Trash panda

tātad, te nu mēs esam. sabridušies kaut kādos brikšņos, satinušies zirnekļu tīklos, ar konfjūženu dzeltenās trases sakarā, bet ar apjausmu, ka jānokļūst *tur* uz zaļās trases un pa vidu ir liels grāvis un upīte. ne sevišķi pārlecams tas viss.

staigājam pa vienu grāvja malu un skumīgi skatamies, ka nav īsti labas pārlektuves. ir kaut kādas, kuras būtu, ja tām nebūtu pārkrituši pāri nelabā vietā koki. jobani, jobani koki. bet nu, ko citu ekspektēt in a les (les - mežs čehiski, pēc my only fan pieprasījuma). V lese (mežā) visādas koku nedienas iespējamas. skumīgi staigājam un sāk mesties nīgrums. uz visiem kokiem, zariem, zirnekļu tīkliem un čiekuriem. tur ir vēl vieta, kur it kā varētu lekt, bet landing place ir pārāk vertikāls :D bet kaut kādā brīdī man izdodas pamanīt viltīgi paslēptu tiltiņu. o! uhti!

lepni pārsoļojam tam pāri (ok, tas bija strjomīgi, ja godīgi, tur tie baļķi knapi turējās kopā un adrenalīna leveļi bija augstāki nekā gribētos. bet nu. tagad otrā pusē. jāuzkāpj tur augšā un jādomā tālāk, I guess. kāpjot VZ pamana zaļo strīpiņu un iestājas neliels atvieglojums tomēr. esam atkal tur, kur ir trase un route un var iet iet. tur vispār tā taka par ir mazliet akmeņu ceļš un tas tobrīd liekas labāk nekā brikšņi as well. un nosoļojam tagad atpakaļ uz zilo / sarkano trasi, no kuras vispār nogriezāmies, lai izmestu šo līkumu.

dubļi un purvi un viss vispār. un turpināsim pa zilo trasi tomēr. tur, kā jau pierasts, atkal ir dubļu un peļķu slaloms. I kid you not, ārā ir bemaz +30 un mēs lēkājam apkārt un pāri dubļārijiem. wtf is this shit? un nav tā, ka visa nedēļa bija bijusi ahujenna lietaina. bet ir labi v lese. les is gut. apm. iestājas gan mazliet nogurums, bet soļojam un lēkājam. noejam gar kaut kādiem ezeriem. un tad vēl. ahtungi ir, bet ir arī mērķis nupat. un sāk palikt mazliet vēlāks pēcpusdienā un visi ir mazliet mindful, ka ne tikai jāpaspēj uz paliktuvi līdz deviņiem, bet arī tāda lieta, ka tumsā svešā mežā nebūtu tik omulīgi, kā lokālajā, saprotiet.

pie tiem ezeriem un tā, tur sākas dīvainas barjeras un visiem ātri pazūd sajēga, vai mēs esam iegājuši, vai izgājuši. un jāiet arī cauri kaut kādam dabas piemineklim, kurā nevar ienest puķes. VZ teica, ka kurš anyway grib uz les nest puķes.

bet nu, nonākam pie kaut kāda kāpiena lejā. visi zina, ka Tābora ir kalnā un tāpēc visi nočeko vēlreiz, vai tiešām jākāpj lejā un vai nevar pa augšu aiziet :D bet iepriekšminēto iemeslu dēļ nākas nopūsties un doties vien kāpienā lejā. jo nav pietiekami laika un iespēju tagad visu pārplānot. un nokāpjot visi uzzina, ka nokāpuši, lai kāptu uzreiz atpakaļ augšā anyway. izbrienamies vēl pa les, lai ietu iekšā tuvākajā miestā. lai turpinātu atlikušos kilometrus pa miestiem vairāk nekā nē.

pagājušajā weekendā mūs apbalvoja ar lielisku laikapstākli un pēdējo piebukojamo reasonably priced paliktuvi mūžam valsts izteikti populārajā miestā Tábor. nolēmām neiet pa to cursed trasi, kuru esam gribējuši noiet jau divus gadus pēc kārtas un atradām citu, no citas puses vispār, bet toties gandrīz viss pa mežu. izklausās bliss.

bija arī. nu. jā. bija. bestest.

kaut kā aizvlakojam uz miestu Chýnov. (starp citu, tā kā es jūtu, ka visi cibās beidzot iemācījušies čehu vārdu "vlak", tad jāsāk mācīt jauns! nez, kuru tho.) pārmaiņas pēc vlak pat nekur nekavē īsti un viss ir kind of smooth. izkāpjam no vlak un ir Izteikti Silti. soļojam cauri miestam. VZ brīnās, cik tur daudz barčiku un tā. ka vispār proper miests pats par sevi tur sanāk! saskaita 3 jēzuliņus pirmajos divos kilometros. also, tur var sēdēt pie saldējumnīcas un skatīties ielu! iela, iela, iela. tad dod iet pa lauku.

