palasīju par to, kā cilvēki citviet drusku jūkot prātā, sevišķi, ja lokdaunā sanācis iestrēgt vienītī. darbakolēģei keitai ir līdzīga situācija, viņai gan ir mājasbiedrs, bet viņš ir no tās idiņu sugas, kas pandēmijai netic - man liekas, ka tādā saimniecībā iestrēgt ir vēl briesmīgāk nekā pavisam vienam. man gan noder atgādināšana pašai sev, cik ļoti man patiesībā ir paveicies un ka šādā lokdaunā es varētu dirnēt vēl ilgi. man ļoti daudz kā pietrūkst no dzīves pirms, bet ir arī ļoti daudz novērtējamu ērtību un gana daudz veidu trūkstošo labumu aizvietošanai, un par to visu jāmācās būt pateicīgai. vienīgi piedzīvojumu trūkst, bet es vakar dārzā pēkšņi noķēru to pavasara sajūtu. tā sajūta bija tikai vienu ieelpu gara, bet es pēkšņi atcerējos vai vienkārši sajutu kaut ko skaistu. varbūt tas bija tikai pēc-jōgas high, bet es pēkšņi visu ieraudzīju gaismas krāsās. kādu laiku, ieejot telpā, viss, ko es redzēju, bija ēnas un tumšie kakti, mūžīgā un nekad neatslābstošā entrōpija, bet tas ir mainījies - es pēkšņi redzu gaišās puses un visu labo, ko es varu no telpas, brīža un situācijas paņemt. tā ir vienīgā spēja, kas izdzīvošanai vajadzīga.

šorīt modos ar pirmajiem āmuru entuziastiem. izgāšnedēļ kaimiņi nevarēja beigt urbt caurām dienām, bet tas vismaz bija mūsu darbalaikā, šonedēļ laikam daurbuši beidzot līdz stadijai, kad var visu saurbto āmurēt ciet [?], zajebis. viņi jau kopš lokdauna sākuma visu laiku kaut ko būvē un pārbūvē - tas sākās dārzā, kur viņi uzcēla cienījama izmēra šķūni - tik lielu, ka viņiem vairs praktiski nav dārza. tagad āmurēšanas prieki, kā jau ziemā, ir pārgājuši mājas siltajās iekštelpās, kur tiem nesalst kājas [un āmuri]. arī tālākās mājas kaimiņtantei ir pielipis āmurēšanas prieks, jo tur jau iznestas trepes, kas nozīmē, ka arī māju fasādes nav pasargātas no čaklajiem hujārītājiem un kaut kas kaut kur noteikti tiks pienaglots. varbūt pat kāds šķūnis.

nēnu, viss promska ahujenna, es jums teikšu. šorīt laika mašīna mani aprija un tikpat pēkšņi atkal izspļāva ārā. pamazām saņemos, tiešām pamazām - tā kā manikīrējot vienu nagu dienā, bet uz priekšu iet, par to vien jau atzinības raksts un vimpelis kā minimums. nēnu, what is my life now, vai ne? es saprotu, ka miesiskums var būt nepanesami smags, bet nesteidzieties, draugi, lūdzu, nesteidzieties. es laikam nerakstu, jo nav, par ko pačīkstēt khh. beidzot esmu atradusi savam slinkuma līmenim vispiemērotāko našķi, tas ir tik vienkārši, ka es tagad brauniju cepju reizi nedēļā. freidlistē parādījušies puksti [literally] par covid ieviestajām izmaiņām dzīvē latvijā. lokdauna laikā sanāk ļoti ilgus laika perjōdus nodzīvot nesarunājoties ne ar vienu cilvēcisku būtni. nezinu, kas toreiz bija par mēnesfāzi, bet viendien man atrakstīja 2 ļoti sen izbijušas un savstarpēji nesaistītas skolassolu biedrenes. šī gadumija ir tā kā nomiršana pusvārdā, tā kā žaga teikuma vidū, vai tā kā dziesmai pusē pārlekusi atskaņotāja adata.

