manas laiskās dienas. vakardien ar puikām sēdējām ietinušies baltā mākulītī un klausījāmies sappy love songs, kriss viņu kāzās grib tādu, kur pie pirmās dejas visi raud. un pārāk daudz skaistu dziesmu ir tieši par pretējo - par šķiršanos. vai varbūt man vienkārši gaume tāda :)

džonatans piedzīvoja un veiksmīgi pārcieta savu pirmo grilpārteju mūsmājās. man liekas, ka augstākminētajam jaunajam cilvēkam ir maziņš krašiņš, bet nekas satraukuma vērts, protams, varu tikai priecāties, ka visi mani mājas runcīši labi satiek. ciešam no karstuma viļņa, līdz ar ko 6dienas vakarā izgājām pavazāties pa rajōnu - kamēr skeitoju, viņš fočēja saulrietu un tad sēdējām pie upes. un nosēdējām nesmejaties, bet stundas 5-6. attapos ap 1iem naktī, jo apkārt bija aizdomīgi kluss un sen nebija redzēts neviens cilvēks, bet mums kaut kā neaptrūkstas runājamā. mājupceļā redzējām smuku melnu mincīti, kas uz trotuāra ēda lielu šķēli picas. vakarnakt arī nevarējām aizmigt un, apakšveļā izmetušies, sēdējām pagalmā līdz 2iem naktī. viss ir tieši tik dīvaini.

alsō, kopš nepīpā, nezinu, kur bāzt savus brīvos [?!] līdzekļus. sīriaslī, trejas dienas līdz algai un es garlaikoti brauzēju kleitas.

vakardien pirmoreiz mūžā spēlēju kriketu. darba džeki rīkoja spēli ar grilpārteju un trūka viena purniņa, līdz ar ko tonijs pieteica mani, bet pasākuma rīkotājs teds, izrādās, neticēja, ka es ieradīšos, līdz ar ko man grilpārtejā nebija, ko ēst. nebiju arī pārāk sajūsmināta satikt visus tos džekus no vecā biroja. ievēroju, ka visvairāk man riebjas apskaušanās, jo es preferēju spiest roku [no pēc iespējas drošāka attāluma lol], bet visi tie odekolōnā mērcētie un pārsmaržojušies skaicka grib skauties un smacēt mani nost, nēnu, paldies. un vēl man nepatīk tā auklēšanās ar mani kā ar drusku lēnīgu bērnu, sak', reku paņem bumbiņu, gribi vieglāku bumbiņu varbūt? un met tagad bumbiņu, cik spēciņa. un es bļe metu un izbanoju galveno lohu un knocked the wicket off [kas ļoti labi - un tas ir viss, ko es zinu par kriketu]. man ir daudz vairāk spēka [vai enerģijas drīzāk] nekā tiem visiem veciem pirdukiem, līdz ar ko kādā momentā viņi nevarēja sadalīt, kurai komandai es piederu [so i got to "bat for both teams" quite literally, hāhā, all the dirty jokes]. katrā ziņā my shitty attitude ļoti palīdz komunicēt ar visādām tādām korporatīvajām haizivīm, sevišķi, kad nāk klāt kaut kādi nepazīstami fin. eksperti-šmeksperti, ar ko runāts tikai jēpastiski, bet viņi nāk klāt un izrunā manu vārdu pareizi [!], un tad pajautā, vai es esmu no jū es end ejas vai kanādas lol. pēc kriketa ar toniju vēl paspārdījām fudbōlbumbu, kur mums pamazām pievienojās vēl un vēl cilvēki, bārmeni ieskaitot, kurš burtiski ievaidējās, kā pie beigšanas, kad es uzsitu augsto [omg, a girl that can do things? preposterous bļe]. beigās teds, ar pāris pintēm ribās, pienāca pateikt, ka i'm slightly intimidated by you, y'know. ļoti labi [jo viņš ir seksists/rasists un viss pārējais] un ļoti smējos, jo laikam nav daudz darbakolēģu, kas zina, kāds es patiesībā saulstariņš, nava pelnījuš', nu.

šodien apvilkos savu visvecāko kleitu un kompelmenti birst no pārpilnības raga. kleitei gadi nu jau 9 vismaz, tb 9 gadi manā īpašumā, bet pirkta vienos āgenskalna humpīšos un tad ex-draudziņa ex-draudzenes pāršūta - no tās vasaras, kad vienītī stopēju uz berlīni. šīvasara arī sola dažu labu atmiņu :)

aizvakar pirmoreiz izmēģināju jōgas nodarbību manā getōzālē. ienesos pēdējā, tāda mēli pār plecu, un skatos, ka nodarbība tik pārbukota, ka visi bezmaz divos stāvos guļ. dabūju likties uz tepiķīša taisni blakus instruktōrei, tā ka pašā priekšā prožektōra gaismā, visiem par izsmieklu, vai ne. bōnuss vismaz tāds, ka izsvīsti uzreiz kādu spaini vairāk. bija diezgan briesmīgi, jo pirmā reize, bet nebija briesmīgi pavisam, jo ne reizi neapgāzos, šis tas izdevās pat diezgan precīzi un noturīgi [jo kačāšanās]. un krietnu strēķi labāk nekā kundalini jōga, kur diezgan spiež uz mantrām, čakru virināšanu un enerģijas sūtīšanu kosmosā. es akaliņ nirvānā esmu pieradusi iet zem svaru stieņa, prastu ļaužu esam, dodiet pasvīst vienkārši :) bet nu gotta catch 'em all, jāizmēģina visas nodarbības.

