deestructa
18 Janvāris 2018 @ 14:42
what sows around, reaps around  

par līdzsvaru [manā] juniversā:

- šorīt šausminoši aizgulējos un darbā biju gandrīz pusstundu vēlāk, kas ir kas nebijis

- nava daudz gulēts, bet šodien tieši vissmagākā diena - pa taisno pēc darba bokss un svaru cilāšana

- pats briesmīgākais ir fakts, ka man kāds ir nopizģījis manu mīļo darba kafijaskrūzi, tas nu reiz ir sitiens zem jostasvietas

+ neesmu bijis atbildīgs pilsonis šonedēļ un neko īsti neesmu gatavojusi, bet šodien darbā man ir provajdētas veselas 2 pusdienas - vienas no kaķutantes [brīnišķīgs dārzeņu kārtojums baltvīna mērcē un sieru ar lociņiem un chorizo desiņām, omg] un vienas no šeinija [asa veģ. okras zupas, jēziņ], kas, tātad, būs vakariņas. un rītdien kaķutante pieteikusies man uz vēl vienu pusdienu gatavošanu, kas šausmīgi mīļi, it's raining food! es jau tā aizdomu pilna apjautājos "what are you guys feeding me up for? am i gonna end up being sold for parts on the black market?":)

+ ak jā, brokastis arī šorīt no šeinija atrāvos :)

+ nopirku [zil]zaļas kurpes :)

 
 
Garastāvoklis: saguris un līksms
Mūzika: New Order - Age of Consent
 
 
deestructa
13 Janvāris 2018 @ 13:25
nihilist in the streets, existentialist in the sheets  
hahā, uzklabināju šausmīgi garu ierakstu, bet laptops noģība un ierāva to visu aizmirstības melnajā caurumā. tad īsumā:
1) šonedēļ esmu kačājusies 5 dienas, kas jau daudz, bet kopumā tās ir bijušas 8 dažādas nodarbības [nu labi, 2 jōgas un 1 pilōga taj' skaitā, bet katra pie cita instruktōra, līdz ar ko ļoti atšķirīgas pieredzes katrā];
2) par uzcītību sportā ķermenis mani ir apbalvojis ar dibenu. vienā pusdienslaikā bija jāizskrien sapirkties jaunas apenes, jo vecajās nebija vairs, kur ieparkot jaunos būtija gabarītus. no 6.izmēra uz 10., dāmas, es nejokoju. tā uz aci neesmu baigi mainījusies [vismaz apģērbtā veidā ne] - ir parādījusies kaut kāda stāja, kaut kāda presīte un bicīši varbūt, muskuļainu gurnu bedrītes, neliels [muskuļ]svars, iespējams, bet man nav svaru, lai pārbaudītu. pat pie šādas nevajadzīgi uzpūstas slodzes nekas vairs īsti nesāp, vienīgi jānoskōro kaut kur roku apsēji boksam;
3) pamazām stumju sevi emocionālās higiēnas virzienā. izgāšgads man visā savā krāšņumā nodemonstrēja, cik tieši disfunkcionāla es esmu un vienmēr esmu bijusi, unbeknownst to myself. starp manu prātu un ķermeni ir diezgan ievērojams diskonekts, un diskonekts ir arī starp mani un citiem cilvēkiem. es gribu būt labāka. gribu biežāk piefiksēt, kā es jūtos un aktīvi ļaut sev tā justies. piemēram, vakardien bija saldsērīgi bēdīgi, bet nebija laika [aiziet pa]raudāt, tamdēļ atliku uz šodienu, bet šodien nevaru, jo nav bēdīgi - racionāla idiņa nedienas, ne. vēl vajag arī nemīzt aizrādīt un ierādīt savas robežas. tieši un kodolīgi verbalizēt, ko un kā es gribu vai man vajag. biežāk ļauties savam maigumam, trenēt savu emocionālo muskuli. vakardien tādā maiguma uzplūdā atnesu visam birojam savu aso ziemas zupu [mhm, neō's soup kitchen, kuda mir kaķitsa?]. visi svīda, raudāja un stenēja, bet noēda visu līdz pēdējam. be kind, but be assertive. be assertive, but be kind.

kamenē [bambles app'ā] iepazinos ar keriju un man viņa patīk. panseksuāla, bet tas nav svarīgi. man laikam patīk tā vīnaglāzes balansēšana uz pieres starp draudzību un flirtu, where it can be a lot of things, but it doesn't have to be any of them. tas pats, kas ar šeiniju. mēs tagad diezgan regulāri ejam vakariņās vai guļam viņa gultā, kumarījam un skatamies labu huiņu. platōniski, bet arī ļoti intīmi savā ziņā. es viņu interesēju un biedēju vienlaicīgi, bet neesmu pārliecināta, porkē. varbūt tāpēc, ka viņš mani gana labi pazīst, lai saprastu, ka tas labi nebeigsies, bet arī nespēj likties mierā kamēr nav pašpersōniski apdedzinājies. nē, mēs nespēlējamies, mēs esam ļoti atklāti viens pret otru, daudz cieņas un maiguma before we bite down hard on each other. un šogad es sev atļauju izbaudīt visu attiecību visus spektrus. es savācos un iekārtojos sevī ērtāk.
 
 
Garastāvoklis: tvirts'n'žirgts
Mūzika: Broken Bells - The Ghost Inside
 
 
deestructa
02 Janvāris 2018 @ 14:12
shame less, so we can all be shameless  

seksisms tip nevaid miris, bet visādas smieklīgas paralēles savelkās tik un tā un neko tu viņām nepadarīsi. es tikai gribēju izbazūnēt, ka 2.pasaules kara pētniekiem u.c. vēstures entuziastiem ar noslieci uz sci-fi varētu patikt the man in the high castle. aj, maika sāga nevaid miruse. par cik dzīvoju getō rajōnā, tad ļauju getō rajōnam ienākt arī manā pavasara garderōbē, šoreiz trennušku veidolā [man tagad ir 2 pāri, prikaļi?]. es gribēju padalīties, kur mums jauki gāja ar cibas čiepiņām, bet tad notika mana persōnīgā traģēdija - izrādās, ka es vairs nevaru dabūt savas mīļākās american apparel apenes. pēc manas dzimšanas dienas birojā vēl ir aizkavējušies kolēģu pūstie balōni, kurus es gribēju visus saspridzināt, bet keita un kaķutante abas raustīgas un neļauj. šodien sapratu, ka nava pieklājīga veida, kā palūgt kolēģiem aizvērties. 5dienās mēs ākstamies vēl vairāk nekā parasti. vakarvakarā pastāstīju džonatanam, kā es [ne]jūtos t.i. šķīrāmies. kriss vakardien pa ceļam uz darbu iedzīvojās nelielā psihtraumā - dabūja uz šosejas stāties un glābt dzīvību, tikai nezinam, vai izglāba vai nē. pizģec, kā 5dien uzballēju. šodien vajag, lai kāds patur rociņu vai abas, quite literally, jo biju uz boksa nodarbību.

