāpt vēl un vēl mazākos, bet tomēr kalnos. also, samērā sagurušiem jau. neko. tādā pasaulē dzīvojam, ko lai saka. nē nu, gribējām mežā, dabūjām arī kalnā, koturdaudz.

tālākā trase vispār iet pa ielu kādu brīdi. tīri tā, lai nebūtu jākāpj vēl vienā kalnā tīri uzkāpšanas pēc. iesoļojam Vortová un lepni aizsoļojam tālāk pa ielu. nekāpdami kalnā. ok, tur ir vispār visādi slīpumi augšā un lejā, bet vismaz ir VZ tā mīļotais asfalts. un ir samērā zaļš apkārt arī. tā kā, ir jau ok. izsoļojot cauri Hamry (the fuck is that name?) kaut kādā brīdī visi attopas pļavā. drusku O_O un Wut? sajūtas tur pārņem. I mean, trasi nav īsti pat, kur atzīmēt, y'know. pļava, bļaķ. ar nopļautu zāli, kas mētājas žūt turpat. jajebu ahujeļi visi.

neko, izvelkam telepurķus un paļaujoties uz kompasu tajos, ies virzienā uz Turieni. nē nu. ko labāku ta? tā jobana zāle pinas pa kājām un nevar redzēt, kur tu īstenībā liec soli. tas ir drausmīgi kaitinoši uzzināt, ka konkrētajā zemes pleķī zeme bija mazliet zemāk nekā likās. un vēl zāle cenšas sapīt kājas un nākt līdzi. no. I said no. no means no. izejot cauri tai pļavai atrodas atpakaļ taka ar markings. liekas uzvara? vane :) mazliet mulsina tas, ka jākāpj diez gan lejā, bet nu. tas ir labāk nekā pļava.

hellō, upīte Chrudimka. we will get to know each other. also, piezīmēšu, ka diez gan ātri sāk rasties nelielas aizdomas par to, ka te terrain drusku mainījies, kopš šī trase pirmoreiz tika iemarķēta. also, sāk rasties nedaudz wtf-u par to, kāpēc, nu kāpēc kādam liekas, ka trīs baļķi pāri Chrudimkai būs ahujenna sufficient as a crossing aid? jo trīs baļķi neatbilst mūsu tilta definīcijai. tā, ja! ā, tagad trase ved atpakaļ otrā pusē Chrudimkai? nē, arī trīs kopā sanagloti dēļi nekvalificējas kā tilts, ja! slimi visi. viss ir ēnains, mazliet dubļārijs, takas ir šauras un mazliet dīvainas. ir tāda nedaudz underworld sajūta. skatoties tagad šo te posmu in mapy.cz - tur nevienā brīdī nebija paredzēts lekt pāri Chrudimkai, visu laiku tikai gar to pa vienu pusi. un nē, arī žagaru saišķis neskaitās tiltiņš. nop. arī šitas dubļainais žagaru saišķis neskaitās. bet te drusku veicas, jo straumīte ir tik šaura, ka nav pat vajadzīgi jobani žagari, pat es varu pārlekt pāri un miers. nu, līdz nākamajam. kopā, according to Strava, Chrudimka tika šķērsota lecot, laipojot vai pa jocīgiem baļķiem sešas (6) reizes. talking about terrain changes. nē nu. neko, vismaz konkrēti izlēkājāmies visi tādi pa underworld. kas vainītes?

un tad trase paliek pavisam jocīga. zūd sakarīgi marķējumi. I mean, ir kaut kādi marķējumi, bet viņi nemeiko nekādu actual sense. ir tāda ļ, ļ Tagad Te sajūta. vienā pusē ir underworld un dubļārijs un clearly nav trases turpinājums, otrā pusē ir vai nu dubļārijs, kas ved iekšā Chrudimkā, vai arī diez gan stāva, bet ne pārāk augsta klints. ballītes orkomiteja padomā, patupī telepurķos, bet nekas īsti nedara tādu Atraduma sajūtu. un, lai cik ļ tas būtu unnatural to ballītes orgkomiteja, tiek nolemts, ka visvairāk sensa meiko tomēr kāpt augšā klintī un tad domāt tālāk. kas, jāatzīst, izrādījās pareizais lēmums. bet nu arī tā uz brīdi bija šaubīgi. jo, vej, stāvi viss tāds klints galā, skaties uz miestu, kur tev jānokļūst, un pa vidu ir lauks. lauks, krūmi, celmi, virzienā uz leju (d'oh, protams!) un vispār tāds kā ne gluži ejams terrain. VZ, būdams joprojām cilvēks uz rezultātu, sāk lēnām kāpt tur un mēģināt saprast, kā tai hreņ tikt pāri. es, savukārt, būdama cilvēks, kas meklēs vieglākos ceļus (lol), nolēmu, ka man nepatīk kā tas VZ progress izskatās un gāju skatīt citus variantus. urā! atradu taku! izrādās, ka kādiem ļaužiem pirms manis arī gribējies vieglākos ceļus. ir viegli iemīta šaura, bet toties iešanai jūzerfriendlīgāka taka.

un tad atkal krūmi, gara zāle un tas viss. un tad tu viss tāds lien cauri krūmiem, krūmiem, neko nevar saprast vai redzēt un pēkšņi atrodies uz ielas. asfalts, mājas, iela, civilizācija. wut? nē nu. ok. tā arī var. ballītes orgkomiteja pavada turpmākos pāris km ciešot un nevarot atcerēties, kur vēl tā bija. ka vienā brīdī tur viss biezā krūmārijā un nākamais solis jau uzreiz bam!, iela, miests un tas viss. bet izrādījās, ka tās nav The Ciešanas. izrādījās, ka paliktuve bija bookingā samelojusi par savu 0.1 km from city centre. jo tas bija 1 km from city centre. bet mēs nebijām centrā, mēs bijām nomalē otrā fucking galā. vēl kādi 3 km līdz paliktuvei. un, kā izrādās, arī šoseja un vēl divi, bļaģ, kalni. vai nav lieliski? :D

es par to, kā gāja pašā Hlinsko, cerams, uzrakstīšu atsevišķi. bet Strava saka, ka kopā 30.00 km. bet tas ir ar tikšanu līdz paliktuvei un no paliktuves atpakaļ uz centru, kur maldīties, lai atrastu pusdienotavu.