deestructa
19 Janvāris 2021 @ 13:02
mental hygiene is important, kids  
palasīju par to, kā cilvēki citviet drusku jūkot prātā, sevišķi, ja lokdaunā sanācis iestrēgt vienītī. darbakolēģei keitai ir līdzīga situācija, viņai gan ir mājasbiedrs, bet viņš ir no tās idiņu sugas, kas pandēmijai netic - man liekas, ka tādā saimniecībā iestrēgt ir vēl briesmīgāk nekā pavisam vienam. man gan noder atgādināšana pašai sev, cik ļoti man patiesībā ir paveicies un ka šādā lokdaunā es varētu dirnēt vēl ilgi. man ļoti daudz kā pietrūkst no dzīves pirms, bet ir arī ļoti daudz novērtējamu ērtību un gana daudz veidu trūkstošo labumu aizvietošanai, un par to visu jāmācās būt pateicīgai. vienīgi piedzīvojumu trūkst, bet es vakar dārzā pēkšņi noķēru to pavasara sajūtu. tā sajūta bija tikai vienu ieelpu gara, bet es pēkšņi atcerējos vai vienkārši sajutu kaut ko skaistu. varbūt tas bija tikai pēc-jōgas high, bet es pēkšņi visu ieraudzīju gaismas krāsās. kādu laiku, ieejot telpā, viss, ko es redzēju, bija ēnas un tumšie kakti, mūžīgā un nekad neatslābstošā entrōpija, bet tas ir mainījies - es pēkšņi redzu gaišās puses un visu labo, ko es varu no telpas, brīža un situācijas paņemt. tā ir vienīgā spēja, kas izdzīvošanai vajadzīga.

ar draudziņu irgojāmies par kaimiņu power tool simfōnijām:
- i'm just curious to see if there's any wall left on their side after all this drilling and hammering, they must run out of it at some point.
- what if they're just trying to break into our place?
- hmm, that's one way to expand your living space, pretty genius actually.
- ...
- do you think perhaps they're just hanging up 2000 tiny paintings?

gribēju komentēt kaut ko par šo ierakstu [vai dažiem komentāriem], bet man nolaidās rociņas, jo ingmāram taisnība. man regulāri aizmirstas šādas lv sabiedrības reālijas. jūkejā, protams, arī ir ksenofōbija, homofōbija un rasisms, bet tiem līdzi vismaz nāk arī deva kauna, kas liek paklusēt mutautiņā, bez tam ir arī vokālais vairākums, kas iestājas pret šīm -fōbijām un -ismiem. man liekas, ka rasisms latvijā ir plānprātības pazīme - kā tāda alerģija pret vienradžiem vai lidojošo cūku nepanesamība or smth. un tad vēl tās mistiskās un dominēt gribošās tradicionālās ģim. vērtības, lai arī, latvijā dzīvojot, neatceros redzējusi nemaz tik daudz tradicionālu un laimīgu ģimeņu. mani ievāktie dati liecina, ka tradicionāla ģimene latvijā ir tāda, kurā ir vismaz viens alkohōliķis [kurš tad laikam arī ir tas ģim. loceklis, kurš šādā status quo būtu visieinteresētākais]. tāpat ieintriģēja fakts, ka latvijā ir trampa piekritēji un idiņi ar Viedokli par black lives matter protestiem asv, kad tie izgāšgad bija pilnbriedā. feisbuķī un šeit latest post'os latvieši izstījās pēc a nation of emo edgelords, kur cilvēki samērās, kuram lielāks contrarian viedoklis. bērni no šitā izaug, bet nezinu, ko lai dara pieaugušie, kuriem šis rūgšanas process kādā brīdī tak jau kļūst neatgriezenisks.
 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: Washed Out - Face Up
 
 
deestructa
04 Janvāris 2021 @ 10:58
invasion of the space-shed race  
šorīt modos ar pirmajiem āmuru entuziastiem. izgāšnedēļ kaimiņi nevarēja beigt urbt caurām dienām, bet tas vismaz bija mūsu darbalaikā, šonedēļ laikam daurbuši beidzot līdz stadijai, kad var visu saurbto āmurēt ciet [?], zajebis. viņi jau kopš lokdauna sākuma visu laiku kaut ko būvē un pārbūvē - tas sākās dārzā, kur viņi uzcēla cienījama izmēra šķūni - tik lielu, ka viņiem vairs praktiski nav dārza. tagad āmurēšanas prieki, kā jau ziemā, ir pārgājuši mājas siltajās iekštelpās, kur tiem nesalst kājas [un āmuri]. arī tālākās mājas kaimiņtantei ir pielipis āmurēšanas prieks, jo tur jau iznestas trepes, kas nozīmē, ka arī māju fasādes nav pasargātas no čaklajiem hujārītājiem un kaut kas kaut kur noteikti tiks pienaglots. varbūt pat kāds šķūnis.

mēs vairs nebrīnamies, mums ir šķūņu lāsts, jo vecajā mājā mums bija kaimiņš, kurš uzbūvēja 3 [!!!] šķūņus. pirmo viņam pieveda pie mājas jau gatavu un nolika priekšā mājas priekšējiem logiem. tad viņš viņu izjauca, sanesa visu mugurpuses pagalmā un tad nagloja augšā pa jaunam. naglošana laikam tik ļoti iepatikās, ka kļuva par pilna laika hobiju un viņš nevarēja beigt naglot šķūņus. kad katrā dārza stūrī beidzot bija iekārtots pa šķūnim, kur pēc antīko šķūņu fenšuja viens gan jau kalpoja par templi šķūņu dieviem, viņš sāka pa nakti kurt milzīgus ugunskurus, tak jau pāri palikušo materiālu likvidācijas nolūkā un varbūt rituālajai upurēšanai tiem pašiem šķūņu dieviem. tas mūs vienmēr darīja nervōzus, jo viņam dārzā visu vietu aizņēma fokin' kas? jā, koka šķūņi, protams, līdz ar to savus milzīgos ugunskurus viņš kurināja tuvāk mājai - iespējams, mājā vairs nebija palicis nekā ievērības cienīga no viņa šķūņos aizgājušās bagātības un to bija mazāk žēl nosvilināt nekā svētos šķūņus. neilgi pirms mūsu izvākšanās šķūņu darbi bija paveikti, viņa mīļākais āmurs drošvien aizgājis pelnītā pensijā savā mīļākajā šķūnī vai atdusā uz šķūņu dievu altāra, un uz veļas striķa priecīgi plandēja visa kaimiņa union jack karogu kolekcija, viens brexit saukļiem rotāts, un apenes, kā jau lielos svētkos pieklājas. izvācoties biju priecīga un biju cerējusi, ka dzīve turpmāk būs no šķūņiem svabada.

tagadējais kaimiņš savu šķūni ir pabeidzis, bet mēs joprojām tiekam vajāti. nodaļas z-svētku ballītē mums bija videōzvans ar kolēģiem un tur bija šķūnis! izrādījās, ka kāds šķūnis bija norijis mūsu kolēģi pītu. pīts gan izskatījās priecīgs, palielinātām acu zīlītēm mums stāstīdams, kā visu lokdaunu āmurējis sev šķūni un cik tas esot lielisks. es, protams, pajautāju, vai viņš dzīvo suņubūdā, jo sieva vairs nelaiž mājā, par to liecināja arī atlaistā bārda.

ar to šķūņu šausmu stāsti manā dzīvē nebūt nebeidzas. pa ceļam uz tuvāko gastronōmu, protams, ir šķūņu veikals, kur tie ir izmētāti pa nelielu teritōriju un no kuras uzglūn nevainīgiem garāmgājējiem. ārpasauli no šķūņiem glābj vien zema un caura sētiņa, tā ka tas ir tikai laika jautājums. pandēmijas lokdauns šķūņu ražai ir bijis ļoti labvēlīgs un man neticās, ka tā ir tikai sakritība, esiet modri.
 