tāds drusku bipolārs un uz pārmaiņām vērsts gads. daudz kas kļuvis skaidrāks, bet kaut kādas līdz šim skaidras lietas pārvērtušās miglubildē un neko pēkšņi nesaprotu. vajag vēl drusku vairāk brīvības, miera un pohuja [un vairāk rakstīt] :)

 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: Tears For Fears - Head Over Heels [TSTP Remix]
 
 
deestructa
26 Decembris 2017 @ 13:47
the city of thousand sighs  
ļoti laba nedēļas nogale sanāca man ar kaķ. un labas filmas un ēst un dzert. kaķ, vienīgi, kad tu aizbrauci, es atradu vēl divas pudeles džina, kas nozīmē, ka man ir vismaz četras. nēnu, ross jau brīdināja, ka viņš visur redz džinu, bet es nesaprotu, no kurienes tās pudeles rodās. pilnīgi jāsāk [džina audzēšanas kaut kāds] bizness.

tad atbrauca puikas kaut kādā momentā, kriss stāstīja, ka viņa mātei ļoti patikuši manis pirktie vīni, kurus es 5dien pēc darba vienkārši ieskrēju markā'n'spenserī un pagrābu uz buj-duj, jo smukas pudeles un no vīna neko nesaprotu. vienu no tām krismāmiņa esot saudzējusi un pietaupījusi sev svētku vakariņām, jo viņas mīļākais. ļoti jauki, jo viņai nekad nekas nav pa prātam, tā ka šis principā kvalificējas z-svētku brīnuma titulam. bet neko nepaspēju sagrābt rosa vecākiem, lai arī tieši viņiem esmu gatava pusi karaļvalsts un visu savu kontu, kur viņi ir brīnišķīgi cilvēki.

un es atļāvos pidžāmēt un nostīties veselu kaudzi filmu. ghostbusters [2016] ar kaķ atkārtojām un tur viss joprojām labi un skaisti, jo sevišķi keita un melisa, bet tad vēl women who kill [2016], kas laba komēdija, bet alsō trilleris. tad m.f.a. [2017], kas very fucked up, vietām stipri pasmags gabals par seksuālu vardarbību, bet drusku arī revenge porn. tad una [2016], kas alsō very fucked up - par tīneidžerībā seksuāli izmantotu čiepiņu, kas kļūst apsēsta ar savu varmāku un neliek "nabagam" miera. tad vēl miss sloane [2016], kas ir saldais ēdiens house of cards cienītājiem, ļoti seksīga filma par politiku un korupciju iekš washington d.c., nomnomnom. kaut kā sanāca, ka visās galvenajās lomās sievietes, bet filmas vilktas uz dullo, tā nebija apzināta diskriminācija. nostījos arī lemon [2017], kas drusku sūds. man liekas, ka tie hipsteri ņujorkā visi štancē vienas un tās pašas komēdijas un algo vienu un to pašu michael cera. nēnu, smējos jau smējos, bet tā kaunīgi un garlaikoti.
 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: not now
 
 
deestructa
22 Decembris 2017 @ 11:16
i only hate 2 things, your face and poetry  

drusku lauzta sirds, bet turās uz manas piedot nespējas kruķiem. es dažreiz nespēju piedot pat tad, kad pa lielam jau viss ir piedots, bet nevaru vēl nopurināt to dirsīgā tīneidžera attieksmi. pie izejas satiekot izbijušo instruktōri džoannu, viņai bija tādas siltas acis, mani ieraugot, un viņa teica "hi there, sweetie". pa ceļam uz mājām nožēloju, ka nepateicu paldies. protams, ka daudz kas man besīja, tas viņas pēdējais izgājiens sevišķi, un mani nekad neinteresēja ar viņu draudzēties, bet es nebūtu tik tālu tikusi bez viņas smagā darba un bļaušanas. tā bija tā sekundes simtdaļa, kad man vajadzēja savu sūdīgo attieksmi palaist pa vējam, un es nepalaidu.

aizgāju vēl uz boksu. kenam nu jau palikuši 83 gadi, aiznesu viņam končas, bet to viņš laikam tulkoja kā uzaicinājumu dalīties visos savos stāstos par karu/dienestu armijā. tā jau nekas, bet visu laiku velkas nopakaļus kamēr es, piemēram, hujārīju ar lecamauklu un viņš tikai nāk tuvāk un tuvāk. un es tikai izvairos un bīdos tālāk un tālāk, jo negribu viņam ar lecamauklu trāpīt pa ķobi. ar pārējiem puikām arī labi iet, rodžers, fils un stīvens ir uzņēmušies pār mani gādību un rāda, kas jādara. pirms sparinga rodžers dod man cimdus un saka, ka tas tamdēļ, ka man tagad vajagot tuklākus cimdus, ja nu aizķer kādam seju, uz ko es tāda ķiķiķi "yeah, wouldn't wanna ruin your pretty faces, boys", fils pie šitā gandrīz aizrijās, teica "oy, now she's just taking a piss! let's fight!". pēc stundu ilgas "dancošanas" un pizģīšanās dzirdēju rodžeru sakām filam, ka "she's got good technique and she can actually throw a punch, she's got force", kačing :) problēma vienīgi tāda, ka man tā ir baigā cīņa pašai ar sevi - sist otram cilvēkam, vienkārši nevaru. un pēc katra āķa atvainojos un jautāju "are you okay?", man ir aizdomas, ka boksā tā nedara :)) noderētu serviss, kur pieaudzē nevis nagus/matus, bet tuč agresijas [vnk testosterōnu?]. nopirku cimdus.

kaķutantes nava darbā un nebūs vēl ilgi, bet mēs ar toniju tiekam galā. tas vispār ir diezgan briesmīgi - pēkšņi saprast, ka darbakolēģis īstenībā bez tējaspauzēm neko daudz citu darbā nedara, fak, un nevar nevienam teikt. bez viņas vispār ir kaut kā foršāk, jo viņa ir mūžīgais čīkstētājs, pie kam visās sarunās pa vidu lienošais, tip lai varētu pačīkstēt extra, savādāk, zin' kā, neviens neklausās. es ļoti negribētu būt tas cilvēks kolektīvā, šaujiet mani zemē, kad/ja sāku uz to pusi vilkt. pagaidām laikam vēl viss labi. pēc dzērieniem un biljarda skrējām uz čimbuli - es, tonijs un džō. tonijs ieleca tramvajā, tad atkal izleca, apķēra mani jo cieši, uzspieda man buču uz vaiga un novilka tādu garu "ohhh, i love you, neō", ta' ieleca apukaļ tramvajā un aizbrauca nezināmā virzienā kamēr es mirkšķinu ahujā uz perōna un pauzes.

alsō, saņēmu brīnišķīgu īsziņu no kaķ, ļoti smējos, paldies, brauc ātrāk ciemos :)) [es uzreiz iedomājos kaķ manā dušā ar dušas micīti galvā, švamme vienā ķepiņā un fruitsalad otrā, awww]

 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: The Black Angels - Currency [spotify being ironic on payday]
 
 
deestructa
14 Decembris 2017 @ 15:09
add to spam  

fak, gandrīz aizmirsu - negribat apsūtīties kartiņām? regulāri pa z-svētkiem aizmirstās šitas prieks, bet nesen uzraku pāris gadus apukaļ saņemtās :) kopš tiem laikiem esmu paspējusi pārvākties 666 reizes, bet kartiņas, kā vienmēr, atvilknē :)

pieteikties var disconeoplasia džīmeilī [punkts] komā.