šis gads, protams, ir bijis sūds, tamdēļ katrs pozitīvais un vismaz dzīvi nebojājošais nieciņš ir prieka vētras vērts. piemēram, fakts, ka šogad izpaliek korporatīvie svētki. to es aptvēru tikai tad, ka exec team nolēma ierastajam banketam paredzētos līdzekļus izdāļāt visiem darbiniekiem, free money! būtu brīnišķīgi, ja man par neierašanos korporatīvajās ballītēs maksātu katru reizi. haļavnā pufaika aukstām pastaigām is very nice, darīsim tā biežāk, lūdzu.

pēdējā laikā visizklaidējošākie man liekas cilvēku dzīvesstāsti, darba laikā viņus riju kā negause. vislabākais laikam ir šis kanāls jūtūbē, plānoju pierakstīties viņu patreōnā. kanāla izveidotājs marks šad tad arī tiem cilvēkiem palīdz, ja viņi piekrīt. tāds smags "humans of new york" from the darkside.

lokdauna laikā sanāk ļoti ilgus laika perjōdus nodzīvot nesarunājoties ne ar vienu cilvēcisku būtni. nu, labi, ar draudziņu vienīgi, bet mēs gana labi saprotamies arī saņurdoties un līdzvērtīgā kvalitātē nododam viens otram informāciju dažādu intonāciju nopūtās, pilni teikumi ir lieka laika tērēšana un rada nevajadzīgus pārpratumus. līdz ar to nesen ļoti satrūkos veikalā, jo kasiere man uzdeva jautājumu, pie tam par manu vecumu, jo es pirku alkohōlu. un es ķēru pie sirds, tad pie galvas, un netīšām sameloju, jo tiešām nespēju atcerēties pareizo ciparu, gribēju teikt, ka "esmu vecumgrupā kaut kur no.. līdz varbūt.., give or take". šis gads velkās jau kādu dekādi un principā ir tiešām vienalga, kādā vecuma atzīmē jau esmu ietrāpījusi.

aizvakar izveicu ekstrēmo matu cirpšanu - tas ir tad, kad dzenamajai mašīnītei midžinās pēdējo 20% spēciņa brīdinājums un tu nezini, cik ilgi viņa vēl rūks :) draudziņš atbildīgajā momentā ienāk manā "salōnā" un prasa:

netīšam uzgāju dokumentāriju par stanislaw szukalski, filmētu losandželosā, kas no sākuma bija diezgan smieklīga līdz tās veidotāji aizrakās līdz viņa nacionālistiskajai pagātnei polijā. viņš bija dzimis šausmīgā nabadzībā polijā, bet kaut kā 13 gadu vecumā bija pamanījies iestāties čikāgas mākslas institūtā. viņa dzīvi vispār caurvij visādas neticamas peripētijas. piemēram, viens no dokumentārijas veidotājiem ir viņa labs draugs george dicaprio, leonardo dicaprio tēvs - leonardo pie stanislaw'a bieži ciemojies bērnībā. un tie mākslas darbi! nenormālu izmēru skulptūras un zīmējumi, kuros visos iepīti nacionālisma un acteku estētika un persōnīgās mitolōģijas. viņš bija izgudrojis pats savu valodu, tās rakstību un pilnīgi jaunu, šizīgu evolūcijas pseidōteōriju, kur cilvēce nākusi no lieldienu salas [tur arī izsijāti viņa pelni]. ar savu pašizgudroto zermatism'u viņš man stipri atgādināja scienthology un l. ron hubbard delīriski kompulsīvos skribelējumus, tip neproduktīvā pārproduktivitāte. tas viss arī savijās kopā ar nesen redzētajām dokumentārijām par vincent van gogh, kas bija pasausa, un persōnīgi visvairāk mīlu vincent & theo ar tim roth, un david lynch: the art life. lynch, tāpat kā szukalski, runāja par to, cik ļoti riebās skola un kā nespēja tajā adekvāti ierakstīties, jo pašizglītība ņēmusi virsroku pār ierobežojošo akadēmiju; un par to, kā māksla bieži top par spīti spiedīgajiem apstākļiem, un par tās izlaušanos. es taču nekad nebiju pievērsusi uzmanību lynch'a gleznām, kinematogrāfijai vien, ļoti forša dokumentārija. hermann vaske ir filma why are we creative, kur pa starpu kaudzei brīnišķīgu interviju ar visādu žanru māksliniekiem un politiķiem, slavoj žižek runā par kafka's legal writings - tās ir atskaites no kafkas darbalaikiem apdrošināšanas uzņēmumā un, lai arī nekad nebija iecerētas kā literāri darbi, tās nejauši ir pilnīgi kafkaesque un no tām gūstama tā pati literārā bauda [vai bezcerīgā spriedze drīzāk], kas gūstama no viņa darbiem. žižeks tur runā par to neizbēgamo struktūru un radošo kvalitāti, kuru nespēj apslāpēt pat tik vienmuļš papīrstumdītāja darbs kantorī. tagad šausmīgi gribās atrast, vai šīs atskaites ir kaut kur dabonamas.