goda vārds, man ir izveidojusies jau instinktīva suspicion pret kukurūzas laukiem. mēs ejam pa pļavu gar kukurūzas lauku. pēkšņi lauka vidū ir kaut kāds.. dubļārijs / purvs. mēģinam tur kaut kā apiet, bet atrodam sevi arvien jaunā un jaunā dubļārijā. wtf? no kurienes? eh. sabridāmies diez gan nesaprotami. un tur arī tā zāle, ka nevar redzēt, vai kāp peļķē vai tikai dubļos. bet nu, izlaipojam. VZ gan papisa, ka vienā vietā ir grāvis un iesmēla tur tupeli. es toties, kaut tiku brīdināta, ka ir grāvis, papisu grāvi un neko nesasmēlu par laimi. un tad jau tālāk pa pļavu un ielu, jo kaut kā līdz mežam ir jātiek, piekritīsiet taču.

mežā toties ir forši. nē nu, tur kaut kur jāuziet kalnā, bet tādas īstas kāpšanas nebija. nu, mežā nebija. visi zina, kā ir Táborā. bet tur mežā.. atkal dubļi. ziniet, cilvēki, tas ir tiešām ņipaņatnaja huiņa, kā tik sausā laikā var būt tik daudz dubļu? šur tur ir jālec pāri dubļu grāvjiem vai mini upītēm. vai satraktorētiem dubļiem. ziniet, es kaut kad vairākas nedēļas atpakaļ biju teikusi, ka fuck kalnus, lekt pāri huiņām ir my new thing. I didn't even know how correct I was. oh well, vismaz jaunas ciešanas :D un jaunajos šortos tas bija super ērti.

daļu no gājiena pa mežu vispār nevar iet pa taku, jo tur.. dubļi, peļķes un satraktorēts purvs. lēkājam pa sūnām, čiekuriem un nokritušiem zariem. VZ kaut kādā brīdī ieminas, ka nupat mežā ir par daudz meža. es, personīgi, nepiekrītu, bet mēs visi zinam, ka VZ ir asfalta fans. nu, kamēr pa to nebrauc vāgeni, that is. dubļu slalomā tur izlavierējam cauri nesaprotamam meža brīdim, lai secinātu, ka te ir tā vieta, kur jānogriežas no sarkanās trases, lai izmestu 5 km līkumu līkuma pēc. beidzot tiekam pāriet pāri otrajam tiltiņam! uhti!

tur sanāk iet drusku uz augšu, bet joprojām nav īsti kāpiens. ejam un kaut ko noņirdzamies. un nejauši aizejam nepareizi, papišam pagriezienu. neko. visi nofeispalmo un iet iet pa pareizo trasi tomēr. tas liekas produktīvāk. atkal paliek it kā vairāk mežīgi. spriežam, cik labi, ka izlēmām iet šo līkumu, jo te ir samērā normāls gājiens. jo tur, pa sarkano trasi tālāk ejot būtu bijuši vēl vairāk dubļi un šitie. nē nu, labi, ka tā parunājām :D izlēkājamies vēl pāri visādiem grāvjiem. pie viena es mazliet nofrīzoju, bet savācos tomēr. esmu atklājusi, ka bailes var izkliedēt ar sanīgrošanos. nez kāpēc, bet šie divi mindseti nevar būt vienlaicīgi. nīgrums pārspēj bailes.

bet nu nav tā, ka nav nekādu dubļu. tomēr, šķiet, ka ir mazāk. tagad ejam pa dzelteno trasi, lai nokļūtu uz zaļās. un kartē rāda vienu ceļu, strīpiņas uz kokiem sazīmētas savādāk nekā kartē. un strīpiņas mūs ieved kaut kādā nenormālā briksnī, kur neviens hūmanis sen nav bijis tuvumā. atvainojos visiem zirnekļiem, kuru mūža veikumu es tur nejauši saplucināju. tiešām, sorrz, guys. bet nu, kaut kādā brīdī tiek saprasts, ka nāksies situāciju risināt uz savām kreatīvajām galvām.

Posts, kuru es centīšos updeitot as we go.

Ziniet tās ciešanas, kad negribas nest mugursomā jaku, bet ir aizdomas, ka ar krekljaku vien nepietiks?
Jo cik daudz smaga hlama vispār gribas nest līdzi ta?
Bet salšana arī neliekas tik jestri?
Meh.
Anyway. Drīz jābeidz ciest un jādodas.
...
Vlakā:
kaķ: tur cilvēki urbj kalnu. Ar urbi. Kalnu.
VZ: tur tiešām izmisumam jābūt, ka nav vairs ko urbt.

...par gājienu rakstīšu atsevišķi, bet gribas piezīmēt, ka vairākas nedēļas atpakaļ nejauši izmestais apgalvojums, ka lekt pāri upītēm būs the new thing (the old being kāpt stāvos kalnos), izrādījās pārāk patiess.

Bet toties atkal sākusies pilsētas svētku karma. Haha. Ha. Biju jau atradinājusies iegūglēt pilsētas webu pirms doties, lai uzzinātu. Pat divi pilsētas svētki, vieni uz mūsu trases. Haha. Ha.
Iedzers vēl, vai.

Ak jā - atkal sākusies nejaušo bez papildus maksas apgreidu sezona. Un ar to nākošās papildus nopūtas.
...
Ziniet, ballītes orgkomiteja ir lieli Tábor Cool Bar fani. Un, sakarā ar pilsētas svētkiem, aizsēdējāmies Havana iestādē, jo nebija ticības, ka Cool Bar būs brīvas vietas. Bet nu, kad Havana vērās ciet, atnācām iečekot. Pfft, vajadzēja nākt uzreiz. Te mierīgi un patīkami. Un, kas vēl patīkamāk, bāra čuvaks atzīmējās, ka atceras mūs! Nospriedām, ka tomēr atstājam labu iespaidu bāros. Patērējam produktus, aizsēžamies, nejūtamies entitled vai citādi neuzvedamies kā Nepatīkama Pacientūra. Te ir ļ labi, ja tikai elles aparātu (jukebox) nebūtu ieslēguši. Oasis so far bija labākais.
....
Ok, atnāca pjanaja zaja un sāka aurot līdzi Queen. So much for mierīgi. Cerams, ka viņa nezinās nākošās dziesmas. Vai ies prom. Vai abi, protams.