 
 
Garastāvoklis: fa la lala la la lāāā
Mūzika: New Order - Temptation
 
 
deestructa
14 Decembris 2017 @ 12:07
dot against dot  

viss sākās ar to, ka ieraudzīju sludekli, kur viena vietējās universitātes čiepiņa izveic pētījumu par dzirdes bojājumiem konkrētos vecumos un viņai vajadzēja 37-40 g.v. pētāmobjektus. vienīgais man zināmais purniņš konkrētajā vecumgrupā ir tonijs, līdz ar ko liku viņam sludekli priekšā, sak', dabūsi piedalīties pētijumā, haļavnu MRI un persōnīgo smadzeņbildi, kā arī kaut kādu sīceni par notriekto laiku. nekas jau tāds, bet forši, pati būtu metusies iekšā, ja nebūtu tik jauna *ironic hair flick*

šodien tonijs priecīgi iespriņģo birojā un paziņo, ka it's time to return the favour. esot atradis man līgavaini, kurš maksāšot brangu naudu jebkuram, kas atradīšot viņam konkrētiem parametriem atbilstošu sapņu sievieti. pelnrušķīte no manis nekāda, pelnrukšķīte drīzāk, bet ē parametriem tipa atbilstu. pati viģiku redzējusi neesmu, bet tonijs ar keitu unanimously tā nolēmuši. nu tāds thanks for pimpin' me out, bet lielo piķi dalīsim hahā. tagad caurām dienām joki par tēmu. precēšanās gadījumā piesolīju tonijam, ka, ja neizdosies viņu adoptēt, es viņu algošu par persōnīgo asistentu, varēs man lakot nagus'n'shit.

šeinijam pa tam līdzīga rakstura problēmas - māte tēlojot christian singles in the neighbourhood app'u un sūtot bildes ar draudzeņu neprecētajām meitām. šodien ar tādu suņa skatienu man stāsta, ka nesīšot man mātes pirktu olīveļļu, jo māte visu laiku piepišoties ar visādiem stikla ežiem, kas pieaugušam vīrietim nafig neesot vajadzīgi. nēnu, ok, es dažreiz kolēģiem nesu pusdienas, pretī, likumsakarīgi, saņemu visas viņu sāpes un stikla ežus :))

 
 
Garastāvoklis: dance monkey dance
Mūzika: Simon & Garfunkel - Cecilia
 
 
deestructa
07 Decembris 2017 @ 12:14
invoice my ass  

šodien vajag, lai kāds patur rociņu vai abas, quite literally, jo biju uz boksa nodarbību. pie tam netīšām. gāju uz vienu citu nodarbību, bet tā bija atcelta un atslēga nolauzta, līdz ar ko trenažierzāles recepcijas čiepiņai jautāju, kas tur ar to boksu, jo gribu kaut kad viendien nākt, un viņa uzreiz lec kājās un saka, ka taisni ejot vaļā, ejam, ejam, parādīs. un tad viņa mani veda pa kaut kādiem 2. pasaules kara bunkuriem un pagrabiem, kur tumšs un šaurs, un kaut kas klusām čabinās un čukst. nonācām beigās boksazālē un tiku stādīta priekšā kenam, kas treneris. kenam nākamnedēļ paliek 83 gadi :) viņš tur strādā jau gadus 40. cilvēku nebija daudz, pārsvarā ļoti lieli puikas kaut kur starp 35 - 50 g.v., rokām kā šķipelēm. viens pienāca un prasīja kenam, vai man nevajagot ierādīt lietas, uz ko kens lepni atmeta, ka viņš visu pats. un tad es ilgi nedabūju kačāties, jo bija jāklausās stāsti par 2. pasaules karu. beigās kens tomēr aizgāja mājās, puikas tad uzmauca man cimdus un pa vienam nāca mani mācīt, uz ko mana dabiskā reakcija, protams, ir spuras gaisā, bet spuras es pieglaudu un iemācījos visu ko jaunu, bija ļoti interesanti. viens no puikām nāca pieturēt boksamaisu un ik pa brīdim pasvieda jaunas kombinācijas, ko izmēģināt un tad tā omulīgi žūžoja "hohō, goood, goood, hohō, very good", jo esot man tomēr drusku spēciņš. ļoti labs anger management vispār. es gan nespēju sevi iedomāties kādu [īstu cilvēku] sitam ar tādu spēku, kādu es atdodu boksamaisam, varbūt vienīgi aizstāvoties. enīvej, kādu stundu tur palēkāju un papizģījos ar maisu un nejutos baigi sasvīdusi, kas likās bēdīgi, jo tad jau stunda nobumbulēta bezjēgā. bet tad es novilku cimdus un atklāju, ka nespēju aizvilkt džemperim rāvējslēdzēju, jo plaukstu un pirkstu vietā kaut kāda notirpusi putra. tagad rokās, no lāpstiņām līdz pašiem pirkstu galiem, sāp visi mazi muskulīši, par kuriem līdz šim nemaz nenojautu, un rītdien jāmazgā mati un jāveido fričene z-svētku ballei, bet ar kuru vietu ta'? rokas nava paceļamas. pēc darba eju akal.

par fričenēm runājot, vakardien birojā izspēru bad sexist joke. puikas runāja par matu cirpšanu un kur nu kurš pirms korporaķivņika tur daiļu cirps, un tad keita tā skaļi, to vistu kūti pārbļaudama, teica, ka "mēs ar neō čota stresojam par tādu huiņu krietnu strēķi mazāk nekā birojpuikas", uz ko es atmetu, ka "naw, that's good though, keep yourselves nice and pretty for us to enjoy the view, boys". un neko, puikas ķiķināja. lesson learned: seksismu ar seksismu nenokausi, puikām patīk būt objektivizētiem :)

alsō, nostījos pasaulē depresīvāko filmu, manchester by the sea, šausmīgi raudāju un izpurgāju sev brīvdienu, no regrets :)

alsō, alsō, esat kādreiz savam menedžerim mācījuši brauzēt pornu inkognitō moudā? es jā. *hello darkness, my old friend..*

