pēdējā laikā praktizēju rīta cēliena iesākšanu ar štengru raķešdegvielas stipruma kafiju un tvinpīkām ķisenārijā, kas principā automātiski garantē izdevušos dienu. vienīgā problēma tāda, ka man tagad viss liekas tāds tvinpīkains. visi tie dīvainie dialōgi man seko un es brīžiem jūtos kā aģents kūpers/dagijs, kas ir pats besīgākais tēls pasaulē, jo pārsvarā stulbs un nevarīgs, bet viņam visu laiku veicas. patīk šitās tvinpīkas - ļoti patika nine inch nails [patika arī, ka trents sievai iedod paturēt tamburīnu uz skatuves, tip, yeah, yeah, she's totally in the band], rebekai del riō [gandrīz nepazinu, jo mulholland drive bija ļoti sen, balsi gan] nonšalanti fōnā giču piespēlējošais moby, chrysta bell kā aģente [lol] un randomly no gaisa nokritusī monica bellucci, kam linčs po prikolu pat nav iedevis tēlu vai vārdu un viņa vienkārši spēlē pati sevi hahā, forši viņam joki vispār.

vēl es nesen ieņirdzu par kapitālismu, jo reku polaroid kamera, diezgan dārga, kā redzat, un made in uk, starp citu. gribēju dāvināt džonatanam dzimmenē, kad vēl nebijām šķīrušies, tamdēļ iegāju jebajā un nopirku par 44.00 mārciņām, tieši tādu pašu, identisku. 44.00 mārciņas [ar šippingu ieskaitītu, i'll have you know, bez šippinga vispār meta pakaļ]. no jū es end ejas, prikaļi. mēģinu izdomāt, vai ir [pieklājīgs] veids, kā to džonatanam uzdāvināt bez reālas satikšanās, jo paturēt sev neinteresē. mēs šobrīd mēģinam būt [vai tēlojam, ka esam] draugi un īsziņojam šad un tad, bet fiziska tikšanās, man liekas, nebūtu veselīga nevienam iesaistītajam.

vakardien virtuvē, tā pār plecu, apjautājos puikām, vai negrib kādu dzērienu vai ko, uz ko kriss iepauzēja un teica, ka esmu pret viņiem pārāk laba. man tas iesita kā ar elektrību un es vēros viņā neizpratnes pilna, jo vispār domāju, ka pārklausījos. vienkārši pirms tam jōgā, kamēr visi nodarbības beigās atslābināja ķermeņus pa vienam muskulim vien, es sev biju paspējusi ieskaidrot, ka esmu neciešami slikts cilvēks un neesmu pelnījusi tik labu dzīvi. tādas vienkārši intrusive domas, visticamāk, ka pms sakarā. bet krisa teiktais iesvēra kaut ko pretējā kausā un viss nostājās līdzsvarā [mani hormōni tb]. cenšos nebēdāties un saku sev, ka viss būs, i'll be fine, i'm always fine.

es te nesen stāstīju par vienu skuķēntiņu no darba, kas man noraudāja slapju plecu ar visu savu lielo hārtbreiku. nujā, apritēja nedēļas divas, izgājām uz dzērienu, skuķēntiņš viss tāds ķiķīgi priecīgs, sak', nokniebies ar darbakolēģi un visu sāpi kā ar roku noņēma, skatieties un mācieties, vai ne. konkrētā darbakolēģa zaķim droška būtu drusku savādāks viedoklis jautājumā, bet es jau neko.

vēl man darbā ir viens ķerts zaķis, kas manu dārgo kolēģi pōlu apsūdzējis sexual harrassment'ā, kas nav smieklīgi. konkrētajai drostaliņai tiešām skrūvītes ir mīnusā, viena no tām jaunkundzēm, kam selfijos ir vieni vienīgi pupi. keita man rādīja darba jēpastus [kuros piedevām iekopēti citi cilvēki lol!!], kur augstākminētā ar vienu no fin.ekspertiem apspriež savu pupāžu, kas varbūt nav vislietderīgāk notriektais biznesa darbalaiks, bet tad man arī šeinijs razkoļījās, ka reiz bija pieļāvis kļūdu un atstājis savu telepurķi uz galda nepieskatītu un vēlāk atklājis, ka jaunkundze viņam atstājusi stipri neķītras dāvanas fotōformātā. principā viņu pašu varētu paņemt aiz škvarņika par uzmākšanos, bet čiepiņām jau tas parasti nedraud. nu, un konkrētais pōls ir laimīgi precēts un ar sievu audzina četrus bērnus, nekad mūžā no viņa puses neesmu dzirdējusi nevienu netīru joķeli, vispār nekā pat uz to pusi, viņš ir ļoti liberāls, sievietes cienošs jaunais cilvēks. ir mani šad tad aiz labas sirds aizvizinājis mājās, un viss, par ko viņš jelkad vēlas runāt, ir sports, politika, vēsture u.c. normālas tēmas, ko par pārējo biroja bikšaino kontingentu nevarētu teikt. mums ir teōrija, ka viņš dabon norauties taisni aiz tam, ka ir vienīgais puiks birojā, kas nav ar viņu pat flirtējis. biroja menedžere to zaķi esot kārtīgi izpurinājusi un gaismā nākušās apsūdzības bijušas no sērijas "it makes me uncomfortable the way he watches me eat" un tādi visādi imagināri noziegumi. neko konkrētu teicis vai aizticis nava. un ar šitādu huiņu viņa gribēja viņam izpurgāt gan ģimenes, gan arī profesionālo dzīvi, nu bļeģ.

alsō, tas brīnišķīgais moments, kad pie džoannas pilatēs sāk skanēt stranger things saundtreks <3 oddly relaxing.. if you've never seen it O_O

5dienās mēs ākstamies vēl vairāk nekā parasti:

- what do you call x on the y?