Sunday:

Vakar tā zaja aizgāja sēdēt ārā un dziedāt, toties cits mataina čuvaks atnāca pajautāt, vai mums nav sēnes. Tiešām nav? Nu neko, aizgāja. Vispār tur vakar bija metaļoru vakars. Nospriedām, ka tas ir labāk par 80s shit.

Šorīt paskatījos pa logu lejā uz hipsternīcu un aizdomājos, vai nevar palūgt, lai aizsit mums tur to vienu brīvo galdu. Bet nu, man nav pietiekami skaļa balss. Īpaši agri no rīta. Bet, kad visi nokāpa lejā no tā oversized dzīvokļa, galds jau bija aizņemts. Staigājām pa vecpilsētu meklējot vēl kādu kafijvietu, kur neuzpistos uzreiz ar ēšanu. Jo nu, ir pārāk agrs. Tiek nolemts iemēģināt paiet pa ielām, pa kuram vēl nav iets.
VZ: pat nezinu pa kuru iet tagad
kaķ: jā, pa kuru ielu iet vilties.

Bet tomēr hipsternīcā atbrīvojās galdiņš. Sēžam galvenajā laukumā, klausamies izcili sliktu dzīvo muzikālo ansambli, jo Táborai 600 un mums atkal dēļ tā jācieš. Brīvdiena :)
....
kaķ: es nekad neesmu sapratusi, kas vispār ir tā “svētku gaisotne”.
VZ: svētku gaisotne parasti ir cringe, nopūtas un baloni.
kaķ: bet... kāpēc visi sev to nodara?
VZ: es nezinu, tiešām.

Tad pēc stundas bez sliktās grupas laukumā (spriežot pēc baznīcas zvaniem), atkal atnāk izteikti sliktais ansamblis.
VZ: tas arī iederas svētku gaisotnē.
kaķ: man bija tādas aizdomas. Es nebiju droša, bet aizdomas bija.

kaķ: cik daudz cilvēku staigā visi tādi pazuduši svētku gaisotnē, nezina ko iesākt.
VZ: jā, atnāca uz svētku gaisotni, a ko nu tagad?

Also, šodien Tábora izskatās pēc kaķīšu un metaļoru pilsētas (nu, ārpus tā cringe, nopūtām un baloniem). Tas ir kļova. Tábora ir lieliska vieta.
...
Atnācām uz Cool Bar. Kūlīgais barčiks ir tiešām kūlīgs. Te atkal tas pats bāra čuvaks, kurš bija eksplicītā sajūsmā mūs atkal redzēt te. Mēs viņu vispār arī, labs apteksnis tomēr. Normalizējām atkal brokastu burgerus. Te tie ir fantastiski.

Bet ko es gribēju teikt? Pasēžot dažas stundas galvenajā laukumā un vispār tas, cik daudz būts Táborā, tik daudz seju ir atkal un atkal redzētas, ka brīžiem gribas gandrīz sākt sveicināties. Visi tak visus zina, nu! Diez gan smieklīgi. Also, starp šīm sejām ir Thom Yorke wannabe, young Neil Gaiman un vienkārši tik redzētas sejas. Laba brīvdiena, aga. Un šajā barčikā arī nav svētku gaisotnes, so ir pavisam omulīgi.

...
Nav viegli live-cibot lietas, izrādās. Tāpat kā būt hūmanim ar fotoaparātu ballītē. Ja gribas actually piedalīties, kaut kā jocīgi sanāk.
In any case, Cool Bar beidzot ņem karšu maksājumus. Es viņus joprojām mīlu.

VZ **kasa sunīti**: Dēmoniņš (šis mazais sunītis ar lielām ausīm) laikam aizmirsis, ka pagājušoreiz nepadalījos ar burgeri.
kaķ: da cik tur tajā galviņā ietilpst! Sen jau aizmirsis.
VZ: jā, tik daudz noticis jau.

Tagad jau vlak uz Prāgām. Centīšos uzrakstīt iešanas iet postu pa nedēļu. Un vispār laikam visu paturēt atstāstos. Was fun experiment, thanks.

VZ: tavu somu arī uzlikt augšā?
kaķ: pag, man vajag atrast lādētāju.
kaķ **atrod lādētāju, meklē telepurķi**: man te kādreiz bija...
VZ: ko uzlādēt?
kaķ: jā, telepurķis, kas nāca līdzi lādētājam.

