vakardien darbā šausmīgi sasarcināju savu treneri, kaut ko viņš vienmēr bāžās virsū ar viskādām intimām tēmām, stāsta tur par sevi visādas lietas, kas nav nemaz svešiem jāzina [nuja, nav cibas cilvēkam]. un tad es tā viņam pēkšņi  [ka jau po-dušam] - a es zinu, ka tev evelīna patīk ņē ņeņe ņē ņē. un viņš, kā jau džindžeram pieklājās, palika pavisam tāds kā saulē apdedzis pēkšņi un caur neveiklu ķiķienu spirinājās pretī, ka nē takš un es viņam pretī "so why do you have a face of a drooling retard around her?" un tas ir neapgāžams arguments. un tā evelīna precējusies, sučka, un tik taisa actiņas un savelk nevarīgu ģīmīti un šis tik skrien un beigās sanāk, ka dara visu viņas vietā. es vispār šitādās lietās nelabprāt bāžos, bet tas rižais resnulis mani darbā ir dažu labu reizi ļoti izručījis un ir tāds lādzīgs un jautrību kultivējošs, tamdēļ nolēmu viņam šo vienīgo reizi izpalīdzēt ar padomiņu un ieteicu neļauties tikt izmantotam, žēl taču idiņa.

a pēc tam pārvilkos pēdīgiem spēkiem mājās, nolecu no sava dzelzs rumaka, nāku tātad iekšā mājā un tanī brīdī taisni no virtuves nāk ārā mans draudziņš, tāds viss ar kūciņu un svecītēm un "daudz baltu dieniņu" iešķībi vilkdams un man prieks pa visu seju, protams! pa kluso bija man uzhujārījis kūciņu, tak jau kaut kādos pazemes kambaros, ka es nemaz nemanīju, nu to selgas cepumu un biezpiena un marmelādes, ōmnomnomnomnom. ūūūn vairāk nekā stundu garš spa piedzīvojums man tagad ķešā, fantasķika karoč ne vīrietis.

šodien tā pavisam meitenīgi iesim ar uršulu šopingā un pēc tam iestrebt pa kādam aliņam. un pēc tam šmorēšana un sagatavošanās darbi rītdienas šašlikpārtijam:))

nedēļaas nogalē palieku veca un krunkaina un pirmo protēžu iegāde noteikti nav aiz kalniem, visus jūs laipni lūgtu šo visu nosvinēt, ja vien ne attāluma jautājums. reku uršula pieteicās hostēt man ballīti aļa šašliks po a-jevropeiski. pirms tam darbā dialōgs:
es: should i invite nicola?
ur: i don't know.. [ilga pauze] i think you shouldn't, to be honest, cus she will definitely come then, you know.
korītī: lōl:D

un darbā tas rādžiņš mani galina nost, goda vārds, visa tā pophuiņa, kas tur izpildās, tās ir šausmas. reku tam mazajam puisītim dziesma iznākuse [nu vai nav viens pretīgs gabals?], es kā izdzirdēju, tā uzreiz jau iedomājos, kā tuvākajā jaunajā vilnī kirkorovs pie šitā dzīvajā-zem fonogrammas taisīs špagatu zelta biksēs vai labāk legingos, lai pavisam ahujenna, jo gabals tiešām kā no krievu diskotēkas.

bet uz pozitīvās nots nobeidzot, es nevaru izlemt, vai mammai vajag šitādas zandales. izskatās ij smukiņas, ij ērtas, bet ko no tām mātēm var saprast, vai ne - varbūt liksies nemoderni, jo moderns jau ir tikai tas, kas jau gadus 20 kā no modes izgājis. un prasīt, vai patīk, akaliņ būtu par prastu un vienkāršu. karoč, ciešu.

atnāca man te pirmās kleitas. pati pirmākā derēja un patika, lai arī totāls palaga audums, bet patīkami jau. divas nākamās nederēja ne sitamas, par ko šausmīgi pārdzīvoju, jo kleitas no verō mōdas. un izrādās, ka verō mōda nav vis briesmīgs lupatu kambaris centrālstacijā, bet gan visnotaļ gaumīga un skandināviska bodīte ar viskādām pelēcīgām un asimetriskām kleitēm. vot tikai briesmīgi liberāla attiecībā uz izmēriem - pakautrējos ņemt xs izmēru, jo kāds es jums xs izmērs, būsim godīgi. abet pēc viņu standartiem laikam, ka tomēr esmu, jo s izmērs viņiem ir starp 38. un 40.izmēru. kur tas vispār redzēts? un tagadiņ tās kleitas jāsūta akaliņ prom, par ko sirds lūst, jo man reti kad, kas vispār patīk. vispār tās mājaslapas ir totāls centrāltirgus, cik tur daudz atbaidošu vimpeļu bezgaumībai, visas tās pelēcīgo toņu leopardādas [like grey makes it better] un dīvainie aizkaraudumu rakstu kartupeļmaisi, nu fantastiski vienkārši. šodien pat, piemēram, redzēju kleitu ar lielām skudrām [kaut kādām tur pelēcīgām un zeltainām, štoļi?]. ja tas vēl neliekas jums pizģec, tad ko jūs teiktu par kleitu, kuras rakstā ir vienas vienīgas durvis un logi? nu vai nav daile? ar tādu tik uz.. es nezinu, stiklinieku darbnīcu vai kaut kādu k-rautas veikalu iepirkties. un dizainiski arī daudz visādu krunkainu kleitu, pie kam no tēkreklu auduma - tādas vispār drīkstētu ražot tikai kaut kādam 30. vai max 32.izmēram, jo tas būtu vienīgais, kas tādās neizskatās izplūdis un nesavaldāms. un tad iedomājos, kā tās uzvelkamās spilvendrānas uzpūšās šejienes klimata iespaidā - promiļu rotātu seju un uz megapapēžtupelēm [jaunuves angļu labākajās tradīcijās] un ta' vēl sapūtusies kā bura, tur jau par mobilitāti var tikai ilgpilni sapņot pie lietainas rūts.

