peaceful rebellion

16 Septembris 2020 @ 11:51

information goes in, reality comes out

mans iemīļotais soliņš parkā atrodas mazā skvēriņā ar zāles pleķīti centrā un ornamentālām dobēm. tieši lasīju grāmatu par psihopātiem, kad pār skvēriņa zaļo zōnu uz manu pusi sāka drasēt vīrietis spilgti sarkanā kreklā ar diezgan muļķīgu sirmu zirgasti pārāk tuvu pierei, that got my attention, kā arī viņa mērķtiecīgais solis stipri tukšajā un klusajā parkā. vienīgie trokšņotāji bija neirōtiski bizinošās vāveres, kurām šodien aiznesīšu riekstus. vīrietim līdzi bija mazs sunis, tāds kā jack russel vai kaut kas līdzīgi hiperaktīvs, mouse vārdā - tas mani nomierināja, psihopātiem nav iemesla turēt mājdzīvniekus. "what's that then?" viņš man jautāja un es jautājošā neizpratnē pacēlu acis, "and don't tell me it's a book, i know it's a book, i mean what kind?". "it's about psychopaths and it matches your shirt", es atbildēju, pagriezusi pret viņu grāmatas spilgti sarkano vāku. viņš saviebās, tādā kā mākslotā satraukumā, un teica "hopefully, that's all that i've got matching with that" un nogāja gar mana soliņa tālāko galu lejup pa slīpu nogāzi, kas man aiz muguras. es pat sajutos mazliet uzjautrināta, jo būtu bijis smieklīgi satikt īstu psihopātu brīdī, kad parkā lasu par tādiem parciņā zem egles apracējiem, bet ap to laiku es situāciju jau biju izvērtējusi kā drošību neapdraudošu. viņš par to vēlējās parunāt, bet vairāk tīri paņirdzot par torijiem, "do you think it's prerequisite to be one of those to be in the government?", vienojāmies, ka tas ir diezgan acīmredzami, vispārīgs žests uz our immediate surroundings.

atnākot mājās, nolēmu drusku pastrādāt un fōnā uzliku viena podkāsta random sēriju, kur sieviete stāsta par to, kā gājusi cauri parkam un viņai uzbrucis vīrietis ar nazi, tāds sporta drēbēs un sirmu zirgasti. universe, i'm not sure what you mean [most of the time, really].

podkāsts, starp citu, interesants, ja interesē vienkāršu cilvēku dīvainie stāsti. viennakt nevarēju aizmigt un uzliku random sēriju par sievieti un suni, kas mani noveda līdz tādām kā prieka un aizkustinājuma asarām par cilvēku nežēlības un labsirdības spektru un cik tieši tas var būt plašs. podkāsta "this is actually happening" 84. sērija "what if you staged a dramatic rescue?".

vēl man ļoti patīk berlinē bāzētais serjāls counterpart, kur var vilkt visādas jautras paralēles ar dark [tur pat aktieri pārklājas, ursprung!!] un tales from the loop, do recommend.

Garastāvoklis: very amused

Mūzika: Death In Vegas - Scorpio Rising

3 komentāriji | iecementēt

11 Septembris 2020 @ 11:24

plague time invisibility pajamas

vakardien pirmoreiz kopš marta biju pilsētas centrā un redzēju apmēram, kā izskatās apokalipse. pirmkārt, jau pirmā birojā atsēžamā diena, kas bija morāli graujošs un besīgs pārdzīvojums. nespēju noticēt, kā savulaik tur dirnējām 5 dienas nedēļā, tas bija tik grūti un neērti. spožā flešbeka salūtā man nāca pāri visa tā trauksme un besis, kas mani savulaik ik dienu nomāca. izrādās, pie visa vainīgs bija darbs birojā, nu, un, neliegšos, konkrētais uzņēmums, kurā pandēmijas dēļ tagadiņ esmu iestrēgusi. galvenais priekšnieks ir vienkārši inde, fokin' brexit'a fanbojs, līdz ar to arī vīruss viņam liekas diezgan ņirdzīga padarīšana, nekas vispār nav pierē ņemams, viss tiek mačō izsmiekla caurejas apšļākts. rō tā bja pēdējā darbadiena, kas vispār ir liels pārdzīvojums, viņš bija brīnišķīgs darbakolēģis. bijām novākušies neliels bariņš, kas gribēja mīļi atvadīties pie kāda dzēriena. priekšnieks jēpastos izlikās, ka kaut ko organizē, bet izrādījās, ka plāns ir vienkārši ieiet bārā un dzert, nemaz nepainteresējoties, kādi šobrīd ir noteikumi un kā notiek rezervācijas. mūsu bija 9, bet šobrīd nav ļauta tāda drūzmēšanās, maksimālais pārtijas izmērs ir 6 cilvēki. priekšnieks sūca savu aliņu pusatpogātā kreklā un skaļi ņerkstēja par stulbajiem noteikumiem kamēr es ar šeiniju atvadījāmies no rō un vienkārši gājām prom, bāra personāls atteicās apkalpot mūsu un IT džeka purniņus, kas ievēlās drusku vēlāk. mūsu mēģinājums pievienoties darbakolēģiem tika tulkots kā soc. distancēšanās noteikumu pārkāpums, fair enough. aizkāpām 2 kvartālus līdz mūsu takša izsaukumvietai un pa ceļam bija tikai sīceni kļančījoši bezpajumtnieki. viens tāds diezgan traks mums prasīja ceļu un, kad šeinijs iekrita šajā slazdā un sāka rādīt, uz kuru pusi ejams, tas lohatrōns sāka kļūt arvien uzbudinātāks un sāka mūs bombardēt jocīgiem jautājumiem, aizmeta pa gaisu savu čipšu paku un sāka dejot. teica, ka viņam vispār diezgan vientuļi un mēģināja uzsākt ar mani sarunu, uz ko es tikai turpināju klusiņām atkāpties pāris soļus tālāk. pastāstīja, ka esot bijis cietumā, tīri to meet new people, as you do. tad piebrauca taksis, kurā mēs ielecām vienkārši olimpiskos tempos kamēr trakais idiņš dejoja ap ceļazīmes stabu. taksists teica "perfect timing, innit?", uz ko es teicu, ka neizmērāmi priecājos viņu redzēt :) visam bōnusā pilsētas centrā aizvērusies kaudze veikalu un ēstuvju. vislabākās vegānās virtuļnīcas vietā ir ieperinājies viens no tiem "glamūrīgajiem" humpalniekiem, kas tēlo recycled fashion, bet realitātē tur nav nekā mugurā velkama, tas man sāpēja visvairāk. būtu labāk aizklapējuši sūda primark'u un tam līdzīgos sūdu šķūņus.

viendien bija atnākusi ciemos emma. viņa tagadiņ arī pierakstījusies tajā psihoterapeitu kantorī, kas mani izvilka no bedres. viņa strādā citā nodaļā, kur viņas stulbā priekšniecība viņai liek dirnēt birojā vecās labās 5 dienas nedēļā, kā rezultātā norāvusi panikas lēkmi. priekšniecība vispār tēloja, ka dzen mūs atpakaļ birojā mūsu psih. veselības labā, jo vajagot taču socializēties un nejukt mājās prātā. realitātē, emma stāsta, ka tas izskatās tā - viņa visu dienu sēž ar seju sienā, pārējie 2 kolēģi sēž ar austiņām ausīs 8 stundas dienā, pusdienlaiki komunālajā virtuvē arī noliegti, uz ko viņa priekšniecei teikusi, ka drusku depresīvs razklads vispār. priekšniece atbildējusi, ka, reku, tu arī paņem austiņas lol. tad emma mēģinājusi sarunāt strādāšanu no mājām pāris dienas nedēļā, tur vismaz draudziņš un teļļuks fōnā, bet nava ļauts, ciešanas macht frei. baidos, ka pie tādiem uzņēmuma noteikumiem pat veselai terapeitu komandai nevarībā nolaidīsies ķepiņas, psc.

es neesmu gatava rudenim, doma par to vien jau mani pārklāj smacējoši smagu segu. nāk virsū otrais vilnis un es jau tā jūtos nocietusies līdz pēdējam, cik ļoti man vajag kaut kur aizbraukt. mierinu sevi ar domu, ka mani iekšējie resursi vēl nav izsmelti un es vēl atradīšu sev jaunas izklaides un nodarbes. tur ārā viss jūk un brūk, bet manī iekšā ir maziņš cietoksnītis, kura drošībā es patveršos, un vienudien atkal izlīdīšu saulē un sasildīšu ķepiņas uz silta akmens, kur nometīšu veco ādu.

