es nerakstu tik daudz vairs laikam tāpēc, ka visu laiku cenšos distancēties. zin' kā, ka tikai ar kādu dzīvu cilvēku nesanāk pēkšņi un šokējoši satuvināties, tikai ne to. distancēties un emocionāli atsvešināties, yeah, man, feels good. kas nozīmē, ka esmu vēl dziļāk tajā bedrē, no kuras cerēju sevi izrakt ārā, brīvībā. bet tas nekas, šito apzināties ir daudz labāk nekā neapzināties un brīnīties. pamazām briestu darīt lietas pareizi, tikai gribētos, lai nebūtu tā treju soļu speršana uz priekšu un tad solis un kūlenis atpakaļ ar piezemēšanos uz grābekļa un kniksis ar uzsistu aci, which is the usual.

vēl šodien pilnīgi netīšām uzzināju, ka man šovakar plāni. kaut kad biju nopirkusi taluonu uz garbage un veiksmīgi par to aizmirsusi, līdz šon soc.mēdijos kāds bija priecīgi ierakstījis, ka nevarot jau sagaidīt vakaru. tagad sēžu darbā un cenšos pārāk nesatraukties par taluona atrašanās vietu - būs, ko trenažierzālē apcerēt.

dzīve, protams, ir ciešanas. un smiekli. piemēram, izgāšnedēļ tonijs vienuvakar man zvana un prasa, vai man nebūtu bail "skenēt smadzenes". teicu, ka nekā nebaidos, un mēs gājām uz vienu smieklīgu neuroscience pasākumu, kur mums lika skatīties qi kamēr uz galvas sālsūdenī mērcēti elektrōdi un acīs midžina gaismu, lai nolasītu brain response. 35 mārciņas par trobeli un viesnīcas bufetē pizģīti āboli, thank you very much. pasākumu jo smieklīgāku darīja fakts, ka pirms reālā starta viņiem tomēr nojuka tehnika, cilvēki quite literally sapinās paši savos vados un pasākums tikai atcelts [kamēr samaksa ne]. nava laika garlaicībai, tā teikt.

btw, reku, ņirdzīgs un patiesībā ļoti kvalitatīvs londōnas hiphops [porkē viņiem nav koncertu? nauda nepatīk?].

aj, nu labi, tomēr razkoļīšos un pastāstīšu. garš stāsts īss - 3dien biju uz fotōsesiju un es nekad iepriekš nebiju bijusi uz fotōsesiju vai modelējusi jelkādā kapacitātē. kamēr man tas neko nemaksā, visa veida piedzīvojumi taču for teh win, vai ne. aģentūra ar mani parunājās, atsūtīja instrukcijas un aizsūtīja mani uz savu fotōstudiju te kaut kur rajōnā. man nav ne mazākās nojausmas, kā šīs lietas vispār notiek, tāpēc vien bija interesanti.

fotōstudija bija iebūvēta ūķīga paskata konvertētā noliktavā, kur katram kaktam savs interjers/dekorācijas - blakustelpā, piemēram, bija izspārdīta siena guba un es pie sevis jau klusībā pārkrustījos, diesnedo', my cow impressions are a smidge rusty. fotogrāfs un viņa māsa, kam studija pieder, izstījās pēc tipiskiem jersey shore purniņiem [oranžs solārijiedegums, tumši želejmati, pārbalināti zobi un viss tāds tacky] tiktāl, ka joka pēc mēģināju uzminēt, cik diez ed hardy tēkreklu fotogrāfam skapī. māsai, savukārt, mugurā bija halātkleita līdz zemei un absolūti caurspīdīga :) man bija pieteikts paņemt līdzi augstpapēdenes, pfff, līdz ar ko fotogrāfs bija sašutis, ka man tādu nav, teica, ka "i've honestly never met a girl who doesn't own heels". drusku jau pašpārliecināti, bet dzirdēju sevi sakām "don't worry, i'll make it work anyway". man līdzi bija 4 dažādi tērpi, eleganti ietūcīti sportasomā lol. fotogrāfa māsa jau bija gatava mani fočēt tajā, kas man bija mugurā no ielas ienākot, bet fotogrāfs pastījās uz manām gandrīz dekādi vecajām konversenēm un palūdza tomēr pārģērbties hahā. līdzpaņemtās šmotkas man bija labas - iznākot no ģērbtuves savās bez-papēdenēs [gasp!] fotogrāfs uzmeta man aci un teica "oh, now i get what you mean, love your shoes". pašas knipsēšanas bija mazāk nekā pārģērbšanās, pāris pōzas un "we're done, go change", jo neesot bijis nevienas sliktas bildes, khh, un es izskatoties "very mod". pie atvadām uzreiz pieteica gaidīt zvanu no aģentūras, kā rezultātā esmu ielūgta uz kaut kādām pārrunām nākamnedēļ. ja piedāvās fočēties kaut kādām reklāmām, tad lieliski, free money. ja vienkārši rādīs ar pirkstu un smiesies, arī labi, jo pofig.

mani tas viss ļoti uzjautrināja. manā cienījamā vecumā nekāda karjēra tur skaicka ne tikai nespīž, bet arī neinteresē. mani vairāk interesē, cik tālu var aiz-imposterēt kaut kādās industrijās, kas uz mani vispār neattiecas lol, jo šis nu ir totāls un abzalūts fake it till you make it. rītdien braucu uz fotōsesiju birmingemā ar citu aģentūru. tie arī grib augstpapēdenes un vakarkleitas un vēlsazin ko haha, stulbie sūdi. varētu patrollēt ar kādu vecu pižāmu vai izdilušām trennuškām [mah editorial trackies, bitchez], jo izklausījās pēc besīgiem snobiem. well, it's gonna be fun regardless [for me].

es gribu, lai vasara ir mūžīgi. nesen ar riebumu skatījos uz skapī nobāztajiem un noputējušajiem mēteļiem un pēkšņi nevarēju atcerēties, kā tas ir - nest uz miesas vairāk kā divas kārtas. šodien mugurā tāda palaga biezuma pidžamkleita and i want this to last forever, kas divkosīgi, jo globālā sasilšana arī satrauc.

