sakarā ar ļoti jaukas iztīrīju-ledusskapi zupas pagatavošanu, nonācu pie sāpīgā slēdziena, ka maizes ta' nav, un uzcepu pati savējo. sameklēju vegānpicas mīklas recepti, pastījos un izmetu nahuj, un taisīju pēc čuja, līdz ar ko receptes nava un "picas" arī vairs ne, jo izdevās. virsū liku ķiplokos un čili piparos ceptus sīpolus, papriku un spinātus, ko apsedzu ar iespaidīgu kārtu siera. puikas ēda un murrāja. piefiksēju, ka lactose-free cilvēkiem izklausās krietni labāk nekā vegan, tb kamēr cilvēkiem nepasaka, ka ēdiens vegāns, tamēr stumj sejā un nesūdzās. kamēr bindžoju frindžu, šeinijs paēda, iebāza purniņu man azotē un izslēdzās.

tas laikam tā pavasarī-trakudarī pieklājas, ka no visādām pažobelēm izlien kaut kādi, pat ne bijušie, bet arī vienkārši kaut kādi garāmgājušie. ex-draudziņam tā gariem zobiem un negribīgi atbildēju ar kaut kādām pieklājības frāzēm, nezinu, ko viņš no šīs sarakstes bija gaidījis, bet ēterā beidzot klusums. atrakstīja arī maiks, ja par besīgiem garāmgājējiem. piedāvāja kaķi [wtflohsbļeģ]. tur bez pieklājības, bet ar nopūtu, atgādināju, ka viņš man ir parādā, uz ko jauneklis - hops! - un noziedēja, kā nekad nebijis, kas brīnišķīgi, pierakstāma metōde [kaut man vairāk cilvēku būtu parādā, tad es no viņiem varētu vairs nekad neko nedzirdēt hahā].

trenažierzālē viena rumāņu drostaliņa skaļi ņirdza, kad teicu, ka esmu no latvijas, tip "tā ir īsta valsts? hahahāHĀHĀ! nosauc kādu pilsētu lol", tā kā par kaut kādu nārniju/nambiju runājot. un ta' vilka ārā telepurķi un lika parādīt gūgelmapos, pzģc. un tad, totāli ignorējot jebaļķi acī, sūdzējās, ka stulbie cilvēki nezina, kur ir transilvānija. angļu čiepiņa, kas stāvēja blakus, skatījās uz mani jo līdzjūtīgi un kā atvainodamies.

šovakar eju skatīties un klausīties big thief. šeinijs drusku bēdīgs, ka nepiedāvāju, bet man vienkārši nepatīk raudāt citu cilvēku klātbūtnē, un ir koncerti, kuros man tāda šmuce gadās, un to nevar vienmēr paredzēt :)

man vakarnakt atrakstīja kāds, ko es kādreiz ļoti mīlēju. mēs izšķīrāmies kādus gadus 7 atpakaļ. viņš man toreiz nepakaunējās uzstādīt ultimāta, tip mēs tagadiņ vai nu precamies vai šķiramies un es toreiz mierīgi pacēlu cepuri. es toreiz tā arī viņam teicu, ka es neraudu, jo mana sirds nav lauzta. mana sirds salūza vienu citu reizi, lidostā, kad atvadījāmies, un es kaut kur dziļi dziļi dziļumā sajutu, ka tā būs pēdējā reize. un tajā vēl citā reizē, kad es viennakt pamodos un sajutu my love slipping away un to eksistenciālo tukšumu un vienumu tik dziļi, ka vēmu. bet tā šķiršanās tā arī palika neapraudāta. viņš ir strēķīti vecāks un straight edge, līdz ar ko to manis steidzināšanu es viņam jau sen esmu piedevusi, viss ir kārtībā. es vienkārši šito visu biju jau apglabājusi. viņš laikam grib satikties. kamēr es rēķinājos, ka es vairs nekad mūžā viņu neredzēšu un ar to biju samierinājusies. nedomāju, ka viņam ir daudz siltu vārdu, ko man teikt. un neizskatās, ka viņa manipulācijas būtu viņam palīdzējušas tikt tuvāk ģimenes izveidošanas mērķim, par ko viņu drusku žēl, bet alsō ne pārāk.

btw, viņš ir romā un, ieraudzījis mani bamblē, atrakstīja man instagrammās, fokin' socmēdiji, what have i ever done to you. alsō, kas par sūdu ar to kamenes app'u, kaķ mani 1reiz uzsvaipoja prāgā, kur es neesmu bijusi gandrīz dekādi, pie kam mans svaipošanas rādiuss ir 50 jūdzes.