Garastāvoklis: īstenībā neslikts

Mūzika: Inspiral Carpets - She Comes In The Fall

9 komentāriji | iecementēt

02 Septembris 2020 @ 11:02

cabin fever doesn't raise temperature in cabin hotties

beidzot esmu atradusi savam slinkuma līmenim vispiemērotāko našķi, tas ir tik vienkārši, ka es tagad brauniju cepju reizi nedēļā. ricept v stuģiju:

1) 4 vidēja izmēra vai 5 mazi uz palodzes saskumuši banāni;

2) 250ml zemesriekstu sviesta;

3) kādas 3-4 lielās karotes nesaldināta cocoa powder;

4) kaut kādas 4 lielās karotes brūnā [vai jelkāda cita, really] cukura, var arī uz pusēm ar kļavu [vai nekļavu] sīrupu;

5) tējkarote cepampulvera un šķipsniņa sāls;

6) tāfelīte baltās šokolādes vai jelkas cits, ko gribās uzmest pa virsu.

banānus saspaida ar dakšu līdz pļurziņai, visu sajauc, piemēram, ar blenderi, ja tāds ir - es jaucu manuāli [mēdzu arī piejaukt lielo karoti kokosriekstu miltu, lai arī oriģinālajā receptē tie nav minēti, iesaku]. kūkas formas vai tamlīdzīgas pannas man nav, tamdēļ ieklāju cepampapīru stiklenē, iehujārīju tur braunija masu, pa virsu izkaisu sagrieztu vegāno balto šokolādi un uz 25 minūtēm iemetu cepeškrāsnī 175-180 grādos. man vislabāk garšo kārtīgi atdzesēts ledskapī un tik daudz, ka nevar paiet.

draudziņš vispār man nodarījis gauži un nopircis fokin' svarus, kas tagad vannasistabā uz mani caur pieri glūn un sauc par resnu :)) esmu sasniegusi savu rekordsvaru, bet katru dienu vingrodama jūtos viegla un lokana, un jaunās formas iepriecina. vismaz ir kaut kas muskuļmasā konvertējams. daru jōgu pilnīgi citā kvalitātē, vispār ļoti patīk vingrošana vienītī, diez vai jelkad atgriezīšos trenažierzālēs. smieklīgā kārtā atkal esmu iestrēgusi tajā starp-izmēru aizspogulijā, kur mans ierastais izmērs šur tur par šauru, bet nākamais joprojām par lielu. liekas, ka apģērbu ražotāji vienkārši nesaprot, ka īsie resnuļi plešas tikai horizontālē, ne vertikālē :)

kas neiepriecina - priekšnieces priekšnieks ir izdomājis, ka viņam piegriezusies mājasdzīve, jo tur ir sieva un bērni, tamdēļ viņš no nākamnedēļas, kā jau pilnīgs auns, pērsies 2,5h no dienvidiem uz mūsu biroju un dirnēs tur 3 dienas nedēļā, laikam tīri uzvalku izvēdināt. tas mums, mirstīgajiem, būtu pofig, bet viņam būšot garlaicīgi birojā vienam, tamdēļ mēs pa vienam [vai diviem] arī būsim spiesti piestaigāt uz birojmāju, nu tur pāris reizes nedēļā. ieviesīšot rotu, kas realitātē nozīmē, ka katrs tupēs birojā kādu reizi vai divas mēnesī. un principā tādas atgriešanās normālajās sliedēs vairs nebūšot, varēs strādāt no mājām un taj's retajās birojdienās būs saīsinātais darbalaiks. es gan īsti nezinu vairs, kas ir birojs un tā iemītnieki, un kas ir modinātājpulkstenis un pieaugušu cilvēku drēbes. agdies, un socializēšanās! sātan, atpestī. neesmu tādam sistēmas šokam gatava.

Garastāvoklis: oh

Mūzika: New Order - Temptation

9 komentāriji | iecementēt

18 Augusts 2020 @ 12:34

we'll find each other when it's time

brālis ar ģimeni izveica savus covid testus un aizbrauca roudtripā [jo ar lidmašīnu vēl nevar] uz krieviju uz gadiem četriem.

māte tā starp citu vakarnakt atraksta, ka viņas draudziņš trauc uz spāniju uz pāris mēnešiem paostīt gaisu, šance jau sarunāta, un ka viņi abi drošvien arī pārvāksies uz zemēm tālām un [pagaidām] neaizsniedzamām. abas manas māsīcas arī pēdējos padsmit gadus ir mētājušās pa asv, krieviju, čehiju, uzbekistānu, poliju un spāniju un vēl gan jau kaut kur, nespēju vienmēr izsekot. moš mums gēnos kaut kas tāds, maniem vecvecākiem arī katram sava tautība.

māte gan nekad mūžā nav ceļojusi, bērnībā vienīgi uz baltkrieviju pie radiem - vectēva moča blakusvāģī ar mazo māsu klēpī. vecmāmiņa arī brauca ar moci, ar tiem garajiem, melnajiem gumijas cimdiem pāri elkonim. mēģināju nesen feisbuķī atrast radus krievijā [no tēva puses], kurus satiku gandrīz 20 gadus atpakaļ. trakā vecmāmuļa, kurai vienīgajai varētu uzprasīt pareizos uzvārdus un telefōnnumurus, jau aizsaulē. šarmantā, garās, tievās vogue cigaretes smēķējošā vectēva māsa nomira 2 nedēļas pēc mūsu toreizējās vizītes. atceros viņas meitu, kas skaisti spēlēja klavieres, nodarbojās ar jōgu un gulēja uz koka dēļa ar pagalīti spilvena vietā un nonšalanti mētājās 3stāvīgajiem, un viņas dēlu skaistiem, gariem, tumši lokainiem matiem, viņu žiguli un tepiķus pie sienas arī atceros. tad tur vēl bija radinieces, no kurām viena izskatījās stipri mongōliska un viņu negribēja nepilngadīgu laist pāri latvijas robežai, jo viņa neizskatījās savai mammai radnieciska. atceros, ka viņām bija bail braukt pie mums ciemos uz māsīcas kāzām, jo vietējā televīzijā tolaik populāri bija stāsti par to, kā latvijā krievus sit.

visvairāk laikam satraucos par faktu, ka māte 2 mēnešus dzīvos vienītī. viņas iepriekšējais brūtgāns kādu laiku viņu stalkoja, viņš bija pilnīgs psihopāts. vairākas reizes bija nācis pie mātes uz darbu, kur dabūja pa seju no apsarga, un citā reizē - no mātes tagadējā draudziņa. māte diezgan bieži brauc uz darbu un no ar ričuku un 1reiz tas lohatrōns bija viņai sekojis, lai uzzinātu, kur viņa tagad dzīvo. māte tamdēļ bija pabraukusi mājām garām un piebraukusi pie meža, nometusi riteni un pieskrējusi pie dīķa, kur zvejojošie draugi viņu bija paņēmuši laivā un aizairējuši līdz mājām. viņa bija sūdzējusies policijā, bet tie jau neko, jo tie visi draudi un nebeidzamie telefōnzvani cauru nakti, bloķētie numuri un telefōnzvani no jauniem numuriem jau neesot zila acs vai nazis ribās. kādu laiku tagad ir miers, māte saka, ka viņš laikam ir pārvācies. raduraksti un mīlasstāsti - things we cannot master.

Garastāvoklis: hmm

Mūzika: Frankel - Signal To Noise

7 komentāriji | iecementēt

07 Augusts 2020 @ 16:30

the new fatter me

es laikam nerakstu, jo nav, par ko pačīkstēt khh. kopš man vairs nav bēdīgi, man ir izveidojusies alerģija pret visu bēdīgo un kaut nedaudz skumīgo, pat lēnu, minōrīgu mūziku. varbūt tās ir bailes, ka mani kaut kas atkal ievilks tajā sūdu atvarā, no kura tikko esmu tikusi ārā. un būtu grūti arī uzskaitīt visas foršās lietas, kas notikušas.

ciemos bija atbraukusi keita, mūsu pirmais ciemiņš. nebijām redzējušās kopš marta, izgājām garā pastaigā pa parku, izveicām pikniku - abas bijām atnesušas mājās taisītu humusu un pašceptas kūkas - sauļojāmies un tarkšķēdamas laiski spļāvām ķiršu kauliņus. atradām trōpisko māju, kur rīt ar šeiniju iesim meklēt istabas augus un vēl kaut ko kaut kur zemē iespraužamu [šeinijs ir aptracis, we have a [non-problem] problem]. apstaigājām rajōnu un es tiku pie saulē apdedzinātas sejas. pasēdējām dārzā, ledusūdeni strebdamas, un kvalitatīvi patērgājām par ēšanas traucējumiem un ko vispār nozīmē veselīgas attiecības ar ēdienu un sportu, un sieviešu veselību kopumā.

brāļa ģimene tūliņ pārceļas un rosās pa dzīvokli, cenšoties to izvākt un labiekārtot īrniekiem. viendien rīkojām videō sazvōnu, lai izšķirotu kastes ar manām mantām. pa lielām šaibām viss lidoja misenē - vispār nobrīnījos, cik ļoti maz man tās rocības bijis, un arī tas mazumiņš pavisam aizmirsts. māmiņa laipni pieteicās manas iepriekšējās dzīves pārpalikumus nobāzt savos bēniņos, tak jau nākotnes arheolōgiem par prieku.

cīnos vienīgi ar rīta bezmiegu - tas ir tā, ka vakarā priecīks atplīstu, bet šausmīgi agri vai nakts vidū mostos un izmisīgi vāļājos visās iespējamās un neiespējamās pōzās. tiku pie cbd eļļas, bet vēl nesaprotu, vai tā strādā, jo lietoju reti, man vienkārši negaršo. ļoti priecājos, ka saitā, kurā savulaik pirku toiletrijas, tagad varu dabūt arī cbd produktus un sex toys lol, ļoti parocīgi. rotaļlietu iesaku, tur vispār ļoti piemīlīgi un pat eleganti dizaini - noņirdzāmies gultā, jo tai ir viens setings, kas totāli izklausās pēc nenormāla dabstepa motōrzāģa :)) tiku arī pie pirmšķirīgām nagulakām un menstrual cup. atzīšos, ka tas ir vienīgais produkts, no kura lietošanas man ir bail, bet es sev apsolīju vismaz pamēģināt, jo ļoti interesē videi draudzīgāks risinājums un tas ir tik ļoti lētāk nekā specializētās apenes.

