Trash panda

bra, shoe and biscuit

doesn't listen

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

Navigation

May 25th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
nujā, tātad līst un ir auksti. ejot garām kādai mājai, pagalmā sāk riet suncis kaut kāds. VZ: jā, jā, es esmu sastindzis bailēs, nevis tāpēc, ka līst un salst.

pret šo brīdi jau sāk palikt grūti fokusēties uz jebko citu, kā to, ka līst un salst. teicu skaļi, ka man ir tāds muļķīgs un bezjēdzīgs sapnis, ka gribētos atrasties sausumā. VZ piezīmēja, ka tā nemaz nevar. nemaz neeksistē tāds "sausums". pēc tam runājām, ka vispār kaut kādā brīdī tiešām iestājās tā nebeidzamības sajūta, ka tagad vienmēr un visu atlikušo dzīvi līs virsū. un tupelēs žļurkstēs.

protams, ka mēs papisām to brīdi, kurā no iešanas pa ielu bija jālien atpakaļ mežā uz trasi. reason see above. bet nu, es sapratu, ka mēs esam kakbe pietiekami tuvu, izvilku gūgles kartes, iebakstīju tur penzijas adresi, vai nevar, neejot cauri pilsētai, aiziet te ātrāk. jo vispār initial plāns bija aiziet uz pilsētu un tad domāt tālāk. paliktuve bija bišk ārpus pilsētas. un, izrādās, ka var! pa ielu un neejot pilsētā, var tepat pa 40 min aiziet uz. paliktuve vispār bija man atrakstījusi, cikos ta es būšu. kaut kā drebot un mokoties ar slapu ekrānu, aizrakstīju pretī, ka pēc 40 min.

pret šo brīdi arī bija sācis diez gan jaudīgi pūst vējš. bet nu, kaut kā jau ir jātiek tur, uz penziju. protams, ka beigās ir arī kalnā, bļaģ, jākāpj, ietvissnahuj. nokļūstam tur. tur kaut kādi pacienti čillo pie galda zem nojumes. nekāda staff nekur neredzas. ofisā neviena kakbe nav. domīgi grozamies un wtf. uzrodas čuvaks, kurš pajautā, vai mēs uz palikšanu, tad atver atvilkni un saka, ka viena no šīm atslēgām mūsējā. paņemu to, zem kuras postit ar manu legal name. aizejam tagad uz istabu. jādabū nost slapjās drēbes, prasās uzvilkt sausas. em, izrādās, ka pa 4 vai cik tur stundām nemitīgā lietū, arī somas saturs ir paslapjš. bet nu, kamēr es tur dušojos, nāk penzijas zaja un pieprasa, lai viņai maksā. tad viņa atnes mums brokastis rītdienai, atkal pieprasa maksāt. izrādās, ka nevar tomēr maksāt ar karti. jāmaksā in cash.

jāmaksā in cash ir, jo, izrādās, viņi ir vaļā kakbe nelegāli :D ok. tuvākais bankomāts, protams, ka ir pilsētā. ir kaut kur pēc septiņiem, mēs varam tikt pie cash un jāsamaksā tad restorānā, kurš vaļā līdz astoņiem. ballītes orgkomiteja nopūšas, uzvelk kaut kādas jakas, slapjos apavus un dodas. tuvākais bankomāts 0.5 mile away (es kakbe zinu, kāpēc mana gūgle jūzo miles and ft as measurements, bet nahuj VZ telepurķis dara tāpat?). ejam pēc kartes un attopamies slimnīcas ēku kompleksā. bankomātu neatraduši, ejam meklēt nākamo. tas atkal, half a mile away. ejam pa pilsētu, tur viss ciet, nekas nenotiek, viss izskatās bezcerīgi. mums derētu ne tikai bankomāts, bet arī vjetnamiešu bode, vispār. no such luck. un, skatoties pulkstenī, ir tā, ka nav laika te šito tagad risināt. ir jāiet uz paliktuvi, tur jāsamaksā un tad jādomā, kā tikt pie pivčiem. man pa ceļam rodas lampiņas moments, ka vismaz pāris tak var paņemt kā takeaway pivčus turpat penzijas restorānā!

samaksājam tagad čuvakam par paliktuvi, dabūjam 2 l pivča, aizejam piesēst pie viena no āra galdiņiem uzpīpēt un iemalkot. beidzot smadzene sāk darboties kaut kā normālāk. pivcis un uzpīpēt, sitting down, tas smadzenei liekas norm enough, lai sāktu ģenerēt domu kontentu. bet, tagad ir tāda problēma, ka mēs atkal esam penzijā, te nav nevienas bodes, bet pivčus vēl vajadzēs. ķeramies gūglēt risinājumus situācijai.

May 24th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
Protams, ka ir jāiet līkums līkuma pēc. Man ir jaunas hiking shoes, kuras it kā der. Need to offroad them for science! Woot. Also, protams, kad nogriežas iet mežā / pļavā, kāpt kalnā, tad sāk līt tā, ka vienā brīdī neko nevar redzēt. Lietus ir pamatīgs un skropstas tā konstanti aizlijušas, ka vispār neko. Nuok. Takas malā ir kaut kādas mājiņas, kuru nojumēs sēž ļauži un izbrīnīti mūs vēro. La viņiem, viņi redz. Kaut kādi vēl romantiķi ar lietussargiem tur. Maskas, starp citu, sen tiek nestas rokā un šajā brīdī ir izmirkušas slapjas viscaur. Tieši tāpat kā krekli un maikas. Nē nu. Ies tak! Izlienam pa pļavu, pa krūmiem. Un tad jāgriežas diez gan strauji gandrīz atpakaļ. Protams, ka atkal jākāpj kalnā. Dubļi un slapjums ir mūsu viss šobrīd. Un nopūtas.

Kaut kādā brīdī tho dod kāpt lejā. Piezīmēšu, ka tas nav tik ļoti labāk. Joprojām viss diez gan slapjš un līst. Manu jauno apavu ūdensizturība padodas. Pārsvarā, jo zeķu augša ir sen slapja un samirkusi arī iekšā. Eh. Samocītas pēdas pieder pie lietas, tur neko laikam. Also, man kreisā tupele visu laiku atšņorējas, āāā! Visādi kāpelējamies. Nokļūstam vēl kaut kādos krūmos, bet vismaz līst mazāk. VZ aizpīpē. Es arī izvelku cigareti un šķiltavas. Bet manas nešķiļas. Nešķiļas vairs arī VZ škiltavas. Pēc zināma moku laika, under protest, aizpīpēju no viņa cig. Visi sanervozējas. Apsver domu tuvākās 2 stundas uz maiņām chainsmoke, bet nu... laikam nē. Ejam. Beidzot arī Žebrák.

Ejot pa pilsētu uz sejas jāliek atpakaļ maskas. Ja kas, slapja kokvilnas auduma maska ir ļoti efektīvs voice modulator. In case jums vajag kādu kidnap. VZ korekti piezīmē, ka vispār nepamanīja, ka beidzis līt. Bet šis prieks anyway nav ilgs. Also, maskas joprojām ir slapjas viscaur. Tāds savdabīgs rūdījums. Un visi pa ceļam manītie ļauži uz mums skatās ar izteiktu izbrīnu.