tie, kam patīk biudžiņas
( reku tās pirmās kleitas ssassodītās )

draudziņlistē kaut kādas magnētiskās vētras - kam hormōni trako vai čakras atvērušās, kam vienkārši kriša ķiho i šurša pojehala ņespeša. uzreiz kaut kā interesantāk lasīt:))

man tikmēr izgadījās kuriōzs darbā. mums tur tāds melns puikiņš ira vārdā owen un es viņam šodien saku davaj mainamies krēsliem, jo man bija tāda neērta sēdēšana - nu kad īsie tuklie strupulīši karājas pār krēsla malu, bet līdz zemei nedavelk un tad spiež nost tur aiz ceļa un tirpst kājas un velk uz krustiem, īsāk sakot. normālas pendžu un midžetu nedienas, un šitas sprukstiņš melnais man saka nē, sēdi, kur sēdējusi. un es tā uz viņu skatos, nu tā paskatos, ja, un šis tik smaida, idiņš kaut kāds, un priecīgi knosās savā krēslā un tad pēkšņi - hujāāāākš! - garšļaukus gar zemi ar visu nolāpīto mēbeli, un vēl ar tādiem trokšņiem un specefektiem, ka neviens lielajos telpas plašumos nepalika neatskatījies. es jau domāju, ka būs vismaz kādu locekli lauzis, ja ne pavisam beigts, bet neko - izdzīvoja. es turpināju vakaru ar totālu pokerfeisu uz sejas un tagad plānoju nevienam vairs ļauna nevēlēt vairs nekad, jo, acīmredzot, man ir spējas. tamdēļ laikam arī stulbā priekšniece šodien paklupa uz līdzenas vietas, kad es tā pa kluso nostījos, kur ta' šitā atkal velkas, vecā grezele, strādājusi labāk būtu [labāk].

esmu pati sev pretīga. nedēļas nogali pavadīju ideālās kleitas meklējumos pa visiem internetiem, rezultātā esmu nopirkusi tik daudz kleitu, ka kontā svilpo vējš un izdzīvojuši ir tikai tarakāni. man pat kauns teikt, cik tieši kleitu esmu iegādājusies, jo tas ir amorāli. iešu paraudāt dušā.

un vienā vēlā vakarā man atkal skrēja virsū lapsiņa tepat dārzā. un skrēja tā mērķtiecīgi virsū, palekdamās. tajā brīdī sastingu gandrīzvai nāves bailēs, bet tad nostrādāja pelnu nobirdināšanas reflekss smēķa pelniem un lapsiņa attapa, ka man ir pulss un metās bēgt. bet visnotaļ šokējošs moments tādā kapa klusumā gremdējoties domās un stāvot pavisam tumšā dārzā un tad redzēt no tumsas iznirstam tādu rižu grauzējpurniņu atņirgtiem zobiņiem un izkārtu mēli mierīgi vicojot tev taisni virsū.

un sapņoju šonakt, ka esmu jūrmalā, jājā, latvijā, un pie horizonta visskaistākais saulriets, kādu manas acis jelkad skatījušas un viļņi tā kā okeānā un haizivis un krabīši. un viens tāds krabis man iekniebās rokā un aizbēga.

vakardien paņēmu darbā virsstundas [jo greedy bastard] un strādāju ar čupiņu indiešu sieviešu. viņas, protams, ir īpatnējas, bet man viņas kaut kā ļoti patīk. ir liela starpība, es pat teiktu, ka milzīga starpība starp pirmās paaudzes un otrās paaudzes britu indietēm. otrā paaudze maz atšķirās no britiem, runā skaistā angļu valodā un ir mūsdienīgas sievietes, kas bauda rietumu brīvības, kas viņu māsām indijā nav brīv'. pirmās paaudzes indietes runā nesaprotamā indglišā, spraudīdamas nesakarīgas liekās zilbes, kur pagadās un izskatās vispār tādas no sliedēm izsistas un neizpratnē par iedibinātajām kārtībām. vakardien sukī [vispār viņu sauc suki, bet tas garais ī, lai būtu saprotams, ka nerunāju šobrīd par random sučkām] apjautājos, vai viņai bija arranged marriage. vajadzēja mazliet drosmes saņemties ko tādu prasīt, jo man liekas, ka tā nav forša tēma, par ko paklačoties ar cilvēku, kurš ar to vistieši saskāries. bet ziņkārība guva virsroku un es paprasīju. un viņa tā drusku klusāk un skumjāk atbildēja, ka jā; un tikai tamdēļ vispār viņa esot šeit un kļuvusi par pilsoni, lai arī indijā viņai patīk daudz labāk. totāla pirmā paaudze. to var spriest arī pēc nesakarīgi sakombinētām drēbēm [ja viņas nav satinušās savos sari]. ir vēl viena tāda jaunkundze rehana [izrunā tāpat kā rihanna], viņa man atgādina čubaku no stārvōrz. iespējams, ka sejas apmatojums pie vainas. un viņas ir tādas, kas neizskatās īpaši skaisti, bet otrā paaudze ir pavisam kas cits - tās ir indietes, kas sevī atklājušas sievieti un aiz tam pat britu vīriešiem liekas ļoti pievilcīgas. un viņas ir tik asprātīgas un pašpārliecinātas ar savām tumšajām acīm un skaistajiem, garajiem matiem.

