deestructa
22 Maijs 2020 @ 16:47
pseudepigrapha? i don't even know her!  
jau no paša rīta ļoti cīnījos, bet šodiena tomēr izvērtās ļoti jauka. pienāca jaunais īres līgums, kas jāparaksta. atnāca arī brīnišķīga kartiņa un vegānās trifeles no keitas. viņai šobrīd tik smagi iet, bet tik un tā atcerējusies par mani, līdz ar ko bezmaz sajutos vainīga, cik ļoti sapriecājos. šeinijs pa kluso bija viņai iedevis adresi :) šeinijs alsō pa kluso mums, izrādās, jau noorganizējis pārvākšanās servisu ar milzīgu actual pārvākšanās vāģi, kas nozīmē 1 [vienu!] fiksu pielādi/izlādi. turiet īkšķīšus :)

otrā sesija ar terapeiti arī izdevās. viņa saka visu to, ko es jau itkā zinu, bet tik un tā ļoti noderīgi padomi nāk ārā :) šoreiz iedeva mājasdarbu, bet tas šobrīd liekas tik insurmountable, ka pieķeršos kaut kad tuvāk nākamajai sesijai. attālinātās sesijas vispār ir smieklīgas - piemēram, dabūju dzirdēt, kā terapeite skrien cauri saviem apartamentiem, visādām lietām grabot un krītot, lai tiktu līdz durvīm, jo pastnieks atnācis :) mums diezgan neformāla gaisotne, abas droška pidžammās. un patīk, ka viņa ļoti daudzas manas bažas un šaubas nolīdzina līdz ar zemi - tāds kā briļļu tīrīšanas serviss, jo, izrādās, es daudz ko redzu [un [pie]redzēto tulkoju] nepareizi. nu tur, things vs perception of things, ļoti interesanti.

alsō, izrāvu cauri vienu pirmšķirīgu grāmatu, palikušas kādas 20 lappuses, kuras glābāju kā pēdējo, garšīgāko kumosiņu, jo negribu vēl šķirties - džona ronsōna psychopath test, viņš arī atbildīgs par men who stare at goats. ik pa brīdim pačekoju, vai esmu sapratusi pareizi un šitas viss tiešām balstīts patiesos notikumos, jo gārdzu un hujēju ik pēc lappuses. visa tā epopeja ar david shayler, izbijušu MI5 aģentu, likās absolūts kosmoss. piemēram, norāva jumtu darba sludinājums, kurā rakstīts vienīgi "godot isn't coming", kurš izrādījās MI5 izmestā makšķerīte - šādi viņi vervējot cilvēkus, prikaļi? un darba intervija viņam bijusi vienā no tottenham court road ēkām - saprotiet, milzīga ēka, kurā nav vispār pilnīgi nekā cita - tikai konsjeržs un intervētājs, tottenham court road'ā! david shayler 1997. gadā izčakarēja gadafi atentāta mēģinājumu, uzsitot slepeno infō gaisā vienam sūda tabloīdam par 20,000 mārciņu un aizbēga uz franciju. skaicka noķēra un viņš vēlāk sajuka prātā pavisam, bet stāsts pat nav par viņu - stāsts sākās par psihopātiem un vēlāk iztirzā dažādās mijiedarbības starp tiem, kas skaitās psih. veseli un kuri tādi [varbūt] nav, par ekspluatāciju, par ambiguity of psychiatry, par lizard people, par mūsu pašu ētiku un huiņu, ko patērējam [un uz kā rēķina], par scientology of all things! garšīgi un ņirdzu no vāka līdz vākam :)

alsō, alsō, kolēģis džō šodien ticis pie bēbīša [via the wife], kas mani šodien arī ļoti iepriecināja. šeinijs tieši šorīt vēl rādīja man bēbīšdāvanu, ko viņiem atradis, jo dzemdības vispār bija "plānotas" nākamnedēļ, khh, tagad pat nezinu, uz kuru adresi ko pasūtīt un argghh :)
 
 
Garastāvoklis: <3
Mūzika: The Middle East - Jesus Came To My Birthday Party
 
 
deestructa
15 Maijs 2020 @ 12:00
survival of the silliest  
ņemot vērā, cik maz vispār šobrīd notikumu, garastāvoklis vienkārši fokin' bipolārs! viņvakar tiktāl nobesīju šeiniju, ka viņš aizgāja no manis slēpties viesu guļamistabā. to be fair, mēs abi esam spītīgas dirsas un kompromisi mums nenormāli klibo. spalvas pa gaisu, es jau sāku skatīties, kur es varētu tīt makšķeri, jo noriebies bija pilnīgi viss - manas 4 sienas, es pati, saule un tās trūkums utt. un tad liktens nolēma, es pat nezinu, vai nu beidzot palaist grožus vaļīgāk vai tieši ieņirgt sejā, bet piezvanīja āģentūra, lai ziņotu, ka maija beigās varam nākt parakstīt līgumu un savākt jaunās mājiņas atslēgas lol. šorīt jau modāmies pavisam savādāk, jo gaisma tuneļa galā žilbinoša - likās, ka, ja šovasar netikšu pie sava dārza pleķīša, būs jāgriež vēnas :))

un ar terapeiti kaut kā pastulbi sanāca - viņa ir forša, bet šī terapija ir īslaicīgā, līdz ar ko baigi dziļi laikam nenirsim. bet es runāju! pirmajā sesijā no manis vienkārši viss gāzās ārā un terapeite teica, ka es jau tā izklausos pēc diezgan self-reflective cilvēka un man vienkārši vajagot vairāk ieroču arsenālā. vēl teica, ka mani coping mechanisms man noteikti palīdzējuši izdzīvot bērnībā, bet, ka esot vēl arī citas metōdes un attieksmes, ko neesmu apguvusi, jo nav bijis, kas ierāda ar piemēru. viņai ir tik mierinoša balss un viņa arī diezgan daudz runāja, kas ļoti palīdzēja - gari monolōgi mani nogurdina, bet tas pingponga formāts forši pavēra verbālās slūžas un, izrādās, es spēju sakarīgi noformulēt, kas par vainu, pārpratumu nebija. viņa jautāja "what makes you think you're not at risk of suicide right now?", uz ko atbildēju, ka "just the fact i've reached out to you i see as an act of hope, i guess i'm not giving up just yet" un nodomāju, cik smags [atbildīgs] ir terapeita darbs. kaut kad ļoti sen pastrādāju dažas dienas vienas prakses recepcijā un tur terapeite lūdza ar viņas klientiem tikai sasveicināties un nekad nejautāt "how do you do?" vai "how are you?", jo pat tas var būt trigerējoši [tur bija bijis nelāgs precedents]. nākamā sesija 1dien, kur tad asināsim manus nazīšus. gribu gan atrast kādu ilgtermiņa terapiju.

un kurš nominis jz.kantam kājiņu? kur palika?
 