Kaut kādā brīdī ejam pāri tiltam, es aizpīpēju. Visi ohujā - manas šķiltavas strādā! VZ arī izvelk cig un cenšas aizpīpēt. Man tikmēr atšņorējas tupele, ar cig zobos cenšos to sasiet. Pagriežu galvu pret VZ un saku, ka jūtu a Withnail moment tagad. VZ piekrītoši apstiprina. Kamēr tieku galā ar tupeli, VZ beidzot izdevies piedarbināt viņa šķiltavas.

Aiz Žebrāka, protams, sanāk atkal iet krūmos. Bet vismaz krūmos nav jātur uz sejas slapa maska. No krūmiem izejam atkal nesaprotamā miestā, kurā nekavējoties apmaldamies. Bet salīdzinoši ātri arī atrodamies. Tā kaut kā, daļēji pa krūmiem, daļēji pa ielām, ejam cauri nesaprotamam daudzumam miestu. Līst uz maiņām ļoti vai mazāk ļoti.

Kaut kādu ceļu ejot vispār papišam, ka bija jānogriežas pa zemes ceļu. Skatoties kartē, kļūst skaidrs, ka jāiet atpakaļ uz to. Citādi sanāk jau neveikli. Nuok. Tur atkal, protams, zemes ceļš, kalns, līst, dubļi. Uz zemes tiek ieraudzīta nomesta spēļu pistole. Noņirdzamies, ka kāds kritis kaujā aizstāvēt savu kraju. Nobildēt, protams, nevar. Telepurķi abi ar mokām dīlo ar kartēm. Nebeidzamais slapjums spaida ekrānus un vispār arī nupat stīvi un nosaluši pirksti, kas nepalīdz operēt devaisus.

May 23rd, 2020

Add to Memories Tell A Friend
Nedēļas sākumā nejausi piebukoju penziju nekurienē uz sestdienas nakti. Māte Daba nopriecājās, es jūtu. Laika prognoze uz weekendu kļuva sliktāka un sliktāka. Bet ballītes orgkomiteja ignorē tādas lietas. Nokāpām šorīt tos 6.3 km uz tuvāko vlak staciju, kur pietur norm vlaki un iekāpām vlakā uz nekurieni aiz Berounas. Bija plāns A un plāns B. Plāns A - garāks, caur mežu, vēl viss kas. Plāns B - īsāks. VZ bez grūtībām pierunāja mani uz plānu A. Neko. Izkāpām no vlak 2 pieturas pirms plānotās un ies tik!

Visi kakbe zināja vispār, ka būs lietus. Bet prognozes tā mainījās, ka nebija skaidrs precīzāk. Zdice stacija ir kaut kas starp Okna un Stara Boleslav staciju. Noņirdzāmies, ka pietrūkst vistu tho. Ejam visādi pa pilsētu. Maskas pieelpojas un bveh. Un kaut kādā brīdī arī sāk mazliet līt. Bet mazliet. Norm. Ejam. Viss liekas totāli norm so far. Izejam beidzot no pilsētas, ejam pa rnd veloceļu. Tīri la ejas. Vedam garu sarunu par to, kāpēc mapy.cz domā, ka 25 km hiking it jāiet 7 stundas. Like, I mean... pat ņemot 5 km/h on avg speed, joprojām ir 2 stundas, kurās ko tieši viņuprāt darīt?

Līt sāk bik vairāk. Bet nu. Nav pārāk slikti. Un tad nonākam pie pagrieziena, kur trase met līkumu for līkuma sake. Bet toties nav iela un var iet sabristies mežā. Bet var arī iet taisni pa ielu, bez līkuma. Kā jums liekas, kur ballītes orgkomiteja aizgāja?

May 18th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
vakar toties kaut kā izdevās atkal iztaisīties uz iešanu. bet nu, naiku samocītās pēdas, lika uzvilkt vienus no vansiem.

izgājām ārā, kaut ko domīgi nopirkām vjetnamietī, sapratām, ka jāiet jau beidzot ielejā. tik sen nebija būts ielejā. bet nu, jāiet, protams, caur Holīnu un taku tur. kas, protams, sevī iekļauj.. uzminējāt. kāpšanu lejā no kalna, lai uzkāptu augšā pa akmeņainu un dīvainu taku :D vai es jau teicu, ka biju uzvilkusi skeiteru apavus? :D bet vispār apavi nebija problēma šajā brīdī. problēma bija milzu ģimenes vienā barā uz tām takām. vienā ģimenē nejauši sanāca iejukt pa vidu un nekā netiku garām. kad beidzot tikām ārā no tā bara, atviegloti nopūtos, ka mani neviens nepaguva vēl adoptēt. jajebu. bet tad nonācām vietā, kur sliežu otrā pusē bija kaut kāds bezmaz live gig. kaut kāda diez gan cringe čehu huiņa, kur ik pa brīdim dzied nānānānā kaut kādu. visi saskatās un saprot, ka tur kaut kāds nananā notiek. ejam labāk prom.

ielejas daļā, kur līdzenāks un populārāks, protams, ir miljons cilvēku. VZ teica, ka te ir vairāk cilvēku nekā Muse gigā. pēc pārdomu mirkļa, pajautāju, kurā Muse gigā. VZ teica, ka tajā, kas O2. aizdomājāmies katrs, kas ir apmeklētākie gigi, uz kuriem būts. man laikam sanāk Nick Cave. VZ arī nesaprata, vai Muse vai Nick Cave. neko, cenšamies iziet cauri tai visai ellei, ir visai silti un patīkami citādi. un iet iet vienmēr ir forši.

izejot no ielejas, aizejot līdz upei, pienāk kaut kāds lēmumu pieņemšanas brīdis. vai iet uz Andel / centru pusi, vai Radotin, vai tomēr iet tur, kur initially tika domāts - uz Braņīkas barčiku. visi kaut ko apdomā un nolemj, ka svētdienās labā laikā drīkst iet čillot barčikā pēcpusdienā. pārejam pāri nolādētajam tiltam, nokāpjam lejā. ejot uz barčiku, tur rakstīts, ka šodien grillē. nuok, mums vairāk cerība, ka dod arī piesēst un pivčus. izrādās, urā, ir pāris brīvi galdi. piesēžam pie viena. pēc pivčiem, protams, ka jāiet pašiem un ar masku uz sejas. šeit gan, izrādās, vāra ilgāk nekā līdz septiņiem. barčiks strādājot līdz apmēram deviņiem.

