šodien sanāca tāda lol'īga diena. pēdējā laikā esmu diezgan pārgurusi, jo vēl pēdējo mēnesi pēdējiem spēkiem velkos pēc darba uz savu veco trenažierzāli, kas vispār nav pa ceļam, līdz ar ko divām somām apkrāvusies dienas sāku agri un beidzu vēlu un nekad neesmu izgulējusies un moža. šorīt tādā zombijstāvoklī lecu tramvajā un drusku kaunējos, ka kavēju, jo man visu laiku trūkst laika. un tad vacapā ieraudzīju ziņas, ka birojs applūdis un visi tiek sūtīti uz pagaidu biroju pāris kvartālus tālāk.

uzzvanīju kaķutantei, kas operatīvi pierunāja recepcijas čiepiņu no applūdušās birojmājas uzskriet augšā un paķert mūsu laptopus, khh. cik saprotu, tad 2.stāvā puiku degunpūderētavā kaut kas stipri applūdis un visai celtnei pižec, jo tos plūdus nevarot apturēt, un nu jau šur tur iebrukuši griesti, kas stāvu zem mūsu biroja. pārdzīvoju par savu darba kafijas krūzi un lielo silto šalli, kas palika uz krēsla atzveltnes. pārējais, lai deg zilās liesmās [vai tiek nonests ar kungistabas cunami].

viena trenažierzāles čiepiņa man stāstīja par karsto jōgu, ko varētu kaut kad pamēģināt, bet es ar savu zemo asinsspiedienu esmu diezgan nasks ģībējs pie augstām temperatūrām. man jau niks vakar teica, ka viņam manis trenažierzālē pietrūkšot, bet es domāju, ka man pietrūks tikai tās čiepiņas. mēs praktiski nekad nerunājam, bet man viņa liekas ļoti skaista, in her own damaged way. ļoti atgādina amy adams no sharp objects, tikai vārdu vietā viņai āda visā roku garumā ir nosēta smalkām self-harm svītriņām, kas vienmēr liekas esam asā kontrastā ar viņas silto smaidu un blondajām sprogām. tikko atskārtu, ka pēc visām tām casual sarunām joprojām nezinu viņas vārdu.

šogad jau par vēlu, bet nākamgad gribu dzīvot lēnāk, zīmēju galvā visādas foršas pārmaiņas :)

regulāri sev atgādinu, ka vajag apstāties un ievilkt elpu un tikpat regulāri atduros pret faktu, ka nava tam laika. izgāšnedēļas nogale gan bija vistuvākā relaksācijas atblāzmai, kāda man bijuse pēdējo mēnešu laikā. savādāk biju pat tiktāl aizņemta, ka izlaidu veselu nedēļu trenažierzāles, kas ir kas nedzirdēts, toties dzelžu cilāšanu lieliski aizvietoja iepriekšējās adreses pedantiska izmēšana un maisu un kastu pakošana un nēsāšana pa simtam lāgam šurpu turpu pa trepi augšā un lejā līdz vēmienam - pārvākšanās, manuprāt, mierīgi varētu pārkvalificēties par olimpisku disciplīnu. bet pa lielām šaibām tas viss ir beidzies un es pamazām iekārtojos jaunajā mājā, lai arī viss ir tāds pagaidu varjants, jo visu laiku pieķeru sevi fantazējam par dzīvošanu vienītī [jo tas būs tik skaisti un es būšu tik laimīga].

šeit jāliek neliela atkāpīte, kur sev atgādināt, ka esmu viena izlutināta pakaļa. šeinijs mani 6dien lutināja un 7dien arī, pēc kārtīgas izgulēšanās un brokastīm un visa kā cita gultā, es piesēdu paspēlēties ar viņa music making equipment un mēs netīšām, bezsakarā bakstoties un ākstoties, uztaisījām pāris dziesmas. kuras šeinijs vēlāk nodrillēja tiktāl, ka man tiešām viņas sāka riebties un es aizgāju mājās. man riebjas, kad cilvēki pieiet lietām tik obsesīvi un izpurgā radīšanas prieku, man liekas, ka tam jābūt [relatīvi] vieglam procesam. puikas pa to laiku man bija no ikeas atveduši kartupeļu pancūkiņas, melleņu sīrupu un maltu kafiju, which is very very nice.

nesen atcerējos, ka ļoti sen neesmu pacēlusi balsi. atcerējos to momentā, kad pacēlu balsi, protams. tonijs tiešām ļoti nobesīja pāris nedēļas atpakaļ un es sabļāvu, visu kolēģu klātbūtnē. tas bija ļoti neprofesionāli no manas puses, protams, bet tas, par ko es toniju apsaucu, bija pavisam jauna un līdz šim neiekarota virsotne neprofesionālismā, līdz ar ko tiešām bija pelnījis slapju lupatu pa ļešku. pēc tam pats virtuvē līda uz vēdera skaidroties. un es neatvainojos par sabļaušanu. man bija tiktāl pie dibuā, ka viņš būtu varējis mani vilkt uz personāldaļu un es arī tur nebūtu nevienam atvainojusies. aiz spīta jā, bet, galvenokārt, aiz tam, ka man bija taisnība. tagadiņ jau viss kārtībā un es īstenībā esmu sapratusi, ka tonijam nav ne mazākās nojausmas par to, kas darbā ir vai nav okej. viņš ļoti cenšas to atkost, bet ir vienkārši par dumju. man liekas, ka tā ir daudziem cilvēkiem, kas iestājas pret politkorektumu, jo nesaprot, ka tas patiesībā ir vienkārši informēta iecietība/sapratne pret cilvēkiem/lietām nevis plika cenzūra. un cīņa pret tāda veida dumību ir sīzifa darbs, kur tevi visam piedevām vēl par pārtīpūperu nolamā.