- z. have you forgotten?

- yeah, i only do this once a month and it's not like i give a shit anyway

- neōōō, i'm your jefe*, you can't tell me that, your attitude is atrocious :)

- for the money i get paid you only get my services, not my attitude :P

- that is a very valid point, i'm sorry

* [spāņu val.] priekšnieks

vēlāk, tonijs lūdz mūsu nedalītu uzmanību, uzvelk savu žirafes masku un saka:

- i'm sure you know the saying "you can give giraffe water, but you can't make it drink it" /uzgāž sev uz maskas pusglāzi ūdens, kas nobūkšķ uz grīdas

- dude wtf :D

- just making a point

- now that it's been scientifically proven to us we believe you, thanks

nesaprotu, kur palika šitā nedēļas nogale, jo manas cibas čiepiņas atbrauca un tad pēkšņi atkal bija prom, un es vispār nesapratu, pa kuru laiku mēs paballējāmies, es kaut ko palaidu garām? nēnu, bija gan vēli džinoti vakari/naktis un bija arī vietējais praids un vazāšanās riņķī apkārt, un mētāšanās pidžammās, kur brokastis pāraug pusdienās ar filmām fōnā, bet tāda stipra mazuma piegarša.

un šodien, bōnusā šaj' pēkšņajai pamestības sajūtai [dramatizēju, bet jā, kur jūs palikāt?], ļoti pietrūkst arī keitas, jo viņa ir vēl viens zibens novedējs birojā, kas man šādā pirmdienas dienā būtu ļoti noderējis - tagad man akaliņ tonijs un kaķutante vienai pašai uz maniem trausliem pleciem jāpārcieš. un viņi tikai runā un runā manā virzienā un uzdod 666 jautājumus, no kuriem neviens diemžēl neattiecas uz darbu [kamēr es mēģinu strādāt]. keita tikmēr pelž pāri windermere ezeram tos trakos 17 kilometrus, ko viņa pieveiks kādās 5-6 stundās. šodien un bez hidras, starp citu. man pilnīgi sirsniņa ietrīcējās, kad pienāca ziņa no viņas. mēs aizrakstījām uz to laivu, kas viņu pieskata, un viņa peldot esot ņirgusi un atbildējusi, ka get back to work un ka atrakstīšot, kad būšot tikusi līdz sauszemei. šausmīgi lepojos.

tad vēl tonijs man šodien pa jokam ņirdza, ka ēu, reku atradu tev darbu, jo viņiem te ir joks par to, ka es esmu assassin/double-agent/ninja. un tā viņi tur ņirdza, līdz es palūdzu tonijam atsūtīt man to sludekli, jo, ja nebūs galīgs sliņķis, var gadīties, ka piesakos arī. neteikšu, kas tas ir, jo tas nu būtu pārāk aizraujoši un vareni, lai vispār piepildītos enīvej, bet kaķutantei smaids izdega pavisam ātri un tonijs pamatīgi atrāvās par darba piespēlēšanu, sak', "are you fockin' out of your mind?! she's gonna leave me here all alone!". nagi tiešām niez.

šodien ļoti krata pedžaira, rokās neko nevaru noturēt, varētu toties profesionāli uzhujārīt olu kulteni, ja būtu tāda vajadzība. vakarnakts plāns izgāzās, bija jāsatiek viena maza darbakolēģe uz vienu [1] dzērienu un fiksu pļāpu, lai varētu skriet tālāk uz panku konci mazā miskastē, bet darbakolēģe raudāja vairāku dzērienu garumā un nevarēju viņu tādu atstāt. bet situācija man bija smags pārbaudījums. cilvēks šķiras ar savu draudziņu un šausmīgi pārdzīvo, nēnu, been there done that, bet ko lai saka? nevar jau tā uzreiz priecīgi čivināt, cik lieliski un apsveicu, zajebis lēmums, tūliņās sāksies tava jaunā, skaistā dzīve, jo cilvēks raud un raud tik gauži, un es nemāku īsti mierināt. es esmu drusku savādāks cilvēks un tajā situācijā mani neinteresēja nedz atbalsts, nedz mierinājums, es vienkārši sakodu zobus un ļāvu tai vētrai pāriet man pāri, jo viss, ko tur var darīt, ir sēdēt un gaidīt, kad sadzīs. pasēdēju blakus un pabužināju, bet tā arī teicu, ka viegli nebūs vēl kādu brītiņu un tad tu to pārdzīvosi, tāpat kā es un visi citi cilvēki, welcome to adulthood [tagad domāju, vai nebija kaut kā skarbi un vai es neesmu beidzot iegājusi rūgtās vecenes zvaigznājā].

