Trash panda

īsi par sestdienu (cerams, ka vēlāk būs garāk) -

kaķ: sooo, sanāk pieci tilti un neviens jēzuliņš!
VZ: es saku, es aizgāju ateistos un man pohuj!
kaķ: ā-ha :D
VZ: to be fair, es tā izlēmu tikai pēc gājiena.
kaķ: ok :D

ziniet ko. nosvinēsim šo dienu uzrakstot burtus cibā, vai!

par kaut kādu dzīves apdeitu varu teikt, ka nekas nav mainījies - pasaule ir besīga un tupeļu ražotāji ir idioti. bet davaj es paturpināšu kaut ko iesāktu darakstīt. liekas daudz jestrāk un iedvesmojošāk nekā atrast papēžtupeles, kas man patiktu no skata, bet vienlaicīgi liktos, ka es tajās varēšu paiet un man nenomirs kājas. also, ne sandales **drūmi paskatās pa logu ārā** anyway, spēj tikai izvēlēties, kuru no iesāktajiem stāstiem aprakstīt. šķiet, ka nejūtos gatava iejusties un rakstīt par actual iešanu iet, varētu tad to Hlinsko pastāstīt.

pārlasījusi savu iepriekšējo postu (skatīt te), jūtos puslīdz atcerējusies, kā tur bija. cerams, ka rakstīšanas procesā atcerēšos as it went on.

tātad, ballītes orgkomiteja iesoļo pilsētā un noskumst. mēs atrodamies kaut kādā vienā nomalē ar lokālo rajona nosaukumu Blatno, bet mūsu paliktuve ir pavisam citā nekurienes nomalē named Kouty. un, kas ir vispār daudz kaitinošāk par to, ka paliktuve ir nomalē nevis centrā, kā bija solīts (yes I know, I should have fact checked the location of, nevis paļauties uz bukingkoma vague measurements), bet drīzāk tas, ka no current location nomales uz destination nomali nevar, bļaķ, aiziet pa taisno. ir jāiet ar norm līkumu caur centriem. my efficiency obsessed brain does not approve of such shit. bet nu, ziniet kā, nav jau tā, ka tāpēc uzreiz maģiski varēs tā nedarīt. **nopūšas, iet** vane :D

pa ceļam pamanam kaut kādu standalone māju, kas ir kaut kāds bowling barčiks. tur visi sagājuši pļurkāt un ņammāt, cik var redzēt no āras. pohuj, feispalms, ejam. vispār varu tikai atviegloti uzelpot, ka miesta ietvaros, lai tiktu pāri upītei, bļaķ, Chrudimka var tomēr pielietot tādu jauku man made construction kā tilts. te es jums gribu liriski atkāpties un atzīties, kas ir The Def of Tilts according to ballītes orgkomiteja. tātad Tilts. saprotiet, tas nav viegli skaitīt, cik tiltiem mēs pārejam pāri iešanā iet, ja nav līdz galam skaidrs, kas skaitās un, kas tomēr neskaitās tilts. problemātika ir nu, obvioza. jo tiltam ir jāiet pāri kaut kam, vane. bet cik ļoti tas plays a role? un trīs baļķi - nu ahujeļi, tas nav tilts. I can assure you, it does not feel like tilts. margas - are those mandatory? bet nu, ballītes orgkomiteja ir apņēmīgi un uz rezultātu orientēti. need to define this shit once and for all. tātad.
Tilts, noun, apzīmē man made construction, kas iet pāri kaut kam, be it upe / iela / bedre / whatever, bet ir nu tiešām actual inženiertehnisks objekts, actually plānots un būvēts. also, a self contained construction, it could theoretically be just lifted up and removed from the terrain. tilta ceļa segums not relevant. un atšķirība starp tiltu un tuneli ir tieši tajā, ka tunelis ir somewhat integrated in the terrain, tur ir izrakts cauri, bet tilts ir tilts ir tilts neatkarīgi no.

lūk. pārejam tātad pāri tam jobanam tiltam. un aizsoļojam uz kaut ko, kas relatīvi izskatās pēc centriem, bet nu nevar būt, ahujeļi. anyway, ies atpakaļ pāri citam tiltam, lai dotos jau uz to jobanu paliktuvi, ka vissnelabs. viss tur hihihhaha, atkal jākāpj, bļaķ, kalnā, slimi visi. un tad kartes saka, ka jānogriežas. nuok. izvēlē starp nogriezties un iet kalnā, es kakbe parasti atbalstīt izvēli nogriezties. bet vispār, izrādās, ka tas ir kaut kāds totāls the fuck. tur jāiet līkumi līkumu pēc. kas ir šim miestam, ka nevar tupa uzbūvēt ceļu no - uz. visam jābūt kaut kādiem nesaprotamiem un bezjēdzīgiem līkumiem un nekur nevar tā norm ņemt un aiziet. besī ārā. anyway. nogriežamies un sanāk atkal kāpt lejā. un principā, manuprāt, bezmaz iziet ārā no pilsētas atkal. the fuck? neko. ok. ejam. tur kaut kādas nesaprotamas būves, citas paliktuves, kaut kādi western stila wtf-i. atceros sevi esam nogurušu, izbesījušos un samocītu nīgrojamies par vispār visu. līdz, protams, es ieraudzīju paliktuves ēku. tie fucking idioti ir atraduši stāvāko mazkalnu rajonā un lepni uzbūvējuši fakin paliktuvi pašā tās huiņas galā. viņiem savus pacientus vispār nav žēl?? Vispār? Necik? besī. un tad vēl tur reception nevar atrast. iegājām restorānā un es apsēdos nomirt pie bāra letes. tikmēr tur pie kases aparāta grozās 3 zajas un kaut ko casual af čato un lēni baksta kaut kādus darbus un kaut ko tur. visiem uz mums pohuj. tas arī nepalīdzēja visam global besim. bet nu, eventually jau arī mums tika uzmanībiņa, istabas atslēgas un vague norādes, kur iet.

kā tur bija actual paliktuvē, to es tā īsti nez kāpēc vairs neatceros. vai nu bija tik cringe, ka smadzene izbloķējusi, vai tik neitrāli, ka nav nekā, ko actually baigi atcerēties. atceros, ka gaiteņi un trepes bija kaut kā dīvaini. bet nu neko. apliesies ar ūdeni un ies meklēt barčiku. ziniet. tur Hlinsko viņi ņēmuši un nahuj uzrakuši savu vecpilsētu :D liela daļa barčiku ir vispār closed down. citus vispār nevar nekā nahuj atrast. tur mistika un bedres, vot, kas tur. un not the alluring mistika either. no. huiņa. bet nu, kaut kad jau visi padodas un sāk proper skatīt gūgleskartes. atradām vispār pat kaut kādu steak house un nolēmām, ka miests ir tik nekurienīgs, ka gan jau varam atļauties viņu cenas. par laimi tur bija arī cits, sakarīgāks ēdiens arī. un pivcis norm. kas vainas! also, bija arī outside area, kur sākumā norm izsēdējāmies, līdz palika auksti un turpinājām sēdēšanu iekšā. piezīmēšu, ka lēmums iet sēdēt iekšā kaut kā nejauši vispār sakrita ar īsu brīdi pirms aptekšņi novāca un aizvēra ciet āru anyway. so, that was good timing.

klau, mēs tur Hlinsko pēc tam atradām to sportsbāru, kur bija čība pie sienas un guļošs čuvaks pie bāra?

UPD.:
saņēmu ziņu no VZ: Man tikai gribas piepisties pie tilta def, jo tās def galvenais skaistums bija iziešana no pretējā. Ka pohuj, pāri kam, kā un kāpēc un no kā viņš ir būvēts, svarīgi ir tikai tas, lai viņu var nojaukt nerokot zemi! :D
Un jā, meklējot telepurķī Hlinsko – atrodas pikča ar čību :D La barčiks bija vispār **uznostaļģē**

bet ko nu tur par šito. parunāsim par to, kā es uzsāku savu 10 dienu atvaļinājumu, vai? vakardiena.

for context, 5. un 6. jūlijs ir public holidays šajā valstī. un ballītes orgkomiteja atrada sevi situācijā, kurā aiziet var viskautkur, bettttēēēē, nav kur palikt :D visi ohujā, protams, kā mums vispār izdevās noskōrot kaķīšu paliktuvi Tāborā uz 7. un 8. jūliju. bet nu, ne par to ir stāsts. ā, VZ reportēja, ka pat paliktuve Černošicē, kuras daily rate parasti ir bijis lētāks nekā mans īres dzīvokļa rate, grib 1500 czk par nakti. ahujeļi? :D anyway.

tad nu, tiek nolemts, ka pohuj paliktuves. atradīs veidu kā aiziet uz Srbsko miestu, jo tur ir barčiks pie upes, kas ir tīri nice un no turienes var ērti ar vlak tikt atpakaļ uz Prāgām. no 3 versijām, visi izvēlas trasi V2. ok. izkasamies no mā, paspējam uz vlak 14:46 no Smichov un nu tik brauks uz Nučice iet iet. izkāpjam no vlak un ejam. sākumā ir neliels confusion, kā jau parasti, kad jātiek ārā no miesta. bet neko. soļojam un izsoļojam no miestiem, sākums anyway ir pa ielu. un tad jāiet nost no ielas pa zemes ceļu.