freidlistē parādījušies puksti [literally] par covid ieviestajām izmaiņām dzīvē latvijā. nu, žēl, bet būtu bijis naivi cerēt, ka vīruss, labu vēlot vai kautrēdamies, apies kādai valstij apkārt.

vienīgais, kam mani šajos traģiskajos apstākļos ir izdevies sasmīdināt, ir priekšniecības ciešanas - aiz nepacietības pēc normalitātes viņi te nesen sāka mums spiest uz nerviem, ka jāiet dirnēt birojā, vai ne, un es paspēju iziet cauri šai spīdzināšanai tieši vienu reizi, kad valdība [maldība more like] atkal paziņoja, ka labāk jau tomēr strādāt no mājām lol. nabaga priekšnieks akaliņ iestrēdzis savā ziloņkaula tornī ar sievu un bērniem, very sarcastic šņuk šņuk. nēnu, paldies visiem idiņiem, kas jau no jūlija sāka sirsnīgi uzdzīvot, ballēties riņķī un sēdēt viens otram virsū pludmalēs. priekšniecība gan mums laipni piedāvājusi šad tad parēgoties birojā, ja nu galīgs četru sienu delīrijs piemetas. varbūt kādureiz aiziešu, tīri pačalot ar keitu. keita gan bija atbraukusi 6dien ciemos un mēs izgājām garā pastaigā, pēc kuras es mums uzhujārīju pusdienas + brauniju. principā pie manis ik palaikam viņa vai emma atnāk paēst, kas jauki, bet arī besīgi, jo dekorācijas nomainās tikai ciemiņiem. un principā ciemiņi tikai raud uz pleca, jo nevienam jau neiet spīdoši šobrīd. es, protams, gribu ballēties un ceļot, kas, visticamāk, nenotiks arī pēc tiem turpmākajiem 6 lokdauna mēnešiem. tas laikam ir smagākais šādos mājas aresta apstākļos, nava nekādas gaismas tuneļa galā kamēr nava, piemēram, vakcīnas. zinu, ka ir iespējas iziet uz restūžiem un bāriem, kuri piekopj normālus soc.distancēšanās noteikumus un tas viss ir diezgan droši, bet, manuprāt, ieguvumi no šādas nervōzas tirināšanās publiskās vietās neatsver pavisam iespējamos zaudējumus.

mans iemīļotais soliņš parkā atrodas mazā skvēriņā ar zāles pleķīti centrā un ornamentālām dobēm. tieši lasīju grāmatu par psihopātiem, kad pār skvēriņa zaļo zōnu uz manu pusi sāka drasēt vīrietis spilgti sarkanā kreklā ar diezgan muļķīgu sirmu zirgasti pārāk tuvu pierei, that got my attention, kā arī viņa mērķtiecīgais solis stipri tukšajā un klusajā parkā. vienīgie trokšņotāji bija neirōtiski bizinošās vāveres, kurām šodien aiznesīšu riekstus. vīrietim līdzi bija mazs sunis, tāds kā jack russel vai kaut kas līdzīgi hiperaktīvs, mouse vārdā - tas mani nomierināja, psihopātiem nav iemesla turēt mājdzīvniekus. "what's that then?" viņš man jautāja un es jautājošā neizpratnē pacēlu acis, "and don't tell me it's a book, i know it's a book, i mean what kind?". "it's about psychopaths and it matches your shirt", es atbildēju, pagriezusi pret viņu grāmatas spilgti sarkano vāku. viņš saviebās, tādā kā mākslotā satraukumā, un teica "hopefully, that's all that i've got matching with that" un nogāja gar mana soliņa tālāko galu lejup pa slīpu nogāzi, kas man aiz muguras. es pat sajutos mazliet uzjautrināta, jo būtu bijis smieklīgi satikt īstu psihopātu brīdī, kad parkā lasu par tādiem parciņā zem egles apracējiem, bet ap to laiku es situāciju jau biju izvērtējusi kā drošību neapdraudošu. viņš par to vēlējās parunāt, bet vairāk tīri paņirdzot par torijiem, "do you think it's prerequisite to be one of those to be in the government?", vienojāmies, ka tas ir diezgan acīmredzami, vispārīgs žests uz our immediate surroundings.