vēl man ir tāds labs draudziņš darbā šeinijs, ar kuru ejam veippauzēs un mums tur sen ir tāda ļoti mīlīga/čomiska draudzība. viņš sēž otrā birojā un mēs pa tumšām vārtrūmēm viens otram nododam viskādu informāciju, kura savādāk no viena biroja uz otru nenonāktu, tāds kluss un neatrunāts pakts, jo mums ir viskas kopīgs, pohuju uz darbu ieskaitot. nu, un viņš man arī šodien tā klusi zem deguna nokrekstēja, ka izšķīries ar draudzeni izgāšā nedēļas nogalē. par tādām lietām mēs parasti kaut kā nerunājam, tamdēļ gandrīz salēcos un manai pedžairai tas nekādā veidā nepalīdzēja. arī viņam man nebija, ko teikt, ar puikām tas liekas vēl sarežģītāk. [un viņam bija tik nenormāli skaista un ļoti gudra čiepiņa, es nespēju noticēt, ka kāds labprātīgi tādai dotu kurvīti, nopietni, vienkārši snogšibāķeļna drostaliņa [un gudra!!], grozi kā gribi, bet to visu es noriju]

vot tā, samirkšķini acis un atvaļinājums pazibējis kā padirstā jaunība. šis laikam bija mans intensīvākais trips latvijā, jo katru dienu paspēju saķert un sagrābt vēl vairāk nekā iepriekšējos gados kopā ņemtos. trekns paldies visiem mīļiem cibiņiem, kas man visu ko palīdzēja, izkārtoja un mani visādi izklaidēja - jū nō hū jū ār. klusas bučas arī baložu pilniem pagalmiem; piksīšiem, līdz kuriem vēl nekad nebija izdevies tik tuvu izlauzties, pat portō ne, bet latviešu jaunatne pati uz priekšu baigi nelauzās, pa ceļam pat vienam bērnam paspēju muti noslaucīt [trū storī]; un get your gun, kas uz skatuves ļoti bēdīgi un blondi, bet aiz skatuves ķiķinoši flirtīgi dāņu puikas.

visu hrōniku pierakstīšanai man nebūs spēka nekad un vispār drusku priecājos būt atpakaļ darbā, jo te, atšķirībā no atvaļinājuma, var atpūsties, bet reku pāris epizōdes:

1) kāpēc man besī lidot no šīs lauku lidostas? jo rajenērs, protams, jā, bet alsō no šejienes lido visi reģionālie latvieši, piemēram, tās 2 kūricas, kas man sēdēja blakus un skaļi [un latviski] sašuta par to, kā es tērēju savu naudu, jo neiedomājās, ka es, tāpat kā 95% pārējo nelaimīgo pasažieru, arī esmu latviete un saprotu visu, ko viņas par mani mēģina aizmuguriski dirst :)) alsō, uz geitu skrienot, satiku ex-draudziņa labu draugu, kurš man gribēja pastāstīt, ka viņa sieva līdz septembrim ir latvijā, tā ka viņš man varētu kaut kad piezvanīt vīnk vīnk, projektīli vemju;

2) radu sanākšana bija diezgan briesmīga, bet alsō aizkustinoša. to vienīgo zupu, ko es varēju ēst, viesmīle aiznesa atdzisušu, jo starp tostiem un jautājumu ložmetējiem nemaz nedabūju paēst. satiku visādus radus un viņu bērnus, ko nebiju redzējusi ļoti daudzus gadus. man, protams, visvairāk piepisās par a) neprecēšanos, b) bērnu netaisīšanu un 3) tetovējumiem, tur meklējot arī kaut kādu korelāciju. tie, kam nebija iekšā paprasīt sejā, bija jau prasījuši brālim, vai neesmu gadienā homō - tādas, vot, blaknes cienījamam vecumam hohohō[mō] :)) takta izjūta manā ģimenē joprojām popuļarnostju ņepoļzujetsa;

3) visbiežāk no visiem purniņiem dabūju redzēt vienu sanarkojušos prostitūtu, kas stāv uz šosejas salaspils virzienā. vienudien, no milzīga džipa izmesta, viņa atmuguriski pa zombijmodei staigāja pa autōstāvvietu, ceļgalos ieliekusies, un tad aizgāja pagulēt autobuspieturā. nākamajā dienā viņu joprojām nevāji smērēja, bet visa tāda darbam gatava tik un tā mēģināja ceļa malā nostāvēt, īkšķi izstiepusi. man bija jau paveicies aizmirst par šādiem cilvēkiem;

4) atpakaļlidojot nebija labāk - debilais rainis kavēja visu pagastu uz vienu geitu aizsūtot 2 varzas cilvēku, kas lido uz 2 dažādām vietām [tukšu geitu, starp citu, lidostā netrūka]. taluonu čekotājai kliboja manieres, jo, uzrādot biļeti, pretī dabūju sašutušu "skatieties, kur stāvat, gribat uz līdsu aizlidot, vai?", tāds sūds. mans lidojums kavēja minūtes 40, kas itkā nav nekas traks, bet neviens no raiņa par to pat neiepīkstējās, neatvainojās un vispār izlikās, ka nekas nav noticis. un 40 minūtes pret mūžību tiešām nav nekas, bet ir tomēr diezgan daudz minūšu, ja jūkejā ielido pirms vai pēc pusnakts, jo ietekmē sab.transporta noķeršanas iespējas bļeģ [man ļoti paveicās, jo džonatans bija sailgojies tiktāl, ka bija veselu gaisa gabalu atpēries mani sagaidīt]. bija arī izklaidējošais moments - viens potenciālais pasažieris bija tiktāl sadzēries un visus nobesījis, ka 2 minūtes pirms iekāpšanas, caurvējā šūpodamies, tika apsarga eskortēts nafig. karoč, ryanair - where peasants go to die;