maiks uzaicināja feisbuķī draudzēties. tas ir pizģec. man vispār ļoti riebjas, kad cilvēki ekspluatē manas labās manieres. mārtins arī turpina rakstīt, lai arī pateicu, ka davaj, metam mieru, interese no manas puses čušš, uz ko viņš tā nekaunīgi, ka jājā, bet tas jau tikai no tavas puses, sūds tāds. nēnu, come at me, bro, harrass me, bloķēšanas funkcija jau taisni tādiem idiņiem par godu radīta.

nespēju saskatīt kauzāciju, bet nesen attapos, ka pilnīgi visiem maniem ex-draudziņiem ir bijis vismaz viens brālis un nevienas māsas. drusku jocīgi, lai arī drošvien neko nenozīmē [moš "jāpaprasa" dōkinsam, ko mani gēni mēģina man pateikt].

alsō, vēlēšanu sakarā kolēģi diršās par politiku, smird pēc brekša. šorīt pēc ilgas klausīšanās ļoti patika pītam aizbāzt muti. alsō 2, tonijs man uzdāvināja savu balsi.

pēc manas dzimšanas dienas birojā vēl ir aizkavējušies kolēģu pūstie balōni, kurus es gribēju visus saspridzināt, bet keita un kaķutante abas raustīgas un neļauj. tā tie balōni tur kaktā dzīvojas visai priekšniecībai par lielu sarūgtinājumu, bet kolēģi tikmēr ik palaikam pieceļas, ieiet balōnu uzglabājamajā kaktā un ar viņiem tur vienu piecminūti paspēlējas, izstās diezgan terapeitiski. nopirku darbam arī frisbiju, ko ar toniju šad tad uzspēlēt. viņš mani izgāšnedēļ iešmugulēja vienā no tām bagāto cilvēku trenažierzālēm, kur viņš šad tad rīko tenisa mačus un izkārtoja man haļavno baseinu, bōnusā dabūju arī vienu haļavno fitnesa nodarbību, jiptīgu tādu, instruktōre izskatījās pēc mazas mma faiteres, kam pat lāpstiņas nevar redzēt, jo visur vieni vienīgi muskuļi. trenažierzāle nav pareizais vārds, pardon, tas ir kaut kāds sporta komplekss ar pretenzijām uz kūrortu, kur katram idiņam ir persōnīgais treneris [un botokss] un nauda birst pa bikšu staru ārā. mana getōtrenažierzāle man pēkšņi kļuva vēl reizes 10 mīļāka. 4dien atkal cēlu tādus dzelžus, ka mana instruktōre lūdza tikai nenoģībt, jo viņa nemākot pirmo palīdzību. biju tikai es un vēl viena čiepiņa. 6dienas rītā vispār biju viena kā pirksts un instruktōre atzinās, ka laikam klapēs to bodīti ciet, jo neviens uz šo nodarbību nenākot, uz ko es visa tāda "but mememe?". vismaz iešūpoju kaut kādas šaubas viņā, jo viņa nezināja, ka es ārpus viņas nodarbībām nemaz nekačājos, līdz ar ko man viņas lēni novilktais "wooow" ļoti glaimoja, mans progress tomēr ir arī viņas "vaina". vispār arī sāku klusiņām sapņot [khm plānot īstenībā] par persōnīgo treneri, jo man nav, kur bāzt visu manu enerģiju, es pēdējā laikā varētu būt staigājoša dināmō mašīna un ražot elektrību.

kā jēpastus nelasošs cilvēks biju palaidusi garām apsveikumus no tēva, ko izlasīju ar nedēļas novēlošanos. pati viņu nemaz neapsveicu, jo man nav viņa telefōnnumura. roka neceļās risināt visas tās nezālēm aizaugušās attiecības. dažreiz atmiņas par cilvēkiem man patīk labāk nekā viņi paši un dažreiz es jūtos vainīga, ja kādam manis pietrūkst, bet man mana biezā āda neuzauga aiz labas dzīves. un, ja man jāizvēlas, tad skaicka labāk viņam missing daughter issues nekā man daddy issues hahā. bet es aizbraukšu ciemos vasarā un tad jau izsvērsim, cik mums pateicību un cik pārmetumu. vēl es gribētu, lai man nebūtu vienalga; es gribu būt labāka.

man bija ļoti forša dzimšanas diena. darbu kavēdama nolēmu, ka nokavēts ir jau tik un tā, tā ka var mierīgi iet beķerejā un pirkt visiem kūkas un brokastis, pofiks taču. kaķutante, kā jau galnais parādes diriģents, pa tam bija pielikusi visu nodaļu pie balōnpūšanas lol. visādu svētku svinēšanās vispār nemaz neorientējos, godīgi sakot, un visu laiku blandoties pa pasauli parasti pie svinēšanas un apdāvināšanās esmu vai nu ļoti mazā kompānijā vai arī pati ar sevi, līdz ar ko vakardiena jo sevišķi aizkustināja. sēžu iespiesta starp balōniem vēl šobaltdien, viss galds nobērts kaut kādu spīdīgu zvaigznīšu huiņu, zem galda ugunsdziru pilna tara, kartiņu-dāvanu lauks, končas, viss līdz acīm. izvedu darbakolēģus vakardien pusdienās, biju norezervējusi galdiņu puslīdz tradicionālā iestādē vecpilsētas klusumā taisni pretī pilij un robinhudam. laikapstākļi pavisam trōpiski sametušies, līdz ar ko tie pāris pusdiendzērieni tiešā saules svelmē nopļāva visus. mana mīļā keita bija man izcepusi ginesa alus-šokolādes kūku, kas bija viens resns un nekad iepriekš nemēģināts piedzīvojums, zelta rokas un medālis manai keitai. un tonijs arī atskrēja, par spīti brīvdienai, kas mīļi, un iečukstēja ausī "you can do fuck all today, it's your birthday" un priekšniecība taču jāklausa, vai ne. šodien mirstu. pa ceļam uz darbu vēmu apmēram 3-4 reizes un darbā ne mazāk, vecums nenāk viens - vecums nāk visiem vecajiem [alkō]grābekļiem un pedžairu rotājies.