un, ja par tiem otriem indiešiem, kas indiāņi, tad atzīšos, ka man šausmīgi riebj, kā vispasaules hipsteri ir izvazājuši visu viņu etnisko atribūtiku un visos tos aksesuārus ar spalvām. laikam besī tas absurds, ka tādas lietas pēkšņi tiek masveidā un tonnām ražotas un patērētas. un es pati arī vienreiz veikalā redzēju tādus indiānīgus mokasīnzābaciņus un tā kārīgi paviļāju pa rokām, jo laikam esmu kritusi uz visādiem zābakveidīgiem apaviem [un tie izskatījās ērti pri ērti], abet pēc tam padomāju, kur tad es tik debili satērpusies varētu rādīties, pokahonta gatavā, un noliku tās tupeles atpakaļ plauktā. toties man tagad ir veco reiveru/bagāto urlu kedas, smack my bitch up:)

kaut kādas šausmas, ar kādiem murgiem es parasti mostos stāvus augšā. tikko sapņoju, ka latvijā mani sagaida visa ģimene un nez kāpēc atremontējuši manu veco tīņu gadu istabu. kaut kur pavīd mana māsīca, kas izskatās pēc muliganas no shame, tikai daudz skaistāka, jo pati ar savu seju un man gribās viņai turēties pie rokas kā bērnībā. un aiz loga kāds remontē betōna sienu, bet kad ieskatās tuvāk - vienkarši smērē uz sienas kausētu sieru ar špakteli. nez kāpēc tiešām tur kaut kā arī mēģinu iekārtoties un brīnos, cik foršiem koka taisnstūrīšiem brālis man visas sienas aphujārījis. un tad uztaustu kvadrātiņos durvis un saprotu, ka mana istaba ir vesels dzīvoklis, bet ļoti vecišķi iekārtots un diezgan aizdirsts. aiz durvīm tātad mani sagaida iepriekšējās iemītnieces piešujamo matu kolekcija un visādi pieliekamie nagi sakabināti uz izgaismotiem statīviem. turpat guļ arī kaut kāds sunis, kokerspaniels un itkā ir mans, lai gan man nekad mūžā neviens sunis nav piederējis. nākamā telpa ir noputējusi uzgaidāmā telpa pie kaut kādas auditōrijas. domāju "nēnu, pizģec, senči, nevarējāt man pat dzīvokli normālā mājā atļauties, kaut kādā universitātes apkopējas kabūzī manī ietūcījuši" un tad ieraugu reiņa galvu - tādu no ģipša un uzstutētu uz palodzes. galva arī runāja un uzvedās kā reinis, tikai nebija rumpja un matu. tad nāca kaut kāda ļoti sena klasesbiedrene, ar kuru man itkā bija tikšanās un mani skāva un es mazliet rāvos ārā. un tad sunis pagriezās un ieraudzīju, ka viņam galvā caurums un rēgojas asiņains kauls un tāda kā iepuvusi āda un viņš sāk mani kost un nelaiž vaļā. un man tāda neērta situācija, jo tā biedrene tā kā gaida uz mani, abet es nezinu neviena vetārsta, kam piezvanīt. un no plaukta sāk birt cigoriņu kafija, kas tur vienkārši sabērta līdz augšai. sīriaslī, zemapziņa, neko nesapratu.

iepriekšējā naktī sapņoju, ka esmu latvijā un ar draudziņu ejam tetovēties, bet kaut kādā bomzīgā pļavnieku daudzstāvenē, 5.stāvā. visur tās besīgās padomjulaiku spuldzes, kas dod slimīgi dzeltenu gaismu. tetovētājs kaut kāds onkulis ar plikpaurību un liekas, ka runā tikai krieviski, bet sola visu pa lēto un būšot zajebis. saku, ka gribu mincīti uz labā sāna, uz ribām kaut kur [šausmas kaut kādas]. viņš sāk tetovēt un es jūtu, ka nesāp un iemiegu. pamostos [sapnī] ar mincīti starp krūtīm, ēēēnd:/