īsumā par vakardienu:
apmaldīties lokālajā mežā un aiziet totāli nepareizi - check.
kāpt atpakaļ pa kalnu mājās, kad ir pilnīga tumsa un kalnā mežā nav nekāda apgaismojuma - check.

also, es zinu, ka esmu bijusi klusa cibās arī ar weekendu aprakstiem un visiem parādu aprakstiem. man šajā sakarā bija ideja mēģināt live-cibot vismaz daļu no weekendinga. nu, ne tā, ka miljons postus, bet vienā postā visu laiku mest updates. vienīgais, ka pašā iešanas procesā to īsti nevar, jo aizņemts darot ahtungus :D

citās ziņās - I guess I have new hobbies now, going to try and grow shit, piemēram, ērkšķogu krūmu uz balkona un gurķi uz galda iekšā.

pie Šumperkas robežas motorway kļūst par vienkārši divu joslu ceļu, viena josla katrā virzienā. nav pārāk šauras, bet tomēr vietas ir tik, cik ir. soļojam. ik pa brīdim atkal jākāpj zālē, kas ir slapja, dubļi, neprognozējami ahtungi, jo nevar redzēt, kas zem zāles ir. diez gan stresaini. un vāgeni abos virzienos, so mums visiem kaut kā jāsatilpst. un tad. tad notika šis.

priekšā ir peļķe, par ko visi preventīvi nīgrojas. un tad uzrodas ātrās palīdzības vāgens, kurš ar sirēnām steidzas. vāgeniem nav citas izvēles, kā nobraukt nost no braucamās daļas, iebraukt zālē, lai palaistu garām šo steidzīgo sirēnvāgenu. un te es lēnām eju pa zāli, man pretī pa zāli lēnām ripinās vāgens un mēs skatamies viens uz otru un naivi ceram, ka notiks brīnums, kas atrisinās šo situāciju. jo ne man, ne vāgenam nav citur, kur likties. tāda totāli sirreāla sajūta, kurā tu ceri, ka universs pats atrisinās šo ahtungu, jo tev nav ne mazāko ideju, kā risināt pašiem.

par laimi ātrie izbrauca cauri vāgeniem pietiekami drīz, lai visi zālē braucošie vāgeni sāktu vākties atpakaļ uz braucamās daļas vēl pirms notika kas vairāk. visi nervozi uzpīpē. un atkal nopūšas par nemirstamību.

šoreiz iesoļojām Šumperkā no pavisam citas puses, nekā parasti. tur kaut kur pāri sliedēm. ejam tagad gar stadionu. paliktuve saucas "Apartamenti pie Stadiona", so tas it kā neizbrīna. bet mazliet dīvaini ir tas, ka nav īsti... skaidrs pēc kartes, kur tur jāiet. I mean, pēc kartes neizskatās, ka tur ir mājas vispār. bet nē, izrādās, ka ir. kādu brīdi domīgi staigājam un nav skaidrs, kura māja tieši. izvelku bukingkoma confirm meilu un apskatos precīzu adresi.

stāvam, skatamies uz māju, kuru clearly pārbūvē. nu, ne tagad aktīvi, bet vispār. ir stalažas un nemaz, nemaz neizskatās pēc apdzīvojamas ēkas. teicu VZ, ka redzu tikai promise of drilling tur. (pikča apskatāma manā instagrammā, ja kas.) noņirdzamies nervozi. paspaidam zvana pogu pie vārtiņiem. no reply. aizsūtu caur bukingkoma čatu paliktuvei, ka mēs te, ko nu? (vispār, ja kas, tas bukingkoma čats ir pārsteidzoši efektīvs on the go.) pēc brīža iznāk čuvaks, viss tāds ved mūs iekšā. tur ir diez gan tīrs, clearly pavisam nesen krāsots un taisīts. ir kaut kāds recepcijas galds, bet tur neviena nav. čuvaks uzved mūs uz brand new dzīvokli un iepazīstina ar basics. uzkrītoši jautā, vai mums vēl ko nevajag. mēs tādi, ka nu moš atslēgu? :D šis tāds, ā, rekur durvīs atslēga, vai jums divas vajag? nē, nu ar vienu būs ok.

izvelkam no somām pilnīgi slapjos priekšmetus un VZ retoriski uzdod jautājumu, kāpēc nevienam nav ienācis prātā, ka drēbes arī varētu ielikt plastmasas maisā? bet nu, iekāps dušā, ne? I kid you not, tā bija LABĀKĀ duša no visām paliktuvēm, kādās es jebkad esmu bijusi. Tiešām Labākā. uhhh. tas bija tik labi un vērtīgi. vispār viss dzīvoklis, ja neskaita fēna trūkumu, bija vienkārši Lielisks. un, ja kas, šis dzīvoklis vispār kā available parādījās piektdienas pēcpusdienā tikai. uh, kā noskōrojām.

27 km.

un tad jau pusdienās aizejam uz visiem zināmo D123 restorānu, kurš deliverē lielisku ēdienu. tad jau Dublin Bar, kur viss ir ne mazāk lieliski. fantastisks vakars, fantastisks!
un nākamā diena iekš Red Rat Restaurace. Bliss.

toties aizvakar VZ atvēra kaut kādu ČD reklāmrakstu par Šumperk un kā uz turieni jābrauc. ziniet ko? mēs esam bijuši Šumperkā 4 reizes. četras. mums tur ir iemīļotie barčiki, fave restorāni. Šumperkā ir labākais TexMex restorāns visā valstī. ir bijušas klaiņošanas pa pilsētu un tā. bet, VZ aizvakar uzzināja, ka Šumperkā ir vecpilsēta, par kuru mēs Neko Nezinājām. paskatoties kartēs, mēs tur bijuši točna neesam. tuvākais, kad mēs esam bijuši vecpilsētai, kurā ir arī parastais Galvenais Laukums, kad bijām piesēst Šreka restorānā toreiz. O_O
neko, būs jābrauc vēlreiz, kas atliek.