bet vasara man ir ļoti skaista. pēc brittany ciemošanās, man te kaut kad paciemojās kaķ un mēs izgājām praida pastaigā un tad kalnā kāpšanas pastaigā, ko nobeidzām pastaigā uz bāriņu, visu vienā dienā, kam bōnusā vēl klāt nāca pastaiga uz sharon needles drag show, kur jau sāka gribēties piesēst, bet nebija vaļas tādām izlaidībām.

un man beidzot aizvakar bija mana klusā 7diena, visa tikai man - sirsnīgi pavingroju studijā, nostījos 2 filmas, apskeitoju rajōnu un attapos ar grāmatu ["free will" by sam harris] parciņā, pie upes. parciņā gan bija tālu jāiet un jāslēpjas, jo rajōnsvētki ar skaļu karuseļu reivu un visādu migājošu huiņu, lēts alus un cukurvate, urlas un kuģojošie snobi, visi izkaisīti izdegušās zāles brūnumā, pārkarsuši saulē un piepisušies. 3 tādi apžilbuši džentelmeņi, sarkaniem šnobeļiem un atpogātiem krekliem, nāca mani "šarmēt" ar lūgumiem parādīt triku un/vai iedot pabraukāties, bļe, bet visas manas noraidošās atbildes tika respektētas, 'cause public space.

vakardien ar keitu apstījāmies viģikus ar profesionālo skvošu, tīri iedvesmai un kaunam. man kā vienmēr trūkst tās agresīvās sāncensības un man patīk foršas, gludas saspēles, bet tā nav gluži pareizi, līdz ar ko vakarā nospēlējāmies līkas un spilgti sarkanas, kas bija mūsu labākais mačs.

pēc mača, pretīgi sasvīdusi, aizgāju pie mana 3dienu instruktōra fila - beidzot nosvēros un tiku pie visādiem interesantiem cipariem saistībā ar kaulu blīvumu, visādas tur ūdens un tauku procentes, bmr, physique rating'n'metabolic age. neko daudz no tām kalkulācijām nesaprotu, jo pirmoreiz man tāda analīze, bet cipari bija drusku neticami - tip esmu formā olimpiskā, metabolic age man ir 16, par ko ļoti smējos [salīdzinājumam, ronaldō 33 g.v. metabolic age ir 23]. un teicu šeinijam, ka pardon, but i'm afraid i have to report you to popo as it appears i might be slightly underage.

man joprojām gadās visādi stulbi komēdiski gadījumi, kur trenažierzālē, piemēram, ar mani pārī svīstošais nodarbības džeks, kamēr pēdējiem spēkiem turos plankā, tāds apguļās uz blakus tepiķīša, as in draw me like one of your french girls, un dudina "i noticed your cool tattoo, so do you like music? what are you into? do you go to gigs a lot? what festivals do you go to?..". un es turpinu turēt planku un vienkārši nopūšos ar tādu klusu "bļā, nu, atpisies taču". vajadzēja teikt, ka nē, riebjas mūzika.

sliktāks gadījums bija, kad iegāju viena pati studijā pacilāt dzelžus un iziet savu rutīnu. uz studijas durvīm ir uzraksts, ka netraucēt, bet uz cilvēkiem ar selective literacy tas, protams, neattiecas. ieripoja viens no tiem katras trenažierzāles standartkomplektā ietilpstošajiem muskuļkalniem, kam pa visām durvīm jāiet sāniski, lai neiznes stenderes līdzi. un sāka tur tip kačāties un visu laiku dvest kaut kādas dzīvnieciskas skaņas, sēkt un gārgt un bļaut, ja nu nepiedodamā kārtā man viņa klātbūtnes fakts gājis secen. kad turpināju nelikties ne zinis, viņam par visām varītēm vajadzēja pārvākties man tuvāk, aizņemties manus dzelžus un mani bombardēt ar 666 jautājumiem. un tad nekaunīgi stāvēt un blenzt, kad ceļu stangu un stāstīt man, ko viņš domā par manu augumu, nu tur "what are you training for? are you a personal trainer? you're so lean, what do you eat? how often do you come here and which days?". which is why es nekad parastajai trenažierzālei pat tuvumā nerādos, bet viņa pati mani atrod obviously. women only trenažierzāles noteikti ir manā čeklistē, gribu izmēģināt. ja nebūtu minimālisma piekritēja, ierīkotu trenažierzāli sev mājās.

ar keitu toties izmēģinājām galda tenisu, bōnusā mūsu skvoša partijām, un esam veiksmīgi aplipinājušas arī birojdžekus - tagadiņ pusdienlaikā izveiksim turnīru vienā bāriņā ap stūri. un šeinijs vakarvakarā man ierādīja basketbōla kortu manā rajōna parciņā, kur mazi getōbērni nāk un uzprasās uz spēli, nohujārīm zolīdu 1.5 stundu, pēc kā es tā stīvi iemetu sevi dušā, tīri pavaidēt pirms gulētiešanas. pēc pēdējās nodarbības zālē man sāp vēl nekad nesāpējuši muskuļi, ar kuriem iepriekš nebija bijis tas gods iepazīties.

un rītdien/parītdien ceru iznest kaķ garākā pastaigā, kā man izgāšnedēļ gadījās ar brittany, kur mēs uzkāpām kalna galiņā'i pastīties uz manu miestu no augšas. brauc ātrāk, kaķ, gribu fruitsalad :)

klusiņām, bet ļoti priecājos par vakardienas spēli. kolēģi [un visa valsts] cauru dienu aurēja, ka football's coming home, uz ko es ķecerīgi prasīju, diez kā tas ir horvātiski, khh, nevienam nelikās smieklīgi, protams. pēc tā pirmā gola, kad visi leca kājās un sadzērušies krita viens otram ap kaklu, man bija eye-roll un spēcīgas aizdomas, ka spēle beigsies ar pavisam savādāku rezultātu, jo horvāti izstījās dusmīgi nevis saplakuši. pēc pirmā puslaika aizgāju mājās, jo, lai arī pilsēta bija neparasti klusa un civilizēta, man tik un tā bija par skaļu. vēlāk apstījos rezultātu un aizsūtīju šeinijam īsziņu "stay humble england" :)

man ir arī merkantils, tātad attaisnojošs, iemesls, lai par anglijas zaudējumu drusku priecātos - darbā izveicām sweepstake'u, vilkām lozes uz dullo un priekšniekam bija trāpījusies anglija, hahā. spēles laikā viņš nokomentēja, ka horvātiem tur viens spēlētājs ar zirgasti, tātad haha they've got a girl on their team hahāā. drusku pacēlu uzaci pie komentāra un valdījos šņākt, ka nothing wrong with being a girl, especially when you're about to lose to them. šorīt tāda smaidīga ieeju viņu kabinetā un prasu, ko visi tādi klusiņi? kā galvassāpes? :))

pītu arī nosvinējām, paēdām thai food zaap'ā, kur dzēru garšīgāko pina colada, kāda jelkad skārusi manu seju. kad ķircinoties pītam vēlēju daudz laimes un stāstīju, ka mūsmiestā ir ļoti jauki pansionāti, tad dabūju insult-shaped komplimentu, ka izskatos pēc james bond villain, paldies :)