 
Garastāvoklis: paēdis :))
Mūzika: Manfred Mann's Earth Band - Visionary Mountains
 
 
deestructa
05 Maijs 2020 @ 12:25
danger of addiction, stranger than fiction  
noskatījos pāris dokumentārijas, kurās iegrimu līdz acīm. three identical strangers [2018] bija vienkārši pižec - par ņujorkas ebreju bāreņiem un.. negribu te izbērt spoilerus, skatieties labāk paši. atgādināja lebensborn bērnus, tikai in the land of the free, līdz ar ko mans apakšžoklis vēl ilgi dzīvoja pa zemi pēc šitā.

cracked up [2018] arī izrāva sirdi. atzīšos, ka nekad neesmu pievērsusi SNL sevišķu uzmanību, līdz ar to nezināju darrell hammond, bet pēc noskatīšanās jutos viņa aprakstītajām psiholōģiskajām cīņām un viņam pašam ļoti tuva. ļoti rezonēja viņa teiktais par klusējošo smadzeņu kreiso puslodi ar visām no tā izrietošajām sekām un ka ~"you get hit by a car and you're not ashamed; you get injured mentally and you're suddenly ashamed". un viņa ārsta teiktais "it's not mental ilness, it's mental injury". nevarēju tikt pāri šim sitienam pa iekšām un noskatījos arī UCLA hostētu pasākumu [sākas ~20. minūti] par godu dokumentārijai, kur arī brīnišķīgā režisōre michelle esrick runāja par to, cik briesmīgi ir dzīvot dzīvi nezinot, kas tieši tev kaiš. hammond pastāstīja arī par to, cik daudz viņam bijis terapeitu un psihiatru, kuri čerez žopu viņam diagnosticējuši šizofrēniju un vēl visu ko, bet nebija rakuši gana dziļi, lai atrastu saknes īstajai zarazai. tas ir biedējoši, cik daudz cilvēku nes sevī šīs megatonnas smagās nastas un brīnās, kad slīkstot nespēj izķepuroties [oh hi]. visvairāk laikam šokēja režisōres teiktais par traumas definīciju - jautājusi psih.traumu speciālistam, kas vispār skaitās trauma un atbilde ir itkā tik vienkārša un visaptveroša, bet arī savā ziņā counter-intuitive, "trauma is when your reality isn't known or seen" [ugghhh].

noskatījos arī a secret love [2020] par lesbiešu pāri, kas ir kopā 65+ gadus un par viņu ļoti vēlīno iznākšanu no skapja un par visu to social conditioning, kas dara pāri pilnīgi visiem iesaistītajiem. un mēs jaut itkā visi zinām, kā tas vēsturiski apmēram izskatījies, bet first-hand liecības no cilvēkiem, kas '50. gados lekuši ārā pa logu no gejbāra, lai netiktu arestēti vai bijuši spiesti dekādēm ilgi tēlot attālus radiniekus saviem mīļotajiem [because marriage laws], lai tikai izdzīvotu un varētu būt blakus tiem, ko daba un veiksme viņiem uzdāvinājusi, manā sirsniņā iededzināja jaunas dusmas pret visu to normalitātes propagandas sūdu, pret paštaisnajiem sapuvušo trad. ģim. vērtību zombijiem un tik nekaunīgi oficiālo human experience devaluēšanu - itkā mums būtu ierobežots daudzums tiesību un, ja kāds vēl tiek pie tiesību šķēles, tad tavs tiesību kukulītis maģiski sarūk, pretīgi un tik cilvēciski [vissliktākajā šī vārda nozīmē] vienlaicīgi. vēl ļoti interesanti bija uzzināt par pirmo sieviešu beisbōla līgu '40.gados un kā jaunkundzes bija spiestas spēlēt svārkos - domāju, ka nenormālā ātrumā šļūcot pa smilšainu granti uz bāzi baigi daudz ādas uz kājām droška nepalika. ceru, ka vismaz lūpenes un matu ruļļi sportistēm tika izsniegti par velti :)
 
 
Garastāvoklis: cerīgs
Mūzika: Agnes Obel - Familiär <3
 
 
deestructa
04 Maijs 2020 @ 12:16
yo, computer me up some candy  
pamazām saņemos, tiešām pamazām - tā kā manikīrējot vienu nagu dienā, bet uz priekšu iet, par to vien jau atzinības raksts un vimpelis kā minimums. maijs ir mans mēnesis [jo dz.d. manam mirstīgajam skafandram], aiz kam daru visu, ko vien varu savai labsajūtai:
1) pasūtīju sev skaistu dienasgrāmatu ar klimtu uz vāka;
2) tiku pie visādiem krāsojamajiem/zīmējamiem sūdiņiem - tas nekas, ka nemāku zīmēt;
3) nopirku brīnišķīgas grāmatas, kuras, cerams, spēs noturēt manu uzmanību un pieklusināt huiņu galvā;
4) aizpildīju dirsā garu self-referral anketu, lai tiktu pie terapeita un šodien jau zvana un ķer mani rokā, 4dien pirmā sesija;
5) noķēru lielu kasti nongshim vegāno šnūdeļu, kuras, izrādās, varu dabūt iekšā;
6) vakarnakt kuņģis bija čokurā un nolēmu, ka vajag džanku - pasūtīju mums burgerus un savējo vienkārši pa taisno iebāzu sejā un noriju; gandrīz apraudājos, cik tas bija labi un pareizi;
7) paņēmu brīvas gandrīz visas 3dienas [un vēl] šomēnes, lai darbs drusku atpišās;
8) nopirku jaunas, brīnišķīgas vingrojam-/skrienamkedas, cerībā, ka atsākšu kustēties.

pāris mēnešus atpakaļ iznesu vairākus miskastmaisus šmotku, bet nagi niez vēl kaut ko nahrenizēt. laikam lomkas pēc plašuma.

piebeidzu the wire <3 neizskaidrojamu iemeslu dēļ noskatījos marriage story [2019], kas nebija slikta [vai laba], laura dern un alan alda bija smieklīgākie varoņi, un, lai arī adam driver man tā ne pārāk, šajā filmā mani atkausēja aina bārā, kur viņš dzied, bet pa lielām šaibām filma neatstāja pat pēcgaršu. vispār esmu vizuāli pārdozējusi, izpletīšos nākampost :)
 
 
Garastāvoklis: digging myself out
Mūzika: Peter Gabriel - May Body Is A Cage <3
 
 
deestructa
07 Aprīlis 2020 @ 13:54
the grabbing hands grab all they can  
šorīt laika mašīna mani aprija un tikpat pēkšņi atkal izspļāva ārā. viss sākās ar faktu, ka amazōnē un jebajā man nepieciešamā matu krāsa bija izbeigusies un es beigās pasūtīju sev lietas no steigā sagrābstīta saita, kur paķēru sev arī random smaržas. šorīt kurjers paciņu bija nometis pie durvīm un aizbēdzis nelabi bļaudams, atbilstoši atstātajām instrukcijām. mums pie durvīm ir cedele, kas lūdz lietas atstāt uz lieveņa un iet prom, jo mēs esam mājās un pašizolējamies. līdz ar to neredzam pat kurjerus, all work and no outside world makes neō a dull girl. bet tad es izpakoju smaržu pudelīti un tās izsmidzināju. tās tik dzīvi smaržoja pēc svaigi griezta sulīga citrōna, ka tiku ierauta kaut kādā laika un telpas portālā un piezemējos pie vakariņu galda tālā bērnībā, kad pēcpusdienas medainās saules pielietā virtuvē griezām citrōnu un likām lielās šķēles melnajā tējā. uz to vienu īso acumirkli pat skaidri sajutu tējkanniņas rakstu faktūru un mazo plaisu tās vākā, un sēdēšanu pārāk augstā krēslā un nevarēšanu aizsniegt grīdu, ledusskapja murrāšanu un tirkšķi, mazo koka dēlīti, siera šķēles un mammas mīļākās baltās krūzītes. visas tās mazās sajūtas, kas itkā bija nodotas aizmirstībai, bet krāšņi uzsprāga negaidītā flešbekā. varbūt es vienkārši nezināju, cik svarīgas ir tādas vakariņas pie kopgalda, līdz tās izsīka uz neatgriešanos. īsāk sakot, smaržas nerekomendēju :))