 
Garastāvoklis: moš arī jānopērk kāds āmurs?
Mūzika: Metz - A Boat To Drown In
 
 
deestructa
31 Decembris 2020 @ 17:36
mas & no más  
nēnu, viss promska ahujenna, es jums teikšu. šorīt laika mašīna mani aprija un tikpat pēkšņi atkal izspļāva ārā. pamazām saņemos, tiešām pamazām - tā kā manikīrējot vienu nagu dienā, bet uz priekšu iet, par to vien jau atzinības raksts un vimpelis kā minimums. nēnu, what is my life now, vai ne? es saprotu, ka miesiskums var būt nepanesami smags, bet nesteidzieties, draugi, lūdzu, nesteidzieties. es laikam nerakstu, jo nav, par ko pačīkstēt khh. beidzot esmu atradusi savam slinkuma līmenim vispiemērotāko našķi, tas ir tik vienkārši, ka es tagad brauniju cepju reizi nedēļā. freidlistē parādījušies puksti [literally] par covid ieviestajām izmaiņām dzīvē latvijā. lokdauna laikā sanāk ļoti ilgus laika perjōdus nodzīvot nesarunājoties ne ar vienu cilvēcisku būtni. nezinu, kas toreiz bija par mēnesfāzi, bet viendien man atrakstīja 2 ļoti sen izbijušas un savstarpēji nesaistītas skolassolu biedrenes. šī gadumija ir tā kā nomiršana pusvārdā, tā kā žaga teikuma vidū, vai tā kā dziesmai pusē pārlekusi atskaņotāja adata.

sudraba maliņa šim indīgajam mākonim jau arī ir, pavasarī/vasarā izietās terapijas sesijas un cauri izņemtās grāmatas un podkāsti man joprojām palīdz katru dienu, un tie ir devuši iespēju ieskatīties sevī dziļāk, piemēram, kā savu raibo pieredžu un vides galaproduktā; atrast tos pieputējušos kaktus un pamazām, uz ceļiem un melnu muti, tos mēzt; atrast sevī arī mīlamo un kultivējamo. bet man nav kodolīgas atskaites un atziņu vietā ir tikai daudzpunkte, jo man vēl jāaizrāpo līdz tālākai nākotnei, lai saprastu šī laika vērtību retrōspektā. viena laba apgūtā mācība ir tāda, ka varu uz sevi paļauties, varu ticēt savām nojautām un kompasam - pierādīju sev, ka kritiskos brīžos man netrīcēs rokas. esmu tikusi pat tiktāl, ka esmu pārņēmusi grožus no domām un tagad tās kontrolēju es, kas ļoti palīdzējis nokaut trauksmi. ceru jaunajā dekādē plūkt tā visa augļus :) laimīgu jauno, ciba, un ceru, ka mēs vēl tiksimies!
 
 
Garastāvoklis: salūtu vientuļie paukšķi :)
Mūzika: The Smiths
 
 
deestructa
31 Decembris 2020 @ 16:58
beach body got nothing on prison body  
šī gadumija ir tā kā nomiršana pusvārdā, tā kā žaga teikuma vidū, vai tā kā dziesmai pusē pārlekusi atskaņotāja adata. nejūtos neko paspējusi, tikai visu nokavējusi, lai arī nekas no pieticīgi gribētā nav bijis atļauts tik un tā :) gads, kas pavadīts tā kā mincītim uz palodzes, vērojot pzģc'u aiz loga. bet novērtēju, ka man izdevies šo laiku pavadīt drošībā [tip ir darbs, ir apkure, ko t' vēl, lol].

mums uznākusi ziema, starp citu. tas nozīmē, ka šodien lielā miskaste bija jāsvēta karstu ūdeni, lai tiktu pie sakrālās atkritumu izhujārīšanas. pieļauju, ka kaimiņi domā, ka esam nenormāli žūpas - katrreiz izmetot recycling'u, goda vārds, liekas, ka no misenes minūtes 5 vienkārši nebeidzami, kā no pārpilnības raga, birst stikla tara, un tā žvadz tuvu un tālu un mūsu klusajā rajōnā atbalsojas jo nešpetni. mēs vienkārši atklājām dāņu ražojuma iesala dzērienu, kas, tāpat kā veselības dzēriens, nāk brūnajās pudelēs, un tās, savukārt, sešpakās. so in a way, yeah, we do have a drinking problem, but it's delicious :)

vēl es te kaut kad biju sapirkusies istabas augus - vairākus, ar domu, ka nemācēšu visus noturēt pie dzīvības, khh. bet lielākajai to daļai izdīguši kucēntiņi - baltajai bromeliādei divi, guzmānijai trīs [!!] un tam lielajam bomim, kurš, iespējams, arī ir guzmānija, tikai guzmania lingulata un 5reiz lielāks par mazo guzi, viens mazais draudziņš. ko t' man tagadiņ, stādīt viņus saujā? jo puķpodu rezerves izsmeltas un attiecīgie veikali ciet, jo vietējie entuziastiski uzballējuši un esam veiksmīgi penetrējuši tier 4. is this the final boss level? varu derēt, ka nē un valdībai būs jāizgudro jauni līmeņi ar jauniem noteikumiem un sodiem.

vakcinācijas ir tip sākušās, bet pirmās rindā ir paaugstinātā riska grupas, kas labi un pareizi. lēš, ka parastie mirstīgie tikšot pie vakcīnas kaut kad uz rudens pusi vai pēc. ap to laiku es nebūšu skatījusi savu ģimeni vaigā 2 gadus. toties, izveicot downward dog jōgā, beidzot papēži ir pie zemes, mana mierinājumbalva. *žests bļe*
 
 
Garastāvoklis: laimīgu diuspirmo, mīļie!
Mūzika: Manic Street Preachers - You Stole The Sun From My Heart
 
 
deestructa
15 Decembris 2020 @ 12:15
krāju prieciņus  
šis gads, protams, ir bijis sūds, tamdēļ katrs pozitīvais un vismaz dzīvi nebojājošais nieciņš ir prieka vētras vērts. piemēram, fakts, ka šogad izpaliek korporatīvie svētki. to es aptvēru tikai tad, ka exec team nolēma ierastajam banketam paredzētos līdzekļus izdāļāt visiem darbiniekiem, free money! būtu brīnišķīgi, ja man par neierašanos korporatīvajās ballītēs maksātu katru reizi. haļavnā pufaika aukstām pastaigām is very nice, darīsim tā biežāk, lūdzu.

pēdējā laikā sapņos redzu sevi gariem matiem, ļoti disasociatīvi pie tam - skatos spogulī un nesaprotu, kas ir šis garmatainais cilvēks. šorīt pamodos ar grebeni - vienu no pazīmēm, ka jādzen nost.

vēl nesen ļoti iepriecināju sevi, noskatoties being john malkovich [1999], pardozēju dopamīnu. slikta atmiņa īstenībā ir laba atmiņa - biju aizmirsusi, cik tā ir lieliska filma, un ņirdzu, gaudodama pret debesi.
 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: Supergrass - Tales Of Endurance, Pt. 4, 5 & 6
 
 
deestructa
14 Decembris 2020 @ 13:19
artificial alternatives [to human contact]  
pēdējā laikā visizklaidējošākie man liekas cilvēku dzīvesstāsti, darba laikā viņus riju kā negause. vislabākais laikam ir šis kanāls jūtūbē, plānoju pierakstīties viņu patreōnā. kanāla izveidotājs marks šad tad arī tiem cilvēkiem palīdz, ja viņi piekrīt. tāds smags "humans of new york" from the darkside.

vispār šogad jo sevišķi iepriecina saņemtās svētku kartiņas - tās ir kā apliecinājums, ka tur kaut kur ārā tomēr ir cilvēki, lai arī citu taustāmu pierādījumu man nav. cenšoties atbalstīt vietējos radošos kartiņu štancētājus, man ir pasūtījusies kaudzīte jaukuma, kuru labprāt pasūtīšu tālāk. ja kāds jūtas svētku pastam gatavs, varat pieteikties man uz disconeoplasia džīmeilā :)

nosvinējām draudziņa dzimšanas dienu. vispār likās, ka tādā ilgstošā lokdaunā svinēšana būs sarežģīta. tomēr izdevās no tukša gaisa sintezēt svētku sajūtu, kas mani pārsteidza. vispār jau maz vajag - nopūst sveces un izgriezt tortei milzīgu robu :)
 