zemes ceļš ir.. nu. sauksim to par obvious lokālo pastaigu ceļu. ir samērā dubļains šobrīd, protams, bet nothing too bad to start with. kaut kādi ļauži, kaut kas, bet nu norm. pa priekšu iet kaut kāda famīlija, divas pieaugušo zajas, pre-teen kinders un jauna kinderzaja. pieaugušās zajas savā starpā runājas, kinders kaut ko lēkā apkārt un kinderzaja vienkārši iet visiem pa priekšu un nepievērš pārējiem uzmanību. ballītes orgkomiteja apdzen pieaugušo zajas un kinderu. un soļo tālāk. kinderzaja turpina būt mums priekšā. un kaut kā nezinu, kinderzaja arī sāk iet ātrāk un turpina būt apmēram vienā ātrumā ar mums. so, visu laiku turas norm mums priekšā. un nevienā brīdī neatskatās. mēs visi tā konkrēti attālinamies no pārējiem. sākas kaut kāds vairāk tāds kā dubļārijs un peļķu slaloms. ar VZ ik pa brīdim saskatamies un klusu ņirdzam. nevienam negribas neko teikt, jo incē ziniet kas? cik ilgi kinderzajai paies, kamēr viņai pieleks, ka tie soļotāji aiz viņas, nav the fam, bet gan kaut kādi svešinieki. bet kinderzaja neliekas ne traucēties. lulled in the sense of security by our footsteps behind her laipo pa dubļāriju starp peļķēm etc un pat neiedomājas atskatīties, kā tur pārējiem iet ar peļķu slalomu. viņa nepamana arī kluso, bet tomēr kilometrāžas un laika skaitītāja announcement no VZ kabatas. nop. kaut kādā brīdī mēs atskatamies un viņas sabiedrotos jau vairs nevar redzēt, tie ir pārāk iepalikuši tur jau. neko, visi soļojam, laipojam un peļķu slalomējam. ko tur daudz :D

kaut kādā brīdī priekšā gan ir milzu peļķes, kurām tā īsti un līdz galam nevar izlaipot cauri. jo tur ir tāds normāls bezmaz dīķis. kinderzaja piebremzē un nolemj beidzot atskatīties. un cenšas izlikties, ka viss norm, pasveicina mūs un nostājas ceļa malā, gaidīt tos savus līdzgājējus tomēr. ballītes orgkomiteja ķiķēdami iet tālāk. a par to mega peļķi. well, paveicās, ka tur jau bija kāds iestaigājis kaut kādu aptuveno iespēju apiet to peļķi pa lauku, pa krūmu robežas otru pusi. un tikt atpakaļ uz ceļa. well, tur bija iestaigāts otrā virzienā, bet that's not the point anyway. dubļārijs be dubļārijs un tas tikai turpinās. vēl kaut kur sanāk iet ne pa ceļu, lai apietu milzu peļķes.

kaut kādā brīdī šis zemes ceļš ieved mūs v lese un te sākas Tas Kāpiens Lejā, no kura es baidījos. **nopūšas** little did I know. nē nu, kāpiens lejā bija samērā interesants un exciting arī. ne pārāk stāvs, bet nesauktu arī par lēzenu, ne tuvu. tur sanāk gan pa šauru taciņu, gan cauri krūmiem, pa saknēm un milzu zāli un vēl visādi. uz leju, uz leju, uz leju. sanāk tā jocīgi nolēkāties, notipināties. diez gan izklaidējošs terrain, tur tā un šitā. norm izklaidējoši, apm. nebija no kā baidīties vispār!

nolēkājāmies lejā uz Nenačovice un tagad ies pa sarkano trasi. drusku pa ielu un tad jau atpakaļ v lese. nē nu, les kā jau les, vane. taka, upīte, tas viss. nananā. sanāk bik pabristies, bet viss norm. un tad ir sarkanā bultiņa. ja jūs esat lasījuši manus citus postus, mana attieksme pret bultiņām, kas norāda, ka tagad ir jākāpj upē, ir samērā .. noraidoša :D I know, surprising, isn't it. bet nu, tāda es negatīva, I guess. VZ nav sevišķi pozitīvāks, mind. visi it kā apņirdzas un tad ierauga to. un visu defaultā noraidošā attieksme kļūst par ļ, ļ konkrētu un tārgetētu NO. tātad, bultiņa rāda, ka tagad ceļiniekam būtu jāšķērso upīte pa vienu (1!) baļķi (bez balstiem, kur pieturēties) un the cherry on top ir momentā attapties nātrārijā. mans komentārs par šādu skatu bija, ka šogad (atkal) nātru raža ir padevusies izteikti lush. tur tās nātres ir apmēram manu plecu augstumā (un actual garums nav svarīgi, svarīgi ir potenciālo ciešanu apjoms). ballītes orgkomiteja tā īsti neizsver iespēju darīt šādi. paskatās mapy.cz un secina, ka ir kaut kādas takas, ir vēl kaut kāda šķērsotuve tur uz priekšu, moš tur labāk. ies tagad pa traktoru izārdītu dubļu taku meklēt vieglākos ceļus.

tagad es noguru un turpināšu šito te kaut kad citdien, ok. also, drīz atkal jāiet ārā anyway.

tikt uz tādu nekurieni kā Sobíňov ar vlakiem ir mazliet kaitinoši. jo ir jāsēž Brno vlakā (un visi taču zina, ka Brno līnijas vlaki vienmēr ir kaut kādi veci un wtf) ilgi un dikti un ilgi un dikti. un tad uzrodas kaut kādas divas zajas, kas Plāno savu ceļojumu pa CZ. katru dienu citā miestā, tur muzeji un meži plānā. bet the trick ir tajā, ka zajām ir līdzi dahuja paunu, incl pāris pilnus ikejas maisus. un mugursomā paņemts līdzi pivcis un sedziņas. jo, clearly, pivcis mums te valstī ir deficīts un nezini, kurā miestā nākamreiz varēs iegādāt. tas bija briesmīgi. bet tad viņas atklāja, ka blakus kupeja atbrīvojusies un aizgāja būt wtf tur. phew.

izkāpjot Sobíňov visi ir mazliet ohujā. ir krietni siltāks nekā solīja / likās. bet nu neko. pirmā trases daļa sanāk drusku vairāk pa ielu / miestiem. tad bija kaut kāds lauks. man nav pietrūkuši lauki. izejot cauri Krucemburk un Vojnův Městec beidzot iet iet proper mežā. vienīgais, ka līdz ar tiešanu proper mežā ir arī jākāpj neverending kalnā. tas kalns nebija pat tik mega stāvs, bet toties ap 150 m elevation kopā. un nekad, vispār nekad negrasījās beigties. nekad. un tad, kad it kā beidzot beidzās, tad bija jākāpj lejā, lai varētu kāpt vēl un vēl mazākos, bet tomēr kalnos. also, samērā sagurušiem jau. neko. tādā pasaulē dzīvojam, ko lai saka. nē nu, gribējām mežā, dabūjām arī kalnā, koturdaudz.

tālākā trase vispār iet pa ielu kādu brīdi. tīri tā, lai nebūtu jākāpj vēl vienā kalnā tīri uzkāpšanas pēc. iesoļojam Vortová un lepni aizsoļojam tālāk pa ielu. nekāpdami kalnā. ok, tur ir vispār visādi slīpumi augšā un lejā, bet vismaz ir VZ tā mīļotais asfalts. un ir samērā zaļš apkārt arī. tā kā, ir jau ok. izsoļojot cauri Hamry (the fuck is that name?) kaut kādā brīdī visi attopas pļavā. drusku O_O un Wut? sajūtas tur pārņem. I mean, trasi nav īsti pat, kur atzīmēt, y'know. pļava, bļaķ. ar nopļautu zāli, kas mētājas žūt turpat. jajebu ahujeļi visi.

neko, izvelkam telepurķus un paļaujoties uz kompasu tajos, ies virzienā uz Turieni. nē nu. ko labāku ta? tā jobana zāle pinas pa kājām un nevar redzēt, kur tu īstenībā liec soli. tas ir drausmīgi kaitinoši uzzināt, ka konkrētajā zemes pleķī zeme bija mazliet zemāk nekā likās. un vēl zāle cenšas sapīt kājas un nākt līdzi. no. I said no. no means no. izejot cauri tai pļavai atrodas atpakaļ taka ar markings. liekas uzvara? vane :) mazliet mulsina tas, ka jākāpj diez gan lejā, bet nu. tas ir labāk nekā pļava.