vakarvakaru noslēdzu piknikā pie upes ar džonatanu, kur viņš man uzjauca džintōniku ar mellenēm [ātri mācās jaunais cilvēks] un mēs tur tā sēdējām vēl ilgi pēc saulrieta. kad sāku tirināties, viņš pārkāpa pāri ēdienam, lai tiktu man blakus, iecēla klēpī un ietina savā džemperī. ja diabētu nedabūšu no kūkām, tad no viņa jau nu čista <3

šis bija viens no labākajiem gadiem manā mūžā, starp citu. ļoti daudz visa kā skaista man nokritis no gaisa un es to tiešām novērtēju. pēc dažām stundām jau mētāšos akaliņ uz jahtas un tā līdz 1dienas vakaram. pusotru gadu apukaļ nekas par šādiem pavērsieniem scenārijā neliecināja. bučas arī cibai, paldies jums, mincīši.

izdevās vislabākās longbōrd-sacensības ever, miniatūrs festiņš jau drīzāk, jo neviens tur nopietni neko nesacenšās, palaiž kāsīti uz riņķi un tad hujārī ķiķinādami, rociņās sadevušies [trū stōrī]. noķēru vislabāko adrenalīna apdolbījienu - izmēģināju to drusku sarežģītāko trasi, sasniedzu jaunu persōnīgo ātruma rekordu un nenomiru, au contraire, mon ami, nobraucu vienureiz un tad vajadzēja vēl kādas reizes četras, tīri lai pārliecinātos, ka es čist tur nevaru nosisties :)

dabūju arī izbaudīt, kā tas ir, kad bērns sit kanti. 21 gadu vecs bērns, bet tomēr, jezus atfpestī. un ļoti oriģināls pick-up line - vienkārši mani ieraugot, bļaut "ginger master race!!". alsō, apjautājās, vai man ir 20 gadiņi. es tik ilgi smējos, ka palaidu garām, ka bērns nejoko, bet piecas dienas pirms lielas resnas dzimšanas dienas bija patīkami redzēt, ka kādu mana seja vēl spēj apmuļķot. es nekad nemeloju par savu vecumu, jo man nav kauna, bet bērns turpināja nelikties mierā, uzbūvēja savu telti blakus manējai, sak', nāc pa nakti sildīties vīnk vīnk un, ja nav auksti, atnāc vienkārši parunāties, tāds sīkais nekauņa. no rīta atripināja man bundžiņu kafijas no savas telts uz manējo, jauks un smieklīgs tāds, vienīgi man jūtas stipri mātišķas šādos gadienos.

ar džonatanu viss iet kā smērēts. palūdza, lai skeitodama nenositos, uz ko atbildēju, ka mēģināšu izkārtot, bet pretī man vajadzēs masāžu [jo pārskeitojusies/pārkačājusies/pārstiepusies rampas stīva], līdz ar ko vakardien uzrīkoju mums pidžammrandiņu ar vakariņām un american gods un iekasēju masāžu. un tas viss joprojām brīvi un nepiespiesti un viņš mani nebesī ārā ar stulbiem jautājumiem, vispār nekāda spiediena no viņa puses, i think i'm in love.

reku, 'nevienu neinteresē' sadaļā. es esmu no tām klusajām sportazāles žurkām, kas klusiņām ielavās, nolien stūrītī, izdara savas lietas un teciņus aizlavās mājās, ar sevišķu komunikabilitāti tiešām neizceļos un arī ar instruktōri praktiski nerunāju, tikai tik, cik pēc nodarbības 'paldies' un 'čau' izdvest un viss. bet viņa jau mani tagadiņ zina, jo nāku klausīgi un regulāri. man pašai dažreiz sanāk par sevi smiekli, jo spogulī pieķeru sevi ar to šausmīgi nopietno koncentrējušās sapiera grimasi - kā pirms atbildīgā vadiņa pārkniebšanas. bet vakardien bija tik tukšs kā privātā nodarbībā un man izdevās tik daudz visa kā, ka instruktōre man vienkārši pienāca un iedeva 2 [divus!] hāj fajvus. man tā ir persōnīgā uzvara, jo vispār viņa ir diezgan nikna melnā lēdija, kas uz mums visiem skatās kā uz slinkiem un nevarīgiem nīkuļiem un tiešām sirsnīgi dresē. man bija tāds "i'm just a skinny white gurrl, i'm not worthy", bet jēj, protams.