vispār zin', kas ir besīgi? ka nava īsti sakārtota likumdošana gadienos, kad vīriešiem piesien negribētus bērnus. lemme tell ya a story. vakardien tikos ar draudzenīti no otra biroja patarkšēt pie pintes, un viņas brālim vot šitā gadījās. kādu laiku bija iepinies afērā ar precētu zaķi, samīlējies un piedāvājis viņai attiecības, bet kundze atteikusies. viņš tad ņēmies sirdspuķīti aizmirst, nobloķējis soc.tīklos un viss tāds. paiet gads un kopīgi draudziņi viņam raportē, ka ēē jums, dārgie, vajaga parunāt. konkrētais jauneklis iziet uz kontaktu, viņi satiekās un kundze vieglu žestu - opiņā! - izņem no mašīnas bērnu sēdekli ar bēbīti iekšā, sak', znakomķes, reku tava meita, bērnam 4 mēneši. draudzenes brālis ir tiešām patīkams jaunais cilvēks, mīlestība no pirmā skata un grib to bērnu audzināt. izveikuši dns testu, tiešām nava vīrabērns, bet tur jau pēc sejas uzreiz varēja pateikt, tamdēļ arī konkrētā drostaliņa meklējusi kontakta, jo čota bērns pēc vīra vispār neizstās. draudzenes brālis tagad sapriecājies, idiņš, ka nu tikai būs ģimene, noīrējis māju, kur kundzi ar visiem bērniem [tur ir vēl divi no nelaimīgā vīra vai hujviņzin kā] izmitināt un metīsies dzīvot nost. nēnu, saules mūžu, vai ne, bet wtf. es persōnīgi, ja būtu vīrietis, būtu bēgusi neatskatoties, jo huļi man 18 gadi jādzīvo verdzībā tikai tamdēļ, ka sieviete konkrētajā gadījumā var izdarīt izvēli un vīrietis īsti ne, tb caur tiesu viņš ir piespiežams izdarīt viņai ērtāko izvēli, kas smird pēc finansiālas šantāžas. es arī nesaprotu tās sniegpārsliņas, kas sevi uzskata par tik speciālām, ka konkrētais krāpjošais partneris viņas nu gan nekrāps nekad, bet tas viss skaicka detaļas, nekāpšu augstajā zirgā, jo dzīvē visādi gadās, vienkārši šis nava pirmais tāds gadījums redzeslokā un tas ir bēdīgi. i mean stealthing ir noziegums, bet neviens nevar īsti novaktēt tās jaunkundzes, kam "aizmirstās" iedzert kontraceptīvās tabletes. 666 reizes pārkrustos pret debesīm, ka man neviens kaut ko šitādu nevar nodarīt, jo es, godavārds, mainītu vārdu un pasi un rasi un laistos nevienam nezināmā virzienā, 'cause i refuse to be tricked'n'manipulated.

labajās ziņās - to vienīgo pinti pērkot, man paprasīja dukamentus, gandrīz izbēru visas kartes pa leti aiz priecīga satraukuma :))

izgāšnedēļ, sekojot šmaktualitātēm ziņās, ar kolēģiem diezgan daudz gūglējām par krievijas vēlēšanām, nekad nezaudējošo putinu un viņa draugiem un noindētajiem nedraugiem, un tad nākamā dienā par atōmbumbām un visu tādu. kaut kā laikam likumsakarīgi pēc tam keita un džō redzējuši mani savos sapņos, 'cause kgb. keita sapņojusi, ka mani par tādu sirsnīgu gūglēšanu atlaiduši no darba. džō sapnis arī bija brīnišķīgs. viņš attapies tuksnesī militārā operācijā. viņa loma bijusi visu šķaidīt savām dūrēm kā šķipelēm, which makes sense - viņš ir lielākais un stiprākais cilvēks, ko pazīstu. keita esot bijusi mizantrōpiska mediķe, kas atteikusies vispār runāt, tonijs tikmēr dīvains idiņš, kas dejo un tā rezultātā cilvēki vienkārši mirst pa perimetru. un kaķutante, hahahā, bija tas idiņš, kas atbildīgs par sprāgstvielām un tad uzlaidusi pati sevi gaisā jau misijas pašā sākumā, tas ir tik ļoti precīzi. un galnais misijas mērķis esot bijis atrast mani, kas ahūns snaiperis, lai novāktu sliktos. līdz manīm viņi tā arī nebija tikuši, bet džō cerot uz sapņa otro sēriju, jo piedzīvojumi bijuši aizraujoši.

puikas, starp citu, viegli salīmējušies šeinijā, kā jau tika ekspektēts, un kūst no viņa smiekliem. nēnu, mēs arī kūstam, bonding over our unwillingness to bond un viss tāds.

unrelated, bet esat kādureiz saskārušies vai paši bijuši ar ļoti bremzētu smadzeņprocesōru pēc, piemēram, traumatiskas pieredzes, nopietna zaudējuma u.tml.? man laikam ir ļoti veicies, jo neesmu šādu ķermeņreakciju piedzīvojusi, vai arī vienkārši neesmu līdz tādām sāpēm nodzīvojusi un viss vēl priekšā.

mums te atkal priecīgi ziemassvētki, pūš un putina un besī ārā, līdz ar ko 6dien uzbūvējām lupatu-spilvenu-štābiņu un ieslēdzāmies ar speisfadžu [fudge/edibles] un filmām, jo ko t' citu, pat uz veikalu neizgāju. annihilation [2018] bija zajebis, 2 brīnišķīgas un ātri paskrienošas stundas, kas nebūs nomestas zemē, pamēģiniet, tāds skaists un kvalitatīvs sci-fi, ar ko aizpildīt black mirror-shaped hole jūsu sirsniņās. the sinner arī nobindžoju, 8.sērijas "vieglas" [viegli traumatiskas] skatāmvielas, forši.

keita viendien man klusiņām iečukstēja, vai nevēlos pievienoties uz pusmaratōnu kādā jaukā 6dienas rītā. es vispār neesmu skrējējs, esmu mēģinājusi un man tiešām riebjas, bet piekritu, jo vienmēr dodu sev iespēju pārdomāt, ja nu netīšām iepatīkas. ar trenažierzāli, piemēram, izdevās. nevaru iedomāties pusmaratōna noskriešanu bez apbedīšanas finišā, bet es pamēģināšu.

