bet ko nu tur par šito. parunāsim par to, kā es uzsāku savu 10 dienu atvaļinājumu, vai? vakardiena.
for context, 5. un 6. jūlijs ir public holidays šajā valstī. un ballītes orgkomiteja atrada sevi situācijā, kurā aiziet var viskautkur, bettttēēēē, nav kur palikt :D visi ohujā, protams, kā mums vispār izdevās noskōrot kaķīšu paliktuvi Tāborā uz 7. un 8. jūliju. bet nu, ne par to ir stāsts. ā, VZ reportēja, ka pat paliktuve Černošicē, kuras daily rate parasti ir bijis lētāks nekā mans īres dzīvokļa rate, grib 1500 czk par nakti. ahujeļi? :D anyway.
tad nu, tiek nolemts, ka pohuj paliktuves. atradīs veidu kā aiziet uz Srbsko miestu, jo tur ir barčiks pie upes, kas ir tīri nice un no turienes var ērti ar vlak tikt atpakaļ uz Prāgām. no 3 versijām, visi izvēlas trasi V2. ok. izkasamies no mā, paspējam uz vlak 14:46 no Smichov un nu tik brauks uz Nučice iet iet. izkāpjam no vlak un ejam. sākumā ir neliels confusion, kā jau parasti, kad jātiek ārā no miesta. bet neko. soļojam un izsoļojam no miestiem, sākums anyway ir pa ielu. un tad jāiet nost no ielas pa zemes ceļu.
zemes ceļš ir.. nu. sauksim to par obvious lokālo pastaigu ceļu. ir samērā dubļains šobrīd, protams, bet nothing too bad to start with. kaut kādi ļauži, kaut kas, bet nu norm. pa priekšu iet kaut kāda famīlija, divas pieaugušo zajas, pre-teen kinders un jauna kinderzaja. pieaugušās zajas savā starpā runājas, kinders kaut ko lēkā apkārt un kinderzaja vienkārši iet visiem pa priekšu un nepievērš pārējiem uzmanību. ballītes orgkomiteja apdzen pieaugušo zajas un kinderu. un soļo tālāk. kinderzaja turpina būt mums priekšā. un kaut kā nezinu, kinderzaja arī sāk iet ātrāk un turpina būt apmēram vienā ātrumā ar mums. so, visu laiku turas norm mums priekšā. un nevienā brīdī neatskatās. mēs visi tā konkrēti attālinamies no pārējiem. sākas kaut kāds vairāk tāds kā dubļārijs un peļķu slaloms. ar VZ ik pa brīdim saskatamies un klusu ņirdzam. nevienam negribas neko teikt, jo incē ziniet kas? cik ilgi kinderzajai paies, kamēr viņai pieleks, ka tie soļotāji aiz viņas, nav the fam, bet gan kaut kādi svešinieki. bet kinderzaja neliekas ne traucēties. lulled in the sense of security by our footsteps behind her laipo pa dubļāriju starp peļķēm etc un pat neiedomājas atskatīties, kā tur pārējiem iet ar peļķu slalomu. viņa nepamana arī kluso, bet tomēr kilometrāžas un laika skaitītāja announcement no VZ kabatas. nop. kaut kādā brīdī mēs atskatamies un viņas sabiedrotos jau vairs nevar redzēt, tie ir pārāk iepalikuši tur jau. neko, visi soļojam, laipojam un peļķu slalomējam. ko tur daudz :D
kaut kādā brīdī priekšā gan ir milzu peļķes, kurām tā īsti un līdz galam nevar izlaipot cauri. jo tur ir tāds normāls bezmaz dīķis. kinderzaja piebremzē un nolemj beidzot atskatīties. un cenšas izlikties, ka viss norm, pasveicina mūs un nostājas ceļa malā, gaidīt tos savus līdzgājējus tomēr. ballītes orgkomiteja ķiķēdami iet tālāk. a par to mega peļķi. well, paveicās, ka tur jau bija kāds iestaigājis kaut kādu aptuveno iespēju apiet to peļķi pa lauku, pa krūmu robežas otru pusi. un tikt atpakaļ uz ceļa. well, tur bija iestaigāts otrā virzienā, bet that's not the point anyway. dubļārijs be dubļārijs un tas tikai turpinās. vēl kaut kur sanāk iet ne pa ceļu, lai apietu milzu peļķes.