5) pēc ilgu gadu panisku baiļu lēkmēm un paralīzes, esmu pēkšņi sākusi draudzēties ar visiem pasaules suņiem un viņi mani mīl pretī, nekad nebūtu ticējusi, ka tas kādudien notiks;

6) sajutos ļoti mīlēta un apčubināta, visos galamērķos. nepietiek ar nenormālo latvijas labumu pārēšanos, kaķutante ir pārņēmusi visu manu ģimenes sieviešu stafeti un mani baro jau otro dienu. vakardien ar keitu man pagatavoja salātus ar veģ. desiņām un attiecīgu burgeri, un šodienas meņū sola siera-pupiņu zupu, zomg, es vairs nevaru paiet.

bakstos ekselī un pašai nemanot klusiņām dziedu queen 'another one bites the dust', kaķutante sāk dungāt līdzi, keita tirinās un plaukšķina. un tad kaķutante tāda:

- me and neō can totally do that - what do you call it? - alpaca?

- [visi korītī] lolololol did you mean a capella?

( ah ha ha ha stayin' alive, stayin' alive )

riebjas šmotku industrija, jo nemāk ražot a) labas kvalitātes affordable apenes, par ko cibu jau esmu pieraudājusi iepriekš; un b) baltus tēkreklus sievietēm, jo visi fokin' caurspīdīgi, kas nozīmē, ka ne tikai jāvelk krūšturis [insert viens vidējais pirksts], bet krūšturim alsō jābūt pareizās krāsas [insert otrs vidējais pirksts]. puiku baltie tēkrekli ir no pilnīgi citas planētas, tiešām forši un necaurspīdīgi biezi, bet fasōns stipri pidžammīgs, ja nav zem s izmēra.

vaij, keitai paspruka labs kompelments šodien - gandrīz vai flirtīgi mirdzošām actiņām ēdot mellenes/ķiršus no mana trauciņa - kur es esmu lara croft un princess leia vienlaicīgi hahā. natālija mani ieraugot gan sāka jodelēt. which is why you have no friends, natalie.

nākamnedēļ rīgābraucu, no trashdienas līdz trashdienai. razkoļījaties, kur do' fruit salad, tb aizvediet pie rociņas un pastāstiet, kā jums iet :)

šodien sapratu, ka nava pieklājīga veida, kā palūgt kolēģiem aizvērties. kaķutante ar keitu abas sadūra mani riebīgu skatienu duncīšiem, bet es tiešām nesaprotu, kā var visu fokin' laiku ļerkstēt [pilnībā nesaistīti ar darbu] un graujošos decibelos pie tam, jo, zin' kā, tie treji metri vienai līdz otrai kaut kā jāpārbļaun. fokin' tirgusplacis gatavais, ne birojs. var jau gadīties, ka tā ir mana persōnīgā problēma, jo man vispār besī dalīt birojtelpu ar citiem cilvēkiem, bet esmu bijusi arī tādās darbavietās, kur citu cilvēku klātbūtne netraucē nedz produktivitāti, nedz kopīgu uzdzīvi. un es skaicka biju pieklājīga, bet cilvēki aiz gara laika apvainojas pie tuvākās izdevības.

un tad atnāca tonijs, pateica kaut ko viegli dzēlīgā tonī vai kā, un kaķutante izšāvās no biroja lādēdamies un raudādama. un es viņai pakaļ, tāda galvu nodūrusi, jo man tik ļoti besī šitās emacanālās skaidrošanās, es vienkārši nemāku. nekad nezinu, ko teikt, jo negribu arī lieki validēt ņuņņātāju. tas, ka tevi šturmē ahūnās emōcijas, nenozīmē, ka tev taisnība. bez tam to viņu sarunu īsti nedzirdēju, līdz ar ko vispār nesaprotu, čo pa čom, un kaķutantei tikmēr as'ras birst kā pupas, un atskrēja arī galnā priekšniece un nogrieza kā ar nazi, ka tonijam šitas esot jāizbeidz, jo viņš pa šiem gadiem ir mācējis sadirsties ar visiem un saraudināt visus, kam acis pierē. izņemot mani, starp citu, jo kuru vispār piš tonija viedoklis? akaliņ tas moments, kad gribās kolēģes purināt aiz pleciem un bļaut "what's wrong with you, people?!", bet tā es nedrīkstu, jo tad droška arī recepcijas čiepiņa un sētnieks no ielas ar kaimiņu suni skries man te korītī raudāt.