jau vēlos iekšā cibā tādām naidā sasarkušām acīm un zobus griezdama, kā tūlīt visu [VISU!!] jums izstāstīšu par dzīvokļabiedriem, bet mincīši izglāba dienu. šodien atnāca no internetiem pasūtītie porcelāna mincīši manām maģiskajām mincīšu krellēm. veseli 20 gab. ķīniešu mincīšu, katrs dod spēka un veiksmes kaut kādās savās atsevišķās sfērās, nu daudzsološi jau no sākta gala, vai ne, bet galnains, ka totāli kjūtiji tie mincīši. un līdzi nāca tā cedele par izmaksām un visu ko un tur ar roku kāds uzkrecelējis, ka pardon, bet mincīši nr.22 mums vairs nav, mēs jums ielikām vienu citu mincīti līdzi, bet tur tik mediķīgs tas rokraksts, ka ne sūda nav saprotams, kādās sfērās man tas mincītis tagad palīdzēs. kad tā skatos, tad man liekas, ka tur man ir vairāki pārsteigummincīši ielikušies, kurus neatceros pasūtījusi, bet visi tikpat resni un apaļi un smaidīgi kā pieklājās. iešu tikai iegūglēt, ko viņi nozīmē.

a par dzīvokļabiedriem.. iet ka viņi visi dirst. a es ka iešu vasarā pārvākties mierīgi. dzīvoju ar 3 džekiem, ja, ar pieaugušiem džekiem nevis tur malaļetkām kaut kādām, a tagad vēl trakāk, jau ar 4 dzīvoju, jo viņiem te tāds mūžīgi aizkavējies un mājās neejošs ciemiņš. un jūs nevarat iedomāties, kādu cūkukūti var šitādi pāris, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi kuiļi uzrīkot, tas ir zvezģec. līdz šim jau viss bija labiņi un pieciešami un skaisti, bet tas ciemiņš.. es jau caur sienām dzirdu, kā viņš elpo un kā man gribās viņam pa to viņa oranžo šņukuru ar slapju lupatu bļe. a šņukurs oranžs no solārija pārdozēšanas un tad vēl tie lauku diskotēku tetovējumi - zvaigznezZz jobanās uz elkoņiem un love&hate uz pirkstu pamatfalangām, hujeju no elegances vienkārši. diez pats dizainējis? jūtu, ka mani jau paņeslōōō, te es labāk likšu punktu un iešu viņiem pie auss nagus pavīlēt, šķīvi ar dakšu pakasīt un pačīkstināt durvis, savādāk man te tūlīt pārtrūks vadiņš kāds.

sapņoju, ka madris [madris!! porkē?] mācās kaut kādos mākslas akadēmijas rokdarbniekos, kuri ieperinājušies rīgas doma skolas apartamentos. un savam bakalaura darbam viņš gatavoja prātam neaptverami garas krelles ar mincīšiem, gar kurām es viskādīgi slienājos un bakstījos, bet viņš nebija pierunājams man šamējās dāvināt. no rīta pamodos ar neadekvātu vēlmi iegūt šādas krelles savā īpašumā, lai arī tās nav reālas un ir tikai manas iztēles auglis. bet ļoti realizējams auglis, jo esmu jau sagūglējusi īstos mincīšus, kurus tūliņ pasūtīšu un krelles būs! nezinu, ko zemapziņa gribēja ar to teikt, sapņu tulkošanai neticu, bet kreļļu nekad nevar būt par daudz, vai ne ^_^

tematisks biužuks


man ir 4 brīvdienas pēc kārtas, tāpēc no viesistabas uznesām lielo platekrānu, pieslēdzām pie kompja [tas izskatās perversi, kā uz taburetes notupies zilonis apmēram] un ir plāns nočolēt iekrājušās filmas. produktivitāte - 0; čīzkeiks ar avenēm - 1:)

gribējās rīgu skaut ilgāk un tā kā mani vecāki - trīcot un valdot asaras. tāds neraksturīgs teritoriāls sentiments no manas puses, jo man jau principā visur ir labi, vai ne. a te saulainā rīga mani paņēma pie dziesmas un ierāva savā diskotēku virpulī. viennakt ielavījāmies vienā skolā un ar puikām uzspēlējām paslēpes, tāds miglains vakars, bet ļoti pieņemams scenārijs sūdīgai šausmenei. pabiju arī hipsteru esenšalā un tajā lauku diskotēkā, kas blakus [rūgušpienā?]. sagandēja man visu rīgasprieku ar savu lēto pōzeriskumu ar visu iTomu andergraundgrēviņu priekšgalā. bet viss pārējais man patika - cilvēki rīgā smuki, jaunieši, protams, pārstilīgi, bet nu tā vietām pat gaumīgi, kas priecē [vismaz nav kā no konveijera, kas šejienei ļoti raksturīgi], leopardādas neredzēju daudz. un viss latvijā garšīgs, tik ļoti sasodīti garšīgs. ēst man ir ļoti svarīgi, tamdēļ domāju, ka kādudien noteikti pārcelšos apukaļ uz latviju:D pat nepavazājos ne pa kādiem glauniem restorāniem, pa taisno uz kaut kādu padomju laiku ēdnīcu, kur dod kotletes un vinegretu un kompota nostrebties. un tur es ēdu katru dienu, me gusta ^_^ un mājās pārvedu veselības dzēriena.

nezinu, kā lai šodien aiziet uz darbu. es vēl arī vienu galu [to saprātīgāko] esmu latvijā, man liekas.