vēlēšanu rezultāti mani drusku apbēdināja, toties pirmoreiz balsoju šajmiestā. 6dien ielecu tramvajā un nonācu tādā kā kultūras namā nē, bet drīzāk šķūnītī, ar piestiķētu latvijas karogu. kad apjautājos, vai daudz balsotāju, vēlēšanu iecirkņa čiepiņas atbildēja, ka vispār neesot slikti, kaut kur ap simtu esot bijis un diena vēl nebija nemaz galā :) tiku laipni lūgta svinēt lācplēšdienu ar vietējiem tautiešiem, par ko pateicos, nedodot konkrētas atbildes. viens no balsot atnākušajiem pat nespēja izsekot līdzi visnotaļ elementārajām instrukcijām, līdz ar ko iemeta savu taluonu urnā bez aploksnes un dabūja anulētu balsi.

itkā baigi nemaz negribās pārvākties, bet arī drusku gribās, jo tad varēs iet citā trenažierzālē un tas varētu būt interesanti :) ak jā, mums tur tagad ir viens tāds zaķis, kuram es laikam šausmīgi riebjos. ļoti piekrītu, ka esmu gaumes jautājums, kā jau visi cilvēki, bet mēs nekad neesam pat pušplēsta vārdiņa pārmijušas, tomēr regulāri pieķeru viņu uz mani blenžam kaulainu aci, it's kinda awkward. sevišķi tizli tamdēļ, ka ar tādu riebumu/naidu ir tāpat kā ar iemīlēšanos - cilvēks par savu silto jūtu objektu sastāsta sev pasakas un tad pats dročī uz savu kaisli. te man gribās loosely citēt vienu no sam harris podkāsta viesiem un teikt "learn to have fewer opinions, sometimes you don't have enough data to form one and that's ok". jāaizsūta kāda gaisa bučiņa vai kas.

vēl es negribu pārvākties, jo negribu pamest mēriju. mums kaimiņos dzīvo mērija un es gribu būt mērija, kad "izaugšu liela". viņa ievācās kādu gadu atpakaļ. nopirka māju, jo viņai blakus rajōnā dzīvojot draugi. viņa dauzās riņķī un pieskata draugu mincīšus, dažreiz atver viesistabas durvis un skaļi klausās skaistu mūziku. kad viņa ballējas apkārt, mēs šad tad izvedam viņas miseni un viņa mums atmaksā vīnā, ļoti jauka kundze ar seksīgu skotu akcentu. un mums ir līdzīgas fričenes.

es nerakstu tik daudz vairs laikam tāpēc, ka visu laiku cenšos distancēties. zin' kā, ka tikai ar kādu dzīvu cilvēku nesanāk pēkšņi un šokējoši satuvināties, tikai ne to. distancēties un emocionāli atsvešināties, yeah, man, feels good. kas nozīmē, ka esmu vēl dziļāk tajā bedrē, no kuras cerēju sevi izrakt ārā, brīvībā. bet tas nekas, šito apzināties ir daudz labāk nekā neapzināties un brīnīties. pamazām briestu darīt lietas pareizi, tikai gribētos, lai nebūtu tā treju soļu speršana uz priekšu un tad solis un kūlenis atpakaļ ar piezemēšanos uz grābekļa un kniksis ar uzsistu aci, which is the usual.

vēl šodien pilnīgi netīšām uzzināju, ka man šovakar plāni. kaut kad biju nopirkusi taluonu uz garbage un veiksmīgi par to aizmirsusi, līdz šon soc.mēdijos kāds bija priecīgi ierakstījis, ka nevarot jau sagaidīt vakaru. tagad sēžu darbā un cenšos pārāk nesatraukties par taluona atrašanās vietu - būs, ko trenažierzālē apcerēt.

dzīve, protams, ir ciešanas. un smiekli. piemēram, izgāšnedēļ tonijs vienuvakar man zvana un prasa, vai man nebūtu bail "skenēt smadzenes". teicu, ka nekā nebaidos, un mēs gājām uz vienu smieklīgu neuroscience pasākumu, kur mums lika skatīties qi kamēr uz galvas sālsūdenī mērcēti elektrōdi un acīs midžina gaismu, lai nolasītu brain response. 35 mārciņas par trobeli un viesnīcas bufetē pizģīti āboli, thank you very much. pasākumu jo smieklīgāku darīja fakts, ka pirms reālā starta viņiem tomēr nojuka tehnika, cilvēki quite literally sapinās paši savos vados un pasākums tikai atcelts [kamēr samaksa ne]. nava laika garlaicībai, tā teikt.

btw, reku, ņirdzīgs un patiesībā ļoti kvalitatīvs londōnas hiphops [porkē viņiem nav koncertu? nauda nepatīk?].

aj, nu labi, tomēr razkoļīšos un pastāstīšu. garš stāsts īss - 3dien biju uz fotōsesiju un es nekad iepriekš nebiju bijusi uz fotōsesiju vai modelējusi jelkādā kapacitātē. kamēr man tas neko nemaksā, visa veida piedzīvojumi taču for teh win, vai ne. aģentūra ar mani parunājās, atsūtīja instrukcijas un aizsūtīja mani uz savu fotōstudiju te kaut kur rajōnā. man nav ne mazākās nojausmas, kā šīs lietas vispār notiek, tāpēc vien bija interesanti.

