deestructa
16 Aprīlis 2019 @ 11:06
don't gotta go to glastonbury to get glassed'n'buried  

jaunajā birojā tik daudz jaunu seju un tām līdzīgu objektu, jēzus luīzovič. iepazinos ar ļoti skaistām meitenēm brendu un milku. brenda ir nenosakāma vecuma tumšādaina sieviete ar nodzītu pačku un brīnišķīgu garderōbi. un milka ir apburoša tumšādaina drostaliņa ar tumši rōzā-lillā twists [izskatās pēc bizes un dreda ārlaulības bērniem]. pienāca pašas iepazīties, lai pajautātu, vai mani mati ir īsti. mkēj :) man gribējās milkai teikt, ka "hah, another chocolate girl", referējot pašai uz savu vārdu, bet, izvērtējot potenciālos iznākumus, sapratu, ka šis dad joke nava persōnāldaļas sapulces vērts :)

vēl es nesen uzzināju, ka bimbōpuisītis manā trenažierzāles recepcijā ir.. [bungu rīboņa].. pa pusei latvietis. ņemot vērā, ka viņš savu latvisko uzvārdu nemācēja izrunāt, sapratu, ka jauneklis ir 2.paaudzes izlaiduma. kad es smējos un teicu, ko nozīmē viņa uzvārds latviski, viņš sasarcis nomurmināja, ka "yeah, so i've been told" :)

alsō, vakardien pīppauzē likās, ka es varbūt murgoju un vecuma marasmā iekāpuse, bet vēlāk feisbuķis apstiprināja manas pretīgās aizdomas - maiks [kāds atcerās maiku?] tagad dzīvo manā miestā. jājā, tas pats, kurš ar asti un kurvīti kājstarpē aizskrēja uz skotiju smilkstēdams. pie pēdējās šķiršanās reizes viņš man draudēja pārgriezt sprandu :) tagad viņš strādā pāri pretī manai trenažierzālei - mēs tur ar šeiniju katru dienu tieši bučojamies uz atvadām. pasaule jau arī uz vecumu saraujas, vai ne?

 
 
Garastāvoklis: bļā
Mūzika: Fujiya & Miyagi - Collarbone
 
 
deestructa
01 Marts 2019 @ 11:32
mental dental rentals  

runājot par spiegiem, izgāšnedēļ kāds gudrinieks uzlauza priekšnieka jēpastu un mēģināja pa kluso mums iesmērēt rēķinu par 20k mārciņu, khh. šeinijs laicīgi pārķēra un apstījās IP adresi, kas palēkājusi pa eirōpu un pazudusi iekš seattle, usa. rēķinā minētā adrese gan bija kaut kāda getō fish’n’chip ēstuve, par ko mēs gūgelmapēs jo skaļi smējām, bet mēģinājums nebija slikts, IT džeks streso :)

alsō, ir aizdomas, ka no jōgalatēm esmu aizbiedējusi vienu jaunekli. bija tur viens tāds, ka ļoti entuziastiski sveicinājās, tāds drusku male bimbō. tās nodarbības mēdz būt pārbāztas, aiz kam es parasti ierodos laicīgi, lai nogāztos kaut kur uz tepiķīša un sargātu savu teritōriju. vienuvakar biju tikusi pie jauka pleķīša, kad augstākminētais bikšainis ievēlās nodarbībā ar nokavēšanos un nolēma savu tepiķīti nolikt man taisni priekšā – tā, ka man nav vietas, neko no priekšā notiekošā [t.i. fokin’ vingrinājumus] neredzu un man vēl svešas kedas sejā, ja. nēnu, jauneklis jau laimīgs, bet es kādā momentā sapratu, ka nesarūmēsimies, jo viņam acīmredzami nav nekādas kontrōles pār savām ekstremitātēm un gabarītiem, līdz ar ko piecēlos, paķēru tepiķīti un pārvācos. jauneklis izskatījās vainīgs un noskumis un nu jau nedēļām vairs nenāk, nesūdzos :)

taisni blakus mūsu birojtelpai ir pavisam mazs birojbūcenītis, kurā mitinās viens džeks. tāds diezgan laisks biznesmenis, ieveļās, kad patīk, stundām tarkš un ņirdz pa telefōnu un diezgan acīmredzami pats sev priekšnieks. nesen atklājām, ka viņš tirgo ē rotaļlietas pieaugušajiem. kolēģi bija ķīķerējuši pa durvju lodziņu un ieraudzījuši čemodānus pilnus ar visādām vibrējoši masējošām remote-control uzpariktēm, par ko priekšniece tagad caurām dienām nevar beigt ķiķināt. alsō, pie viņa bieži nāk čiepiņas, kas, cik mēs saprotam, strādā par testētājām. tagad visi krītam depresijā par to, cik mūsu darbi garlaicīgi salīdzinājumā [no pleasure, y’know].
 
 
Garastāvoklis: centīgi strādājošs, kā redzam
Mūzika: Slutever - Teen Mom
 
 
deestructa
27 Februāris 2019 @ 09:57
landline < landmine  

ak jā, praise be to our chinese overlords, man ir jauns telepurķis. beidzot sašķaidīju savu aizvēsturisko ābolķieģeli, kas savulaik tika pagādāts kā pagaidu varjants un completely overstayed its welcolme. 1:0 gravitācijas labā, ekrāns neizturēja brīvo kritienu pret dāmistabas grīdu un es par to ne brīdi nebēdāju, jo gājēji jālaiž iet un kritēji jālaiž krist, bet nespēju sevi pierunāt uz jaunu pirkumu, par cik ajfōns vēl nebija atstiepies. ajfōns bija sasniedzis jau pavisam bēdīgu stadiju - bez portatīvās baterijas knapi vilka dzīvību un pretīgi lagoja, droška aiz planned obsolescence, bet ne tikai. nolēmu lieki nešķērdēties, kā rezultātā esmu pārdevusies ķīniešu spiegiem, man tagad ir honor 9 lite [huawei ražojuma]. man, ar manām zemajām prasībām pret telepurķi un visai negribīgo tā lietošanu, baterija velk kādas 2 dienas bez lieka stresa, un androīds arī patīk. vēl labāk man patika cena, kuras dēļ to varēju atļauties arī uzreiz pēc finansiālās izspiešanas, ko mēs visi priecīgi saucam par z-svētkiem. pavisam jauns un frišs maksāja ap 135 mārciņām, es noskōroju par 90 mārciņām ar visu garantiju – vismaz nava jāraud, ja pēkšņi izjūk. so far no ragrats.