( reku bišķi saknipsētā materiāla )

pārņem šausmas domājot par to, ka šonakt jau kulšos uz latviju. šausmas par to, cik saspringts grafiks un kā visi jāsatiek un kā jāizdāļā dāvanas [nahujam, nu, neōplazma, nahujam tu sev tādu slogu] un jāpaspēj, jāpaspēj. un es tik ļoti ienīstu steigu un visādus stulbus pienākumus. un vēl čemodāna stūķēšanas svētki..

noskatījos shame un man ļoti patika. domāju, ka būs seksīga filma, bet bija ļoti ļoti bēdīga. un nabaga fassbenders, ko tik režisōrs nav licis viņam tur darīt:D atcerējos sen lasītu interviju, kur viņš teica, ka viņa miesīga māte skatīšoties to filmu un ka viņš pats nē, jo nevarot izturēt skatīšanos uz sevi. par to man filmas gaitā vairākas reizes gribējās ķiķināt, bet jā, eye candy filma un tik ļoti sasodīti skumja. muligana arī smuki tur pačiepstēja pie mikrofōna, bet pārsvarā tāda neirōtiska un puņķaina, kas mani persōniski sievietēs vispār neuzrunā. viņas pupi arī pāris vietās disturbēja, bet purniņš smuks, tādam jau var piedot. un vienā momentā jutos režisōra piečakarēta, nu tur, kur fassbenders ieiet gejbārā un ļaujas varavīkšņainai dekadencei, tur es jau nopūtos un nodomāju, ka viss nav zaudēts, viņš vienkārši visu laiku ir bijis gejs in denial, tik dziļi skapī, ka gadiem nav varējis tikt ārā. bet tad jau pēc brīža viņam bija jestrs vakara noslēgums ar 2 beibēm un tajā brīdī ir skaidrs, ka viņš ir vienkārši dead inside un tur nekas nav līdzams, viss ir sūds un viss ir veltīgs. nākamajā rītā atradu savas biksītes zem datōra un aizdomājos, kāpēc vienus vergošana savam ķermenim nogalina iekšķīgi un citus tikmēr ne.

gribēju ielikt biudžiņas, kur es ar 3 velōdraudziņiem 7dien skaisti izvizinājāmies tur tālāk gar upi un iemaldījāmies kaut kādā pilī a fantastisku dārzu, bet man nudien vairs nav laika. jāskrien printēt taluoni un jākrāmē čemodāns.

nesen sāku skatīties tādu raidījumu par māksliniekiem, tā kā amerikāņu nākamā topmodele, tikai par visādiem ārtistiem. savāc bariņu ar gleznotājiem, zīmētājiem, performančiem, skulptōriem u.c. plānā galdiņa urbējiem un liek viņiem taisīt māgslu. superīgs šōu, tiešām. ļoti ļoti iesaku, reku torentiņi. diemžēl tikai 2 sezōnas pagaidām, bet tās nudien ir lieliskas, tur stilīgie un cietēji un prātā jukušie un visas pārējās klišejas inklūded.

latvijā, cerams, sniegs jau nokusis, man te kūst tikai speķis. pojētiskāk izsakoties - pavasaris klāt, laiks ziemas peldriņķim ardievas māt. acīmredzamais neticamais, bet nākamnedēļ jau būšu latvijā un pat nezinu, ko ķert, ko grābt, jo satiekamo ir daudz, bet dienu maz un gribās jau arī kādu mierīgu neskrienamu momentu, kad var rāmi un mierīgi savienoties ar kosmosu un pilsētu. un noderētu arī ieteikumi, kas ir tāds foršs apmeklējams un redzams un nogaršojams un paklausāms rīgā.

mazo šmariņu sakarā mēģināju atminēties, ar ko tad es nodarbojos 11 gadu vecumā. uzaugu bērnībai vispār ļoti pateicīgā vietā, āgenskalnā, mazā ieliņā ar 5 numuriem un katrā numurā bija vismaz viens bērns vai pusaudzis. un mēs varējām tusēt bulkas no brokastīm līdz saulrietam, nu tur manā dārzā parasti spēlējām paslēpes, piemēram, jo dārzs mums bija liels un džunglīgs. kariņus vēl spēlējām pret kaimiņu bērniem, kuri mums likās pilnīgi lohatrōni, lai arī nemācējām noformulēt, ar ko tad tādu īpašu viņi atšķīrās no mums. tad vēl sacentāmies ritentiņbraukšanā. vēl šodien atceros, kā man pavisam maziņai esot par visām varītēm vajadzēja tur bāzties ar savu tumšzaļo spārīti neviena nelūgtai un neprasītai, nu nekas, sarijos putekļus un nolēmu pagaidīt līdz vēlākam, kad beidzot tiku pie pirmā divriteņa [brāļa centīgi montēts frankenšteins no visa, kas vien šķūnītī nomests aizmirstībai]. bet vispār daudz lasīju grāmatas tajā vecumā. tam man pat bija speciāla vieta. mūsu mājai bija bezdievīgi augsti griesti, arhitekts laikam bija ieplānojis baigo pārtīhausu un viesistabā no lielā skapja augšas līdz griestiem vēl bija pieklājīgs strēķītis, kur es mierīgi un neviena netraucēti varēju dzīvot. tad nu uz lielā skapja biju ierīkojusi sev midzeni ar spilveniem un sedziņu un kaudzīti grāmatu. un visvairāk man patika redzēt garāmejošus un bieži vien satrauktus galvvidus, kuri ūjināja pēc manis un nevarēja atrast, jo bērnus laikam parasti meklē tuvāk pie zemes. tikšana uz skapjaugšas bija izveicama ar īpašu akrobātisku triku, kuru šodien neņemtos izpildīt, bez tam skapis droš ka izjuktu zem mana svara. un pat kokā, man liekas, es šodien vairs nejēgtu uzkāpt, kas bērnībā bija dienas kārtībā pavisam naturāla padarīšana.