vēl mums izgāšnedēļ uzņēmums parādīja savu patieso šakāļa seju - vadība mums šāva salūtus un čivināja, ka viss esot kārtībā un ka viņi mums šaj's grūtajos laikos vēlas nodrošināt 100% algu un lūguši valdības palīdzību. un tad tā klusiņām - viņiem tikai vajagot, lai mēs parakstoties par izmaiņām darba līgumā, lai palīdzētu uzņēmumam pārciest grūtus laikus.. ņemiet vērā, ka šībrīža situācija ir īslaicīga pa lielām šaibām, bet izmaiņas līgumā būšot permanentas. un tās izmaiņas izskatās tādas, ka uzņēmums var uz savu galvu samazināt mūsu darba stundas kaut vai līdz nullei un, ja viņi izvēlas mūs šādi vazāt aiz deguna nedēļām ilgi, mēs varam savākt savas parpalas un lasīties nahuj, nekādas kompensācijas nesaņemot. līdz šim, pie brīvlaišanas uzņēmums darbiniekam izmaksāja pēc senioritātes kalkulētu summu, kas parasti ļauj uz kādu laiku atslābt un nodoties darba meklējumiem. šīs izmaiņas skaicka netiek piedāvātas civili - cērpjamās aitas vai nu parakstās vai 1.jūnijā iet bezdarbniekos. teicu priekšniecei, ka vispār zajebis mums uzstādīt šādu ultimātu zinot, ka cilvēkiem šobrīd nav, kur sprukt, uz ko priekšniece sev tipiskajā naivumā atsmēja, ka mēs esot pārāk aizdomu pilni un ka izmaiņas domātas tikai nebaltai dienai un ļaunākajam gadījumam; priekšniecība taču nedarītu mums gauži. jautāju pretī, ko viņa pati darītu ar šādu līgumu ķepā, ja pēkšņi izrādītos, ka exec team sit uzņēmumu gaisā 2.jūnijā. nervōzi paņirdza un neko. žēl, ka nava kāds jurists pa rokai, lai redzētu, vai maz ir legāli šādi izspiest parakstu, un vai tādā veidā parakstītas izmaiņas ir legally binding. pagaidām ir tā, ka esmu iestrēgusi mājā, kurā nevēlos atrasties ne minūti, un esmu iestrēgusi darbavietā, kura riebjas ar katru dienu arvien vairāk, un iestrēgusi arī valstī, kas, paļci vejerom, puņķains razpizģajs. gribētos iebakstīt kartē, laist kaut kur un nekad neatgriezties, but that's a luxury of the past.

alsō, ļoti patīk war of the worlds <3
 
 
Garastāvoklis: iešu pastaigā
Mūzika: Gary Numan - Music for Chameleons
 
 
deestructa
19 Marts 2020 @ 17:19
is this them interesting times?  
nēnu, viss promska ahujenna, es jums teikšu. mums te tās zarazas sakarā bija tā, ka ļ.cien. darbadevējam bija visnotaļ pofig, kas notiek, jo ziņas jau neviens nelasa. personāldaļas galvenais idiņš kaut kad te izsūtīja jēpastu, ka viss zajebis, tikai rokas jāmazgā, jo viņi refrešojot valdības mājaslapu - ko t' mēs vēl varētu gribēt? šeinijs bija viens no tiem cilvēkiem, kas personāldaļas idiņam aizrakstīja pretī, ka būtu forši, ja darbadevējs laipni darītu ko vairāk - tb kā viņi plāno dezinficēt visas virsmas un katru rokturi, ja mums 4stāvīga birojmāja ar kopīgām virtuvēm un labierīcībām, piebāzta ar cilvēkiem? un vai gadienā nevajadzētu izmantot faktu, ka visiem [VISIEM] uzņēmumā ira laptopi, ko nest mājās un strādāt. reakcija bija tik slinka [džeks nagļakā jēpastā iekopēja standarta tekstu no valdības mājaslapas], ka es vairs nevarēju sagaidīt un aizgāju uz slimības lapas. par cik dzīvojam kopā, šeiniju arī aizsūtīja mājās. rosam darba sakarā veiks vīrusa testu un tad mēs apmēram zināsim, vai mūsmājās jau visi aplipināti.

kriss un darbakolēģis rō vakardien pēcpusdienā ziņoja, ka redzējuši militāros transportus jau braucam pa šoseju, kas nozīmē, ka jaunais, stabilais lokdauns droška tiks izziņots šodien. militārie dienesti mobilizēti, lai ganītu to panikotāju pulku. kriss te viendien bija izskrējis uz supermārketu un tur esot bijusi normāla apokalipse ar policiju un bļaujošiem kaušļiem, veikala iekšpusē un ārpusē. plaukti pustukši un viena traka tante, rupji purpinot, esot krisam no rokām izrāvusi pēdējo paku pareizās mincīšu pārtikas. tā pati teskotēka [tesco supermārkets] tagad izsūtījusi visiem jēpastus, ka ballīte beigusies - veikali turpmāk būs apsargāti un laidīs iekšā pa vienam, un katrs varēs dabūt tikai 3 produktus, that's why we can't have nice things. vietējo iedomībai nav robežu - ignorance un uzpūstais egō laikam traucē saprast situācijas nopietnību, stipri līdzīgi kā ar brexit'u. diemžēl ne visiem šķēršļiem var pārbuldozēt pāri ar pohuju.

tad vēl mana persōnīgā traģēdija ir fakts, ka ar šeiniju beidzot atradām sev foršu mazu mājiņu ar maziņu, maziņu dārziņu, bet tagad vairs nezinam, vai pārvākšanās, kas plānota pēc 2 nedēļām, maz būs iespējama. ja aģentūra, caur kuru īrēsim, nebūs aizklapējusies, vēl jau jātiek arī pie man with a van. vismaz strādāšana no mājām zajebis, var sēdēt pidžamā ar dinozauriņiem, klausīties visādus zāģmašīnu ansambļus un bužināt mincīti, kurš priecīgs, jo mājā ir cilvēki. pārsvarā gan viņš mani dramatiski serenādē aiz durvīm, lai taču beidzot laižu iekšā pagulēt uz laptopa klavieres [because where else?!].
 
 
Garastāvoklis: tāds drusku mad max'īgs
Mūzika: sirēnas aiz loga beidzot pierimušas
 
 
deestructa
15 Novembris 2019 @ 10:35
hit me with your rhythm stick, hit me  
izgāšnedēļ izbraucām ar šeiniju uz līdsu, kur nebija bijis tas gods. brīnišķīgi uzballējām, palikām ērbēbī, kas pieder jaukam extinction rebellion pārim, līdz ar ko ričuku skaita attiecība mūsu istabā pret cilvēku skaitu bija 2:1. līdsā - surprise, surprise! - ir ahujenna auksti, bet to kompensē tas, cik tur ir smuki. ļoti atgādina mančesteru, kas brīžiem mulsināja ar spēcīgiem dežavū momentiem. ļoti garšīgi visur dabūjām paēst un mākslas galerijā abzalūti nejauši uztrāpīt uz krutu pasākumu ar vairākām performancēm un lekciju. ļoti patika skotu māksliniece, kas pidžammā lasīja lugu par ginekolōģiskiem instrumentiem un brīžiem krita, brīžiem rāpoja, nepārtraucot monolōgu. vislabāk patika čiepiņa, kas uzstājās ar monolōgu, kur cita starpā viņai izbira pērle par "i recently went on a date with a psychotherapist. well, i guess it wasn't a date, but it had most of the qualities of one, rejection included". izdevās nonākt arī galamērķī, kas belgrave music hall & canteen, kas '30ajos gados laikam bija būvēta kā bērnu slimnīca un tagad tur ir gandrīz viss izņemot. smuki skati no jumta terases, garšīgs ēst un lieliski apskaņota koncertzāle, kas mani drusku atmeta tīneidžerībā. tiku pie limited edition vinila rōzā krāsā, which is a first [man ir viens zils un babes of toyland sarkanais, khhh]. jamila woods ar grupu bija atstojs, sevišķi simpoķā moments pirms dziesmas frida, kur viņa garāmejot piemin diegō, bet atsakās minēt viņa vārdu, 'cause he doesn't deserve to be mentioned :) vispār sapratu, ka esmu diezgan labs brīvdienu salūkotājs un visa kā bukotājs, jo viss izdevās tā ļoti mierīgi un nesteidzīgi. pamostoties ērbēbī telepurķis raportēja, ka marcus king band atkal mēģinās atbraukt rakstainām kamanām, nācās pirkt taluonus, ko padarīsi.