vēl nesen tiku informēta, ka tagad esmu praktiski angliete, jo uz kolēģes jautājumu, vai ārā līst, es atbildēju “nah, ‘tis but a light drizzle”, uz ko visi ņirdza un teica, ka es beidzot esot iemācījusies atšķirt 50 lietus veidus, paveidus un to nianses, khh. tagad gan tā nesaturēšana beidzot ir beigusies un mums vislaik spīž acīs.
 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: UNKLE - Hold My Hand
 
 
deestructa
22 Februāris 2019 @ 14:42
you can fun, but you can't cry  

ō, nu, tagad zinu, ka dzīve ārpus cibas tomēr eksistē :) bet ir grūti nerakstīt, kā smejies, jo turpina notikt visādas muļķīgas lietas.

piemēram, viendien jōga-latēs mūsu rasta instruktōrs kolins ļāva mums iesildīšanos izveikt dajebkādā frīstailā, ar noteikumu, ka uzreiz pēc būs planku sacensības. mans persōnīgais rekords savulaik bija tāda ļurīga 5minūte, kur nevar saprast, vai pirkstgali svīst vai jau enterējuši raudāšanas stadiju. tamēr, prikaļi, mums tur nodarbībās ir viena tāda "večiņa", tāds angļu božijs oduvančiks - un viņu, protams, sauc mārgareta - noturēja planku kādas minūtes 11, un viņa pat nebija rekordiste. uzvarēja viens ķīniešu onkuls denijs, kam 74 gadi - 17.5 minūtes, minčuki, vot tas ir pizģec. mēs, protams, visi zaļie gurķi pēc tam kritām jo dziļā depresijā. es izspiedu savas 6 minūtes un pēc fakta birstošie kompelmenti tomēr sarūgtinājuma nemazināja. pie tam mārgareta ir drusku mazāka par mani un šausmīgi viegliņa - 1reiz tikām sapārotas stiepšanās vingrinājumiem un es viņu netīšām apgāzu. viena viņas kāja bija manā rokā un man kaut kur pazuda līdzsvars, izbira drošvien, un es dabūju redzēt mārgaretu tā slo-mo lēni sasveramies un padodamies gravitācijai, bet kolins pieskrēja ķert un man nebija nevienam jāuzsauc mākslīga gūža, noice. es viņai tik un tā drusku patīku, we're cool.

vai, piemēram, vienudien veikalā stāvēju rindā un vīrietis man aiz muguras, sarausis pirkumus abām rokām un pieturēdams ar zodu, tā pavisam pieklājīgi palūdza iepirkumu kalna galiņā'i vēl uzkraut vienu šokolādes olu no plauktiņa mums blakus. grēks neizpalīdzēt, protams, un devu jauneklim zināt, ka viņam zem zoda ir vieta vismaz 2 olām, ja vaj'g.

un vēl man bija diezgan zajebis valentīndiena. pēc treniņa gāju ciemos pie šeinija, kas mums bija pagatavojis vienu no maniem mīļākajiem indiešu ēdieniem - spinātu saag paneer, aj jezus. pēc tam gultā ar miera pīpi nostījāmies 12 angry men, kas bija visnotaļ ahujenna :) un mēs viens otram v-dienā uzdāvinājām virsjakas, mhm, pie tam zaļas, abas.. joprojām netieku vaļā no uzmācīgajām domām par to, ka vajadzētu taču beidzot šķirties, bet tagad vismaz saprotu, ka tās ir vienkārši manas uzmācīgās domas un sāku apjaust, no kura dibuā tām aug kājas. nēnē, mēs nebūsim kopā forever, bet es jūtu, ka caur šo visu moš būšu beidzot ievākusi gana daudz datu par savu stulbumu un turpmāk zināšu, ka tie grābekļi, uz kuriem tik naski gadiem ilgi esmu kāpusi, skaicka birst no manām miesīgām piedurknēm un bikšu starām. tas neattiecas tikai uz manām romantiskajām attiecībām, šitas attiecas uz pilnīgi visām.

sportam un labai diētai vēl klāt nākusi daudza staigāšana un viskādas literatūras lasīšana. nezinu, porkē man bija jānodzīvo līdz šitik sirmam vecumam, lai saprastu, ka sevi ir dahuja jāsaudzē un ka mans ķermenis ir fokin' ameizing pat tad, ja nava ideāls. tas estētiskais ideāls kļūst arvien vairāk pohuj.

 
 
Garastāvoklis: dzīfs
Mūzika: The Amazing Snakeheads - Here It Comes Again <3
 
 
deestructa
11 Decembris 2018 @ 11:53
plakstiņš raustās un pohujs iztērējies  
nu vo, beidzot atrāvos anxiety attack un uzsitu pa bremzēm. tagad darīšu tikai to, ko pati gribu un rēķināšu jo smalki, kas vispār ir mana laika vērts. visu tiešām nevar paspēt, i tried. lēnas ieelpas un lēnas izelpas un daudz vidējo pirkstu. domāju arī par terapiju, jo that feeling of impending doom ļoti nogurdina, tā kā armagedōns uz pleciem katru un cauru dienu, un bez jelkāda acīmredzama pamata. bet vēl nevaru saprast, kas ir prioritāte - dzīve vienītī vai terapija [un kā vispār vienu bez otra, vai ne, hahā].

kamēr taisu rīta rocket fuel, recepcijas čiepiņa uz mani skatās:
- ooh, i love your.. umm.. cardigan? or is it a sweater? a dress? a cape?
- a poncho?
- oh yeah, a poncho!
- no, it's a cardigan.

un mājaspuikas man pielipinājuši savu zarazu - izgāšnedēļ viņi kāsēja un šņaukājās pa mājām un tagad jūtu, ka man arī nāk virsū. bet es esmu ietiepīgs zvērs, man šonedēļ bija plānā izmēģināt visas nodarbības jaunajā trenažierzālē, līdz ar ko hujārīju ar savu buldozeru slimībai pāri - dzeru ūdeni, dzeru paracetamōlu, ēdu labu ēdienu un turpinu intensīvi svīst zālē.
 