 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: Them Crooked Vultures - Scumbag Blues
 
 
deestructa
30 Novembris 2017 @ 19:35
a woman from earth  
varēju mierīgi nerakstīt, jo viss bija kārtībā, bet tagad beidzot var pačīkstēt. mana mīļā kačāšanās instruktōre beidzot nobesījusi :) viņai jau tā tur bija viskādi ne pārāk patīkami izgājieni šad un tad, but people are flawed and i love them anyway, tomēr 1dien viņa beidzot sapisa man treniņu un ir pienācis laiks šķirties [jā, apmēram tā es tagadiņ jūtos - kā pie šķiršanās]. īsāksakot, viņai bija tāds besīgs ieradums neļaut mums dzert [ūdeni nevis to, ko jūs padomājāt] treniņa laikā, jo "cilvēks varot bez ūdens izdzīvot dienām ilgi, tagadiņ svīstiet stundu un čāpstiniet sausas mutes" - ložu necaurlaidīga lōģika, vai ne. man vienmēr līdzi ir ūdens pudele un es to ūdeni dzeru un iepūtiet man, es tur eju kačāties un svīst nevis čakarēt nieres un ciest. nu, un 1dien viņai beidzot vadzis trūcis un viņa vienkārši treniņa pašā vidiņā pārmeta savas pekeles pār plecu un, dusmīgi purpinādama, aizgāja nahuj, tā demonstratīvi, tip viņa ar šitādām princesēm neauklēšoties. man tādi pamatskolnieka izgājiena baigi nesimpoķā, sevišķi, ja es cilvēkam dodu naudu par pakalpojumu, bet cilvēks mani grib emacanāli šantažēt un viskādi neprofesionāli apvainoties. bez tam mēs tur bijām kādas 20 un, atšķirībā no manis, ne visas dzīvo tepat rajōnā ap stūri, thanks for wasting our time. nu, un tad aizgāju arī es. man 1dien bija smaga diena un ļoti, ļoti vajadzēja atslēgties un visu to darba huiņu izsvīst. atradu citas nodarbības tajā pašā trenažierzālē, bet tas būs kaut kas pavisam cits un nav man tik piemērotos laikos. jōga, bokss un ne gluži striptīzs, bet pole fitness, un svaru cilāšana diemžēl būs jāveic 6dienās un vienītī. kā introvertam rutīnas vergam man šīs pārmaiņas sāp gandrīz vai fiziski. 1dien pēc tā pustreniņa nedataisītā, mājās velkoties, gandrīz apraudājos ['cause it was nice meeting you, but it's time for you to go fuck yourself].

darbā drusku jebatōrijs. kaķutante strādā no mājām, jo veselība aizstreikojusies tiktāl, ka būs jāoperē [histerektōmija, vaivaivai] un tas, savukārt, nozīmē kādus 3 mēnešus šitāda mājas aresta. tonijs tikmēr, vienudien mani apķēris ap pleciem un purinādams, atklāja, ka "she's all solid, guys, she's all solid!", jo man vietām ir parādījušies muskuļi un tad mēs, savukārt, atklājām, ka es toniju varu pacelt un aiznest, ja nu gadienā rodas šāda vajadzība. skats bija tāds - tonijs man pičupaunā un es viņu nesu līdz garā gaiteņa galam, un džō tikmēr sit plaukstiņas, jūt līdzi un jūsmīgi sauc "look at that leg work, look at that leg work!". alsō, keita interesanti iznesās. sēžam visi birojā, strādājam un klusējam, un te pēkšņi keita man saka, ka "you are my favourite, [insert vienu no manām biroja iesaukām], i love you, you are my all time favourite colleague", un tad puikas vilka tādu garu awww kamēr es slēpos aiz monitōriem un sarku. tika pārmests, ka man taču kaut kas jāliekot pretī un tad es ilgi stostījos un purpināju, pēc validōla taustīdamās, neko sev, kolēģi.

un no rītdienas sākas ballīšu maratōns, decembris būs vienkārši pižec. vajag ķiveri [diskōbumbu?] ar gopro kameru, lai vismaz kaut ko pēc tam var atcerēties.
 
 
Garastāvoklis: schrödinger's neō
Mūzika: Dream Wife - Let's Make Out [kjūt čiepiņpanks]
 
 
deestructa
09 Novembris 2017 @ 14:54
my name is no  

atkal krīt kaut kāda huiņa uz galvas. mums tā jauniņā, kas aizvieto natāliju, tāda drusku jocīga pagadījusies, mūždien kaut kādas problēmas un ņuņņāšanas un vēl sazinkas, nebūs strādātājs, īsāk sakot. drusku arī melos sapinās - viendien sūta priešniecei īsziņu, ka nebūs darbā, baigā vemšana vilcienā sākusies un kas tur. uz ko rō zināja stāstīt, ka nekā tamlīdzīga, visu ceļu priecīgi ļerkstējusi pa telefōnu, viņš viņai sēdējis taisni aiz muguras. priekšniece pēc fakta viņai prasa, kas par lietu, tev pie mums nepatīk vai kas? uz ko zaķis saka, ka nēnē, viss esot prīmā. šeinijs tikmēr zina stāstīt, ka zaķis nagļakā darba laikā sēžot darba sludekļos, nu taj's brīvos brīžos, kad nebakstās telefōnā. nu, kaut kas tur nav, īsāk sakot. un tur tāds drusku profesionālais dominō efekts, ka no viņas drīzumā tiks vaļā, kas nozīmē, ka šeinijs droška pārņems viņas pienākumus, un priekšniece viņam esot prasījusi, ko lai liek viņa vietā. šeinijs man pēc tam tur murmina un stostās, ka nānanā, viņam pasprucis mans vārds, pavisam netīšām. nu ē, es jau vienreiz atteicu piedāvājumam uz konkrēto vakanci, bet tagadiņ sēžu domādama. neinteresē man tās finanses [kā joma], sitmannost, nava manī ambīciju būvēt karjēru šajā lauciņā, vienīgi, ka jaunajā krēslā vairāk maksātu, tas ir vienīgais bōnuss, lai arī pat tas mani baigi neiešūpo, badā nemirstu arī pie šitās siles; mani vairāk interesē, piemēram, stresa neesamība un neatkarīga strādāšana. šiten man neviens uz nagiem neskatās, visu pati zinu un pati daru. varētu vienīgi krāt kaut kādus ķeksīšus rezumejā, bet arī nahujam, ja neinteresē finanšlauciņš.

un romaņķikā līdzīgi - tas idiņš greiems piepišās un tagadiņās aicinās mani uz randiņu. kas pretīgi, tad fakts, ka es zinu, ka viņš tiekas ar kaut kādu tinderzaķi, neba nu kaut kas nopietns vai kā, bet nu, pirmkārt, viņš mani neinteresē nevienā acī, un, otrkārt, es neesmu nekāds plāns bē vai žē, un tam tinderzaķim arī tādam nevajadzētu būt [unless she's cool with it].