izgāšnedēļ aizgāju uz vietējo miniķinīti nostīties journeyman [2017] ar paddy considine, kurš režisējis un tad gariem zobiem pats arī nofilmējies galvenajā lomā [man viņš ļoti patika iekš deadman's shoes [2004] un zombijfilmas the girl with all the gifts [2016]]. pēc filmas bija q&a ar pašu cien. mākslinieku. filma bija drusku par boksu, līdz ar ko diezgan vienkārša, tb tāds vienkāršs stāsts, bet man bija pms un es šausmīgi raudāju un nevarēju apstāties :D cerēju, ka neviens pa ķinīša tumsu neredzēs, bet šeinijs pēc tam aizdomu pilns man veikalā berza tušu no vaigiem. zināju jau, ka nevajadzēja ņemt līdzi, bet negribēju aizvainot neuzaicinot.

nu jau esmu drusku attapusies no londōnas, bet no dzīves gan ne. piedzīvoju vienu no besīgākajiem tūbiņbraucieniem, un es esmu bijusi vienos no tiem ribas lauzošajiem tfl darbinieku streika braucieniem, kur tev seja svešā padusē, kamēr pats deviņos līkumos ar svešu portfeli dibuā. karoč, ar brittany braucām prom no kaķ pāri visām londōnām un iekāpa kaut kāds traks personāžs ar 4 bērniem, stipri uzvilcies, kaut ko tur vervelēja. viena no viņa meitām sāka raudāt un es tā kā gribēju ko bilst, bet viņš vienam arābiska paskata jauneklim teica, ka tūliņās nogriezīs viņam galvu, līdz ar ko motivācija turēt muti strauji skājroketēja, klusēju tāda mutautiņā, saprotu, ka cilvēkam kaut kas ļoti ar galvu nav kārtībā. bet tad iekāpa kaut kādi sadzērušies purni, īstern jūropīan bļe, un sāka palaist muti, bet viņam mute bija lielāka un žesti krietni agresīvāki, tā ka diezgan fiksi tie pļēguri aizvērās un viss vagons bija drusku ahujā. vilciens nekur vairs nekustēja un iejaucās tfl darbinieki, līdz ar ko personāžs ar visiem bērniem tika eskortēts prom. mēs uz pussekundi ieelpojām labu dzīvi līdz pie vemblija stadiōna vilcienā iespiedās piepisušies arsenāla fani ar visu londōnas policiju, uz perōna palika viņiem visiem nāvi sološie totnemas fani. skaicka tūbiņvilcienu gāza riņķī, pļēguri nevarēja izlemt, vai viņi tagadiņ sitīs logus, krēslus, viens otru vai vienkārši dziedās dziesmas, fōnā raudošie bērni un policijas eskortēta grūtniece izmisušu seju. tas viss bija sūds.

ballīte bija čota stipri white collar šogad, jo mūsu mīļo teātri jauc nost un šogad ballīte tika ierīkota century club, kas members-only. un tad tur visi tie vecie raspizģaji savām jaunajām botoksētajām sievām/mīļākajām pāršņaukušies maisās pa kājām, tērpu ziņā arī nebija baigi, kur aci piesiet, pārāk komerciāli un sterili, bet ar brittany noballējām līdz pēdējam tik un tā. pasēdējām arī pie dominatrix beatrixe un tā puika, kas tur katru gadu per. nepietiek ar to, ka viņi kā dominantie man liekas totāli submisīvi, man ir arī aizdomas, ka tas puiks nemaz nav heterō - mani šī doma ļoti uzjautrina, jo visām tām peramajām meitenēm viņš ļoti patīk :)

londōnas maratōns katrā ziņā bija īstens maratōns, tāds action packed un tad tas viss pēkšņi ir beidzies un es atkal esmu iemesta savā ikdienas kāmīšritenī. paldies mīļajām hostēm un fellow ciemiņiem :) man ar londōnu joprojām tādas sarežģītas attiecības, bet laiks tur vienmēr ir labi pavadīts, grozi, kā gribi. šeinijs mani 7dienas vakarā apčubināja un 1dienas rītā, kamēr šmorēja man brokastis, lika skatīties altered carbon. ideja laba, bet drusku sitas cauri lētuma piegarša un agdies, kā man jau zajebaļi tās holivudas staigājošās sešpakas, tas mani tik ļoti garlaiko.

sēžu darbā un gūglēju jaunu dzīvi :) pēdējā laikā knosos, jo nomāc vien stipri mietpilsoniskas dabas problēmas un sāk palikt garlaicīgi - nu, taj's dārgajos brīžos, kad kāmīša ritenis ir uz milisekundi apstājies. zinu, zinu, ščas nakarkaju, bet esmu labiņi iekārtojusies, vienkārši gribās pakāpties drusku augstāk, lai arī ar pārlieku ambiciozitāti neslimoju. potenciālu jau vienmēr var paspēt padirst, reku, tālu nav jāmeklē, miesīgs tēvs, piemēram, tādam spilgtam piemēram pie tam. godavārds, nesaprotu, kā viņam ir izdevies neizdarīt dzīvē vispār pilnīgi neko, par to vien jau vimpelis un atzinības raksts. tādā ziņā varbūt kaut kādas ambīcijas man tomēr ir, mūžam būt self-sufficient un nekad nevienam uz kakla. ir reizes, kad krītu darba ekseļos un izmisumā, jo neesmu kodolfiziķe, kas nozīmē, ka manai eksistencei nav neviena attaisnojuma, bet tas parasti drūmās paģirās un ātri pāriet. bet šodien piesēdos un laikam kaut kas jāuzskicē, vienkārši gribu dzīvot savādāk. tagad jau arī ir labi un brīnišķīgi, bet entrōpijas zobs dara savu un negribu gaidīt, kad stagnācija piešķils manam dibuā uguni, jāsāk apčamdīt varjanti jau tagad.