fotōstudija bija iebūvēta ūķīga paskata konvertētā noliktavā, kur katram kaktam savs interjers/dekorācijas - blakustelpā, piemēram, bija izspārdīta siena guba un es pie sevis jau klusībā pārkrustījos, diesnedo', my cow impressions are a smidge rusty. fotogrāfs un viņa māsa, kam studija pieder, izstījās pēc tipiskiem jersey shore purniņiem [oranžs solārijiedegums, tumši želejmati, pārbalināti zobi un viss tāds tacky] tiktāl, ka joka pēc mēģināju uzminēt, cik diez ed hardy tēkreklu fotogrāfam skapī. māsai, savukārt, mugurā bija halātkleita līdz zemei un absolūti caurspīdīga :) man bija pieteikts paņemt līdzi augstpapēdenes, pfff, līdz ar ko fotogrāfs bija sašutis, ka man tādu nav, teica, ka "i've honestly never met a girl who doesn't own heels". drusku jau pašpārliecināti, bet dzirdēju sevi sakām "don't worry, i'll make it work anyway". man līdzi bija 4 dažādi tērpi, eleganti ietūcīti sportasomā lol. fotogrāfa māsa jau bija gatava mani fočēt tajā, kas man bija mugurā no ielas ienākot, bet fotogrāfs pastījās uz manām gandrīz dekādi vecajām konversenēm un palūdza tomēr pārģērbties hahā. līdzpaņemtās šmotkas man bija labas - iznākot no ģērbtuves savās bez-papēdenēs [gasp!] fotogrāfs uzmeta man aci un teica "oh, now i get what you mean, love your shoes". pašas knipsēšanas bija mazāk nekā pārģērbšanās, pāris pōzas un "we're done, go change", jo neesot bijis nevienas sliktas bildes, khh, un es izskatoties "very mod". pie atvadām uzreiz pieteica gaidīt zvanu no aģentūras, kā rezultātā esmu ielūgta uz kaut kādām pārrunām nākamnedēļ. ja piedāvās fočēties kaut kādām reklāmām, tad lieliski, free money. ja vienkārši rādīs ar pirkstu un smiesies, arī labi, jo pofig.

mani tas viss ļoti uzjautrināja. manā cienījamā vecumā nekāda karjēra tur skaicka ne tikai nespīž, bet arī neinteresē. mani vairāk interesē, cik tālu var aiz-imposterēt kaut kādās industrijās, kas uz mani vispār neattiecas lol, jo šis nu ir totāls un abzalūts fake it till you make it. rītdien braucu uz fotōsesiju birmingemā ar citu aģentūru. tie arī grib augstpapēdenes un vakarkleitas un vēlsazin ko haha, stulbie sūdi. varētu patrollēt ar kādu vecu pižāmu vai izdilušām trennuškām [mah editorial trackies, bitchez], jo izklausījās pēc besīgiem snobiem. well, it's gonna be fun regardless [for me].

es gribu, lai vasara ir mūžīgi. nesen ar riebumu skatījos uz skapī nobāztajiem un noputējušajiem mēteļiem un pēkšņi nevarēju atcerēties, kā tas ir - nest uz miesas vairāk kā divas kārtas. šodien mugurā tāda palaga biezuma pidžamkleita and i want this to last forever, kas divkosīgi, jo globālā sasilšana arī satrauc.

bet vasara man ir ļoti skaista. pēc brittany ciemošanās, man te kaut kad paciemojās kaķ un mēs izgājām praida pastaigā un tad kalnā kāpšanas pastaigā, ko nobeidzām pastaigā uz bāriņu, visu vienā dienā, kam bōnusā vēl klāt nāca pastaiga uz sharon needles drag show, kur jau sāka gribēties piesēst, bet nebija vaļas tādām izlaidībām.

un man beidzot aizvakar bija mana klusā 7diena, visa tikai man - sirsnīgi pavingroju studijā, nostījos 2 filmas, apskeitoju rajōnu un attapos ar grāmatu ["free will" by sam harris] parciņā, pie upes. parciņā gan bija tālu jāiet un jāslēpjas, jo rajōnsvētki ar skaļu karuseļu reivu un visādu migājošu huiņu, lēts alus un cukurvate, urlas un kuģojošie snobi, visi izkaisīti izdegušās zāles brūnumā, pārkarsuši saulē un piepisušies. 3 tādi apžilbuši džentelmeņi, sarkaniem šnobeļiem un atpogātiem krekliem, nāca mani "šarmēt" ar lūgumiem parādīt triku un/vai iedot pabraukāties, bļe, bet visas manas noraidošās atbildes tika respektētas, 'cause public space.

vakardien ar keitu apstījāmies viģikus ar profesionālo skvošu, tīri iedvesmai un kaunam. man kā vienmēr trūkst tās agresīvās sāncensības un man patīk foršas, gludas saspēles, bet tā nav gluži pareizi, līdz ar ko vakarā nospēlējāmies līkas un spilgti sarkanas, kas bija mūsu labākais mačs.

pēc mača, pretīgi sasvīdusi, aizgāju pie mana 3dienu instruktōra fila - beidzot nosvēros un tiku pie visādiem interesantiem cipariem saistībā ar kaulu blīvumu, visādas tur ūdens un tauku procentes, bmr, physique rating'n'metabolic age. neko daudz no tām kalkulācijām nesaprotu, jo pirmoreiz man tāda analīze, bet cipari bija drusku neticami - tip esmu formā olimpiskā, metabolic age man ir 16, par ko ļoti smējos [salīdzinājumam, ronaldō 33 g.v. metabolic age ir 23]. un teicu šeinijam, ka pardon, but i'm afraid i have to report you to popo as it appears i might be slightly underage.