 
Garastāvoklis: +
Mūzika: Blood Red Shoes - It's Getting Boring By The Sea
 
 
deestructa
29 Novembris 2018 @ 12:40
december will kill us all  
pēdējā laika pizģec in no particular order:
- applūda tas stulbais birojs vienureiz un tad applūda vēlreiz tur, kur santehniķu swat team neiedomājās ūdeni meklēt, kā rezultātā ir veiksmīgi applūdināti ne tikai biroji, bet tagad arī pāris veikalu, kas 1.stāvā;
- turpat pāri ielai tajā pašā naktī ticis apzagts veikals;
- rō nomira onkuls un, izņemot tēvu, kas bijis turpat uz vietas, neviens cits nav varējis paspēt uz bērēm, jo indijā tās notiek nākamajā dienā, bez mirstīgo atlieku liekas marinēšanas [rō ģimene ir hindu];
- dienu vēlāk mēs šarloti, kas mums forša jauniņā, izstūmām ārā pa durvīm raudošu un labi, ka tā - paspēja vēl tikt līdz slimnīcai un atvadīties no mirstošās vecmāmiņas;
- vakar saucām ātros džō, viņam kaut kas nav lāga ar sirdi. recepcijas čiepiņa viņu bija atradusi spēcīgi trīcam un runāt nespējīgu. šito es diezgan pārdzīvoju, puikam nava pat 30 gadu;
- pret mūžības sūdību un pēdējā laika notikumiem itkā nesvarīga huiņa, bet 1dien jāhujārī uz mančesteru a perfect circle klausīties un skatīties, kas yay!, diemžēl nevaru atrast neviena vilciena, kas mani nogādātu pareizajā vietā, jo vilciendarbinieki streiko. nēnu, break deez chainz, proletariāt, protams, bet man tur kaut kā jātiek;
- man pirmoreiz ir lietas, ko es labprāt saņemtu z-svētkos, bet nava neviena, kas man kaut ko noderīgu varētu uzdāvināt, hā - šņuk, šņuk - hā. un es to visu sev labprāt nopirktu, bet visa mana nauda un briljanti aizies dāvanās citiem, ak sūdainie z-svētki un jūsu lampiņvirtenēm rotātā irōnija, fak jū in ze feis.

+ vakardien izmēģināju savu jauno trenažierzāli, izgāju tīri uz jōga-latēm. pasniedzējs ir melnādains džeks uz gadiem 50 gariem drediem. relaksējoši tas nebija nevienā acī, jo viņš visu laiku bļauj un mūzika ir skaļš tuc-tuc un/vai hiphops, tādas visnotaļ militāras jōga-lates. bet pa lielam kolins ir jauks, izteica pāris kompelmentus par lokanību un šķelmīgi apjautājās, vai šī ir mana pirmā reize, jo varot redzēt, ka nava. besīja, ka lika sadalīties pa pāriem, jo man bija jāguļ virsū vienam zaķim un mēs abas tādas sasvīdušas vienkārši salipām kopā, un angļu labākajās tradīcijās profūsi [it's a word now, shut up] viena otrai atvainojāmies par šo neērto situāciju :) tiku arī ielūgta uz dzimšanas dienas ballīti. pēc nodarbības aizgāju pie steisijas, kas recepcijas čiepiņa un alsō boksa trenere, uz vispārēju pārbaudi - mani tur svēra, mērīja katru tauku kroku, lika izveikt kardiō un tad vairākkārtēji mērīja asinsspiedienu un recovery time, kas man esot brīnišķīgs. beigās steisija nonāca pie slēdziena un svinīgi man paziņoja, ka resna es neesot. cheers, who woulda thunk. trenažierzāle bomzīga, bet es to saucu par zāli ar šarmantu patinu. pierakstījos uz mēnesi;
+ šorīt tramvajā viens zolīds bomžu pāris apbēra mani kompelmentiem. man tik ļoti riebjas runāt ar svešiem cilvēkiem. jāsāk nēsāt līdzi hronometrs, lai piefiksētu, cik fiksiņām saruna katrreiz pagriežas manas nacionalitātes virzienā. i'm from earth, bitches, and these earphones are a social cue where i'm from, mkay.
 
 
Garastāvoklis: pārguris bļeģ
Mūzika: Vampire Weekend - The Kids Don't Stand A Chance
 
 
deestructa
21 Novembris 2018 @ 10:14
do not resuscitate, pour me one'n'celebrate  

šodien sanāca tāda lol'īga diena. pēdējā laikā esmu diezgan pārgurusi, jo vēl pēdējo mēnesi pēdējiem spēkiem velkos pēc darba uz savu veco trenažierzāli, kas vispār nav pa ceļam, līdz ar ko divām somām apkrāvusies dienas sāku agri un beidzu vēlu un nekad neesmu izgulējusies un moža. šorīt tādā zombijstāvoklī lecu tramvajā un drusku kaunējos, ka kavēju, jo man visu laiku trūkst laika. un tad vacapā ieraudzīju ziņas, ka birojs applūdis un visi tiek sūtīti uz pagaidu biroju pāris kvartālus tālāk.

uzzvanīju kaķutantei, kas operatīvi pierunāja recepcijas čiepiņu no applūdušās birojmājas uzskriet augšā un paķert mūsu laptopus, khh. cik saprotu, tad 2.stāvā puiku degunpūderētavā kaut kas stipri applūdis un visai celtnei pižec, jo tos plūdus nevarot apturēt, un nu jau šur tur iebrukuši griesti, kas stāvu zem mūsu biroja. pārdzīvoju par savu darba kafijas krūzi un lielo silto šalli, kas palika uz krēsla atzveltnes. pārējais, lai deg zilās liesmās [vai tiek nonests ar kungistabas cunami].

viena trenažierzāles čiepiņa man stāstīja par karsto jōgu, ko varētu kaut kad pamēģināt, bet es ar savu zemo asinsspiedienu esmu diezgan nasks ģībējs pie augstām temperatūrām. man jau niks vakar teica, ka viņam manis trenažierzālē pietrūkšot, bet es domāju, ka man pietrūks tikai tās čiepiņas. mēs praktiski nekad nerunājam, bet man viņa liekas ļoti skaista, in her own damaged way. ļoti atgādina amy adams no sharp objects, tikai vārdu vietā viņai āda visā roku garumā ir nosēta smalkām self-harm svītriņām, kas vienmēr liekas esam asā kontrastā ar viņas silto smaidu un blondajām sprogām. tikko atskārtu, ka pēc visām tām casual sarunām joprojām nezinu viņas vārdu.

šogad jau par vēlu, bet nākamgad gribu dzīvot lēnāk, zīmēju galvā visādas foršas pārmaiņas :)

 
 
Garastāvoklis: x_x
Mūzika: Father John Misty - Hollywood Forever Cemetery Sings
 
 
deestructa
05 Novembris 2018 @ 11:26
got no tolerance for your tolerance of intolerance  

regulāri sev atgādinu, ka vajag apstāties un ievilkt elpu un tikpat regulāri atduros pret faktu, ka nava tam laika. izgāšnedēļas nogale gan bija vistuvākā relaksācijas atblāzmai, kāda man bijuse pēdējo mēnešu laikā. savādāk biju pat tiktāl aizņemta, ka izlaidu veselu nedēļu trenažierzāles, kas ir kas nedzirdēts, toties dzelžu cilāšanu lieliski aizvietoja iepriekšējās adreses pedantiska izmēšana un maisu un kastu pakošana un nēsāšana pa simtam lāgam šurpu turpu pa trepi augšā un lejā līdz vēmienam - pārvākšanās, manuprāt, mierīgi varētu pārkvalificēties par olimpisku disciplīnu. bet pa lielām šaibām tas viss ir beidzies un es pamazām iekārtojos jaunajā mājā, lai arī viss ir tāds pagaidu varjants, jo visu laiku pieķeru sevi fantazējam par dzīvošanu vienītī [jo tas būs tik skaisti un es būšu tik laimīga].