un tad tāda trīcelīgi drebelīga pēc tam mājās vienkārši pierijos kā cūka. spinātu-rikotas tortelīnīšus un ceptas sviestapupiņas abus iemet sviestā uz pannas, pavisam drusku apcep, piegāž pestō un ķiplokpastu, drusku saulē kaltētos tomātus un pimento olīves [+ jūrassāli, melnos piparus, oreganō un baziliku]. kad tas viss smuki uzšķūrēts uz šķīvja, tad vēl sašķēļo blakiņām avokādō un tam visam pāri bagātīgi pārspiež laima sulu. pēc tam visu vakaru mētājas pidžammā un sten. [parmezāns droška nebūtu skādējis, bet man nav]

rītdien braucam uz longbōrd-sacensībām, kas besīgi, jo jākrāmē teltis un jāspēlē tetris ar krisa autiņu, bet alsō forši, jo roudtrips un telšu ballīte. un nākamā nedēļas nogalē akaliņ laivu brauciens ar krisa ģimeni. nezinu, pa kuru laiku, lai iet uz randiņiem, jo būtu forši arī kādreiz vienkārši nedarīt neko [but nothing's cancellable].

pēdējās dienās esmu iestrēgusi birojā ar keitu un kaķutanti, un kaķutante visu laiku runā par diētām'n'shit. tad, kad es viņai palūdzu aizvērties [jo не люблю сидеть на диете, люблю валятса на диване], viņa man vienmēr aizrāda, ka man jau viegli runāt un viss tāds. bet šodien viņa tiešām beidzot aizvērās uz kādām minūtēm piecām. manai mātei vienkārši savulaik bija anoreksija, kas pats par sevi nav pasaules gals, bet mēs bijām viena izmēra, kad man bija gadiņi 12 un pēc tam es iegāju neglītā pīlēna fāzē - paliku tāda drusku ieapaļas formas un izmetos pumpās, kā jau tīneidžerībā pieklājas. mana māte man diemžēl par to nekad neļāva aizmirst, kas bēdīgi, un man piedevām bija arī sūdīgas draudzenes ap to laiku, kam arī nebija lielāka prieka par manu ķermenisko trūkumu bakstīšanu ar pirkstu. un pēc tā visa bija jāpaiet ļoti daudziem gadiem, lai es varētu sev godīgi teikt, ka mani tiešām nepiš, ko citi par manu rumpi domā un tiešām nesatraukties par katra sētnieka un viņa kaimiņsuņa skaistuma standartiem un estētiskajām preferencēm. kaķutantei ir apmēram gadi 50 un man gribējās viņu purināt aiz pleciem un šņākt sejā, kad tu beidzot sāksi sevi mīlēt, nu, cikos ffs, kad tev būs 95 bļe? manā pieredzē labākā diēta ir tikt vaļā no kompleksainām mātēm un draudzenēm, ēst garšīgi un veselīgi, drusku pavingrot un pastaipīties un dzīvot interesantu dzīvi, lai nav laika runāt par huiņu diētām, nekas cits nav matracis [nothing else matters]. kaķutante atzinās, ka viņai tīneidžerībā bijis draudziņš, kas viskādi ķērnājis un ciskas par resnām saucis, uz ko es viņai teicu, ka neba svars še ir problēma, bet sūdīga gaume štuceros, vot kur pēc korekcijām prasās. un tas nav stāsts tikai par mums, "nabaga meitenēm" - man liekas, ka visiem baigi derētu jau no bērna kājas iemācīties, ka jātur mugura taisna un sevi [izglītoti] jāmīl, savādāk kompleksainie lohi dzen kompleksos arī visus skaistos un veiksmīgos, verī meta.

labajās ziņās - vēl drusciņ un pīpēšana būs atmesta pavisam. alsō, vakardien sportazālē novēroju progresu un visādus mazus niekus, kur man izdodas lietas izdarīt drusku precīzāk, vairāk un taisnāku muguru, bezmaz sagribējās sevi apskaut :) šovakar gan svīdīšu tīras asaras, jo šodien man ir dzelžu diena un tur būs pizģec.

šodien visnotaļ ķermojāģerna pedžaira, jo vakardien bija foršs randiņš, sēžu darbā un vaidu. izgājām uz dzērieniem un videōspēlēm, un beigās vēl arī scrabble uzspēlējām. puiks tikai meklēja vēl kādu bāriņu vai ko, kur mēs vēl varētu piesēst, bet man vairs nebija spēka, bez tam man liekas, ka 6 stundas ilgs randiņš ir jau diezgan impresīvas ilgtermiņa attiecības. bet mums tiešām visu laiku bija par ko tarkšēt un ķiķēt, un man vispār ļimst ceļi, cik viņam foršas manieres, tā angliskā pieklājība uz mani joprojām ļoti runā. patīk arī, cik viņš ir asprātīgs un viņam piemīt tā dīvainā vīrišķība, kuru es nespēju nodefinēt, bet tā uz mani ļoti strādā, nu tas omulīgā runčuka tips, ko gribas uzreiz iespiest azotē un sabužināt. viņam, savukārt, patīkot, kā es lamājos, uz ko es skaicka nevarēju palaist garām izdevību izgāzties kā vecai sētai un tāda "oh shit, i hadn't noticed, terribly sorry, shit, i just did it again". un tad mēs uz atvadām minūtes 40 bučojāmies drūzmīgākās ielas vidiņā un bijām visiem pa kājām. bija iespēja viņu pārnest mājās un visu tādu, bet es sapratu, ka paģirainā 1dienas rītā čist negribēšu atbildēt uz 150 sarežģītiem jautājumiem. alsō, man viņš patīk, tāpēc šoreiz moš jāpamēģina lietas darīt savādāk. piemēram, varētu civilizēti iznest jauno cilvēku vakariņās, vai ne.

kamēr randiņoju, tamēr redzēju, ka mārtins man atsūtījis vairākas ziņas, kuras man nav garīgā atvērt un izlasīt vēl šobaltdien. mārtin, tu negribi ar mani šodien dirsties, tici man, man ir pe-džai-ra.

alsō, vakardien [randiņa laikā] random lohs pie bāra letes:

- you playin' scrabble?