hellō, upīte Chrudimka. we will get to know each other. also, piezīmēšu, ka diez gan ātri sāk rasties nelielas aizdomas par to, ka te terrain drusku mainījies, kopš šī trase pirmoreiz tika iemarķēta. also, sāk rasties nedaudz wtf-u par to, kāpēc, nu kāpēc kādam liekas, ka trīs baļķi pāri Chrudimkai būs ahujenna sufficient as a crossing aid? jo trīs baļķi neatbilst mūsu tilta definīcijai. tā, ja! ā, tagad trase ved atpakaļ otrā pusē Chrudimkai? nē, arī trīs kopā sanagloti dēļi nekvalificējas kā tilts, ja! slimi visi. viss ir ēnains, mazliet dubļārijs, takas ir šauras un mazliet dīvainas. ir tāda nedaudz underworld sajūta. skatoties tagad šo te posmu in mapy.cz - tur nevienā brīdī nebija paredzēts lekt pāri Chrudimkai, visu laiku tikai gar to pa vienu pusi. un nē, arī žagaru saišķis neskaitās tiltiņš. nop. arī šitas dubļainais žagaru saišķis neskaitās. bet te drusku veicas, jo straumīte ir tik šaura, ka nav pat vajadzīgi jobani žagari, pat es varu pārlekt pāri un miers. nu, līdz nākamajam. kopā, according to Strava, Chrudimka tika šķērsota lecot, laipojot vai pa jocīgiem baļķiem sešas (6) reizes. talking about terrain changes. nē nu. neko, vismaz konkrēti izlēkājāmies visi tādi pa underworld. kas vainītes?

un tad trase paliek pavisam jocīga. zūd sakarīgi marķējumi. I mean, ir kaut kādi marķējumi, bet viņi nemeiko nekādu actual sense. ir tāda ļ, ļ Tagad Te sajūta. vienā pusē ir underworld un dubļārijs un clearly nav trases turpinājums, otrā pusē ir vai nu dubļārijs, kas ved iekšā Chrudimkā, vai arī diez gan stāva, bet ne pārāk augsta klints. ballītes orkomiteja padomā, patupī telepurķos, bet nekas īsti nedara tādu Atraduma sajūtu. un, lai cik ļ tas būtu unnatural to ballītes orgkomiteja, tiek nolemts, ka visvairāk sensa meiko tomēr kāpt augšā klintī un tad domāt tālāk. kas, jāatzīst, izrādījās pareizais lēmums. bet nu arī tā uz brīdi bija šaubīgi. jo, vej, stāvi viss tāds klints galā, skaties uz miestu, kur tev jānokļūst, un pa vidu ir lauks. lauks, krūmi, celmi, virzienā uz leju (d'oh, protams!) un vispār tāds kā ne gluži ejams terrain. VZ, būdams joprojām cilvēks uz rezultātu, sāk lēnām kāpt tur un mēģināt saprast, kā tai hreņ tikt pāri. es, savukārt, būdama cilvēks, kas meklēs vieglākos ceļus (lol), nolēmu, ka man nepatīk kā tas VZ progress izskatās un gāju skatīt citus variantus. urā! atradu taku! izrādās, ka kādiem ļaužiem pirms manis arī gribējies vieglākos ceļus. ir viegli iemīta šaura, bet toties iešanai jūzerfriendlīgāka taka.

un tad atkal krūmi, gara zāle un tas viss. un tad tu viss tāds lien cauri krūmiem, krūmiem, neko nevar saprast vai redzēt un pēkšņi atrodies uz ielas. asfalts, mājas, iela, civilizācija. wut? nē nu. ok. tā arī var. ballītes orgkomiteja pavada turpmākos pāris km ciešot un nevarot atcerēties, kur vēl tā bija. ka vienā brīdī tur viss biezā krūmārijā un nākamais solis jau uzreiz bam!, iela, miests un tas viss. bet izrādījās, ka tās nav The Ciešanas. izrādījās, ka paliktuve bija bookingā samelojusi par savu 0.1 km from city centre. jo tas bija 1 km from city centre. bet mēs nebijām centrā, mēs bijām nomalē otrā fucking galā. vēl kādi 3 km līdz paliktuvei. un, kā izrādās, arī šoseja un vēl divi, bļaģ, kalni. vai nav lieliski? :D

es par to, kā gāja pašā Hlinsko, cerams, uzrakstīšu atsevišķi. bet Strava saka, ka kopā 30.00 km. bet tas ir ar tikšanu līdz paliktuvei un no paliktuves atpakaļ uz centru, kur maldīties, lai atrastu pusdienotavu.

...sākums te.

protams, ka mēs izvēlējāmies optimistiski iet tālāk. also, likās, ka trasei ir atzīmēta vieta, kur jāiet pāri upītei, tur varētu būt.. mazāk slikti?

te es atkāpšos uz lirisko pauzi for context. pirmkārt, laikaziņas neatlaidīgi visu nedēļu bija ziņojušas, ka sestdien līs. un nebūt ne apšaubāmi līs. so trase arī tika izvēlēta tāda relatīvi piemērota lietainam laikam. pret šo brīdi stāstā vēl nav lijis. ir tikai pirmslietus stadijas mazliet augstāks air pressure nekā skaitās normāli. bet rajonā laikam bija lijis vai nu no rīta, vai iepriekšējā dienā, jo vispār bija dubļi mežā un vēl šur tur, kur for obvious reasons vēl nebija paguvis izžūt. tāds samērā saulains, bet ne pārāk traki. vlakā braucot skatījāmies, kā vējš ahujenna pūš koku lapotnes. iešanas procesā pret šo brīdi nav īsti bijis tāda pūtēja.

tātad ejam pa to meža taku, kaut ko paslīdēju uz slapjas koka saknes un VZ izmeta, ka šitas ir la piemērs for a reason, kāpēc te nav īsti citu ļaužu uz takas. bet nu nav baigi traki, tur skujas un neslikts terrain. nav baigi slideni. un liekas, ka upīte sašaurinās līdz kaut kādam pārlecamam jau platumam. bet tad sanāk bezmaz upē kāpt, jo taka visa tādos dubļos, ka izskatās ir mazliet samaisījusies ar upīti. nē nu, kas atliek. izlavierējam dubļāriju un ejam tālāk. kaut kur tiek manīts žagaru saišķis, kas nomests pāri upītei kā tiltiņš un tas liekas vēl vairāk absurds nekā tas koks tur atpakaļ. bet nu, trase joprojām ved uz priekšu pa šo pusi. kas tajā brīdī liekas atvieglojoši. izrādījās - velti. :D

nonākam pie sarkanās bultiņas pāri upītei. tur ir norm dubļārijs as the starting point. nodubļoti, apšaubāmas izturības un noteikti slideni žagari un ne pārāk resni koki pārmesti pāri. es safrīzojos ar WTF attieksmi pret šito. VZ, būdams cilvēks, kurš uzskata, ka labāk ir izdarīt for a result un miers, uzkāpj uz zariem, kakbe nobalansē un ātri pārlaipo pāri, lai pusklupienā konkrēti iegrimtu dubļos uz visu pēdu. un tad izbristu vēl pāris soļus konkrēti dziļa dubļārija, viss lamādamies, protams :D man kaut kā it kā salikās, ka varētu mācīties no VZ kļūdām un nedarīt gluži tā. pēc neliela pārdomu brīža, centos nostāties uz pāris zariem, ar domu, ka vismaz starting point nostabilizēt. bet, kamēr mana apjukusī smadzene nekā nespēja izkalkulēt, kur likt tālākos soļus, es ar vienu kāju lepni noslīdēju no zara un ieslīdēju ar said pēdu dubļos. VZ, protams, turpinot būs tas pats hūmanis, kurš izdara, lai izdarīts, paziņo, ka tagad jau man nav, ko zaudēt, es varu turpa bezmaz izbrist to upīti nupat jau. bet es, nejūtot sapjumu iekšā savā kedā, naivi ceru, ka izdosies saglabāt said sausuma sajūtu. mēģināju izkalkulēt citu starting point pa said žagariem, bet tā vietā, vēlreiz ieslīdēju dubļos tā, ka gandrīz nopisos vispār.

šis bija tas brīdis, kurā es apvainojos uz žagaru saišķi un nolēmu, ka iet viņš nahuj, es iešu meklēt vieglākus ceļus! :D literally! palūkoju uz vienu pusi, uz otru, pastaigāju tur un viss likās samērā neiedvesmojoši. vai nu par platu, vai landing spot ir stāvs dubļārijs, kas ved pa taisno milzu nātrēs. piekritīsiet, ka neliekas The Choice of the year, ne? sāku iet paskatīt, kas tur ar iepriekšējo žagaru saišķi bija, vai tiešām tas nebija labāk risinājums tomēr, pamanīju tādu sašaurinājumu un vēl ar vidū iekritušu koku tā, ka es varētu kāpt un atsperoties uz tā pārlekt pāri. otrā malā, pie tam nebija tik stāvs un nātres arī kakbe mazāk, vai vismaz īsākas. VZ vēl aiziet nočekot tur tos žagarus un reportē, ka huiņa, dubļi un nātres. ar nīgru nopūtu pārlecu pāri upītei kā tur augstāk aprakstīts un devāmies tālāk pa kaut kādu ļ slapju pļavu.

