tagad visi kolektīvi atcerēsimies episko miestu Tábor! gājiena sākums, tālākais gājiens, ballītes live reporti no paša miesta

clearly, kad es šitos biju rakstījusi, man nebija īsti bijis iedvesmas. es nezinu, vai man tagad ir Pareizā, bet mēģinās te papildināt arī jau uzrakstīto.

es kaut kā ļ skaidri tagad atceros to mežu, kurš bija pārāk mežīgs priekš VZ. un tos dubļus, par kuriem nebija skaidrs, kā pēc sausas nedēļas var vispār būt tik daudz dubļu! un es atceros kā tur (covered sākuma postā) bija, kad slalomojām pa dubļiem un gar taku, jo taka pārāk dubļaina. un visi tagad aizgājuši un nokļuvuši vietā, kur jāpieņem lēmumi - 5 km līkumu līkuma pēc, vai iet taisni un izlaist līkumu. es pat diez gan vizuāli atceros, ka tur bija tā kaut kā, ka izlēkājāmies pa dubļiem un nocirstu koku zariem, lai aizietu līdz stabam, kur krustojas tās trases un ir bultiņas ar norādēm. uz priekšu taisni izskatās vēl vairāk dubļu un dahuja zaru uz zemes, kas nekā neatvieglo lēkāšanu pa dubļiem. un ir tīri jauka diena, nav vēl tik vēls, izies to līkumu tak! kas vainas līkumam? nu, ja neskaita, ka kalnā.

visi nopēta bultiņu norādes, paskatās kartē un mazliet noskumst, jo, lai tiktu iet uz to tiltiņu, kas vestu mūs šajā lieliskajā līkumā, ir jālēkā daļēji atpakaļ pa tiem zariem un dubļiem, kavissnelabs! bet nu neko. we are brave and we stick to that! tur tā taka mūs sāk vest kakbe tādā kā kalnā, bet tiešām ir pietiekami lēzeni, lai nebūtu kaitinoši. tad tas kļūst par samērā ceļu pat, ne taku. norm. saule spīd, ejam, nananā. Dlouhá Lhota ir tā vieta, kur drusku papisām savu pagriezienu. bet tur tā gar kaut kādu ezerdīķi, tur visādi var papist dažādas idejas un norādes.

tad tur bijām tai mežā, kur jālēkā pāri huiņām atkal bija. atliek tikai cerēt, ka šī prasme nav totāli zudusi pa ziemas sezonu. tad tur gar ezeru jāiet un tas viss. un, kur ezers, tur, protamska, atkal upītes un lēkāšana. bet te radās tā dzeltenās trases problēmiņa. es atceros, kā es tur gāju pa priekšu, visa tāda zirnekļu mūža darbu iznīcinātāja un sapinusies visos iespējamos krūmos. brikšņi kļūst tikai biezāki un rodas tādas jocīgas pārdomas, kā vispār te strīpiņu zīmētāji vispār bija izbridušies, lai sazīmētu strīpiņas. I shit you not, man tagad gribas minēt, ka viņi tās strīpiņas sazīmēja ar kaut kādu drōnu un paši noņirgušies, kā sapisuši godīgiem gājējiem iet dienu! pie tam, mapy.cz kartē vispār trasi rāda, ka iet drusku citur, nevis tur, kur strīpiņas. bet tur, kur mapy.cz karte grib, lai mēs ejam, tur.. nu.. vēl mazāk var paiet. ahujeļi vispār visi?? kas visiem kaiš? anyway.

kaut kādā brīdī griežos atpakaļ un saku VZ, ka šitas neproduktīvi un jādomā citi risinājumi turpinājumam. par laimi VZ ir tiešām saprātīgs hūmanis un piekrīt. kaut kā klupdami un pīdamies ejam atpakaļ uz kaut kādu nebūt vietu, kur vispār var paiet. man jau sāk konkrēti apnikt zirnekļutīkli tā, ka nu nevienu tādu redzēt negribas, kur nu vēl brist cauri. ir tomēr kaut kāds limits arī zirnekļutīklu plosīšanai. un kājas ir atkal saskrāpētas tā pizģec, ka arī tas sāk piebesīt. sāk prasīties kaut ko saprotamu nevis.