toties reku atradu savu visvispirmāko biudžiņu skolēnu apliecībai. ievērojiet, ka kāds labdaris pirms nozīmīgās fočēšanas man uzrullējis čolku, ne bez matulakas gan jau!

tagad skaidri zinu, ka dzīvoju getō. vakardien pirms darba izvilku savu ritentiņu saulītē un ieskrēju vēlreiz iekšā pakaļ saulesbrillēm. nāku ārā no mājas un pie ritentiņa jau stāv 2 mazas getō šmariņas. viena tāds tukliņa, otra pavisam kārna savukārt. sakrāsojušās, rakstainos legingos un ādas jaķelēs tādas un vēl ar krellēm apkārušās, nu krasāvicas. un bez sveiki vai labdien sāk mani bombardēt:
"is this your bike?"
"that's a nice bike"
"do you have a spare fag?"
"do you smoke?"
"where are you from?"
"your english is very good"
"why do you sound american?"
"so do you have a spare cigarette?" un tādā garā. abām 11 gadi. izskatījās ļoti vīlušās, ka neizdevās noskōrot smēķus. šausmīgi gribējās viņas nofočēt, bet tad būtu bijis jāiet pakaļ aparātusam un tos zaķus nevar tik ilgu laiku atstāt ar viņām nepiederošām mantām. tā kā fish tank, tikai 3D lo-hohohō-l:)

bet vispār nevaru sagaidīt, kad beidzot būs iespēja pārvākties. mazos miestos vairs negribu dzīvot [varbūt vienīgi vecumdienās, ja galīgi sajukšu prātā]. mazmiestu iedzīvotājiem ir tā lauķīgā mentalitāte, ka galvenais pārāk neizcelties un viss savādākais ir nesaprotams un izstumjams gan no apziņas, gan arī sociāli. jūtu žēlumu par savu resno džindžertreneri lī, jo viņš ir tik rēcīgs un vispār apķērīgs džeks, bet visu mūžu nodzīvojis šeit un netaisās nekad pārvākties vai meklēt citu darbu. un dzīvo savā getō, 26 gadus vecs [t.i. jauns], ar 2 bērniem un nēsā drēbes ar sava rajōna krāsām [gangsta dresskōds prasa savu]. un nemaz nenojauš, ka tur ārā ir pasaule. the fuck, vai ne?

viendien gāju cauri drūzmīgam un besīgam iepirkšanās centram un ieraudzīju kaut ko atbaidošu. resna mātīte ar mazu bērnu pavadiņā. te tādas diezgan bieži novērojamas un mani tas satrauc un besī katru reizi. tā doma, ka bērnu var iesiet pavadiņā, jo tā tai resnajai mātei ir vieglāk otrā rokā noturēt burgeri. tā kaklasiksna [vai drīzāk plecusiksna] saucās safety leash un slinkie vecāki aizbildinās, ka tā pašam bērniņam esot drošāk. man gan liekas, ka vecāki ar tādu attieksmi ņihuja nav bērnam drošāki - tai konkrētajai resnajai mazais puika nokrita zemē un tā vietā, lai pieliektos un palīdzētu viņam piecelties, viņa tikai neveikli vicināja un raustīja to siksnu itkā viņai sunis būtu siksnā sapinies nevis pašas miesīgs bērns. pizģec kaut kāds. es jau gribēju sākt bļaut un lamāties, bet sevi kaut kā nomierināju, jo priekš dirsīgas pendžas vēl esmu bišķi par jaunu un vispār bezspēcībā nolaižas rokas - pārāk daudz te to apsiksnoto bērnu un resno vecāku, kuriem pat bērna dēļ slinkums pieliekties. un man pat bail minēt, kādu psiholōģisko efektu atstāj tāda vazāšana pavadā [kaut kādā mūžīgā nabassaite bļe], varat rotāt viņas ar sunīšiem un kaķīšiem un bārbijām, cik gribat - pavada ir pavada. un, ja bērnu par grūtu paņemt pie rokas, šausmas pat iedomāties, ko visu citu tādam vecākam ir par grūtu. vienkārši vemju no dusmām.