es jums izstāstīt nevaru, cik episki fantastiski un abnormāli baudāmi ir sēdēt vairākas stundas barčikā, žūžot pivčus, pīpēt, nesalt un visādi runāt huiņu, nosmieties un šokēt VZ ar manu casual af vārda "sociopolitisks" lietojumu. lieliski. tas ir tā, kā hjūmaņiem ir tiesības justies. tieši tik jauki un patīkami. un suncis, kurš ar mums iedraudzējās, bija vispār smieklīgs, ar visu savu curled ausi. saimnieks gan nāca nočekot, vai mums ok ar to, ka suncis pie mums. par abildi VZ teica, ka netraucē, bet es līksmi kasīju sunča pakausi. idilli gan traucēja dažādi kinderi, bet tos, par laimi, lielākoties varēja tupa ignorēt un izlikties, ka netraucē.
piebildīšu, ka pret šo brīdi man ir skaidrs, ka labi, ka neuzvilku naikus, bet ir diez gan apbrīnojami, cik daudz iešanas iet es esmu izcietusi skeiteru apavos, pirms es zināju, ka var labāk. uh.

bet nu, kaut kādā brīdī kļūst skaidrs, ja mēs gribam vēl paši tiptap aiziet iet atpakaļ savā kalnā, nāksies iet apmēram tagad. visi izdzer pivčus un dodas. tilts, protams, tik pat nolādēts, bet nu. kaut kur tajā visā procesā ir tā, ka man drusku ieplīst pēda atkal. un pain is pain ir pain. kāpt gar studiju liekas vispār mokas un mokas. bet neko, distraktēju sevi cērtot nagus plaukstā un nīgri stāstu sev, ka tik daudz kā uzkāpt kalnā, kurā dzīvoju, tik daudz jau nu gan vajag varēt. un nu, izrādās, ka tiešām varu, ietvissnahuj.

tad jau vjetnamietis, vēl pivči un runājām, ka pa ļoti ilgiem laikiem fantastisks weekends. es liku piecas zvaigznes. VZ teica, ka nu tā arī ne, ka četras ar pusi. nopūtos un teicu, ka nekad nespēju trāpīt uz tās puses, bet tikai četras liekas par maz.

14.5 km svētdienā un milzu smaidi ballītes orgkomitejas sejās.

May 17th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
kamēr vēl šodien nekur nav aiziets, local historian jūtas, ka jāuzraksta par vakardienu. bet vispirms skumjās ziņas, ka jaunās iešanas iet kedas man ir izmēru par lielu. eek. neko, gāju vecajos naikos.

aizejam pie vjetnamieša, iegādāties līdzņemamos objektus. tad sajūtamies mazliet apjukuši. iepriekšējās dienas doma bija Radotin. kaut ko parunājam par to, kur iet, sarunā pavīd vārds "absurdi" un tā. ejam tagad pa zelta rudens ceļu lejā, tur apspriežam milzu vāgenu draudīgumu un to, ka krāsa matters, vispār. tad līdz upei un pa to ielu, kas bija ciet pagājušoreiz. šoreiz nebija ciet, tur bija tūristi upon tūristi, ew. un vispār nesaprotami ļauži. oh well. aizejam uz Chuchli. tad pa veloceļu gar upi. gar viktoriju viktoriju, kur kaut kāda zaja, clearly ar radības kroņa apliecību vispirms visu ceļu sabloķē, tad ar motorisku skeitbordu aizhujārī visiem garām, uzvaras pozā. **nopūta**

nonākam pie pagrieziena atpakaļ uz kalnu un te, izrādās, ka mēs ar VZ esam visu ceļu gājuši uz divām dažādām vietām :D es gāju loku un atpakaļ uz mūsu kalnu, bet VZ gāja ar milzu līkumu uz Radotin. gadās. nav ilgi jādomā, lai arī es izlemtu, ka iešu tomēr uz Radotin. veloceļš, protams, tādā labā laikapstāklī ir diez gan pilns ar veļikotājiem. silti, prožektors aktīvi spīdinās. vispār omulīgi un la. aizejot uz Radotin parādās tāda "nu, tagad te" sajūta, papildināta ar "a ko nu?"

vispār ir release weekend un man līdzi ir laptops. skatoties pulkstenī, saku, ka man vispār derētu aiziet uz to bernarda barčiku piesēst, jo man viena hujeta vēl jāizdara darbos. ejot uz barčiku, domīgi spriežam, ka pēc pivčiem un barčika varētu būt grūtāk aiziet ar kājām atpakaļ. bet nu redzēs, man tiešām jāizdara hujeta. bet tad aktuālāks kļūst jautājums, a kāds atceras, kur tas barčiks bija? nu, pie sliedēm, otrā pusē, blakus tam tunelim. tuvojoties sliedēm, tiek secināts, ka tur visu uzrakuši un neko nevar saprast. pēc neilgas random staigāšanas, kuras laikā VZ satika un sveicināja čuvaku, kas kādreiz bija SpB pacients, pārejam pāri sliedēm. es minu, ka jāiet uz to pusi. ejam un hobana!, tur arī barčiks. tā kā ir labs laikapstāklis, nav īstas pārliecības, ka būs brīvi galdi, bet nu jāpamēģina jau ir.

barčikā tomēr atrodas brīvs galds. pasūtam bernarda pivčus, es izvelku laptopu, ieņirdzam par burgeru menu. tur bija rakstīts, ka čili ir ass. es ātri apdaru savas lietas un pasūtam burgerus, ka jau visi te sapulcējušies. ir silti, patīkami, ir noieti virs 14 km so far. sēžam barčikā, tāda sajūta kā miera laikos gandrīz. gandrīz, jo, izrādās, ka viņi vāra tikai līdz septiņiem un pēdējos dzērienus sāk drusku pirms astoņiem. bet tur pavadītais laiks anyway lika sajuties omulīgi un tā, kā cilvēkiem būtu tiesības justies.

skatoties pulkstenī un domājot par to, ka jāpaspēj atpakaļ uz vjetnamieti, apsveram iespējas, kā tikt atpakaļ. bet, piebildīšu, ka runājot par vjetnamieša paspēšanu, apdomājam, kādi katram ir alkohola krājumi mājās. es esmu totāls alkohola hoarderis, uz to brīdi manā atmiņā liste bija - viens gambrinus, viens pilzneris, nezināms skaits kozelu / svijānu, 8 sidri, 2 sintētiskie citrusa, pusotra pudele vīna. VZ teica, ka mums nedraud skaidrā nomirt. bet nu, ne tikai jāpaspēj uz vjetnamieti, bet arī mani naiki man atkal jau drusku spiež, tad nu nolemjam padoties. padošanās nozīmē, ka nobraukt vienu pieturu ar vlak, tad kāpt tajā kalnā. jo es totāli un absolūti atsakos padoties vēl vairāk, kas būtu divas pieturas ar vlak un tad ar busu augšā kalnā. no wai, es neesmu gatava atrasties tik tuvu tik daudziem cilvēkiem. uz vlak paspējam last minute before it arrives, woo. nobraucam to pieturu, izkāpjam Velka Chuchle vlak pieturā. tur gan jau konduktore bija ohujā, jo ne tikai pāris hūmaņi izkāpa šajā nekurienē, bet pāris arī iekāpa!