vakardien pirmoreiz kopš marta biju pilsētas centrā un redzēju apmēram, kā izskatās apokalipse. pirmkārt, jau pirmā birojā atsēžamā diena, kas bija morāli graujošs un besīgs pārdzīvojums. nespēju noticēt, kā savulaik tur dirnējām 5 dienas nedēļā, tas bija tik grūti un neērti. spožā flešbeka salūtā man nāca pāri visa tā trauksme un besis, kas mani savulaik ik dienu nomāca. izrādās, pie visa vainīgs bija darbs birojā, nu, un, neliegšos, konkrētais uzņēmums, kurā pandēmijas dēļ tagadiņ esmu iestrēgusi. galvenais priekšnieks ir vienkārši inde, fokin' brexit'a fanbojs, līdz ar to arī vīruss viņam liekas diezgan ņirdzīga padarīšana, nekas vispār nav pierē ņemams, viss tiek mačō izsmiekla caurejas apšļākts. rō tā bja pēdējā darbadiena, kas vispār ir liels pārdzīvojums, viņš bija brīnišķīgs darbakolēģis. bijām novākušies neliels bariņš, kas gribēja mīļi atvadīties pie kāda dzēriena. priekšnieks jēpastos izlikās, ka kaut ko organizē, bet izrādījās, ka plāns ir vienkārši ieiet bārā un dzert, nemaz nepainteresējoties, kādi šobrīd ir noteikumi un kā notiek rezervācijas. mūsu bija 9, bet šobrīd nav ļauta tāda drūzmēšanās, maksimālais pārtijas izmērs ir 6 cilvēki. priekšnieks sūca savu aliņu pusatpogātā kreklā un skaļi ņerkstēja par stulbajiem noteikumiem kamēr es ar šeiniju atvadījāmies no rō un vienkārši gājām prom, bāra personāls atteicās apkalpot mūsu un IT džeka purniņus, kas ievēlās drusku vēlāk. mūsu mēģinājums pievienoties darbakolēģiem tika tulkots kā soc. distancēšanās noteikumu pārkāpums, fair enough. aizkāpām 2 kvartālus līdz mūsu takša izsaukumvietai un pa ceļam bija tikai sīceni kļančījoši bezpajumtnieki. viens tāds diezgan traks mums prasīja ceļu un, kad šeinijs iekrita šajā slazdā un sāka rādīt, uz kuru pusi ejams, tas lohatrōns sāka kļūt arvien uzbudinātāks un sāka mūs bombardēt jocīgiem jautājumiem, aizmeta pa gaisu savu čipšu paku un sāka dejot. teica, ka viņam vispār diezgan vientuļi un mēģināja uzsākt ar mani sarunu, uz ko es tikai turpināju klusiņām atkāpties pāris soļus tālāk. pastāstīja, ka esot bijis cietumā, tīri to meet new people, as you do. tad piebrauca taksis, kurā mēs ielecām vienkārši olimpiskos tempos kamēr trakais idiņš dejoja ap ceļazīmes stabu. taksists teica "perfect timing, innit?", uz ko es teicu, ka neizmērāmi priecājos viņu redzēt :) visam bōnusā pilsētas centrā aizvērusies kaudze veikalu un ēstuvju. vislabākās vegānās virtuļnīcas vietā ir ieperinājies viens no tiem "glamūrīgajiem" humpalniekiem, kas tēlo recycled fashion, bet realitātē tur nav nekā mugurā velkama, tas man sāpēja visvairāk. būtu labāk aizklapējuši sūda primark'u un tam līdzīgos sūdu šķūņus.

beidzot esmu atradusi savam slinkuma līmenim vispiemērotāko našķi, tas ir tik vienkārši, ka es tagad brauniju cepju reizi nedēļā. ricept v stuģiju:

brālis ar ģimeni izveica savus covid testus un aizbrauca roudtripā [jo ar lidmašīnu vēl nevar] uz krieviju uz gadiem četriem.