šeit jāliek neliela atkāpīte, kur sev atgādināt, ka esmu viena izlutināta pakaļa. šeinijs mani 6dien lutināja un 7dien arī, pēc kārtīgas izgulēšanās un brokastīm un visa kā cita gultā, es piesēdu paspēlēties ar viņa music making equipment un mēs netīšām, bezsakarā bakstoties un ākstoties, uztaisījām pāris dziesmas. kuras šeinijs vēlāk nodrillēja tiktāl, ka man tiešām viņas sāka riebties un es aizgāju mājās. man riebjas, kad cilvēki pieiet lietām tik obsesīvi un izpurgā radīšanas prieku, man liekas, ka tam jābūt [relatīvi] vieglam procesam. puikas pa to laiku man bija no ikeas atveduši kartupeļu pancūkiņas, melleņu sīrupu un maltu kafiju, which is very very nice.

nesen atcerējos, ka ļoti sen neesmu pacēlusi balsi. atcerējos to momentā, kad pacēlu balsi, protams. tonijs tiešām ļoti nobesīja pāris nedēļas atpakaļ un es sabļāvu, visu kolēģu klātbūtnē. tas bija ļoti neprofesionāli no manas puses, protams, bet tas, par ko es toniju apsaucu, bija pavisam jauna un līdz šim neiekarota virsotne neprofesionālismā, līdz ar ko tiešām bija pelnījis slapju lupatu pa ļešku. pēc tam pats virtuvē līda uz vēdera skaidroties. un es neatvainojos par sabļaušanu. man bija tiktāl pie dibuā, ka viņš būtu varējis mani vilkt uz personāldaļu un es arī tur nebūtu nevienam atvainojusies. aiz spīta jā, bet, galvenokārt, aiz tam, ka man bija taisnība. tagadiņ jau viss kārtībā un es īstenībā esmu sapratusi, ka tonijam nav ne mazākās nojausmas par to, kas darbā ir vai nav okej. viņš ļoti cenšas to atkost, bet ir vienkārši par dumju. man liekas, ka tā ir daudziem cilvēkiem, kas iestājas pret politkorektumu, jo nesaprot, ka tas patiesībā ir vienkārši informēta iecietība/sapratne pret cilvēkiem/lietām nevis plika cenzūra. un cīņa pret tāda veida dumību ir sīzifa darbs, kur tevi visam piedevām vēl par pārtīpūperu nolamā.

 
 
Garastāvoklis: monday grumps
Mūzika: Razorlight - Who Needs Love
 
 
deestructa
10 Oktobris 2018 @ 15:36
¡nada, feģa, nada!  

vēlēšanu rezultāti mani drusku apbēdināja, toties pirmoreiz balsoju šajmiestā. 6dien ielecu tramvajā un nonācu tādā kā kultūras namā nē, bet drīzāk šķūnītī, ar piestiķētu latvijas karogu. kad apjautājos, vai daudz balsotāju, vēlēšanu iecirkņa čiepiņas atbildēja, ka vispār neesot slikti, kaut kur ap simtu esot bijis un diena vēl nebija nemaz galā :) tiku laipni lūgta svinēt lācplēšdienu ar vietējiem tautiešiem, par ko pateicos, nedodot konkrētas atbildes. viens no balsot atnākušajiem pat nespēja izsekot līdzi visnotaļ elementārajām instrukcijām, līdz ar ko iemeta savu taluonu urnā bez aploksnes un dabūja anulētu balsi.

itkā baigi nemaz negribās pārvākties, bet arī drusku gribās, jo tad varēs iet citā trenažierzālē un tas varētu būt interesanti :) ak jā, mums tur tagad ir viens tāds zaķis, kuram es laikam šausmīgi riebjos. ļoti piekrītu, ka esmu gaumes jautājums, kā jau visi cilvēki, bet mēs nekad neesam pat pušplēsta vārdiņa pārmijušas, tomēr regulāri pieķeru viņu uz mani blenžam kaulainu aci, it's kinda awkward. sevišķi tizli tamdēļ, ka ar tādu riebumu/naidu ir tāpat kā ar iemīlēšanos - cilvēks par savu silto jūtu objektu sastāsta sev pasakas un tad pats dročī uz savu kaisli. te man gribās loosely citēt vienu no sam harris podkāsta viesiem un teikt "learn to have fewer opinions, sometimes you don't have enough data to form one and that's ok". jāaizsūta kāda gaisa bučiņa vai kas.

vēl es negribu pārvākties, jo negribu pamest mēriju. mums kaimiņos dzīvo mērija un es gribu būt mērija, kad "izaugšu liela". viņa ievācās kādu gadu atpakaļ. nopirka māju, jo viņai blakus rajōnā dzīvojot draugi. viņa dauzās riņķī un pieskata draugu mincīšus, dažreiz atver viesistabas durvis un skaļi klausās skaistu mūziku. kad viņa ballējas apkārt, mēs šad tad izvedam viņas miseni un viņa mums atmaksā vīnā, ļoti jauka kundze ar seksīgu skotu akcentu. un mums ir līdzīgas fričenes.

 
 
Garastāvoklis: summer, u mad? +22 :O
Mūzika: Blood Red Shoes - It's Getting Boring By The Sea
 
 
deestructa
11 Septembris 2018 @ 15:25
existence: complicated  

es nerakstu tik daudz vairs laikam tāpēc, ka visu laiku cenšos distancēties. zin' kā, ka tikai ar kādu dzīvu cilvēku nesanāk pēkšņi un šokējoši satuvināties, tikai ne to. distancēties un emocionāli atsvešināties, yeah, man, feels good. kas nozīmē, ka esmu vēl dziļāk tajā bedrē, no kuras cerēju sevi izrakt ārā, brīvībā. bet tas nekas, šito apzināties ir daudz labāk nekā neapzināties un brīnīties. pamazām briestu darīt lietas pareizi, tikai gribētos, lai nebūtu tā treju soļu speršana uz priekšu un tad solis un kūlenis atpakaļ ar piezemēšanos uz grābekļa un kniksis ar uzsistu aci, which is the usual.

vēl šodien pilnīgi netīšām uzzināju, ka man šovakar plāni. kaut kad biju nopirkusi taluonu uz garbage un veiksmīgi par to aizmirsusi, līdz šon soc.mēdijos kāds bija priecīgi ierakstījis, ka nevarot jau sagaidīt vakaru. tagad sēžu darbā un cenšos pārāk nesatraukties par taluona atrašanās vietu - būs, ko trenažierzālē apcerēt.

dzīve, protams, ir ciešanas. un smiekli. piemēram, izgāšnedēļ tonijs vienuvakar man zvana un prasa, vai man nebūtu bail "skenēt smadzenes". teicu, ka nekā nebaidos, un mēs gājām uz vienu smieklīgu neuroscience pasākumu, kur mums lika skatīties qi kamēr uz galvas sālsūdenī mērcēti elektrōdi un acīs midžina gaismu, lai nolasītu brain response. 35 mārciņas par trobeli un viesnīcas bufetē pizģīti āboli, thank you very much. pasākumu jo smieklīgāku darīja fakts, ka pirms reālā starta viņiem tomēr nojuka tehnika, cilvēki quite literally sapinās paši savos vados un pasākums tikai atcelts [kamēr samaksa ne]. nava laika garlaicībai, tā teikt.

btw, reku, ņirdzīgs un patiesībā ļoti kvalitatīvs londōnas hiphops [porkē viņiem nav koncertu? nauda nepatīk?].