Bartoňov neliekas nekas izcils, tur kaut kādi cilvēki sēž uz savas terases zem nojumes un cenšas neskatīties uz mums. mēs tikmēr ejam apkārt kalnam. lietus uz maiņām maina stiprumu, bet vairs nav tik slikti it kā. arī nav vairs tik skaļi, varam atsākt sarunāties. drusku noņirdzamies par visu. domīgi priecājamies, ka tiešām jāiet pa asfaltu nevis dubļiem, pētam to kalnu, kam ejam apkārt. kalnā iekšā ved durvis, kuras ir ciet. hihi haha, rekur var ieiet kalnā. nu varētu. un tad uzrodas durvis, kas ir vaļā. apspriežam, vai iet cauri šauram tunelis cauri kalnam būtu jebkā labāk nekā iet pa ceļu apkārt kalnam.

vispār pret šo brīdi ir salīdzinoši jestri. ja tikai mani slapjie šorti nekristu nost. bet nu, kas ir dzīve, ja par to nevar paņirgt, huiņa kaut kāda. nē nu.. let's not get into that. apsoļojam tur apkārt, aizejam līdz Bohutín, kur it kā atkal bija chek point, kurā kaut kas varētu mainīties. bet nē. secinam, ka joprojām veloceļš. bet visi kakbe zina, ka kaut kur pēdējā posmā būs pagrieziens nost no ielas, lai ietu lēkāt pa meža takām un kalniem. nolemjam atlikt lēmumu par to, vai iesim lēkāt pa kalniem, vai iesim cauri pilsētām, kad nu nonāksim pie šī punkta dzīvē un ceļā.

lietus kaut kāds pierimst, mazliet tek, bet uz jau izdzīvotā fōna liekas, ka nelīst. soļojam pa ielu un tērgājam. izrādās, ka lēmumu pieņemšanas brīdis ir nākamajā miestā - Bludov. kad tuvojamies tam, VZ man pajautā: "Tas, ka pa pilsētu un ielu iet nebūs kalni - tas ir pārbaudīts, vai presumption?" mirkli domīgi šūpoju galvu un negribīgi atzīstos, ka presumption. vienlaicīgi izvelku telepurķi un ātri sataisu mapy cz short walking route no current location uz paliktuvi. uzvara ir uzvarīga, jo tur tiešām nav īsti kalnains. ok, ir kaut kāds lēzens kāpiens, bet nav slidināšanās pa dubļiem mežā stāvos augšā un lejā un augšā un lejā un augšā un lejā. vienojamies, ka vispār ir nogurums jau no visa piedzīvotā to date, davaj ejam pa ielu. ok.

vienīgais, ka iet pa ielu tur tomēr nozīmē iet pa proper motorway malu. it kā vairs nelīst, bet the troksnis, oh, the troksnis. I am going to be killed by noise. then again, motorway malā tomēr ir vairāk vietas un nav visu laiku jālec zālē, lai vāgeniem būtu vieta. var vienkārši soļot. ciest troksni, bet bez panikas. nezinu kā jums, bet man tas bija salīdzinoši atvieglojoši uz laiku. nu, līdz apnika tas viss. bet tur ceļa malā ik pa brīdim bija kaut kādas kapuvietas, kur kāds tur nomiris. teicu, ka uz šī ceļa mirst visi, clearly. kad nonācām Šumperkā jau beidzot, nopūtos, ka vēl viens pierādījums manai nemirstībai. uz tā ceļa mirst visi, bet man nācās izdzīvot. neko, pārejam pāri tiltiņam kaut kādai upītei, kas pārmaiņas pēc nebija upe Morava.

one thing tho, tur visur pa ceļam, gan tajā kāpienā pa ielu, gan gar motorway malu, vispār apmēram visur, kur gājām, tur bija normāli pārplūduši ielas malu grāvji, izlīduši jau tecēt upes pa ielu. ūdens vairs netek no gaisa, bet toties konkrēti izplešas un aizņem vairāk vietas nekā tur paredzēts. tur ir krāces un ūdenskritumi un vēl nezin kas, kas plānojumā oriģināli nebija paredzēti un ikdienā nav novērojami. samērā uzjautrinoši. un ik pa brīdim ceļa malā ir milzu peļķes, kuras grūti apiet, jo būtu jākāpj uz ielas braucamās daļas, vai grāvī. izvēle ir sarežģīta, ņemot vērā visu pasaules traffic tur notiekam.

bet little did we know then. peļķes vispār bija the easy levels. kaut kur pie Šumperkas robežas rodas īpatnēja situācija.