[bļā, tikko dzirdēju darbakolēģi sakām "..yeah, it's penicillin. who invented penicillin? anne frank or smth?". atkārtošos, bet bļāā, brexit me to the head right now]

tad te vēl visādi plūdi mums gadījās, jo mums te ir tikai 2 laikapstākļi šobrīd - līst vai GĀŽ. nav gluži venēcija, ir tikai tā, līdz potītēm, tas jau tikpat kā sauss pēc šejienes standartiem. augstāk uz ziemeļiem gan plūdi, gan dubļu nogruvumi un ne pārāk operatīvi evakuēti cilvēki ar renstelē nolaistiem īpašumiem. darbā drusku pagrabs applūdis un brīžiem nava transporta, kad ļoti vajag, bet tā nav liela sāpe, māja mums conveniently ir kalna galiņā'i :)

gribēju vēl vaicāt fellow cibiņiem, kam ir visādi savi dietary requirements - cik bieži jūsu pasūtītais tiek nomudīts? es diezgan regulāri atrodu gaļu tur, kur esmu samaksājusi, lai man tādu nedod. še gan visi atvainojas un klanās līdz zemei, vaj, kā viņiem tik briesmīgi gadījies, ārprāts, še jums nauda un vaučeri, lūdzu, pieņemiet visus mūsu vaučerus un visdziļākās līdzjūtības, mēs tik ļoti atvainojamies, ka tūlīņās paši sevi atlaidīsim no darba un atdosim jums mūsu pirmdzimto, jūs tikai paņemiet vaučerus vispirms un tad mēs noteikti. un es tāda, vsja v belom, pārmetu viņiem mātes terēzes krustu un piedodu, protams, bet nu huļi - cik ta' sarežģīti ir vienkārši uztaisīt to, ko es pasūtīju un par ko esmu samaksājusi? it's on your fockin' menu, innit, m8? ir pat vietas, kur es pa taisno dodu šeinijam degustēt pirms pametu viesmīlīgās telpas, lai nav tālu jāiet, kad nāks atpakaļ dirsties. nezinu, ko darīšu, kad būsim izšķīrušies :))
 
 
Garastāvoklis: 50/50 - smaidam/gribam mirt
Mūzika: Small Black - No Stranger
 
 
deestructa
04 Novembris 2019 @ 14:08
cilvēki'n'zvēri  
sāk palikt bail, ka mana friziere moš drusku jūk prātā. neba nu pirmā reize, kad viņa man entuziastiski pilnas ausis pievāvuļo par intermittent fasting. interesanti gan, ka tievāka viņa nepaliek, bet ir redzams [un dzirdams] tas hiperaktivitātes efekts šai diētai - no viņas ārā bira tik daudz vārdu, ka man likās, ka nekad netikšu pie fričenes un tā ļurināšana būs pēdējais, ko šajā dzīvē dzirdēšu. viņai bija patukša diena, līdz ar ko apdeitoja man pačku pusotru stundu, jūs saprotiet? man nemaz nava tik daudz griežamā/dzenamā. uz beigām jau bija sajūta "lūdzu, laidiet mani ārā pirms man viss ataug un ir jāklaušas šī huiņa no jauna". bet nogrieza, suka, smuki, puikas vienos kompelmentus mani sagaidīja, nava man, kur sprukt.

nēnu, bija komplimentiem arī savtīgs iemesls - puikas man 5dien rāda bildes ar vienu lielu suni, ko gribēja ņemt paspārnē. aizbraucām uz patversmi ar viņu paspēlēties, a tur bļaģ lācis. mīļš un draudzīgs, bet nu.. lāča izmēra zvērs, pie tam kucēns, kas plāno tikai izplesties, ne sarauties. šajā situācijā es, protams un kā vienmēr, tiku nostādīta tajā klasiskajā pārtīpūpera vai drīzāk sliktās un nesaprotošās mātes lomā, kur man tiek jautāts, vai esmu ar mieru ņemt mājās zvēru, kuru puikas ļoti, ļoti grib, bet kurš alsō sver vairāk par mani. pie tam puikas ir absolūti nespējīgi savākt savas persōnīgās šmuces pēc sevis, bet pēc spalvainās godzillas gan totāli visu savākšot un man ne par ko nekad nebūšot jāraizējas. kā tad. teicu, ka davaj labāk nē, un viņi paņēma mincīti lol. mājās vedot, viņš pa konteinera spraugu izbāza ķepiņu un murrādams ļāva man to turēt līdz pašām mājām. mājās jau uzreiz sāka zibināt savas baltās zeķītes un neizrāda nekādas kautrības pazīmes. ~16 nedēļas jauns un sprauns, no blusu apsēsta miskatnieka tagadiņ pārvērties izlutinātā, mazā smokingā ietērptā rojalitātē. tikai vārda vēl nav un manos ierosinājumos neviens neklausās, jo es esmu sliktā, kas neļāva suni :) droška nosauks par kaut kādu henriju vai džordžu.

likumsakarīgi, ir problēma ar šeiniju - viņš tagad arī grib pilnu māju mincīšu un jau skatās, kas tāds labs visās vietējās patversmēs. tā jau itkā nekas, bet es ļoti pieķeros zvēriem, tāpēc man vieglāk ir iztikt bez, es tās sirdssāpes, ja nu kādreiz kas, vienkārši nespēju.
 
 
Garastāvoklis: legalise euthanasia at work
Mūzika: Shuggie Otis - Strawberry Letter 23
 