kopš jū es end ej laikiem nebiju ēdusi chicken quesadilla's, kas ir baigi čoinais meksikāņu ēdiens. nesen te pāris reizes pamēģināju viņas t.g.i.f.'ā un bija ļoti labiņas. vienīgi biju samulsusi, jo bija jāēd ar nazi un dakšiņu, bet starp meksikāņiem tāda ākstīšanās ar ēdienu nav populāra. izdomāju, ka jāuztaisa tādas mājās un tad varēs ķēpāties un sušķēties, kā gribās. un vēl sagribējās mazās sierakūciņas ar zemenēm. šodien būs jāpadzīvojās pa virtuvi ^_^ un agdies agdies, vakardien piedzīvoju pirmo rasisma aktu vērstu pret savu balto persōnu! lieldienām par godu bija jāiet iepirkties uz pakiju kvartālu, jo viņu veikaliem par lieldienām pofig. un vienā pakiju saldumveikalā mani ļoti nelaipini uzlūkoja un tikpat nesmuki apkalpoja wiii [tas tāds typical white guuurrrrl 'wiii!']! ļoti interesanta pieredze:) un pēc tam vienā poļu veikalā noskōroju laikam vareņņikus - pelmeņus ar ķiršiem iekšā [vai ķiršu ievārījumu], nekad nebiju kaut ko tādu ēdusi, ļoti nomnomnom<3

brīvdienas man patīk, nu ļoti patīk. man pat reti kas tik ļoti patīk, kā brīvdienas. pat tad, ja tik švakas kā šoreiz, jo nekur tālu no mājas aiziet nevaru, bet man tik un tā ļoti patīk. vakardien lidoju kosmosā dokumentārijas par kosmosu skatīdamās. šodien novilkās tā seksīgā filma shame, beidzot pieejama normālā kvalitātē. aj un sagrēkoju un aizvilkos uz vienu izstādi tomēr, tā lēni un prātīgi nevis palekdamās kā parasti. tur noskatījos filmu par austrāļu aborigēnu transvestītiem, kas lepojas ar to, ka vienkārši ir minoritāšu minoritāte. jo aborigēnam būt jau tā neesot medusmaize, kur nu vēl gejam. un vistrakāk jau tādam, kam sieviešu drānas tuvākas par miesīgu miesu. filmiņu filmēja kāda neirōtiska austrāļu fotogrāfe, kurai tur bija breikdauns un viņa tāda drebelīgi jūtelīga, ieguldījusi visu sevi projektā, a tie tranīši vēl laužās un šitādu kleitu nevilks un tur tajā vietā nefočēsies, klīrīgi un nešpetni brīžam. un viņi tur tādi padsmit kopumā. filma katrā ziņā lika aizdomāties [piemēram, par to, ko māte daba vispār ir gribējusi ar visu šo pateikt]. pirms tam vēl kaut kā simbōliski gandrīz vai nopirku biļeti uz lady boys of bangkok šovu. tādas padārgas biļetes, tamdēļ pārdomāju, bet var gadīties, ka tomēr pārdomāju atkal, jo tas gan varētu būt ameizīīīīng šovs [un ļoti confjūzīīīīng vīriešdaļas auditōrijai].

a tā vispār, mincītis priecīgākām lieldienām. es kaut kā nesvinu, bet olas šodien 2 gab. apēdu gan:3

neatceros, ka vispār latvijā jelkad būtu vakcinējusies pret gripu. ne jau tāpēc, ka naudu žēl vai darvins, bet nebija ienācis prātā. cik esmu ar gripu slimojusi, nav nekāda mirstamā vaina [no gripas mirušie man šeit, iespējams, iebildīs]. bet tagadiņ atklāju, ka jūkejā arī gripa ir kaut kāda čerez žē. vismaz man liekas, ka tā ir gripa. man ir vesela kaudze ar visādiem interesantiem simptōmiem, bet visneticamākais ir apetītes zudums. pamazām jau sāk sāpēt kuņģis, jo jau otro dienu neesmu ēdusi un nejūtu izsalkumu. beigās laikam vienkārši nomiršu badā. vakardien domāju, ka atdošu galus un nevis hihi haha tūlīt nolikšu karoti, bet tā pa īstam, ka pie aizrautām žalūzijām kunksti un vaidi tāds sarāvies gultā, pēdējo stundiņu gaidīdams, ar spainīti pie gultas un apceri, kurā kleitā, lai gulda tevi zemes klēpī.

un gultā jau arī nav nekā daudz, ko darīt un tas arī mani galina nost. internetiem vakardien nebija spēka, tā ka paklausījos peļēvinu. novilku to viņa grāmatu "ampīrs v". tāda smuka krievu valoda un taisni prieks, ka visu saprotu. vienīgā neattapība no manas puses izgadījās ar grāmatas nosaukumu. saprotiet, man pat neienāca prātā, ka viņa būs par vampīru. biju domājusi, ka ar ampīru peļēvins domā arhitektūras stilu un tas v tur ira tā kā romiešu piecinieks, lol. būtu zinājusi, ka par vampīriem būs stāsts, būtu padomājusi vēlreiz. kaut gan nav slikti, nav jau nekāds tvajlajts. vienīgi padrūms tāds gabals un man jau tāpat ir drūmi ap dūšu:/

no kolēģiem šad tad izbirst pa pērlei. vot, piemēram, tā viena latviete [čigāniete?] savās briesmīgajās biksēs līdz potītēm un briljantiem, un speķainajiem matiem un iespaidīgo pēcpusi un mūžīgo flirtēšanu ar visu, kas kust un nekust un eternāli nebeidzamo kurnēšanu, no viņas viena izbira. kamēr es strādāju, viņa stāvēja man blakus un izplūda garā un nelūgtā monolōgā par, acīmredzot, mūžīgi sāpīgo un aktuālo attiecību tēmu. uztvēru apmēram šitik ->

viņa: es nesaprot', ko ta' tie pāri saiet kopā, ka pēc tam neprecās. kāda ta' jēga?! iedomājies, pāris kopā 3 vai, teiksim, 6 [SEŠUS!!] gadus, ja, un tad ņem un izšķirās? ta' kāda jēga vispār bija saiet kopā un šitā tērēt laiku?! nu?! tu man pasaki!