īsāk sakot, to vien daru, kā rūpējos par sevi un nekas cits mani šobrīd neuztrauc, ommm.

Garastāvoklis: :))

Mūzika: Ron Gallo - Young Lady, You're Scaring Me <3

3 komentāriji | iecementēt

30 Jūnijs 2020 @ 16:48

let the grass grow on your old [neural] pathways

negribu vaimanāt, jo zinu, ka brālim tā ir prieka vēsts, bet viņš ar ģimeni pārceļas uz maskavu uz dažiem gadiem. fokin' maskavu, bweh. nespēju noticēt, ka covid dēļ nepārcēla datumus tālāk vai neatcēla vispār, tik besīgi. un besīgi, ka neviens nesaprot, par ko es uztraucos, tip neirōtiķe vulgaris. bet viss labi, ja terapija man jelko ir iemācījusi, tad tā ir palaišana vaļā un pohuj-mantras. sarunājām, ka tad, kad beidzot varēs ceļot un pandēmija būs beigusies [if ever], tad mums būs tikpat forši z-svētki kā toreiz romā :) iekodu mēlē, lai nepalaistu gaisā šaubas par tiem tuvākajiem z-svētkiem, jo es redzu, kas notiek jūkejā un diemžēl zinu, ka nekāda ceļošana tuvākajā laikā notikt nevar. un mātes draudziņš vienubrīd bijis kā aptracis ar ideju par pārcelšanos uz spāniju, kas būtu vēl viena nospriegota stīga pakausī, par ko nervozēt; vēl vienas uzraktas un nepārstādāmas saknes. bet es pati pat iedrošināju, jo viss negriežas ap mani un pārmaiņas ir labas.

mēs gan ar draudziņu esam priecīgi iebarikādējušies un ļaujam kurjeriem mums visu pievest pie sliekšņa. izgājienā uz veikalu izgāšnedēļ biju vienīgā ar masku uz sejas, cilvēki nepamatoti atslābuši un 4.jūlijā vēršot vaļā krogus, kas atmaksāsies ar jauno vilni rudenī. pirmoreiz mūžā novaja volna izklausās vēlamāka nekā tas zarazas cunami, kas rudenī droška nonesīs nhs uz neatgriešanos. krājam naudu, cik spēciņa, jo nava zināms, cik noturīgs būs mūsu uzņēmums pret šādiem pārmaiņu vējiem - pagaidām turās, tpu tpu tpu, manos ekseļa tābeļos baigo izmaiņu itkā nav. uzņēmums bija palaidis riņķī aptauju, kurā šokējoši 40-48% kolēģu nevarot sagaidīt, kad varēs atkal ļerkstēt pa kaktiem un strēbt neverending tējiņas biroja bezgaisā, bļā. priekšniece gan teica, ka mūsu nodaļa pat pie birojlaišanas būs velkomēta strādāt no mājām, cik uziet, jo produktivitāte mums neklibojot. tas priecē, ņemot vērā, ka sev apzvērējos un arī sirsnīgi praktizēju darīt tikai absolūto minimumu un nesēdēt pie kompja bezjēgā. aizņemtās dienās tās ir 4 stundas max - tas par visu to neproduktīvi nodirnēto un principā podā nolaisto laiku, kas pavadīts birojā iepriekš :)

vakar bija pēdējā sesija ar terapeiti. no sākuma domāju, ka par pēdējo sesiju viņa joko, jo es vārījos par bessel van der kolk, bet es viņai piekritu - minu pedāļus pati un var laist vaļā :) pieteica, lai nākot atpakaļ pēc 10-12 nedēļām, ja nu gadienā "fkaties, mamm, bev vobiem" gadās. bet es daru mierīgu jōgu un mūziku, zīmēju un plānoju iekārtot dārziņu, kur palocīt muguru, ravējot nezāles dobē un galvā. jūtos kilometru izaugusi un viss liekas skaidrāks, un, galnais, aug iekšējie resursi, kuru man vienubrīd bija šausmīgi maz. kaut vai fakts, ka miegs ir atkal draugs, jau vien ir norasojuša šampanieša vērts. here's to new neuropathways, cheers! alsō, no sirds iesaku veg jerky, tas ir labākais, kas pēdējā laikā ar manu muti noticis :)

Garastāvoklis: ++

Mūzika: Psychedelic Porn Crumpets - My Friend's A Liquid

6 komentāriji | iecementēt

02 Jūnijs 2020 @ 16:24

buying: a metal box on a leash that burns bread for breakfast

nēnu, what is my life now, vai ne? pa šo nedēļu nogāzti kalni, izraudāti spaiņi un izņirgta vismaz viena plauša. pie ievākšanās sanāca smiekli par kaimiņiem - kaimiņš kaut ko ņemās pa mājas priekšas mauriņu, sasveicinamies, blāblāblā, bet tad ievēroju, ka katrreiz, kad izskrienu pie krāvējiem pēc kastēm, viņš iztaisnojas un verās manī neizpratnes rotātu seju. tad atcerējos, ka pirms mums te dzīvoja viens pāris, kurā meitene bija par mani augumā mazdrusku mazāka, bet ar manu matukrāsu, nodzītiem matiem un tuneļiem, līdz ar ko kaimiņam laikam normāls glitch in the matrix, i mean what are the odds, right? :))

šodien piedzīvoju savu trešo terapijas sesiju, kas bija lieliska vispār - pat terapeite vairākas reizes apraudājās. runājos ar šeiniju pēc fakta un viņš tāds "lol, baby, why did you make your therapist cry!?" un es tā īsti nezinu, vienkārši sanāca ļoti sirsnīga saruna - man jau pēc pirmās sesijas likās, ka viņa saprot exactly, par ko es runāju. viņa ir diezgan aizrautīgs sarunbiedrs, atzinās, ka viņai patīkot ar mani runāt, tip 'cause i make sense. nebiju izpildījusi visu mājasdarbu, kas radīja sarunai ļoti auglīgu augsni un abas vairākas reizes ņuņņājām. sarunājām nākamo sesiju, lai arī pašai ir sajūta, ka drīzumā jau varēsim šķirties. viņa man ir ļoti palīdzējusi saprast, ka esmu diezgan veselīgs mincītis un ka man ir spēciņš un varēšana, kas dažreiz aizmirstās. un, ka pati spēju sev radīt tos optimālos apstākļus savai izaugsmei. un cbt labākajās tradīcijās iedeva man pāris "ieročus", kas tiešām palīdz. pēc tam bija arī ļoti derīga, veselīga un atklāta saruna ar šeiniju, kas, cerams, palīdzēja mums abiem.

man gan liekas, ka mums abiem ir drusku ptsd pēc iepriekšējās dzīvesvietas - gandrīz apraudājos, cik mums tīra un kārtīga virtuve, aiz priekiem laidāmies dancī. un sapratu, ka manām nedienām ar ēdienu laikam bija visnotaļ tiešs sakars ar to. mums gan šobrīd nav ledusskapja, bet tur ļoti palīdzēja vietējā ēstuve, kas piegādā snogšibāķeļnus un asus vegānos burgerus ar sweet potato fries. vakar nomedījām vegānos duck rolls un šorīt izmetu sevi no gultas pašā rīta agrumiņā, apvilkos skaistu baltu kleitu un izskrēju pēc brokastīm un vegānajiem steikiem vakariņām. un darbu arī visu sarāvu kā traka ar visu terāpiju pa vidu, kaķutante vēl atmeta ziņu, ka vāj, ku' ar mani labi strādājās, ļoti mīļi.