Bohdíkov reģionā sanāk iet cauri vēl vienam miestam. joprojām pa ielu. vāgeni, zāles pļāvēji, motorzāģēšana un... tā jobana šausma skaļruņos. pie vienas mājas, kaut kur vienā nomalē gan neskanēja. noņirdzāmies, ka gan jau speciāli nolauza antenu or whatever. bet nu, neko. ciešam un ejam. domājam par to, vai viņiem katru dienu, vai šodien kāds īpašs festivāls, vai kas te vispār notiek. pie vienas citas mājas toties labo tos skaņas izdevējdevaisus. eh.

bet kaut kad jau dod iet ārā no tās skaņu pasaules. kaut kur fonā sāk rūcināties pērkons. VZ viss cerīgi, ka moš dos to lietu. es atgādinu, ka no longer than 10 minutes. paliek mazliet mazāk prožektora debesīs, mākoņi un izskatās, ka līst tajos kalnos, kas mums apkārt. neko, ejam. ieejot miestā Ruda nad Moravou, sāk kaut kādas piles no debesīm piilēt. atgādinu vēlreiz par the deal. VZ nosaka vēl, ka vispār bija gribējis pagūt uzpīpēt, pirms līst. un lēnām sāk pilēt milzu lietus lāses.

līdz pēkšņi sāk nenormāli gāzt lietus. lietus lāses ir milzīgas un triecas pret nolādēto planētas virsmu. un vispār visu. lāses ir milzu un sāp, kad tek man virsū. drīz vien tā īsti neko nevar redzēt, jo ir aizlijušas acis. un nav jau arī nekā daudz, ko redzēt anyway, ir tikai slapjums. visaptverošs slapjums. vienbrīd drusku mazāk līst, nostājamies zem koka, lai telepurķi paskatītos, kur mums jāiet. man izdodas atlockot telepurķi. secinam, ka varam iet tupa pa to veloceļu 4 krietnu brīdi un ok.

ar veloceļu zīmēm ir mazliet strjomīgi, jo tas nav kā strīpiņas trasēm. veloceļš nedod to confirm sajūtu, ka ej pareizi. zīmes ir uzliktas tikai tad, ja ir jānogriežas no esošā ceļa. ja pierasts pie strīpiņām, šitā ir mazliet uh. īpaši, ka atkal sāk gāzt nenormāli un ir viegli papist ceļazīmes, jo acis nevar noturēt vaļā. slapjš nupat ir viss, viss, viss. kedās tiek nēsātas līdzi atsevišķas peļķes vispār. ziniet, kā ir ar tiem ūdens necaurlaicīgajiem apaviem? pie kaut kāda slapjuma arī tie padodas. un tad nelaiž ūdenī ārā, bļaķ, no tā apava. neko, ejam ar savām līdzņemamajām peļķēm, cenšamies kaut kā nebūt redzēt ceļu. lietus ir pārāk skaļš, lai sarunātos.

pie viena krustojuma tomēr pazūd ticība, ka ejam pareizi. piestājam zem kaut kāda krūma, bet ne man, ne VZ neizdodas atlockot telepurķus. I mean, fingerprint tur viss zaudēts, nav vērts. un uz ekrāna notiek nepārtraukta diskotēka. VZ reports ir tāds, ka spiežu ciparu, telepurķis tad pats saspiež citus nepareizos un pats paziņo, ka nepareizi! mans reports: nospiežu ciparu, telepurķis to uzreiz delete, spiežu vēlreiz, telepurķis delete, saspiež pats savus un arī viss tāds lepni paziņo, ka nepareizi. nuinah. es savu ielieku somas sausākajā kabatā, lai nomierinās tur. mirkli padomājuši nolēmām, ka labāk turēties uz ielas. ja arī veloceļš bija kaut kur nogriezies, iela ir sekjūrāk.

gāziens ir mazliet vieglāks un kaut kā izdodas pa lielam acis vismaz daļēji turēt vaļā. troksnis ir milzu un visas ielas ir peļķes un upes. nav vērts mēģināt no kaut kā izvairīties. pārejam pāri upei (7). ieraugam sliedes un tur esošo miniatūro vlak stacijas nojumi. tiek ierosināts uz brīdi tur piestāt, lai tomēr mēģinātu telepurķos paskatīt. nojumā, protams, ir visādi ļauži. es pieņemu, ka visi gaidīja vlak, ja kas. nu, vai pasaules galu, whichever comes first. VZ izvelk savu telepurķi, atlocko, urā! telepurķis gan viss činkst un met errorus, ka kaut kas ar usb device nogājis greizi. **nopūšas** ok, risinās to vēlāk. paskatamies kartēs. VZ ir ohujā, ka mēs tiešām kaut kā pareizi aizgājuši. secinam, ka jāturpina iet pa veloceļu 4. un nopētam aptuveno virzienu, lai vieglāk pašiem. neko. saskatamies un ejam tālāk. es iedomājos to nenormālo ohuju tiem pārējiem cilvēkiem nojumē.

līst salīdzinoši mazāk. nu, pret šo brīdi var teikt, ka līst nevis sāpīgi gāž. un visi tādi iežļurkstam miestā Bartoňov.

pēc lieliskajiem piedzīvojumiem vlakā, izkāpām Hanušovice un devāmies iet. laikapstāklī it kā solīja lietu, it kā sauli, neko saprotamu. trase bija pārsvarā pa ielām / ceļiem / ietvēm izvēlēta. jo it kā pa lietu ir vieglāk uzkāpt kalnā, bet ne tad, ja jāslidinās pa dubļiem. līdzi ņēmu maiņas drēbes, kas būtu pēc iespējas ātržūstošas.