 
deestructa
11 Oktobris 2019 @ 15:01
balls shall be kicked regardless  
ar to fudbōla spēlēšanu ar darbakolēģiem sanāca kaut kā smieklīgi bēdīgi, es jums teikšu. organizatōru tā īsti nepazīstu, jo viņš ir no citas nodaļas, sauksim viņu par yonaku, bet viņš bija drusku iecirties neļaut man spēlēt, laikam tāpēc, ka man nav krāniņa vai kas viņam tur sāp, nezinu. karoč, 1dien viņam gan es, gan manas nodaļas puikas pateica, ka es 3dien piedalos. 3dien viņš visiem iesaistītajiem bija izsūtījis nepieciešamo informāciju un komandu komplektējumu, manis skaicka nebija nedz jēpastu grupā, nedz jelkurā komandā. paraustīju plecus, paspēru bučus tālāk zem galda un sūtīju visus dirst, baigi jau man vajag [nevajag jau, bet gribējās]. yonakai vēl paspruka visādi stipri patronizējoši jautājumi, piemēram, "huļi gribi spēlēt? tu vispār māki?", kas stulbi, jo nevienam džekam šādi jautājumi uzdoti netika. jo tur neviens tā īsti nemāk spēlēt, vecie pirduki vispār jau pēc pirmajām 20 minūtēm vārtās beigti ar aizdusu. nekur arī nebija minēts, ka zaķiem piedalīties aizliegts. beigās tur kaut kā man aizmuguriski pīts bija aizgājis ar yonaku kasīties, keita arī nāca un šņāca par to, kā var neļaut man spēlēt, ja es arī še strādāju. es tā kā negribēju dirsties, jo es tiešām nemāku spēlēt, bet nu - nespēlējot jau arī neiemācīšos, vai ne. nepatīkamu pēcgaršu mutē atstāja arī fakts, ka yonaka, būdams par gļēvu, lai atnāktu un man vēlreiz pārjautātu, vai es tiešām gribu spēlēt, bija palūdzis to noskaidrot manai "draudzenei" emmai [viņi sēž pie viena galda]. viņa man atsūtīja īsziņu, uz kuru es aiz spīta, protams, neatbildēju un yonaka dabūja pats nākt ar mani runāties. lieki piebilst, ka es viņam šo sarunu neatviegloju. garš stāsts īss, pīts mani veda uz spēli. ar yonaku bijām paspējuši apmainīties arī pāris indīgiem jēpastiem, kur es viņam "laipni" palūdzu ielikt mani viņam pretējā komandā un viņš mani, protams, ielika savējā. uz laukuma arī pāris reizes apmainījāmies laipnībām, bet spēles beigās pats nāca sist piecīti, pimpis tāds. jo nebija tik traki, vārtus nosargāju visas reizes, nevienu golu pati neiesitu, bet izveicu vairākas smukas piespēles un mēs vinnējām. pīts vienīgi sūdzējās, ka man stipri asi elkoņi, jo es diezgan agresīvi gāju puikām virsū. tas arī laikam iemesls, porkē viņi mani tur negribēja - ja es grūstos, viņiem laikam bail grūst pretī. tonijs šito visu padzirdējis teica, ka nekā nebija - ja man patīk spēlēt, tad man jāspēlē, un viņš yonakas jautājumu nokārtošot. it's not '50s anymore, wtf. katrā ziņā tas izskaidro, porkē neviena no uzņēmuma drostaliņām negrib spēlēt.

otrs sūds, kas sabojāja man nedēļu, arī tās pašas zortes, starp citu. šeinija sakarā biju aizgājusi uz vienu atslēgu kantori pasūtīt pārīti jaunu atslēgu mūsmāju priekšdurvīm. tās tika pievīlētas čerez žopu - tik ļoti, ka pat nelīda atslēgas caurumā. gāju apukaļ pie atslēdznieka, bet viņš mani visu laiku čakarēja, jo negribēja dot atpakaļ naudu, un visādos veidos mēģināja mani pārliecināt, ka tā ir manis pašas vaina, tad citu dienu viņam kases aparāts nestrādā, tad atkal priekšniecība neļaujot man naudas dot, lai tagadiņ zvanos riņķī pa visādiem elles kambariem un tādā garā. vislabāk patika, kā viņš man mansplain'oja, kā strādā atslēgas, bļāāā, tā itkā es nekad durvis nebūtu redzējusi, godavārds. rosa mamma man vēl tā līdzjūtīgi novilka "oh, honey, that's because you're a girl and you have a slight accent". kad nu beidzot biju atnākusi pakaļ naudai un taisījos draudēt ar instancēm, atslēdznieks man refund vietā izveica vēl vienu charge, lololol, un tad trīcošām rokām dabūja man dot atpakaļ 2reiz resnāku refund'u. un tā mēs, dirsīgās vecenes, rūdāmies :)

varbūt sūdīga nedēļa, varbūt [pēc šeinija] jāiet lesbietēs, varbūt vienkārši maybelline.
 
 
Garastāvoklis: stabby
Mūzika: Queen Latifah - Unity
 
 
deestructa
25 Septembris 2019 @ 15:29
unawareness awareness  
starp citu, šīgada lv vizīte bija viena no foršākajām, lai arī lidoju gariem zobiem. biju paņēmusi sev kurpju kastes izmēra studiō dzīvoklīti, kur varēju atpūsties no visas atvaļinājuma ņirboņas un iespaidiem. atklāju, ka rīgā arī beidzot var dabūt visu ko garšīgu visādām veg/veģ vajadzībām. piemēram, var aiziet pie draudziņiem, kas garšīgi pabaro :) un paliku arī pie mātes pāris dienas, kas mums abām, izrādās, bija nepieciešams. ļoti civilizēti pie viņas dīķa krastā pavakariņojām [lasi: piepisāmies] divatā. tas bija brīnišķīgi, abas drusku apraudājāmies. tāda tā izaugšana laikam izstās - kad otram visu piedod, lai noņemtu smagumu no pleciem, un palaiž visu to huiņu vaļā, dodot mīlestībai vairāk vietas.

draudziņš nu ir ievācies. man tas viss ir ļoti grūti, jo es vairs nemāku, un, protams, visādas jaunas cīņas ar jaunām tarakānu sugām, bet tik un tā brīžiem drusku kūstu par mūsu kopdzīvi - kad pēc trenažierzāles ieveļamies mājās un saļimstu čupiņā uz trepēm, un viņš pienāk un novelk man kedas vai, piemēram, nopērk man vissmukākos bučus futbōlam, vai izveic man masāžu kamēr skatamies ziņas, jo man dibens un ciskas agonē jau kuro dienu. vai pie traka gāziena viņš izskrien pakaļ pareizajam pienam, lai man ir pareizā kafija. mēģinam kopīgiem spēkiem atmest smēķus, kas mani padara par vienkārši murderous bitch, tiešām nevienam nenovēlu šobrīd atrasties manā klātbūtnē. man gribās bļaut, lauzt lietas un sist cilvēkus, un viņš mani saprot.

alsō, manam skotu kolēģim viens draudziņš hujārījis ceļojumā uz krieviju, līdz ar ko kolēģis man te bija jēpastojis un prasījis, vai nevaru iedot paročku noderīgu frāžu attiecīgajā valōdā. vakardien kolēģis zināja raportēt, ka draudziņš kaut kādā kruīzā dabūjis balvu un diplōmu par zināšanām krievu valōdā un sūtījis manā virzienā lielas pateicības lol. you're welcome, dear stranger i'll never meet :)
 
 
Garastāvoklis: būs labi
Mūzika: Lizzo - Truth Hurts
 
 
deestructa
12 Septembris 2019 @ 15:22
see you on the pitch, bitch  
kas šodien ļoti iepriecināja - pagriežos pret IT džeku un saku, ka man ekselis visu laiku karās un besī. viņš pienāk, uzmanīgi klausās, pavēro mana ekseļa epilepsijas lēkmi un pēc brīža atnes man jaunu klaviatūru un peli. paldies, vējamāt. lieki piebilst, ekselis turpina reivpārteju :)

otrais prieks pie manis nāca futbōla veidolā. darbapuikas vakardien spēlējuši, ko tagadiņ mēģinot ieviest par tradīciju. man bija brīvdiena, neklapēju ar ausi. izrādās, kaunpilni padirsuši citām nodaļām. nu tas tā, tāds balamutēm liktens. puikas tagad aicina komandā un es sapratu, ka šī varētu būt mana vienīgā iespēja inconspicuously priekšniekam uzlikt padeni :)

vēl man ļoti patīk mana jaunā trenažierzāle, kurai izdodas būt permanenti [pa]tukšai. ļoti patika arī īpašniece, vai man varbūt vienkārši sākuši patikt sirmi deniņi. jau kādu gadu mēģinu saprast, vai man pašai tādi ir, bet man ir tik plāni/caurspīdīgi mati, ka nevar saprast.

latvijā dabūtās grāmatas rauju cauri kā semuškas, arī ļoti patīk.
 