šorīt:

[pīts šķauda]

es: bless you

pīts: what did you just call me?

es: a bastard

pīts: :D i love you

es: ... :I

keita: it clearly isn't mutual, pete

abas: :))

pēc 6dienas fudbōlčempja spēles skaicka pilsētas centrā labāk nerādīties, bet nu sekas na ļico ir arī 1dienas rītā, jo viss smird un birojēkas ieejai novemtas trepes. mēs jau te ņirdzam, ka principā jau šķirba maza, vai anglija uzvar vai zaudē, jo svinēt [t.i. dzert, kauties, lauzt, vemt'n'repeat] jau vajag jebkurā gadienā un vienmēr. 3dien pītam dzimpene un mēs neviens negribam iet ballēties, jo taču būs pzģc - zolīdi paēst/padzert un nostīties spēli būs abzalūti neiespējami, jo jebkurā bāriņā var dabūt ar pinti pa pakausi [trū stōrī, vismaz būtu uz fudbōlčempja laiku uz plastmasenēm pārgājuši vai ko]. bet pīts ir jūtīga sniegpārsliņa un viņam paliek apaļi 50, līdz ar ko nesvinēt nava ļauts. jāsadzen naglas beisbōlnūjā un jāiepako līdzi ķivere rokassomiņā; pucēties droška nav vērts, ja vien nava kāda alus krāsas kleita kaut kur aizķērusies.

te kaut kad nesen ar puikām gājām skatīties māju, kā rezultātā puikām nopirkās māja. kaut kādā elles pakaļcaurumā, bet ļoti smuka māja trejiem stāviem. teorētiski, protams, priecājos, bet man jau laicīgi iestājusies [priekšlaicīgā] pārvākšanās depresija. labās ziņas gan tādas, ka pie tāda attāluma līdz darbam/civilizācijai beidzot varētu apsavesties ar ričuku. slikto ziņu vēl nava, jo vēl neesmu piesēdusi pie kalkulātōra izdomāt, vai man šitas viss ir izdevīgi. šobrīd vairāk spiežu uz finansiālo, ne emocionālo, komfortu. puikas jau jauki un mīļi - saka, ka manā istabā izveiks dajebko pēc manas gaumes un vajadzības, jo es esot ģimene, bet es skatos nākotnē un man visu gribās vienai pašai [pat bērnu, ja skatamies ļoti tālā nākotnē].

jau kuro nedēļu šausmīgs karstums, viss izdegušais brūnais ir labi aizmirsts zaļais. nekad nebūtu domājusi, ka jūkejā varētu trūkt lietus, bet nav lijis nu jau tiešām pāris nedēļas. paņēmu rītdienu brīvu - tīri, lai nebūtu jāmirkst sviedros cauru dienu biroja peklē. sēdēšu mājās pie atvērta ledusskapja.

un šovakar skvošs ar keitu. keita saka, ka nu jau es esot iebraukusi pasākumā un varot just sāncensību, kas ir muļķības. sāncensība man ir sveša, tas vienkārši ir entuziasms, 'cause i do this for fun. brīnišķīgs veids, kā tikt vaļā no liekās [un visas pārējās] enerģijas. pārsteidzošā kārtā man nākamajā dienā ir vēl vairāk spēciņa. izgāšreiz satiku ārkārtīgi sen neredzēto ex-instruktōri džoannu - bļāva pa lodziņu, ka man forši mati :)

darbadiena pirms atvaļinājuma, kā parasti, ir 666 stundas gara kamēr sēdi ekseļos. pēc darbalaika, savukārt, ir tikai kādas 15 minūtes nomoda, kurās pacelt galvu no visa, kas vēl jāpaspēj, un fiksi ieraut gaisu plaušās [un izskriet uz trenažierzāli]. pms, protams, nepalīdz, bet nava laika raudāt. raudāšu lidmašīnā, ir man tāda tradīcija - fakts, ka jālido ar fokin' raini, jau vien ir lielu, skumju asaru vērts. otra tradīcija ir klausīties, ko blakussēdošas lauku tantes par mani domā, jo nedomā [period], ka es arī varētu būt fellow latviete.

iespējams, esmu pārkačājusi plecus, jo, reku, dabūju sūtīt atpakaļ vienīgo peldeskostīmu visos internetos, kas man neriebās [modē, izrādās, šobrīd ir puķes un cakiņas un rišiņas un volāniņi bļeģ peldkostīmiem]. pasūtīju 2 izmērus, likumsakarīgi, viens par lielu, otrs par mazu, abi dibengalā, un augšdaļa bija par mazu abos izmēros, wtf. freak of nature at your service.

puikas 5dien brauc skatīties māju, kas nozīmē, ka man drīzumā jāpieņem kaut kādi lēmumi. zinu, ko vēlas viņi, bet nezinu, ko gribu es :) tb to, ko vēlos es, es diemžēl nevaru atļauties.

un šeinijs, mīļumiņš, paņēmis brīvdienu, lai var man rītdien māt baltu nēzdodziņu atvadās.