puikas tagadiņ var aizgriezties un meitenes, saskrienam, jo es rādīšu "kleitas" [lai arī ne viss ir kleita, kas skapī spīž]. tātad. sapirkos kaut kādas vasarīgas šmotkas, bet kamēr viņas atnāca, tamēr vasara, protams, izbeidzās štob žizņ maļinai ņepokazalasj. nēnu, okej, diršu, šodien varēju vilkt un uzvilku šitādu kleitu, jo casual friday un drīkst, ļoti laba un ērta, džemperīga pat, jūtos kā pidžammā atnākuse, which is nice. principā visas pēdējā laikā pirktās kleitas ir rōzā [jo rižam ērkulim piestāv un es tur neko nevaru padarīt], reku šī, piemēram, ir krietni rōzīgāka nekā bildē, bet ļoti jauka tik un tā. tad es vēl pasūtīju sev kaut ko drusku zolīdāku pēc skata, bet šitā, ar visu apakšsvārku, izrādījās ab-za-lū-ti caurspīdīga, par ko ļoti žēl, jo smuka jau vispār. par spīti iepriekšsacītajam pasūtināju arī šitādu kārtējo rōzā kleitu, bet ar šo viss ir skaidrs - apakšā vajaga lencīškreklu un legingšortus, kuri arī man ira: exhibit a, exhibit b. alsō, spītējot [un par godu] laikapstāklim, iegādājos arī lietusmēteli, tikai spītīgi krāsainu, savādāk šī vasara sāk izskatīties pēc visiem pārējiem "trōpiskās" karalistes gadalaikiem. tonijs šo mēteli mīl tik ļoti, ka šodien palūdza uzlaikot, kaķutante arī neliek miera, pīta komentārs, savukārt, bija, ka i don't know what that is, but i like it. un zin' kā var zināt, ka cilvēkam par daudz drēbju? [ja neskaita faktu, ka cilvēkam skapī ir 50 shades of rōzā kleitu kakts] tā, ka šmotkas skapī jau sāk atkārtoties. man ir vieni [vai khem divi] līdzīgi pāri konkrēta tipa šortu, bet reku vajadzēja arī šitos un no ragrets, ļoti labs, stingrs audums. un darbam nopirku šādu labu krekliņu, lai arī kaut kas stipri līdzīgs manā garderōbē jau ira vismaz vienā ekzemplārā, bet laba nekad nav par daudz, vai ne - vienkārši vajadzēja darbam kaut ko, kas labi izstās pie dienišķajām baltajām biksēm un zandalēm. alsō, darbam nopirku šitādu when-wednesday-addams-plays-tennis kleitu, ļoti ērta un smuka. dabūju arī flamingōčībiņas baseinam, jo nemāku flip-flopus. un patērēšanai aiz slēgtām duravām un zem deķa nopirku šitādu ēm es nezinu, ko ['bodijs' izklausās stulbi, bet gan jau, ka gaumes jautājums], ļoti ļoti smuks tho'.

vēl es palasījos par viskādiem šampūniem, jo kam mati ira rota, kam drīzāk problēma [man! man!]. rezultātā nolēmu pamēģināt visādus šampūnus, kas nava šampūni [tb nesatur ziepi]. šorīt izmēģināju macadamia's brīnumlīdzekli, kas šampūns un kondicionieris vienā. pēc konsistences jutās kā skūšanās putu un matubalzāma mīlasbērns un matos neputo, zato tiešām viņus tīra. pie kam no flakōna viņš nāk laukā kā tagliatelle makarōni, kas mani tik nebeidzami uzjautrināja, ka šorīt mazgāju matus 2reiz, lai arī droška reālas vajadzības nebija. vēl, courtesy of brittany, man ir šāda austrāļu ražojuma matu maska, brīnišķīga, ļubļu i celuju.

ūūn nopirku 2 grāmatas. the girl with seven names - autobiogrāfija, ko sarakstījusi čiepiņa, kurai izdevies aizmukt no ziemeļkorejas. un strange heart beating, kurā vienkārši ir fake latvians, līdz ar ko automātisks must-read [brittany, nepērc - izlasīšu un pie nākamās pļēgurošanas varēsi dabūt manu eksemplāru vīnk vīnk].

manas laiskās dienas. vakardien ar puikām sēdējām ietinušies baltā mākulītī un klausījāmies sappy love songs, kriss viņu kāzās grib tādu, kur pie pirmās dejas visi raud. un pārāk daudz skaistu dziesmu ir tieši par pretējo - par šķiršanos. vai varbūt man vienkārši gaume tāda :)

džonatans piedzīvoja un veiksmīgi pārcieta savu pirmo grilpārteju mūsmājās. man liekas, ka augstākminētajam jaunajam cilvēkam ir maziņš krašiņš, bet nekas satraukuma vērts, protams, varu tikai priecāties, ka visi mani mājas runcīši labi satiek. ciešam no karstuma viļņa, līdz ar ko 6dienas vakarā izgājām pavazāties pa rajōnu - kamēr skeitoju, viņš fočēja saulrietu un tad sēdējām pie upes. un nosēdējām nesmejaties, bet stundas 5-6. attapos ap 1iem naktī, jo apkārt bija aizdomīgi kluss un sen nebija redzēts neviens cilvēks, bet mums kaut kā neaptrūkstas runājamā. mājupceļā redzējām smuku melnu mincīti, kas uz trotuāra ēda lielu šķēli picas. vakarnakt arī nevarējām aizmigt un, apakšveļā izmetušies, sēdējām pagalmā līdz 2iem naktī. viss ir tieši tik dīvaini.