 
Garastāvoklis: patīk
Mūzika: workplace harassment no visiem kaktiem
 
 
deestructa
29 Augusts 2019 @ 15:13
prefrontal cortex appreciation day  
es tiešām nepazīstu nevienu citu tādu eksemplāru kā tonijs. stāsti no viņa ikdienas pižec notikumu vācelītes krājas milzu wtf kaudzē. piemēram, viņam ir problēma ar vienu kaimiņieni, kas vienudien vienkārši iesoļojusi viņu mājā, sak', lai paņemtu bēbīti. tonijs dzīvo ļoti jaukā rajōnā, kur cilvēki baigi neiespringst uz durvju slēgšanu. viņa meitai vēl nava gadiņš un tā sieviete, kad dzird pa logu viņu raudam, tagad mēģina tikt iekšā mājā. kad viņai jautā, huļi atnākusi, tad viņa vienkārši saka, ka dzird bērniņu un bērniņš tātad jānes ārā, nu pastaigāties vai ko. durvis jau var aizslēgt, jā, bet tagad laikam arī logi jāsāk vaktēt.

tad vēl tāds joks, ka tonijs beidzot šķirās. no vienas puses jau labi, vismaz nebeidzamajām ciešanām gals. bet tonijs jau tik un tā atrod jaunu veidu kā sūdā iekāpt - tagadiņ esot nolēmis nemeklēt jurista palīdzību, jo "viņš ar sievu taču paši par visu varot vienoties". jājā, ar to pašu sievu, ar kuru viņš šķirās, jo kompromisi ar viņu vispār nekad nav bijuši iespējami. nu, tur jau viss uzvarām kaisīts, mēs viņam dzīvot nemācam, gan jau pats pamodīsies. garš stāsts īss, tonijs tagad meklē sev māju. tonijs alsō grib zināt, vai es nevēlos ar viņu ievākties. es saku "lol nē lol". tad viņš iet pie džō un prasa, vai viņš ar sievu negribot ar viņu dzīvot un, pēc kārtējā noraidījuma, iet pie keitas, kas alsō ņirdz vēderu turēdama un sēc garu "nēēē". tonijam ir grūta dzīve [un galva].

man pa tam piemājas veicī ir sākuši tirgot latvijā ražotus produktus, kas visnotaļ sirreāli. piemēram, vakardien tiku pie dzeramā melleņu jogurta, kas šeinija vismīļākais. vēl tur tirgo šprotes, melno balzāmu, kondensēto pienu, dobeles kartupeļu putru, dimdiņu salātus, griķus, talsu rituļus un šo to vēl. nezinu porkē, jo latviski runājošos rajōnā neesmu dzirdējusi. tas jocīgi korelē arī ar maniem sapņiem, kur nu jau pāris gadus sapņoju par kaut kādu telpisku simbiōzi, kur es neesmu ne šur, ne tur, bet abu valstu hibrīdtelpā, un tajos tiek runāts abās valodās vienlaicīgi. un tad, zini, ieskrien tāds no rīta parastajā piemājas veičukā, a tur talsu ritulis ar saviem uzrakstiem latviešu valodā - es, protams, domāju, ka viss, infarkts, es vairs nekad nepamodīšos :) bet varbūt notiek tieši otrādi un mani sapņi sūcas cauri realitātes pōrām un drīz pārņems visu, ne tikai mazo piemājas veičuku.

bet notiek arī briesmīgas lietas, protams. piemēram, marcus king drusku salauza sirdi un neatbrauca, un ko t' man tagad?
 
 
Garastāvoklis: i'm okay, everything is okay
Mūzika: Unknown Mortal Orchestra - So Good At Being In Trouble
 
 
deestructa
20 Augusts 2019 @ 16:26
uzvaras un zaudējumi  
man ir vienas bēšas bikses, kurās es, kā izrādās, beidzot vairs nevaru tikt iekšā. rīta steigā rauju biksi uz augšu, pāri apakšstilbiem vēl kaut kā, bet tas pēdējais pusmetrs - pižec, dibenu tūcīju biksē ziliem pirkstiem. stīvā galopā aizdabūju sevi līdz spogulim, tīri paņirgt, un sapratu, ka no vidukļa uz leju asinsrite atslēgta. mana garderōbe mīnus vienas bēšas bikses = MAN NAV, KO VILKT :) es šobrīd mēģinu pieņemties svarā, kas nava populārs sarunu temats un ballīšu ice-breaker's, kad visi apkārt sevi uzskata par resniem un sēž uz vairākām diētām vienlaicīgi.

kaķutante pēc nedēļas nogales atnāk uz darbu un stāsta, kā gājusi gadatirdziņā vazāties un norājusi vienus neģēļus - cilvēki atvēruši pīrāgu stendu un viens no pīrāgiem saucās "wild beaver pie" vai kaut kas uz to pusi. kaķutante, sajutusi visu veģetāriešu kopīgās dusmas savās asinīs, izmetusi, ka tas taču ir tik pretīgi un tad atkārtojusi to augstākos toņos, lai stenda īpašnieki dzird un zina, ko viņa domā par viņu bebru rausi. stendā strādājošā kundze kaķutantei paskaidrojusi, ka "wild beaver" šajā gadienā ir domāta alus šķirne, uz ko kaķutante nosarkusi un, pirms nozušanas tuvējos krūmos, izmetusi uz atvadām, ka tik un tā pretīgi, jo viņa dzerot tikai lāgeri.

vēl viena dīvaina lieta, kas notiek manā dzīvē - mēs ar šeiniju uzsākam kopdzīvi. no sākuma izmēģināsim beta versiju, kur viņš ievācas pie manis, un tad, ja visas iesaistītās partijas izdzīvo bez nopietniem miesiskiem un psihiskiem kaitējumiem, mēģināsim kopdzīvi romantiskā divatnē. turiet par mani īkšķus, es ļoti sen neesmu dzīvojusi ar vīrieti tādā razkladā, kur nevaru gulēt savā ķisenārijā lepnā zvaigznītē. drošvien izsijās zeķes pa perimetru un tiks ielocīts tām blakus atpakaļ čemodānā. on the plus side, viņš ļoti labi gatavo :)
 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: mūžīgais kolēģu koris
 
 
deestructa
13 Augusts 2019 @ 10:25
labas dzīves sakarā  
iznāc iedzert vakarā :)

rīt neō debesbraukšanas diena un rīgā vairs nebūs. varbūt kādam šodien slāpst?
upd. nerakstiet man feisbuķī, i killed the messenger :) ig/vacaps, lūdzu.
 
 
Garastāvoklis: dzīfs
Mūzika: Gang of Four - Damaged Goods
 
 
deestructa
16 Aprīlis 2019 @ 11:06
don't gotta go to glastonbury to get glassed'n'buried  

jaunajā birojā tik daudz jaunu seju un tām līdzīgu objektu, jēzus luīzovič. iepazinos ar ļoti skaistām meitenēm brendu un milku. brenda ir nenosakāma vecuma tumšādaina sieviete ar nodzītu pačku un brīnišķīgu garderōbi. un milka ir apburoša tumšādaina drostaliņa ar tumši rōzā-lillā twists [izskatās pēc bizes un dreda ārlaulības bērniem]. pienāca pašas iepazīties, lai pajautātu, vai mani mati ir īsti. mkēj :) man gribējās milkai teikt, ka "hah, another chocolate girl", referējot pašai uz savu vārdu, bet, izvērtējot potenciālos iznākumus, sapratu, ka šis dad joke nava persōnāldaļas sapulces vērts :)

vēl es nesen uzzināju, ka bimbōpuisītis manā trenažierzāles recepcijā ir.. [bungu rīboņa].. pa pusei latvietis. ņemot vērā, ka viņš savu latvisko uzvārdu nemācēja izrunāt, sapratu, ka jauneklis ir 2.paaudzes izlaiduma. kad es smējos un teicu, ko nozīmē viņa uzvārds latviski, viņš sasarcis nomurmināja, ka "yeah, so i've been told" :)

alsō, vakardien pīppauzē likās, ka es varbūt murgoju un vecuma marasmā iekāpuse, bet vēlāk feisbuķis apstiprināja manas pretīgās aizdomas - maiks [kāds atcerās maiku?] tagad dzīvo manā miestā. jājā, tas pats, kurš ar asti un kurvīti kājstarpē aizskrēja uz skotiju smilkstēdams. pie pēdējās šķiršanās reizes viņš man draudēja pārgriezt sprandu :) tagad viņš strādā pāri pretī manai trenažierzālei - mēs tur ar šeiniju katru dienu tieši bučojamies uz atvadām. pasaule jau arī uz vecumu saraujas, vai ne?