īsāksakot, esmu ļoti neieinteresēta visās dzīves jomās :)) izņemot kulināriju - aj jezuss, kādu zupu vakardien uzhujārīju <3

 
 
Garastāvoklis: piežirījies'n'relaksēts
Mūzika: Miike Snow - Animal <3
 
 
deestructa
07 Novembris 2017 @ 11:35
boys are nice and pretty, but are they functional?  

pizģec, kā 5dien uzballēju. krisa vecāki brauca ciemos rakstainām kamanām iepazīties ar rosa vecākiem. pasākumam par godu biju pieteikusies uz vienu mītapu, lai izvairītos no uzaicinājuma svinēt z-svētkus dienvidos ar krisa ģimeni. skaicka pēc darba 5dien nāku mājā, redzu krisa tēva autō noparkotu, klusiņām lādos un minūtes 15 vēlāk tieku laipni ielūgta uz siltiem, ģimeniskiem z-svētkiem, uz ko es pokerfeisēju un teicu paldies. bet tad 2 minūtes vēlāk arī krisa mamma mani aicināja uz ziemīšiem un, kamēr es tā izvairīgi tur kaut ko murmināju, ross paziņoja, ka viņa vecāki arī mani ekspektējot svētkos un, ka viņa mamma jau izdomājusi, ko es ēdīšot. viss pa diedziņu, karoč, aizgāja podā, bet neko, iztaisnoju muguriņu un gāju ballēties ar sci-fi nērdiem un geimeriem. biju piepisusies un pretīga, bet [vai līdz ar to] brīnišķīgi pavadīju laiku. atcerējos arī, porkē pārstāju uz mītapiem piestaigāt - ne visi cilvēki grib mierīgi socializēties, vienmēr ir lohi, kam tikai fiksāk ar kādu sakoļīties. markam patiku es, bet man patika viņa draudzene, tāda gōtiska zaļmate, kam ta' nepatiktu. jokojām par seksu trijatā, bet varbūt nejokojām un vienkārši runājām un smējāmies, es nesapratu. kamēr alise pirka dzērienus, marks man čukstēja muļķības un es pokerfeisējot vienkārši izslīdēju no kadra. tagad ar mani ļoti neveiksmīgi flirtē greiems - tāds geek gone rich, kurš nēsā ārkārtīgi dārgas un neglītas tom hardy drēbes, un grib man mācīt par to, kas ir un kas nav kristiešu roks [nu, jo es esmu meitene un es nevaru zināt]. patika arī, ka biju tik ļoti piedzērusies, ka tīri fiziski nespēju viņam iedot numuriņa, high fockin' five. pie tam, pirms es apsēdos pie viņu galdiņa, viņš bija visiem priecīgi stāstījis par saviem lieliskajiem tinderrandiņiem, bet manā klātbūtnē atteicās razkoļīties, kas tur un kā, un marks, protams, neļāva viņam par to aizmirst, hahā. pārvilkos ap trejiem no rīta un visu 6dienu dabūju vaidēt gultas režīmā. krisa vecāki man vēlāk pārmeta apzinātu izvairīšanos no viņus kompānijas, my commitment issues currently are on high alert.

aukstā laikā man ļoti patīk, ka mainās ēdienkarte - beidzot ir motivācija šmorēt un apetīte arī pilnīgi cita, zvērīga tāda. uzhujārīju kādu spaini pirmšķirīga burn-a-hole-in-yo-knickers karija, ar ko padalīties ar darba kaķutanti. karijā ieliku [apmēram] citrōnzāli, čili pārslas un ķiploku, un čili un ķiploku un čili [nē, es nejokoju, čili un ķiplokam ir nebeidzams spektrs agregātstāvokļu], paprikas pulveri, turmeriku, kuminu, šķaidītus tomātus, laima sulu, beibīkartupeļus un beibīburkānus, turku zirņus, spinātus, zaļos zirņus, brokoli, kokosriekstu pienu, un gan jau vēl kaut kas katlā iebira, ko neatceros piefiksējusi. rīsu vietā izvēlējos zaļās spinātnūdeles no orjentālā supermārketa.

 
 
Garastāvoklis: saguris tāds
Mūzika: New Order - Regret
 
 
deestructa
30 Oktobris 2017 @ 09:23
yeah, but i actually saw them in norway, she said 50 times and impressed no one  

ir pienācis tas gada briesmīgais laiks, kad akaliņ jākrāsojas, jo seja salst, kas nozīmē, ka jāizbrīvē viss rīts, lai uzkrāsotu skropstas un uzacis [acu ēnas nelietoju, tas vispār būtu 3 cilvēku darbs, kur 2 mani turētu un viens krāsotu]. un pēc tam tā nepatīkamā sajūta, ka nekur nevar ar seju iebraukt, jo viss uzreiz smiņķa nošmulēts. pa pavasari/vasaru ļoti pierasts nekrāsoties, nežāvēt matus un vispār būt mazāk civilizētam zvēram, un tēlot cilvēku tagad sagādā tīri fiziskas ciešanas.

izgāju vakardien uz randevū ar sevi. veikalā tāds vecs panku onkulīts [ar tuneli ausī lol] man zibināja bezzobu smaidu, prasīja dukamentus un teica, ka foršs rižulis, ē paldies. aizgāju pastīties norvēģu metālu, bet my boner was killed tiklīdz uz skatuves ieraudzīju šo giču. man automātiski riebjas pilnīgi viss, kas spēlēts uz šādas gičas, tb nespēju uztvert nopietni. tas tā kā spilgti zaļš pianīns ar rōzā pumpiņām. un pati grupa arī bija lol, dancoju un smējos, jo otrā rinda un dziedātājs, kurš uz skatuves kāpa jau bez krekla [shirts and their confusing holes, i understand], leca uz margas un bļāva man sejā kamēr es slīku spaikotu džinsa vestu jūrā un aiz manis bija atvēries mošpita atvars, tāds emacanāls vakars. ar vienu sarkanmatainu dāmu izveicām teamwork - cīnoties ar mošpita vilni, pieturējām viena otru, prasījām "are you okay?" un smējāmies un dejojām. bija jautri un labi pavadīju laiku.

nopirku brīnišķīgu mēteli, pārāk skaistu un man nepiestāv, bet gan jau ievalkāsies. puikas pieprasīja modes skati un nopelnīju brīnišķīgu kompelmentu - you look like your husband is about to get shot in the head in the back of a very expensive car.

 
 
Garastāvoklis: the good kind of 1diena
Mūzika: Greta Van Fleet - Flower Power [led zeppelin dļa bednih]
 
 
deestructa
20 Oktobris 2017 @ 12:16
a sigh of joy  

hahā, šodien notika kaut kas smieklīgs un man likās, ka nekā smieklīgāka par vakardienu nevar būt. īsāksakot, man ir tāda mangō karte, kas vietējais ētalōna ekvivalents. es dažureiz, kad sliņķis vai kavējos, braucu uz darbu ar tramvaju, trīs nieka piečas. pēdējos mēnešus astoņus braucu principā pa zaķi, jo karte bija nokārusies un es par to biju apvainojusies, jo man uz kartes bija 30 mārciņas un slinkums iet to karti mainīt, jo attiecīgais birojs nekad nebija pa ceļam. vakardien mani beidzot pieķēra kontrōle, kas mani absolūti nesatrauca, jo es mierīgi nomētāju muļķi un nekāds sods man nepienācās - karte beigta, es neko nezinu, pati viņu neesmu lauzusi. bet vakardien mums bija darba pusdienas un pa ceļam apukaļ uz biroju es ieskrēju taj' sabtransa ūķī un tiku pie jauna "jētalōna", un manas 30 mārciņas viņiem tur migājās un kartiņtante man viņas pārskaitīja uz jauno karti, kas jauki un patīkami, jo tip free money, ņemot vērā, cik daudz es esmu nobraukusi par zaķi. huļigāns-veiksminieks, varētu teikt, but wait for it.

patinam tātad uz šorītu, kad sprintēju uz tūliņās atejošu čimbuli, nopīkstinu fiksi savu talōnu piečas aparātā un tas uzrāda visnotaļ astronōmisku summu, bet es ielecu čimbulī sevišķi neaizdomājoties, jo agrs rīts un domāju, ka pārskatījos. pie darba, lecot no tramvaja ārā, nopīkstināju karti akaliņ un man gandrīz izsprāga acis no pieres, mincīši - kartiņtante man vakardien uz mangō karti 30+ mārciņu vietā pārskaitījusi 3000 mārciņas [3150.00, ja vēlamies tā pavisam precīzi] lo-hohohō-l. ride free for life, i guess. normāls pižec, es jums teikšu, tante pati uzhakojusi sistēmu, jo vispār maksimums, ko uz mangō kartes var uzskaitīt ira 250 mārciņas. [tā kā gribēju nest tantei apukaļ, jo es nezinu, ko ar šito visu darīt - neviens normāls cilvēks tik daudz nevar nobraukt. vienīgais bōnuss, ka ir starppilsētu autobusi, kas arī šo karti ņem, kas nozīmētu neverending roadtrips. karma, ko tu dari? taisies mani notriekt ar tramvaju?]