man ir neliels dienesta romāns arī ar keitu, pagaidām tīri sportisks. izgāšnedēļ pa kluso pēc darba aizgājām uz manu zāli uzhujārīt skvošu, kas bija brīnišķīgi - man tā bija pirmā reize, bet keita iemācīja visādus trikus un bija tiešām jautri, nekad nebiju redzējusi sevi šitik biešsarkanu, pēc tam sviedrus varēja no šmotkām burtiski izgriezt. pa kluso šitas bija jāizveic, jo kaķutante ir diezgan greizsirdīga psycho, arī gadījumos, kad cilvēki dara lietas, kas viņu nemaz neinteresē. viņa jau kādu laiku dīc, ka jāiet kluknēt pie alus kausa, bet es nekādi nevaru saņemties un šauju pretī atrunas, jo neinteresē - neko nevaru padarīt, bet sūcot pinti vienmēr domāju, cik šis ir zemē nomests laiks, ko būtu varējusi konvertēt produktīvā svīšanā. zinu, zinu, nepopulārs viedoklis. pieļauju, ka šī arī ir kaut kāda slikta galējība.

to, ka galējība, zinu aiz tam, ka pirmoreiz nopirku 4. [jūkejas] izmēra bikses, 2 gab., un vienas man spiež ciskas un dibuā kamēr viduklī ir pusotru izmēru par platu. man viss [šmotkas tb] izskatās aizvien nepareizāk, peldkostīms, piemēram, bija par mazu, toties jūtos arvien labāk :)

vispār arvien nopietnāk apsveru piedāvāt keitai kopdzīvi. izklausās romantiskāk nekā plānots. mēs jau te kaut kad koķetējām par šito, tip pa jokam, bet tēmu pacēla viņa. un es ļoti gribu dzīvot ar meiteni, pie tam ar keitu mums pārklājas visādas veselīgas intereses - mēs esam ļoti ļoti dažādi cilvēki, but we share the traits that really matter :) tagadiņ 2 nedēļas varu lēnām šo ideju gremot, jo neredzēsimies, jo ceļojam.

which reminds me, nākam3dien nosēžos rīgā, jo daži labi te precās un ballējās :)

sajūta, ka mūsdienās neticēt paranojai nu jau ir normāli, jo 1984 vienkārši ir klāt. pa lielām šaibām es neiebilstu pret personalizētajām reklāmām, jo labāk, lai man midžinās pa kaktiem kaut kādi sūdi, kas mani potenciāli varētu interesēt nekā tie neinteresējošie [visādi fidžetspineri un segveji, bļe], bet dažbrīd tomēr šķērmi sametās, jo man reklamē arī lietas, ko es nemaz neesmu pirkusi vai meklējusi internetos, bet tikai pieminējusi sarunās. skaicka var gadīties, ka man vienkārši reklamē arī draugiem patīkošos un interesējošos sūdus, bet tik un tā brīžiem creepy af. ļoti piedur arī fakts, ka man visu laiku jūtūbes un instagrammas savulaik reklamēja grūtniecības testus, jo ko t' vēl rūdītām vecmeitām vajaga, vai ne. hahā, tagadiņ es, savukārt, esmu jau tajā vecuma grupā, kur man piepišās ar auglības testiem, sak', mūs satrauc tie visi tavi negatīvie grūtniecības testi, jo mēs zinām, cik un kur tu viņus esi pirkusi un tu joprojām esi single & childfree, tsk-tsk. thanks, mom internet.

par to single gan varētu būt meli, ņerazbirajusj, bet man ir aizdomas, ka man tomēr ir attiecības, tiešām nezinu. fakts gan ir tāds, ka šeinijs mani piečakarēja. it might've been a trap all along, bet tas "aizbraukt ciemos pie māsas uz slimnīcu" izrādījās viltīgs plāns, lai mani iepazīstinātu ar savu māti. es ceru, ka viņa manā sejā nenolasīja visu to šoku un paniku, kas man zibenveidīgi izgāja cauri viņu ieraugot. bet varbūt tas arī ir vienīgais veids, kā mani piedabūt uz dajebko, jo es nekad tam nebūtu piekritusi, ja man tiktu dota izvēle. briesmīgākais ir tas, ka bija forši un es īstenībā labi pavadīju laiku. šeinija ģimene arī ir ļoti sapista, bet viņu gadījumā tas viņu saiknes ir padarījis tikai stiprākas. šeinija māte izskatījās ļoti priecīga mani satikt. kad stādījos priekšā un stiepu roku rokasspiedienam, viņa iesmējās un ievilka mani apskāvienā, kas arī visnotaļ ilustratīvi visai situācijai kopumā. ar māšuku pēc tam ilgi tarkšķējām, dalījāmies savās mīļākajās drag queens, runājām par mental health struggles, runājām laikam ļoti ilgi, miedzot acis saulē, un izrunājām veselu kaudzi līdz nosalām. izpļāpājās arī, ka esot jau mani redzējusi bildēs, ko šeinijs rādījis, un zina par mani to un šito. prātīga čiepiņa gan un saprot, ka jāiet terapijā. nēnu, man tagad droška arī noderētu :))

pēdējās divas jauniņās darbā bija viena par otru lielāks murgs, rītdien gaidam trash'o un turam īkšķus, kaut nu nebūtu svētā idiņu trīsvienība. pirmā bija botoksprincese, no kuras beigās knapi darba laptopu vispār izsitām - dabūjām sūtīt kurjeru pakaļ, jo jaunkundze nevarēja līdz birojam atvilkties. otra lika šitai nobālēt, tur bija tas kosmiskais nekompetences un iedomības savienojums, kur droška tikai eksorcisms būtu palīdzējis. tīri piemēram - vienreiz mēģināja no viena uzņēmuma konta pārsūtīt piķi, dažus žūkstošus, kuru tur nava, un tad dusmīgi zvanījās uz banku un dirsās, lai arī pati nerubī ielogoties kontā un apstīties, kas tur ir un kas tur nav. banka, protams, vainīga. tad vēl dažas nenomaksātas īres mūsu citiem birojiem un neizmaksātas algas frīlanseriem, par ko priekšniece atrāvās pāris nepatīkamus telefōnzvanus. cilvēkam cv rakstīts, ka 7 gadu pieredze konkrētajā jomā, saproties. alsō, zaķis visu mūžu dzīvojis jūkejā, bet nezina, kas ir beneficiary. to, starp citu, ir sarežģīti nezināt, ja ir pašam savs bankas konts [un vēl sarežģītāk, ja 7 gadus strādā ar naudu, ja viņas cv vispār var ticēt]. nākamais bija vēl labāks numurs. paceļ savu gaišo galvu un prasa priekšniecei, ko nozīmē bookkeeping, jo viņai te visu laiku darba piedāvājumus šajā jomā uz jēpastu sūtot, khm. tad vēl bija viena brīnišķīga epizōde, kur zaķis nemācēja atvērt mapi [folderi uz kompja, bļā, tas bija kaut neticams vienkārši]. nava tāda izmēra feispalma, lai visu to huiņu nosegtu, godavārds. atkratījāmies un viņa pārcēlās uz londōnu lol. rītdien redzēsim, kāda būs nākamā čiepiņa [es gribētu tādu, ar ko varētu arī draudzēties, piemēram, bet nebūsim nu naivi, eh].

