...sākums te.

protams, ka mēs izvēlējāmies optimistiski iet tālāk. also, likās, ka trasei ir atzīmēta vieta, kur jāiet pāri upītei, tur varētu būt.. mazāk slikti?

te es atkāpšos uz lirisko pauzi for context. pirmkārt, laikaziņas neatlaidīgi visu nedēļu bija ziņojušas, ka sestdien līs. un nebūt ne apšaubāmi līs. so trase arī tika izvēlēta tāda relatīvi piemērota lietainam laikam. pret šo brīdi stāstā vēl nav lijis. ir tikai pirmslietus stadijas mazliet augstāks air pressure nekā skaitās normāli. bet rajonā laikam bija lijis vai nu no rīta, vai iepriekšējā dienā, jo vispār bija dubļi mežā un vēl šur tur, kur for obvious reasons vēl nebija paguvis izžūt. tāds samērā saulains, bet ne pārāk traki. vlakā braucot skatījāmies, kā vējš ahujenna pūš koku lapotnes. iešanas procesā pret šo brīdi nav īsti bijis tāda pūtēja.

tātad ejam pa to meža taku, kaut ko paslīdēju uz slapjas koka saknes un VZ izmeta, ka šitas ir la piemērs for a reason, kāpēc te nav īsti citu ļaužu uz takas. bet nu nav baigi traki, tur skujas un neslikts terrain. nav baigi slideni. un liekas, ka upīte sašaurinās līdz kaut kādam pārlecamam jau platumam. bet tad sanāk bezmaz upē kāpt, jo taka visa tādos dubļos, ka izskatās ir mazliet samaisījusies ar upīti. nē nu, kas atliek. izlavierējam dubļāriju un ejam tālāk. kaut kur tiek manīts žagaru saišķis, kas nomests pāri upītei kā tiltiņš un tas liekas vēl vairāk absurds nekā tas koks tur atpakaļ. bet nu, trase joprojām ved uz priekšu pa šo pusi. kas tajā brīdī liekas atvieglojoši. izrādījās - velti. :D

nonākam pie sarkanās bultiņas pāri upītei. tur ir norm dubļārijs as the starting point. nodubļoti, apšaubāmas izturības un noteikti slideni žagari un ne pārāk resni koki pārmesti pāri. es safrīzojos ar WTF attieksmi pret šito. VZ, būdams cilvēks, kurš uzskata, ka labāk ir izdarīt for a result un miers, uzkāpj uz zariem, kakbe nobalansē un ātri pārlaipo pāri, lai pusklupienā konkrēti iegrimtu dubļos uz visu pēdu. un tad izbristu vēl pāris soļus konkrēti dziļa dubļārija, viss lamādamies, protams :D man kaut kā it kā salikās, ka varētu mācīties no VZ kļūdām un nedarīt gluži tā. pēc neliela pārdomu brīža, centos nostāties uz pāris zariem, ar domu, ka vismaz starting point nostabilizēt. bet, kamēr mana apjukusī smadzene nekā nespēja izkalkulēt, kur likt tālākos soļus, es ar vienu kāju lepni noslīdēju no zara un ieslīdēju ar said pēdu dubļos. VZ, protams, turpinot būs tas pats hūmanis, kurš izdara, lai izdarīts, paziņo, ka tagad jau man nav, ko zaudēt, es varu turpa bezmaz izbrist to upīti nupat jau. bet es, nejūtot sapjumu iekšā savā kedā, naivi ceru, ka izdosies saglabāt said sausuma sajūtu. mēģināju izkalkulēt citu starting point pa said žagariem, bet tā vietā, vēlreiz ieslīdēju dubļos tā, ka gandrīz nopisos vispār.

šis bija tas brīdis, kurā es apvainojos uz žagaru saišķi un nolēmu, ka iet viņš nahuj, es iešu meklēt vieglākus ceļus! :D literally! palūkoju uz vienu pusi, uz otru, pastaigāju tur un viss likās samērā neiedvesmojoši. vai nu par platu, vai landing spot ir stāvs dubļārijs, kas ved pa taisno milzu nātrēs. piekritīsiet, ka neliekas The Choice of the year, ne? sāku iet paskatīt, kas tur ar iepriekšējo žagaru saišķi bija, vai tiešām tas nebija labāk risinājums tomēr, pamanīju tādu sašaurinājumu un vēl ar vidū iekritušu koku tā, ka es varētu kāpt un atsperoties uz tā pārlekt pāri. otrā malā, pie tam nebija tik stāvs un nātres arī kakbe mazāk, vai vismaz īsākas. VZ vēl aiziet nočekot tur tos žagarus un reportē, ka huiņa, dubļi un nātres. ar nīgru nopūtu pārlecu pāri upītei kā tur augstāk aprakstīts un devāmies tālāk pa kaut kādu ļ slapju pļavu.