 
Garastāvoklis: +
Mūzika: Röyksopp - The Fear
 
 
deestructa
09 Novembris 2020 @ 16:16
pests'n'guests  
lokdauna laikā sanāk ļoti ilgus laika perjōdus nodzīvot nesarunājoties ne ar vienu cilvēcisku būtni. nu, labi, ar draudziņu vienīgi, bet mēs gana labi saprotamies arī saņurdoties un līdzvērtīgā kvalitātē nododam viens otram informāciju dažādu intonāciju nopūtās, pilni teikumi ir lieka laika tērēšana un rada nevajadzīgus pārpratumus. līdz ar to nesen ļoti satrūkos veikalā, jo kasiere man uzdeva jautājumu, pie tam par manu vecumu, jo es pirku alkohōlu. un es ķēru pie sirds, tad pie galvas, un netīšām sameloju, jo tiešām nespēju atcerēties pareizo ciparu, gribēju teikt, ka "esmu vecumgrupā kaut kur no.. līdz varbūt.., give or take". šis gads velkās jau kādu dekādi un principā ir tiešām vienalga, kādā vecuma atzīmē jau esmu ietrāpījusi.

mājāsnākot man te viendien svilpa kaut kāds vecs pirduks, stalažas būvēdams, tas jau celtniekiem darba aprakstā u.c. svētajos rakstos ierakstīts, ka tā tam būs būt un, ja nesvilpj kādam pakaļ, tad drošvien atvelk no algas vai no priekšniecības dabū ķieģeli pakausī or smth. man, protams, uz sejas bija maska, līdz ar to ienāca prātā, ka varētu iekrāsot pāris zobus melnus šādiem gadījumiem, lai nākamreiz var pavilkt masku nost un svilpējam kautri smaidīt "bezzobainu" smaidu un miegt ar aci, varbūt izārstēsies.

tad vēl aģentūra lokdauna pašā sākumiņā bija izdomājusi, ka nu gan ir vispiemērotākais moments mājiņas inspekcijai un sūtīja mums uzvalkotu jaunekli ar Bloknotu. es aģentūrai, protams, uzzvanīju tīri apstiprināt, ka jaunekļa seja būs ķītri piesegta ar masku. viņš ieradās, uzvalkā un maskā tātad, izstaigāja telpas, visu ko atķeksēja un pierakstīja Bloknōtā, un tad paziņoja, ka esam ideāli īrnieki un apņēmās šo prieka vēsti padot tālāk arī īpašniekam. kad bijām aiz viņa aizslēguši durvis, ar draudziņu abi refleksīvi aizgājām nomazgāt rokas lol.
 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: Gábor Szabó - Somewhere I Belong
 
 
deestructa
19 Oktobris 2020 @ 17:11
you rip what you sew  
aizvakar izveicu ekstrēmo matu cirpšanu - tas ir tad, kad dzenamajai mašīnītei midžinās pēdējo 20% spēciņa brīdinājums un tu nezini, cik ilgi viņa vēl rūks :) draudziņš atbildīgajā momentā ienāk manā "salōnā" un prasa:
- ooh, baby, where's all your hair? :)
- right here, on the floor. want some? [pastiepju saujiņu] :)

atklāju arī sev persōnīgu mājsaimniecības lifehack'u - vislabākais diy šampūns ir svaigi spiests citrōns + sōda + ūdens. pirms ķeros pie jaunās, skaistās un visādi pārākās bezšampūna dzīves, jāpiebeidz tie pa vannāistabu izbārstītie parastie šampūni, kuri pie tagadējā matu garuma iet nebeidzami lēni, ssassodīts.

šodien atkal biju bezatbildīgs darbinieks un novingroju darba sapulci. pārpratu priekšnieces jēpastu un sapulces laikus, un, kad man visi zvanīja, taisni nodarbojos ar fizisko kultūru. nebija arī nekas svarīgs nokavēts, ierastās menedžmenta vāvas par tā nepiepildītajām finansiālajām fantāzijām.

toties caur eirōpas dibenu, poliju, atnākušas manas grāmatas no latvijas, vaj, ku' jauki. nezinu pat, kurai mesties virsū pirmajai.
 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: Beach House - All Your Yeahs
 
 
deestructa
19 Oktobris 2020 @ 13:37
the insanity of imagination  
netīšam uzgāju dokumentāriju par stanislaw szukalski, filmētu losandželosā, kas no sākuma bija diezgan smieklīga līdz tās veidotāji aizrakās līdz viņa nacionālistiskajai pagātnei polijā. viņš bija dzimis šausmīgā nabadzībā polijā, bet kaut kā 13 gadu vecumā bija pamanījies iestāties čikāgas mākslas institūtā. viņa dzīvi vispār caurvij visādas neticamas peripētijas. piemēram, viens no dokumentārijas veidotājiem ir viņa labs draugs george dicaprio, leonardo dicaprio tēvs - leonardo pie stanislaw'a bieži ciemojies bērnībā. un tie mākslas darbi! nenormālu izmēru skulptūras un zīmējumi, kuros visos iepīti nacionālisma un acteku estētika un persōnīgās mitolōģijas. viņš bija izgudrojis pats savu valodu, tās rakstību un pilnīgi jaunu, šizīgu evolūcijas pseidōteōriju, kur cilvēce nākusi no lieldienu salas [tur arī izsijāti viņa pelni]. ar savu pašizgudroto zermatism'u viņš man stipri atgādināja scienthology un l. ron hubbard delīriski kompulsīvos skribelējumus, tip neproduktīvā pārproduktivitāte. tas viss arī savijās kopā ar nesen redzētajām dokumentārijām par vincent van gogh, kas bija pasausa, un persōnīgi visvairāk mīlu vincent & theo ar tim roth, un david lynch: the art life. lynch, tāpat kā szukalski, runāja par to, cik ļoti riebās skola un kā nespēja tajā adekvāti ierakstīties, jo pašizglītība ņēmusi virsroku pār ierobežojošo akadēmiju; un par to, kā māksla bieži top par spīti spiedīgajiem apstākļiem, un par tās izlaušanos. es taču nekad nebiju pievērsusi uzmanību lynch'a gleznām, kinematogrāfijai vien, ļoti forša dokumentārija. hermann vaske ir filma why are we creative, kur pa starpu kaudzei brīnišķīgu interviju ar visādu žanru māksliniekiem un politiķiem, slavoj žižek runā par kafka's legal writings - tās ir atskaites no kafkas darbalaikiem apdrošināšanas uzņēmumā un, lai arī nekad nebija iecerētas kā literāri darbi, tās nejauši ir pilnīgi kafkaesque un no tām gūstama tā pati literārā bauda [vai bezcerīgā spriedze drīzāk], kas gūstama no viņa darbiem. žižeks tur runā par to neizbēgamo struktūru un radošo kvalitāti, kuru nespēj apslāpēt pat tik vienmuļš papīrstumdītāja darbs kantorī. tagad šausmīgi gribās atrast, vai šīs atskaites ir kaut kur dabonamas.

kaut kad biju noklausījusies robert sapolsky aizraujošo lekciju par reliģiozitāti, te ir treju pikseļu un ar kartupeli filmēts viģiks no nezkādiem aizlaikiem, kur viņš ļoti interesanti stāsta par šizotipiju un tās spektru. par to, cik svarīgi ir cilvēki ar šizotipiskās persōnības pazīmēm gan senajās ciltīs [piemēram, šamaņi], gan mūsdienām pietuvinātākās civilizācijās. viņš joko par to, ka "if you're schizotypal and you play your cards right, thousands of years later your birthday might become a global holiday" [citāts gan jau neprecīzs]. mani ļoti uzjautrināja ideja, ka šādai, pat maigas formas, "sajukšanai prātā" ir sava struktūra. vēl viens gandrīz vai joks, bet vairāk tomēr fakts, ir tāds, ka mārtiņš luters ļoti cietis no ocd, nepātraukti mazgājis rokas un, protams, aizrāvies ar sarakstu veidošanu, un sapolsky piemin šausmīgi daudz visādu svēto rakstu un rēgulu, kas jo smalki apraksta, kad un kā mazgājams un kopjams, un vispār ierobežojams, ķermenis. manuprāt, tas ir fascinējoši, cik reliģiōzie un mākslas kanōni cilvēcei vienmēr ir bijuši vajadzīgi, lai arī šī spēja iedomāties neiedomājamo un radīt nekad nebijušo ir vienlīdz atbrīvojoša, cik ierobežojoša. bet tā ir tāda kā šizotipisko persōnību dāvana mums neirōtipiskajiem - tiem, kas no šīm ciešanām dabū tikai to filtrēto medutiņu, sveša prāta ciešanu blakusproduktu. reliģija gan noteikti rada arī tiešās ciešanas, tamdēļ es noteikti preferēju mākslu lol, lai arī kulta potenciāls abām ir bezmaz vienāds un bieži vien mijiedarbīgs.

pieļauju, ka daudzi reliģiōzi cilvēki šobrīd cieš, jo nevar iet uz kopīgajām lūgšanām savos tempļos. es tikmēr ļoti ciešu no nespējas ceļot un vazāties pa galerijām un muzejiem, tamdēļ veldzēju slāpes onlainā. šodien ļoti aizkustināja šī fotogrāfiju izlase.