- yes

- who's winning?

- i'm hoping i will

- ooh, you've got an accent! where are you from?

- latvia

- is everyone hot like you in latvia?

- [saskatos ar bārmeni, redzu viņā līdzjūtību, bet arī atvainošanos par neiejaukšanos, forši, paldies] yes, everyone's very sexy in latvia [norēķinos un bēgu]

aj, man te tā gadījās, ka pāris mēnešus apukaļ baigi sakritos svarā, nezinu porkē, un tad nolēmu, ka vajadzētu uzaudzēt vismaz mazu aizsargkārtiņu musīšu, lai caurvējā neizpūš pa durvjuapakšu. esmu sākusi piestaigāt uz visādām klasēm, nu visādām tur jōgstaipīšanām, aerōbiku [!] un kolektīvām svaru cilāšanām. vakardien izveicu tādu deadlift'u, ka vienīgais vīrieškārtas klašubiedrs nīls un instruktōre džoanna man beigās skrēja riksītī tos svarus nocelt no pleciem, tiešām vienubrīd likās, ka legingi tūliņās izirs pa vīlēm, aiz lepnuma tak jau. bet fakts tāds, ka man vēl ļoti tāls ceļš ejams. svars skaicka ir atgriezies, drusku savādākās vietās nekā parasti, bet tas viss arī ir ļoti interesanti, jo caur tādu svīšanu un lādēšanos arī var iemācīties sevi mīlēt. un ir ļoti grūti pārkāpt gadiem ilgi koptai pašdestrukcijai un mīlēt sevi savādāk [tb mēģināt erosu un tanatosu iebīdīt kaut kādā līdzsvarā]. pirmoreiz mani ieraudzījusi, instruktōre man teica kaut ko no sērijas, ka ko t' tu te dari, [žests] you look amazing already, uz ko es ļoti apstulbu un atbildēju, ka ē, paldies, bet es neko nevaru pacelt [jo tievs nebūt nenozīmē, ka uzreiz viss tāds žirgts un vesels]. man laikam arī drusku iedūra tas tip pašsaprotamais fakts, ka sievietes tātad iet uz zāli notievēt, kamēr vīrieši - uzkačāties, jo vispār jau nē. keita vienīgā mani saprot, jo arī saka, ka nekad mūžā nav bijusi šitik liela/smaga, bet nekad iepriekš arī nav tik labi jutusies. alsō, vēl man kačāšanās ļoti palīdz pret stresu [tb es kļūstu vēēēl mierīgāka].

kriss šorīt ienes man kafiju kamēr es ar vienu aci lasu ziņas un ar otru guļu. pēc minūtēm trejām atsper vaļā durvis vēlreiz un tāds "neō!! pasaki man, kā es izskatos!". cilvēkam šodien darba intervija, līdz ar ko viss tāds uzvalkā un kaklasaitē, es pilnīgi apņirdzos un teicu, ka ē reprezentabli, par ko viņš drusku apvainojās laikam, bet man tiešām nepatīk uzvalki un es viņu parasti redzu pidžammā. tik ilgi zirgojāmies, ka gandrīz nokavēju darbu. ļoti turam īkšķus. attapos, ka es labprātāk ietu uz darba interviju nekā uz randiņu, shit's fucked up, zinu, bet man te viens tāds briest un ir skaidrs, ka savu profesionālo plauktiņu ir vieglāk atrast nekā kautrīgi mīņāties un zīlēt, if my [your] kinda weird is your [my] kinda weird. akaliņ iešu tāda gariem zobiem.

- .. i was gonna surprise punch you to test your reflexes for boxing, but then remembered i can't do that to a white girl in public, 'cause i'm, y'know, black

-.. she said this guy with a dog collar on came into her ward, a priest or something, and asked her if she was roman catholic, she's atheist obviously, and told him 'no', but he asked her if he could bless her anyway, and she told him she'd rather have a shot of vodka :D

mārtins man atrisināja visas [atšūšanas] problēmas. šorīt nosmējos, kāda man ziņa pienākusi - pasīva agresija un mājiens par to, kādas mēs visas stervas. diezgan tipisks nice guy izgājiens, par spīti paša izslavētajām labajām manierēm [vaj, kā tad tā] :)) līdz līmenim nenolaidos, atbildēju pavisam vienkārši - faktam, ka neesmu kāda sapņu čatbots, maz sakara ar manu dzimumu vai feminismu kopumā. un zin' par ko tas viss? par to, ka atļaujos divi dienas neatbildēt. piebilst man bija visa kā, bet tas tikai paildzinātu mūsu abu ciešanas. clearly dodged a bullet there.