alsō, kopš nepīpā, nezinu, kur bāzt savus brīvos [?!] līdzekļus. sīriaslī, trejas dienas līdz algai un es garlaikoti brauzēju kleitas.

vakardien pirmoreiz mūžā spēlēju kriketu. darba džeki rīkoja spēli ar grilpārteju un trūka viena purniņa, līdz ar ko tonijs pieteica mani, bet pasākuma rīkotājs teds, izrādās, neticēja, ka es ieradīšos, līdz ar ko man grilpārtejā nebija, ko ēst. nebiju arī pārāk sajūsmināta satikt visus tos džekus no vecā biroja. ievēroju, ka visvairāk man riebjas apskaušanās, jo es preferēju spiest roku [no pēc iespējas drošāka attāluma lol], bet visi tie odekolōnā mērcētie un pārsmaržojušies skaicka grib skauties un smacēt mani nost, nēnu, paldies. un vēl man nepatīk tā auklēšanās ar mani kā ar drusku lēnīgu bērnu, sak', reku paņem bumbiņu, gribi vieglāku bumbiņu varbūt? un met tagad bumbiņu, cik spēciņa. un es bļe metu un izbanoju galveno lohu un knocked the wicket off [kas ļoti labi - un tas ir viss, ko es zinu par kriketu]. man ir daudz vairāk spēka [vai enerģijas drīzāk] nekā tiem visiem veciem pirdukiem, līdz ar ko kādā momentā viņi nevarēja sadalīt, kurai komandai es piederu [so i got to "bat for both teams" quite literally, hāhā, all the dirty jokes]. katrā ziņā my shitty attitude ļoti palīdz komunicēt ar visādām tādām korporatīvajām haizivīm, sevišķi, kad nāk klāt kaut kādi nepazīstami fin. eksperti-šmeksperti, ar ko runāts tikai jēpastiski, bet viņi nāk klāt un izrunā manu vārdu pareizi [!], un tad pajautā, vai es esmu no jū es end ejas vai kanādas lol. pēc kriketa ar toniju vēl paspārdījām fudbōlbumbu, kur mums pamazām pievienojās vēl un vēl cilvēki, bārmeni ieskaitot, kurš burtiski ievaidējās, kā pie beigšanas, kad es uzsitu augsto [omg, a girl that can do things? preposterous bļe]. beigās teds, ar pāris pintēm ribās, pienāca pateikt, ka i'm slightly intimidated by you, y'know. ļoti labi [jo viņš ir seksists/rasists un viss pārējais] un ļoti smējos, jo laikam nav daudz darbakolēģu, kas zina, kāds es patiesībā saulstariņš, nava pelnījuš', nu.

šodien apvilkos savu visvecāko kleitu un kompelmenti birst no pārpilnības raga. kleitei gadi nu jau 9 vismaz, tb 9 gadi manā īpašumā, bet pirkta vienos āgenskalna humpīšos un tad ex-draudziņa ex-draudzenes pāršūta - no tās vasaras, kad vienītī stopēju uz berlīni. šīvasara arī sola dažu labu atmiņu :)

aizvakar pirmoreiz izmēģināju jōgas nodarbību manā getōzālē. ienesos pēdējā, tāda mēli pār plecu, un skatos, ka nodarbība tik pārbukota, ka visi bezmaz divos stāvos guļ. dabūju likties uz tepiķīša taisni blakus instruktōrei, tā ka pašā priekšā prožektōra gaismā, visiem par izsmieklu, vai ne. bōnuss vismaz tāds, ka izsvīsti uzreiz kādu spaini vairāk. bija diezgan briesmīgi, jo pirmā reize, bet nebija briesmīgi pavisam, jo ne reizi neapgāzos, šis tas izdevās pat diezgan precīzi un noturīgi [jo kačāšanās]. un krietnu strēķi labāk nekā kundalini jōga, kur diezgan spiež uz mantrām, čakru virināšanu un enerģijas sūtīšanu kosmosā. es akaliņ nirvānā esmu pieradusi iet zem svaru stieņa, prastu ļaužu esam, dodiet pasvīst vienkārši :) bet nu gotta catch 'em all, jāizmēģina visas nodarbības.

maiks uzaicināja feisbuķī draudzēties. tas ir pizģec. man vispār ļoti riebjas, kad cilvēki ekspluatē manas labās manieres. mārtins arī turpina rakstīt, lai arī pateicu, ka davaj, metam mieru, interese no manas puses čušš, uz ko viņš tā nekaunīgi, ka jājā, bet tas jau tikai no tavas puses, sūds tāds. nēnu, come at me, bro, harrass me, bloķēšanas funkcija jau taisni tādiem idiņiem par godu radīta.

nespēju saskatīt kauzāciju, bet nesen attapos, ka pilnīgi visiem maniem ex-draudziņiem ir bijis vismaz viens brālis un nevienas māsas. drusku jocīgi, lai arī drošvien neko nenozīmē [moš "jāpaprasa" dōkinsam, ko mani gēni mēģina man pateikt].

alsō, vēlēšanu sakarā kolēģi diršās par politiku, smird pēc brekša. šorīt pēc ilgas klausīšanās ļoti patika pītam aizbāzt muti. alsō 2, tonijs man uzdāvināja savu balsi.