 
 
Garastāvoklis: bļā
Mūzika: Fujiya & Miyagi - Collarbone
 
 
deestructa
01 Marts 2019 @ 11:32
mental dental rentals  

runājot par spiegiem, izgāšnedēļ kāds gudrinieks uzlauza priekšnieka jēpastu un mēģināja pa kluso mums iesmērēt rēķinu par 20k mārciņu, khh. šeinijs laicīgi pārķēra un apstījās IP adresi, kas palēkājusi pa eirōpu un pazudusi iekš seattle, usa. rēķinā minētā adrese gan bija kaut kāda getō fish’n’chip ēstuve, par ko mēs gūgelmapēs jo skaļi smējām, bet mēģinājums nebija slikts, IT džeks streso :)

alsō, ir aizdomas, ka no jōgalatēm esmu aizbiedējusi vienu jaunekli. bija tur viens tāds, ka ļoti entuziastiski sveicinājās, tāds drusku male bimbō. tās nodarbības mēdz būt pārbāztas, aiz kam es parasti ierodos laicīgi, lai nogāztos kaut kur uz tepiķīša un sargātu savu teritōriju. vienuvakar biju tikusi pie jauka pleķīša, kad augstākminētais bikšainis ievēlās nodarbībā ar nokavēšanos un nolēma savu tepiķīti nolikt man taisni priekšā – tā, ka man nav vietas, neko no priekšā notiekošā [t.i. fokin’ vingrinājumus] neredzu un man vēl svešas kedas sejā, ja. nēnu, jauneklis jau laimīgs, bet es kādā momentā sapratu, ka nesarūmēsimies, jo viņam acīmredzami nav nekādas kontrōles pār savām ekstremitātēm un gabarītiem, līdz ar ko piecēlos, paķēru tepiķīti un pārvācos. jauneklis izskatījās vainīgs un noskumis un nu jau nedēļām vairs nenāk, nesūdzos :)

taisni blakus mūsu birojtelpai ir pavisam mazs birojbūcenītis, kurā mitinās viens džeks. tāds diezgan laisks biznesmenis, ieveļās, kad patīk, stundām tarkš un ņirdz pa telefōnu un diezgan acīmredzami pats sev priekšnieks. nesen atklājām, ka viņš tirgo ē rotaļlietas pieaugušajiem. kolēģi bija ķīķerējuši pa durvju lodziņu un ieraudzījuši čemodānus pilnus ar visādām vibrējoši masējošām remote-control uzpariktēm, par ko priekšniece tagad caurām dienām nevar beigt ķiķināt. alsō, pie viņa bieži nāk čiepiņas, kas, cik mēs saprotam, strādā par testētājām. tagad visi krītam depresijā par to, cik mūsu darbi garlaicīgi salīdzinājumā [no pleasure, y’know].
 
 
Garastāvoklis: centīgi strādājošs, kā redzam
Mūzika: Slutever - Teen Mom
 
 
deestructa
27 Februāris 2019 @ 09:57
landline < landmine  

ak jā, praise be to our chinese overlords, man ir jauns telepurķis. beidzot sašķaidīju savu aizvēsturisko ābolķieģeli, kas savulaik tika pagādāts kā pagaidu varjants un completely overstayed its welcolme. 1:0 gravitācijas labā, ekrāns neizturēja brīvo kritienu pret dāmistabas grīdu un es par to ne brīdi nebēdāju, jo gājēji jālaiž iet un kritēji jālaiž krist, bet nespēju sevi pierunāt uz jaunu pirkumu, par cik ajfōns vēl nebija atstiepies. ajfōns bija sasniedzis jau pavisam bēdīgu stadiju - bez portatīvās baterijas knapi vilka dzīvību un pretīgi lagoja, droška aiz planned obsolescence, bet ne tikai. nolēmu lieki nešķērdēties, kā rezultātā esmu pārdevusies ķīniešu spiegiem, man tagad ir honor 9 lite [huawei ražojuma]. man, ar manām zemajām prasībām pret telepurķi un visai negribīgo tā lietošanu, baterija velk kādas 2 dienas bez lieka stresa, un androīds arī patīk. vēl labāk man patika cena, kuras dēļ to varēju atļauties arī uzreiz pēc finansiālās izspiešanas, ko mēs visi priecīgi saucam par z-svētkiem. pavisam jauns un frišs maksāja ap 135 mārciņām, es noskōroju par 90 mārciņām ar visu garantiju – vismaz nava jāraud, ja pēkšņi izjūk. so far no ragrats.

vēl nesen tiku informēta, ka tagad esmu praktiski angliete, jo uz kolēģes jautājumu, vai ārā līst, es atbildēju “nah, ‘tis but a light drizzle”, uz ko visi ņirdza un teica, ka es beidzot esot iemācījusies atšķirt 50 lietus veidus, paveidus un to nianses, khh. tagad gan tā nesaturēšana beidzot ir beigusies un mums vislaik spīž acīs.
 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: UNKLE - Hold My Hand
 
 
deestructa
22 Februāris 2019 @ 14:42
you can fun, but you can't cry  

ō, nu, tagad zinu, ka dzīve ārpus cibas tomēr eksistē :) bet ir grūti nerakstīt, kā smejies, jo turpina notikt visādas muļķīgas lietas.

piemēram, viendien jōga-latēs mūsu rasta instruktōrs kolins ļāva mums iesildīšanos izveikt dajebkādā frīstailā, ar noteikumu, ka uzreiz pēc būs planku sacensības. mans persōnīgais rekords savulaik bija tāda ļurīga 5minūte, kur nevar saprast, vai pirkstgali svīst vai jau enterējuši raudāšanas stadiju. tamēr, prikaļi, mums tur nodarbībās ir viena tāda "večiņa", tāds angļu božijs oduvančiks - un viņu, protams, sauc mārgareta - noturēja planku kādas minūtes 11, un viņa pat nebija rekordiste. uzvarēja viens ķīniešu onkuls denijs, kam 74 gadi - 17.5 minūtes, minčuki, vot tas ir pizģec. mēs, protams, visi zaļie gurķi pēc tam kritām jo dziļā depresijā. es izspiedu savas 6 minūtes un pēc fakta birstošie kompelmenti tomēr sarūgtinājuma nemazināja. pie tam mārgareta ir drusku mazāka par mani un šausmīgi viegliņa - 1reiz tikām sapārotas stiepšanās vingrinājumiem un es viņu netīšām apgāzu. viena viņas kāja bija manā rokā un man kaut kur pazuda līdzsvars, izbira drošvien, un es dabūju redzēt mārgaretu tā slo-mo lēni sasveramies un padodamies gravitācijai, bet kolins pieskrēja ķert un man nebija nevienam jāuzsauc mākslīga gūža, noice. es viņai tik un tā drusku patīku, we're cool.

vai, piemēram, vienudien veikalā stāvēju rindā un vīrietis man aiz muguras, sarausis pirkumus abām rokām un pieturēdams ar zodu, tā pavisam pieklājīgi palūdza iepirkumu kalna galiņā'i vēl uzkraut vienu šokolādes olu no plauktiņa mums blakus. grēks neizpalīdzēt, protams, un devu jauneklim zināt, ka viņam zem zoda ir vieta vismaz 2 olām, ja vaj'g.