vēl viena lieliska nedēļas nogale ar grilētiem burgeriem [negrilētiem] ciemiņiem un vazāšanos riņķī apkārt. staniels atveda savu čiepiņu atrādīt un es pie sevis klusiņām apkaklē nosmaidījos, kur tā jaunā paaudze [hohohō] mīlīga. vannāistabai garāmejot dzirdēju, ka staniels pat dušā viņai stāsta savus garos stāstus, kas man likās ļoti mīļi [mēs stanielu aicinām ciemos principā tikai tamdēļ, lai viņš mums kaut ko pastāsta]. čiepiņa arī prīmā, brauksim kopā dzīvot teltīs pie jūras. atbrauca arī vincents, kas parasti ir aizņemts ar saviem depresijas un neirōžu tarakāniem. un tad viņš tā kautrīgi nodurtu skatienu ienāca un klusiņām izgrūda "so.. do you maybe want a hug?" un izveica pussoli manā virzienā, man liekas, ka mēs tagad esam draugi :)

kautrīgi cilvēki man patīk, bet nevajadzīgi pašpārliecināti akaliņ uzjautrina krietni vairāk. vakardien ar puikām pirms roudtripa iegājām šo to nopirkt savām robotcigaretēm. aiz letes bija tāds bārdains kazanova, baigi tūliņās mani viss tāds šarmā un viņam skaicka izkrita mana prece no rokas, jo vipendrījās par daudz, un tad nosarka un aizvērās beidzot, es tikmēr novilku tādu garlaikotu "smooth", un draudziņi, gan manējie, gan viņējie, visi korītī ķiķiķi.

mārtins tikmēr bezmaz dzirdami hiperventilējas plānodams, kā nu es braukšu ciemos un mums būs randiņš. man pa tam jau tā čatbotēšana visu apetīti ir nositusi un vairs neinteresē, drusku atgrūž arī viņa nosliece to visu padarīt romantiskāku nekā nepieciešams. atrakstīja arī viena čiepiņa tinderī - tā, kas asprātīga māksliniece - vienkārši atvainojās, ka tik ilgi nav varējusi saņemties, jo kautrējās. centīšos neflirtēt, lai arī interesanta čiepiņa. vēl tur pa vidam kaut kur ir džonatans, kuru tā kā gribu iznest uz dzērienu, bet drusku bail, jo liekas tāds romantisks zvēriņš. nēnē, es neesmu sapinusies.

es gribēju padalīties, kur mums jauki gāja ar cibas čiepiņām, bet tad notika mana persōnīgā traģēdija - izrādās, ka es vairs nevaru dabūt savas mīļākās american apparel apenes. tas ir tiešām pizģec un es pat nezinu, ko un no kura gala lai sāk vainot, gan jau breksi un donaldu, bet, saproties, nolēmu, ka saulainā piektdienā varētu iepriecināt arī savu dibuā un sakoļīt puikubikses tepat ap stūri. izgāju tātad pusdienlaikā ap stūri, a tur american apparel bode bija aizslēgta un atslēga bij' nolauzta. nolēmu vis' tik viegli nepadoties un iegāju internetos, abet viņu jūkejas mājaslapa arī aizklapēta ar tekstu, ka paldies, paldies jums visiem, bet mēs jūkejās vairs biznesu nebīdam. [cenzēts]. zin' cik grūti dabūt normālas puikubikses meitenēm? h&m'ā jau pabiju un tas ir izsmiekls, ne apenes. tādas no puscaurspīdīga, šķīstoša auduma, kurš saraujas un izplešas pēc paša patikas un persōnīgas gribas, un ar vīli pakaļā bļe. ja mani interesētu neērta apakšveļa un svešķermeņi visnotaļ jūtīgos reģiōnos, hā un emm, es vienkārši pirktu stringenes, mkēj. vēl ir opcija pirkt visādus dārgus sūdus, kas būs apprintēti brendu logō un viskādiem uzjautrinošiem uzrakstiem/saukļiem, kas ir vienkārši pirmšķirīga bezgaumība un man ir absolūti nepieņemama pat taj's vietās, kur saule teōrētiski neiespīž. zato kaķutante iepriecināja ar lielisku padomu - vai nu lai pasūtot internetos no jū es end ejas, kas neērti un dārgi vai arī - nē, es nevaru - lai es palūdzot aleksai man atvest dažas šovasar, nu, kad viņa ar vīru un bērniem dosies uz disnejlendu, mhm, porkē nō, vai ne? varbūt jūs kāds arī dodaties ģimenes atvaļinājumā un vēlaties man atvest apenes? pa kluso sev pierakstīju, ka jāatved kaķutantei apenes no ārzemēm, visiem citiem končas, tabaku u.c. kontrabandu un kaķutantei - ģimenes paku ar granny pants.

nopietni bēdājos, īsāksakot. labi, ka tonijs dod čīzkeiku.

nu jau kādu treknu mēnesi vai cik tur čatoju ar vienu jaunekli no londōnas. pie brittany ciemojoties, tindera algoritms drusku nojuka un sāka piepisties visādi londōnieši, bet nesūdzos, ļoti jauki čatojam - aicināja mani ciemos kamēr bijām pietauvojušies izgāšnedēļ, bet londōnas transports mums visus plānus izpurgāja, uz ko es atsmēju, ka ta' jau mums nav lemts, bet puiks neliekas mierā. un es jau pavisam atklāti pateicu, ka es neflirtēju, mincīt, un attiecības mani arī neinteresē, bet dažreiz man liekas, ka puikas mani vienkārši nedzird. gandrīz vai apvainojās par to 'mincīti' [nu labi, es teicu "don't break yer teeth, kitty"], jo pieaudzis vīrietis taču un viss tāds. ar tādu skārienjūtīgu egō man labāk nemaz netuvoties, bet mums visu laiku ir par ko patarkšēt un randiņa vietā viņš gribot ar mani visur kur braukt/ceļot. galnais viņu netīšām nenosaukt par seržu, khm, bet tā pa lielam es jau vienmēr piedzīvojumiem gatafs.