kāpjot tajā nolādētajā kalnā tiek secināts, ka galvenā atšķirība pēc pāris pivčiem, pavairāk cig un burgeriem, ir daudz grūtāk elpot tajā nolādētajā kāpienā. citādi - kā jau parasti. :D also, visi citi kāpj lejā. laikam jau vakaros jākāpj no kalna lejā. bet nu mēs rebeļi, also dzīvojam augšā kalnā, nekas neatliek, būs kāpt. garām arī pabrauc policijas mašīna, kur nav īsti skaidrs, ko tieši viņi te, mežā, meklē. un, kā jau parasti, visvisgrūtāk ir uzkāpt pēdējo kāpienu pļavā. tā ir kaut kāda šausma un man laikam paspruka viens vai vairāki nepieklājīgi vārdi. tik daudz par tikumiņu, eh.

un nu, protams, ka paspējām uz vjetnamieti. citādi jau sūds, ne alkohola hoardings, ja tupa izdzer mājās esošo un jaunu neiepērk!
pivči, dienas sekas un apm.

bik virs 20 km.

May 15th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
saņēmu ziņu no Elles Tomāša, ka viņi vērs Elli vaļā un varēs iet tetovēties tur jūnijā. bija sarunas ar Gā un atsevišķas sarunas ar Rūd, kurās runājām par to, ka nav prātīgi tetovēties siltā laikā un dzīšana būs sarežģīta un tas viss, labāk atlikt uz rudeni. beigās ar Gā salūzām, jo cik jau var gaidīt! aiztekstoju Tomāšam pretī un tagad ir tā, ja nesāksies jauns lockdown, tad jūnija vidū man beidzot tetovēs roku. un tad uz rudeni jāizdomā līdz galam tā nākamā tetovējuma zīmējums. ķirzaciņu ideja jau ir diez gan laba un forša. bet nav vēl uzzīmēta pat ekrānā.

un esmu tikusi pie jauniem iešanas iet apaviem. rīt, baidos, ka for science, nāksies iet iet.

May 10th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
vakar kaut kā savācās visi un aizgāja iet. kaut kā pavisam nejauši. ierosināju, ka ejam pa zelta rudens ceļu. tur it kā viss labi, bet ir pirmslietus siltums. salīdzinoši grūti elpot. bet iet iet jau labi. nokāpām no kalna un aizdomājāmies, a ko nu? jo iet tālāk uz Andel un centriem liekas as neproduktīvi, as it comes. padomājām, ka kāpt atpakaļ kalnā kļovāk caur Chuchli. un praktizēties kāpt tajā jobanā kalnā. bet nu, lai aizietu uz to uzkāptuvi, sanāk apiet apkārt kalnam. nonākam pie ceļa, kur rakstīts, ka šoweekend netikt te cauri. bet kaut kādi veļikotāji no turienes izbrauc. nolemjam, ka nu, ies tak, redzēs.

soļojam, tur kaut kādi pick and choose tūristi, kas fotkā vienas vecas mā, bet nefotkā citas. bet nu beigās savācās novākties no ceļa un aiziet krūmos. kaut kur pie jaunās pašnāvnieku viesnīcas. VZ teica, ka cerams, ka aizgāja gulēt tur baseinā un gaidīt, kad tur salies ūdeni. pašnāvnieku viesnīca ir viesnīca, kas tiek būvēta konkrētā vietā, kur sanāk faktiski gandrīz karāties pāri klints malai. mans specific naids uz šo iestādi ir tāds, ka viena ļoti jauka taka, kā nokāpt no kalna, tagad ir nepieejama.

izvelku no somas greipfūru vājos alkoholiskos dzērienus. par laimi nekā un neviena nekur nav, var noņemt maskas un malkot dziriņu. ir tīri labs gājiens. gaiss nav tik stuffy, ir diez gan patīkami un smieklīgi. kaut ko tur noņirdzāmies diez gan jestri. noejot no šī ceļa, kurš arī otrā pusē ir ar warning signs, ka te cauri nevar iziet. nezinu kā citiem, bet mums sanāca tīri efektīvi iziet, bez kaut kādiem traucējumiem. bet nu, te jau sākas Chuchle un jāsāk likt maska atpakaļ, jo ir kaut kāda nebūt civilizācija. protams, ka besis par to, ka nekur jau ilgi nav bijis nevienas miskastes, tiek vokalizēts sekundi pirms ierauga miskasti beidzot.

teilkšu jums tā, ka es laikam nespētu vairs dzīvot pilsētas centrā, nevis nomalē. tās nekurienes, kas te tik ātri aizejamas, tas ir bliss. jāatceras, kad nāks laiks pārvākties.

vispār sāk arī lēnām pilināt lietus. gaiss kļūst svaigāks, paliek vieglāk elpot. lietus nav stiprs, tas ir tīri refreshing and nice. soļojam omulīgi. VZ apjautājas, vai iesim pa ielu, vai gar upi. nobalsoju par upi un pajautāju, kas ir the major diff. VZ paskaidro, ka uz ielas gan jau būs mazāk human traffic nekā veloceļā gar upi. bet nolemjam, ka gar upi anyway kļovāk. tur gan kaut kāds lokālais Izbraukājam Lokālos Veloceļus Ar Vāgenu festivāls. also, visi nez kāpēc brauc prom no Chuchles, baros. kaut kādā brīdī liekas, ka visi bēg no dziedoša kindera uz veļika. bet tur kāds bija bik atpalicis. laikam bija piestājis uzpīpēt, vai ko nu tur, un tagad minās, lai panāktu to, no kā jābēg.

te jau sliedes un jāsāk drīz būs kāpt kalnā. te es klusībā nobrīnos, ka pēda nav saplīsusi vēl. lietus it kā kļūst stiprāks, bet joprojām ne pietiekami, lai tiešām traucētu. vējš gan kaitina un traucē. kaut kādā brīdī uzrodas veļikotāja un aizveļiko mums garām. VZ pauž cerību, ka brauks kalnā. bet nē, nogriežas, lame. kāpt kalnā tiešām nav nekāda leisurely pastaiga parkā, bet nu. pretī nāk zajas vispār bez maskām un mūs pasveicina. VZ noburkšķ, ka mūsdienās pareizais sveiciens ir uzlikt masku nevis izdot skaņas. kāpjam un kāpjam. lietus traucē mazāk, jo zem kokiem nelīst, vēl arī nepil no. kaut kādā brīdī tas sāk kļūt grūtāk nekā gribētos, bet, par laimi, te jau gandrīz uzkāpts. atliek iziet cauri mežam un uzkāpt pļavā. mana pēda joprojām nav saplīsusi. VZ salūza celis, bet tas paguva atlūzt, kamēr viņš vokalizēja šo notikumu.

pļava atkal ir a bit of a bitch, bet ir vieglāk nekā iepriekšējās reizes. diez gan ievērojami. piezīmēju, ka šoreiz nenogājām 30 km. bet ir tāda improvement sajūta, ko mums neatņemt.
overall 13 km un apm ņurd.