un te arī neliela šeinija appreciation atkāpe - kamēr vārtījos pa ķiseniem, viņš vakar bija izberzis tepiķi viesistabā. kamēr vēdinājām pirmo stāvu, paskeitojām pa māju un uzsitām bumbu, khhh. nav tikai, kur atdzesēt kaut kur kastēs uzrakto prosekō [sapratām, ka nevienam no mums viņš nepieder, bet kam tad??], kuru bija plāns šovakar sasist pret jauno dīvānu, jo jāsvin taču :))

Garastāvoklis: diezgan zajebis

Mūzika: MGMT - Little Dark Age

17 komentāriji | iecementēt

22 Maijs 2020 @ 16:47

pseudepigrapha? i don't even know her!

jau no paša rīta ļoti cīnījos, bet šodiena tomēr izvērtās ļoti jauka. pienāca jaunais īres līgums, kas jāparaksta. atnāca arī brīnišķīga kartiņa un vegānās trifeles no keitas. viņai šobrīd tik smagi iet, bet tik un tā atcerējusies par mani, līdz ar ko bezmaz sajutos vainīga, cik ļoti sapriecājos. šeinijs pa kluso bija viņai iedevis adresi :) šeinijs alsō pa kluso mums, izrādās, jau noorganizējis pārvākšanās servisu ar milzīgu actual pārvākšanās vāģi, kas nozīmē 1 [vienu!] fiksu pielādi/izlādi. turiet īkšķīšus :)

otrā sesija ar terapeiti arī izdevās. viņa saka visu to, ko es jau itkā zinu, bet tik un tā ļoti noderīgi padomi nāk ārā :) šoreiz iedeva mājasdarbu, bet tas šobrīd liekas tik insurmountable, ka pieķeršos kaut kad tuvāk nākamajai sesijai. attālinātās sesijas vispār ir smieklīgas - piemēram, dabūju dzirdēt, kā terapeite skrien cauri saviem apartamentiem, visādām lietām grabot un krītot, lai tiktu līdz durvīm, jo pastnieks atnācis :) mums diezgan neformāla gaisotne, abas droška pidžammās. un patīk, ka viņa ļoti daudzas manas bažas un šaubas nolīdzina līdz ar zemi - tāds kā briļļu tīrīšanas serviss, jo, izrādās, es daudz ko redzu [un [pie]redzēto tulkoju] nepareizi. nu tur, things vs perception of things, ļoti interesanti.

alsō, izrāvu cauri vienu pirmšķirīgu grāmatu, palikušas kādas 20 lappuses, kuras glābāju kā pēdējo, garšīgāko kumosiņu, jo negribu vēl šķirties - džona ronsōna psychopath test, viņš arī atbildīgs par men who stare at goats. ik pa brīdim pačekoju, vai esmu sapratusi pareizi un šitas viss tiešām balstīts patiesos notikumos, jo gārdzu un hujēju ik pēc lappuses. visa tā epopeja ar david shayler, izbijušu MI5 aģentu, likās absolūts kosmoss. piemēram, norāva jumtu darba sludinājums, kurā rakstīts vienīgi "godot isn't coming", kurš izrādījās MI5 izmestā makšķerīte - šādi viņi vervējot cilvēkus, prikaļi? un darba intervija viņam bijusi vienā no tottenham court road ēkām - saprotiet, milzīga ēka, kurā nav vispār pilnīgi nekā cita - tikai konsjeržs un intervētājs, tottenham court road'ā! david shayler 1997. gadā izčakarēja gadafi atentāta mēģinājumu, uzsitot slepeno infō gaisā vienam sūda tabloīdam par 20,000 mārciņu un aizbēga uz franciju. skaicka noķēra un viņš vēlāk sajuka prātā pavisam, bet stāsts pat nav par viņu - stāsts sākās par psihopātiem un vēlāk iztirzā dažādās mijiedarbības starp tiem, kas skaitās psih. veseli un kuri tādi [varbūt] nav, par ekspluatāciju, par ambiguity of psychiatry, par lizard people, par mūsu pašu ētiku un huiņu, ko patērējam [un uz kā rēķina], par scientology of all things! garšīgi un ņirdzu no vāka līdz vākam :)

alsō, alsō, kolēģis džō šodien ticis pie bēbīša [via the wife], kas mani šodien arī ļoti iepriecināja. šeinijs tieši šorīt vēl rādīja man bēbīšdāvanu, ko viņiem atradis, jo dzemdības vispār bija "plānotas" nākamnedēļ, khh, tagad pat nezinu, uz kuru adresi ko pasūtīt un argghh :)

Garastāvoklis: <3

Mūzika: The Middle East - Jesus Came To My Birthday Party

iecementēt

15 Maijs 2020 @ 12:00

survival of the silliest

ņemot vērā, cik maz vispār šobrīd notikumu, garastāvoklis vienkārši fokin' bipolārs! viņvakar tiktāl nobesīju šeiniju, ka viņš aizgāja no manis slēpties viesu guļamistabā. to be fair, mēs abi esam spītīgas dirsas un kompromisi mums nenormāli klibo. spalvas pa gaisu, es jau sāku skatīties, kur es varētu tīt makšķeri, jo noriebies bija pilnīgi viss - manas 4 sienas, es pati, saule un tās trūkums utt. un tad liktens nolēma, es pat nezinu, vai nu beidzot palaist grožus vaļīgāk vai tieši ieņirgt sejā, bet piezvanīja āģentūra, lai ziņotu, ka maija beigās varam nākt parakstīt līgumu un savākt jaunās mājiņas atslēgas lol. šorīt jau modāmies pavisam savādāk, jo gaisma tuneļa galā žilbinoša - likās, ka, ja šovasar netikšu pie sava dārza pleķīša, būs jāgriež vēnas :))

un ar terapeiti kaut kā pastulbi sanāca - viņa ir forša, bet šī terapija ir īslaicīgā, līdz ar ko baigi dziļi laikam nenirsim. bet es runāju! pirmajā sesijā no manis vienkārši viss gāzās ārā un terapeite teica, ka es jau tā izklausos pēc diezgan self-reflective cilvēka un man vienkārši vajagot vairāk ieroču arsenālā. vēl teica, ka mani coping mechanisms man noteikti palīdzējuši izdzīvot bērnībā, bet, ka esot vēl arī citas metōdes un attieksmes, ko neesmu apguvusi, jo nav bijis, kas ierāda ar piemēru. viņai ir tik mierinoša balss un viņa arī diezgan daudz runāja, kas ļoti palīdzēja - gari monolōgi mani nogurdina, bet tas pingponga formāts forši pavēra verbālās slūžas un, izrādās, es spēju sakarīgi noformulēt, kas par vainu, pārpratumu nebija. viņa jautāja "what makes you think you're not at risk of suicide right now?", uz ko atbildēju, ka "just the fact i've reached out to you i see as an act of hope, i guess i'm not giving up just yet" un nodomāju, cik smags [atbildīgs] ir terapeita darbs. kaut kad ļoti sen pastrādāju dažas dienas vienas prakses recepcijā un tur terapeite lūdza ar viņas klientiem tikai sasveicināties un nekad nejautāt "how do you do?" vai "how are you?", jo pat tas var būt trigerējoši [tur bija bijis nelāgs precedents]. nākamā sesija 1dien, kur tad asināsim manus nazīšus. gribu gan atrast kādu ilgtermiņa terapiju.

un kurš nominis jz.kantam kājiņu? kur palika?

Garastāvoklis: paēdis :))

Mūzika: Manfred Mann's Earth Band - Visionary Mountains

8 komentāriji | iecementēt

05 Maijs 2020 @ 12:25

danger of addiction, stranger than fiction

noskatījos pāris dokumentārijas, kurās iegrimu līdz acīm. three identical strangers [2018] bija vienkārši pižec - par ņujorkas ebreju bāreņiem un.. negribu te izbērt spoilerus, skatieties labāk paši. atgādināja lebensborn bērnus, tikai in the land of the free, līdz ar ko mans apakšžoklis vēl ilgi dzīvoja pa zemi pēc šitā.

cracked up [2018] arī izrāva sirdi. atzīšos, ka nekad neesmu pievērsusi SNL sevišķu uzmanību, līdz ar to nezināju darrell hammond, bet pēc noskatīšanās jutos viņa aprakstītajām psiholōģiskajām cīņām un viņam pašam ļoti tuva. ļoti rezonēja viņa teiktais par klusējošo smadzeņu kreiso puslodi ar visām no tā izrietošajām sekām un ka ~"you get hit by a car and you're not ashamed; you get injured mentally and you're suddenly ashamed". un viņa ārsta teiktais "it's not mental ilness, it's mental injury". nevarēju tikt pāri šim sitienam pa iekšām un noskatījos arī UCLA hostētu pasākumu [sākas ~20. minūti] par godu dokumentārijai, kur arī brīnišķīgā režisōre michelle esrick runāja par to, cik briesmīgi ir dzīvot dzīvi nezinot, kas tieši tev kaiš. hammond pastāstīja arī par to, cik daudz viņam bijis terapeitu un psihiatru, kuri čerez žopu viņam diagnosticējuši šizofrēniju un vēl visu ko, bet nebija rakuši gana dziļi, lai atrastu saknes īstajai zarazai. tas ir biedējoši, cik daudz cilvēku nes sevī šīs megatonnas smagās nastas un brīnās, kad slīkstot nespēj izķepuroties [oh hi]. visvairāk laikam šokēja režisōres teiktais par traumas definīciju - jautājusi psih.traumu speciālistam, kas vispār skaitās trauma un atbilde ir itkā tik vienkārša un visaptveroša, bet arī savā ziņā counter-intuitive, "trauma is when your reality isn't known or seen" [ugghhh].