ar toniju jau paspējām salabt, tb viņš bija nolēmis mani publiski dirsināt, porkē uzmetu viņu uz slīfordmodu konci, uz ko mana atbilde bija ļoti mierīga, bet ne pārāk viņam glaimojoša, khm, un tad visi klātesošie slēpa ķiķi krāgā un viņš pats arī laikam beidzot ieraudzīja, cik tas viss bija stulbi. un palūdza, lai tomēr paņemu viņu līdzi nākamreiz. nu vot, bet šodien taču viņam akaliņ vajadzēja sākt mani raustīt aiz astes - par tādu un šitādu lietu ēšanu/neēšanu, protams. bļā, kā man šī tēma jau ir noriebusies, un man tie ir tikai 2 ciešanu un cilvēku stulbuma pilni gadi, pat bail iedomāties, kā iet senākiem veģetāriešiem u.c. līdzīgi pārtiekošajiem. jo es katrreiz uzraujos - man vienmēr liekas, ka cilvēki moš uzdod jautājumus, jo viņus interesē atbildes, bet tās izrādās lamatas katru fokin' reizi, jo cilvēki vienkārši grib tupi padirsties, pie tam neprovocēti un par tēmu, kas viņus abzalūti nepiš/neskar. labākais, ka man tiešām pofigs, kas tiem citiem uz šķīvja, ka tikai no manis atpišās, lūdzulūdzu, is that too much to ask?

paņēmu 5dienu/1dienu brīvu, jo londōna :) un londōnai vispār "latekss" piestāv, 'cause waterproof, un cibiņballīte sohō, tikai pie kleitām vēl čimpiņ-rimpiņ' jānoskaita. keita arī paņēma 1dienu brīvu, saka, ka bez manis darbā nava izturami, haha, aww. un šeinijs arī to pašu 1dienu - lai es pēc londōnām varu pie viņa atpūsties, khh :)

man bija tik jauka 7diena. pa galvu pa kaklu metos pakaļ savām festivāla aprocēm, jo taluoni tā arī nepienāca, un tad ar šeiniju gājām sleaford mods lūkot, kas bija visnotaļ episki. dziedājām, dancojām un smējāmies par urlām. izgājām arī brīnišķīgās pusdienās mazā japāņu ēstuvē, kur cūkojāmies ar suši [joprojām nemāku pieklājīgi viņus ietūcīt mutē vienā piegājienā, oral impairment ftw]. nopirkām taluonus uz kīnō, bet pirms filmas vēl ieskrējām apčamdīt plates un grāmatas, kur netīšām pazaudējām kādu stundu laika. noskatījāmies 3 billboards outside ebbing, missouri, kas bija afigenna [frances mcdormand! sam rockwell! woody harrelson! un tas rižais narikpuisītis no tvinpīkām, what's not to like?], jo bēdīga un nenormāli smieklīga vienlaicīgi, iesaku jo silti. šeinijs arī priecīgi sit plaukstiņas, kur mēs labi pavadām laiku, un nes man brokastis :)

tonijs pa tam nagļakā man bija atrakstījis, sak', cikos ejam uz slīfordiem. tip cilvēks ar mani nedēļu vispār nerunā, pat nesveicina, cik es slikts cilvēks, vai ne, un tad - opacī - "cikos tiekamies?", itkā nekas nebūtu noticis. aizsūtīju viņam viģiku no konča, tā ka šodien viss labi - joprojām ar mani nerunā, toties sūta jēpastus ar kaudzēm sūdu, kas man jāizdara, jo menedžeris taču, pff. i'm rooting for your balls to finally drop, boy, jo pieauguši cilvēki problēmas šitā nerisina. kaķutante saka, ka tas esot bullijings, un brīnās, kā es to varu izturēt. es, savukārt, nejūtos sevišķi traucēta, jo mani šī situācija nekādi neapgrūtina. joprojām uzdodu profesionālas dabas jautājumus, kad ir vajadzība, un saņemu atbildes [jo viņam, nabagam, jau nav, kur likties, hahā] :)