un vēl man bija diezgan zajebis valentīndiena. pēc treniņa gāju ciemos pie šeinija, kas mums bija pagatavojis vienu no maniem mīļākajiem indiešu ēdieniem - spinātu saag paneer, aj jezus. pēc tam gultā ar miera pīpi nostījāmies 12 angry men, kas bija visnotaļ ahujenna :) un mēs viens otram v-dienā uzdāvinājām virsjakas, mhm, pie tam zaļas, abas.. joprojām netieku vaļā no uzmācīgajām domām par to, ka vajadzētu taču beidzot šķirties, bet tagad vismaz saprotu, ka tās ir vienkārši manas uzmācīgās domas un sāku apjaust, no kura dibuā tām aug kājas. nēnē, mēs nebūsim kopā forever, bet es jūtu, ka caur šo visu moš būšu beidzot ievākusi gana daudz datu par savu stulbumu un turpmāk zināšu, ka tie grābekļi, uz kuriem tik naski gadiem ilgi esmu kāpusi, skaicka birst no manām miesīgām piedurknēm un bikšu starām. tas neattiecas tikai uz manām romantiskajām attiecībām, šitas attiecas uz pilnīgi visām.

sportam un labai diētai vēl klāt nākusi daudza staigāšana un viskādas literatūras lasīšana. nezinu, porkē man bija jānodzīvo līdz šitik sirmam vecumam, lai saprastu, ka sevi ir dahuja jāsaudzē un ka mans ķermenis ir fokin' ameizing pat tad, ja nava ideāls. tas estētiskais ideāls kļūst arvien vairāk pohuj.

 
 
Garastāvoklis: dzīfs
Mūzika: The Amazing Snakeheads - Here It Comes Again <3
 
 
deestructa
11 Decembris 2018 @ 11:53
plakstiņš raustās un pohujs iztērējies  
nu vo, beidzot atrāvos anxiety attack un uzsitu pa bremzēm. tagad darīšu tikai to, ko pati gribu un rēķināšu jo smalki, kas vispār ir mana laika vērts. visu tiešām nevar paspēt, i tried. lēnas ieelpas un lēnas izelpas un daudz vidējo pirkstu. domāju arī par terapiju, jo that feeling of impending doom ļoti nogurdina, tā kā armagedōns uz pleciem katru un cauru dienu, un bez jelkāda acīmredzama pamata. bet vēl nevaru saprast, kas ir prioritāte - dzīve vienītī vai terapija [un kā vispār vienu bez otra, vai ne, hahā].

kamēr taisu rīta rocket fuel, recepcijas čiepiņa uz mani skatās:
- ooh, i love your.. umm.. cardigan? or is it a sweater? a dress? a cape?
- a poncho?
- oh yeah, a poncho!
- no, it's a cardigan.

un mājaspuikas man pielipinājuši savu zarazu - izgāšnedēļ viņi kāsēja un šņaukājās pa mājām un tagad jūtu, ka man arī nāk virsū. bet es esmu ietiepīgs zvērs, man šonedēļ bija plānā izmēģināt visas nodarbības jaunajā trenažierzālē, līdz ar ko hujārīju ar savu buldozeru slimībai pāri - dzeru ūdeni, dzeru paracetamōlu, ēdu labu ēdienu un turpinu intensīvi svīst zālē.
 
 
Garastāvoklis: +
Mūzika: Blood Red Shoes - It's Getting Boring By The Sea
 
 
deestructa
29 Novembris 2018 @ 12:40
december will kill us all  
pēdējā laika pizģec in no particular order:
- applūda tas stulbais birojs vienureiz un tad applūda vēlreiz tur, kur santehniķu swat team neiedomājās ūdeni meklēt, kā rezultātā ir veiksmīgi applūdināti ne tikai biroji, bet tagad arī pāris veikalu, kas 1.stāvā;
- turpat pāri ielai tajā pašā naktī ticis apzagts veikals;
- rō nomira onkuls un, izņemot tēvu, kas bijis turpat uz vietas, neviens cits nav varējis paspēt uz bērēm, jo indijā tās notiek nākamajā dienā, bez mirstīgo atlieku liekas marinēšanas [rō ģimene ir hindu];
- dienu vēlāk mēs šarloti, kas mums forša jauniņā, izstūmām ārā pa durvīm raudošu un labi, ka tā - paspēja vēl tikt līdz slimnīcai un atvadīties no mirstošās vecmāmiņas;
- vakar saucām ātros džō, viņam kaut kas nav lāga ar sirdi. recepcijas čiepiņa viņu bija atradusi spēcīgi trīcam un runāt nespējīgu. šito es diezgan pārdzīvoju, puikam nava pat 30 gadu;
- pret mūžības sūdību un pēdējā laika notikumiem itkā nesvarīga huiņa, bet 1dien jāhujārī uz mančesteru a perfect circle klausīties un skatīties, kas yay!, diemžēl nevaru atrast neviena vilciena, kas mani nogādātu pareizajā vietā, jo vilciendarbinieki streiko. nēnu, break deez chainz, proletariāt, protams, bet man tur kaut kā jātiek;
- man pirmoreiz ir lietas, ko es labprāt saņemtu z-svētkos, bet nava neviena, kas man kaut ko noderīgu varētu uzdāvināt, hā - šņuk, šņuk - hā. un es to visu sev labprāt nopirktu, bet visa mana nauda un briljanti aizies dāvanās citiem, ak sūdainie z-svētki un jūsu lampiņvirtenēm rotātā irōnija, fak jū in ze feis.

+ vakardien izmēģināju savu jauno trenažierzāli, izgāju tīri uz jōga-latēm. pasniedzējs ir melnādains džeks uz gadiem 50 gariem drediem. relaksējoši tas nebija nevienā acī, jo viņš visu laiku bļauj un mūzika ir skaļš tuc-tuc un/vai hiphops, tādas visnotaļ militāras jōga-lates. bet pa lielam kolins ir jauks, izteica pāris kompelmentus par lokanību un šķelmīgi apjautājās, vai šī ir mana pirmā reize, jo varot redzēt, ka nava. besīja, ka lika sadalīties pa pāriem, jo man bija jāguļ virsū vienam zaķim un mēs abas tādas sasvīdušas vienkārši salipām kopā, un angļu labākajās tradīcijās profūsi [it's a word now, shut up] viena otrai atvainojāmies par šo neērto situāciju :) tiku arī ielūgta uz dzimšanas dienas ballīti. pēc nodarbības aizgāju pie steisijas, kas recepcijas čiepiņa un alsō boksa trenere, uz vispārēju pārbaudi - mani tur svēra, mērīja katru tauku kroku, lika izveikt kardiō un tad vairākkārtēji mērīja asinsspiedienu un recovery time, kas man esot brīnišķīgs. beigās steisija nonāca pie slēdziena un svinīgi man paziņoja, ka resna es neesot. cheers, who woulda thunk. trenažierzāle bomzīga, bet es to saucu par zāli ar šarmantu patinu. pierakstījos uz mēnesi;
+ šorīt tramvajā viens zolīds bomžu pāris apbēra mani kompelmentiem. man tik ļoti riebjas runāt ar svešiem cilvēkiem. jāsāk nēsāt līdzi hronometrs, lai piefiksētu, cik fiksiņām saruna katrreiz pagriežas manas nacionalitātes virzienā. i'm from earth, bitches, and these earphones are a social cue where i'm from, mkay.
 
 
Garastāvoklis: pārguris bļeģ
Mūzika: Vampire Weekend - The Kids Don't Stand A Chance