noskatījos arī a secret love [2020] par lesbiešu pāri, kas ir kopā 65+ gadus un par viņu ļoti vēlīno iznākšanu no skapja un par visu to social conditioning, kas dara pāri pilnīgi visiem iesaistītajiem. un mēs jaut itkā visi zinām, kā tas vēsturiski apmēram izskatījies, bet first-hand liecības no cilvēkiem, kas '50. gados lekuši ārā pa logu no gejbāra, lai netiktu arestēti vai bijuši spiesti dekādēm ilgi tēlot attālus radiniekus saviem mīļotajiem [because marriage laws], lai tikai izdzīvotu un varētu būt blakus tiem, ko daba un veiksme viņiem uzdāvinājusi, manā sirsniņā iededzināja jaunas dusmas pret visu to normalitātes propagandas sūdu, pret paštaisnajiem sapuvušo trad. ģim. vērtību zombijiem un tik nekaunīgi oficiālo human experience devaluēšanu - itkā mums būtu ierobežots daudzums tiesību un, ja kāds vēl tiek pie tiesību šķēles, tad tavs tiesību kukulītis maģiski sarūk, pretīgi un tik cilvēciski [vissliktākajā šī vārda nozīmē] vienlaicīgi. vēl ļoti interesanti bija uzzināt par pirmo sieviešu beisbōla līgu '40.gados un kā jaunkundzes bija spiestas spēlēt svārkos - domāju, ka nenormālā ātrumā šļūcot pa smilšainu granti uz bāzi baigi daudz ādas uz kājām droška nepalika. ceru, ka vismaz lūpenes un matu ruļļi sportistēm tika izsniegti par velti :)

Garastāvoklis: cerīgs

Mūzika: Agnes Obel - Familiär <3

5 komentāriji | iecementēt

04 Maijs 2020 @ 12:16

yo, computer me up some candy

pamazām saņemos, tiešām pamazām - tā kā manikīrējot vienu nagu dienā, bet uz priekšu iet, par to vien jau atzinības raksts un vimpelis kā minimums. maijs ir mans mēnesis [jo dz.d. manam mirstīgajam skafandram], aiz kam daru visu, ko vien varu savai labsajūtai:

1) pasūtīju sev skaistu dienasgrāmatu ar klimtu uz vāka;

2) tiku pie visādiem krāsojamajiem/zīmējamiem sūdiņiem - tas nekas, ka nemāku zīmēt;

3) nopirku brīnišķīgas grāmatas, kuras, cerams, spēs noturēt manu uzmanību un pieklusināt huiņu galvā;

4) aizpildīju dirsā garu self-referral anketu, lai tiktu pie terapeita un šodien jau zvana un ķer mani rokā, 4dien pirmā sesija;

5) noķēru lielu kasti nongshim vegāno šnūdeļu, kuras, izrādās, varu dabūt iekšā;

6) vakarnakt kuņģis bija čokurā un nolēmu, ka vajag džanku - pasūtīju mums burgerus un savējo vienkārši pa taisno iebāzu sejā un noriju; gandrīz apraudājos, cik tas bija labi un pareizi;

7) paņēmu brīvas gandrīz visas 3dienas [un vēl] šomēnes, lai darbs drusku atpišās;

8) nopirku jaunas, brīnišķīgas vingrojam-/skrienamkedas, cerībā, ka atsākšu kustēties.

pāris mēnešus atpakaļ iznesu vairākus miskastmaisus šmotku, bet nagi niez vēl kaut ko nahrenizēt. laikam lomkas pēc plašuma.

piebeidzu the wire <3 neizskaidrojamu iemeslu dēļ noskatījos marriage story [2019], kas nebija slikta [vai laba], laura dern un alan alda bija smieklīgākie varoņi, un, lai arī adam driver man tā ne pārāk, šajā filmā mani atkausēja aina bārā, kur viņš dzied, bet pa lielām šaibām filma neatstāja pat pēcgaršu. vispār esmu vizuāli pārdozējusi, izpletīšos nākampost :)

Garastāvoklis: digging myself out

Mūzika: Peter Gabriel - My Body Is A Cage <3

8 komentāriji | iecementēt

07 Aprīlis 2020 @ 13:54

the grabbing hands grab all they can

šorīt laika mašīna mani aprija un tikpat pēkšņi atkal izspļāva ārā. viss sākās ar faktu, ka amazōnē un jebajā man nepieciešamā matu krāsa bija izbeigusies un es beigās pasūtīju sev lietas no steigā sagrābstīta saita, kur paķēru sev arī random smaržas. šorīt kurjers paciņu bija nometis pie durvīm un aizbēdzis nelabi bļaudams, atbilstoši atstātajām instrukcijām. mums pie durvīm ir cedele, kas lūdz lietas atstāt uz lieveņa un iet prom, jo mēs esam mājās un pašizolējamies. līdz ar to neredzam pat kurjerus, all work and no outside world makes neō a dull girl. bet tad es izpakoju smaržu pudelīti un tās izsmidzināju. tās tik dzīvi smaržoja pēc svaigi griezta sulīga citrōna, ka tiku ierauta kaut kādā laika un telpas portālā un piezemējos pie vakariņu galda tālā bērnībā, kad pēcpusdienas medainās saules pielietā virtuvē griezām citrōnu un likām lielās šķēles melnajā tējā. uz to vienu īso acumirkli pat skaidri sajutu tējkanniņas rakstu faktūru un mazo plaisu tās vākā, un sēdēšanu pārāk augstā krēslā un nevarēšanu aizsniegt grīdu, ledusskapja murrāšanu un tirkšķi, mazo koka dēlīti, siera šķēles un mammas mīļākās baltās krūzītes. visas tās mazās sajūtas, kas itkā bija nodotas aizmirstībai, bet krāšņi uzsprāga negaidītā flešbekā. varbūt es vienkārši nezināju, cik svarīgas ir tādas vakariņas pie kopgalda, līdz tās izsīka uz neatgriešanos. īsāk sakot, smaržas nerekomendēju :))

vēl mums izgāšnedēļ uzņēmums parādīja savu patieso šakāļa seju - vadība mums šāva salūtus un čivināja, ka viss esot kārtībā un ka viņi mums šaj's grūtajos laikos vēlas nodrošināt 100% algu un lūguši valdības palīdzību. un tad tā klusiņām - viņiem tikai vajagot, lai mēs parakstoties par izmaiņām darba līgumā, lai palīdzētu uzņēmumam pārciest grūtus laikus.. ņemiet vērā, ka šībrīža situācija ir īslaicīga pa lielām šaibām, bet izmaiņas līgumā būšot permanentas. un tās izmaiņas izskatās tādas, ka uzņēmums var uz savu galvu samazināt mūsu darba stundas kaut vai līdz nullei un, ja viņi izvēlas mūs šādi vazāt aiz deguna nedēļām ilgi, mēs varam savākt savas parpalas un lasīties nahuj, nekādas kompensācijas nesaņemot. līdz šim, pie brīvlaišanas uzņēmums darbiniekam izmaksāja pēc senioritātes kalkulētu summu, kas parasti ļauj uz kādu laiku atslābt un nodoties darba meklējumiem. šīs izmaiņas skaicka netiek piedāvātas civili - cērpjamās aitas vai nu parakstās vai 1.jūnijā iet bezdarbniekos. teicu priekšniecei, ka vispār zajebis mums uzstādīt šādu ultimātu zinot, ka cilvēkiem šobrīd nav, kur sprukt, uz ko priekšniece sev tipiskajā naivumā atsmēja, ka mēs esot pārāk aizdomu pilni un ka izmaiņas domātas tikai nebaltai dienai un ļaunākajam gadījumam; priekšniecība taču nedarītu mums gauži. jautāju pretī, ko viņa pati darītu ar šādu līgumu ķepā, ja pēkšņi izrādītos, ka exec team sit uzņēmumu gaisā 2.jūnijā. nervōzi paņirdza un neko. žēl, ka nava kāds jurists pa rokai, lai redzētu, vai maz ir legāli šādi izspiest parakstu, un vai tādā veidā parakstītas izmaiņas ir legally binding. pagaidām ir tā, ka esmu iestrēgusi mājā, kurā nevēlos atrasties ne minūti, un esmu iestrēgusi darbavietā, kura riebjas ar katru dienu arvien vairāk, un iestrēgusi arī valstī, kas, paļci vejerom, puņķains razpizģajs. gribētos iebakstīt kartē, laist kaut kur un nekad neatgriezties, but that's a luxury of the past.