 
 
Garastāvoklis: "strādāju" :)
Mūzika: Joy Division - Disorder [cik simbōliski, spotifaj, paldies]
 
 
deestructa
14 Oktobris 2020 @ 11:20
my knees write checks my back can't cash  
freidlistē parādījušies puksti [literally] par covid ieviestajām izmaiņām dzīvē latvijā. nu, žēl, bet būtu bijis naivi cerēt, ka vīruss, labu vēlot vai kautrēdamies, apies kādai valstij apkārt.

bet es pieļauju, ka jūs vēl nezinat lokdauna izmisuma kā to zina viens cilvēks manās instagrammās. kad te, pāris vasaras apukaļ, biju fotōstudijā pie viena idiņa, kurš toreiz uzreiz man lūdza viņu piedraugot instagrammās un lūrēja uz pirkstiem, vai ir piedraugots, kā jau adekvāts, pieaudzis cilvēks. tāds fotogrāfs i sam sebje madeļ, 40+ g.v. un oranžā krāsā. pa fotōstudiju bija nonšalanti izbārstīti ne tikai milzonīgi kvantumi tukšu šampanieša pudeļu, bet arī albumi - pilni ar tikai un vienīgi viņa portretiem, pilnā cringe spektrā. no sākuma situ plaukstiņas, ka varu instagrammās redzēt visu to kreatīvu huiņu, ar kādu viņš nodarbojas savā fotōstudijā, ņirdzu un situ pa celi par visām vietējām pornōzvaigznēm, kas nāk pie viņa fočēties, sarkanu rozi ķirurģiski apgreidotajā dekoltejā iespraudušas. nu, logs uz citu planētu un viss tāds, ļoti priecājos. pa starpu bildes, kur viņš ved meitu makšķerēt. un tad pa pieri iesita lokdauns [insert toilet flush.mp3], ekonōmisku apsvērumu dēļ vietējās pornōzvaigznes nolēmušas sevi fočēt pašas, kā rezultātā bizness uz pauzes, vai ne. cilvēks pats tagad pārkvalificējies par pornōzvaigzni un atvēris onlyfans kontu, kam par godu viņa instagrammas ir pārvērtušās par mārketinga izgāztuvi ar uzskates materiāliem, reklāmām un gandrīz vai kautrīgi neķītrām bildēm. nezinu, vai to viņš jau bija ekspektējis, bet visa viņa izslāpusī klientūra ir homoseksuāli vīrieši ar kāju un caurspīdīgu zeķu fetišu. pa starpu bildes, kur viņš ved meitu makšķerēt :) principā iedvesmojošs veiksmes stāsts.

pagājušonakt konstatēju, ka lokdauns izlauzies cauri astrālajām barjerām un beidzot ienācis arī manā sapņu pasaulē. sapņoju, ka pa starpu citai sirreālai sapņu huiņai mani dirsina kāda spāņu zinātniece, jo neesmu sejasmasku apvilkusi. we're only safe 6 feet under!
 
 
Garastāvoklis: :))
Mūzika: The Stooges - I Wanna Be Your Dog
 
 
deestructa
28 Septembris 2020 @ 13:10
wishful drinking  
vienīgais, kam mani šajos traģiskajos apstākļos ir izdevies sasmīdināt, ir priekšniecības ciešanas - aiz nepacietības pēc normalitātes viņi te nesen sāka mums spiest uz nerviem, ka jāiet dirnēt birojā, vai ne, un es paspēju iziet cauri šai spīdzināšanai tieši vienu reizi, kad valdība [maldība more like] atkal paziņoja, ka labāk jau tomēr strādāt no mājām lol. nabaga priekšnieks akaliņ iestrēdzis savā ziloņkaula tornī ar sievu un bērniem, very sarcastic šņuk šņuk. nēnu, paldies visiem idiņiem, kas jau no jūlija sāka sirsnīgi uzdzīvot, ballēties riņķī un sēdēt viens otram virsū pludmalēs. priekšniecība gan mums laipni piedāvājusi šad tad parēgoties birojā, ja nu galīgs četru sienu delīrijs piemetas. varbūt kādureiz aiziešu, tīri pačalot ar keitu. keita gan bija atbraukusi 6dien ciemos un mēs izgājām garā pastaigā, pēc kuras es mums uzhujārīju pusdienas + brauniju. principā pie manis ik palaikam viņa vai emma atnāk paēst, kas jauki, bet arī besīgi, jo dekorācijas nomainās tikai ciemiņiem. un principā ciemiņi tikai raud uz pleca, jo nevienam jau neiet spīdoši šobrīd. es, protams, gribu ballēties un ceļot, kas, visticamāk, nenotiks arī pēc tiem turpmākajiem 6 lokdauna mēnešiem. tas laikam ir smagākais šādos mājas aresta apstākļos, nava nekādas gaismas tuneļa galā kamēr nava, piemēram, vakcīnas. zinu, ka ir iespējas iziet uz restūžiem un bāriem, kuri piekopj normālus soc.distancēšanās noteikumus un tas viss ir diezgan droši, bet, manuprāt, ieguvumi no šādas nervōzas tirināšanās publiskās vietās neatsver pavisam iespējamos zaudējumus.

izklaides nolūkos visādus kursus meklēdama, uzgāju arī kaut ko vienkārši šokējoši debilu - vietējā koledža piedāvā enģeļu un bļeģ laumiņu kursu, kura beigās pat tiek piešķirts kaut kāds sertifikāts. jā, es pārlasīju vēlreiz un iekniebu sev ciskā, naivā cerībā pamosties no šī murga. then again, atceros, ka savulaik vienā no pirmajiem darbiem šajzemē man bija viena priekšniece-urla, kas bija apsēsta ar laumiņām, tāda ar lauķu akcentu, sliktiem zobiem un smēķi zobos. viņai bija arī diezgan bēdīgs laumiņas tetovējums. grown-ass lass with a fairy tattoo būtu bijusi zviedru trillera much drunker muhosranskas versija and it needs to happen lol.

kaut kad, katorgai gatavojoties, biju nolēmusi apgādāties ar maniem jaunajiem gabarītiem piemērotākām kleitām, bet atklāju, ka man joprojām der mans vecais izmērs. esmu drusku neizpratnē, bet nu reku tāda kleita, un šitāda, tad vēl reku šī and this old thing. tagad skaidrs, ka būtu labāk investējusi pidžammās, nakarkala obviously.
 