izgājām no miesta, pārgājām pāri upei Morava (1) un devāmies iet. tur kaut kāds miesta stūris. kaut ko tur mazliet pa mežaināku vietu. skatamies uz apkārt esošajiem kalniem un es rādīju, ja neietu pa ielu, tad mapy cz mūs dzina tur tajā kalnā un tad tajā. bet tad jāiet atkal pāri upei Morava (2), lai ietu pa veloceļu / ielu gar upi. kaut kā nebijām iedomājušies, ka tā iela būs tik šaura. kā brauc vāgeni, tā sanāk ik pa brīdim kāpt zālājā. kura pirms sētiņas nav nemaz tik daudz. aiz sētiņas - uz leju upe. tas bija mazliet stresaini. teicu: es esmu pazaudējusi sajūtu, kurā brīdī man beidzas viena panika un sākas jauna jau.

bet pēc dažiem km tomēr dot iet pa actual veloceļu, kas nav iela. joprojām asfaltēts segums, bet daudz mierīgāk. smadzene mazliet atslābst. visi aktīvi noņirdzas, kad ieiet rajonā Bohdíkov. jāiet cauri kaut kādam ciemam Raškov šajā reģionā. ciematā cilvēki nodarbojas ar troksni. (I am going to be killed by noise.) pļauj zāli un motorzāģē un troksni. katrs pie sevis (kā vēlāk noskaidrojās) nopūšamies, ka kāds idiots ieslēdzis mūziku vāgenā, atvēris durvis un tagad pats nedzird pāri zāles pļāvējam. bet, kā ejam tuvāk, tā arvien vairāk un vairāk parādās aizdomas, kas arvien izteiktāk un izteiktāk apstiprinās..

ziniet tos skaļruņus pilsētās, pa kurām laiž tās pasaules gala trauksmes sirēnas? pa tām skan kaut kāds radio, skaņa visu laiku raustās, protams, ka basu un augšu nav, tas viss čerkst... un tā skaņa ir kaut kāds pilnīgi nebaudāms 80o matu metāls. ā un Bon Jovi jaunāks hīts arī bija. un šis te notiek pa katru no tiem skaļruņiem. I shit you not. also, tas tiešām bija radio, jo bija arī reklāmas. nospriedām, ja mēs te dzīvotu, arī šo dienu vadītu darot vistrokšņainākos mājas soļa darbus, ko var izdomāt. brrr. scary shit. bet nu kaut kad jau atkal jāiet pāri upei (3) un izejam ārā no tā nolādētā miesta. un ejam gar upi. atkal šķērsojam upi Morava (4) un soļojam tālāk. smadzene atkal mazliet atsābst. pēc laiciņa atkal ir jāšķērso upe Morava (5) un pēc vēl ne tik ilga - atkal (6).

tagad atrodamies actual miestā Bohdíkov. uzminiet tagad, kas tur skan pa time pasaules gala skaļruņiem? mhm, tas pats radio, kurš visu laiku raustās, čerkst un vispār izdod baisas, baisas skaņas, kas oriģināli bija quite bad 80s shit.

VZ ieminas, ka gribētu to lietu vispār, bet nu dozētā daudzumā. es ierosināju, ka lietu, bet ne ilgāk kā 10 minūtes un tādu, kas neizmērcē viscaur. jo ir pārāk silti jau atkal. īpaši uz ielas. un miestu piedzīvojumi vēl nav beigušies, according to the route.

ko es aizmirsu iepriekšējā postā pieminēt, bija divas mini upes pa ceļam. aizejot līdz vienai skaļi nolamājos, jo tai pāri bija 4 baļķi pārlikti tupa, no kuriem viens bija konkrēti salūzis uz pusēm un pārējie arī neinspirēja safe feelings. paskatījos apkārt, atradu citu vietu netālu, kur tai upītei var tikt pāri. tur bija sabērta žagaru čupa, kas bija tomēr funkcionējošāka nekā.
kaut kur vēlāk bija arī otra upīte. kurai nebija neviena žagara pārlikta pāri. VZ pārkāpa viņai pāri. es teicu: "and this is where I do my bitching about why I want to be taller". bet sapratu, ka man nav labākas iespējas, kā darīt savdabīgu lecienu pāri, daļēji atsperoties upītē :D
vēlāk rakstīju savu Strava appa postu, kur šito pieminēju.
VZ: nu upe ir vispār neatbilstošs vārds tur...
kaķ: jā, a kas?
VZ: vārds upe tomēr.. tās huiņas pat kartē nebija atzīmētas.
kaķ: kā tā ir mana problēma? nu, ka neviens nav kartē atzīmējis.
VZ: nu it kā jau
kaķ: es neesmu kartogrāfs nekāds!
VZ: jā, tu esi vēsturnieks nevis kartogrāfs.

... bet nu, aprejošie sunči. ejam tālāk mazliet noņirgušies cauri tam nekurienes minimiestam. un te visi saprot, ka esam nonākuši galamērķa pilsētā Rakovník. visi noskumst, ka tik ātri. uzreiz teicu, ka gribu iet šito trasi vēlreiz pirmoreiz! bija tik labi tie meži, tik, tik labi. atkal nopriecājāmies par to, ka bija vairāk priežārija nevis egļārija. nogājām vēl pāris km līdz paliktuvei. tā ir dīvaina paliktuve.

ieej kaut kādā vārtrūmē, zvani zvanu pie durvīm un ceri, ka kāds ielaidīs tevi tajā posh-ish spa huiņā. bet atnāca zaja, iečekoja mūs. pateica, ka mūsu dzīvoklis ir pavisam citā ēkā, uz citas ielas. tur bija jāslēdz trīs durvis vaļā, divas arī ciet aiz sevis. tās durvis bija ļoti netriviālas. viņi kaut kā bija pamanījušies sarežģīt pierasti vienkāršo durvju operēšanas mehānismu.