jā nu. sezona atklāta. protamska, ballītes orgkomiteja uzsāk to labākajās bravery tradīcijās. netrenētiem organismiem iedot 28 km hike un 215 m elevation gain. jo nu. kāpēc ne :D I mean, how hard can it be. :D

hello sezonai, kad sestdienās modinātājs ir uz agrāku nekā darbadienās! bet nu, visi piecēlās laicīgi, iztaisījās kaut kā, saspļāva testos, nofotkāja rezultātus un devās uz tramvaju, lai dotos uz vlak no Praha Masarykovo n. protams, ka šis vlak kavējas tā, ka pārsēšanas Mladá Boleslav ir nokavēta. bet nu, par laimi nākamais vlak tomēr gaidīja uz šito kavētāju. phew :D pēc nebeidzamām divarpus stundām tomēr izlaiž ārās miestā Sobotka (yes, it means exactly what you think it means) un dod iet iet jau beidzot. un nu, protams, ka ballītes orgkomiteja ņem un aiziet tieši pretējā virzienā pirmajos divos pagriezienos :D vismaz tas izdarīts jau pašā sākumā un var iet iet norm tālāk.

sākumā visi paietas pa kalnu uz leju pa ielu un tā. un tad nogriežas uz takas jau. ies mežā, vai? a tur.. prikiņ!, pilns ar varying levels of drunk Czech tourists. the fuck is that about :D un protams, protams viņi visi pārvietojas lēnāk par rupucīti vai a slug. un protams, protams, ka taka ir tik šaura, ka reti ir iespēja viņus apiet. un tad vēl kaut kādi ar bērniem ratos uz takas, kur sabiruši zari normālā slānī un difficulty tā, ka gribas novēlēt good luck tikt tur pāri. nē nu, paši tur I guess uzprasījāmies - iet pa vietējo ieleju gar vietējo pili, kur cēla kaut kādas teltis. gan jau Svinēs kaut ko. mēs jutām svētku sajūtu par to, ka varējām iet prom! :D kaut ko tur vēl kaut kādi ļauži un tā, bet kaut kādā brīdī trase mūs veda uz strauta / upītes otru pusi mežā. paklausīgi aizgājām tur, nevis tajā pašā virzienā, bet sekjūri pa lauku. un VZ sākumā tur aktīvi nopriecājās, ka šī ir labāka taka, jo te vismaz nav cilvēku! piezīmēju, ka mani aktīvi nopriecāties attur aizdomas, ka it's for a reason :D aizejot līdz pāri upītei pārmestam baļķim kā tiltiņam, sanāk nočekot, kur īsti mūsu trase iet. it kā varētu te lavierēt pāri un iet pa lauku, vai paiet vēl bik tālāk pa sarkano trasi šajā pusē un vēlāk iet pāri kaut kur citur. nē nu. miniet trīsreiz, ko mēs izvēlējāmies, vane. jobani optimisti..

Ātrais reports no Jičín:

Vakardienas skaitīšana - 9:9 jēzuliņi:tilti.
Also, beidzot ballītes orgkomiteja vienojusies par tilta definīciju.
Čehu pilsētās, kas nav Prāgas, labākās pieredzes ir hipsternīcās, I mean it.
Nahuj tā jāpūš?
Neejiet uz barčiku vecajiem te. It smells.

ārā ir tik la, ka ballītes orgkomiteja izdarīja savus šī gada pirmos 15.32 km apkārt kalnam, atklāt jaunu veidu kā aiziet uz kalnu, uzkāpt kalnā, aiziet uz PieRiepas un pie vjet. tagad es iešu aplieties ar ūdeni dušā vēlreiz. nu tas tā, pirms rīt atkal ieslēdz mīnusus.

tā kā ir Lieldienu brīvdienas, spīd prožektors, bet arī baigi, baigi pūš, varētu kaut ko parakstīt.

2. augusts 2020. gads.

laiku pa laikam ballītes orgkomiteja dara vienkāršus weekendus. iet iet tepat un mazāk insanebrave (ne vienmēr sanāk, kā izrādās) un tad 1. un 2. augusta weekendā bija tieši tas. par pirmo augustu parunāsim kādu citu reizi. šoreiz par svētdienu.

for context, sestdienā bija Izteikti Silti. svētdienā bija mazāk Izteikti, bet tomēr silti un mākoņaini. it kā solīja, ka mazliet papilinās, kaut ko par lietu vēlāk, bet overall solīja, ka būs silti. so, izlēmām nokāpt ielejā. nokāpām ielejā, gājām cauri ielejai un sāka mazliet pilināt lietus. nekas nopietns, pat mazliet atsvaidzinošs. nekas traks, beidzās pat pirms tikām ārā no ielejas. iestājās neliels saunas efekts, kurā siltumā efektīvi žuva ielas. neko nu, iesim tālāk. Hlubočepy nogriežamies Radotin virzienā un soļojam apkārt kalnam, jo augšā ir forši kāpt tikai no Chuchle puses.

tur ir jocīgs tūristu / veloceļš gar kaut kādiem tūrisma objektiem, kuri jau sen ir ap-graffitioti un tā. tas veloceļš ir it kā blakus motorway, bet vienlaicīgi arī mazliet nostāk. tieši blakus klintij. tur kaut kāda mazmājiņa, nez, mini mauzolejs or whatever. I've never stopped to check, tbh. atvainojos visiem vēsturniekiem. mani vairāk uzjautrina vērot tūristus, kas nopietni pēta šo jocīgo, mazo ēku, kas ir samērā appūsta ar dažādu krāsu izteikumiem. starp citu, ziniet ko? ja tie graffiti zīmētāji tiešām grib, lai kāds spēj actually salasīt tos viņu precious messages on the walls, tad varēja jau izmantot salasāmāku fontu :D varu diez gan droši apgalvot, ka VZ arī piekrīt šitam. anyway, visi tap, tap, tap iet pa to ceļu, paņirdz par tūristiem un soļo Chuchle virzienā.

tad tur zem tilta nogriežas iet iet tieši gar upes veloceļu. viss joprojām ir nedaudz saunīgi/pirtīgi sajūtās. bet nav _tik_ slikti, y'know. pie upes ir pat relatīvi atsvaidzinoši, ja pareizi atceros :D bet nu, nonākot pie pagrieziena, kur vai nu jāiet kāpt atpakaļ kalnā, vai tālāk uz Radotin, visi nolēma par labu kāpt atpakaļ kalnā, jo nebija pārliecības, ko ar to Radotin iesākt anyway. ziniet, reizēm aizej kaut kur un tad viss tāds **tagad te** un drusku apjukums par to, ko ar šo statusu darīt :D nolēmām sevi tam nepakļaut, bet doties atpakaļ kalnā. soļojam cauri Velka Chuchle pa ierastajiem ceļiem, nananā. tur sākas nedaudz kāpiens. un sākas arī debesu apmāciens. VZ nočeko radara appu un nevienam te nav īstas pārliecības, vai pagūsim uzkāpt, vai nē. apspriedām to, ka teorētiski varētu sarēķināt. jo mēs zinam savu iešanas ātrumu, zinam aptuveno distance to destination, un varētu izrēķināt, cik ātri tie mākoņi tuvojas un tā. bet tad nolēmām, ka te tomēr prasās excelis vai kads tāds un to atkal grūti apvienot ar iešanu. ies un redzēs, kā te viss izvērtīsies.

principā, as we approached the forest un sākām kāpt, tā sāka līt. līt.. I say "līt". manās piezīmēs ir rakstīts "started pouring down". tāda efektīva lietusgāze. bet nu, augšā anyway kaut kā jātiek. un, lai tiktu uzbraukt augšā, būtu jāiet vēl tālāk. efektīvāk no visādiem viedokļiem ir turpināt vienkārši kāpt. man liekas, ka es kaut kur jau esmu rakstījusi par to, kā tas ir iet iet pa lietu, kad līst tik traki, ka acis nevar vaļā noturēt. šī arī bija viena no tām reizēm. mums par laimi vismaz šoreiz tas ir vietējais mežs, kur neko daudz nepapist, jo ir točna zināms, kur jāiet. pa ceļam ir pāris cilvēki, kas ar lietussargiem kāpj lejā. viņi pavada mūs ar neizpratnes pilnām grimasēm. well, pie tā kakbe pierasts, ja godīgi. we get a lot of weird looks from people, kas kāpj pa stāvumiem lejā. es daļēji viņus pat saprotu, jo saplānot maršrutu tā, ka sanāk pa stāvumu kāpt augšā, nav tas gudrākais, ko dzīvē darīt. toties ir jestri, beat that!

mežā ir arī vairāki beņķīši izlikti. ir daži beņķīšu un galdiņu sets, kas ir zem nojumēm. so far visi nojumju piesēdējieni ir jau aizņemti ar citiem ļaužiem, kas arī turpina neizpratnē uz mums skatīties. par ko man gribas aizrādīt, ka te gan tas ir netaisnīgi, jo mēs _būtu_ piesēduši nojumēs, ka šitie te tur jau nesēdētu. lai gan, vispār gribas vispirms uzkāpt, cik vien augstu var, pirms kaut kur piesēst. lai pēc sēdējiena vairs nav daudz jākāpj. uzsākt no jauna vienmēr ir grūtāk nekā vienkārši turpināt iesākto.