 
 
Garastāvoklis: dying during business hours :)
Mūzika: Radiohead - Idioteque
 
 
deestructa
17 Augusts 2018 @ 12:02
netīšām  

aj, nu labi, tomēr razkoļīšos un pastāstīšu. garš stāsts īss - 3dien biju uz fotōsesiju un es nekad iepriekš nebiju bijusi uz fotōsesiju vai modelējusi jelkādā kapacitātē. kamēr man tas neko nemaksā, visa veida piedzīvojumi taču for teh win, vai ne. aģentūra ar mani parunājās, atsūtīja instrukcijas un aizsūtīja mani uz savu fotōstudiju te kaut kur rajōnā. man nav ne mazākās nojausmas, kā šīs lietas vispār notiek, tāpēc vien bija interesanti.

fotōstudija bija iebūvēta ūķīga paskata konvertētā noliktavā, kur katram kaktam savs interjers/dekorācijas - blakustelpā, piemēram, bija izspārdīta siena guba un es pie sevis jau klusībā pārkrustījos, diesnedo', my cow impressions are a smidge rusty. fotogrāfs un viņa māsa, kam studija pieder, izstījās pēc tipiskiem jersey shore purniņiem [oranžs solārijiedegums, tumši želejmati, pārbalināti zobi un viss tāds tacky] tiktāl, ka joka pēc mēģināju uzminēt, cik diez ed hardy tēkreklu fotogrāfam skapī. māsai, savukārt, mugurā bija halātkleita līdz zemei un absolūti caurspīdīga :) man bija pieteikts paņemt līdzi augstpapēdenes, pfff, līdz ar ko fotogrāfs bija sašutis, ka man tādu nav, teica, ka "i've honestly never met a girl who doesn't own heels". drusku jau pašpārliecināti, bet dzirdēju sevi sakām "don't worry, i'll make it work anyway". man līdzi bija 4 dažādi tērpi, eleganti ietūcīti sportasomā lol. fotogrāfa māsa jau bija gatava mani fočēt tajā, kas man bija mugurā no ielas ienākot, bet fotogrāfs pastījās uz manām gandrīz dekādi vecajām konversenēm un palūdza tomēr pārģērbties hahā. līdzpaņemtās šmotkas man bija labas - iznākot no ģērbtuves savās bez-papēdenēs [gasp!] fotogrāfs uzmeta man aci un teica "oh, now i get what you mean, love your shoes". pašas knipsēšanas bija mazāk nekā pārģērbšanās, pāris pōzas un "we're done, go change", jo neesot bijis nevienas sliktas bildes, khh, un es izskatoties "very mod". pie atvadām uzreiz pieteica gaidīt zvanu no aģentūras, kā rezultātā esmu ielūgta uz kaut kādām pārrunām nākamnedēļ. ja piedāvās fočēties kaut kādām reklāmām, tad lieliski, free money. ja vienkārši rādīs ar pirkstu un smiesies, arī labi, jo pofig.

mani tas viss ļoti uzjautrināja. manā cienījamā vecumā nekāda karjēra tur skaicka ne tikai nespīž, bet arī neinteresē. mani vairāk interesē, cik tālu var aiz-imposterēt kaut kādās industrijās, kas uz mani vispār neattiecas lol, jo šis nu ir totāls un abzalūts fake it till you make it. rītdien braucu uz fotōsesiju birmingemā ar citu aģentūru. tie arī grib augstpapēdenes un vakarkleitas un vēlsazin ko haha, stulbie sūdi. varētu patrollēt ar kādu vecu pižāmu vai izdilušām trennuškām [mah editorial trackies, bitchez], jo izklausījās pēc besīgiem snobiem. well, it's gonna be fun regardless [for me].

 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: The Strokes - Last Nite
 
 
deestructa
07 Augusts 2018 @ 11:05
summertime madness  

es gribu, lai vasara ir mūžīgi. nesen ar riebumu skatījos uz skapī nobāztajiem un noputējušajiem mēteļiem un pēkšņi nevarēju atcerēties, kā tas ir - nest uz miesas vairāk kā divas kārtas. šodien mugurā tāda palaga biezuma pidžamkleita and i want this to last forever, kas divkosīgi, jo globālā sasilšana arī satrauc.

bet vasara man ir ļoti skaista. pēc brittany ciemošanās, man te kaut kad paciemojās kaķ un mēs izgājām praida pastaigā un tad kalnā kāpšanas pastaigā, ko nobeidzām pastaigā uz bāriņu, visu vienā dienā, kam bōnusā vēl klāt nāca pastaiga uz sharon needles drag show, kur jau sāka gribēties piesēst, bet nebija vaļas tādām izlaidībām.

un man beidzot aizvakar bija mana klusā 7diena, visa tikai man - sirsnīgi pavingroju studijā, nostījos 2 filmas, apskeitoju rajōnu un attapos ar grāmatu ["free will" by sam harris] parciņā, pie upes. parciņā gan bija tālu jāiet un jāslēpjas, jo rajōnsvētki ar skaļu karuseļu reivu un visādu migājošu huiņu, lēts alus un cukurvate, urlas un kuģojošie snobi, visi izkaisīti izdegušās zāles brūnumā, pārkarsuši saulē un piepisušies. 3 tādi apžilbuši džentelmeņi, sarkaniem šnobeļiem un atpogātiem krekliem, nāca mani "šarmēt" ar lūgumiem parādīt triku un/vai iedot pabraukāties, bļe, bet visas manas noraidošās atbildes tika respektētas, 'cause public space.

vakardien ar keitu apstījāmies viģikus ar profesionālo skvošu, tīri iedvesmai un kaunam. man kā vienmēr trūkst tās agresīvās sāncensības un man patīk foršas, gludas saspēles, bet tā nav gluži pareizi, līdz ar ko vakarā nospēlējāmies līkas un spilgti sarkanas, kas bija mūsu labākais mačs.

pēc mača, pretīgi sasvīdusi, aizgāju pie mana 3dienu instruktōra fila - beidzot nosvēros un tiku pie visādiem interesantiem cipariem saistībā ar kaulu blīvumu, visādas tur ūdens un tauku procentes, bmr, physique rating'n'metabolic age. neko daudz no tām kalkulācijām nesaprotu, jo pirmoreiz man tāda analīze, bet cipari bija drusku neticami - tip esmu formā olimpiskā, metabolic age man ir 16, par ko ļoti smējos [salīdzinājumam, ronaldō 33 g.v. metabolic age ir 23]. un teicu šeinijam, ka pardon, but i'm afraid i have to report you to popo as it appears i might be slightly underage.