man joprojām gadās visādi stulbi komēdiski gadījumi, kur trenažierzālē, piemēram, ar mani pārī svīstošais nodarbības džeks, kamēr pēdējiem spēkiem turos plankā, tāds apguļās uz blakus tepiķīša, as in draw me like one of your french girls, un dudina "i noticed your cool tattoo, so do you like music? what are you into? do you go to gigs a lot? what festivals do you go to?..". un es turpinu turēt planku un vienkārši nopūšos ar tādu klusu "bļā, nu, atpisies taču". vajadzēja teikt, ka nē, riebjas mūzika.

sliktāks gadījums bija, kad iegāju viena pati studijā pacilāt dzelžus un iziet savu rutīnu. uz studijas durvīm ir uzraksts, ka netraucēt, bet uz cilvēkiem ar selective literacy tas, protams, neattiecas. ieripoja viens no tiem katras trenažierzāles standartkomplektā ietilpstošajiem muskuļkalniem, kam pa visām durvīm jāiet sāniski, lai neiznes stenderes līdzi. un sāka tur tip kačāties un visu laiku dvest kaut kādas dzīvnieciskas skaņas, sēkt un gārgt un bļaut, ja nu nepiedodamā kārtā man viņa klātbūtnes fakts gājis secen. kad turpināju nelikties ne zinis, viņam par visām varītēm vajadzēja pārvākties man tuvāk, aizņemties manus dzelžus un mani bombardēt ar 666 jautājumiem. un tad nekaunīgi stāvēt un blenzt, kad ceļu stangu un stāstīt man, ko viņš domā par manu augumu, nu tur "what are you training for? are you a personal trainer? you're so lean, what do you eat? how often do you come here and which days?". which is why es nekad parastajai trenažierzālei pat tuvumā nerādos, bet viņa pati mani atrod obviously. women only trenažierzāles noteikti ir manā čeklistē, gribu izmēģināt. ja nebūtu minimālisma piekritēja, ierīkotu trenažierzāli sev mājās.

ar keitu toties izmēģinājām galda tenisu, bōnusā mūsu skvoša partijām, un esam veiksmīgi aplipinājušas arī birojdžekus - tagadiņ pusdienlaikā izveiksim turnīru vienā bāriņā ap stūri. un šeinijs vakarvakarā man ierādīja basketbōla kortu manā rajōna parciņā, kur mazi getōbērni nāk un uzprasās uz spēli, nohujārīm zolīdu 1.5 stundu, pēc kā es tā stīvi iemetu sevi dušā, tīri pavaidēt pirms gulētiešanas. pēc pēdējās nodarbības zālē man sāp vēl nekad nesāpējuši muskuļi, ar kuriem iepriekš nebija bijis tas gods iepazīties.

un rītdien/parītdien ceru iznest kaķ garākā pastaigā, kā man izgāšnedēļ gadījās ar brittany, kur mēs uzkāpām kalna galiņā'i pastīties uz manu miestu no augšas. brauc ātrāk, kaķ, gribu fruitsalad :)

klusiņām, bet ļoti priecājos par vakardienas spēli. kolēģi [un visa valsts] cauru dienu aurēja, ka football's coming home, uz ko es ķecerīgi prasīju, diez kā tas ir horvātiski, khh, nevienam nelikās smieklīgi, protams. pēc tā pirmā gola, kad visi leca kājās un sadzērušies krita viens otram ap kaklu, man bija eye-roll un spēcīgas aizdomas, ka spēle beigsies ar pavisam savādāku rezultātu, jo horvāti izstījās dusmīgi nevis saplakuši. pēc pirmā puslaika aizgāju mājās, jo, lai arī pilsēta bija neparasti klusa un civilizēta, man tik un tā bija par skaļu. vēlāk apstījos rezultātu un aizsūtīju šeinijam īsziņu "stay humble england" :)

man ir arī merkantils, tātad attaisnojošs, iemesls, lai par anglijas zaudējumu drusku priecātos - darbā izveicām sweepstake'u, vilkām lozes uz dullo un priekšniekam bija trāpījusies anglija, hahā. spēles laikā viņš nokomentēja, ka horvātiem tur viens spēlētājs ar zirgasti, tātad haha they've got a girl on their team hahāā. drusku pacēlu uzaci pie komentāra un valdījos šņākt, ka nothing wrong with being a girl, especially when you're about to lose to them. šorīt tāda smaidīga ieeju viņu kabinetā un prasu, ko visi tādi klusiņi? kā galvassāpes? :))

pītu arī nosvinējām, paēdām thai food zaap'ā, kur dzēru garšīgāko pina colada, kāda jelkad skārusi manu seju. kad ķircinoties pītam vēlēju daudz laimes un stāstīju, ka mūsmiestā ir ļoti jauki pansionāti, tad dabūju insult-shaped komplimentu, ka izskatos pēc james bond villain, paldies :)

šorīt:

[pīts šķauda]

es: bless you

pīts: what did you just call me?