te būtu īstais brīdis piezīmēt, ka ballītes orgkomitejas somās ir pāris spirdzinoši dzērieni! un tad nu uzkāpjam tomēr gandrīz līdz pašai augšai. well, uzkāpjam līdz augšai mežā. un atrodas tomēr viena nojume ar diviem beņķiem un galdu, kur neviens vēl nesēž. ballītes orgkomiteja nopriecājas un ieņem vietas šajā BYOB barčikā. izvelk dzērienus, atver un iemalko. pirms aizpīpēt cig, ir nedaudz tomēr jāapžūst. jo nu, slapjš ir viss. vienkārši viss. pouring rain turpinās tik ļ, ka tiek pat uzņemtas visādas fotkas, kā cilvēkiem noreportēt pizģecu. kaut kur pie pirmā dzēriena vidus arī nojume sāk mazliet pilēt. un ir regulāras cīņas ar lapsenēm, kas arī glābjas no lietus un ir kā uzburtas uz mūsu cukurotajiem sintētikas dzērieniem. kaut kādā brīdī man nākas sariktēties drusku citādi sēdēt, lai man mazāk pil virsū caur nojumes jumtu, kam tomēr nav pati efektīvākā ūdens necaurlaidība. viss ir samērā smieklīgi, jo nu - a kā savādāk uz visu šito reaģēt ta?

malkojot otro dzērienu, sāk palikt salīdzinoši sarežģītāk dīlot ar to, lai nepil visu laiku virsū. un sāk rasties pārdomas par to, ka tuvojas vakars, derētu kaut kā tomēr tikt mājās, also, vispār ir jāpaspēj uz vjetnamiešu bodi, pirms tas aizveras. nu, papildināt dzērienu krājumus, paši saprotiet. un līdz paņemtie dzērieni arī iet uz beigām. ja es pareizi atceros, arī līt sāka relatīvi mazāk. noņirgušies efektīvi un tīri norm noskaņojumā ar vieglu buzz ballītes orgkomiteja saņemas un ies darīt bravery pēdējo posmu.

nonākot atpakaļ pilsētā sanāk izlēkāties pa visām peļķēm, jo.. jānoskalo tupeles. es to esmu teikusi jau iepriekš, bet teikšu vēlreiz - īsdistanču / lokālā iešanā iet pa lietu sandales patiesībā ir pareizie apavi. jo šiten iešanas iet kedas būtu vienkārši bijušas divi smagi dīķi, kas jāstaipa uz kājām apkārt. tātad, sanāk pilsētā efektīvi izlēkāties pa peļķēm, lai noskalotu vismaz lielāko daļu visu dubļu, kas saplipuši pie kājām. zinkā, tomēr negribas pārāk visus pasaules dubļus sanest mājās. peļķes gan ir jāizvēlas tādas, kur dubļus sanāktu noskalot nevis savākties papildus vēl.

pēc efektīvas vjet bodes pielāčošanas ar dubļiem, aizejot atpakaļ mājās, sandales arī ir daudz vieglāk noskalot un nolikt apžūt. un priecīgi malkot vēl dzērienus esot totāli apm par tikko izveikto bravery. tiešām lieliski.

km tikai 14.47 in 2:21 moving time. bet toties cik daudz neizmērojama absurdity un jestruma. can't wait.

tagad visi kolektīvi atcerēsimies episko miestu Tábor! gājiena sākums, tālākais gājiens, ballītes live reporti no paša miesta

clearly, kad es šitos biju rakstījusi, man nebija īsti bijis iedvesmas. es nezinu, vai man tagad ir Pareizā, bet mēģinās te papildināt arī jau uzrakstīto.

es kaut kā ļ skaidri tagad atceros to mežu, kurš bija pārāk mežīgs priekš VZ. un tos dubļus, par kuriem nebija skaidrs, kā pēc sausas nedēļas var vispār būt tik daudz dubļu! un es atceros kā tur (covered sākuma postā) bija, kad slalomojām pa dubļiem un gar taku, jo taka pārāk dubļaina. un visi tagad aizgājuši un nokļuvuši vietā, kur jāpieņem lēmumi - 5 km līkumu līkuma pēc, vai iet taisni un izlaist līkumu. es pat diez gan vizuāli atceros, ka tur bija tā kaut kā, ka izlēkājāmies pa dubļiem un nocirstu koku zariem, lai aizietu līdz stabam, kur krustojas tās trases un ir bultiņas ar norādēm. uz priekšu taisni izskatās vēl vairāk dubļu un dahuja zaru uz zemes, kas nekā neatvieglo lēkāšanu pa dubļiem. un ir tīri jauka diena, nav vēl tik vēls, izies to līkumu tak! kas vainas līkumam? nu, ja neskaita, ka kalnā.

visi nopēta bultiņu norādes, paskatās kartē un mazliet noskumst, jo, lai tiktu iet uz to tiltiņu, kas vestu mūs šajā lieliskajā līkumā, ir jālēkā daļēji atpakaļ pa tiem zariem un dubļiem, kavissnelabs! bet nu neko. we are brave and we stick to that! tur tā taka mūs sāk vest kakbe tādā kā kalnā, bet tiešām ir pietiekami lēzeni, lai nebūtu kaitinoši. tad tas kļūst par samērā ceļu pat, ne taku. norm. saule spīd, ejam, nananā. Dlouhá Lhota ir tā vieta, kur drusku papisām savu pagriezienu. bet tur tā gar kaut kādu ezerdīķi, tur visādi var papist dažādas idejas un norādes.

tad tur bijām tai mežā, kur jālēkā pāri huiņām atkal bija. atliek tikai cerēt, ka šī prasme nav totāli zudusi pa ziemas sezonu. tad tur gar ezeru jāiet un tas viss. un, kur ezers, tur, protamska, atkal upītes un lēkāšana. bet te radās tā dzeltenās trases problēmiņa. es atceros, kā es tur gāju pa priekšu, visa tāda zirnekļu mūža darbu iznīcinātāja un sapinusies visos iespējamos krūmos. brikšņi kļūst tikai biezāki un rodas tādas jocīgas pārdomas, kā vispār te strīpiņu zīmētāji vispār bija izbridušies, lai sazīmētu strīpiņas. I shit you not, man tagad gribas minēt, ka viņi tās strīpiņas sazīmēja ar kaut kādu drōnu un paši noņirgušies, kā sapisuši godīgiem gājējiem iet dienu! pie tam, mapy.cz kartē vispār trasi rāda, ka iet drusku citur, nevis tur, kur strīpiņas. bet tur, kur mapy.cz karte grib, lai mēs ejam, tur.. nu.. vēl mazāk var paiet. ahujeļi vispār visi?? kas visiem kaiš? anyway.

kaut kādā brīdī griežos atpakaļ un saku VZ, ka šitas neproduktīvi un jādomā citi risinājumi turpinājumam. par laimi VZ ir tiešām saprātīgs hūmanis un piekrīt. kaut kā klupdami un pīdamies ejam atpakaļ uz kaut kādu nebūt vietu, kur vispār var paiet. man jau sāk konkrēti apnikt zirnekļutīkli tā, ka nu nevienu tādu redzēt negribas, kur nu vēl brist cauri. ir tomēr kaut kāds limits arī zirnekļutīklu plosīšanai. un kājas ir atkal saskrāpētas tā pizģec, ka arī tas sāk piebesīt. sāk prasīties kaut ko saprotamu nevis.

tad nu staigājam tur gar to grāvja malu un pārņem arvien lielāka un lielāka bezcerības sajūta. un skumjas par to, ka laikam būs jāpaliek te uz forever. domīgi domājam, vai nevar kaut kā iet vēl vairāk atpakaļ un nelekt uz šito grāvja pusi vispār. bet vizuāli inspicējot situāciju tiek secināts, ka tā nebija opcija, jo mēs nevis bijām pareizajā pusē, bet uz saliņas starp diviem grāvjiem. un arī aizlecot tur atpakaļ, mums būtu jāmaldās mežā un jāmeklē cita pārlektuve ļ, ļ off the trail. un visi pēc rožulauka/egļārija piedzīvojumiem atceras, ka tas ir too risky of a move. jābūt kaut kādai nebūt pārlektuvei tepat tak, nu! I mean, zaļajai trasei jābūt kaut kur tur, 3 soļus grāvja otrā pusē. ziniet to sajūtu, ka kaut kas ir tik tuvu, yet tik nesasniedzams? well, iešanā iet, ja tā ir trase uz kuras nokļūt, tas ir specifiska veida noskumums.

pa šito grāvja malu nav īsti tādu labu vietu, kur atsperties, vai otrā malā ir pārāk stāvi landing spots. mērķis tomēr ir pārlekt, nevis ielekt grāvī. y'know. call me old fashioned, bet tiešām. ir kaut kādi pāri pārkrituši koki, bet parasti vai nu tiem nevar tikt klāt, vai arī tur būtu pārāk akrobātisks triks pat priekš izmisušiem gājējiem. so, ieraudzīt to efektīvi paslēpto tiltiņu, tas bija Tāds Atvieglojums, ka es izstāstīt nevaru. Tāds Atvieglojums, ka pat ne sevišķi činkstējās par to, ka tas tiltiņš bija "tiltiņš", kas neradīja nekādu, pilnīgi nekādu uzticību tā stabilitātei un actual funkcionalitātei. bet vienalga pielietojām un tikām pāri! urā! un tā arī bija - daži soļi kalnā un mēs esam uz ielas, kura lepni rāda, ka ir zaļā trase! jānosvin, vai?