April 27th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
ejam pāri upei pa tiltu, tāds koka, diez gan pavecs, norm. besī tilti. anyway. ne par to šoreiz. nu kā, tur upe, visādi augi, sasvīduši ļauži, viss kas. un loģiski, ka visādi jobani kukaiņi lido gaisā. spieto tā, ka maz neliekas. kaut kādi moths, mana kukaiņu nepazinēja prāt. tie moths tur ņirb visur apkārt un priekšā un visur.

VZ: labi, ka tās maskas.
kaķ: vispār zinko? tas ir kā tajās romantiskajās filmās, kur romantiskie pāri iet cauri spīguļojošiem kukaiņiem. kā viņiem nesalien viņi acīs un ausīs?
VZ: tas jau ķinī mums romantiski izskatās, bet patiesībā tur bija take 17 pēc tam, kad zaja no acs izvilkusi kārtējo.
kaķ: ahaha, jā, ja paveicas, var nofilmēt brīdi, kad nevienam nekas nekur nav ielīdis.
VZ: nav viegli.
kaķ: vispār domāju, ka mūsdienās gan jau tas ir... emm..
VZ: CG?
kaķ: m? jā! vot! šitas. liekas, ka varētu būt lētāk.
VZ: jā nu, filma ietaupās, nav tik daudz laika jāpavada.
kaķ: gan jau vieglāk uzreiz mirguļojošus uztaisīt arī.
VZ: jā, citādi katru to jobanu kukaini nopūst spīdīgu..
kaķ: nu vai ne?
VZ: vispār, rekur ideja holivudas svarīgajiem, uztaisīt romantisko ķini, kurā viss ir kā dzīvē. bez izskaistinājumiem un efektiem.
kaķ: ahah, bet.. man liekas, ka tad tas vairs nebūtu romantisks.
VZ: jā nu. beigās čuvaks ghosto zaju un zajai vispār pohuj, titri.
kaķ: ahahah, protams.
VZ: nē, beigās zaja uzinstalē tinderi, tad titri, vo!

Add to Memories Tell A Friend
ballīte ir similar insanity levels.
jeb, sestdien Rollijs atbrauca pēc urbja, kas nozīmēja, ka svētdienas iešanas iet visa premise kļuva flexiblāka. man bija ģeniālā ideja - let's do a round trip! aizejam uz Zbraslav, pāri upei uz Radotin un tad atpakaļ uz mūsu kalnu. jo nu. pfft! also, we've never done that before.

aha.

neviens, protams, nepadomāja par to posmu kā vienu gājiena gabalu. visiem prātā stāv, ka tak neskaitāmas reizes bijis aiziets līdz Zbraslavai, tas tak sūds jautājums. tāda pati doma par to, ka aiziets tak līdz Radotin arī. katrs gājiens gan ir bijis atsevišķs notikums. bet nu. kurš domā par tādām lietām? sīkumi vien!

ziniet, kas ir labais dzīvošanai kalnā? ka ejot ārā sanāk iet lejā. nevis augšā. sāc iešanu sprigans, nevis nogursti pirmajos km.

ok. bet, lai aizietu uz Zbraslavu ir tāds sīkums kā... jātiek uz veloceļu. kas nozīmē kāpšanu gar studiju uz Braņīku un tā. ok. vairāki papildus km. huiņa, vane? sprigani ejam. endo zaja visu laiku līksmi stāsta, ka mūsu steady pace ātrums nupat jau ir nevis vairs 9 min 32 sec, bet 8 min 52 sec. runājām, kāpēc tik ļoti ātrāk. nu. it kā te ir nevis pa nelīdzenām takām, akmeņiem un čiekuriem, bet asfaltu. dēļ maskām īsti nepīpējam, tur ietaupās. nemākam to pace ourselves. also, a lot of downhill. ok. bet vienalga dīvaini.

aizejam uz Braņīku, aizejam uz A2, soļojam. ballīte bijusi vismaz divos gigos šajā gadā. neviens no mums nav redzējis tik daudz hjūmaņu vienkopus visa gada laikā, kā šajā pastaigā. un tas ir par hjūmaņiem, kuri sēdēja zālājos pie upes vairākās konkrētās vietās, kur ir āra alus takeaway,, biezā masā un malkoja dziras. gājēji iet, veļikotāji un skrituļotāji, tas savādāk, mēs visi dodamies un šas nebūsim tuvu viens otram. jajebu. izolācija at its finest indeed. bet nu, ejam garām un pohuj. pēc tam runājām, ka labāk patika zvēriņus skatīties nevis.

anyway, aizejam uz Zbraslavu. un tur tagad jāiet uz Radotin. es biju totāli aizmirsusi, ka tur ir pamatīgs ejams gabals vēl. ok, nav pamatīgs, pamatīgs, bet garāks nekā manā atmiņā bija. VZ ieminas, ka bija doma pēc tam iet pie viņa un es grieztu sev matus pakausī. (te der laikam piebilde, ka man nav movable spoguļu mājās, lai apgraizītu sev pakausi. make all the jokes you want, mani mati izskatās pietiekami labi.) nospriežam, ka visticamāk nē, bet izlems, kad būs atpakaļ kalnā.

aizgājām līdz Radotin. so far so good. tho, pushing 20 km. worrying. netrenēti organismi, tas viss. pohuj, ejam. Radotin nevienam pat nerodas jautājums, ka varētu kāpt vlakā. ejot no Radotin uz Velka Chuchle ir tā, ka ceļa posmi, kuri parasti likušies bezgalīgi, tagad liekas sūds jautājums. un nevis tāpēc, ka nav noguruma, bet, jo procentuāli uz visa tā jau noietā fōna liekas totāli nothing. un par maskām runājot. ir tā, ka man ir pollen allergies. vispār ar masku ar tām ir vieglāk. bet, kas interesantāk, ka dealošana ar kukaiņiem ir vieglāka. it kā. viņi vismaz nelido degunā un mutē. tikai acīs un matos. one would think. bet tie tricky bastards cenšas, un pa retam kādam sanāk, iekrist iekšā maskā. besī. tas ir jaunais akmentiņš kedā. par sarunu par romantisko ķini un mirguļojošajiem kukaiņiem, cerams, ka uzrakstīšu atsevišķi.

pret šo brīdi visi secina, ka mana doma par 4 stundām, ko šis trips aizņems, es biju nevis generous, bet lacking. neko. ejam. kaut kur Velka Chuchle man atkal saplīst mazliet pēda. paiet var, bet kļūst skaidrs, ka man vajag soliņu, piesēst un apdeitot plāksteru situāciju. atrodam pie sliedēm divus soliņus, mazā uzkalniņā, nost no ielas. tas labi, jo var uz brīdi noņemt masku. piezīmēšu, ka maska vispār arī traucē redzēt lietas, īpaši pie pēdām. izdaram to, uzpīpējam. neko, ies kāpt kalnā. tagad vairs tādas norm opt out opcijas nav anyway.

kāpt tajā jobanā kalnā nav tas, ko gribas saukt par viegli. bet, tāpat kā iepriekš, vispār ir mazāk mokoši nekā likās, ka būs. cilvēku apkārt vispār īsti vairs nav, kāpjam un kāpjam. pret to brīdi, kad mega zajebala, tad arī jau vispār uzkāpts. bet tā iešana cauri pļavai un kāpiens tur, tas gan atkal ir grūtāk nekā pierasts. bet viss beidzas laimīgi, picērijā paņemam havčiku, pie vjetnamieša pivčus un iegrimstam sōfā un dīvainā no-mind serčikā. endorfīni ir bliss.