tad nu staigājam tur gar to grāvja malu un pārņem arvien lielāka un lielāka bezcerības sajūta. un skumjas par to, ka laikam būs jāpaliek te uz forever. domīgi domājam, vai nevar kaut kā iet vēl vairāk atpakaļ un nelekt uz šito grāvja pusi vispār. bet vizuāli inspicējot situāciju tiek secināts, ka tā nebija opcija, jo mēs nevis bijām pareizajā pusē, bet uz saliņas starp diviem grāvjiem. un arī aizlecot tur atpakaļ, mums būtu jāmaldās mežā un jāmeklē cita pārlektuve ļ, ļ off the trail. un visi pēc rožulauka/egļārija piedzīvojumiem atceras, ka tas ir too risky of a move. jābūt kaut kādai nebūt pārlektuvei tepat tak, nu! I mean, zaļajai trasei jābūt kaut kur tur, 3 soļus grāvja otrā pusē. ziniet to sajūtu, ka kaut kas ir tik tuvu, yet tik nesasniedzams? well, iešanā iet, ja tā ir trase uz kuras nokļūt, tas ir specifiska veida noskumums.

pa šito grāvja malu nav īsti tādu labu vietu, kur atsperties, vai otrā malā ir pārāk stāvi landing spots. mērķis tomēr ir pārlekt, nevis ielekt grāvī. y'know. call me old fashioned, bet tiešām. ir kaut kādi pāri pārkrituši koki, bet parasti vai nu tiem nevar tikt klāt, vai arī tur būtu pārāk akrobātisks triks pat priekš izmisušiem gājējiem. so, ieraudzīt to efektīvi paslēpto tiltiņu, tas bija Tāds Atvieglojums, ka es izstāstīt nevaru. Tāds Atvieglojums, ka pat ne sevišķi činkstējās par to, ka tas tiltiņš bija "tiltiņš", kas neradīja nekādu, pilnīgi nekādu uzticību tā stabilitātei un actual funkcionalitātei. bet vienalga pielietojām un tikām pāri! urā! un tā arī bija - daži soļi kalnā un mēs esam uz ielas, kura lepni rāda, ka ir zaļā trase! jānosvin, vai?

datums šim varoņdarbam ir 12. septembris. kas ir svarīgi tāpēc, ka nav tā, ka ļ ilgi turas dabiskais apgaismojums. un, lai cik arī viss nebūtu smieklīgi sakarā ar mežu, kurā nevar ienest puķes, ir tomēr jāmēģina kaut kā nokļūt galamērķī, pirms.. nu. paši saprotiet.

te es nedaudz izlaidīšu daļas, tās ir kakbe pieminētas postā nr 2 par gājienu. and I'll jump to the place where I left it.

redz, ballītes orgkomiteja ir kaut kāds pilsētas svētku izraisītājs. es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tie miesti jūt dīvainu urge for impromptu pilsētas svētkiem, kā mēs tur tuvojamies. un te arī bija. fucking karnevāls or whatever. es nezinu, es neesmu baigi kursā, kurš ir kurš svētku veids. mana dzīves svinēšana mēdz atšķirties no. tur sanāca pat mest kaut kādus līkumus no trases, jo ielas bija vai nu ciet, vai tik skaļas, ka no. bet nu pilsētā jau tas sekjūrāk, nu novirze no plānotās trases. soļojam pa kaut kādu mazmiestu rindu, līdz nonākam pie upes. metas jau diez gan patumšs un atliek tikai nopriecāties, ka tālākais ceļš vispār ir pa pie-upes veloceļu. tie parasti ir relatīvi draudzīgāki iešanai pa tumsu. arī, ja pilsētas svētki. nē nu ok, par godu visiem tiem nenormālajiem svētkiem, uz veloceļa vispār bija diez gan daudz visādu gājēju, kas viegli iereibuši tur soļoja un turpināja svinēt.