es laikam nerakstu, jo nav, par ko pačīkstēt khh. kopš man vairs nav bēdīgi, man ir izveidojusies alerģija pret visu bēdīgo un kaut nedaudz skumīgo, pat lēnu, minōrīgu mūziku. varbūt tās ir bailes, ka mani kaut kas atkal ievilks tajā sūdu atvarā, no kura tikko esmu tikusi ārā. un būtu grūti arī uzskaitīt visas foršās lietas, kas notikušas.

negribu vaimanāt, jo zinu, ka brālim tā ir prieka vēsts, bet viņš ar ģimeni pārceļas uz maskavu uz dažiem gadiem. fokin' maskavu, bweh. nespēju noticēt, ka covid dēļ nepārcēla datumus tālāk vai neatcēla vispār, tik besīgi. un besīgi, ka neviens nesaprot, par ko es uztraucos, tip neirōtiķe vulgaris. bet viss labi, ja terapija man jelko ir iemācījusi, tad tā ir palaišana vaļā un pohuj-mantras. sarunājām, ka tad, kad beidzot varēs ceļot un pandēmija būs beigusies [if ever], tad mums būs tikpat forši z-svētki kā toreiz romā :) iekodu mēlē, lai nepalaistu gaisā šaubas par tiem tuvākajiem z-svētkiem, jo es redzu, kas notiek jūkejā un diemžēl zinu, ka nekāda ceļošana tuvākajā laikā notikt nevar. un mātes draudziņš vienubrīd bijis kā aptracis ar ideju par pārcelšanos uz spāniju, kas būtu vēl viena nospriegota stīga pakausī, par ko nervozēt; vēl vienas uzraktas un nepārstādāmas saknes. bet es pati pat iedrošināju, jo viss negriežas ap mani un pārmaiņas ir labas.

nēnu, what is my life now, vai ne? pa šo nedēļu nogāzti kalni, izraudāti spaiņi un izņirgta vismaz viena plauša. pie ievākšanās sanāca smiekli par kaimiņiem - kaimiņš kaut ko ņemās pa mājas priekšas mauriņu, sasveicinamies, blāblāblā, bet tad ievēroju, ka katrreiz, kad izskrienu pie krāvējiem pēc kastēm, viņš iztaisnojas un verās manī neizpratnes rotātu seju. tad atcerējos, ka pirms mums te dzīvoja viens pāris, kurā meitene bija par mani augumā mazdrusku mazāka, bet ar manu matukrāsu, nodzītiem matiem un tuneļiem, līdz ar ko kaimiņam laikam normāls glitch in the matrix, i mean what are the odds, right? :))

jau no paša rīta ļoti cīnījos, bet šodiena tomēr izvērtās ļoti jauka. pienāca jaunais īres līgums, kas jāparaksta. atnāca arī brīnišķīga kartiņa un vegānās trifeles no keitas. viņai šobrīd tik smagi iet, bet tik un tā atcerējusies par mani, līdz ar ko bezmaz sajutos vainīga, cik ļoti sapriecājos. šeinijs pa kluso bija viņai iedevis adresi :) šeinijs alsō pa kluso mums, izrādās, jau noorganizējis pārvākšanās servisu ar milzīgu actual pārvākšanās vāģi, kas nozīmē 1 [vienu!] fiksu pielādi/izlādi. turiet īkšķīšus :)

ņemot vērā, cik maz vispār šobrīd notikumu, garastāvoklis vienkārši fokin' bipolārs! viņvakar tiktāl nobesīju šeiniju, ka viņš aizgāja no manis slēpties viesu guļamistabā. to be fair, mēs abi esam spītīgas dirsas un kompromisi mums nenormāli klibo. spalvas pa gaisu, es jau sāku skatīties, kur es varētu tīt makšķeri, jo noriebies bija pilnīgi viss - manas 4 sienas, es pati, saule un tās trūkums utt. un tad liktens nolēma, es pat nezinu, vai nu beidzot palaist grožus vaļīgāk vai tieši ieņirgt sejā, bet piezvanīja āģentūra, lai ziņotu, ka maija beigās varam nākt parakstīt līgumu un savākt jaunās mājiņas atslēgas lol. šorīt jau modāmies pavisam savādāk, jo gaisma tuneļa galā žilbinoša - likās, ka, ja šovasar netikšu pie sava dārza pleķīša, būs jāgriež vēnas :))