30 km. feispalms un lepnums vienlaicīgi. jūs pamēģiniet! also, endo kartē redzamais ir vienkārši bezgala iedvesmojoši.

April 19th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
ko dara ballītes orgkomiteja, kad izplānojusi, ka vajag ieurbt 4 caurumus manā sienā, lai pieliktu tieši tur vienu galdu, bet nevienam no nav ne urbja, ne vāgena? also, ciest nevar the bus replacement service, kas mums te tagad uz kalnu ved? uzminējāt! aiziet uz Černošici pie Rollija pakaļ urbim.

doma ir tāda, nokāps cauri mežam uz Velka Chuchle un aizies uz Hornbach tur nopirkt vajadzīgās skrūves un tos priekšmetus, tad domās tālāk. Rollijam ir pateikts, ka dos zināt, kā tur. Rollijs, protams, manas ziņas nelasa. neko, jestri caur Zoo nokāpjam lejā, nesaprastami, ko tur google maps iesaka, bet tas tak lokālais mežs, tur nav gūglei jāklausa. atrodam Hornbach. tur ilgi un dikti neko nesaprotam, bet nu.. laikam nopirkām visu. cilvēku nebija pārāk daudz. nu, bodē, jo mežā bija dahuja. anyway.

aizejam tagad līdz brīdim, kurā jāpieņem lēmums, iet gar upi tālāk, vai iet uz staciju un lekt vlakā uz. Rollijs joprojām nelasa un neatbild uz manām ziņām. VZ nav pārāk grūti mani pierunāt, ka jāiet iet tomēr. ejot gar upi, tuvāk vēl Velka Chuchle ieraugam bezmaz pilsētā pie kanāla aitu baru. viss laikam norm. ies tālāk, vai. tiek secināts, ka uz veloceļa ir daudz, ļoti daudz cilvēku. un kaut kad vēlāk varēs skatīt cilvēkus un vērtēt viņu horizontālos tanlines uz sejas.

kaut kur 8 km pirms Č Rollijs uzrodas beidzot sakaros. kaut ko tur mani sastrjomī un sanīgro mazliet, bet beigās tiekam galā ar organizāciju. ejot bik tālāk, tur jau, kur sākas vairāk mežs atkal nevis pilsēta, tur ūdenstilpnē ieraugam jau laikam ūdru, kurš sparīgi ņammā savas pusdienas. nežēlīgā daba ir nežēlīga. ir diez gan patīkami silti, bet ne pārāk, lai nebūtu, ko elpot. tralalā, iet iet.

lielākā daļa šī veloceļa, ja kas, ir tieši gar upi. kaut ko ejam, katrs aizdomājušies. līdz tiek ieraudzīts romantiskais māklsinieku klubiņš - pārītis, kuri sēž upes krastā un nodarbojas ar mākslu. zajai laikam bija akvareļi un čuvaks arī kaut kā vizuāli tur darbojās. nešķiet it kā the times, lai šeimotu kādu par viņu hobijiem, bet liekas, ka tur kaut kas nebija līdz galam pārdomāts tajā setup. runājot par ko, viens veļikotājs arī nebija laikam izvērtējis visas darbības, kuras vēlējās veikt vienlaicīgi. viņš tātad brauca ar veļiku, uz muguras viņam bija pilna mugursoma un vienā rokā turēja papīra maisu, kam nebija rokturu. nu, to papīra turzu, bet tādā diez gan palielā izmērā. still, no shaming, bet liekas, ka kaut kas tur bija nepārdomāts līdz galam, īpaši, jo viņam hujova vispār sanāca ar stūrēšanu un braukšanu taisni.

aizgājām uz Č, Rollijs solījās novest no urbi lejā uz staciju. bet nu, mēs, protamska, aizgājām ātrāk nekā prognozēts. lai nu ko, bet iet tak māk! gaidot Rolliju, noskaidrojam, ka pagaidām ir noieti ap 15 km. visi apm smaida. pavērojām cilvēkus, kuri ļoti dīvaini materilizējās no kaut kāda pagalma, kaut tur sākumā bija tikai viens. bet tad jau uzrodas Rollijs. vispār bija forši viņu redzēt, ja arī uz pāris minūtēm. uzzinājām jaunāko drāmu, savācām urbi, noskumām, ka nevar sahugoties un laidām Rolliju doties atpakaļ mājās.

bet te atkal rodas tāda situācija, ka vispār visa tā iešana bija, lai varētu izvairīties no sab. transporta lietošanas. bet tagad visi ir mazliet saguruši (give us some credit, pirmais norm izgājiens šogad!) un papildus somā ir urbis. pa visiem kopsapulcē tiek nolemts, ka brauciens vlakā ir ok, bet buss - nav. tad nu, vlak uz Velka Chuchle un kāps kalnā.

kā jums liekas, kas ir galvenais mīnuss dzīvošanai kalnā? nu, ja neskaita to, ka visu laiku pūš. pareizi, tas, ka kalnā ir jātiek augšā, ja gribas mājās. VZ uzdod visādas dilemmas, pa kuru ceļu kāpt - to, kas lēzenāks, bet garāks, vai to, kas stāvāks, bet īsāks. abi ceļi sākas vienā vietā, tiek nolemts risināt situāciju, kad tā pienāks. vēl tikai ejot gar mājām, lai tiktu uz mežu un kāpienu, ir tāds lēzenāks kāpiens. pa priekšu mums brauc veļikotājs. kaut kur šī, salīdzinoši lēzenā, kāpiena vidū, viņš padodas, nokāpj no veļika un stumj to augšā. man tam nav uzrādāmu pierādījumu konkrēti šajā kāpienā, bet vispār ballītes orgkomitejai ir normāls steady pace lielākajā daļā situāciju, tie tādi historiski fakti, un mēs to veļikotāju, protamska, apdzenam. kāpjam, kāpjam. kaut kādā salīdzinoši lēzenākā vietā veļikotājs mūs gandrīz panāk minoties uz veļika. bet tad atkal atpaliek konkrēti. šajā brīdī mums aiz muguras ari ir zaja, kura lēni skrien. vispār liekas, ka arī viņai ir steady pace. ejot gar stāvāko kāpumu, saskatamies un turpinam pa lēzeno. tad ir brīdis, kurā grīda ir plakana, tur veļikotājs mūs lepni apdzen, viss tāds minoties. ok, sure, eyeroll. protams, ka ne sevišķi tālāk, viņš atkal ir nokāpis un stumj veļiku, kamēr mēs viņu panākam. anyway šitas te turpinājās kādu posmu, it was really good for morale, turpināt kāpt. un liekas, ka nebija nemaz _tik_ grūti, kā likās, ka būs.

kurš zināja, ka grūtākais būs tas posms gar pļavu, lai izietu no meža uz ielas? tas posms, kas parasti nekā nav licies grūts vai kā. bet nu, neko. viss norm. aizgājām pēc pivčiem, dabūjām burgerus no CikCaka un apm baudījām nogurumu, kas iešanas iet izraisīts. urbšanu nolēmām atlikt uz šodienu.