 
Garastāvoklis: :)
Mūzika: Filter - Hey Man, Nice Shot
 
 
deestructa
16 Septembris 2020 @ 11:51
information goes in, reality comes out  
mans iemīļotais soliņš parkā atrodas mazā skvēriņā ar zāles pleķīti centrā un ornamentālām dobēm. tieši lasīju grāmatu par psihopātiem, kad pār skvēriņa zaļo zōnu uz manu pusi sāka drasēt vīrietis spilgti sarkanā kreklā ar diezgan muļķīgu sirmu zirgasti pārāk tuvu pierei, that got my attention, kā arī viņa mērķtiecīgais solis stipri tukšajā un klusajā parkā. vienīgie trokšņotāji bija neirōtiski bizinošās vāveres, kurām šodien aiznesīšu riekstus. vīrietim līdzi bija mazs sunis, tāds kā jack russel vai kaut kas līdzīgi hiperaktīvs, mouse vārdā - tas mani nomierināja, psihopātiem nav iemesla turēt mājdzīvniekus. "what's that then?" viņš man jautāja un es jautājošā neizpratnē pacēlu acis, "and don't tell me it's a book, i know it's a book, i mean what kind?". "it's about psychopaths and it matches your shirt", es atbildēju, pagriezusi pret viņu grāmatas spilgti sarkano vāku. viņš saviebās, tādā kā mākslotā satraukumā, un teica "hopefully, that's all that i've got matching with that" un nogāja gar mana soliņa tālāko galu lejup pa slīpu nogāzi, kas man aiz muguras. es pat sajutos mazliet uzjautrināta, jo būtu bijis smieklīgi satikt īstu psihopātu brīdī, kad parkā lasu par tādiem parciņā zem egles apracējiem, bet ap to laiku es situāciju jau biju izvērtējusi kā drošību neapdraudošu. viņš par to vēlējās parunāt, bet vairāk tīri paņirdzot par torijiem, "do you think it's prerequisite to be one of those to be in the government?", vienojāmies, ka tas ir diezgan acīmredzami, vispārīgs žests uz our immediate surroundings.

atnākot mājās, nolēmu drusku pastrādāt un fōnā uzliku viena podkāsta random sēriju, kur sieviete stāsta par to, kā gājusi cauri parkam un viņai uzbrucis vīrietis ar nazi, tāds sporta drēbēs un sirmu zirgasti. universe, i'm not sure what you mean [most of the time, really].

podkāsts, starp citu, interesants, ja interesē vienkāršu cilvēku dīvainie stāsti. viennakt nevarēju aizmigt un uzliku random sēriju par sievieti un suni, kas mani noveda līdz tādām kā prieka un aizkustinājuma asarām par cilvēku nežēlības un labsirdības spektru un cik tieši tas var būt plašs. podkāsta "this is actually happening" 84. sērija "what if you staged a dramatic rescue?".

vēl man ļoti patīk berlinē bāzētais serjāls counterpart, kur var vilkt visādas jautras paralēles ar dark [tur pat aktieri pārklājas, ursprung!!] un tales from the loop, do recommend.
 
 
Garastāvoklis: very amused
Mūzika: Death In Vegas - Scorpio Rising
 
 
deestructa
11 Septembris 2020 @ 11:24
plague time invisibility pajamas  
vakardien pirmoreiz kopš marta biju pilsētas centrā un redzēju apmēram, kā izskatās apokalipse. pirmkārt, jau pirmā birojā atsēžamā diena, kas bija morāli graujošs un besīgs pārdzīvojums. nespēju noticēt, kā savulaik tur dirnējām 5 dienas nedēļā, tas bija tik grūti un neērti. spožā flešbeka salūtā man nāca pāri visa tā trauksme un besis, kas mani savulaik ik dienu nomāca. izrādās, pie visa vainīgs bija darbs birojā, nu, un, neliegšos, konkrētais uzņēmums, kurā pandēmijas dēļ tagadiņ esmu iestrēgusi. galvenais priekšnieks ir vienkārši inde, fokin' brexit'a fanbojs, līdz ar to arī vīruss viņam liekas diezgan ņirdzīga padarīšana, nekas vispār nav pierē ņemams, viss tiek mačō izsmiekla caurejas apšļākts. rō tā bja pēdējā darbadiena, kas vispār ir liels pārdzīvojums, viņš bija brīnišķīgs darbakolēģis. bijām novākušies neliels bariņš, kas gribēja mīļi atvadīties pie kāda dzēriena. priekšnieks jēpastos izlikās, ka kaut ko organizē, bet izrādījās, ka plāns ir vienkārši ieiet bārā un dzert, nemaz nepainteresējoties, kādi šobrīd ir noteikumi un kā notiek rezervācijas. mūsu bija 9, bet šobrīd nav ļauta tāda drūzmēšanās, maksimālais pārtijas izmērs ir 6 cilvēki. priekšnieks sūca savu aliņu pusatpogātā kreklā un skaļi ņerkstēja par stulbajiem noteikumiem kamēr es ar šeiniju atvadījāmies no rō un vienkārši gājām prom, bāra personāls atteicās apkalpot mūsu un IT džeka purniņus, kas ievēlās drusku vēlāk. mūsu mēģinājums pievienoties darbakolēģiem tika tulkots kā soc. distancēšanās noteikumu pārkāpums, fair enough. aizkāpām 2 kvartālus līdz mūsu takša izsaukumvietai un pa ceļam bija tikai sīceni kļančījoši bezpajumtnieki. viens tāds diezgan traks mums prasīja ceļu un, kad šeinijs iekrita šajā slazdā un sāka rādīt, uz kuru pusi ejams, tas lohatrōns sāka kļūt arvien uzbudinātāks un sāka mūs bombardēt jocīgiem jautājumiem, aizmeta pa gaisu savu čipšu paku un sāka dejot. teica, ka viņam vispār diezgan vientuļi un mēģināja uzsākt ar mani sarunu, uz ko es tikai turpināju klusiņām atkāpties pāris soļus tālāk. pastāstīja, ka esot bijis cietumā, tīri to meet new people, as you do. tad piebrauca taksis, kurā mēs ielecām vienkārši olimpiskos tempos kamēr trakais idiņš dejoja ap ceļazīmes stabu. taksists teica "perfect timing, innit?", uz ko es teicu, ka neizmērāmi priecājos viņu redzēt :) visam bōnusā pilsētas centrā aizvērusies kaudze veikalu un ēstuvju. vislabākās vegānās virtuļnīcas vietā ir ieperinājies viens no tiem "glamūrīgajiem" humpalniekiem, kas tēlo recycled fashion, bet realitātē tur nav nekā mugurā velkama, tas man sāpēja visvairāk. būtu labāk aizklapējuši sūda primark'u un tam līdzīgos sūdu šķūņus.

viendien bija atnākusi ciemos emma. viņa tagadiņ arī pierakstījusies tajā psihoterapeitu kantorī, kas mani izvilka no bedres. viņa strādā citā nodaļā, kur viņas stulbā priekšniecība viņai liek dirnēt birojā vecās labās 5 dienas nedēļā, kā rezultātā norāvusi panikas lēkmi. priekšniecība vispār tēloja, ka dzen mūs atpakaļ birojā mūsu psih. veselības labā, jo vajagot taču socializēties un nejukt mājās prātā. realitātē, emma stāsta, ka tas izskatās tā - viņa visu dienu sēž ar seju sienā, pārējie 2 kolēģi sēž ar austiņām ausīs 8 stundas dienā, pusdienlaiki komunālajā virtuvē arī noliegti, uz ko viņa priekšniecei teikusi, ka drusku depresīvs razklads vispār. priekšniece atbildējusi, ka, reku, tu arī paņem austiņas lol. tad emma mēģinājusi sarunāt strādāšanu no mājām pāris dienas nedēļā, tur vismaz draudziņš un teļļuks fōnā, bet nava ļauts, ciešanas macht frei. baidos, ka pie tādiem uzņēmuma noteikumiem pat veselai terapeitu komandai nevarībā nolaidīsies ķepiņas, psc.

es neesmu gatava rudenim, doma par to vien jau mani pārklāj smacējoši smagu segu. nāk virsū otrais vilnis un es jau tā jūtos nocietusies līdz pēdējam, cik ļoti man vajag kaut kur aizbraukt. mierinu sevi ar domu, ka mani iekšējie resursi vēl nav izsmelti un es vēl atradīšu sev jaunas izklaides un nodarbes. tur ārā viss jūk un brūk, bet manī iekšā ir maziņš cietoksnītis, kura drošībā es patveršos, un vienudien atkal izlīdīšu saulē un sasildīšu ķepiņas uz silta akmens, kur nometīšu veco ādu.
 