otra pērle izbira no mana resnā trenera. ar indri runāju krieviski [kačājam skilu] un lī uzmanīgi klausījies sarunā, no kuras lōģiski bijis izslēgts šīs te valodas barjeras un mūsu persōnīgo interešu dēļ.

lī: neōplasm, how come you don't have an american accent when you speak russian? you have a heavy american accent when you speak english.

pastāstīšu par acīmredzamo-neticamo - esmu sākusi iet uz to hrenažierzāli. viss sākās 4dien, kad ievēlos tur pirms darba, internetēs biju dabūjusi kaut kādu vaučeri, ka varu iet 5 dienas par brīvu tur grabināties [iekšējais žīds uzreiz pret sportu pieladīgāks palika, kad piedāvājuma ieraudzījis]. nu un tur kādu pusotru stundu gramstījos gar tiem dzelžiem, pat svīst sāku. visinteresantāk jau, protams, bija pētīt publiku. tur bija viena tāda stipri tusnīga jaunkundze, kas ļoti žiperīgi ņēmās, nu tā, ka var redzēt, ka cilvēks atnācis sevi lauzt. tad nu stenēja un elsa tādiem spilgti sarkaniem vaigiem, likās, ka aizies ar sirdi kādā momentā. rispekt katrā ziņā. es tā, piemēram, nevaru, šausmīgi riebj svīst. skriet vispār nīstu jau no pirmās fizkultūras stundas. principā uz gym'u eju klausīties podkāstus un audiōgrāmatas. un tā meditatīvi lauzt trenažierus. vot klausījos, piemēram, idiot abroad podkāstus, nu ar ricky gervais un ņirdzu, cik nu klusi varēju, pārējie apmeklētāji tikmēr domā, ka man šausmīgi patīk hanteles cilāt. bet es sevi ļoti saudzēju, nezinu, kam tādam es sevi tik ļoti taupu, tomēr mērķis ir ikdienā vienkārši bišķi vairāk pakustēties. pildot visādas blankas tajā pašā gym'ā neviena no tām viņējām aptaujām nepiedāvā tādu opciju jautājumā par to, ko tu tagad nāc uz mūsu gym'u, ko tev te vajaga. piedāvā tikai "resna, tievēt nāku" un "gribās apolōniskas formas un pārkačātus musīšus" un vēl kaut kāds varjants bija, drošvien "dakteris izrakstīja". un tad vēl tā paprasa, kuras jums ir problēmvietas. labi vēl, ka ar pirkstu neliek rādīt [nu, tur reku, pastieties uz manu dibuā - veselas divas problēmvietas tur sanāk, bitchez]. 1dien ar vienu mājasbiedru aiziesim skvošu uzspēlēt [tādā baltā telpā, tā kā psiho istabā].

vakardien, piemēram, skajpā tikos ar jūzeri imploziju. un tur vēl pārčatojos ar bijušo kursabiedreni, tā ka beigās pat jutos kaut kāda nogurusi no tik lielas komunikācijas devas. katrā ziņā tas bija mans pirmais videōčats uz mana gandrīz vai jaunā laptopa, būs tā jādara vēl. sevišķi jau tāpēc, ka te latviski dabonu parunāt tikai ar puikām un tik ļoti pietrūkst tādu meitenīgu sarunu par kaut kādiem niekiem kaut vai.

ai un vakardien tak biju pie frizieres. viņu sauc ļena:D man viņu puikas izgādāja. strādā ļoti skaistā un zolīdā salōniņā. pati novelk un uzvelk man ārjaku, pati uzvelk man to uzsvārcīti un izmazgā matus tādām masējošām kustībām. ļoti simpātiska tante, atgādina manu rīgas frizieri, tik mātišķi apskatās, kas man ar to ērkuli un ar ko varētu tos manus kleinos matus dakterēt. promejot atstāju viņai pieklājīgus čajus, bet tā, ziniet, ar trīcošu roku, jo nezinu, kā tas šeit ir pieņemts un vai tā maz dara. bet viņa ir no latvijas un žestu saprata. man beidzot būs pašai savs frizieris! un jaunā fričene ir zajebis. tieši tas, ko jau sen un nesekmīgi mēģināju izdabūt no visiem iepriekšējiem frizieriem, abet viņa noķēra no pusvārda. lovīte, nu <3

tagad neesmu vis nekāda parasta neōplazma, bet gan TANTE neōplazma!! mana brāļa beibe izveica ģimenes pieaugumu un manu krustbēbīti sauc artis un viņš sver pāri 4 kg, normāls resnais:)) ōsāāāāāmmmmm!!!

tagad vienīgi tāda problēma heheh, ka no savas paaudzes ģimenē esmu vienīgā, kas vēl nav apbērnojusies, tamdēļ ģimenes apciemošanai būs arī daunsājd, jo tiks uzdoti daudzi neērti un stulbi un abzalūti neētiski jautājumi.