datums šim varoņdarbam ir 12. septembris. kas ir svarīgi tāpēc, ka nav tā, ka ļ ilgi turas dabiskais apgaismojums. un, lai cik arī viss nebūtu smieklīgi sakarā ar mežu, kurā nevar ienest puķes, ir tomēr jāmēģina kaut kā nokļūt galamērķī, pirms.. nu. paši saprotiet.

te es nedaudz izlaidīšu daļas, tās ir kakbe pieminētas postā nr 2 par gājienu. and I'll jump to the place where I left it.

redz, ballītes orgkomiteja ir kaut kāds pilsētas svētku izraisītājs. es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tie miesti jūt dīvainu urge for impromptu pilsētas svētkiem, kā mēs tur tuvojamies. un te arī bija. fucking karnevāls or whatever. es nezinu, es neesmu baigi kursā, kurš ir kurš svētku veids. mana dzīves svinēšana mēdz atšķirties no. tur sanāca pat mest kaut kādus līkumus no trases, jo ielas bija vai nu ciet, vai tik skaļas, ka no. bet nu pilsētā jau tas sekjūrāk, nu novirze no plānotās trases. soļojam pa kaut kādu mazmiestu rindu, līdz nonākam pie upes. metas jau diez gan patumšs un atliek tikai nopriecāties, ka tālākais ceļš vispār ir pa pie-upes veloceļu. tie parasti ir relatīvi draudzīgāki iešanai pa tumsu. arī, ja pilsētas svētki. nē nu ok, par godu visiem tiem nenormālajiem svētkiem, uz veloceļa vispār bija diez gan daudz visādu gājēju, kas viegli iereibuši tur soļoja un turpināja svinēt.

kaut kādā brīdī veloceļš gan kļūst gandrīz neapgaismots vispār, jo tur ir vairāk meža nekā miesta. bet ko nahuj daudz vajag redzēt anyway? ir pietiekami redzams virziens, kurā jāiet un soļo tik. not a lot of rocket science calcs there. pa ceļam arī tika novēroti daži kaķīši. spriedām, ka Tábora vispār ir izteikti vairāk kaķīšu nekā sunču miests. par spīti visam. un, ka tā ir laba miesta pazīme, viennozīmīgi. un tie nav īsti stray cats, tie ir kaķīši, kam ir mājas, bet arī vēlme staigāt brīvībās! ļ la. žēl, ka neva nofotkāt, jo pārāk tumšs tur bija. also, ir tumšs un kaut kad ir deadline iečekoties paliktuvē, also vēl būs jātiek pie rijamā un negribas nosalt. pa dienu varbūt bija +30, bet pēc saulrieta tas neturas sevišķi ilgi. tad nu, braši soļojam gar upi, tumsā un gaidās uz kalnu.

Tábora ir kalnā. un neviens no ballītes orgkomitejas vispār nebija pirms tam ienācis Táborā pa šo pusi. so, nav īsti skaidrs, uz ko gatavoties. ja neskaita, ka uz kāpienu, protams. pastaigājām cauri tur Táboras zemkalnes šito te.. nē nu, visi it kā bija kursā, ka tāda pilsētas apdzīvotā daļa arī ir, bet tas nekad nebija bijis tā konkrēti iečekots. nu ok. tagad ir :D un tad visi ierauga to ielu, pa kuru jākāpj augšā. ielu, pa kuru brauc vāgeni, nav ietves, cilvēki pa to kāpj lejā. uhhhh. tas nebija viegli nekādā veidā. un tas, ka bija noieti drusku zem 30 km jau, tas arī nekā nepalīdzēja. then again, ballītes orgkomiteja jau sen ir kursā, ka labāk stāvs kāpiens beigu daļā nevis jau pašā sākumā. beigu daļā tāpat beigts un ko tur vairs. bet nokilloties jau pašā sākumā - tas neveicina morālo šito te. nu jūs zinat.

bet nu jā, kas atliek. elsdami un pūsdami kāpjam augšā, cenšoties izlikties cik casual af nu vispār ir iespējams. nu, visu to lejākāpēju acīs. jo man liekas, ka pat vietējiem iedzīvotājiem nemēdz tik dumjas idejas nākt galvā, kā kāpt pa turieni augšā. bet nu - mēs tādi, mēs brave!

tā pēdējā paliktuve, ko mums tur izdevās noskōrot, bija dzīvoklis. vecpilsētā, uz galvenā laukuma stūra. atrast pareizo stūri bija daudz grūtāk nekā man gribētos to atzīt. it kā visi pazīst Táboras galveno laukumu, bet šitas bija fucking confusing. beigās nācās zvanīt paliktuvei uz telepurķi, lai saprastu arī to, kur te, bļaģ, ieeja. tur bija vienlaicīgi par daudz un par maz ieeju. un tad zaja mūs lepni apgaismo par to, ka mūsu mazā un pieticīgā dzīvoklīša vietā, due to unexpected changes, viņi mums bezmaksas apgreidā iedos lielāku dzīvokli. joprojām atceros sevi skumīgi sēžam virtuvē un nožēlojam to, ka mugursoma ir guļamistabā, jo baigais gabals jāiet pakaļ mazgāšanās piederumiem uz. tur bija daudz par daudz vietas, daudz par daudz. toties vannasistabā bija ziepes un milzu skaits ķermeņa losjona mazo iepakojumu. nekādu dušželeju vai šampūnu toties :D nē nu. poshness be like that - win some, lose some. toties pa logiem skats uz galveno laukumu.

stats: 30.49 km, elevation gain 243 m, moving time 5 h 7 min.

un tā īpaši (ne)pārsteidzošā atklāsme, ka šoweekend visi svin Tábor 600.

ka jau satrakojos rakstīt burtus pa dienu, tad paturpinās šitos divus - pirmais un otrais.

tur otrajā pēdējā paragrāfā vispār ir izlaistas pāris lietas, kas man nākušas tagad atmiņā. nu ok, atmiņā, tas tā savdabīgi. jo, ja godīgi, bez Endo / Stravas un mapy.cz route planning history, neko te neviens neuzrakstītu. bet skatot to visu proper nāk atmiņā relevant details par. tātad.

tātad. Dobřany.
Dobřanos ejam pāri laukam, traktori visur. joprojām it kā nelīst, bet gaiss ir diez gan mitrs. nav īsti auksti arī, nu uz lauka, kur prožektors no debesīm hujārī tieši virsū. tas jau la. bet tad tur jāiet pa to ielu, pa kuru laikam nākas iet tāpēc, ka mežā milzu kalni, tur tomēr koki, ēna un ir mazliet chilly. mitrs un čillīgi. līdz ar to, atkal gaziljons knišļu gaisā. nu jajebu, cik knišļu var būt visur gaisā? viņi cenšas visur uzlīst, pielīst, ielīst. kaut kas tuvināts chainsmoking ir vienīgais veids, kā dīlot ar šo situāciju. es jums nopietni saku, ja jums draud nokļūt kaut kādā kukaiņīgā situācijā - just smoke. take up smoking, continue smoking or atsāciet. tas būs visefektīvākais un visjēdzīgākais veids kā dīlot ar šo situāciju.

ejam tātad pa šo brīnišķo ielu jau ārpus Dobřany. un nav skaidrs, kāpēc apmēram 1-2 km mapy.cz gribējuši, lai mēs ejam ar līkumu pa lauku, nost no ielas, lai uzietu atpakaļ uz tās pašas ielas. wut? neko, pagriezienu tāpat papisām. un, skatoties pa gabalu, likās, ka prātīgs lēmums. tur vēl visādi brikšņi, īstas takas neliekas, ka ir, also, gan jau viss slapjš anyway. un vēl vairāk kukaiņu, noteikti! vēl tur izdodas atkal nejauši papist kaut kādu rnd līkumu līkuma pēc en route, ko nemaz nebūtu gribējies darīt.

neko. Okres Plzeň-město, cik saprotu, ir mazmiestu kopums. te tajā Lhota beizdot sola dot iet atkal pa nemarķēto, bet tomēr zaļo trasi. es gan konkrēti sakonfuzējos tur. tur sanāk iet nost no ielas, uz kaut kādu side taku. bet beigās tur laikam bezmaz cita iela sanāca un viss bija obvious. assumptions, eh. toties tur, kartē skatoties, bija parciņš ar nosaukumu Náves. čehu valoda ir brīnumiņš. neko, soļojam pa zaļo trasi un nananā. vēl kaut kāds random lauks, kam jāpāriet pāri un kaut kur Valcha tiek saprasts, ka esam tuvāk Pilzenei nekā likās.

te ir toties additional prikols ar to, ka vai nu var iet pa taisno, vai ar apmēram additional 5 km scenic route. atcerēsimies, ka ir oktobris, nav eksplicīti Silti, metas vakars un satumst arī ātrāk nekā vasarā. kritiskajā brīdī, kad iziets cauri vēl pāris laukiem, jo pa taisno tur tupa nevarēja, tiek pieņemts lēmums nebūt atklāti stulbiem. tad ir visādi tilti, ieeja pilsētā un nupat jau actually salst. tur piepilsētā, krēslā pa tiltiem un šosejām, tur efektīvi pūš un vairs nav sildošās prožektora gaismas. un tad jau Berlīnes stilā - jāiet taisni, taisni un taisni pa pilsētu. cauri kārtējai Žižkovai. Strava saka, ka paliktuvi nevarējām atrast gluži efektīvi, tur pamaldījāmies drusku apkārt. bet atradām tak!

par paliktuvi man nav pilnīgi nekādu atmiņu, ja kas. visticamāk tāpēc, ka būts tik daudzās, kurš viņas var atšķirt vairs? unless mauzoleji vai kas cits especially freaky.

beigās 27.11 km! diez gan norm priekš 4 h 20 min.