 
Garastāvoklis: īstenībā neslikts
Mūzika: Inspiral Carpets - She Comes In The Fall
 
 
deestructa
02 Septembris 2020 @ 11:02
cabin fever doesn't raise temperature in cabin hotties  
beidzot esmu atradusi savam slinkuma līmenim vispiemērotāko našķi, tas ir tik vienkārši, ka es tagad brauniju cepju reizi nedēļā. ricept v stuģiju:
1) 4 vidēja izmēra vai 5 mazi uz palodzes saskumuši banāni;
2) 250ml zemesriekstu sviesta;
3) kādas 3-4 lielās karotes nesaldināta cocoa powder;
4) kaut kādas 4 lielās karotes brūnā [vai jelkāda cita, really] cukura, var arī uz pusēm ar kļavu [vai nekļavu] sīrupu;
5) tējkarote cepampulvera un šķipsniņa sāls;
6) tāfelīte baltās šokolādes vai jelkas cits, ko gribās uzmest pa virsu.
banānus saspaida ar dakšu līdz pļurziņai, visu sajauc, piemēram, ar blenderi, ja tāds ir - es jaucu manuāli [mēdzu arī piejaukt lielo karoti kokosriekstu miltu, lai arī oriģinālajā receptē tie nav minēti, iesaku]. kūkas formas vai tamlīdzīgas pannas man nav, tamdēļ ieklāju cepampapīru stiklenē, iehujārīju tur braunija masu, pa virsu izkaisu sagrieztu vegāno balto šokolādi un uz 25 minūtēm iemetu cepeškrāsnī 175-180 grādos. man vislabāk garšo kārtīgi atdzesēts ledskapī un tik daudz, ka nevar paiet.

draudziņš vispār man nodarījis gauži un nopircis fokin' svarus, kas tagad vannasistabā uz mani caur pieri glūn un sauc par resnu :)) esmu sasniegusi savu rekordsvaru, bet katru dienu vingrodama jūtos viegla un lokana, un jaunās formas iepriecina. vismaz ir kaut kas muskuļmasā konvertējams. daru jōgu pilnīgi citā kvalitātē, vispār ļoti patīk vingrošana vienītī, diez vai jelkad atgriezīšos trenažierzālēs. smieklīgā kārtā atkal esmu iestrēgusi tajā starp-izmēru aizspogulijā, kur mans ierastais izmērs šur tur par šauru, bet nākamais joprojām par lielu. liekas, ka apģērbu ražotāji vienkārši nesaprot, ka īsie resnuļi plešas tikai horizontālē, ne vertikālē :)

kas neiepriecina - priekšnieces priekšnieks ir izdomājis, ka viņam piegriezusies mājasdzīve, jo tur ir sieva un bērni, tamdēļ viņš no nākamnedēļas, kā jau pilnīgs auns, pērsies 2,5h no dienvidiem uz mūsu biroju un dirnēs tur 3 dienas nedēļā, laikam tīri uzvalku izvēdināt. tas mums, mirstīgajiem, būtu pofig, bet viņam būšot garlaicīgi birojā vienam, tamdēļ mēs pa vienam [vai diviem] arī būsim spiesti piestaigāt uz birojmāju, nu tur pāris reizes nedēļā. ieviesīšot rotu, kas realitātē nozīmē, ka katrs tupēs birojā kādu reizi vai divas mēnesī. un principā tādas atgriešanās normālajās sliedēs vairs nebūšot, varēs strādāt no mājām un taj's retajās birojdienās būs saīsinātais darbalaiks. es gan īsti nezinu vairs, kas ir birojs un tā iemītnieki, un kas ir modinātājpulkstenis un pieaugušu cilvēku drēbes. agdies, un socializēšanās! sātan, atpestī. neesmu tādam sistēmas šokam gatava.
 
 
Garastāvoklis: oh
Mūzika: New Order - Temptation
 
 
deestructa
18 Augusts 2020 @ 12:34
we'll find each other when it's time  
brālis ar ģimeni izveica savus covid testus un aizbrauca roudtripā [jo ar lidmašīnu vēl nevar] uz krieviju uz gadiem četriem.

māte tā starp citu vakarnakt atraksta, ka viņas draudziņš trauc uz spāniju uz pāris mēnešiem paostīt gaisu, šance jau sarunāta, un ka viņi abi drošvien arī pārvāksies uz zemēm tālām un [pagaidām] neaizsniedzamām. abas manas māsīcas arī pēdējos padsmit gadus ir mētājušās pa asv, krieviju, čehiju, uzbekistānu, poliju un spāniju un vēl gan jau kaut kur, nespēju vienmēr izsekot. moš mums gēnos kaut kas tāds, maniem vecvecākiem arī katram sava tautība.

māte gan nekad mūžā nav ceļojusi, bērnībā vienīgi uz baltkrieviju pie radiem - vectēva moča blakusvāģī ar mazo māsu klēpī. vecmāmiņa arī brauca ar moci, ar tiem garajiem, melnajiem gumijas cimdiem pāri elkonim. mēģināju nesen feisbuķī atrast radus krievijā [no tēva puses], kurus satiku gandrīz 20 gadus atpakaļ. trakā vecmāmuļa, kurai vienīgajai varētu uzprasīt pareizos uzvārdus un telefōnnumurus, jau aizsaulē. šarmantā, garās, tievās vogue cigaretes smēķējošā vectēva māsa nomira 2 nedēļas pēc mūsu toreizējās vizītes. atceros viņas meitu, kas skaisti spēlēja klavieres, nodarbojās ar jōgu un gulēja uz koka dēļa ar pagalīti spilvena vietā un nonšalanti mētājās 3stāvīgajiem, un viņas dēlu skaistiem, gariem, tumši lokainiem matiem, viņu žiguli un tepiķus pie sienas arī atceros. tad tur vēl bija radinieces, no kurām viena izskatījās stipri mongōliska un viņu negribēja nepilngadīgu laist pāri latvijas robežai, jo viņa neizskatījās savai mammai radnieciska. atceros, ka viņām bija bail braukt pie mums ciemos uz māsīcas kāzām, jo vietējā televīzijā tolaik populāri bija stāsti par to, kā latvijā krievus sit.

visvairāk laikam satraucos par faktu, ka māte 2 mēnešus dzīvos vienītī. viņas iepriekšējais brūtgāns kādu laiku viņu stalkoja, viņš bija pilnīgs psihopāts. vairākas reizes bija nācis pie mātes uz darbu, kur dabūja pa seju no apsarga, un citā reizē - no mātes tagadējā draudziņa. māte diezgan bieži brauc uz darbu un no ar ričuku un 1reiz tas lohatrōns bija viņai sekojis, lai uzzinātu, kur viņa tagad dzīvo. māte tamdēļ bija pabraukusi mājām garām un piebraukusi pie meža, nometusi riteni un pieskrējusi pie dīķa, kur zvejojošie draugi viņu bija paņēmuši laivā un aizairējuši līdz mājām. viņa bija sūdzējusies policijā, bet tie jau neko, jo tie visi draudi un nebeidzamie telefōnzvani cauru nakti, bloķētie numuri un telefōnzvani no jauniem numuriem jau neesot zila acs vai nazis ribās. kādu laiku tagad ir miers, māte saka, ka viņš laikam ir pārvācies. raduraksti un mīlasstāsti - things we cannot master.
 
 
Garastāvoklis: hmm
Mūzika: Frankel - Signal To Noise
 
 
deestructa
07 Augusts 2020 @ 16:30
the new fatter me  
es laikam nerakstu, jo nav, par ko pačīkstēt khh. kopš man vairs nav bēdīgi, man ir izveidojusies alerģija pret visu bēdīgo un kaut nedaudz skumīgo, pat lēnu, minōrīgu mūziku. varbūt tās ir bailes, ka mani kaut kas atkal ievilks tajā sūdu atvarā, no kura tikko esmu tikusi ārā. un būtu grūti arī uzskaitīt visas foršās lietas, kas notikušas.

ciemos bija atbraukusi keita, mūsu pirmais ciemiņš. nebijām redzējušās kopš marta, izgājām garā pastaigā pa parku, izveicām pikniku - abas bijām atnesušas mājās taisītu humusu un pašceptas kūkas - sauļojāmies un tarkšķēdamas laiski spļāvām ķiršu kauliņus. atradām trōpisko māju, kur rīt ar šeiniju iesim meklēt istabas augus un vēl kaut ko kaut kur zemē iespraužamu [šeinijs ir aptracis, we have a [non-problem] problem]. apstaigājām rajōnu un es tiku pie saulē apdedzinātas sejas. pasēdējām dārzā, ledusūdeni strebdamas, un kvalitatīvi patērgājām par ēšanas traucējumiem un ko vispār nozīmē veselīgas attiecības ar ēdienu un sportu, un sieviešu veselību kopumā.