alsō, ļoti patīk war of the worlds <3

Garastāvoklis: iešu pastaigā

Mūzika: Gary Numan - Music for Chameleons

17 komentāriji | iecementēt

19 Marts 2020 @ 17:19

is this them interesting times?

nēnu, viss promska ahujenna, es jums teikšu. mums te tās zarazas sakarā bija tā, ka ļ.cien. darbadevējam bija visnotaļ pofig, kas notiek, jo ziņas jau neviens nelasa. personāldaļas galvenais idiņš kaut kad te izsūtīja jēpastu, ka viss zajebis, tikai rokas jāmazgā, jo viņi refrešojot valdības mājaslapu - ko t' mēs vēl varētu gribēt? šeinijs bija viens no tiem cilvēkiem, kas personāldaļas idiņam aizrakstīja pretī, ka būtu forši, ja darbadevējs laipni darītu ko vairāk - tb kā viņi plāno dezinficēt visas virsmas un katru rokturi, ja mums 4stāvīga birojmāja ar kopīgām virtuvēm un labierīcībām, piebāzta ar cilvēkiem? un vai gadienā nevajadzētu izmantot faktu, ka visiem [VISIEM] uzņēmumā ira laptopi, ko nest mājās un strādāt. reakcija bija tik slinka [džeks nagļakā jēpastā iekopēja standarta tekstu no valdības mājaslapas], ka es vairs nevarēju sagaidīt un aizgāju uz slimības lapas. par cik dzīvojam kopā, šeiniju arī aizsūtīja mājās. rosam darba sakarā veiks vīrusa testu un tad mēs apmēram zināsim, vai mūsmājās jau visi aplipināti.

kriss un darbakolēģis rō vakardien pēcpusdienā ziņoja, ka redzējuši militāros transportus jau braucam pa šoseju, kas nozīmē, ka jaunais, stabilais lokdauns droška tiks izziņots šodien. militārie dienesti mobilizēti, lai ganītu to panikotāju pulku. kriss te viendien bija izskrējis uz supermārketu un tur esot bijusi normāla apokalipse ar policiju un bļaujošiem kaušļiem, veikala iekšpusē un ārpusē. plaukti pustukši un viena traka tante, rupji purpinot, esot krisam no rokām izrāvusi pēdējo paku pareizās mincīšu pārtikas. tā pati teskotēka [tesco supermārkets] tagad izsūtījusi visiem jēpastus, ka ballīte beigusies - veikali turpmāk būs apsargāti un laidīs iekšā pa vienam, un katrs varēs dabūt tikai 3 produktus, that's why we can't have nice things. vietējo iedomībai nav robežu - ignorance un uzpūstais egō laikam traucē saprast situācijas nopietnību, stipri līdzīgi kā ar brexit'u. diemžēl ne visiem šķēršļiem var pārbuldozēt pāri ar pohuju.

tad vēl mana persōnīgā traģēdija ir fakts, ka ar šeiniju beidzot atradām sev foršu mazu mājiņu ar maziņu, maziņu dārziņu, bet tagad vairs nezinam, vai pārvākšanās, kas plānota pēc 2 nedēļām, maz būs iespējama. ja aģentūra, caur kuru īrēsim, nebūs aizklapējusies, vēl jau jātiek arī pie man with a van. vismaz strādāšana no mājām zajebis, var sēdēt pidžamā ar dinozauriņiem, klausīties visādus zāģmašīnu ansambļus un bužināt mincīti, kurš priecīgs, jo mājā ir cilvēki. pārsvarā gan viņš mani dramatiski serenādē aiz durvīm, lai taču beidzot laižu iekšā pagulēt uz laptopa klavieres [because where else?!].

Garastāvoklis: tāds drusku mad max'īgs

Mūzika: sirēnas aiz loga beidzot pierimušas

21 komentāriji | iecementēt

15 Novembris 2019 @ 10:35

hit me with your rhythm stick, hit me

izgāšnedēļ izbraucām ar šeiniju uz līdsu, kur nebija bijis tas gods. brīnišķīgi uzballējām, palikām ērbēbī, kas pieder jaukam extinction rebellion pārim, līdz ar ko ričuku skaita attiecība mūsu istabā pret cilvēku skaitu bija 2:1. līdsā - surprise, surprise! - ir ahujenna auksti, bet to kompensē tas, cik tur ir smuki. ļoti atgādina mančesteru, kas brīžiem mulsināja ar spēcīgiem dežavū momentiem. ļoti garšīgi visur dabūjām paēst un mākslas galerijā abzalūti nejauši uztrāpīt uz krutu pasākumu ar vairākām performancēm un lekciju. ļoti patika skotu māksliniece, kas pidžammā lasīja lugu par ginekolōģiskiem instrumentiem un brīžiem krita, brīžiem rāpoja, nepārtraucot monolōgu. vislabāk patika čiepiņa, kas uzstājās ar monolōgu, kur cita starpā viņai izbira pērle par "i recently went on a date with a psychotherapist. well, i guess it wasn't a date, but it had most of the qualities of one, rejection included". izdevās nonākt arī galamērķī, kas belgrave music hall & canteen, kas '30ajos gados laikam bija būvēta kā bērnu slimnīca un tagad tur ir gandrīz viss izņemot. smuki skati no jumta terases, garšīgs ēst un lieliski apskaņota koncertzāle, kas mani drusku atmeta tīneidžerībā. tiku pie limited edition vinila rōzā krāsā, which is a first [man ir viens zils un babes of toyland sarkanais, khhh]. jamila woods ar grupu bija atstojs, sevišķi simpoķā moments pirms dziesmas frida, kur viņa garāmejot piemin diegō, bet atsakās minēt viņa vārdu, 'cause he doesn't deserve to be mentioned :) vispār sapratu, ka esmu diezgan labs brīvdienu salūkotājs un visa kā bukotājs, jo viss izdevās tā ļoti mierīgi un nesteidzīgi. pamostoties ērbēbī telepurķis raportēja, ka marcus king band atkal mēģinās atbraukt rakstainām kamanām, nācās pirkt taluonus, ko padarīsi.

[bļā, tikko dzirdēju darbakolēģi sakām "..yeah, it's penicillin. who invented penicillin? anne frank or smth?". atkārtošos, bet bļāā, brexit me to the head right now]

tad te vēl visādi plūdi mums gadījās, jo mums te ir tikai 2 laikapstākļi šobrīd - līst vai GĀŽ. nav gluži venēcija, ir tikai tā, līdz potītēm, tas jau tikpat kā sauss pēc šejienes standartiem. augstāk uz ziemeļiem gan plūdi, gan dubļu nogruvumi un ne pārāk operatīvi evakuēti cilvēki ar renstelē nolaistiem īpašumiem. darbā drusku pagrabs applūdis un brīžiem nava transporta, kad ļoti vajag, bet tā nav liela sāpe, māja mums conveniently ir kalna galiņā'i :)

gribēju vēl vaicāt fellow cibiņiem, kam ir visādi savi dietary requirements - cik bieži jūsu pasūtītais tiek nomudīts? es diezgan regulāri atrodu gaļu tur, kur esmu samaksājusi, lai man tādu nedod. še gan visi atvainojas un klanās līdz zemei, vaj, kā viņiem tik briesmīgi gadījies, ārprāts, še jums nauda un vaučeri, lūdzu, pieņemiet visus mūsu vaučerus un visdziļākās līdzjūtības, mēs tik ļoti atvainojamies, ka tūlīņās paši sevi atlaidīsim no darba un atdosim jums mūsu pirmdzimto, jūs tikai paņemiet vaučerus vispirms un tad mēs noteikti. un es tāda, vsja v belom, pārmetu viņiem mātes terēzes krustu un piedodu, protams, bet nu huļi - cik ta' sarežģīti ir vienkārši uztaisīt to, ko es pasūtīju un par ko esmu samaksājusi? it's on your fockin' menu, innit, m8? ir pat vietas, kur es pa taisno dodu šeinijam degustēt pirms pametu viesmīlīgās telpas, lai nav tālu jāiet, kad nāks atpakaļ dirsties. nezinu, ko darīšu, kad būsim izšķīrušies :))

Garastāvoklis: 50/50 - smaidam/gribam mirt

Mūzika: Small Black - No Stranger

33 komentāriji | iecementēt

04 Novembris 2019 @ 14:08

cilvēki'n'zvēri

sāk palikt bail, ka mana friziere moš drusku jūk prātā. neba nu pirmā reize, kad viņa man entuziastiski pilnas ausis pievāvuļo par intermittent fasting. interesanti gan, ka tievāka viņa nepaliek, bet ir redzams [un dzirdams] tas hiperaktivitātes efekts šai diētai - no viņas ārā bira tik daudz vārdu, ka man likās, ka nekad netikšu pie fričenes un tā ļurināšana būs pēdējais, ko šajā dzīvē dzirdēšu. viņai bija patukša diena, līdz ar ko apdeitoja man pačku pusotru stundu, jūs saprotiet? man nemaz nava tik daudz griežamā/dzenamā. uz beigām jau bija sajūta "lūdzu, laidiet mani ārā pirms man viss ataug un ir jāklaušas šī huiņa no jauna". bet nogrieza, suka, smuki, puikas vienos kompelmentus mani sagaidīja, nava man, kur sprukt.