 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: The Wombats - Cheetah Tongue
 
 
deestructa
27 Jūlijs 2018 @ 12:32
hey there, below average-looking, hide your teeth ;)  

man joprojām gadās visādi stulbi komēdiski gadījumi, kur trenažierzālē, piemēram, ar mani pārī svīstošais nodarbības džeks, kamēr pēdējiem spēkiem turos plankā, tāds apguļās uz blakus tepiķīša, as in draw me like one of your french girls, un dudina "i noticed your cool tattoo, so do you like music? what are you into? do you go to gigs a lot? what festivals do you go to?..". un es turpinu turēt planku un vienkārši nopūšos ar tādu klusu "bļā, nu, atpisies taču". vajadzēja teikt, ka nē, riebjas mūzika.

sliktāks gadījums bija, kad iegāju viena pati studijā pacilāt dzelžus un iziet savu rutīnu. uz studijas durvīm ir uzraksts, ka netraucēt, bet uz cilvēkiem ar selective literacy tas, protams, neattiecas. ieripoja viens no tiem katras trenažierzāles standartkomplektā ietilpstošajiem muskuļkalniem, kam pa visām durvīm jāiet sāniski, lai neiznes stenderes līdzi. un sāka tur tip kačāties un visu laiku dvest kaut kādas dzīvnieciskas skaņas, sēkt un gārgt un bļaut, ja nu nepiedodamā kārtā man viņa klātbūtnes fakts gājis secen. kad turpināju nelikties ne zinis, viņam par visām varītēm vajadzēja pārvākties man tuvāk, aizņemties manus dzelžus un mani bombardēt ar 666 jautājumiem. un tad nekaunīgi stāvēt un blenzt, kad ceļu stangu un stāstīt man, ko viņš domā par manu augumu, nu tur "what are you training for? are you a personal trainer? you're so lean, what do you eat? how often do you come here and which days?". which is why es nekad parastajai trenažierzālei pat tuvumā nerādos, bet viņa pati mani atrod obviously. women only trenažierzāles noteikti ir manā čeklistē, gribu izmēģināt. ja nebūtu minimālisma piekritēja, ierīkotu trenažierzāli sev mājās.

ar keitu toties izmēģinājām galda tenisu, bōnusā mūsu skvoša partijām, un esam veiksmīgi aplipinājušas arī birojdžekus - tagadiņ pusdienlaikā izveiksim turnīru vienā bāriņā ap stūri. un šeinijs vakarvakarā man ierādīja basketbōla kortu manā rajōna parciņā, kur mazi getōbērni nāk un uzprasās uz spēli, nohujārīm zolīdu 1.5 stundu, pēc kā es tā stīvi iemetu sevi dušā, tīri pavaidēt pirms gulētiešanas. pēc pēdējās nodarbības zālē man sāp vēl nekad nesāpējuši muskuļi, ar kuriem iepriekš nebija bijis tas gods iepazīties.

un rītdien/parītdien ceru iznest kaķ garākā pastaigā, kā man izgāšnedēļ gadījās ar brittany, kur mēs uzkāpām kalna galiņā'i pastīties uz manu miestu no augšas. brauc ātrāk, kaķ, gribu fruitsalad :)

 
 
Garastāvoklis: grampijs, bet būs labi
Mūzika: Shame - One Rizla
 
 
deestructa
12 Jūlijs 2018 @ 09:34
1 ball, 20 million pints  

klusiņām, bet ļoti priecājos par vakardienas spēli. kolēģi [un visa valsts] cauru dienu aurēja, ka football's coming home, uz ko es ķecerīgi prasīju, diez kā tas ir horvātiski, khh, nevienam nelikās smieklīgi, protams. pēc tā pirmā gola, kad visi leca kājās un sadzērušies krita viens otram ap kaklu, man bija eye-roll un spēcīgas aizdomas, ka spēle beigsies ar pavisam savādāku rezultātu, jo horvāti izstījās dusmīgi nevis saplakuši. pēc pirmā puslaika aizgāju mājās, jo, lai arī pilsēta bija neparasti klusa un civilizēta, man tik un tā bija par skaļu. vēlāk apstījos rezultātu un aizsūtīju šeinijam īsziņu "stay humble england" :)

man ir arī merkantils, tātad attaisnojošs, iemesls, lai par anglijas zaudējumu drusku priecātos - darbā izveicām sweepstake'u, vilkām lozes uz dullo un priekšniekam bija trāpījusies anglija, hahā. spēles laikā viņš nokomentēja, ka horvātiem tur viens spēlētājs ar zirgasti, tātad haha they've got a girl on their team hahāā. drusku pacēlu uzaci pie komentāra un valdījos šņākt, ka nothing wrong with being a girl, especially when you're about to lose to them. šorīt tāda smaidīga ieeju viņu kabinetā un prasu, ko visi tādi klusiņi? kā galvassāpes? :))

pītu arī nosvinējām, paēdām thai food zaap'ā, kur dzēru garšīgāko pina colada, kāda jelkad skārusi manu seju. kad ķircinoties pītam vēlēju daudz laimes un stāstīju, ka mūsmiestā ir ļoti jauki pansionāti, tad dabūju insult-shaped komplimentu, ka izskatos pēc james bond villain, paldies :)

šorīt:

[pīts šķauda]

es: bless you

pīts: what did you just call me?

es: a bastard

pīts: :D i love you

es: ... :I

keita: it clearly isn't mutual, pete

abas: :))

 
 