izgāšnedēļ boksa nodarbībā atgadījās kas neparasts. tur ir viens tāds tumšādains jauneklis, kas ne ar vienu nekad nerunā un trenējas lepnā vientulībā savā zāles kaktiņā. vēl tur ir tāds krīpī naidžels, kas mani besī ārā, jo uzkundzējies visiem vārgulīšiem-iesācējiem [meitenēm, khm khm]  par treneri un stāsta, kas jādara. un es vienkārši, neliegšos, aiz tīras spītības daru pa savam un arī cenšos trenēties atsevišķi, bet viņš man drusku vazājas pakaļ un runā boxing-unrelated huiņu, kas mani neinteresē. un izspēra arī šausmīgi jēlu joku manā virzienā - es nenovēršoties vienkārši turpināju runāt par sportu, jo nu bļe. īsāk sakot, negribēju trenēties ar naidželu, gribēju boksamaisu, kuru tur diemžēl nav baigi daudz, tamdēļ nācās tramdīt tumšādaino jaunekli - pieklājīgi apjautājos, vai netraucēšu, ja papizģīšos ar maisu viņa kaktā, uz ko viņš iedrošinoši pamāja. pēc brītiņa viņš pienāca un sazvērestīgi brīdinošā tonī teica "don't listen to anyone here, they don't actually give a shit about you, believe me". uz brītiņu uzkāros, bet tad teicu "ok, kūl" un turpināju trenēties. viņš šo joku atkārtoja vēlvienreiz un es akaliņ neko, jo neredzēju konteksta un negribējās arī baigi izvērst šo miglaino sarunu caur puķēm. pēc brītiņa pienāca naidžels, lai dotu zināt, ka šis boksamaiss nava manam svaram piemērots un kaut ko tur pavingrojām, un es krāmējos uz māju pusi. tajā momentā akaliņ piepeldēja augstākminētais jauneklis, lai tā kā atvainojoties man pateiktu, ka viņš vienkārši mani gribējis draudzīgi pabrīdināt. vispār nožēloju, ka neizvērsu to sarunu tomēr, jo tagad nevar saprast, ko viņš ar to visu bija domājis. drošības pēc turos no naidžela pa gabalu, jo ticu savam instinktam - vakardien treniņā akaliņ piepisās, gribēja, lai pastrādāju pie pad work, bet es vienkārši atteicu. ļoti gaidu, kad jaunajam trenerim būs nokārtota apdrošināšana un nāks beidzot strādāt, lai man vispār vairs nekad nebūtu ar kaut kādiem lohiem jārunā.

un tonijs, izrādās, ir ar mani sadirsies, nesveicina un nerunā kopš pirmdienas, kas pofig. neesmu pārliecināta, kuru kājiņu pieaugušam cilvēkam esmu nominusi šoreiz un, godīgi sakot, nepiš, gan jau kaut kāda sezonālā pārliekās emacanalitātes saasināšanās. bet biju mums abiem sagādājusi taluonus uz sleaford mods un skaicka es ar tādu rūgumpodu nekur neiešu. iešu ar šeiniju, ha :)

par līdzsvaru [manā] juniversā:

- šorīt šausminoši aizgulējos un darbā biju gandrīz pusstundu vēlāk, kas ir kas nebijis

- nava daudz gulēts, bet šodien tieši vissmagākā diena - pa taisno pēc darba bokss un svaru cilāšana

- pats briesmīgākais ir fakts, ka man kāds ir nopizģījis manu mīļo darba kafijaskrūzi, tas nu reiz ir sitiens zem jostasvietas

+ neesmu bijis atbildīgs pilsonis šonedēļ un neko īsti neesmu gatavojusi, bet šodien darbā man ir provajdētas veselas 2 pusdienas - vienas no kaķutantes [brīnišķīgs dārzeņu kārtojums baltvīna mērcē un sieru ar lociņiem un chorizo desiņām, omg] un vienas no šeinija [asa veģ. okras zupas, jēziņ], kas, tātad, būs vakariņas. un rītdien kaķutante pieteikusies man uz vēl vienu pusdienu gatavošanu, kas šausmīgi mīļi, it's raining food! es jau tā aizdomu pilna apjautājos "what are you guys feeding me up for? am i gonna end up being sold for parts on the black market?":)

+ ak jā, brokastis arī šorīt no šeinija atrāvos :)

+ nopirku [zil]zaļas kurpes :)

seksisms tip nevaid miris, bet visādas smieklīgas paralēles savelkās tik un tā un neko tu viņām nepadarīsi. es tikai gribēju izbazūnēt, ka 2.pasaules kara pētniekiem u.c. vēstures entuziastiem ar noslieci uz sci-fi varētu patikt the man in the high castle. aj, maika sāga nevaid miruse. par cik dzīvoju getō rajōnā, tad ļauju getō rajōnam ienākt arī manā pavasara garderōbē, šoreiz trennušku veidolā [man tagad ir 2 pāri, prikaļi?]. es gribēju padalīties, kur mums jauki gāja ar cibas čiepiņām, bet tad notika mana persōnīgā traģēdija - izrādās, ka es vairs nevaru dabūt savas mīļākās american apparel apenes. pēc manas dzimšanas dienas birojā vēl ir aizkavējušies kolēģu pūstie balōni, kurus es gribēju visus saspridzināt, bet keita un kaķutante abas raustīgas un neļauj. šodien sapratu, ka nava pieklājīga veida, kā palūgt kolēģiem aizvērties. 5dienās mēs ākstamies vēl vairāk nekā parasti. vakarvakarā pastāstīju džonatanam, kā es [ne]jūtos t.i. šķīrāmies. kriss vakardien pa ceļam uz darbu iedzīvojās nelielā psihtraumā - dabūja uz šosejas stāties un glābt dzīvību, tikai nezinam, vai izglāba vai nē. pizģec, kā 5dien uzballēju. šodien vajag, lai kāds patur rociņu vai abas, quite literally, jo biju uz boksa nodarbību.