es: a bastard

pīts: :D i love you

es: ... :I

keita: it clearly isn't mutual, pete

abas: :))

pēc 6dienas fudbōlčempja spēles skaicka pilsētas centrā labāk nerādīties, bet nu sekas na ļico ir arī 1dienas rītā, jo viss smird un birojēkas ieejai novemtas trepes. mēs jau te ņirdzam, ka principā jau šķirba maza, vai anglija uzvar vai zaudē, jo svinēt [t.i. dzert, kauties, lauzt, vemt'n'repeat] jau vajag jebkurā gadienā un vienmēr. 3dien pītam dzimpene un mēs neviens negribam iet ballēties, jo taču būs pzģc - zolīdi paēst/padzert un nostīties spēli būs abzalūti neiespējami, jo jebkurā bāriņā var dabūt ar pinti pa pakausi [trū stōrī, vismaz būtu uz fudbōlčempja laiku uz plastmasenēm pārgājuši vai ko]. bet pīts ir jūtīga sniegpārsliņa un viņam paliek apaļi 50, līdz ar ko nesvinēt nava ļauts. jāsadzen naglas beisbōlnūjā un jāiepako līdzi ķivere rokassomiņā; pucēties droška nav vērts, ja vien nava kāda alus krāsas kleita kaut kur aizķērusies.

te kaut kad nesen ar puikām gājām skatīties māju, kā rezultātā puikām nopirkās māja. kaut kādā elles pakaļcaurumā, bet ļoti smuka māja trejiem stāviem. teorētiski, protams, priecājos, bet man jau laicīgi iestājusies [priekšlaicīgā] pārvākšanās depresija. labās ziņas gan tādas, ka pie tāda attāluma līdz darbam/civilizācijai beidzot varētu apsavesties ar ričuku. slikto ziņu vēl nava, jo vēl neesmu piesēdusi pie kalkulātōra izdomāt, vai man šitas viss ir izdevīgi. šobrīd vairāk spiežu uz finansiālo, ne emocionālo, komfortu. puikas jau jauki un mīļi - saka, ka manā istabā izveiks dajebko pēc manas gaumes un vajadzības, jo es esot ģimene, bet es skatos nākotnē un man visu gribās vienai pašai [pat bērnu, ja skatamies ļoti tālā nākotnē].

jau kuro nedēļu šausmīgs karstums, viss izdegušais brūnais ir labi aizmirsts zaļais. nekad nebūtu domājusi, ka jūkejā varētu trūkt lietus, bet nav lijis nu jau tiešām pāris nedēļas. paņēmu rītdienu brīvu - tīri, lai nebūtu jāmirkst sviedros cauru dienu biroja peklē. sēdēšu mājās pie atvērta ledusskapja.

un šovakar skvošs ar keitu. keita saka, ka nu jau es esot iebraukusi pasākumā un varot just sāncensību, kas ir muļķības. sāncensība man ir sveša, tas vienkārši ir entuziasms, 'cause i do this for fun. brīnišķīgs veids, kā tikt vaļā no liekās [un visas pārējās] enerģijas. pārsteidzošā kārtā man nākamajā dienā ir vēl vairāk spēciņa. izgāšreiz satiku ārkārtīgi sen neredzēto ex-instruktōri džoannu - bļāva pa lodziņu, ka man forši mati :)

darbadiena pirms atvaļinājuma, kā parasti, ir 666 stundas gara kamēr sēdi ekseļos. pēc darbalaika, savukārt, ir tikai kādas 15 minūtes nomoda, kurās pacelt galvu no visa, kas vēl jāpaspēj, un fiksi ieraut gaisu plaušās [un izskriet uz trenažierzāli]. pms, protams, nepalīdz, bet nava laika raudāt. raudāšu lidmašīnā, ir man tāda tradīcija - fakts, ka jālido ar fokin' raini, jau vien ir lielu, skumju asaru vērts. otra tradīcija ir klausīties, ko blakussēdošas lauku tantes par mani domā, jo nedomā [period], ka es arī varētu būt fellow latviete.

iespējams, esmu pārkačājusi plecus, jo, reku, dabūju sūtīt atpakaļ vienīgo peldeskostīmu visos internetos, kas man neriebās [modē, izrādās, šobrīd ir puķes un cakiņas un rišiņas un volāniņi bļeģ peldkostīmiem]. pasūtīju 2 izmērus, likumsakarīgi, viens par lielu, otrs par mazu, abi dibengalā, un augšdaļa bija par mazu abos izmēros, wtf. freak of nature at your service.

puikas 5dien brauc skatīties māju, kas nozīmē, ka man drīzumā jāpieņem kaut kādi lēmumi. zinu, ko vēlas viņi, bet nezinu, ko gribu es :) tb to, ko vēlos es, es diemžēl nevaru atļauties.

un šeinijs, mīļumiņš, paņēmis brīvdienu, lai var man rītdien māt baltu nēzdodziņu atvadās.

man ir neliels dienesta romāns arī ar keitu, pagaidām tīri sportisks. izgāšnedēļ pa kluso pēc darba aizgājām uz manu zāli uzhujārīt skvošu, kas bija brīnišķīgi - man tā bija pirmā reize, bet keita iemācīja visādus trikus un bija tiešām jautri, nekad nebiju redzējusi sevi šitik biešsarkanu, pēc tam sviedrus varēja no šmotkām burtiski izgriezt. pa kluso šitas bija jāizveic, jo kaķutante ir diezgan greizsirdīga psycho, arī gadījumos, kad cilvēki dara lietas, kas viņu nemaz neinteresē. viņa jau kādu laiku dīc, ka jāiet kluknēt pie alus kausa, bet es nekādi nevaru saņemties un šauju pretī atrunas, jo neinteresē - neko nevaru padarīt, bet sūcot pinti vienmēr domāju, cik šis ir zemē nomests laiks, ko būtu varējusi konvertēt produktīvā svīšanā. zinu, zinu, nepopulārs viedoklis. pieļauju, ka šī arī ir kaut kāda slikta galējība.