pēc manas dzimšanas dienas birojā vēl ir aizkavējušies kolēģu pūstie balōni, kurus es gribēju visus saspridzināt, bet keita un kaķutante abas raustīgas un neļauj. tā tie balōni tur kaktā dzīvojas visai priekšniecībai par lielu sarūgtinājumu, bet kolēģi tikmēr ik palaikam pieceļas, ieiet balōnu uzglabājamajā kaktā un ar viņiem tur vienu piecminūti paspēlējas, izstās diezgan terapeitiski. nopirku darbam arī frisbiju, ko ar toniju šad tad uzspēlēt. viņš mani izgāšnedēļ iešmugulēja vienā no tām bagāto cilvēku trenažierzālēm, kur viņš šad tad rīko tenisa mačus un izkārtoja man haļavno baseinu, bōnusā dabūju arī vienu haļavno fitnesa nodarbību, jiptīgu tādu, instruktōre izskatījās pēc mazas mma faiteres, kam pat lāpstiņas nevar redzēt, jo visur vieni vienīgi muskuļi. trenažierzāle nav pareizais vārds, pardon, tas ir kaut kāds sporta komplekss ar pretenzijām uz kūrortu, kur katram idiņam ir persōnīgais treneris [un botokss] un nauda birst pa bikšu staru ārā. mana getōtrenažierzāle man pēkšņi kļuva vēl reizes 10 mīļāka. 4dien atkal cēlu tādus dzelžus, ka mana instruktōre lūdza tikai nenoģībt, jo viņa nemākot pirmo palīdzību. biju tikai es un vēl viena čiepiņa. 6dienas rītā vispār biju viena kā pirksts un instruktōre atzinās, ka laikam klapēs to bodīti ciet, jo neviens uz šo nodarbību nenākot, uz ko es visa tāda "but mememe?". vismaz iešūpoju kaut kādas šaubas viņā, jo viņa nezināja, ka es ārpus viņas nodarbībām nemaz nekačājos, līdz ar ko man viņas lēni novilktais "wooow" ļoti glaimoja, mans progress tomēr ir arī viņas "vaina". vispār arī sāku klusiņām sapņot [khm plānot īstenībā] par persōnīgo treneri, jo man nav, kur bāzt visu manu enerģiju, es pēdējā laikā varētu būt staigājoša dināmō mašīna un ražot elektrību.

kā jēpastus nelasošs cilvēks biju palaidusi garām apsveikumus no tēva, ko izlasīju ar nedēļas novēlošanos. pati viņu nemaz neapsveicu, jo man nav viņa telefōnnumura. roka neceļās risināt visas tās nezālēm aizaugušās attiecības. dažreiz atmiņas par cilvēkiem man patīk labāk nekā viņi paši un dažreiz es jūtos vainīga, ja kādam manis pietrūkst, bet man mana biezā āda neuzauga aiz labas dzīves. un, ja man jāizvēlas, tad skaicka labāk viņam missing daughter issues nekā man daddy issues hahā. bet es aizbraukšu ciemos vasarā un tad jau izsvērsim, cik mums pateicību un cik pārmetumu. vēl es gribētu, lai man nebūtu vienalga; es gribu būt labāka.

man bija ļoti forša dzimšanas diena. darbu kavēdama nolēmu, ka nokavēts ir jau tik un tā, tā ka var mierīgi iet beķerejā un pirkt visiem kūkas un brokastis, pofiks taču. kaķutante, kā jau galnais parādes diriģents, pa tam bija pielikusi visu nodaļu pie balōnpūšanas lol. visādu svētku svinēšanās vispār nemaz neorientējos, godīgi sakot, un visu laiku blandoties pa pasauli parasti pie svinēšanas un apdāvināšanās esmu vai nu ļoti mazā kompānijā vai arī pati ar sevi, līdz ar ko vakardiena jo sevišķi aizkustināja. sēžu iespiesta starp balōniem vēl šobaltdien, viss galds nobērts kaut kādu spīdīgu zvaigznīšu huiņu, zem galda ugunsdziru pilna tara, kartiņu-dāvanu lauks, končas, viss līdz acīm. izvedu darbakolēģus vakardien pusdienās, biju norezervējusi galdiņu puslīdz tradicionālā iestādē vecpilsētas klusumā taisni pretī pilij un robinhudam. laikapstākļi pavisam trōpiski sametušies, līdz ar ko tie pāris pusdiendzērieni tiešā saules svelmē nopļāva visus. mana mīļā keita bija man izcepusi ginesa alus-šokolādes kūku, kas bija viens resns un nekad iepriekš nemēģināts piedzīvojums, zelta rokas un medālis manai keitai. un tonijs arī atskrēja, par spīti brīvdienai, kas mīļi, un iečukstēja ausī "you can do fuck all today, it's your birthday" un priekšniecība taču jāklausa, vai ne. šodien mirstu. pa ceļam uz darbu vēmu apmēram 3-4 reizes un darbā ne mazāk, vecums nenāk viens - vecums nāk visiem vecajiem [alkō]grābekļiem un pedžairu rotājies.

vakarvakaru noslēdzu piknikā pie upes ar džonatanu, kur viņš man uzjauca džintōniku ar mellenēm [ātri mācās jaunais cilvēks] un mēs tur tā sēdējām vēl ilgi pēc saulrieta. kad sāku tirināties, viņš pārkāpa pāri ēdienam, lai tiktu man blakus, iecēla klēpī un ietina savā džemperī. ja diabētu nedabūšu no kūkām, tad no viņa jau nu čista <3