kaut kādā brīdī šis zemes ceļš ieved mūs v lese un te sākas Tas Kāpiens Lejā, no kura es baidījos. **nopūšas** little did I know. nē nu, kāpiens lejā bija samērā interesants un exciting arī. ne pārāk stāvs, bet nesauktu arī par lēzenu, ne tuvu. tur sanāk gan pa šauru taciņu, gan cauri krūmiem, pa saknēm un milzu zāli un vēl visādi. uz leju, uz leju, uz leju. sanāk tā jocīgi nolēkāties, notipināties. diez gan izklaidējošs terrain, tur tā un šitā. norm izklaidējoši, apm. nebija no kā baidīties vispār!
nolēkājāmies lejā uz Nenačovice un tagad ies pa sarkano trasi. drusku pa ielu un tad jau atpakaļ v lese. nē nu, les kā jau les, vane. taka, upīte, tas viss. nananā. sanāk bik pabristies, bet viss norm. un tad ir sarkanā bultiņa. ja jūs esat lasījuši manus citus postus, mana attieksme pret bultiņām, kas norāda, ka tagad ir jākāpj upē, ir samērā .. noraidoša :D I know, surprising, isn't it. bet nu, tāda es negatīva, I guess. VZ nav sevišķi pozitīvāks, mind. visi it kā apņirdzas un tad ierauga to. un visu defaultā noraidošā attieksme kļūst par ļ, ļ konkrētu un tārgetētu NO. tātad, bultiņa rāda, ka tagad ceļiniekam būtu jāšķērso upīte pa vienu (1!) baļķi (bez balstiem, kur pieturēties) un the cherry on top ir momentā attapties nātrārijā. mans komentārs par šādu skatu bija, ka šogad (atkal) nātru raža ir padevusies izteikti lush. tur tās nātres ir apmēram manu plecu augstumā (un actual garums nav svarīgi, svarīgi ir potenciālo ciešanu apjoms). ballītes orgkomiteja tā īsti neizsver iespēju darīt šādi. paskatās mapy.cz un secina, ka ir kaut kādas takas, ir vēl kaut kāda šķērsotuve tur uz priekšu, moš tur labāk. ies tagad pa traktoru izārdītu dubļu taku meklēt vieglākos ceļus.
tagad es noguru un turpināšu šito te kaut kad citdien, ok. also, drīz atkal jāiet ārā anyway.
for context, 5. un 6. jūlijs ir public holidays šajā valstī. un ballītes orgkomiteja atrada sevi situācijā, kurā aiziet var viskautkur, bettttēēēē, nav kur palikt :D visi ohujā, protams, kā mums vispār izdevās noskōrot kaķīšu paliktuvi Tāborā uz 7. un 8. jūliju. bet nu, ne par to ir stāsts. ā, VZ reportēja, ka pat paliktuve Černošicē, kuras daily rate parasti ir bijis lētāks nekā mans īres dzīvokļa rate, grib 1500 czk par nakti. ahujeļi? :D anyway.
tad nu, tiek nolemts, ka pohuj paliktuves. atradīs veidu kā aiziet uz Srbsko miestu, jo tur ir barčiks pie upes, kas ir tīri nice un no turienes var ērti ar vlak tikt atpakaļ uz Prāgām. no 3 versijām, visi izvēlas trasi V2. ok. izkasamies no mā, paspējam uz vlak 14:46 no Smichov un nu tik brauks uz Nučice iet iet. izkāpjam no vlak un ejam. sākumā ir neliels confusion, kā jau parasti, kad jātiek ārā no miesta. bet neko. soļojam un izsoļojam no miestiem, sākums anyway ir pa ielu. un tad jāiet nost no ielas pa zemes ceļu.