tāds drusku bipolārs un uz pārmaiņām vērsts gads. daudz kas kļuvis skaidrāks, bet kaut kādas līdz šim skaidras lietas pārvērtušās miglubildē un neko pēkšņi nesaprotu. vajag vēl drusku vairāk brīvības, miera un pohuja [un vairāk rakstīt] :)

drusku lauzta sirds, bet turās uz manas piedot nespējas kruķiem. es dažreiz nespēju piedot pat tad, kad pa lielam jau viss ir piedots, bet nevaru vēl nopurināt to dirsīgā tīneidžera attieksmi. pie izejas satiekot izbijušo instruktōri džoannu, viņai bija tādas siltas acis, mani ieraugot, un viņa teica "hi there, sweetie". pa ceļam uz mājām nožēloju, ka nepateicu paldies. protams, ka daudz kas man besīja, tas viņas pēdējais izgājiens sevišķi, un mani nekad neinteresēja ar viņu draudzēties, bet es nebūtu tik tālu tikusi bez viņas smagā darba un bļaušanas. tā bija tā sekundes simtdaļa, kad man vajadzēja savu sūdīgo attieksmi palaist pa vējam, un es nepalaidu.

aizgāju vēl uz boksu. kenam nu jau palikuši 83 gadi, aiznesu viņam končas, bet to viņš laikam tulkoja kā uzaicinājumu dalīties visos savos stāstos par karu/dienestu armijā. tā jau nekas, bet visu laiku velkas nopakaļus kamēr es, piemēram, hujārīju ar lecamauklu un viņš tikai nāk tuvāk un tuvāk. un es tikai izvairos un bīdos tālāk un tālāk, jo negribu viņam ar lecamauklu trāpīt pa ķobi. ar pārējiem puikām arī labi iet, rodžers, fils un stīvens ir uzņēmušies pār mani gādību un rāda, kas jādara. pirms sparinga rodžers dod man cimdus un saka, ka tas tamdēļ, ka man tagad vajagot tuklākus cimdus, ja nu aizķer kādam seju, uz ko es tāda ķiķiķi "yeah, wouldn't wanna ruin your pretty faces, boys", fils pie šitā gandrīz aizrijās, teica "oy, now she's just taking a piss! let's fight!". pēc stundu ilgas "dancošanas" un pizģīšanās dzirdēju rodžeru sakām filam, ka "she's got good technique and she can actually throw a punch, she's got force", kačing :) problēma vienīgi tāda, ka man tā ir baigā cīņa pašai ar sevi - sist otram cilvēkam, vienkārši nevaru. un pēc katra āķa atvainojos un jautāju "are you okay?", man ir aizdomas, ka boksā tā nedara :)) noderētu serviss, kur pieaudzē nevis nagus/matus, bet tuč agresijas [vnk testosterōnu?]. nopirku cimdus.

kaķutantes nava darbā un nebūs vēl ilgi, bet mēs ar toniju tiekam galā. tas vispār ir diezgan briesmīgi - pēkšņi saprast, ka darbakolēģis īstenībā bez tējaspauzēm neko daudz citu darbā nedara, fak, un nevar nevienam teikt. bez viņas vispār ir kaut kā foršāk, jo viņa ir mūžīgais čīkstētājs, pie kam visās sarunās pa vidu lienošais, tip lai varētu pačīkstēt extra, savādāk, zin' kā, neviens neklausās. es ļoti negribētu būt tas cilvēks kolektīvā, šaujiet mani zemē, kad/ja sāku uz to pusi vilkt. pagaidām laikam vēl viss labi. pēc dzērieniem un biljarda skrējām uz čimbuli - es, tonijs un džō. tonijs ieleca tramvajā, tad atkal izleca, apķēra mani jo cieši, uzspieda man buču uz vaiga un novilka tādu garu "ohhh, i love you, neō", ta' ieleca apukaļ tramvajā un aizbrauca nezināmā virzienā kamēr es mirkšķinu ahujā uz perōna un pauzes.

alsō, saņēmu brīnišķīgu īsziņu no kaķ, ļoti smējos, paldies, brauc ātrāk ciemos :)) [es uzreiz iedomājos kaķ manā dušā ar dušas micīti galvā, švamme vienā ķepiņā un fruitsalad otrā, awww]

fak, gandrīz aizmirsu - negribat apsūtīties kartiņām? regulāri pa z-svētkiem aizmirstās šitas prieks, bet nesen uzraku pāris gadus apukaļ saņemtās :) kopš tiem laikiem esmu paspējusi pārvākties 666 reizes, bet kartiņas, kā vienmēr, atvilknē :)

pieteikties var disconeoplasia džīmeilī [punkts] komā.

viss sākās ar to, ka ieraudzīju sludekli, kur viena vietējās universitātes čiepiņa izveic pētījumu par dzirdes bojājumiem konkrētos vecumos un viņai vajadzēja 37-40 g.v. pētāmobjektus. vienīgais man zināmais purniņš konkrētajā vecumgrupā ir tonijs, līdz ar ko liku viņam sludekli priekšā, sak', dabūsi piedalīties pētijumā, haļavnu MRI un persōnīgo smadzeņbildi, kā arī kaut kādu sīceni par notriekto laiku. nekas jau tāds, bet forši, pati būtu metusies iekšā, ja nebūtu tik jauna *ironic hair flick*

šodien tonijs priecīgi iespriņģo birojā un paziņo, ka it's time to return the favour. esot atradis man līgavaini, kurš maksāšot brangu naudu jebkuram, kas atradīšot viņam konkrētiem parametriem atbilstošu sapņu sievieti. pelnrušķīte no manis nekāda, pelnrukšķīte drīzāk, bet ē parametriem tipa atbilstu. pati viģiku redzējusi neesmu, bet tonijs ar keitu unanimously tā nolēmuši. nu tāds thanks for pimpin' me out, bet lielo piķi dalīsim hahā. tagad caurām dienām joki par tēmu. precēšanās gadījumā piesolīju tonijam, ka, ja neizdosies viņu adoptēt, es viņu algošu par persōnīgo asistentu, varēs man lakot nagus'n'shit.