šis bija viens no labākajiem gadiem manā mūžā, starp citu. ļoti daudz visa kā skaista man nokritis no gaisa un es to tiešām novērtēju. pēc dažām stundām jau mētāšos akaliņ uz jahtas un tā līdz 1dienas vakaram. pusotru gadu apukaļ nekas par šādiem pavērsieniem scenārijā neliecināja. bučas arī cibai, paldies jums, mincīši.

izdevās vislabākās longbōrd-sacensības ever, miniatūrs festiņš jau drīzāk, jo neviens tur nopietni neko nesacenšās, palaiž kāsīti uz riņķi un tad hujārī ķiķinādami, rociņās sadevušies [trū stōrī]. noķēru vislabāko adrenalīna apdolbījienu - izmēģināju to drusku sarežģītāko trasi, sasniedzu jaunu persōnīgo ātruma rekordu un nenomiru, au contraire, mon ami, nobraucu vienureiz un tad vajadzēja vēl kādas reizes četras, tīri lai pārliecinātos, ka es čist tur nevaru nosisties :)

dabūju arī izbaudīt, kā tas ir, kad bērns sit kanti. 21 gadu vecs bērns, bet tomēr, jezus atfpestī. un ļoti oriģināls pick-up line - vienkārši mani ieraugot, bļaut "ginger master race!!". alsō, apjautājās, vai man ir 20 gadiņi. es tik ilgi smējos, ka palaidu garām, ka bērns nejoko, bet piecas dienas pirms lielas resnas dzimšanas dienas bija patīkami redzēt, ka kādu mana seja vēl spēj apmuļķot. es nekad nemeloju par savu vecumu, jo man nav kauna, bet bērns turpināja nelikties mierā, uzbūvēja savu telti blakus manējai, sak', nāc pa nakti sildīties vīnk vīnk un, ja nav auksti, atnāc vienkārši parunāties, tāds sīkais nekauņa. no rīta atripināja man bundžiņu kafijas no savas telts uz manējo, jauks un smieklīgs tāds, vienīgi man jūtas stipri mātišķas šādos gadienos.

ar džonatanu viss iet kā smērēts. palūdza, lai skeitodama nenositos, uz ko atbildēju, ka mēģināšu izkārtot, bet pretī man vajadzēs masāžu [jo pārskeitojusies/pārkačājusies/pārstiepusies rampas stīva], līdz ar ko vakardien uzrīkoju mums pidžammrandiņu ar vakariņām un american gods un iekasēju masāžu. un tas viss joprojām brīvi un nepiespiesti un viņš mani nebesī ārā ar stulbiem jautājumiem, vispār nekāda spiediena no viņa puses, i think i'm in love.

reku, 'nevienu neinteresē' sadaļā. es esmu no tām klusajām sportazāles žurkām, kas klusiņām ielavās, nolien stūrītī, izdara savas lietas un teciņus aizlavās mājās, ar sevišķu komunikabilitāti tiešām neizceļos un arī ar instruktōri praktiski nerunāju, tikai tik, cik pēc nodarbības 'paldies' un 'čau' izdvest un viss. bet viņa jau mani tagadiņ zina, jo nāku klausīgi un regulāri. man pašai dažreiz sanāk par sevi smiekli, jo spogulī pieķeru sevi ar to šausmīgi nopietno koncentrējušās sapiera grimasi - kā pirms atbildīgā vadiņa pārkniebšanas. bet vakardien bija tik tukšs kā privātā nodarbībā un man izdevās tik daudz visa kā, ka instruktōre man vienkārši pienāca un iedeva 2 [divus!] hāj fajvus. man tā ir persōnīgā uzvara, jo vispār viņa ir diezgan nikna melnā lēdija, kas uz mums visiem skatās kā uz slinkiem un nevarīgiem nīkuļiem un tiešām sirsnīgi dresē. man bija tāds "i'm just a skinny white gurrl, i'm not worthy", bet jēj, protams.

un tad tāda trīcelīgi drebelīga pēc tam mājās vienkārši pierijos kā cūka. spinātu-rikotas tortelīnīšus un ceptas sviestapupiņas abus iemet sviestā uz pannas, pavisam drusku apcep, piegāž pestō un ķiplokpastu, drusku saulē kaltētos tomātus un pimento olīves [+ jūrassāli, melnos piparus, oreganō un baziliku]. kad tas viss smuki uzšķūrēts uz šķīvja, tad vēl sašķēļo blakiņām avokādō un tam visam pāri bagātīgi pārspiež laima sulu. pēc tam visu vakaru mētājas pidžammā un sten. [parmezāns droška nebūtu skādējis, bet man nav]

rītdien braucam uz longbōrd-sacensībām, kas besīgi, jo jākrāmē teltis un jāspēlē tetris ar krisa autiņu, bet alsō forši, jo roudtrips un telšu ballīte. un nākamā nedēļas nogalē akaliņ laivu brauciens ar krisa ģimeni. nezinu, pa kuru laiku, lai iet uz randiņiem, jo būtu forši arī kādreiz vienkārši nedarīt neko [but nothing's cancellable].