tad vēl priekšniece lika izņemt dažas brīvdienas, kas man te iekrājušās putēja. pastījos un pa visu gadu esmu noslimojusi veselas 2 dienas - abas atceros, jo bija spektakulāras pedžairas. īsāksakot, rītdien pēc darba kravājos un bonvojāž uz dienvidiem līdz nākam1dienai, laiskoties uz krisa vecāku jahtas.

alsō, nesen attapos, ka nekad mūžā neesmu bijusi uz manikīru/pedikīru. ienāca prātā, ka varētu sev dzimpenē iedāvināt šādu piedzīvojumu, bet tad alsō attapos, ka nezinu, vai man kas tāds varētu patikt hahā.

sakarā ar ļoti jaukas iztīrīju-ledusskapi zupas pagatavošanu, nonācu pie sāpīgā slēdziena, ka maizes ta' nav, un uzcepu pati savējo. sameklēju vegānpicas mīklas recepti, pastījos un izmetu nahuj, un taisīju pēc čuja, līdz ar ko receptes nava un "picas" arī vairs ne, jo izdevās. virsū liku ķiplokos un čili piparos ceptus sīpolus, papriku un spinātus, ko apsedzu ar iespaidīgu kārtu siera. puikas ēda un murrāja. piefiksēju, ka lactose-free cilvēkiem izklausās krietni labāk nekā vegan, tb kamēr cilvēkiem nepasaka, ka ēdiens vegāns, tamēr stumj sejā un nesūdzās. kamēr bindžoju frindžu, šeinijs paēda, iebāza purniņu man azotē un izslēdzās.

tas laikam tā pavasarī-trakudarī pieklājas, ka no visādām pažobelēm izlien kaut kādi, pat ne bijušie, bet arī vienkārši kaut kādi garāmgājušie. ex-draudziņam tā gariem zobiem un negribīgi atbildēju ar kaut kādām pieklājības frāzēm, nezinu, ko viņš no šīs sarakstes bija gaidījis, bet ēterā beidzot klusums. atrakstīja arī maiks, ja par besīgiem garāmgājējiem. piedāvāja kaķi [wtflohsbļeģ]. tur bez pieklājības, bet ar nopūtu, atgādināju, ka viņš man ir parādā, uz ko jauneklis - hops! - un noziedēja, kā nekad nebijis, kas brīnišķīgi, pierakstāma metōde [kaut man vairāk cilvēku būtu parādā, tad es no viņiem varētu vairs nekad neko nedzirdēt hahā].

trenažierzālē viena rumāņu drostaliņa skaļi ņirdza, kad teicu, ka esmu no latvijas, tip "tā ir īsta valsts? hahahāHĀHĀ! nosauc kādu pilsētu lol", tā kā par kaut kādu nārniju/nambiju runājot. un ta' vilka ārā telepurķi un lika parādīt gūgelmapos, pzģc. un tad, totāli ignorējot jebaļķi acī, sūdzējās, ka stulbie cilvēki nezina, kur ir transilvānija. angļu čiepiņa, kas stāvēja blakus, skatījās uz mani jo līdzjūtīgi un kā atvainodamies.

šovakar eju skatīties un klausīties big thief. šeinijs drusku bēdīgs, ka nepiedāvāju, bet man vienkārši nepatīk raudāt citu cilvēku klātbūtnē, un ir koncerti, kuros man tāda šmuce gadās, un to nevar vienmēr paredzēt :)

man vakarnakt atrakstīja kāds, ko es kādreiz ļoti mīlēju. mēs izšķīrāmies kādus gadus 7 atpakaļ. viņš man toreiz nepakaunējās uzstādīt ultimāta, tip mēs tagadiņ vai nu precamies vai šķiramies un es toreiz mierīgi pacēlu cepuri. es toreiz tā arī viņam teicu, ka es neraudu, jo mana sirds nav lauzta. mana sirds salūza vienu citu reizi, lidostā, kad atvadījāmies, un es kaut kur dziļi dziļi dziļumā sajutu, ka tā būs pēdējā reize. un tajā vēl citā reizē, kad es viennakt pamodos un sajutu my love slipping away un to eksistenciālo tukšumu un vienumu tik dziļi, ka vēmu. bet tā šķiršanās tā arī palika neapraudāta. viņš ir strēķīti vecāks un straight edge, līdz ar ko to manis steidzināšanu es viņam jau sen esmu piedevusi, viss ir kārtībā. es vienkārši šito visu biju jau apglabājusi. viņš laikam grib satikties. kamēr es rēķinājos, ka es vairs nekad mūžā viņu neredzēšu un ar to biju samierinājusies. nedomāju, ka viņam ir daudz siltu vārdu, ko man teikt. un neizskatās, ka viņa manipulācijas būtu viņam palīdzējušas tikt tuvāk ģimenes izveidošanas mērķim, par ko viņu drusku žēl, bet alsō ne pārāk.

btw, viņš ir romā un, ieraudzījis mani bamblē, atrakstīja man instagrammās, fokin' socmēdiji, what have i ever done to you. alsō, kas par sūdu ar to kamenes app'u, kaķ mani 1reiz uzsvaipoja prāgā, kur es neesmu bijusi gandrīz dekādi, pie kam mans svaipošanas rādiuss ir 50 jūdzes.