atgriežoties no rich people dimensijas mani darbā sagaidīja kas? jā, algas pielikums, pēc izmēra tāds, ka kaķis varētu vairāk pieraudāt, aiz kam aizdomājos par rezumejas apdeitu un moš paošņāšanos vietējā darbatirgū. nēnu, kaut kāds zen jau ir sasniegts, jo nauda man noteikti nav dzīvē svarīgākais un darbs kaulus nelauž vispār nemaz [bez tam man nav jārunā ar cilvēkiem, jo ekseļa lauks, viens vienīgs ekseļa lauks], bet gribās vairāk blandīties riņķī pa pasauli un audzēt uzkrājumus, līdz ar ko slinki pabrauzēšu sludekļus un likšos uz otras auss.

kakjux un roskild, ja jūs braucat ciemos nākamnedēļ, pie skaista laikapstākļa varu piedāvāt jūs izvest uz attenborough nature reserve uz pikniku, ja ir interese un attiecīgi apavi. dārza bārbekjū būtu pats par sevi, jūs tikai man pastāstiet, uz cik ilgu jūs pie manis pārvācaties pavisam :)

es nemaz nezinu, no kura gala sākt, bet viss bija lieliski un zajebis. māku tagadiņ lēniņām čukčināt ar laivu pa upi un māku arī hujārīt uz pilnu klapi, piesiet ar virvi arī māku un nomest enkuru alsō. iepazīšanās ar krisa vecākiem arī bija normāls piedzīvojums, vai drīzāk trauma [tā, ka satiec drauga vecākus un viss par draugu vienkārši kļūst skaidrs, nevienam nenovēlu]. bet es persōnīgi ļoti labi pavadīju laiku. uz brītiņu noparkojāmies londōnā iekš west india docks, kur vakarā turpat pāri upei visa tā canary wharf gaismiņu diskotēka. aizvedu puikas uz kamdenu un brikleinu, kamdenā viņiem patika reiveru seksšops, brikleinā - vinils un lieliskais ēdiens, ko mums burtiski meta pakaļ. un vēl es dabūju pati persōnīgi savām mazām ķepiņām izstūrēt cauri london barrier un tur mēs iztrakojāmies uz pilnu klapi. izgājām arī vairākās ļoti zolīdās vakariņās, kur pēc tam banketa turpinājums norisinājās uz jahtas ar bāriņa tukšošanu. principā jahta pati par sevi ir vienkārši mobils bāriņš, jo tur vīns ir vienkārši visur: pacel dīvānu [jebkuru no trim] - vīns; atver ledskapi - vīns; sarullē tepiķi un atver jebkuru no lūkām - vīns; bāriņā - vīns; paskaties glāzē - vīns. kriss saka, ka viņa mātei savulaik esot bijušas problēmas ar alkohōlu. izstās, ka problēmu ar alkohōlu čist vairs nav :)

vēl man skaicka gadījās misēklis. man patīk iet dušā, mkēj, es tur neko nevaru padarīt. uz jahtas tā dušā iešana nav tik aizraujoša, jo ūdens krājumi nav nebeidzami, tamdēļ west india piestātnē es nolēmu izmantot piestātnes dušu, kas ir drusku bomzīga paskata sportazāles dušas/ģērbtuves ekvivalents. bet tur tāds spocīgi kluss un es viena pati, spuldze raustās, vienā duškabīnē liels zirneklis, iespruku tātad nākamajā, lai man nenograuž kāju. bet tad kaut kur dušai pusceļā pēkšņi visā ģērbtuvē izslēdzās gaisma un palika ļoti tumšs, nu tā, ka ļoti tumšs - ka vispār ne sūda nevar redzēt. es tā kā iepīkstējos, jo pirmā doma bija, ka puikas mani nes cauri, kas standartprakse mūsmājās. pēc tam ilgi klausījos, vai esmu telpā viena un, ja neesmu, galvā fiksi pārliku, kuri priekšmeti no visnotaļ kolorītā asortimenta [šampūns, skuveklis, apenes?] vislabāk derētu pašaizsardzībai. bet neko, nācās plikai un saziepētai taustīties uz gaismas slēdža pusi, kas ģērbtuvei otrā galā. bet tad pēkšņi akaliņ un negaidīti tapa gaisma, jo izrādās, ka kustībsensōrs vienkārši mani dušā neredz. lieki piebilst, ka krisa ģimene par mani ņirdza līdz krampjiem, pārējo 7 laivu floti ieskaitot, senkjū senkjū.

uz atvadām krisa vecāki un viņu draugi mani ļoti skāva un mutēja, un draudēja ar tikšanos nākamā tripā. kriss teica, ka es esot viņiem ļoti patikusi. tiku arī pie viena no visjaukākajiem un oriģinālākajiem komplimentiem ever - izrādās, es esot ļoti patīkams sarunbiedrs un taj's retās reizēs, kad veru muti, tad parasti ievirzot sarunu interesantā gultnē. vot tas ir kompelments, to es saprotu :)

vispār viss ir pizģec labi. es tagadiņ kādu nedēļu dzīvošu laivā.

bet galnais jautājums ir tāds - pēc nopietnas apspriedes ar kakjux'i, gribu zināt, vai cibas dāmas nevēlas atšmaukt ciemos uz kādu fruit salad maija sākumā vai maija beigās, kad garās ned.nogales banku brīvdienu sakarā? alsō, maija beigās es būšu apriņķojusi sauli ļoti apaļu skaitu reižu, kas pa lielam nav neko svarīgi, bet nav arī slikts iemesls pacelt glāzi [vai kādu lielāku toveri vai burgeri [esmu atradusi vegetarian pulled pork burgerus, so bring a change of pants], grilsezōna mūsmājās jau atklāta - ar blīkšķi, paukšķi un nekontrolētu uzliesmojumu]. brittany, roskild, kakjux? siri?