šeinijam pa tam līdzīga rakstura problēmas - māte tēlojot christian singles in the neighbourhood app'u un sūtot bildes ar draudzeņu neprecētajām meitām. šodien ar tādu suņa skatienu man stāsta, ka nesīšot man mātes pirktu olīveļļu, jo māte visu laiku piepišoties ar visādiem stikla ežiem, kas pieaugušam vīrietim nafig neesot vajadzīgi. nēnu, ok, es dažreiz kolēģiem nesu pusdienas, pretī, likumsakarīgi, saņemu visas viņu sāpes un stikla ežus :))

šodien vajag, lai kāds patur rociņu vai abas, quite literally, jo biju uz boksa nodarbību. pie tam netīšām. gāju uz vienu citu nodarbību, bet tā bija atcelta un atslēga nolauzta, līdz ar ko trenažierzāles recepcijas čiepiņai jautāju, kas tur ar to boksu, jo gribu kaut kad viendien nākt, un viņa uzreiz lec kājās un saka, ka taisni ejot vaļā, ejam, ejam, parādīs. un tad viņa mani veda pa kaut kādiem 2. pasaules kara bunkuriem un pagrabiem, kur tumšs un šaurs, un kaut kas klusām čabinās un čukst. nonācām beigās boksazālē un tiku stādīta priekšā kenam, kas treneris. kenam nākamnedēļ paliek 83 gadi :) viņš tur strādā jau gadus 40. cilvēku nebija daudz, pārsvarā ļoti lieli puikas kaut kur starp 35 - 50 g.v., rokām kā šķipelēm. viens pienāca un prasīja kenam, vai man nevajagot ierādīt lietas, uz ko kens lepni atmeta, ka viņš visu pats. un tad es ilgi nedabūju kačāties, jo bija jāklausās stāsti par 2. pasaules karu. beigās kens tomēr aizgāja mājās, puikas tad uzmauca man cimdus un pa vienam nāca mani mācīt, uz ko mana dabiskā reakcija, protams, ir spuras gaisā, bet spuras es pieglaudu un iemācījos visu ko jaunu, bija ļoti interesanti. viens no puikām nāca pieturēt boksamaisu un ik pa brīdim pasvieda jaunas kombinācijas, ko izmēģināt un tad tā omulīgi žūžoja "hohō, goood, goood, hohō, very good", jo esot man tomēr drusku spēciņš. ļoti labs anger management vispār. es gan nespēju sevi iedomāties kādu [īstu cilvēku] sitam ar tādu spēku, kādu es atdodu boksamaisam, varbūt vienīgi aizstāvoties. enīvej, kādu stundu tur palēkāju un papizģījos ar maisu un nejutos baigi sasvīdusi, kas likās bēdīgi, jo tad jau stunda nobumbulēta bezjēgā. bet tad es novilku cimdus un atklāju, ka nespēju aizvilkt džemperim rāvējslēdzēju, jo plaukstu un pirkstu vietā kaut kāda notirpusi putra. tagad rokās, no lāpstiņām līdz pašiem pirkstu galiem, sāp visi mazi muskulīši, par kuriem līdz šim nemaz nenojautu, un rītdien jāmazgā mati un jāveido fričene z-svētku ballei, bet ar kuru vietu ta'? rokas nava paceļamas. pēc darba eju akal.

par fričenēm runājot, vakardien birojā izspēru bad sexist joke. puikas runāja par matu cirpšanu un kur nu kurš pirms korporaķivņika tur daiļu cirps, un tad keita tā skaļi, to vistu kūti pārbļaudama, teica, ka "mēs ar neō čota stresojam par tādu huiņu krietnu strēķi mazāk nekā birojpuikas", uz ko es atmetu, ka "naw, that's good though, keep yourselves nice and pretty for us to enjoy the view, boys". un neko, puikas ķiķināja. lesson learned: seksismu ar seksismu nenokausi, puikām patīk būt objektivizētiem :)

alsō, nostījos pasaulē depresīvāko filmu, manchester by the sea, šausmīgi raudāju un izpurgāju sev brīvdienu, no regrets :)

alsō, alsō, esat kādreiz savam menedžerim mācījuši brauzēt pornu inkognitō moudā? es jā. *hello darkness, my old friend..*