Garastāvoklis: better than some
Mūzika: Siouxsie & the Banshees - Cities in Dust
 
 
deestructa
09 Jūlijs 2018 @ 15:47
the move groove  

pēc 6dienas fudbōlčempja spēles skaicka pilsētas centrā labāk nerādīties, bet nu sekas na ļico ir arī 1dienas rītā, jo viss smird un birojēkas ieejai novemtas trepes. mēs jau te ņirdzam, ka principā jau šķirba maza, vai anglija uzvar vai zaudē, jo svinēt [t.i. dzert, kauties, lauzt, vemt'n'repeat] jau vajag jebkurā gadienā un vienmēr. 3dien pītam dzimpene un mēs neviens negribam iet ballēties, jo taču būs pzģc - zolīdi paēst/padzert un nostīties spēli būs abzalūti neiespējami, jo jebkurā bāriņā var dabūt ar pinti pa pakausi [trū stōrī, vismaz būtu uz fudbōlčempja laiku uz plastmasenēm pārgājuši vai ko]. bet pīts ir jūtīga sniegpārsliņa un viņam paliek apaļi 50, līdz ar ko nesvinēt nava ļauts. jāsadzen naglas beisbōlnūjā un jāiepako līdzi ķivere rokassomiņā; pucēties droška nav vērts, ja vien nava kāda alus krāsas kleita kaut kur aizķērusies.

te kaut kad nesen ar puikām gājām skatīties māju, kā rezultātā puikām nopirkās māja. kaut kādā elles pakaļcaurumā, bet ļoti smuka māja trejiem stāviem. teorētiski, protams, priecājos, bet man jau laicīgi iestājusies [priekšlaicīgā] pārvākšanās depresija. labās ziņas gan tādas, ka pie tāda attāluma līdz darbam/civilizācijai beidzot varētu apsavesties ar ričuku. slikto ziņu vēl nava, jo vēl neesmu piesēdusi pie kalkulātōra izdomāt, vai man šitas viss ir izdevīgi. šobrīd vairāk spiežu uz finansiālo, ne emocionālo, komfortu. puikas jau jauki un mīļi - saka, ka manā istabā izveiks dajebko pēc manas gaumes un vajadzības, jo es esot ģimene, bet es skatos nākotnē un man visu gribās vienai pašai [pat bērnu, ja skatamies ļoti tālā nākotnē].

jau kuro nedēļu šausmīgs karstums, viss izdegušais brūnais ir labi aizmirsts zaļais. nekad nebūtu domājusi, ka jūkejā varētu trūkt lietus, bet nav lijis nu jau tiešām pāris nedēļas. paņēmu rītdienu brīvu - tīri, lai nebūtu jāmirkst sviedros cauru dienu biroja peklē. sēdēšu mājās pie atvērta ledusskapja.

un šovakar skvošs ar keitu. keita saka, ka nu jau es esot iebraukusi pasākumā un varot just sāncensību, kas ir muļķības. sāncensība man ir sveša, tas vienkārši ir entuziasms, 'cause i do this for fun. brīnišķīgs veids, kā tikt vaļā no liekās [un visas pārējās] enerģijas. pārsteidzošā kārtā man nākamajā dienā ir vēl vairāk spēciņa. izgāšreiz satiku ārkārtīgi sen neredzēto ex-instruktōri džoannu - bļāva pa lodziņu, ka man forši mati :)

 
 
Garastāvoklis: pms bļe
Mūzika: Human Switchboard - The Human Switchboard
 
 
deestructa
18 Jūnijs 2018 @ 11:17
tikai vienu, bet spainīti  
dzērienu, anyone? es 3dien kāpju raiņa sūdportālā un ceļoju apukaļ uz savu dimensiju.
 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: fangs'n'stuff
 
 
deestructa
12 Jūnijs 2018 @ 16:50
interdimensional space travel  

darbadiena pirms atvaļinājuma, kā parasti, ir 666 stundas gara kamēr sēdi ekseļos. pēc darbalaika, savukārt, ir tikai kādas 15 minūtes nomoda, kurās pacelt galvu no visa, kas vēl jāpaspēj, un fiksi ieraut gaisu plaušās [un izskriet uz trenažierzāli]. pms, protams, nepalīdz, bet nava laika raudāt. raudāšu lidmašīnā, ir man tāda tradīcija - fakts, ka jālido ar fokin' raini, jau vien ir lielu, skumju asaru vērts. otra tradīcija ir klausīties, ko blakussēdošas lauku tantes par mani domā, jo nedomā [period], ka es arī varētu būt fellow latviete.

iespējams, esmu pārkačājusi plecus, jo, reku, dabūju sūtīt atpakaļ vienīgo peldeskostīmu visos internetos, kas man neriebās [modē, izrādās, šobrīd ir puķes un cakiņas un rišiņas un volāniņi bļeģ peldkostīmiem]. pasūtīju 2 izmērus, likumsakarīgi, viens par lielu, otrs par mazu, abi dibengalā, un augšdaļa bija par mazu abos izmēros, wtf. freak of nature at your service.

puikas 5dien brauc skatīties māju, kas nozīmē, ka man drīzumā jāpieņem kaut kādi lēmumi. zinu, ko vēlas viņi, bet nezinu, ko gribu es :) tb to, ko vēlos es, es diemžēl nevaru atļauties.

un šeinijs, mīļumiņš, paņēmis brīvdienu, lai var man rītdien māt baltu nēzdodziņu atvadās.

 
 
Garastāvoklis: kāmīšritenis ar beigtu kāmīti
Mūzika: Angela Bofill - Holdin' Out For Love
 
 
deestructa
07 Jūnijs 2018 @ 12:31
girls with balls  

man ir neliels dienesta romāns arī ar keitu, pagaidām tīri sportisks. izgāšnedēļ pa kluso pēc darba aizgājām uz manu zāli uzhujārīt skvošu, kas bija brīnišķīgi - man tā bija pirmā reize, bet keita iemācīja visādus trikus un bija tiešām jautri, nekad nebiju redzējusi sevi šitik biešsarkanu, pēc tam sviedrus varēja no šmotkām burtiski izgriezt. pa kluso šitas bija jāizveic, jo kaķutante ir diezgan greizsirdīga psycho, arī gadījumos, kad cilvēki dara lietas, kas viņu nemaz neinteresē. viņa jau kādu laiku dīc, ka jāiet kluknēt pie alus kausa, bet es nekādi nevaru saņemties un šauju pretī atrunas, jo neinteresē - neko nevaru padarīt, bet sūcot pinti vienmēr domāju, cik šis ir zemē nomests laiks, ko būtu varējusi konvertēt produktīvā svīšanā. zinu, zinu, nepopulārs viedoklis. pieļauju, ka šī arī ir kaut kāda slikta galējība.

to, ka galējība, zinu aiz tam, ka pirmoreiz nopirku 4. [jūkejas] izmēra bikses, 2 gab., un vienas man spiež ciskas un dibuā kamēr viduklī ir pusotru izmēru par platu. man viss [šmotkas tb] izskatās aizvien nepareizāk, peldkostīms, piemēram, bija par mazu, toties jūtos arvien labāk :)

vispār arvien nopietnāk apsveru piedāvāt keitai kopdzīvi. izklausās romantiskāk nekā plānots. mēs jau te kaut kad koķetējām par šito, tip pa jokam, bet tēmu pacēla viņa. un es ļoti gribu dzīvot ar meiteni, pie tam ar keitu mums pārklājas visādas veselīgas intereses - mēs esam ļoti ļoti dažādi cilvēki, but we share the traits that really matter :) tagadiņ 2 nedēļas varu lēnām šo ideju gremot, jo neredzēsimies, jo ceļojam.