zemes ceļš ir.. nu. sauksim to par obvious lokālo pastaigu ceļu. ir samērā dubļains šobrīd, protams, bet nothing too bad to start with. kaut kādi ļauži, kaut kas, bet nu norm. pa priekšu iet kaut kāda famīlija, divas pieaugušo zajas, pre-teen kinders un jauna kinderzaja. pieaugušās zajas savā starpā runājas, kinders kaut ko lēkā apkārt un kinderzaja vienkārši iet visiem pa priekšu un nepievērš pārējiem uzmanību. ballītes orgkomiteja apdzen pieaugušo zajas un kinderu. un soļo tālāk. kinderzaja turpina būt mums priekšā. un kaut kā nezinu, kinderzaja arī sāk iet ātrāk un turpina būt apmēram vienā ātrumā ar mums. so, visu laiku turas norm mums priekšā. un nevienā brīdī neatskatās. mēs visi tā konkrēti attālinamies no pārējiem. sākas kaut kāds vairāk tāds kā dubļārijs un peļķu slaloms. ar VZ ik pa brīdim saskatamies un klusu ņirdzam. nevienam negribas neko teikt, jo incē ziniet kas? cik ilgi kinderzajai paies, kamēr viņai pieleks, ka tie soļotāji aiz viņas, nav the fam, bet gan kaut kādi svešinieki. bet kinderzaja neliekas ne traucēties. lulled in the sense of security by our footsteps behind her laipo pa dubļāriju starp peļķēm etc un pat neiedomājas atskatīties, kā tur pārējiem iet ar peļķu slalomu. viņa nepamana arī kluso, bet tomēr kilometrāžas un laika skaitītāja announcement no VZ kabatas. nop. kaut kādā brīdī mēs atskatamies un viņas sabiedrotos jau vairs nevar redzēt, tie ir pārāk iepalikuši tur jau. neko, visi soļojam, laipojam un peļķu slalomējam. ko tur daudz :D
kaut kādā brīdī priekšā gan ir milzu peļķes, kurām tā īsti un līdz galam nevar izlaipot cauri. jo tur ir tāds normāls bezmaz dīķis. kinderzaja piebremzē un nolemj beidzot atskatīties. un cenšas izlikties, ka viss norm, pasveicina mūs un nostājas ceļa malā, gaidīt tos savus līdzgājējus tomēr. ballītes orgkomiteja ķiķēdami iet tālāk. a par to mega peļķi. well, paveicās, ka tur jau bija kāds iestaigājis kaut kādu aptuveno iespēju apiet to peļķi pa lauku, pa krūmu robežas otru pusi. un tikt atpakaļ uz ceļa. well, tur bija iestaigāts otrā virzienā, bet that's not the point anyway. dubļārijs be dubļārijs un tas tikai turpinās. vēl kaut kur sanāk iet ne pa ceļu, lai apietu milzu peļķes.
kaut kādā brīdī šis zemes ceļš ieved mūs v lese un te sākas Tas Kāpiens Lejā, no kura es baidījos. **nopūšas** little did I know. nē nu, kāpiens lejā bija samērā interesants un exciting arī. ne pārāk stāvs, bet nesauktu arī par lēzenu, ne tuvu. tur sanāk gan pa šauru taciņu, gan cauri krūmiem, pa saknēm un milzu zāli un vēl visādi. uz leju, uz leju, uz leju. sanāk tā jocīgi nolēkāties, notipināties. diez gan izklaidējošs terrain, tur tā un šitā. norm izklaidējoši, apm. nebija no kā baidīties vispār!
nolēkājāmies lejā uz Nenačovice un tagad ies pa sarkano trasi. drusku pa ielu un tad jau atpakaļ v lese. nē nu, les kā jau les, vane. taka, upīte, tas viss. nananā. sanāk bik pabristies, bet viss norm. un tad ir sarkanā bultiņa. ja jūs esat lasījuši manus citus postus, mana attieksme pret bultiņām, kas norāda, ka tagad ir jākāpj upē, ir samērā .. noraidoša :D I know, surprising, isn't it. bet nu, tāda es negatīva, I guess. VZ nav sevišķi pozitīvāks, mind. visi it kā apņirdzas un tad ierauga to. un visu defaultā noraidošā attieksme kļūst par ļ, ļ konkrētu un tārgetētu NO. tātad, bultiņa rāda, ka tagad ceļiniekam būtu jāšķērso upīte pa vienu (1!) baļķi (bez balstiem, kur pieturēties) un the cherry on top ir momentā attapties nātrārijā. mans komentārs par šādu skatu bija, ka šogad (atkal) nātru raža ir padevusies izteikti lush. tur tās nātres ir apmēram manu plecu augstumā (un actual garums nav svarīgi, svarīgi ir potenciālo ciešanu apjoms). ballītes orgkomiteja tā īsti neizsver iespēju darīt šādi. paskatās mapy.cz un secina, ka ir kaut kādas takas, ir vēl kaut kāda šķērsotuve tur uz priekšu, moš tur labāk. ies tagad pa traktoru izārdītu dubļu taku meklēt vieglākos ceļus.
tagad es noguru un turpināšu šito te kaut kad citdien, ok. also, drīz atkal jāiet ārā anyway.