 
 
Garastāvoklis: ?
Mūzika: Saint Motel - Move
 
 
deestructa
18 Oktobris 2017 @ 07:26
sometimes you gotta break a couple of legs to make a leg sandwich  
izgājšnedēļa vienkārši izkūpēja gaisā, izbira caur pirkstiem uz nebūšanu, joprojām elšu, kā esmu noskrējusies. kad krisa dzimpenes un dāvanu plānošana un menedžēšana beidzot bija izbeigusies, tad mēs tās pašas dzimpenes sakarā izbraucām uz peak district, kur rosa vecākiem maza kotedža mazā nekurienē, tāds ļoti sens, pārbūvēts šķūnīt's, un tur mēs pāris dienas kluknējām pie kamīna, stūmām sejā tortes un vietējās džūlijas taisītos sierus, gājām mežā, skrējām pa pļavām, tusnījām pa kalniem, kumarījām saulrietā, apčamdījām vietējo 3000-6000 tūkstošgadīgo hendžu un vispār brīnišķīgi uzdzīvojām. alsō, tā aizvēsturiskā hendža, atšķirībā no fancy-pants stounhendžas, ir visiem pieejama, tikai jāaiziet tur aiz viena šķūnīša, cauri garlaikoti gremojošu aitu aplokam, gar maziņu tūristinformācijas šiltīti un pa vārtiņiem iekšā, un - opā - pagānu dānsflōrs klāt! atpakaļejot nopirku no tiem pašiem fermeriem vistu olas, t.i. paņēmu olas no olu kastes un atstāju viņiem naudu, lauku self-checkout karoč, jo cilvēkus mēs tur nesatikām. citu dāvanu starpā, kriss no manis svētkos dabūja arī poda gaismu, 'cause lol.

vēlāk, ķerot un grābjot cibas, drusku sabēdājos par viskādiem ar seksuālu vardarbību saistītiem cepieniem. man laikam visvairāk sāp, ka dāmas māca viena otrai pareizi dzīvot. mana pieredze rāda, ka no seksuālas vardarbības visvieglāk izvairīties ir tad, ja potenciālais varmāka, kā lai to pasaka, neeksistē. jo realitātē predatōram ir vienalga, kas tev mugurā, kādas tev promiles, cik pulkstens, kāds apgaismojums un kādi laikapstākļi; predatōram ir vienalga [period]. korelācijas visvisādākās var izvilkt no jebkura dibuā, bet kauzāciju tur būs maz, ja vispār. es persōnīgi esmu visnotaļ draņķe-vazaņķe, dzeru un pīpēju, kur gribu, blandos riņķī, kad ienāk prātā un velkos mājup, kad sanāk, bet āgenskalnā, zem maniem logiem, vienurīt izvaroja 70+ gadīgu ōmīti. stipri šaubos, ka viņai būtu bijuši ļoti īsi svārki vai vaļīga morālā stāja, domājat, moš pati kārās kaklā? ar to es gribēju teikt, ka abuse doesn't make sense un ka izvarošanas notikšana vai nenotikšana ir atkarīga tikai no izvarotāja. var jau teikt, ka es dzīvoju vaļīgi un neesmu prātīga, bet es saku, ka es dzīvoju brīvi - tāpat kā pienāktos dzīvot visiem. un viss tas cepiens man atgādināja arī par terōraktiem londōnā, kur viens bariņš pēc terōrakta sāk dzīvot ļoti rātni un uz londōnām vairs nebrauc vispār nekad un citiem arī neiesaka, jo ja nu terōrakts, kamēr otrs, mazāk paranoiskais bariņš, mierīgi turpina ceļot un dzīvot, londōnās pat; momentā, kad detonē bumbu, nevienai no šīm attieksmēm nav nozīmes, tas joprojām var notikt jebkur un ar jebkuru. problēma nav attieksmē vai prevencijas metōdēs, problēma ir vardarbības nesējā/varmākā. nēnu, skaicka var jau nelāpīt iebrukušos griestus un vienkārši dzīvot ķiverē ['cause prevent], pie visa kā jau var pierast, bet vislabāk tomēr būtu ķerties vērsim pie ragiem un runāt un darīt. un runāt par lietu nevis mērīt vienai otras svārku garumu un svērt, cik daudz kādās kompānijās var dzert, un piepisties ar citiem līdzīgi zemas kvalitātes zelta padomiņiem. alsō, ļoti derētu nekautrēties - gan par to runāt, gan arī iet klāt un palīdzēt cilvēkiem, kas izskatās, ka nonākuši aizdomīgā/viņiem neērtā situācijā. ak jā, un #MeToo nu bet protams un lōģiski, 'cause that's the world we live in, pff, jūs vispār pazīstat kādu, kas nav cietis no seksuālas aizskaršanas/vardarbības? people are dirty dirty animals. [that awkward moment when your relative posts #metoo on facebook and you're thinking to yourself that she was raised by a predator and married one, but most probably doesn't have a clue, which is fine, gurrrl, 'cause i got them bastards on my side of the family, too, 'cause life is like a layered cake like that and you never know which layer's gonna be the shit cream]
 
 
Garastāvoklis: livin' like the man i am
Mūzika: Temples - Mesmerise <3
 
 
deestructa
09 Oktobris 2017 @ 09:09
the truth is in the dirt  

nezinu, moš biju par daudz uzpīpējusi. vakardien izvedu sevi uz randiņu pašai ar sevi. nebiju krāsojusies kādu pusgadu stabili [krāsoties man skaitās pūderkrēms + tuša], spoguļattēls ļoti pārsteidza. aizvedu sevi uz koncertu. pīpētavā man, protams, ieslēdzās mans freak magnet un man blakus piesēda drostaliņa zelta kurpēs. smōltōlks nav mana stiprā puse, tamdēļ visas manas atbildes bija īsas un noliedzošas, kas nebija speciāli, bet čiepiņa bija drusku dīvaina un mans pirmais instinkts bija pievilkt somu ar maku sev tuvāk, par ko jūtos vainīga. runājām par latviešu balerīnām, jo viņa savulaik braitōnā dejojusi, un par vēl visu ko:

- are you with somebody? are you waiting for your friends?

- no, i'm here by myself.