brāļa ģimene tūliņ pārceļas un rosās pa dzīvokli, cenšoties to izvākt un labiekārtot īrniekiem. viendien rīkojām videō sazvōnu, lai izšķirotu kastes ar manām mantām. pa lielām šaibām viss lidoja misenē - vispār nobrīnījos, cik ļoti maz man tās rocības bijis, un arī tas mazumiņš pavisam aizmirsts. māmiņa laipni pieteicās manas iepriekšējās dzīves pārpalikumus nobāzt savos bēniņos, tak jau nākotnes arheolōgiem par prieku.

cīnos vienīgi ar rīta bezmiegu - tas ir tā, ka vakarā priecīks atplīstu, bet šausmīgi agri vai nakts vidū mostos un izmisīgi vāļājos visās iespējamās un neiespējamās pōzās. tiku pie cbd eļļas, bet vēl nesaprotu, vai tā strādā, jo lietoju reti, man vienkārši negaršo. ļoti priecājos, ka saitā, kurā savulaik pirku toiletrijas, tagad varu dabūt arī cbd produktus un sex toys lol, ļoti parocīgi. rotaļlietu iesaku, tur vispār ļoti piemīlīgi un pat eleganti dizaini - noņirdzāmies gultā, jo tai ir viens setings, kas totāli izklausās pēc nenormāla dabstepa motōrzāģa :)) tiku arī pie pirmšķirīgām nagulakām un menstrual cup. atzīšos, ka tas ir vienīgais produkts, no kura lietošanas man ir bail, bet es sev apsolīju vismaz pamēģināt, jo ļoti interesē videi draudzīgāks risinājums un tas ir tik ļoti lētāk nekā specializētās apenes.

īsāk sakot, to vien daru, kā rūpējos par sevi un nekas cits mani šobrīd neuztrauc, ommm.
 
 
Garastāvoklis: :))
Mūzika: Ron Gallo - Young Lady, You're Scaring Me <3
 
 
deestructa
30 Jūnijs 2020 @ 16:48
let the grass grow on your old [neural] pathways  
negribu vaimanāt, jo zinu, ka brālim tā ir prieka vēsts, bet viņš ar ģimeni pārceļas uz maskavu uz dažiem gadiem. fokin' maskavu, bweh. nespēju noticēt, ka covid dēļ nepārcēla datumus tālāk vai neatcēla vispār, tik besīgi. un besīgi, ka neviens nesaprot, par ko es uztraucos, tip neirōtiķe vulgaris. bet viss labi, ja terapija man jelko ir iemācījusi, tad tā ir palaišana vaļā un pohuj-mantras. sarunājām, ka tad, kad beidzot varēs ceļot un pandēmija būs beigusies [if ever], tad mums būs tikpat forši z-svētki kā toreiz romā :) iekodu mēlē, lai nepalaistu gaisā šaubas par tiem tuvākajiem z-svētkiem, jo es redzu, kas notiek jūkejā un diemžēl zinu, ka nekāda ceļošana tuvākajā laikā notikt nevar. un mātes draudziņš vienubrīd bijis kā aptracis ar ideju par pārcelšanos uz spāniju, kas būtu vēl viena nospriegota stīga pakausī, par ko nervozēt; vēl vienas uzraktas un nepārstādāmas saknes. bet es pati pat iedrošināju, jo viss negriežas ap mani un pārmaiņas ir labas.

mēs gan ar draudziņu esam priecīgi iebarikādējušies un ļaujam kurjeriem mums visu pievest pie sliekšņa. izgājienā uz veikalu izgāšnedēļ biju vienīgā ar masku uz sejas, cilvēki nepamatoti atslābuši un 4.jūlijā vēršot vaļā krogus, kas atmaksāsies ar jauno vilni rudenī. pirmoreiz mūžā novaja volna izklausās vēlamāka nekā tas zarazas cunami, kas rudenī droška nonesīs nhs uz neatgriešanos. krājam naudu, cik spēciņa, jo nava zināms, cik noturīgs būs mūsu uzņēmums pret šādiem pārmaiņu vējiem - pagaidām turās, tpu tpu tpu, manos ekseļa tābeļos baigo izmaiņu itkā nav. uzņēmums bija palaidis riņķī aptauju, kurā šokējoši 40-48% kolēģu nevarot sagaidīt, kad varēs atkal ļerkstēt pa kaktiem un strēbt neverending tējiņas biroja bezgaisā, bļā. priekšniece gan teica, ka mūsu nodaļa pat pie birojlaišanas būs velkomēta strādāt no mājām, cik uziet, jo produktivitāte mums neklibojot. tas priecē, ņemot vērā, ka sev apzvērējos un arī sirsnīgi praktizēju darīt tikai absolūto minimumu un nesēdēt pie kompja bezjēgā. aizņemtās dienās tās ir 4 stundas max - tas par visu to neproduktīvi nodirnēto un principā podā nolaisto laiku, kas pavadīts birojā iepriekš :)

vakar bija pēdējā sesija ar terapeiti. no sākuma domāju, ka par pēdējo sesiju viņa joko, jo es vārījos par bessel van der kolk, bet es viņai piekritu - minu pedāļus pati un var laist vaļā :) pieteica, lai nākot atpakaļ pēc 10-12 nedēļām, ja nu gadienā "fkaties, mamm, bev vobiem" gadās. bet es daru mierīgu jōgu un mūziku, zīmēju un plānoju iekārtot dārziņu, kur palocīt muguru, ravējot nezāles dobē un galvā. jūtos kilometru izaugusi un viss liekas skaidrāks, un, galnais, aug iekšējie resursi, kuru man vienubrīd bija šausmīgi maz. kaut vai fakts, ka miegs ir atkal draugs, jau vien ir norasojuša šampanieša vērts. here's to new neuropathways, cheers! alsō, no sirds iesaku veg jerky, tas ir labākais, kas pēdējā laikā ar manu muti noticis :)
 
 
Garastāvoklis: ++
Mūzika: Psychedelic Porn Crumpets - My Friend's A Liquid
 
 
deestructa
02 Jūnijs 2020 @ 16:24
buying: a metal box on a leash that burns bread for breakfast  
nēnu, what is my life now, vai ne? pa šo nedēļu nogāzti kalni, izraudāti spaiņi un izņirgta vismaz viena plauša. pie ievākšanās sanāca smiekli par kaimiņiem - kaimiņš kaut ko ņemās pa mājas priekšas mauriņu, sasveicinamies, blāblāblā, bet tad ievēroju, ka katrreiz, kad izskrienu pie krāvējiem pēc kastēm, viņš iztaisnojas un verās manī neizpratnes rotātu seju. tad atcerējos, ka pirms mums te dzīvoja viens pāris, kurā meitene bija par mani augumā mazdrusku mazāka, bet ar manu matukrāsu, nodzītiem matiem un tuneļiem, līdz ar ko kaimiņam laikam normāls glitch in the matrix, i mean what are the odds, right? :))

šodien piedzīvoju savu trešo terapijas sesiju, kas bija lieliska vispār - pat terapeite vairākas reizes apraudājās. runājos ar šeiniju pēc fakta un viņš tāds "lol, baby, why did you make your therapist cry!?" un es tā īsti nezinu, vienkārši sanāca ļoti sirsnīga saruna - man jau pēc pirmās sesijas likās, ka viņa saprot exactly, par ko es runāju. viņa ir diezgan aizrautīgs sarunbiedrs, atzinās, ka viņai patīkot ar mani runāt, tip 'cause i make sense. nebiju izpildījusi visu mājasdarbu, kas radīja sarunai ļoti auglīgu augsni un abas vairākas reizes ņuņņājām. sarunājām nākamo sesiju, lai arī pašai ir sajūta, ka drīzumā jau varēsim šķirties. viņa man ir ļoti palīdzējusi saprast, ka esmu diezgan veselīgs mincītis un ka man ir spēciņš un varēšana, kas dažreiz aizmirstās. un, ka pati spēju sev radīt tos optimālos apstākļus savai izaugsmei. un cbt labākajās tradīcijās iedeva man pāris "ieročus", kas tiešām palīdz. pēc tam bija arī ļoti derīga, veselīga un atklāta saruna ar šeiniju, kas, cerams, palīdzēja mums abiem.