to, ka galējība, zinu aiz tam, ka pirmoreiz nopirku 4. [jūkejas] izmēra bikses, 2 gab., un vienas man spiež ciskas un dibuā kamēr viduklī ir pusotru izmēru par platu. man viss [šmotkas tb] izskatās aizvien nepareizāk, peldkostīms, piemēram, bija par mazu, toties jūtos arvien labāk :)

vispār arvien nopietnāk apsveru piedāvāt keitai kopdzīvi. izklausās romantiskāk nekā plānots. mēs jau te kaut kad koķetējām par šito, tip pa jokam, bet tēmu pacēla viņa. un es ļoti gribu dzīvot ar meiteni, pie tam ar keitu mums pārklājas visādas veselīgas intereses - mēs esam ļoti ļoti dažādi cilvēki, but we share the traits that really matter :) tagadiņ 2 nedēļas varu lēnām šo ideju gremot, jo neredzēsimies, jo ceļojam.

which reminds me, nākam3dien nosēžos rīgā, jo daži labi te precās un ballējās :)

sajūta, ka mūsdienās neticēt paranojai nu jau ir normāli, jo 1984 vienkārši ir klāt. pa lielām šaibām es neiebilstu pret personalizētajām reklāmām, jo labāk, lai man midžinās pa kaktiem kaut kādi sūdi, kas mani potenciāli varētu interesēt nekā tie neinteresējošie [visādi fidžetspineri un segveji, bļe], bet dažbrīd tomēr šķērmi sametās, jo man reklamē arī lietas, ko es nemaz neesmu pirkusi vai meklējusi internetos, bet tikai pieminējusi sarunās. skaicka var gadīties, ka man vienkārši reklamē arī draugiem patīkošos un interesējošos sūdus, bet tik un tā brīžiem creepy af. ļoti piedur arī fakts, ka man visu laiku jūtūbes un instagrammas savulaik reklamēja grūtniecības testus, jo ko t' vēl rūdītām vecmeitām vajaga, vai ne. hahā, tagadiņ es, savukārt, esmu jau tajā vecuma grupā, kur man piepišās ar auglības testiem, sak', mūs satrauc tie visi tavi negatīvie grūtniecības testi, jo mēs zinām, cik un kur tu viņus esi pirkusi un tu joprojām esi single & childfree, tsk-tsk. thanks, mom internet.

par to single gan varētu būt meli, ņerazbirajusj, bet man ir aizdomas, ka man tomēr ir attiecības, tiešām nezinu. fakts gan ir tāds, ka šeinijs mani piečakarēja. it might've been a trap all along, bet tas "aizbraukt ciemos pie māsas uz slimnīcu" izrādījās viltīgs plāns, lai mani iepazīstinātu ar savu māti. es ceru, ka viņa manā sejā nenolasīja visu to šoku un paniku, kas man zibenveidīgi izgāja cauri viņu ieraugot. bet varbūt tas arī ir vienīgais veids, kā mani piedabūt uz dajebko, jo es nekad tam nebūtu piekritusi, ja man tiktu dota izvēle. briesmīgākais ir tas, ka bija forši un es īstenībā labi pavadīju laiku. šeinija ģimene arī ir ļoti sapista, bet viņu gadījumā tas viņu saiknes ir padarījis tikai stiprākas. šeinija māte izskatījās ļoti priecīga mani satikt. kad stādījos priekšā un stiepu roku rokasspiedienam, viņa iesmējās un ievilka mani apskāvienā, kas arī visnotaļ ilustratīvi visai situācijai kopumā. ar māšuku pēc tam ilgi tarkšķējām, dalījāmies savās mīļākajās drag queens, runājām par mental health struggles, runājām laikam ļoti ilgi, miedzot acis saulē, un izrunājām veselu kaudzi līdz nosalām. izpļāpājās arī, ka esot jau mani redzējusi bildēs, ko šeinijs rādījis, un zina par mani to un šito. prātīga čiepiņa gan un saprot, ka jāiet terapijā. nēnu, man tagad droška arī noderētu :))

pēdējās divas jauniņās darbā bija viena par otru lielāks murgs, rītdien gaidam trash'o un turam īkšķus, kaut nu nebūtu svētā idiņu trīsvienība. pirmā bija botoksprincese, no kuras beigās knapi darba laptopu vispār izsitām - dabūjām sūtīt kurjeru pakaļ, jo jaunkundze nevarēja līdz birojam atvilkties. otra lika šitai nobālēt, tur bija tas kosmiskais nekompetences un iedomības savienojums, kur droška tikai eksorcisms būtu palīdzējis. tīri piemēram - vienreiz mēģināja no viena uzņēmuma konta pārsūtīt piķi, dažus žūkstošus, kuru tur nava, un tad dusmīgi zvanījās uz banku un dirsās, lai arī pati nerubī ielogoties kontā un apstīties, kas tur ir un kas tur nav. banka, protams, vainīga. tad vēl dažas nenomaksātas īres mūsu citiem birojiem un neizmaksātas algas frīlanseriem, par ko priekšniece atrāvās pāris nepatīkamus telefōnzvanus. cilvēkam cv rakstīts, ka 7 gadu pieredze konkrētajā jomā, saproties. alsō, zaķis visu mūžu dzīvojis jūkejā, bet nezina, kas ir beneficiary. to, starp citu, ir sarežģīti nezināt, ja ir pašam savs bankas konts [un vēl sarežģītāk, ja 7 gadus strādā ar naudu, ja viņas cv vispār var ticēt]. nākamais bija vēl labāks numurs. paceļ savu gaišo galvu un prasa priekšniecei, ko nozīmē bookkeeping, jo viņai te visu laiku darba piedāvājumus šajā jomā uz jēpastu sūtot, khm. tad vēl bija viena brīnišķīga epizōde, kur zaķis nemācēja atvērt mapi [folderi uz kompja, bļā, tas bija kaut neticams vienkārši]. nava tāda izmēra feispalma, lai visu to huiņu nosegtu, godavārds. atkratījāmies un viņa pārcēlās uz londōnu lol. rītdien redzēsim, kāda būs nākamā čiepiņa [es gribētu tādu, ar ko varētu arī draudzēties, piemēram, bet nebūsim nu naivi, eh].