20 km.

April 8th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
netālu te ir lokālais mežs. kurā, as far as I'm concerned, uz viena stūra soliņa jau vairāk kā diennakti sēž čuvaks un kūpina cigāru blakus veļikam.

protams, pastāv iespēja, ka viņš laikā starp vakardienas apmēram pustrijiem dienā un šodienas diviem tur nebija, bet man nav nekādu pierādījumu tam.

March 6th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
sestdienā tātad izgājām ārā. un drīz vien nopriecājāmies par laikapstākli. spīd prožektors debesīs, diez gan omulīgi. tikai pūš. neko. ejam. derētu kafiju un to. klīdām randomā, tas bija lieliski, klīdām, pieņēmām random lēmumus, jo, pirms paliek tumšs, vispār ir vienalga kur mēs esam. skaisti un lieliski. tad vienā krustojumā skatījāmies, kur iet un es teicu, ka man nez kāpēc gribas, iet tur. aizgājām tur un tur bija omulīga kafejnīca. piesēdām, iedzērām limonādes, kafijas, tējas, saomulīgojāmies un gājām tālāk.

gājām un klīdām un klīdām. viss lieliski. nekas nav skaidrs, nekam navjābūt skaidram. ejam, jestrojamies un ir bliss. kaut kad jau tomēr organisms atkal uzpišas ar kaloriju gribēšanu. priekšā eventually atrodas kaut kāda burgernīca. kaut kāds tur krāfty shit. neko. parādiet kaut ko labāku te apkārt. burgeri esot bijuši ļ labi, bet mans ēdiens bija dīvains. bet ne sliktā nozīmē. anyway. uz galda, protams, atrodas undefined, undescribed sarkana pudele. izrādījās kečups. visi drusku vīlās, bet nu neko.

pēc tam izlēmām, ka pusdienās iesim uz libāņiem. sapingojām EtF, sarunājām sešos satikties tur. tikmēr kaut kā randomā klīdām, ka aizklīdām uz planetāriju. ānuok. neko. paklidām vēl, nāca jau pieci. man sāka sāpēt pēda jau pārāk kaitinoši. netālu no libāņiem atrodam pilnīgi tukšu barčiku, piesēžam uz pivci, sagaidīt EtF, uzpīpēt un atslogot manu stulbo pēdu. kad uzradās EtF, izrādījās, ka libāņu iestāde ir full. neko, ies citur. gājām atpakaļ aptuveni planetārija virzienā. piesēdām atkal kaut kādā vjetnamietī, jo a bit pressed for time, actually.

un tad jau planetārijs un Emikas gig. tas ir kaut kas neaprakstāms. bliss. eiforija un mind bllown. beautiful.

EtF, protams, paliek citā paliktuvē, kas nav tik tālu, kā mūsu un poļu barčiks. nolemjam, ka piesēdīs kaut kur pa ceļam. protams, ka barčiki neatrodas. aizejam līdz paliktuvei un visi nopūšas, EtF savācas un izvelk gūgles kartes.

(apmēram 18 km noieti so far sestdienas datumā)

February 12th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
ballītes orgkomiteja kaut kā ļ randomi dabūja ideju no VZ landlady, ka Dečín ir kļova vieta. nejauši pat piebukojām. kas atkal nozīmēja, ka sestdienā jāceļas agrāk nekā darbadienā. iekāpām vecajā labajā Berliner vlak un pēc pusotras stundas jau bijām tur. spriedām, ka vispār Berliner ir diez gan ok exp, ja tur tikai pusotru stundu jāsēž, nevis četras.

pilsētā, protams, ir vājprātīgi auksti. aizejam uz paliktuvi, nananā. viss norm. dzīvoklis ļoti patīkams, tikai boilera placement tualetē ir worrying. tas ir pie griestiem pieskrūvēts, tā gandrīz virs poda. nuok. visi mazliet pagrozās un saprot, ka nu laikam tak jāiet kaut kur. aizgājām randomā klīst pa pilsētu. piezīmēšu, ka pilsētai visapkārt ir tādi kalni, ka bail pat skatīties, kur nu vēl domāt, ka tādā būtu jākāpj. daži kalni ir arī pilsētā un mēs atsakamies tajos kāpt. tiek pamanīts barčiks un vēl ko, bet huiņa no vecpilsētas šajā upes krastā. jāiet pāri. un par laimi pilsētā ir veseli divi tilti!

klīdām pa pilsētu, tur.. nejauši gar tūrisma objektiem, atradām neglīto māju. staigājām pa dažādām ielām, cenšoties neiet pa tām pašām, bet visas, visas ved uz vai nu neglīto māju, vai tur pie tā kluba. rodas tāda neliela feispalma sajūta. un sāc apšaubīt, vai uz šo vietu attiecas formālie fizikas likumi par time / space. bet vispār citādi tīri glīti tur.
also, VZ teica, ka te neviens nav pilsētu plānojis, te visi kaut kā kaut ko sapērk, kaut ko sabūvē, reizēm nākas paprasīt kaimiņmājai, lai nodrupina te vienu stūri, jo savādāk garām vispār nevar tikt. pārdomās aizgājām tik tālu, ja reiz esi iesprūdis, kur nekā vairs garām netikt, gan jau var dabūt, lai caur logiem padod vismaz havčiku. zinkā.

visur dod kaut kādus tizlus pivčus, piefiksējam dažas pilznīcas. viena izrādījās, ka ir kaut kādas viesnīcas reception, tur nelikās omulīgi. gājām atpakaļ pāri tiltam un uz pilznīcu, kas saucas Pie Tilta. jā nu. tā bija kļūda. tur bija ne tikai auksti un dārgi (priekš mazpilsētas), bet arī pabaiss havčiks. un sieviešu tualete bija tā pārsmaržināta ar 4 veidu gaisa smaržinātājiem, ka man izdedzināja deguna iekšpusi, bija jārij antihistamīns un jācer, ka neuzbruks astmas lēkme. pagūglējām citas iestādes un izveidojām priority plan: plāns A bārs pie prinča, plāns B Karls, plāns C zvaigznes sportbārs, kurā dod havčiku.