vispār zin', kas ir besīgi? ka nava īsti sakārtota likumdošana gadienos, kad vīriešiem piesien negribētus bērnus. lemme tell ya a story. vakardien tikos ar draudzenīti no otra biroja patarkšēt pie pintes, un viņas brālim vot šitā gadījās. kādu laiku bija iepinies afērā ar precētu zaķi, samīlējies un piedāvājis viņai attiecības, bet kundze atteikusies. viņš tad ņēmies sirdspuķīti aizmirst, nobloķējis soc.tīklos un viss tāds. paiet gads un kopīgi draudziņi viņam raportē, ka ēē jums, dārgie, vajaga parunāt. konkrētais jauneklis iziet uz kontaktu, viņi satiekās un kundze vieglu žestu - opiņā! - izņem no mašīnas bērnu sēdekli ar bēbīti iekšā, sak', znakomķes, reku tava meita, bērnam 4 mēneši. draudzenes brālis ir tiešām patīkams jaunais cilvēks, mīlestība no pirmā skata un grib to bērnu audzināt. izveikuši dns testu, tiešām nava vīrabērns, bet tur jau pēc sejas uzreiz varēja pateikt, tamdēļ arī konkrētā drostaliņa meklējusi kontakta, jo čota bērns pēc vīra vispār neizstās. draudzenes brālis tagad sapriecājies, idiņš, ka nu tikai būs ģimene, noīrējis māju, kur kundzi ar visiem bērniem [tur ir vēl divi no nelaimīgā vīra vai hujviņzin kā] izmitināt un metīsies dzīvot nost. nēnu, saules mūžu, vai ne, bet wtf. es persōnīgi, ja būtu vīrietis, būtu bēgusi neatskatoties, jo huļi man 18 gadi jādzīvo verdzībā tikai tamdēļ, ka sieviete konkrētajā gadījumā var izdarīt izvēli un vīrietis īsti ne, tb caur tiesu viņš ir piespiežams izdarīt viņai ērtāko izvēli, kas smird pēc finansiālas šantāžas. es arī nesaprotu tās sniegpārsliņas, kas sevi uzskata par tik speciālām, ka konkrētais krāpjošais partneris viņas nu gan nekrāps nekad, bet tas viss skaicka detaļas, nekāpšu augstajā zirgā, jo dzīvē visādi gadās, vienkārši šis nava pirmais tāds gadījums redzeslokā un tas ir bēdīgi. i mean stealthing ir noziegums, bet neviens nevar īsti novaktēt tās jaunkundzes, kam "aizmirstās" iedzert kontraceptīvās tabletes. 666 reizes pārkrustos pret debesīm, ka man neviens kaut ko šitādu nevar nodarīt, jo es, godavārds, mainītu vārdu un pasi un rasi un laistos nevienam nezināmā virzienā, 'cause i refuse to be tricked'n'manipulated.

labajās ziņās - to vienīgo pinti pērkot, man paprasīja dukamentus, gandrīz izbēru visas kartes pa leti aiz priecīga satraukuma :))

izgāšnedēļ, sekojot šmaktualitātēm ziņās, ar kolēģiem diezgan daudz gūglējām par krievijas vēlēšanām, nekad nezaudējošo putinu un viņa draugiem un noindētajiem nedraugiem, un tad nākamā dienā par atōmbumbām un visu tādu. kaut kā laikam likumsakarīgi pēc tam keita un džō redzējuši mani savos sapņos, 'cause kgb. keita sapņojusi, ka mani par tādu sirsnīgu gūglēšanu atlaiduši no darba. džō sapnis arī bija brīnišķīgs. viņš attapies tuksnesī militārā operācijā. viņa loma bijusi visu šķaidīt savām dūrēm kā šķipelēm, which makes sense - viņš ir lielākais un stiprākais cilvēks, ko pazīstu. keita esot bijusi mizantrōpiska mediķe, kas atteikusies vispār runāt, tonijs tikmēr dīvains idiņš, kas dejo un tā rezultātā cilvēki vienkārši mirst pa perimetru. un kaķutante, hahahā, bija tas idiņš, kas atbildīgs par sprāgstvielām un tad uzlaidusi pati sevi gaisā jau misijas pašā sākumā, tas ir tik ļoti precīzi. un galnais misijas mērķis esot bijis atrast mani, kas ahūns snaiperis, lai novāktu sliktos. līdz manīm viņi tā arī nebija tikuši, bet džō cerot uz sapņa otro sēriju, jo piedzīvojumi bijuši aizraujoši.

puikas, starp citu, viegli salīmējušies šeinijā, kā jau tika ekspektēts, un kūst no viņa smiekliem. nēnu, mēs arī kūstam, bonding over our unwillingness to bond un viss tāds.

unrelated, bet esat kādureiz saskārušies vai paši bijuši ar ļoti bremzētu smadzeņprocesōru pēc, piemēram, traumatiskas pieredzes, nopietna zaudējuma u.tml.? man laikam ir ļoti veicies, jo neesmu šādu ķermeņreakciju piedzīvojusi, vai arī vienkārši neesmu līdz tādām sāpēm nodzīvojusi un viss vēl priekšā.

mums te atkal priecīgi ziemassvētki, pūš un putina un besī ārā, līdz ar ko 6dien uzbūvējām lupatu-spilvenu-štābiņu un ieslēdzāmies ar speisfadžu [fudge/edibles] un filmām, jo ko t' citu, pat uz veikalu neizgāju. annihilation [2018] bija zajebis, 2 brīnišķīgas un ātri paskrienošas stundas, kas nebūs nomestas zemē, pamēģiniet, tāds skaists un kvalitatīvs sci-fi, ar ko aizpildīt black mirror-shaped hole jūsu sirsniņās. the sinner arī nobindžoju, 8.sērijas "vieglas" [viegli traumatiskas] skatāmvielas, forši.

keita viendien man klusiņām iečukstēja, vai nevēlos pievienoties uz pusmaratōnu kādā jaukā 6dienas rītā. es vispār neesmu skrējējs, esmu mēģinājusi un man tiešām riebjas, bet piekritu, jo vienmēr dodu sev iespēju pārdomāt, ja nu netīšām iepatīkas. ar trenažierzāli, piemēram, izdevās. nevaru iedomāties pusmaratōna noskriešanu bez apbedīšanas finišā, bet es pamēģināšu.