ā. un vēl sāka līt. that didn't help. tālāk šodien ar VZ esam puslīdz salīmējuši atmiņas par barčikiem. bet to laikam anyway citā postā. pieminēšu to, ka bija ļ laba grilnīca, ļ omulīga cafe ar āra sēdināšanu, kamēr spīdēja dabiskais prožektors virsū, bet tur svētdienās nevāra. un episkais barčiks MooVement, ar lielisko sunci. bet nu jā - par to visu savākšos citā postā. jo tie barčiki ir posta vērti vispār.

šodien totāli negribas strādāt. iespējams tāpēc, ka darbu ir vairāk nekā smadzeņu spēka, so smadzene atsakās vispār jebkam tur ķerties klāt. tā vietā es nolēmu, ka tagad panostaļģēšu par vasaru un Kutná Hora barčikiem. tas kakbe skaitās mans pagājušās vasaras cibposta parāds.

for context - stāsts sākas šitente un turpinājums ir šajā postā.

so, tur nu mēs sēdējām, āra barčikā un domīgi domājām, kurp doties. tiek ņemta palīgos gūgle, jo nu. paši saprotiet. it kā ballītes orgkomiteja māk rnd atrast barčikus, bet reizēm vajag vismaz virzienu vai ko tādu. gūgle saka, ka šajā nevaldāmi tūristiskajā miestā ir divi late night barčiki relatīvā tuvumā. viens tepat ap stūri. bettē, saprotiet, kad skatās uz to vietu, kur gūgle saka, ka ir barčiks, nemaz neizskatās, ka tur jebkāds izklaižu establishment būtu uzorganizēts. ja es pareizi atceros, tad sapulcē nolemtais plāns bija - VZ aiziet iečekot tur to barčiku, vai tas tur vispār ir, tad visi pieņem lēmumu vai iet tur, vai iet uz otro. VZ aiziet, secina, ka tiešām ir barčiks, whoknew, un aizies tur, vai. ja kas, vienmēr jau ir tas plāns b.

vispār teikšu tā, ka šis ir labs barčiks par kuru te pandēmijā nostaļģēt un cerēt, ka tas vēl pastāv un kādreiz tiks atvērts publikai, kur konsumēt gardus dzērienus vēlās vakara stundās.

saucas šī iestāde Bar 22. es vairs neatceros, vai tur bija kāds obviozs iemesls tam skaitlim, bet nav jau arī tik svarīgi. tas ir viltīgi paslēpts, ka jāiet caur kaut kādiem vārtiem kaut kādā tur iekšpagalmā, tad atrodas citas durvis, kur ir actual barčiks. barčiks vispār nav īsti pagrabā, bet tajā ir tāda samērā omulīga alus pagraba atmosfēra un interjers. tādas neitrālas krāsas atsegtu ķieģeļu sienas, kaut kādi random un nesaprotami, bet neuzbāzīgi dekoratīvie elementi. krāšņs pudeļu krājums plauktos un daudz bronzas krāsas trubu. nezinu, cik funkcionālas tās bija tho.

ballītes orgkomiteja piemetas sēdvietās pie barčika. es neatceros kuru, bet man liekas, ka tur deva kādu no labajiem pivčiem. un pivču krānu šitajā te, tur ir arī viens ar atzīmi "Placebo" un varavīkšņu krāsu displeju. nē nu, kaut kā jau ūdens krāns bija jāatzīmē, piekritīsiet.

par aptekšņiem / bārmeņiem tur. nu, mēs ar VZ savā starpā nerunājam čehiski. vismaz ne daudz :D jo nu, ir tik daudz citu valodu, kurās izteikties! so, pienāk apteksnis un angliski mums jautā, ko mums ieliet. ballītes orgkomiteja toties ir pieradusi ar bārmeņiem tomēr komunicēt čehiski (Jiržiks un Alejandro ir izņēmumi for reasons). atbildam čehiski, ka rekur pivci novērtētu, ja mums ielietu! bārmenis viss apm salej pivci un ar angļu pieklājības frāzi noliek kausiņus mums priekšā. pateicamies viņam čehiski. un tā tas turpinājās visu atlikušo vakaru. bārmenis, kurš obviously bija čehs, ar mums sarunājās angliski, mēs viņam atbildējām čehiski. bet nu - galvenais jau rezultāts! bārmenis notirgojis pivči un ballītes orgkomiteja iemalkojusi brīnišķu dziriņu omulīgās telpās. ko vēl pasaulē var vēlēties? (**slepus notrauš asaru**)

atceros, ka kaut kad vakara gaitā tur saradās vispār diez gan daudz visādu citu cilvēku, kuri izdeva skaņas un tas viss. pīpēt jāiet ārā tajā iekšpagalmā. tur bija kaut kādas jocīgas konstrukcijas, ko varētu nosaukt par sēdvietām un galdiņiem dažādos augstumos. bet vispār par laimi skaļākie un neciešamākie cilvēki kakbe vispār piemetās sēdēt ārās un iekšā nāca tik, cik atjaunot pivča krājumus kausiņos. toreiz vēl runājām, ka parasti iziet uzpīpēt ir iziet uz brīdi klusumā, bet te sanāk otrādi. iziet uzpīpēt ir konkrēti iziet skaļumā uz brīdi.

publika bija diez gan plaši pārstāvēta tur. tur bija dīvaini tūristi, gan nesaprotami hetero pāri, gan lokālie frīki, sazinkas! kā jau late night barčikā bieži vien gadās un ir samērā ekspektējami. atceros, ka man tur ļoti patika un bija ļ skumīgi, ka svētdienā viņu ver vaļā tikai ap to laiku, kad jau jāsāk taisīties atpakaļ uz Prāgām.

in any case, v recommend.

svētdiena gan pagāja atkal tajā galvenā laukuma barčikā pamatā, tur bija neaptverami kvantumi vāciski runājošu tūristu pēcpensijas vecumā un visādi citi dīvaini tūristi, par kuriem nav nav skaidrs, kas notika viņu dzīvēs, ka viņi nonāca šeit. par to gan grūti nostaļģēt. also, man liekas, ka Kutná Hora bija tā pilsēta, kur nolēmām uzēst vēlāk citā barčikā, bet tur bija atkal viss iekšpagalmā un aptekšņi nodarbojās ar dīvainu mēbeļu stumdīšanu un lampiņu skrūvēšanu un vispār nesaprotamu huiņu. vismaz man liekas, ka tas bija tur, ja? :D


----

tehniski ņemot parādu liste ir kaut kas apmēram šāds tagad: Olomouc tripa Luckas daļa, Dobřichovice kāpiens, salīšana apkārt kalnam, prikols par krokodiliem. izskatās, ka Tābora kaut kāda nepabeigta un Pilzenes gājiens arī, tas, kas gar psiheni, nepabeigts stāv. un Stochov - Kladno vispār nav nekur pieminēts pat :D es nesolu neko no tā jebkad uzrakstīt, bet ja nu kas, lai man kaut kur semi-recent postos ir liste, ja nu uznāk atkal vēlme bakstīt burtus :D

vakar ballītes orgkomiteja ielika somā 4 sintētiskos dzērienus un devās mežā, lai pie nelielas pastaigas iedzertu Pie Riepas, vai kā tamlīdzīgi. kā rezultātā ballītes orgkomiteja, satraumēta ar to, cik mežā daudz cilvēku, apgāja 10 km apkārt kalnam un beigās sintētiskos dzērienus ieliku atpakaļ lecskapī, aukstākus nekā izņēmu. iet ir labi. iet ir ļ, ļ la. un kaut kur pa ceļam VZ stāstīja, kurā tur miestā šobrīd ir vissliktākie fashionable virus stats. un mēs abi zinājām, ka esam bijuši tajā miestā. un runājām par to, vai tas ir tas
VZ: nu kur tev kāja sāpēja, tur nekā nebija tajā miestā.
kaķ: nu tur bija tas pīļu dīķis.
VZ: ā jā. nē nu, es zinu, ka mēs runājam par vienu un to pašu miestu, bet man nav ne jausmas, vai tas ir tas miests.
(paskatījos šodien savu local historian postu sēriju - ir, jā)

atradu arī savu iešanas / vizināšanās parādu listi un domīgi domāju, ka kakbe atceros šos notikumus, varbūt jāmēģina pierakstīt tomēr. atradu, ka man pat ir šādi tādi drafts par Olomouc vispār. that could help.