tonijs vakardien uz darbu atnesa savu bēbīti alfiju, viņam ir kādi 5-6 mēneši. smieklīgākais moments laikam bija, kad priekšniece turēja alfiju un teica "look at kate, look at kate" un bēbītis sāka projektīli vemt, uz ko visi korītī uzreiz "don't look at kate, don't look at kate!!" :)) ānē, smieklīgi bija arī, ka tonijam bēbīšsomā nebija iepakotas nedz salvetes, nedz vate vai kas tamlīdzīgs, lai iztīrītu bērnam iekaisušo aci, līdz ar ko aunty neō šai procedūrai ziedoja no kosmētikas maka izķeksētu tampōnu, ko mēs izjaucām un veiksmīgi utilizējām. tagad mans menedžeris [vīr.dz.] man ir parādā tampōnu, that's a first. alsō, man joprojām bail no tādiem pavisam maziem cilvēkiem, es ar viņiem labprāt paākstos no attāluma, bet rokās nekad neņemu, jo liekas, ka ņems un izjuks.

vēl man pms'a sakarā bija histērija darbā - tas ir tā, ka es aizeju uz dāmistabu, ieslēdzos, man nobirst veselas 2 asaras un es eju atpakaļ strādāt. tas pat nebija stresa sakarā, vienkārši hormōni, bet es totāli vairs nemāku raudāt. varētu domāt, ka i'm just dead inside like that, bet nē - prieka manī ir daudz. pat neskatoties uz to, ka darbs pamazām kļūst par sūdu - aleksa nedēļu apukaļ iesniedza atlūgumu, jo nevarēja vairs to čūsku midzeni izturēt. tonijs tagadiņ prasa, vai negribu iet viņas vietā, jo daudz naudas un man ir atbilstoši nervi, uz ko es atbildu, ka es nemaz negribu daudz naudas, ja tas nozīmē dahuja stresa un strādāšanu iespiestai starp priekšnieci un natāliju. zinu, ka natālijai patīku un mums tādu problēmu nebūtu, bet viņai ir tieksme profesionālo dzīvi jaukt ar privāto and i want none of that. viņa ir pārāk alkatīga un varaskāra, kā arī pilnīgā bezsakarā lec augstāk par savu dibuā un cenšas visiem uzmesties par priekšnieci - man tas cilvēkos ļoti riebjas. tur vēl bōnusā visa tā neraža, ka viņai nav vispār vairs nevienas draudzenes, līdz ar ko ir bijušas situācijas, kur natālija vēlā naktī zvana aleksai [cilvēkam, kam viņa izmisīgi mēģina uzmesties par priekšnieci un regulāri nesmuki pret viņu izturās] un raud klausulē, ka šķirās no sava vīrieša u.tml. huiņas, klausies tagadiņ un mierini, ja. diezgan neadekvāts cilvēks, mkēj, un man nav laika un pacietības tādiem izgājieniem, maksā man, cik gribi.

man ir tik kruts bromance ar keitu darbā. as in mēs nekad nebūsim draudzenes, jo mums nevajag, un arī profesionāli mums vienai no otras vispār neko nevajag, bet starp mums ir daudz tādas bērnišķīgas mīlestības u.c. siltu jūtu. viņa, piemēram, visu dienu trallina un dzied man dziesmiņas, es viņai dīdžejoju dejojamus gabalus un aizstāvu no puikām, un mēs visu laiku zirgojamies. vienreiz mēs palikām divatā un es viņai atzinos, ka man viņa liekas diezgan ahujenna, jo izveiks to trako peldi pāri windermere ezeram, kas 17km. viņa tam ļoti nopietni gatavojas un es ar viņu lepojos [par maratōniem man, piemēram, absolūts pofiks un negarlaikojiet mani, lūdzu]. un mēs iepazināmies tā kā to cilvēki dara tikai bērnībā - rasslabōna piecminūtes es pavadu šaujot pa kolēģiem ar mazām kancelejas gumijām un jauniņos skaicka nediskriminēju, kas keitai laikam iekrita sirsniņā, jo first human contact mūsu kūtrajā bodītē, un tagad vairs nevaram viena no otras atpisties <3

divdienas apukaļ uzhujārīju savu pirmo kariju mūžā. un tādu jiptīgu, saproties, nevis sisīšu surogātpļurzu no burkas, ja. kā jau praktiskais latvietis, biju pagatavojusi normālu sili, līdz ar ko iešķiebu vienu toverīti arī darba kaķutantei. devu tādu drebošu ķepiņu, jo viņai reti kas garšo un visi mani ēdieni mūždien par asu, jo es gatavoju pēc principa hold the salt'n'bring the fire. bet neko, visu dienu elsa, kur lielisks karijs un kļančīja receptīti, lai arī pie gatavošanas es, godīgi sakot, nezināju, ko es daru, vienkārši iztīrīju ledusskapi un metu katlā visādas lietas līdz tas bija pilns. kriss arī luncinājās riņķī apkārt pie gatavošanas un atzina kariju par pareizu esam [viņš ir eksperts], fak jess. tagad es zinu, ka, ja mājās nekā nav, tad var taisīt kariju.