tad vēl priekšniece lika izņemt dažas brīvdienas, kas man te iekrājušās putēja. pastījos un pa visu gadu esmu noslimojusi veselas 2 dienas - abas atceros, jo bija spektakulāras pedžairas. īsāksakot, rītdien pēc darba kravājos un bonvojāž uz dienvidiem līdz nākam1dienai, laiskoties uz krisa vecāku jahtas.

alsō, nesen attapos, ka nekad mūžā neesmu bijusi uz manikīru/pedikīru. ienāca prātā, ka varētu sev dzimpenē iedāvināt šādu piedzīvojumu, bet tad alsō attapos, ka nezinu, vai man kas tāds varētu patikt hahā.

sakarā ar ļoti jaukas iztīrīju-ledusskapi zupas pagatavošanu, nonācu pie sāpīgā slēdziena, ka maizes ta' nav, un uzcepu pati savējo. sameklēju vegānpicas mīklas recepti, pastījos un izmetu nahuj, un taisīju pēc čuja, līdz ar ko receptes nava un "picas" arī vairs ne, jo izdevās. virsū liku ķiplokos un čili piparos ceptus sīpolus, papriku un spinātus, ko apsedzu ar iespaidīgu kārtu siera. puikas ēda un murrāja. piefiksēju, ka lactose-free cilvēkiem izklausās krietni labāk nekā vegan, tb kamēr cilvēkiem nepasaka, ka ēdiens vegāns, tamēr stumj sejā un nesūdzās. kamēr bindžoju frindžu, šeinijs paēda, iebāza purniņu man azotē un izslēdzās.

tas laikam tā pavasarī-trakudarī pieklājas, ka no visādām pažobelēm izlien kaut kādi, pat ne bijušie, bet arī vienkārši kaut kādi garāmgājušie. ex-draudziņam tā gariem zobiem un negribīgi atbildēju ar kaut kādām pieklājības frāzēm, nezinu, ko viņš no šīs sarakstes bija gaidījis, bet ēterā beidzot klusums. atrakstīja arī maiks, ja par besīgiem garāmgājējiem. piedāvāja kaķi [wtflohsbļeģ]. tur bez pieklājības, bet ar nopūtu, atgādināju, ka viņš man ir parādā, uz ko jauneklis - hops! - un noziedēja, kā nekad nebijis, kas brīnišķīgi, pierakstāma metōde [kaut man vairāk cilvēku būtu parādā, tad es no viņiem varētu vairs nekad neko nedzirdēt hahā].

trenažierzālē viena rumāņu drostaliņa skaļi ņirdza, kad teicu, ka esmu no latvijas, tip "tā ir īsta valsts? hahahāHĀHĀ! nosauc kādu pilsētu lol", tā kā par kaut kādu nārniju/nambiju runājot. un ta' vilka ārā telepurķi un lika parādīt gūgelmapos, pzģc. un tad, totāli ignorējot jebaļķi acī, sūdzējās, ka stulbie cilvēki nezina, kur ir transilvānija. angļu čiepiņa, kas stāvēja blakus, skatījās uz mani jo līdzjūtīgi un kā atvainodamies.

šovakar eju skatīties un klausīties big thief. šeinijs drusku bēdīgs, ka nepiedāvāju, bet man vienkārši nepatīk raudāt citu cilvēku klātbūtnē, un ir koncerti, kuros man tāda šmuce gadās, un to nevar vienmēr paredzēt :)

man vakarnakt atrakstīja kāds, ko es kādreiz ļoti mīlēju. mēs izšķīrāmies kādus gadus 7 atpakaļ. viņš man toreiz nepakaunējās uzstādīt ultimāta, tip mēs tagadiņ vai nu precamies vai šķiramies un es toreiz mierīgi pacēlu cepuri. es toreiz tā arī viņam teicu, ka es neraudu, jo mana sirds nav lauzta. mana sirds salūza vienu citu reizi, lidostā, kad atvadījāmies, un es kaut kur dziļi dziļi dziļumā sajutu, ka tā būs pēdējā reize. un tajā vēl citā reizē, kad es viennakt pamodos un sajutu my love slipping away un to eksistenciālo tukšumu un vienumu tik dziļi, ka vēmu. bet tā šķiršanās tā arī palika neapraudāta. viņš ir strēķīti vecāks un straight edge, līdz ar ko to manis steidzināšanu es viņam jau sen esmu piedevusi, viss ir kārtībā. es vienkārši šito visu biju jau apglabājusi. viņš laikam grib satikties. kamēr es rēķinājos, ka es vairs nekad mūžā viņu neredzēšu un ar to biju samierinājusies. nedomāju, ka viņam ir daudz siltu vārdu, ko man teikt. un neizskatās, ka viņa manipulācijas būtu viņam palīdzējušas tikt tuvāk ģimenes izveidošanas mērķim, par ko viņu drusku žēl, bet alsō ne pārāk.