- aren't you scared sometimes?

- no.

- i bet you never have to pay for drinks. do guys buy you drinks a lot?

- no, i buy my own drinks and i'm not very approachable, which helps.

vēl viņa teica, ka jābūt drusku mazohistam, lai dejotu baletu - paskatījos uz viņas zilo aci un ieģipsēto roku un teicu, ka yeah, probably.

mūzika bija absolūti brīnišķīga. nēnu, es biju arī diezgan neslikti piepisusies, jo konkrētais veņū piedāvā man ļoti mīļu alu un labu sidru. bet brīžiem bija tik forši, ka varētu raudāt. iesildītāji bija sladkaja paročka the ghost wolves no teksasas, kur viens mazs jestrs zaķis bļauj mikrofōnā un zāģē giču ne pa jokam, un viņai piespēlē bundzinieks. spēlēja kaut ko nenosakāmu - sāka ar blūzroku un beidza ar panku, kaut kāds stounerroks karoč. vislabāk patika, kad zaķis nomainīja defoltgiču pret diezgan salauztu giču ar ārā birstošu elektrōniku un vienu stīgu, and she nailed it. all them witches [reku mana mīļākā viņu dziesma] no tenesijas bija diezgan ahūni, lai arī taluonu pērkot nebiju pārliecināta, ka spēs mani iekustināt, bet dzīvajā viņi ir krietni labāki/psihedēliskāki nekā ierakstos, ļoti patīkami jaunekļi.

vēl man pīpētavā piesēda mazs puisītis, tāds garmatains jēzus līdzinieks ar dzelžiem sejā, stāstīja, ka arī spēlējot grupā, bet es nepajautāju, kādā. tāpat kā augstākminētā čiepiņa, jautāja, vai esmu no jū es end ejas, kas nu jau kļuvis par totālu standartu, tā man jautā vienkārši vienmēr, labākajā gadījumā pieļaujot, ka esmu kanādiete, dažreiz zviedriete.

šodien drusku reibst, bet turos braši. mums te piešķirts jauniņais un parasti tonijs jauniņos uzkrauj man, jo esmu radījusi pacietīga cilvēka iespaidu. realitātē man, protams, riebjas noņemšanās ar jauniem darbiniekiem. nezinājām arī, ko gaidīt, bet šodien ieradās puiks vārdā džō - iespējams, garākais cilvēks, ko jelkad esmu redzējusi ar alsō vismilzīgāko rudo bārdu, kādu jelkad esmu redzējusi, tormunds viņam var pienest cigaretes. es, savukārt, tāds metr s kepočkoi un viņš man ir nosēdināts pretī, kas izskatās pēc ļoti nopietnas freaky rižiku sapulces. keita sēž viņam aiz muguras un tirina uzacis manā virzienā, ugghhh.

 
 
Garastāvoklis: pedžairas bads
Mūzika: STRFKR - Girls Just Wanna Have Fun
 
 
deestructa
04 Oktobris 2017 @ 09:49
keep yo stress levels to yoself  

fak, izstās, ka tonijam drīz būs jauns amats ķešā, kas nozīmē, ka kaķutante kļūs man par drusku tā kā priekšnieci. no sākuma man bija pofig, bet šorīt ir tā, ka neesmu vēl piebeigusi savu pirmo kafiju, kā viņa jau ņuņņā pilnā balsī un skrien uz dāmistabu. jo tonijam tonis tāds un šitāds. bet problēma tāda, ka ir cilvēki, kam vajag tādu toniju dzīvē, lai tiktu validēts viņu konstantais besis, un, kad tonija nebūs, es laikam tikšu paaugstināta līdz šim zibens novedēja amatam. saprotiet, es te strebju kafiju un pagriežos cilvēku informēt, ka mani darbi apdarīti un varu pieslēgties viņas darbu čupiņai, a kaķutante sēž, tāda spilgti sarkana, un lej gaužas asaras, un tad izšaujas no telpas. nu bļā, ar emocionāliem cilvēkiem ir tik ļoti grūti, es šitā nevaru.

starp citu, ja neesat redzējuši the deuce, pastieties - ņujorkas taimskvēru savulaik sauca par the deuce, taj's skaistos laikos ['70ajos/'80ajos], kad tur bija vienas vienīgas prostitūtas un visādas dročītavas a la porna kīnōteātri, nu un šis kā reiz par tēmu. galvenajā lomā mana mīļā maggie gyllenhaal, un james franco spēlē dvīņus, man tur viss patīk, īsāksakot.

ā un ar džonatanu viss kruti. beidzot viens normāls cilvēks, kas rubī pareizi izšķirties, rispakt, thought they didn't make them like that anymore.

 
 
Garastāvoklis: i will survive
Mūzika: The Undertones - Teenage Kicks [brīnišķīgs īru panks!!]
 
 
deestructa
03 Oktobris 2017 @ 12:46
un-magnificent lives of adults  

kriss vakardien pa ceļam uz darbu iedzīvojās nelielā psihtraumā - dabūja uz šosejas stāties un glābt dzīvību, tikai nezinam, vai izglāba vai nē. jauns puiks uz moča ietriecās autōmašīnā, kura izgrieza uz šosejas bez skatīšanās [jauns skuķis ar māti], un viņš pilnā ātrumā iepiļīja tai sānā. džeks bija pilnā ekipējumā, bet nu, fizika ir nepielūdzama. kriss piestāja malā, paķēra aptieciņu un skrēja palīgā, jo, paldies juniversam, zina pirmo palīdzību. bija gana daudz palīdzētgribētāju, kas pirmo palīdzību nezināja, bet nāca briesmīgiem zelta padomiņiem [piemēram, noņemsim ķiveri, lai cilvēks var elpot equals lauzts kakls utt.]. cietušajam roka bija izgājusi no pleca eņģes un ļoti acīmredzami lauzta, kas nav briesmīgākais - briesmīgakais esot bijusi milzīga brūce kaklā, pie artērijas, kas nopludinājusi ceļu ar asinīm un kriss principā, ātro palīdzību gaidīdams, vienkārši mēģinājis apstādināt asiņošanu. pēc tam darbā, asiņainās rokas mazgājot, viņam skaicka beidzot pielavījies breikdauns un tika aizsūtīts mājās. bet ē jā, cilvēki, skatieties pa labi un pa kreisi, lūdzu. ja ne, tad vismaz mācīsimies visi pirmo palīdzību ['cause 7.30 in the morning is too early to die].

tādas tās 1dienas, līdz 1dienai gan viss gāja kā pa diedziņu - man bija mans persōnīgais kaķ [jz. kakjux], kas mētājas uz dīvāniņa un klausīgi ēd visu, ko pienes, un dzer visu, ko iegāž. ļoti balansēta vizīte - cik vārtījāmies, tik staigājām, paēsts arī tika labi un izstāde alsō prīmā. 4 dienas paskrēja nemanot un, atgriežoties pie ziņu lasīšanas, likās, ka visa apokalipse nogulēta vai kā, jo pidžammās viss bija labāk nekā pasaulē.