nēnu, bija komplimentiem arī savtīgs iemesls - puikas man 5dien rāda bildes ar vienu lielu suni, ko gribēja ņemt paspārnē. aizbraucām uz patversmi ar viņu paspēlēties, a tur bļaģ lācis. mīļš un draudzīgs, bet nu.. lāča izmēra zvērs, pie tam kucēns, kas plāno tikai izplesties, ne sarauties. šajā situācijā es, protams un kā vienmēr, tiku nostādīta tajā klasiskajā pārtīpūpera vai drīzāk sliktās un nesaprotošās mātes lomā, kur man tiek jautāts, vai esmu ar mieru ņemt mājās zvēru, kuru puikas ļoti, ļoti grib, bet kurš alsō sver vairāk par mani. pie tam puikas ir absolūti nespējīgi savākt savas persōnīgās šmuces pēc sevis, bet pēc spalvainās godzillas gan totāli visu savākšot un man ne par ko nekad nebūšot jāraizējas. kā tad. teicu, ka davaj labāk nē, un viņi paņēma mincīti lol. mājās vedot, viņš pa konteinera spraugu izbāza ķepiņu un murrādams ļāva man to turēt līdz pašām mājām. mājās jau uzreiz sāka zibināt savas baltās zeķītes un neizrāda nekādas kautrības pazīmes. ~16 nedēļas jauns un sprauns, no blusu apsēsta miskatnieka tagadiņ pārvērties izlutinātā, mazā smokingā ietērptā rojalitātē. tikai vārda vēl nav un manos ierosinājumos neviens neklausās, jo es esmu sliktā, kas neļāva suni :) droška nosauks par kaut kādu henriju vai džordžu.

likumsakarīgi, ir problēma ar šeiniju - viņš tagad arī grib pilnu māju mincīšu un jau skatās, kas tāds labs visās vietējās patversmēs. tā jau itkā nekas, bet es ļoti pieķeros zvēriem, tāpēc man vieglāk ir iztikt bez, es tās sirdssāpes, ja nu kādreiz kas, vienkārši nespēju.

Garastāvoklis: legalise euthanasia at work

Mūzika: Shuggie Otis - Strawberry Letter 23

19 komentāriji | iecementēt

11 Oktobris 2019 @ 15:01

balls shall be kicked regardless

ar to fudbōla spēlēšanu ar darbakolēģiem sanāca kaut kā smieklīgi bēdīgi, es jums teikšu. organizatōru tā īsti nepazīstu, jo viņš ir no citas nodaļas, sauksim viņu par yonaku, bet viņš bija drusku iecirties neļaut man spēlēt, laikam tāpēc, ka man nav krāniņa vai kas viņam tur sāp, nezinu. karoč, 1dien viņam gan es, gan manas nodaļas puikas pateica, ka es 3dien piedalos. 3dien viņš visiem iesaistītajiem bija izsūtījis nepieciešamo informāciju un komandu komplektējumu, manis skaicka nebija nedz jēpastu grupā, nedz jelkurā komandā. paraustīju plecus, paspēru bučus tālāk zem galda un sūtīju visus dirst, baigi jau man vajag [nevajag jau, bet gribējās]. yonakai vēl paspruka visādi stipri patronizējoši jautājumi, piemēram, "huļi gribi spēlēt? tu vispār māki?", kas stulbi, jo nevienam džekam šādi jautājumi uzdoti netika. jo tur neviens tā īsti nemāk spēlēt, vecie pirduki vispār jau pēc pirmajām 20 minūtēm vārtās beigti ar aizdusu. nekur arī nebija minēts, ka zaķiem piedalīties aizliegts. beigās tur kaut kā man aizmuguriski pīts bija aizgājis ar yonaku kasīties, keita arī nāca un šņāca par to, kā var neļaut man spēlēt, ja es arī še strādāju. es tā kā negribēju dirsties, jo es tiešām nemāku spēlēt, bet nu - nespēlējot jau arī neiemācīšos, vai ne. nepatīkamu pēcgaršu mutē atstāja arī fakts, ka yonaka, būdams par gļēvu, lai atnāktu un man vēlreiz pārjautātu, vai es tiešām gribu spēlēt, bija palūdzis to noskaidrot manai "draudzenei" emmai [viņi sēž pie viena galda]. viņa man atsūtīja īsziņu, uz kuru es aiz spīta, protams, neatbildēju un yonaka dabūja pats nākt ar mani runāties. lieki piebilst, ka es viņam šo sarunu neatviegloju. garš stāsts īss, pīts mani veda uz spēli. ar yonaku bijām paspējuši apmainīties arī pāris indīgiem jēpastiem, kur es viņam "laipni" palūdzu ielikt mani viņam pretējā komandā un viņš mani, protams, ielika savējā. uz laukuma arī pāris reizes apmainījāmies laipnībām, bet spēles beigās pats nāca sist piecīti, pimpis tāds. jo nebija tik traki, vārtus nosargāju visas reizes, nevienu golu pati neiesitu, bet izveicu vairākas smukas piespēles un mēs vinnējām. pīts vienīgi sūdzējās, ka man stipri asi elkoņi, jo es diezgan agresīvi gāju puikām virsū. tas arī laikam iemesls, porkē viņi mani tur negribēja - ja es grūstos, viņiem laikam bail grūst pretī. tonijs šito visu padzirdējis teica, ka nekā nebija - ja man patīk spēlēt, tad man jāspēlē, un viņš yonakas jautājumu nokārtošot. it's not '50s anymore, wtf. katrā ziņā tas izskaidro, porkē neviena no uzņēmuma drostaliņām negrib spēlēt.

otrs sūds, kas sabojāja man nedēļu, arī tās pašas zortes, starp citu. šeinija sakarā biju aizgājusi uz vienu atslēgu kantori pasūtīt pārīti jaunu atslēgu mūsmāju priekšdurvīm. tās tika pievīlētas čerez žopu - tik ļoti, ka pat nelīda atslēgas caurumā. gāju apukaļ pie atslēdznieka, bet viņš mani visu laiku čakarēja, jo negribēja dot atpakaļ naudu, un visādos veidos mēģināja mani pārliecināt, ka tā ir manis pašas vaina, tad citu dienu viņam kases aparāts nestrādā, tad atkal priekšniecība neļaujot man naudas dot, lai tagadiņ zvanos riņķī pa visādiem elles kambariem un tādā garā. vislabāk patika, kā viņš man mansplain'oja, kā strādā atslēgas, bļāāā, tā itkā es nekad durvis nebūtu redzējusi, godavārds. rosa mamma man vēl tā līdzjūtīgi novilka "oh, honey, that's because you're a girl and you have a slight accent". kad nu beidzot biju atnākusi pakaļ naudai un taisījos draudēt ar instancēm, atslēdznieks man refund vietā izveica vēl vienu charge, lololol, un tad trīcošām rokām dabūja man dot atpakaļ 2reiz resnāku refund'u. un tā mēs, dirsīgās vecenes, rūdāmies :)

varbūt sūdīga nedēļa, varbūt [pēc šeinija] jāiet lesbietēs, varbūt vienkārši maybelline.

Garastāvoklis: stabby

Mūzika: Queen Latifah - Unity

8 komentāriji | iecementēt

25 Septembris 2019 @ 15:29

unawareness awareness

starp citu, šīgada lv vizīte bija viena no foršākajām, lai arī lidoju gariem zobiem. biju paņēmusi sev kurpju kastes izmēra studiō dzīvoklīti, kur varēju atpūsties no visas atvaļinājuma ņirboņas un iespaidiem. atklāju, ka rīgā arī beidzot var dabūt visu ko garšīgu visādām veg/veģ vajadzībām. piemēram, var aiziet pie draudziņiem, kas garšīgi pabaro :) un paliku arī pie mātes pāris dienas, kas mums abām, izrādās, bija nepieciešams. ļoti civilizēti pie viņas dīķa krastā pavakariņojām [lasi: piepisāmies] divatā. tas bija brīnišķīgi, abas drusku apraudājāmies. tāda tā izaugšana laikam izstās - kad otram visu piedod, lai noņemtu smagumu no pleciem, un palaiž visu to huiņu vaļā, dodot mīlestībai vairāk vietas.