izgāšnedēļ aizgāju uz vietējo miniķinīti nostīties journeyman [2017] ar paddy considine, kurš režisējis un tad gariem zobiem pats arī nofilmējies galvenajā lomā [man viņš ļoti patika iekš deadman's shoes [2004] un zombijfilmas the girl with all the gifts [2016]]. pēc filmas bija q&a ar pašu cien. mākslinieku. filma bija drusku par boksu, līdz ar ko diezgan vienkārša, tb tāds vienkāršs stāsts, bet man bija pms un es šausmīgi raudāju un nevarēju apstāties :D cerēju, ka neviens pa ķinīša tumsu neredzēs, bet šeinijs pēc tam aizdomu pilns man veikalā berza tušu no vaigiem. zināju jau, ka nevajadzēja ņemt līdzi, bet negribēju aizvainot neuzaicinot.

nu jau esmu drusku attapusies no londōnas, bet no dzīves gan ne. piedzīvoju vienu no besīgākajiem tūbiņbraucieniem, un es esmu bijusi vienos no tiem ribas lauzošajiem tfl darbinieku streika braucieniem, kur tev seja svešā padusē, kamēr pats deviņos līkumos ar svešu portfeli dibuā. karoč, ar brittany braucām prom no kaķ pāri visām londōnām un iekāpa kaut kāds traks personāžs ar 4 bērniem, stipri uzvilcies, kaut ko tur vervelēja. viena no viņa meitām sāka raudāt un es tā kā gribēju ko bilst, bet viņš vienam arābiska paskata jauneklim teica, ka tūliņās nogriezīs viņam galvu, līdz ar ko motivācija turēt muti strauji skājroketēja, klusēju tāda mutautiņā, saprotu, ka cilvēkam kaut kas ļoti ar galvu nav kārtībā. bet tad iekāpa kaut kādi sadzērušies purni, īstern jūropīan bļe, un sāka palaist muti, bet viņam mute bija lielāka un žesti krietni agresīvāki, tā ka diezgan fiksi tie pļēguri aizvērās un viss vagons bija drusku ahujā. vilciens nekur vairs nekustēja un iejaucās tfl darbinieki, līdz ar ko personāžs ar visiem bērniem tika eskortēts prom. mēs uz pussekundi ieelpojām labu dzīvi līdz pie vemblija stadiōna vilcienā iespiedās piepisušies arsenāla fani ar visu londōnas policiju, uz perōna palika viņiem visiem nāvi sološie totnemas fani. skaicka tūbiņvilcienu gāza riņķī, pļēguri nevarēja izlemt, vai viņi tagadiņ sitīs logus, krēslus, viens otru vai vienkārši dziedās dziesmas, fōnā raudošie bērni un policijas eskortēta grūtniece izmisušu seju. tas viss bija sūds.

ballīte bija čota stipri white collar šogad, jo mūsu mīļo teātri jauc nost un šogad ballīte tika ierīkota century club, kas members-only. un tad tur visi tie vecie raspizģaji savām jaunajām botoksētajām sievām/mīļākajām pāršņaukušies maisās pa kājām, tērpu ziņā arī nebija baigi, kur aci piesiet, pārāk komerciāli un sterili, bet ar brittany noballējām līdz pēdējam tik un tā. pasēdējām arī pie dominatrix beatrixe un tā puika, kas tur katru gadu per. nepietiek ar to, ka viņi kā dominantie man liekas totāli submisīvi, man ir arī aizdomas, ka tas puiks nemaz nav heterō - mani šī doma ļoti uzjautrina, jo visām tām peramajām meitenēm viņš ļoti patīk :)

londōnas maratōns katrā ziņā bija īstens maratōns, tāds action packed un tad tas viss pēkšņi ir beidzies un es atkal esmu iemesta savā ikdienas kāmīšritenī. paldies mīļajām hostēm un fellow ciemiņiem :) man ar londōnu joprojām tādas sarežģītas attiecības, bet laiks tur vienmēr ir labi pavadīts, grozi, kā gribi. šeinijs mani 7dienas vakarā apčubināja un 1dienas rītā, kamēr šmorēja man brokastis, lika skatīties altered carbon. ideja laba, bet drusku sitas cauri lētuma piegarša un agdies, kā man jau zajebaļi tās holivudas staigājošās sešpakas, tas mani tik ļoti garlaiko.

sēžu darbā un gūglēju jaunu dzīvi :) pēdējā laikā knosos, jo nomāc vien stipri mietpilsoniskas dabas problēmas un sāk palikt garlaicīgi - nu, taj's dārgajos brīžos, kad kāmīša ritenis ir uz milisekundi apstājies. zinu, zinu, ščas nakarkaju, bet esmu labiņi iekārtojusies, vienkārši gribās pakāpties drusku augstāk, lai arī ar pārlieku ambiciozitāti neslimoju. potenciālu jau vienmēr var paspēt padirst, reku, tālu nav jāmeklē, miesīgs tēvs, piemēram, tādam spilgtam piemēram pie tam. godavārds, nesaprotu, kā viņam ir izdevies neizdarīt dzīvē vispār pilnīgi neko, par to vien jau vimpelis un atzinības raksts. tādā ziņā varbūt kaut kādas ambīcijas man tomēr ir, mūžam būt self-sufficient un nekad nevienam uz kakla. ir reizes, kad krītu darba ekseļos un izmisumā, jo neesmu kodolfiziķe, kas nozīmē, ka manai eksistencei nav neviena attaisnojuma, bet tas parasti drūmās paģirās un ātri pāriet. bet šodien piesēdos un laikam kaut kas jāuzskicē, vienkārši gribu dzīvot savādāk. tagad jau arī ir labi un brīnišķīgi, bet entrōpijas zobs dara savu un negribu gaidīt, kad stagnācija piešķils manam dibuā uguni, jāsāk apčamdīt varjanti jau tagad.

ar toniju jau paspējām salabt, tb viņš bija nolēmis mani publiski dirsināt, porkē uzmetu viņu uz slīfordmodu konci, uz ko mana atbilde bija ļoti mierīga, bet ne pārāk viņam glaimojoša, khm, un tad visi klātesošie slēpa ķiķi krāgā un viņš pats arī laikam beidzot ieraudzīja, cik tas viss bija stulbi. un palūdza, lai tomēr paņemu viņu līdzi nākamreiz. nu vot, bet šodien taču viņam akaliņ vajadzēja sākt mani raustīt aiz astes - par tādu un šitādu lietu ēšanu/neēšanu, protams. bļā, kā man šī tēma jau ir noriebusies, un man tie ir tikai 2 ciešanu un cilvēku stulbuma pilni gadi, pat bail iedomāties, kā iet senākiem veģetāriešiem u.c. līdzīgi pārtiekošajiem. jo es katrreiz uzraujos - man vienmēr liekas, ka cilvēki moš uzdod jautājumus, jo viņus interesē atbildes, bet tās izrādās lamatas katru fokin' reizi, jo cilvēki vienkārši grib tupi padirsties, pie tam neprovocēti un par tēmu, kas viņus abzalūti nepiš/neskar. labākais, ka man tiešām pofigs, kas tiem citiem uz šķīvja, ka tikai no manis atpišās, lūdzulūdzu, is that too much to ask?