kaut kādā brīdī veloceļš gan kļūst gandrīz neapgaismots vispār, jo tur ir vairāk meža nekā miesta. bet ko nahuj daudz vajag redzēt anyway? ir pietiekami redzams virziens, kurā jāiet un soļo tik. not a lot of rocket science calcs there. pa ceļam arī tika novēroti daži kaķīši. spriedām, ka Tábora vispār ir izteikti vairāk kaķīšu nekā sunču miests. par spīti visam. un, ka tā ir laba miesta pazīme, viennozīmīgi. un tie nav īsti stray cats, tie ir kaķīši, kam ir mājas, bet arī vēlme staigāt brīvībās! ļ la. žēl, ka neva nofotkāt, jo pārāk tumšs tur bija. also, ir tumšs un kaut kad ir deadline iečekoties paliktuvē, also vēl būs jātiek pie rijamā un negribas nosalt. pa dienu varbūt bija +30, bet pēc saulrieta tas neturas sevišķi ilgi. tad nu, braši soļojam gar upi, tumsā un gaidās uz kalnu.

Tábora ir kalnā. un neviens no ballītes orgkomitejas vispār nebija pirms tam ienācis Táborā pa šo pusi. so, nav īsti skaidrs, uz ko gatavoties. ja neskaita, ka uz kāpienu, protams. pastaigājām cauri tur Táboras zemkalnes šito te.. nē nu, visi it kā bija kursā, ka tāda pilsētas apdzīvotā daļa arī ir, bet tas nekad nebija bijis tā konkrēti iečekots. nu ok. tagad ir :D un tad visi ierauga to ielu, pa kuru jākāpj augšā. ielu, pa kuru brauc vāgeni, nav ietves, cilvēki pa to kāpj lejā. uhhhh. tas nebija viegli nekādā veidā. un tas, ka bija noieti drusku zem 30 km jau, tas arī nekā nepalīdzēja. then again, ballītes orgkomiteja jau sen ir kursā, ka labāk stāvs kāpiens beigu daļā nevis jau pašā sākumā. beigu daļā tāpat beigts un ko tur vairs. bet nokilloties jau pašā sākumā - tas neveicina morālo šito te. nu jūs zinat.

bet nu jā, kas atliek. elsdami un pūsdami kāpjam augšā, cenšoties izlikties cik casual af nu vispār ir iespējams. nu, visu to lejākāpēju acīs. jo man liekas, ka pat vietējiem iedzīvotājiem nemēdz tik dumjas idejas nākt galvā, kā kāpt pa turieni augšā. bet nu - mēs tādi, mēs brave!

tā pēdējā paliktuve, ko mums tur izdevās noskōrot, bija dzīvoklis. vecpilsētā, uz galvenā laukuma stūra. atrast pareizo stūri bija daudz grūtāk nekā man gribētos to atzīt. it kā visi pazīst Táboras galveno laukumu, bet šitas bija fucking confusing. beigās nācās zvanīt paliktuvei uz telepurķi, lai saprastu arī to, kur te, bļaģ, ieeja. tur bija vienlaicīgi par daudz un par maz ieeju. un tad zaja mūs lepni apgaismo par to, ka mūsu mazā un pieticīgā dzīvoklīša vietā, due to unexpected changes, viņi mums bezmaksas apgreidā iedos lielāku dzīvokli. joprojām atceros sevi skumīgi sēžam virtuvē un nožēlojam to, ka mugursoma ir guļamistabā, jo baigais gabals jāiet pakaļ mazgāšanās piederumiem uz. tur bija daudz par daudz vietas, daudz par daudz. toties vannasistabā bija ziepes un milzu skaits ķermeņa losjona mazo iepakojumu. nekādu dušželeju vai šampūnu toties :D nē nu. poshness be like that - win some, lose some. toties pa logiem skats uz galveno laukumu.

stats: 30.49 km, elevation gain 243 m, moving time 5 h 7 min.

un tā īpaši (ne)pārsteidzošā atklāsme, ka šoweekend visi svin Tábor 600.