btw, viņš ir romā un, ieraudzījis mani bamblē, atrakstīja man instagrammās, fokin' socmēdiji, what have i ever done to you. alsō, kas par sūdu ar to kamenes app'u, kaķ mani 1reiz uzsvaipoja prāgā, kur es neesmu bijusi gandrīz dekādi, pie kam mans svaipošanas rādiuss ir 50 jūdzes.

vispār zin', kas ir besīgi? ka nava īsti sakārtota likumdošana gadienos, kad vīriešiem piesien negribētus bērnus. lemme tell ya a story. vakardien tikos ar draudzenīti no otra biroja patarkšēt pie pintes, un viņas brālim vot šitā gadījās. kādu laiku bija iepinies afērā ar precētu zaķi, samīlējies un piedāvājis viņai attiecības, bet kundze atteikusies. viņš tad ņēmies sirdspuķīti aizmirst, nobloķējis soc.tīklos un viss tāds. paiet gads un kopīgi draudziņi viņam raportē, ka ēē jums, dārgie, vajaga parunāt. konkrētais jauneklis iziet uz kontaktu, viņi satiekās un kundze vieglu žestu - opiņā! - izņem no mašīnas bērnu sēdekli ar bēbīti iekšā, sak', znakomķes, reku tava meita, bērnam 4 mēneši. draudzenes brālis ir tiešām patīkams jaunais cilvēks, mīlestība no pirmā skata un grib to bērnu audzināt. izveikuši dns testu, tiešām nava vīrabērns, bet tur jau pēc sejas uzreiz varēja pateikt, tamdēļ arī konkrētā drostaliņa meklējusi kontakta, jo čota bērns pēc vīra vispār neizstās. draudzenes brālis tagad sapriecājies, idiņš, ka nu tikai būs ģimene, noīrējis māju, kur kundzi ar visiem bērniem [tur ir vēl divi no nelaimīgā vīra vai hujviņzin kā] izmitināt un metīsies dzīvot nost. nēnu, saules mūžu, vai ne, bet wtf. es persōnīgi, ja būtu vīrietis, būtu bēgusi neatskatoties, jo huļi man 18 gadi jādzīvo verdzībā tikai tamdēļ, ka sieviete konkrētajā gadījumā var izdarīt izvēli un vīrietis īsti ne, tb caur tiesu viņš ir piespiežams izdarīt viņai ērtāko izvēli, kas smird pēc finansiālas šantāžas. es arī nesaprotu tās sniegpārsliņas, kas sevi uzskata par tik speciālām, ka konkrētais krāpjošais partneris viņas nu gan nekrāps nekad, bet tas viss skaicka detaļas, nekāpšu augstajā zirgā, jo dzīvē visādi gadās, vienkārši šis nava pirmais tāds gadījums redzeslokā un tas ir bēdīgi. i mean stealthing ir noziegums, bet neviens nevar īsti novaktēt tās jaunkundzes, kam "aizmirstās" iedzert kontraceptīvās tabletes. 666 reizes pārkrustos pret debesīm, ka man neviens kaut ko šitādu nevar nodarīt, jo es, godavārds, mainītu vārdu un pasi un rasi un laistos nevienam nezināmā virzienā, 'cause i refuse to be tricked'n'manipulated.

labajās ziņās - to vienīgo pinti pērkot, man paprasīja dukamentus, gandrīz izbēru visas kartes pa leti aiz priecīga satraukuma :))

izgāšnedēļ, sekojot šmaktualitātēm ziņās, ar kolēģiem diezgan daudz gūglējām par krievijas vēlēšanām, nekad nezaudējošo putinu un viņa draugiem un noindētajiem nedraugiem, un tad nākamā dienā par atōmbumbām un visu tādu. kaut kā laikam likumsakarīgi pēc tam keita un džō redzējuši mani savos sapņos, 'cause kgb. keita sapņojusi, ka mani par tādu sirsnīgu gūglēšanu atlaiduši no darba. džō sapnis arī bija brīnišķīgs. viņš attapies tuksnesī militārā operācijā. viņa loma bijusi visu šķaidīt savām dūrēm kā šķipelēm, which makes sense - viņš ir lielākais un stiprākais cilvēks, ko pazīstu. keita esot bijusi mizantrōpiska mediķe, kas atteikusies vispār runāt, tonijs tikmēr dīvains idiņš, kas dejo un tā rezultātā cilvēki vienkārši mirst pa perimetru. un kaķutante, hahahā, bija tas idiņš, kas atbildīgs par sprāgstvielām un tad uzlaidusi pati sevi gaisā jau misijas pašā sākumā, tas ir tik ļoti precīzi. un galnais misijas mērķis esot bijis atrast mani, kas ahūns snaiperis, lai novāktu sliktos. līdz manīm viņi tā arī nebija tikuši, bet džō cerot uz sapņa otro sēriju, jo piedzīvojumi bijuši aizraujoši.

puikas, starp citu, viegli salīmējušies šeinijā, kā jau tika ekspektēts, un kūst no viņa smiekliem. nēnu, mēs arī kūstam, bonding over our unwillingness to bond un viss tāds.

unrelated, bet esat kādureiz saskārušies vai paši bijuši ar ļoti bremzētu smadzeņprocesōru pēc, piemēram, traumatiskas pieredzes, nopietna zaudējuma u.tml.? man laikam ir ļoti veicies, jo neesmu šādu ķermeņreakciju piedzīvojusi, vai arī vienkārši neesmu līdz tādām sāpēm nodzīvojusi un viss vēl priekšā.