paņēmu 5dienu/1dienu brīvu, jo londōna :) un londōnai vispār "latekss" piestāv, 'cause waterproof, un cibiņballīte sohō, tikai pie kleitām vēl čimpiņ-rimpiņ' jānoskaita. keita arī paņēma 1dienu brīvu, saka, ka bez manis darbā nava izturami, haha, aww. un šeinijs arī to pašu 1dienu - lai es pēc londōnām varu pie viņa atpūsties, khh :)

man bija tik jauka 7diena. pa galvu pa kaklu metos pakaļ savām festivāla aprocēm, jo taluoni tā arī nepienāca, un tad ar šeiniju gājām sleaford mods lūkot, kas bija visnotaļ episki. dziedājām, dancojām un smējāmies par urlām. izgājām arī brīnišķīgās pusdienās mazā japāņu ēstuvē, kur cūkojāmies ar suši [joprojām nemāku pieklājīgi viņus ietūcīt mutē vienā piegājienā, oral impairment ftw]. nopirkām taluonus uz kīnō, bet pirms filmas vēl ieskrējām apčamdīt plates un grāmatas, kur netīšām pazaudējām kādu stundu laika. noskatījāmies 3 billboards outside ebbing, missouri, kas bija afigenna [frances mcdormand! sam rockwell! woody harrelson! un tas rižais narikpuisītis no tvinpīkām, what's not to like?], jo bēdīga un nenormāli smieklīga vienlaicīgi, iesaku jo silti. šeinijs arī priecīgi sit plaukstiņas, kur mēs labi pavadām laiku, un nes man brokastis :)

tonijs pa tam nagļakā man bija atrakstījis, sak', cikos ejam uz slīfordiem. tip cilvēks ar mani nedēļu vispār nerunā, pat nesveicina, cik es slikts cilvēks, vai ne, un tad - opacī - "cikos tiekamies?", itkā nekas nebūtu noticis. aizsūtīju viņam viģiku no konča, tā ka šodien viss labi - joprojām ar mani nerunā, toties sūta jēpastus ar kaudzēm sūdu, kas man jāizdara, jo menedžeris taču, pff. i'm rooting for your balls to finally drop, boy, jo pieauguši cilvēki problēmas šitā nerisina. kaķutante saka, ka tas esot bullijings, un brīnās, kā es to varu izturēt. es, savukārt, nejūtos sevišķi traucēta, jo mani šī situācija nekādi neapgrūtina. joprojām uzdodu profesionālas dabas jautājumus, kad ir vajadzība, un saņemu atbildes [jo viņam, nabagam, jau nav, kur likties, hahā] :)

izgāšnedēļ boksa nodarbībā atgadījās kas neparasts. tur ir viens tāds tumšādains jauneklis, kas ne ar vienu nekad nerunā un trenējas lepnā vientulībā savā zāles kaktiņā. vēl tur ir tāds krīpī naidžels, kas mani besī ārā, jo uzkundzējies visiem vārgulīšiem-iesācējiem [meitenēm, khm khm]  par treneri un stāsta, kas jādara. un es vienkārši, neliegšos, aiz tīras spītības daru pa savam un arī cenšos trenēties atsevišķi, bet viņš man drusku vazājas pakaļ un runā boxing-unrelated huiņu, kas mani neinteresē. un izspēra arī šausmīgi jēlu joku manā virzienā - es nenovēršoties vienkārši turpināju runāt par sportu, jo nu bļe. īsāk sakot, negribēju trenēties ar naidželu, gribēju boksamaisu, kuru tur diemžēl nav baigi daudz, tamdēļ nācās tramdīt tumšādaino jaunekli - pieklājīgi apjautājos, vai netraucēšu, ja papizģīšos ar maisu viņa kaktā, uz ko viņš iedrošinoši pamāja. pēc brītiņa viņš pienāca un sazvērestīgi brīdinošā tonī teica "don't listen to anyone here, they don't actually give a shit about you, believe me". uz brītiņu uzkāros, bet tad teicu "ok, kūl" un turpināju trenēties. viņš šo joku atkārtoja vēlvienreiz un es akaliņ neko, jo neredzēju konteksta un negribējās arī baigi izvērst šo miglaino sarunu caur puķēm. pēc brītiņa pienāca naidžels, lai dotu zināt, ka šis boksamaiss nava manam svaram piemērots un kaut ko tur pavingrojām, un es krāmējos uz māju pusi. tajā momentā akaliņ piepeldēja augstākminētais jauneklis, lai tā kā atvainojoties man pateiktu, ka viņš vienkārši mani gribējis draudzīgi pabrīdināt. vispār nožēloju, ka neizvērsu to sarunu tomēr, jo tagad nevar saprast, ko viņš ar to visu bija domājis. drošības pēc turos no naidžela pa gabalu, jo ticu savam instinktam - vakardien treniņā akaliņ piepisās, gribēja, lai pastrādāju pie pad work, bet es vienkārši atteicu. ļoti gaidu, kad jaunajam trenerim būs nokārtota apdrošināšana un nāks beidzot strādāt, lai man vispār vairs nekad nebūtu ar kaut kādiem lohiem jārunā.

un tonijs, izrādās, ir ar mani sadirsies, nesveicina un nerunā kopš pirmdienas, kas pofig. neesmu pārliecināta, kuru kājiņu pieaugušam cilvēkam esmu nominusi šoreiz un, godīgi sakot, nepiš, gan jau kaut kāda sezonālā pārliekās emacanalitātes saasināšanās. bet biju mums abiem sagādājusi taluonus uz sleaford mods un skaicka es ar tādu rūgumpodu nekur neiešu. iešu ar šeiniju, ha :)