atkal krīt kaut kāda huiņa uz galvas. mums tā jauniņā, kas aizvieto natāliju, tāda drusku jocīga pagadījusies, mūždien kaut kādas problēmas un ņuņņāšanas un vēl sazinkas, nebūs strādātājs, īsāk sakot. drusku arī melos sapinās - viendien sūta priešniecei īsziņu, ka nebūs darbā, baigā vemšana vilcienā sākusies un kas tur. uz ko rō zināja stāstīt, ka nekā tamlīdzīga, visu ceļu priecīgi ļerkstējusi pa telefōnu, viņš viņai sēdējis taisni aiz muguras. priekšniece pēc fakta viņai prasa, kas par lietu, tev pie mums nepatīk vai kas? uz ko zaķis saka, ka nēnē, viss esot prīmā. šeinijs tikmēr zina stāstīt, ka zaķis nagļakā darba laikā sēžot darba sludekļos, nu taj's brīvos brīžos, kad nebakstās telefōnā. nu, kaut kas tur nav, īsāk sakot. un tur tāds drusku profesionālais dominō efekts, ka no viņas drīzumā tiks vaļā, kas nozīmē, ka šeinijs droška pārņems viņas pienākumus, un priekšniece viņam esot prasījusi, ko lai liek viņa vietā. šeinijs man pēc tam tur murmina un stostās, ka nānanā, viņam pasprucis mans vārds, pavisam netīšām. nu ē, es jau vienreiz atteicu piedāvājumam uz konkrēto vakanci, bet tagadiņ sēžu domādama. neinteresē man tās finanses [kā joma], sitmannost, nava manī ambīciju būvēt karjēru šajā lauciņā, vienīgi, ka jaunajā krēslā vairāk maksātu, tas ir vienīgais bōnuss, lai arī pat tas mani baigi neiešūpo, badā nemirstu arī pie šitās siles; mani vairāk interesē, piemēram, stresa neesamība un neatkarīga strādāšana. šiten man neviens uz nagiem neskatās, visu pati zinu un pati daru. varētu vienīgi krāt kaut kādus ķeksīšus rezumejā, bet arī nahujam, ja neinteresē finanšlauciņš.

un romaņķikā līdzīgi - tas idiņš greiems piepišās un tagadiņās aicinās mani uz randiņu. kas pretīgi, tad fakts, ka es zinu, ka viņš tiekas ar kaut kādu tinderzaķi, neba nu kaut kas nopietns vai kā, bet nu, pirmkārt, viņš mani neinteresē nevienā acī, un, otrkārt, es neesmu nekāds plāns bē vai žē, un tam tinderzaķim arī tādam nevajadzētu būt [unless she's cool with it].

īsāksakot, esmu ļoti neieinteresēta visās dzīves jomās :)) izņemot kulināriju - aj jezuss, kādu zupu vakardien uzhujārīju <3

pizģec, kā 5dien uzballēju. krisa vecāki brauca ciemos rakstainām kamanām iepazīties ar rosa vecākiem. pasākumam par godu biju pieteikusies uz vienu mītapu, lai izvairītos no uzaicinājuma svinēt z-svētkus dienvidos ar krisa ģimeni. skaicka pēc darba 5dien nāku mājā, redzu krisa tēva autō noparkotu, klusiņām lādos un minūtes 15 vēlāk tieku laipni ielūgta uz siltiem, ģimeniskiem z-svētkiem, uz ko es pokerfeisēju un teicu paldies. bet tad 2 minūtes vēlāk arī krisa mamma mani aicināja uz ziemīšiem un, kamēr es tā izvairīgi tur kaut ko murmināju, ross paziņoja, ka viņa vecāki arī mani ekspektējot svētkos un, ka viņa mamma jau izdomājusi, ko es ēdīšot. viss pa diedziņu, karoč, aizgāja podā, bet neko, iztaisnoju muguriņu un gāju ballēties ar sci-fi nērdiem un geimeriem. biju piepisusies un pretīga, bet [vai līdz ar to] brīnišķīgi pavadīju laiku. atcerējos arī, porkē pārstāju uz mītapiem piestaigāt - ne visi cilvēki grib mierīgi socializēties, vienmēr ir lohi, kam tikai fiksāk ar kādu sakoļīties. markam patiku es, bet man patika viņa draudzene, tāda gōtiska zaļmate, kam ta' nepatiktu. jokojām par seksu trijatā, bet varbūt nejokojām un vienkārši runājām un smējāmies, es nesapratu. kamēr alise pirka dzērienus, marks man čukstēja muļķības un es pokerfeisējot vienkārši izslīdēju no kadra. tagad ar mani ļoti neveiksmīgi flirtē greiems - tāds geek gone rich, kurš nēsā ārkārtīgi dārgas un neglītas tom hardy drēbes, un grib man mācīt par to, kas ir un kas nav kristiešu roks [nu, jo es esmu meitene un es nevaru zināt]. patika arī, ka biju tik ļoti piedzērusies, ka tīri fiziski nespēju viņam iedot numuriņa, high fockin' five. pie tam, pirms es apsēdos pie viņu galdiņa, viņš bija visiem priecīgi stāstījis par saviem lieliskajiem tinderrandiņiem, bet manā klātbūtnē atteicās razkoļīties, kas tur un kā, un marks, protams, neļāva viņam par to aizmirst, hahā. pārvilkos ap trejiem no rīta un visu 6dienu dabūju vaidēt gultas režīmā. krisa vecāki man vēlāk pārmeta apzinātu izvairīšanos no viņus kompānijas, my commitment issues currently are on high alert.

aukstā laikā man ļoti patīk, ka mainās ēdienkarte - beidzot ir motivācija šmorēt un apetīte arī pilnīgi cita, zvērīga tāda. uzhujārīju kādu spaini pirmšķirīga burn-a-hole-in-yo-knickers karija, ar ko padalīties ar darba kaķutanti. karijā ieliku [apmēram] citrōnzāli, čili pārslas un ķiploku, un čili un ķiploku un čili [nē, es nejokoju, čili un ķiplokam ir nebeidzams spektrs agregātstāvokļu], paprikas pulveri, turmeriku, kuminu, šķaidītus tomātus, laima sulu, beibīkartupeļus un beibīburkānus, turku zirņus, spinātus, zaļos zirņus, brokoli, kokosriekstu pienu, un gan jau vēl kaut kas katlā iebira, ko neatceros piefiksējusi. rīsu vietā izvēlējos zaļās spinātnūdeles no orjentālā supermārketa.