par laimi nākamais les ir daudz mazāk nātrains. vismaz uz takām. I mean, tur ir actual takas! that seems like a nice improvement. it kā joprojām nemarķētās takas, bet daudz vieglāk izejamas. kukaiņu gan ir atkal ļoti daudz. nedomāju, ka jebkad iešanas iet procesā esmu tik daudz pīpējusi. bet nu, tas ir efektīvākais veids, kā kaut cik atkauties no. ar ķīmiju viņus tur visus, ar ķīmiju! bet vispār šitas les uz jau piedzīvotā fona, man nav palicis sevišķi atmiņā. :D

izejot no les, nonākam Chlumčany miestā. kas, izrādās, principā ir kaut kāds Rako industriālis. nācās noiet kaut kādus 2-3 km pa ielu, lai tiktu apkārt tai mega industriālajai ēkai un turpinātu mums vajadzīgajā virzienā. tāds, lūk, līkums. apejot tur apkārt, attpoamies uz ielas, kurai nav ietves vispār. un pēkšņi no nezin kurienes, ir uzradušies visi pasaules veļikotāji. un mums, kas nupat izsoļojuši ārpus Chlumčany, nav vispār ne mazākās poņas, kur viņi visi tā dodas. jo... tur nekā, izņemot Rako, nav. like, srsly - nav. nu, ja neskaita sen aizaugšas sliedes un pārdomas par to, kā vlaki cenšas izlauzties brīvībā no industriālā area un roam free pa valsts sliedēm.

pret šo brīdi vispār ir ļoti patīkami silti un omulīgi. tap, tap, tap, ejam. vērojam veļikotājus un arī milzu lauku, par kuru nav skaidrs, kas tur aug. mana pirmā doma bija, ka bietes, bet nebiju tā līdz galam pārliecināta. pēc kāda brīža VZ izteica versiju, ka vispār smaržo pēc zirņiem. ballītes orgkomiteja domīgi paskatās uz lauku atkal un vispār liekas, ka zirņi tomēr izskatās savādāk. tāda, lūk, disonanse. bet arī no šīs domas visu laiku sit ārā mazi, lidojoši knišļi.

bet nu, tuvojamies milzu psihiatriskajai slimnīcai. veselam slimnīcas kompleksam, one might say. kurš veroties vaļā iebraukšanai no 5:30 AM. nospriežam, ka jābūt trakam, lai tik agri kaut kur dotos. VZ piezīmē, ka gan jau uz to paļaujas. un tad.. slimnīcas teritorija, protams, ir norobežota ar žogu un sētu un tā. un daļa no sētas ir metāla restots žogs, nevis mūris. pie žoga vienā pusē sēž padzīvojusi zaja un no termosa lej otrā sētas pusē esošam čuvakam krūzītē dzērienu. tur kaut kādi Romeo un Džuljeta sajutušies un romantiski taisa pikniku, katrs savā sētas pusē, bet tomēr kopā. nospriedām, ka romantiķiem vispār ir tendence romantizēt un bez maz izgudrot šķēršļus, lai varētu romantizēt. nu tur, pat, ja dzīvotu pretī mājās, gan jau būtu slinkums kāpt dušā un doties kaut kur. tā vietā sūta viens otram selfijus un vienlaicīgi klausās Wish You Were Here.

anyway. iesoļojam Dobřany. tur labieši, y'know. tur viss la un ok. Dobřany. beidzot arī dod vairs neiet pa ielu pēc laika. nogriežamies uz zaļi marķētas trases un ejam pa mazām gājēju ielām un tad atkal šķērsām pāri laukam. vērojam traktoru. un ejam. ja kaut kas tika darīts daudz un dikti, tad tas bija iešana pa laukiem un traktori visapkārt. bet nu ilga iešana pa marķēto zaļo trasi nepienākas. spriežot pēc tā, ka kāreiz biju ielikusi koriģējošo punktu, lai ietu pa ielu, alternatīva noteikti bija izteikti nelabs kalns.

starp citu, man liekas, ka pret šo brīdi ir saskaitīti 3 jēzuliņi pa ceļam un kaut kāds viens vai divi tilti. neko, soļojam pa ielu, daudz pīpējam un noņirdzamies par huiņām. un iesoļojam Okres Plzeň-město. atcerējos tādu lietu. mums te ir webs, kurā karte sadalīta reģionos un par katru reģionu ir savu brief stats. piezīmēšu, ka esmu novērojusi, ka Okres Plzeň-město bieži vien ir sliktāki stats nekā pašai Plzeň. "Tā viņiem arī vajag," nosaka VZ, vērojot dīvainas un neglītas mājas. bet te atkal dos iet pa zaļo trasi! žēl, ka bez strīpiņām uz kokiem, tho. :D un man sāk rasties confusion par trasi.