draudziņš nu ir ievācies. man tas viss ir ļoti grūti, jo es vairs nemāku, un, protams, visādas jaunas cīņas ar jaunām tarakānu sugām, bet tik un tā brīžiem drusku kūstu par mūsu kopdzīvi - kad pēc trenažierzāles ieveļamies mājās un saļimstu čupiņā uz trepēm, un viņš pienāk un novelk man kedas vai, piemēram, nopērk man vissmukākos bučus futbōlam, vai izveic man masāžu kamēr skatamies ziņas, jo man dibens un ciskas agonē jau kuro dienu. vai pie traka gāziena viņš izskrien pakaļ pareizajam pienam, lai man ir pareizā kafija. mēģinam kopīgiem spēkiem atmest smēķus, kas mani padara par vienkārši murderous bitch, tiešām nevienam nenovēlu šobrīd atrasties manā klātbūtnē. man gribās bļaut, lauzt lietas un sist cilvēkus, un viņš mani saprot.

alsō, manam skotu kolēģim viens draudziņš hujārījis ceļojumā uz krieviju, līdz ar ko kolēģis man te bija jēpastojis un prasījis, vai nevaru iedot paročku noderīgu frāžu attiecīgajā valōdā. vakardien kolēģis zināja raportēt, ka draudziņš kaut kādā kruīzā dabūjis balvu un diplōmu par zināšanām krievu valōdā un sūtījis manā virzienā lielas pateicības lol. you're welcome, dear stranger i'll never meet :)

Garastāvoklis: būs labi

Mūzika: Lizzo - Truth Hurts

1 komentāriji | iecementēt

12 Septembris 2019 @ 15:22

see you on the pitch, bitch

kas šodien ļoti iepriecināja - pagriežos pret IT džeku un saku, ka man ekselis visu laiku karās un besī. viņš pienāk, uzmanīgi klausās, pavēro mana ekseļa epilepsijas lēkmi un pēc brīža atnes man jaunu klaviatūru un peli. paldies, vējamāt. lieki piebilst, ekselis turpina reivpārteju :)

otrais prieks pie manis nāca futbōla veidolā. darbapuikas vakardien spēlējuši, ko tagadiņ mēģinot ieviest par tradīciju. man bija brīvdiena, neklapēju ar ausi. izrādās, kaunpilni padirsuši citām nodaļām. nu tas tā, tāds balamutēm liktens. puikas tagad aicina komandā un es sapratu, ka šī varētu būt mana vienīgā iespēja inconspicuously priekšniekam uzlikt padeni :)

vēl man ļoti patīk mana jaunā trenažierzāle, kurai izdodas būt permanenti [pa]tukšai. ļoti patika arī īpašniece, vai man varbūt vienkārši sākuši patikt sirmi deniņi. jau kādu gadu mēģinu saprast, vai man pašai tādi ir, bet man ir tik plāni/caurspīdīgi mati, ka nevar saprast.

latvijā dabūtās grāmatas rauju cauri kā semuškas, arī ļoti patīk.

Garastāvoklis: patīk

Mūzika: workplace harassment no visiem kaktiem

2 komentāriji | iecementēt

29 Augusts 2019 @ 15:13

prefrontal cortex appreciation day

es tiešām nepazīstu nevienu citu tādu eksemplāru kā tonijs. stāsti no viņa ikdienas pižec notikumu vācelītes krājas milzu wtf kaudzē. piemēram, viņam ir problēma ar vienu kaimiņieni, kas vienudien vienkārši iesoļojusi viņu mājā, sak', lai paņemtu bēbīti. tonijs dzīvo ļoti jaukā rajōnā, kur cilvēki baigi neiespringst uz durvju slēgšanu. viņa meitai vēl nava gadiņš un tā sieviete, kad dzird pa logu viņu raudam, tagad mēģina tikt iekšā mājā. kad viņai jautā, huļi atnākusi, tad viņa vienkārši saka, ka dzird bērniņu un bērniņš tātad jānes ārā, nu pastaigāties vai ko. durvis jau var aizslēgt, jā, bet tagad laikam arī logi jāsāk vaktēt.

tad vēl tāds joks, ka tonijs beidzot šķirās. no vienas puses jau labi, vismaz nebeidzamajām ciešanām gals. bet tonijs jau tik un tā atrod jaunu veidu kā sūdā iekāpt - tagadiņ esot nolēmis nemeklēt jurista palīdzību, jo "viņš ar sievu taču paši par visu varot vienoties". jājā, ar to pašu sievu, ar kuru viņš šķirās, jo kompromisi ar viņu vispār nekad nav bijuši iespējami. nu, tur jau viss uzvarām kaisīts, mēs viņam dzīvot nemācam, gan jau pats pamodīsies. garš stāsts īss, tonijs tagad meklē sev māju. tonijs alsō grib zināt, vai es nevēlos ar viņu ievākties. es saku "lol nē lol". tad viņš iet pie džō un prasa, vai viņš ar sievu negribot ar viņu dzīvot un, pēc kārtējā noraidījuma, iet pie keitas, kas alsō ņirdz vēderu turēdama un sēc garu "nēēē". tonijam ir grūta dzīve [un galva].

man pa tam piemājas veicī ir sākuši tirgot latvijā ražotus produktus, kas visnotaļ sirreāli. piemēram, vakardien tiku pie dzeramā melleņu jogurta, kas šeinija vismīļākais. vēl tur tirgo šprotes, melno balzāmu, kondensēto pienu, dobeles kartupeļu putru, dimdiņu salātus, griķus, talsu rituļus un šo to vēl. nezinu porkē, jo latviski runājošos rajōnā neesmu dzirdējusi. tas jocīgi korelē arī ar maniem sapņiem, kur nu jau pāris gadus sapņoju par kaut kādu telpisku simbiōzi, kur es neesmu ne šur, ne tur, bet abu valstu hibrīdtelpā, un tajos tiek runāts abās valodās vienlaicīgi. un tad, zini, ieskrien tāds no rīta parastajā piemājas veičukā, a tur talsu ritulis ar saviem uzrakstiem latviešu valodā - es, protams, domāju, ka viss, infarkts, es vairs nekad nepamodīšos :) bet varbūt notiek tieši otrādi un mani sapņi sūcas cauri realitātes pōrām un drīz pārņems visu, ne tikai mazo piemājas veičuku.

bet notiek arī briesmīgas lietas, protams. piemēram, marcus king drusku salauza sirdi un neatbrauca, un ko t' man tagad?

Garastāvoklis: i'm okay, everything is okay

Mūzika: Unknown Mortal Orchestra - So Good At Being In Trouble

1 komentāriji | iecementēt

20 Augusts 2019 @ 16:26

uzvaras un zaudējumi

man ir vienas bēšas bikses, kurās es, kā izrādās, beidzot vairs nevaru tikt iekšā. rīta steigā rauju biksi uz augšu, pāri apakšstilbiem vēl kaut kā, bet tas pēdējais pusmetrs - pižec, dibenu tūcīju biksē ziliem pirkstiem. stīvā galopā aizdabūju sevi līdz spogulim, tīri paņirgt, un sapratu, ka no vidukļa uz leju asinsrite atslēgta. mana garderōbe mīnus vienas bēšas bikses = MAN NAV, KO VILKT :) es šobrīd mēģinu pieņemties svarā, kas nava populārs sarunu temats un ballīšu ice-breaker's, kad visi apkārt sevi uzskata par resniem un sēž uz vairākām diētām vienlaicīgi.

kaķutante pēc nedēļas nogales atnāk uz darbu un stāsta, kā gājusi gadatirdziņā vazāties un norājusi vienus neģēļus - cilvēki atvēruši pīrāgu stendu un viens no pīrāgiem saucās "wild beaver pie" vai kaut kas uz to pusi. kaķutante, sajutusi visu veģetāriešu kopīgās dusmas savās asinīs, izmetusi, ka tas taču ir tik pretīgi un tad atkārtojusi to augstākos toņos, lai stenda īpašnieki dzird un zina, ko viņa domā par viņu bebru rausi. stendā strādājošā kundze kaķutantei paskaidrojusi, ka "wild beaver" šajā gadienā ir domāta alus šķirne, uz ko kaķutante nosarkusi un, pirms nozušanas tuvējos krūmos, izmetusi uz atvadām, ka tik un tā pretīgi, jo viņa dzerot tikai lāgeri.

vēl viena dīvaina lieta, kas notiek manā dzīvē - mēs ar šeiniju uzsākam kopdzīvi. no sākuma izmēģināsim beta versiju, kur viņš ievācas pie manis, un tad, ja visas iesaistītās partijas izdzīvo bez nopietniem miesiskiem un psihiskiem kaitējumiem, mēģināsim kopdzīvi romantiskā divatnē. turiet par mani īkšķus, es ļoti sen neesmu dzīvojusi ar vīrieti tādā razkladā, kur nevaru gulēt savā ķisenārijā lepnā zvaigznītē. drošvien izsijās zeķes pa perimetru un tiks ielocīts tām blakus atpakaļ čemodānā. on the plus side, viņš ļoti labi gatavo :)

Garastāvoklis: :)

Mūzika: mūžīgais kolēģu koris

12 komentāriji | iecementēt