which reminds me, nākam3dien nosēžos rīgā, jo daži labi te precās un ballējās :)

 
 
Garastāvoklis: es nezinu
Mūzika: Visage - Fade to Grey <3
 
 
deestructa
04 Jūnijs 2018 @ 10:53
i'm changing my name from no to maybe  

sajūta, ka mūsdienās neticēt paranojai nu jau ir normāli, jo 1984 vienkārši ir klāt. pa lielām šaibām es neiebilstu pret personalizētajām reklāmām, jo labāk, lai man midžinās pa kaktiem kaut kādi sūdi, kas mani potenciāli varētu interesēt nekā tie neinteresējošie [visādi fidžetspineri un segveji, bļe], bet dažbrīd tomēr šķērmi sametās, jo man reklamē arī lietas, ko es nemaz neesmu pirkusi vai meklējusi internetos, bet tikai pieminējusi sarunās. skaicka var gadīties, ka man vienkārši reklamē arī draugiem patīkošos un interesējošos sūdus, bet tik un tā brīžiem creepy af. ļoti piedur arī fakts, ka man visu laiku jūtūbes un instagrammas savulaik reklamēja grūtniecības testus, jo ko t' vēl rūdītām vecmeitām vajaga, vai ne. hahā, tagadiņ es, savukārt, esmu jau tajā vecuma grupā, kur man piepišās ar auglības testiem, sak', mūs satrauc tie visi tavi negatīvie grūtniecības testi, jo mēs zinām, cik un kur tu viņus esi pirkusi un tu joprojām esi single & childfree, tsk-tsk. thanks, mom internet.

par to single gan varētu būt meli, ņerazbirajusj, bet man ir aizdomas, ka man tomēr ir attiecības, tiešām nezinu. fakts gan ir tāds, ka šeinijs mani piečakarēja. it might've been a trap all along, bet tas "aizbraukt ciemos pie māsas uz slimnīcu" izrādījās viltīgs plāns, lai mani iepazīstinātu ar savu māti. es ceru, ka viņa manā sejā nenolasīja visu to šoku un paniku, kas man zibenveidīgi izgāja cauri viņu ieraugot. bet varbūt tas arī ir vienīgais veids, kā mani piedabūt uz dajebko, jo es nekad tam nebūtu piekritusi, ja man tiktu dota izvēle. briesmīgākais ir tas, ka bija forši un es īstenībā labi pavadīju laiku. šeinija ģimene arī ir ļoti sapista, bet viņu gadījumā tas viņu saiknes ir padarījis tikai stiprākas. šeinija māte izskatījās ļoti priecīga mani satikt. kad stādījos priekšā un stiepu roku rokasspiedienam, viņa iesmējās un ievilka mani apskāvienā, kas arī visnotaļ ilustratīvi visai situācijai kopumā. ar māšuku pēc tam ilgi tarkšķējām, dalījāmies savās mīļākajās drag queens, runājām par mental health struggles, runājām laikam ļoti ilgi, miedzot acis saulē, un izrunājām veselu kaudzi līdz nosalām. izpļāpājās arī, ka esot jau mani redzējusi bildēs, ko šeinijs rādījis, un zina par mani to un šito. prātīga čiepiņa gan un saprot, ka jāiet terapijā. nēnu, man tagad droška arī noderētu :))

 
 
Garastāvoklis: 1diena, bet nav tik traki
Mūzika: New Order - Age of Consent
 
 
deestructa
15 Maijs 2018 @ 15:31
'xcuse me, ma'am, you dropped your competence  

pēdējās divas jauniņās darbā bija viena par otru lielāks murgs, rītdien gaidam trash'o un turam īkšķus, kaut nu nebūtu svētā idiņu trīsvienība. pirmā bija botoksprincese, no kuras beigās knapi darba laptopu vispār izsitām - dabūjām sūtīt kurjeru pakaļ, jo jaunkundze nevarēja līdz birojam atvilkties. otra lika šitai nobālēt, tur bija tas kosmiskais nekompetences un iedomības savienojums, kur droška tikai eksorcisms būtu palīdzējis. tīri piemēram - vienreiz mēģināja no viena uzņēmuma konta pārsūtīt piķi, dažus žūkstošus, kuru tur nava, un tad dusmīgi zvanījās uz banku un dirsās, lai arī pati nerubī ielogoties kontā un apstīties, kas tur ir un kas tur nav. banka, protams, vainīga. tad vēl dažas nenomaksātas īres mūsu citiem birojiem un neizmaksātas algas frīlanseriem, par ko priekšniece atrāvās pāris nepatīkamus telefōnzvanus. cilvēkam cv rakstīts, ka 7 gadu pieredze konkrētajā jomā, saproties. alsō, zaķis visu mūžu dzīvojis jūkejā, bet nezina, kas ir beneficiary. to, starp citu, ir sarežģīti nezināt, ja ir pašam savs bankas konts [un vēl sarežģītāk, ja 7 gadus strādā ar naudu, ja viņas cv vispār var ticēt]. nākamais bija vēl labāks numurs. paceļ savu gaišo galvu un prasa priekšniecei, ko nozīmē bookkeeping, jo viņai te visu laiku darba piedāvājumus šajā jomā uz jēpastu sūtot, khm. tad vēl bija viena brīnišķīga epizōde, kur zaķis nemācēja atvērt mapi [folderi uz kompja, bļā, tas bija kaut neticams vienkārši]. nava tāda izmēra feispalma, lai visu to huiņu nosegtu, godavārds. atkratījāmies un viņa pārcēlās uz londōnu lol. rītdien redzēsim, kāda būs nākamā čiepiņa [es gribētu tādu, ar ko varētu arī draudzēties, piemēram, bet nebūsim nu naivi, eh].

tad vēl priekšniece lika izņemt dažas brīvdienas, kas man te iekrājušās putēja. pastījos un pa visu gadu esmu noslimojusi veselas 2 dienas - abas atceros, jo bija spektakulāras pedžairas. īsāksakot, rītdien pēc darba kravājos un bonvojāž uz dienvidiem līdz nākam1dienai, laiskoties uz krisa vecāku jahtas.

alsō, nesen attapos, ka nekad mūžā neesmu bijusi uz manikīru/pedikīru. ienāca prātā, ka varētu sev dzimpenē iedāvināt šādu piedzīvojumu, bet tad alsō attapos, ka nezinu, vai man kas tāds varētu patikt hahā.

 
 
Garastāvoklis: midweek blues
Mūzika: The Kills - Future Starts Slow