man gan liekas, ka mums abiem ir drusku ptsd pēc iepriekšējās dzīvesvietas - gandrīz apraudājos, cik mums tīra un kārtīga virtuve, aiz priekiem laidāmies dancī. un sapratu, ka manām nedienām ar ēdienu laikam bija visnotaļ tiešs sakars ar to. mums gan šobrīd nav ledusskapja, bet tur ļoti palīdzēja vietējā ēstuve, kas piegādā snogšibāķeļnus un asus vegānos burgerus ar sweet potato fries. vakar nomedījām vegānos duck rolls un šorīt izmetu sevi no gultas pašā rīta agrumiņā, apvilkos skaistu baltu kleitu un izskrēju pēc brokastīm un vegānajiem steikiem vakariņām. un darbu arī visu sarāvu kā traka ar visu terāpiju pa vidu, kaķutante vēl atmeta ziņu, ka vāj, ku' ar mani labi strādājās, ļoti mīļi.

un te arī neliela šeinija appreciation atkāpe - kamēr vārtījos pa ķiseniem, viņš vakar bija izberzis tepiķi viesistabā. kamēr vēdinājām pirmo stāvu, paskeitojām pa māju un uzsitām bumbu, khhh. nav tikai, kur atdzesēt kaut kur kastēs uzrakto prosekō [sapratām, ka nevienam no mums viņš nepieder, bet kam tad??], kuru bija plāns šovakar sasist pret jauno dīvānu, jo jāsvin taču :))
 
 
Garastāvoklis: diezgan zajebis
Mūzika: MGMT - Little Dark Age
 
 
deestructa
22 Maijs 2020 @ 16:47
pseudepigrapha? i don't even know her!  
jau no paša rīta ļoti cīnījos, bet šodiena tomēr izvērtās ļoti jauka. pienāca jaunais īres līgums, kas jāparaksta. atnāca arī brīnišķīga kartiņa un vegānās trifeles no keitas. viņai šobrīd tik smagi iet, bet tik un tā atcerējusies par mani, līdz ar ko bezmaz sajutos vainīga, cik ļoti sapriecājos. šeinijs pa kluso bija viņai iedevis adresi :) šeinijs alsō pa kluso mums, izrādās, jau noorganizējis pārvākšanās servisu ar milzīgu actual pārvākšanās vāģi, kas nozīmē 1 [vienu!] fiksu pielādi/izlādi. turiet īkšķīšus :)

otrā sesija ar terapeiti arī izdevās. viņa saka visu to, ko es jau itkā zinu, bet tik un tā ļoti noderīgi padomi nāk ārā :) šoreiz iedeva mājasdarbu, bet tas šobrīd liekas tik insurmountable, ka pieķeršos kaut kad tuvāk nākamajai sesijai. attālinātās sesijas vispār ir smieklīgas - piemēram, dabūju dzirdēt, kā terapeite skrien cauri saviem apartamentiem, visādām lietām grabot un krītot, lai tiktu līdz durvīm, jo pastnieks atnācis :) mums diezgan neformāla gaisotne, abas droška pidžammās. un patīk, ka viņa ļoti daudzas manas bažas un šaubas nolīdzina līdz ar zemi - tāds kā briļļu tīrīšanas serviss, jo, izrādās, es daudz ko redzu [un [pie]redzēto tulkoju] nepareizi. nu tur, things vs perception of things, ļoti interesanti.

alsō, izrāvu cauri vienu pirmšķirīgu grāmatu, palikušas kādas 20 lappuses, kuras glābāju kā pēdējo, garšīgāko kumosiņu, jo negribu vēl šķirties - džona ronsōna psychopath test, viņš arī atbildīgs par men who stare at goats. ik pa brīdim pačekoju, vai esmu sapratusi pareizi un šitas viss tiešām balstīts patiesos notikumos, jo gārdzu un hujēju ik pēc lappuses. visa tā epopeja ar david shayler, izbijušu MI5 aģentu, likās absolūts kosmoss. piemēram, norāva jumtu darba sludinājums, kurā rakstīts vienīgi "godot isn't coming", kurš izrādījās MI5 izmestā makšķerīte - šādi viņi vervējot cilvēkus, prikaļi? un darba intervija viņam bijusi vienā no tottenham court road ēkām - saprotiet, milzīga ēka, kurā nav vispār pilnīgi nekā cita - tikai konsjeržs un intervētājs, tottenham court road'ā! david shayler 1997. gadā izčakarēja gadafi atentāta mēģinājumu, uzsitot slepeno infō gaisā vienam sūda tabloīdam par 20,000 mārciņu un aizbēga uz franciju. skaicka noķēra un viņš vēlāk sajuka prātā pavisam, bet stāsts pat nav par viņu - stāsts sākās par psihopātiem un vēlāk iztirzā dažādās mijiedarbības starp tiem, kas skaitās psih. veseli un kuri tādi [varbūt] nav, par ekspluatāciju, par ambiguity of psychiatry, par lizard people, par mūsu pašu ētiku un huiņu, ko patērējam [un uz kā rēķina], par scientology of all things! garšīgi un ņirdzu no vāka līdz vākam :)

alsō, alsō, kolēģis džō šodien ticis pie bēbīša [via the wife], kas mani šodien arī ļoti iepriecināja. šeinijs tieši šorīt vēl rādīja man bēbīšdāvanu, ko viņiem atradis, jo dzemdības vispār bija "plānotas" nākamnedēļ, khh, tagad pat nezinu, uz kuru adresi ko pasūtīt un argghh :)
 
 
Garastāvoklis: <3
Mūzika: The Middle East - Jesus Came To My Birthday Party
 
 
deestructa
15 Maijs 2020 @ 12:00
survival of the silliest  
ņemot vērā, cik maz vispār šobrīd notikumu, garastāvoklis vienkārši fokin' bipolārs! viņvakar tiktāl nobesīju šeiniju, ka viņš aizgāja no manis slēpties viesu guļamistabā. to be fair, mēs abi esam spītīgas dirsas un kompromisi mums nenormāli klibo. spalvas pa gaisu, es jau sāku skatīties, kur es varētu tīt makšķeri, jo noriebies bija pilnīgi viss - manas 4 sienas, es pati, saule un tās trūkums utt. un tad liktens nolēma, es pat nezinu, vai nu beidzot palaist grožus vaļīgāk vai tieši ieņirgt sejā, bet piezvanīja āģentūra, lai ziņotu, ka maija beigās varam nākt parakstīt līgumu un savākt jaunās mājiņas atslēgas lol. šorīt jau modāmies pavisam savādāk, jo gaisma tuneļa galā žilbinoša - likās, ka, ja šovasar netikšu pie sava dārza pleķīša, būs jāgriež vēnas :))

un ar terapeiti kaut kā pastulbi sanāca - viņa ir forša, bet šī terapija ir īslaicīgā, līdz ar ko baigi dziļi laikam nenirsim. bet es runāju! pirmajā sesijā no manis vienkārši viss gāzās ārā un terapeite teica, ka es jau tā izklausos pēc diezgan self-reflective cilvēka un man vienkārši vajagot vairāk ieroču arsenālā. vēl teica, ka mani coping mechanisms man noteikti palīdzējuši izdzīvot bērnībā, bet, ka esot vēl arī citas metōdes un attieksmes, ko neesmu apguvusi, jo nav bijis, kas ierāda ar piemēru. viņai ir tik mierinoša balss un viņa arī diezgan daudz runāja, kas ļoti palīdzēja - gari monolōgi mani nogurdina, bet tas pingponga formāts forši pavēra verbālās slūžas un, izrādās, es spēju sakarīgi noformulēt, kas par vainu, pārpratumu nebija. viņa jautāja "what makes you think you're not at risk of suicide right now?", uz ko atbildēju, ka "just the fact i've reached out to you i see as an act of hope, i guess i'm not giving up just yet" un nodomāju, cik smags [atbildīgs] ir terapeita darbs. kaut kad ļoti sen pastrādāju dažas dienas vienas prakses recepcijā un tur terapeite lūdza ar viņas klientiem tikai sasveicināties un nekad nejautāt "how do you do?" vai "how are you?", jo pat tas var būt trigerējoši [tur bija bijis nelāgs precedents]. nākamā sesija 1dien, kur tad asināsim manus nazīšus. gribu gan atrast kādu ilgtermiņa terapiju.

un kurš nominis jz.kantam kājiņu? kur palika?
 
 
Garastāvoklis: paēdis :))
Mūzika: Manfred Mann's Earth Band - Visionary Mountains