par laimi nākamais les ir daudz mazāk nātrains. vismaz uz takām. I mean, tur ir actual takas! that seems like a nice improvement. it kā joprojām nemarķētās takas, bet daudz vieglāk izejamas. kukaiņu gan ir atkal ļoti daudz. nedomāju, ka jebkad iešanas iet procesā esmu tik daudz pīpējusi. bet nu, tas ir efektīvākais veids, kā kaut cik atkauties no. ar ķīmiju viņus tur visus, ar ķīmiju! bet vispār šitas les uz jau piedzīvotā fona, man nav palicis sevišķi atmiņā. :D

izejot no les, nonākam Chlumčany miestā. kas, izrādās, principā ir kaut kāds Rako industriālis. nācās noiet kaut kādus 2-3 km pa ielu, lai tiktu apkārt tai mega industriālajai ēkai un turpinātu mums vajadzīgajā virzienā. tāds, lūk, līkums. apejot tur apkārt, attpoamies uz ielas, kurai nav ietves vispār. un pēkšņi no nezin kurienes, ir uzradušies visi pasaules veļikotāji. un mums, kas nupat izsoļojuši ārpus Chlumčany, nav vispār ne mazākās poņas, kur viņi visi tā dodas. jo... tur nekā, izņemot Rako, nav. like, srsly - nav. nu, ja neskaita sen aizaugšas sliedes un pārdomas par to, kā vlaki cenšas izlauzties brīvībā no industriālā area un roam free pa valsts sliedēm.

pret šo brīdi vispār ir ļoti patīkami silti un omulīgi. tap, tap, tap, ejam. vērojam veļikotājus un arī milzu lauku, par kuru nav skaidrs, kas tur aug. mana pirmā doma bija, ka bietes, bet nebiju tā līdz galam pārliecināta. pēc kāda brīža VZ izteica versiju, ka vispār smaržo pēc zirņiem. ballītes orgkomiteja domīgi paskatās uz lauku atkal un vispār liekas, ka zirņi tomēr izskatās savādāk. tāda, lūk, disonanse. bet arī no šīs domas visu laiku sit ārā mazi, lidojoši knišļi.

bet nu, tuvojamies milzu psihiatriskajai slimnīcai. veselam slimnīcas kompleksam, one might say. kurš veroties vaļā iebraukšanai no 5:30 AM. nospriežam, ka jābūt trakam, lai tik agri kaut kur dotos. VZ piezīmē, ka gan jau uz to paļaujas. un tad.. slimnīcas teritorija, protams, ir norobežota ar žogu un sētu un tā. un daļa no sētas ir metāla restots žogs, nevis mūris. pie žoga vienā pusē sēž padzīvojusi zaja un no termosa lej otrā sētas pusē esošam čuvakam krūzītē dzērienu. tur kaut kādi Romeo un Džuljeta sajutušies un romantiski taisa pikniku, katrs savā sētas pusē, bet tomēr kopā. nospriedām, ka romantiķiem vispār ir tendence romantizēt un bez maz izgudrot šķēršļus, lai varētu romantizēt. nu tur, pat, ja dzīvotu pretī mājās, gan jau būtu slinkums kāpt dušā un doties kaut kur. tā vietā sūta viens otram selfijus un vienlaicīgi klausās Wish You Were Here.

anyway. iesoļojam Dobřany. tur labieši, y'know. tur viss la un ok. Dobřany. beidzot arī dod vairs neiet pa ielu pēc laika. nogriežamies uz zaļi marķētas trases un ejam pa mazām gājēju ielām un tad atkal šķērsām pāri laukam. vērojam traktoru. un ejam. ja kaut kas tika darīts daudz un dikti, tad tas bija iešana pa laukiem un traktori visapkārt. bet nu ilga iešana pa marķēto zaļo trasi nepienākas. spriežot pēc tā, ka kāreiz biju ielikusi koriģējošo punktu, lai ietu pa ielu, alternatīva noteikti bija izteikti nelabs kalns.

starp citu, man liekas, ka pret šo brīdi ir saskaitīti 3 jēzuliņi pa ceļam un kaut kāds viens vai divi tilti. neko, soļojam pa ielu, daudz pīpējam un noņirdzamies par huiņām. un iesoļojam Okres Plzeň-město. atcerējos tādu lietu. mums te ir webs, kurā karte sadalīta reģionos un par katru reģionu ir savu brief stats. piezīmēšu, ka esmu novērojusi, ka Okres Plzeň-město bieži vien ir sliktāki stats nekā pašai Plzeň. "Tā viņiem arī vajag," nosaka VZ, vērojot dīvainas un neglītas mājas. bet te atkal dos iet pa zaļo trasi! žēl, ka bez strīpiņām uz kokiem, tho. :D un man sāk rasties confusion par trasi.

kurš teica, ka oktobrī nevar iet iet? pfft.
ballītes orgkomiteja savācās sestdienas rītā, aizdevās uz Smichov staciju un iekāpa vlak, lai dotos uz Přeštice.

ziniet, iet iet koncepts vispār pastāv, lai būtu the lifeline. šajā mūsdienu pasaulē, kurā gribas izvilkt exceli un sarēķināt, cik maksātu nodibināt beidzot The Church of VZ, kurā internally nepastāv nauda un tāds formāls trading or hierarchy, iet iet ir apmēram vienīgais glābiņš.

kaitinošie jaunieši par laimi izkāpa ātri no vlak un turpinājām ceļu mierīgi un dzirdot savas domas. jaunieši tur bija sarunās pieminējuši vairākas pilsētas. ballītes orgkomiteja ir bijusi visās no šīm pilsētām. hehe. kids these days. bet nu, izkāpjam tagad tajā dīvainajā miestā Přeštice. izejam no miesta, sākas kaut kāda dīvaina brišana pa laukiem. tur kakbe lauks, vēl lauks un vēl lauks. un ej tikai. ej. cauri un pāri un šķērsām un visur. tur, kur it kā ir ceļš, bet tāds aptuvens un nekonkrēts. sanāk vairāk iet pēc telepurķa appa kompasa un tādām lietām. nevis ceļiem vai takām. pa ceļam satiekam daudz traktoru. daži taisa putekļārijus, daži iedzen kāpt pļavā. bet nu, kaut kādā brīdī parāda kokus un virziens saka, ka mums tur jāiet.

koki, les, urā! :D tā likās. kakbe. ieejam les pa normālu taku kakbe, bet tad jānogriežas. piezīmēšu te, ka so far ejam pa nemarķētām takām, kas nav it kā legit trases, bet vienkārši kartē esošās takas, daļa no mūsu planned route. un tad jānogiežas. VZ pat nofotkāja, kā izskatās tas, kur mums jāiet. jo nu, tā pat nav taka vai nekonkrēti aptuvens ceļš. nē, tur ir atstarpe starp kokiem, kur ir mazliet zemākas nātres un tās wild rozes.

šie ir tie brīži, kad jebkurš normāls cilvēks ar normāliem izdzīvošanas instinktiem pagrieztos un ietu prom vai pa citu ceļu. bet ballītes orgkomitejai izdzīvošana ir exactly this. neko, bridīs cauri, ko tur daudz. ik pa brīdim atskan kādi auauau vai fuck vai citi nepieklājīgi vārdi, kad nu kārtējo reizi kāds tomēr ietrāpa ar kāju / roku nātrē vai iepinas rožu zaros / stīgās (?). visur ir sarosījušies kukaiņi, kam ka tik rāpot pa mums. un nātres. un rozes. un neredzas, kur likt kāju. ir arī dubļi. bet nu, par dubļiem visi bija kursā, ka būs. tomēr - oktobris, y'know. te karte atkal saka, ka jānogriežas. saskrāpētie un sadzeltie hūmaņi saskatās, paskatās un secina, ka laikam turpinās tomēr iet taisni. tas kakbe ir aptuvenais virziens, bet tur, kur jānogriežas, tur ir blīvs egļārijs un nekur tur neizlīst. eh. nuok. redzēs, kā tur tālāk.

I mean, apart from nātres un rozes un kukaiņi, that is. soļojam un spriežam par to, ka vispār nav līdz galam skaidrs, if and how mapy.cz seko / neseko līdzi tam, kā mainās terrain over time. jo clearly, ja arī kādreiz tur bija tāda taka, tagad tagas nav tur, bet ir te. kartē, savukārt, ir tikai tur un nav te. un, ar visu to mežu izciršanu un tādām darbībām, tak visu laiku viss šitas tā efektīvi tomēr mainās. Māte Daba tak nepalaidīs garām iespēju visus uztrollēt!

un tad visi tādi saskrāpēti, mazliet īdoši un niezoši un auauau, izlienam no les uz ielas miestā Zastavka (pietura). te es piezīmēšu, ka oriģinālā doma bija iet no Zastavkas, nevis Přeštices, bet uz Zastavku pa sestdienas dienu vlak neiet vispār. mums nācās braukt uz Přeštice, jo tā bija tuvākā vieta, kur tomēr pietur vlaki. nē nu, la, ka atnācām :D izies cauri tām trīs mājām, paskatīs vēl traktorus un dosies atpakaļ v lese otrā galā.