 
 
Garastāvoklis: ugh
Mūzika: saku pītam, ka viņš senils, bet viņš tik'n'tā dīdžejo sūdu:(
 
 
deestructa
27 Septembris 2017 @ 09:17
nāk rudens izšņaukt man degunu  

pēc vitbijas roudtripa puikas aizbrauca pretējā virzienā - uz dienvidiem - apciemot krisa ģimeni un krisa mini nokrita ceļmalā beikc ar nokautu dzinēju. mini serviss vēlāk, pēc diagnostikas, zināja teikt, ka jauns dzinējs izmaksās 7,5 taukšķus mārciņu, pie kā mēs visi vaidējām un ģībām, jo vispār jau autiņš pats tagadiņ maksā kādas 6. enīvej, mini beigās atklāja, ka dzinējā bijusi nepareizi ražota detaļa, kas visu salaidusi grīstē, līdz ar ko pieteicās visu salabot un apmaksāt paši [atkāpei - mierīgi var gadīties, ka detaļa ražota nepareiza masveidā un viņiem īstenībā jātaisa recall, kas izmaksātu mazu drusciņu vairāk nekā 7,5 tūkstoši mārciņu khehē, bet necelsim paniku, es tikai spekulēju]. īsāksakot, kriss daudz raudāja. kamēr biju izgājusi uz dzērienu ar darbakolēģi emmu, tamēr puikas man bija sagādājuši vakariņas, jo bija jāsvin. jutos ļoti aizkustināta, jo viņi zināja pasūtīt taisni to, ko es gribēju, bez prasīšanas [!!].

vēl tāds joks, ka man telefōnam vienmēr izslēgta skaņa, kas brīnišķīgi atvieglo dzīvi. vakardien tātad ar puikām velkam vakara mierapīpi, sitam kārtis un baudam dzīvi, un tad pēkšņi redzu, ka neatbildēts zvans no kā? mhm, no maika lol [viņš pat vairs nav glāzgovā, bet galīgos hajlandos]. ar puikām ļoti smējāmies, jo tip news of neō's singlehood have travelled very far. izliekos par beigtu, protams, jo viņam tāda arī esmu, bet maziņš rispakt viņam par iespējamu vārda turēšanu - domāju, ka viņš toreiz jokoja, kad teica, ka piezvanīšot man pēc pusgada pastīties, vai neesmu pārdomājusi par attiecību nepieciešamību manā dzīvē khh, bet varbūt tomēr nejokoja, we'll never know.

šodien darbā:

pīts tonijam: want a hot drink, shithead?

tonijs: yeah, sure, fannyface.

lejot kafijā kaut ko stipri līdzīgu viskijam, es abiem: that's offensive to fannies.

tonijs: omg, guys, did you just see her pouring whiskey in her coffee? :O

es: where do you think i get my sass from?

 
 
Garastāvoklis: slimiņš bezgala
Mūzika: kaut kādi '80. gadu superhiti, courtesy of fannyface
 
 
deestructa
21 Septembris 2017 @ 09:43
do you want what you want or what's best for you  

pēdējā laikā praktizēju rīta cēliena iesākšanu ar štengru raķešdegvielas stipruma kafiju un tvinpīkām ķisenārijā, kas principā automātiski garantē izdevušos dienu. vienīgā problēma tāda, ka man tagad viss liekas tāds tvinpīkains. visi tie dīvainie dialōgi man seko un es brīžiem jūtos kā aģents kūpers/dagijs, kas ir pats besīgākais tēls pasaulē, jo pārsvarā stulbs un nevarīgs, bet viņam visu laiku veicas. patīk šitās tvinpīkas - ļoti patika nine inch nails [patika arī, ka trents sievai iedod paturēt tamburīnu uz skatuves, tip, yeah, yeah, she's totally in the band], rebekai del riō [gandrīz nepazinu, jo mulholland drive bija ļoti sen, balsi gan] nonšalanti fōnā giču piespēlējošais moby, chrysta bell kā aģente [lol] un randomly no gaisa nokritusī monica bellucci, kam linčs po prikolu pat nav iedevis tēlu vai vārdu un viņa vienkārši spēlē pati sevi hahā, forši viņam joki vispār.

vēl es nesen ieņirdzu par kapitālismu, jo reku polaroid kamera, diezgan dārga, kā redzat, un made in uk, starp citu. gribēju dāvināt džonatanam dzimmenē, kad vēl nebijām šķīrušies, tamdēļ iegāju jebajā un nopirku par 44.00 mārciņām, tieši tādu pašu, identisku. 44.00 mārciņas [ar šippingu ieskaitītu, i'll have you know, bez šippinga vispār meta pakaļ]. no jū es end ejas, prikaļi. mēģinu izdomāt, vai ir [pieklājīgs] veids, kā to džonatanam uzdāvināt bez reālas satikšanās, jo paturēt sev neinteresē. mēs šobrīd mēģinam būt [vai tēlojam, ka esam] draugi un īsziņojam šad un tad, bet fiziska tikšanās, man liekas, nebūtu veselīga nevienam iesaistītajam.

vakardien virtuvē, tā pār plecu, apjautājos puikām, vai negrib kādu dzērienu vai ko, uz ko kriss iepauzēja un teica, ka esmu pret viņiem pārāk laba. man tas iesita kā ar elektrību un es vēros viņā neizpratnes pilna, jo vispār domāju, ka pārklausījos. vienkārši pirms tam jōgā, kamēr visi nodarbības beigās atslābināja ķermeņus pa vienam muskulim vien, es sev biju paspējusi ieskaidrot, ka esmu neciešami slikts cilvēks un neesmu pelnījusi tik labu dzīvi. tādas vienkārši intrusive domas, visticamāk, ka pms sakarā. bet krisa teiktais iesvēra kaut ko pretējā kausā un viss nostājās līdzsvarā [mani hormōni tb]. cenšos nebēdāties un saku sev, ka viss būs, i'll be fine, i'm always fine.

 
 
Garastāvoklis: dzeru kafiju kā dagijs
Mūzika: IT džeks šodien sēž te, ļerkst un besī
 
 
deestructa
23 Augusts 2017 @ 12:06
nothing loud allowed  
darba dāmistabā mums nav kabīnītes, bet tādas kā istabiņas drīzāk. es aiz sevis aizcirtu durvis ar tādu švunku, ka manējā pēkšņi iedegās spuldze, kas tur nekad nav strādājusi - vismaz visu šo gadu kopš esam konkrētajā birojā. pastāstīju pārējām biroja čiepiņām un dabūju priecīgus jēj un hāj fājv. lai top gaisma :)

jōgas nodarbības beigās mēs parasti apguļamies un atslābstam uz saviem tepiķīšiem. pēdējā nodarbībā, kamēr pasniedzēja deva klusas instrukcijas par visām vietām ķermenī, kas jāatslābina, kāds no manis pa labi aizmiga un sāka ļoti dzirdami krākt :)

naktī no 5dienas uz 6dienu divi cilvēki mani redzējuši savos sapņos. viens no viņiem gulēja man blakus, otrs - kalifornijā. abi izjutuši prieku un saviļņojumu mani satikt, kas neparasti.
 
 
Garastāvoklis: mana mīļā gulta <3
Mūzika: top of the lake creepy theme song