kurš teica, ka oktobrī nevar iet iet? pfft.
ballītes orgkomiteja savācās sestdienas rītā, aizdevās uz Smichov staciju un iekāpa vlak, lai dotos uz Přeštice.

ziniet, iet iet koncepts vispār pastāv, lai būtu the lifeline. šajā mūsdienu pasaulē, kurā gribas izvilkt exceli un sarēķināt, cik maksātu nodibināt beidzot The Church of VZ, kurā internally nepastāv nauda un tāds formāls trading or hierarchy, iet iet ir apmēram vienīgais glābiņš.

kaitinošie jaunieši par laimi izkāpa ātri no vlak un turpinājām ceļu mierīgi un dzirdot savas domas. jaunieši tur bija sarunās pieminējuši vairākas pilsētas. ballītes orgkomiteja ir bijusi visās no šīm pilsētām. hehe. kids these days. bet nu, izkāpjam tagad tajā dīvainajā miestā Přeštice. izejam no miesta, sākas kaut kāda dīvaina brišana pa laukiem. tur kakbe lauks, vēl lauks un vēl lauks. un ej tikai. ej. cauri un pāri un šķērsām un visur. tur, kur it kā ir ceļš, bet tāds aptuvens un nekonkrēts. sanāk vairāk iet pēc telepurķa appa kompasa un tādām lietām. nevis ceļiem vai takām. pa ceļam satiekam daudz traktoru. daži taisa putekļārijus, daži iedzen kāpt pļavā. bet nu, kaut kādā brīdī parāda kokus un virziens saka, ka mums tur jāiet.

koki, les, urā! :D tā likās. kakbe. ieejam les pa normālu taku kakbe, bet tad jānogriežas. piezīmēšu te, ka so far ejam pa nemarķētām takām, kas nav it kā legit trases, bet vienkārši kartē esošās takas, daļa no mūsu planned route. un tad jānogiežas. VZ pat nofotkāja, kā izskatās tas, kur mums jāiet. jo nu, tā pat nav taka vai nekonkrēti aptuvens ceļš. nē, tur ir atstarpe starp kokiem, kur ir mazliet zemākas nātres un tās wild rozes.

šie ir tie brīži, kad jebkurš normāls cilvēks ar normāliem izdzīvošanas instinktiem pagrieztos un ietu prom vai pa citu ceļu. bet ballītes orgkomitejai izdzīvošana ir exactly this. neko, bridīs cauri, ko tur daudz. ik pa brīdim atskan kādi auauau vai fuck vai citi nepieklājīgi vārdi, kad nu kārtējo reizi kāds tomēr ietrāpa ar kāju / roku nātrē vai iepinas rožu zaros / stīgās (?). visur ir sarosījušies kukaiņi, kam ka tik rāpot pa mums. un nātres. un rozes. un neredzas, kur likt kāju. ir arī dubļi. bet nu, par dubļiem visi bija kursā, ka būs. tomēr - oktobris, y'know. te karte atkal saka, ka jānogriežas. saskrāpētie un sadzeltie hūmaņi saskatās, paskatās un secina, ka laikam turpinās tomēr iet taisni. tas kakbe ir aptuvenais virziens, bet tur, kur jānogriežas, tur ir blīvs egļārijs un nekur tur neizlīst. eh. nuok. redzēs, kā tur tālāk.

I mean, apart from nātres un rozes un kukaiņi, that is. soļojam un spriežam par to, ka vispār nav līdz galam skaidrs, if and how mapy.cz seko / neseko līdzi tam, kā mainās terrain over time. jo clearly, ja arī kādreiz tur bija tāda taka, tagad tagas nav tur, bet ir te. kartē, savukārt, ir tikai tur un nav te. un, ar visu to mežu izciršanu un tādām darbībām, tak visu laiku viss šitas tā efektīvi tomēr mainās. Māte Daba tak nepalaidīs garām iespēju visus uztrollēt!

un tad visi tādi saskrāpēti, mazliet īdoši un niezoši un auauau, izlienam no les uz ielas miestā Zastavka (pietura). te es piezīmēšu, ka oriģinālā doma bija iet no Zastavkas, nevis Přeštices, bet uz Zastavku pa sestdienas dienu vlak neiet vispār. mums nācās braukt uz Přeštice, jo tā bija tuvākā vieta, kur tomēr pietur vlaki. nē nu, la, ka atnācām :D izies cauri tām trīs mājām, paskatīs vēl traktorus un dosies atpakaļ v lese otrā galā.