sākumā gājām pie prinča, tātad. tur tiek secināts, ka dod Krušovici pa 26 krōnām kausiņā. 26 krōnām kausiņā, biedri. izpētot dzērienkarti, tiek atklāts, ka Tatru Tēja tur maksā pavisam mazmazliet dārgāk nekā būtu veikalā pirkt. pie prinča gan arī ir ļoti feispalmīgs dekors un ļoti dīvainas huiņas teļikā. VZ aiz muguras kaut kādi nīgri čuvaki šausminās par Prāgas pivča cenām. grūti pārmest viņiem :D bet. Pie Prinča arī nekurina. like, vispār. visi sēž mēteļos. iekšā temperatūra ir tāda pati kā ārā. I kid you not. nosalām pamatīgi un sapratām, ka ir tomēr jārisina un jāiet sasilt kaut kur. pēc nelielas debates par to, vai zvaigzne, vai Karls, izlemjam, ka Zvaigznes barčiks nav redzēts, nav zināms, vai kurina, bet pie Karla gan likās, ka nesēdēja neviens mētelī, kad bijām gājuši garām. (btw, Karla iešanas pretarguments bija, ka tur tomēr daļēji restorāns.) neko, orgkomiteja samaksā mazliet vis 100 krōnām, satinas, cik vien var un dodas ārā, vējā, aukstumā un vispār nežēlīgajā pasaulē, dodas uz Karls barčiku.

cerams, ka par Karlu uzrakstīšu vēlāk.

January 20th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
tātad Šumperkas Dublin bar, ja? tikko ir ietiptapotas līnijas sniegā. VZ it kā drusku cieš par to, ka nekad neuzzinās, vai tā ir tā zaja, vai nav. bet izrādās, ka atbrīvojušās vietas pie bāra, uhti! also, šis ceļojums pa barčiku ir bijis arī lapiņai, uz kuras velk pivču strīpiņas :D tagad lapiņa kursā, ka there's more! bet nu jā, iekārtojamies pie bāra. es totāli apm ar šo, jo beidzot var izsēdēties visās pozās, kuras grūti nosaukt par sēdēšanu. jo, strādājot full time no mā, es esmu totāli atmācījusies sēdēt krēslā. like, actually Sēdēt Krēslā :D

tieši pretī mūsu vietām ir teļiks, kurā rāda Retro mūzikas kanālu. bet mums aiz muguras ir jukebox, kurā visādi idioti met naudu un aiztiek ekrānu un beigās cieš visi. bet kaut kādā brīdī saliktās dziesmas beidzas un aparāts aiziet randomā spēlēt dziesmas. un te mēs atkal nonākam pie disonanses, skatoties muted teļikā rāda viģiku vienai REM dziesmai, bet jukebox tikmēr spēlē citu REM dziesmu. pie tam, aptuveni vienlaicīgi sākās un beidzās. O_O

neko, ballējāmies Dublinā, viss nananā, visi līksmi. tiek aizsūtīta arī ziņa Hurricane Luckai, ka mēs pilsētā, davaj rīt sadzeram. bet nu barčikā kaut kad jau liek samaksāt un aizdzen prom. priekš cilvēkiem, kuri sāka dzert piecos, liekas, ka divos iet migt ir ok.
tikai kāpēc šie cilvēki pamodās pusdeviņos?

īsi pirms desmitiem izkasījāmies uz āru, atdevu atslēgu apkopējai un devāmies ļaunajā pasaulē. uz Sarkanās Žurkas barčiku. gūgle saka, ka vaļā no desmitiem, bet viņu websaits, ka no vienpadsmitiem. kam ticēt? neko, aizejam (gar Grandu) līdz Žurkai un tur pagalma vārtiņi ciet, baltie mēsli visur, beņķi salikti malā. neko, laikam vienpadsmitos tomēr. aizgājām pastaigā pa Šumperku. kaut kādā randomā virzienā. tur, pāri sliedēm un tad zem sliedēm un tā bija garākā stunda mūžā. nejauši attapāmies atpakaļ pie Granda. visi acis un nesaprot, wtf, kā mēs no turienes nokļuvām šeit? wtf? neko. aizejam līdz Žurkai, tur joprojām tāds pats statuss. neko, paejamies vēl it kā randomā, bet atkal nonākam pie Granda. **nopūta** neko. ies uz Žurku, nupat jau beidzot būs tie vienpadsmit. pie Žurkas izskatās tāpat. bet nu ieejam tuvāk ieejai un izrādās, ka ir citas durvis uz iekšas barčiku un uz tām rakstīts, ka vaļā no desmitiem. ballītes orgkomiteja safeispalmo par sevi un iet iekšā.

a tur neērti beņķi un galdauti! jajebu. neko. piesēdīs. Hurricane L, protams, ka sen atbildējusi, bet te nevienam nekas nav skaidrs un gribas pagūt kafiju un broakstis un iedzert, pirms dealot ar Hurricane L. cenšamies savākties par spīti visiem galdautiem un nezin kam. interjers tur ir diez gan absurds, bet nu. tam vispār kakbe visi bija puslīdz gatavi. ja neskaita, ka uz griestiem ir pulkstens, kurš actually funkcionē. kaut kādā brīdī savācamies uzņemt arī kalorijas un ļ rekomendēju turienes tacos el diablo!

bet īsi pirms tam VZ tomēr ir atbildējis Hurricane L, ka mēs te mēģinam savākties un tad davaj tiekamies? pēc dažāda exchange of messages, VZ vienā izkoļījies, ka mēs Žurkā. Hurricane L uzreiz tāda, ka o, es pēc 5 min būšu. ballītes orgkomiteja nervozi uzņem kalorijas un drusku wtf-ē. pirms brokastu beigām ierodas Hurricane L, ar totālu tornado aphugo mūs abus lidz nāvei, aphugo vēl, tad apsēžas, saka, ka vispār ies tagad pie vecākiem uz pusdienām, bet pēc stundas vai pusotras būs atkal brīva un davaj satiekamies. mēs tādi aphugoti un ap-tornadoed, mājam ar galvu un sakam, ka ok, jā, sure. Hurricane L aizdodas prom.
nez, kā tas no malas izskatījās?

bet toties mums bija iespēja nofinišēt brokastis un ķerties pie vīntonika. ar ko pagaidām noslēgsim part 2 of the insanity story.

January 8th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
pēdējā laikā local historian nespēj vairs iecibot visu, jo 'you had to be there' combined ar 'kurš to vairs atceras kā tur precīzi bija' drusku apgrūtina :D bet nu, ticiet man, ballīte joprojām ballējas. it kā gribēju te pastāstīt vienu mazstāstu no vienas ballītes ar VZ un Rūd, bet tad atcerējos, kā mēs ar VZ katrs kļuvām par honorary Tomāšiem un so much par mazstāstu. oh well.

bet varu pastāstīt, ka man tuvākajai nedēļai idejas ārpus darba ir: 1) uzsākt research par iet iet in Portugal, 2) aizbraukt uz Hell un pierakstīties / nodepozitēt tetovējuma appointment, 3) uzsākt a bit more sciencey research par adhd.

un kaut kur deep inside liekas, ka derētu atvainoties EB.
Powered by Sviesta Ciba