aplieties ar ūdeni dušā un tad jau atpauzēju savu Strava appu, jo biju domājusi to record arī barčika meklēšanas staigāšanu. kas izrādījās tīri kļova, jo tas bardaks, kāds tur kartē savilkts tagad, izskatās diez gan jestri. also, anyway ended up pusdienu vietā, kuru VZ ierosināja pašu pirmo, kas pie paliktuves :D bet nē, nogājām ap 4 km, lai nonāktu pie tā :D iestāde saucas MyMy Restaurant un ir tiešām labākā vjetnamiešu ēstuve valstī! nopietni! tiešām fantastiski gardi un lēti!

vēlāk nācās atrast late night barčiku. un.. ziniet ko? tajā pilsētā barčiki etc ir Pilnīgi Savādāk nekā google maps uzzīmēts. tur.. VISS ir savādāk. toties atradām Bar Texas, kurā bija divi sunči, kas spēlējās savā starpā. mazliet arī ar mums draudzējās. bāra zaja bija labi nīgra. kaut kādi random vietējie, bet vispār barčiks bija pa lielam tukšs. lieliski. tur noķērām nonkrētu vecā, labā SpB vibe. bija labi, tiešām, tiešām labi.

un nākamajā dienā mums paliktuve ļāva migt normāli, atdot atslēgu tikai ap 12 dienā. urā! bet te atkal problēma, kur iedzert kafiju. un gūgli vairs nav jēgas vērt vaļā, tur viss, viss ir savādāk. barčiki ir citur nekā patiesībā ir. vai ir atzīmēti neeksistējoši barčiki un nav atzīmēti eksistējoši. bet nu.. kaut kāds dīvains kafūzis atradās. tur gan pašam jāiet pakaļ savām vēlmītēm, so pamalkojām tēju / kafiju, sagaidījām, kamēr atveras Zelta Zoss un gājām tur.

Nové Strašecí ir kaut kāda sasodīti dīvaina vieta. uz kuru šobrīd neiet vlaki, tur jābrauc ar rail replacement busu. kurš pietur pie Lidla, nevis pie vlak stacijas. nu, mēs ar VZ tagad izkāpjam no tā busa un esam tupa šosejas malā, pie Lidla un bez īstas poņas, a ko nu? nē nu, ko nu. veram vaļā kartes, endo, strava un iesim tagad iet uz iešanas iet trasi. protams, ka tas viss ir kāpšana lejā no kalna, kas, kā visi zina, nekad nav a good sign.

tad kaut kāda dīvaina iela. bet nu, esam uz trases, urā! jāiziet vēl cauri kaut kādam mazmiestam atkal un tad sanāk iet kalnā. iet kalnā ir vieglāk nekā kāpt, ja kas. vismaz.. bet gar kaut kādu mežu, pa kaut kādu salīdzinoši dīvainu ceļu. ejam, tralalā. it kā ir pakarsti, bet pūš tomēr pietiekami vējš, lai piegādātu svaigu gaisu. protams, ka pagriezienam no zaļās uz dzelteno trasi paejam garām, tīri tāpēc, ka, izrādās, viņas iet viena otrai garām un nekad nekrustojas. bet neko. aizejam pareizi. tur kaut kāds čuvaks ar milzīgi pūkainu sunci. suncis smagi elsoja un ilgpilni uz mums skatījās, lai izglābjam. dude, sorry, no laikapstākļa mēs točna tagad nevaram izglābt. un ejam tagad pa ceļu mežā. mežā arī joprojām ir patīkams vējš.

ziniet, kas ir dīvaini? mēs it kā ejam un ejam, bet mežs visu laiku mainās. te ir kaut kāds egļu vēris, te priežu sils, te vispār nahuj bērzu birze. jajebu, diskotēka. bet ir forši. ir vispār omulīgi un forši. soļojam pa dzelteno trasi pa mežu un ir la. ļ la. kaut kādi ezeri un tā. un tā īsti nekur nav cilvēku. uhti! tad, protams, jāiet uz zilās trases. kā uzejam uz zilās treses, tur kaut kādi traktorētāji dubļus un milzu peļķes sadarījuši.
kaķ (laipojot pa dubļiem): peļķes krāsa izskatās kā kvass!
VZ: KO?
kaķ: what?
VZ: ko tu teici?
kaķ: peļķes krāsa izskatās kā kvass?
VZ: es dzirdēju pavisam citu, ka tev jāvāra rīsi.

ar šo sarunu papisām, ka bija jānogriežas tūliņ aiz dubļiem. neko, ies atpakaļ. bet tagad visiem, paga, paga. ā! es redzu zilo strīpiņu tur! nolemjam nemeklēt original taku, bet iet tur, kur mums anyway jānokļūst. atskatoties tiek secināts, ka loģiski, ka papisām, tur bija bultiņas, kas lika iet cauri vienīgajam brikšņu laukumam visapkārt. wtf? anyway, kur es paliku... zilā trase ir samērā savdabīga. viņa iet līku loču. visu laiku kaut kur jānogriežas. nav īsti skaidrs, wtf is going on, bet sajūta, ka mūs ved uz riņķi tupa. vēl dubļi, vēl satraktorēti dubļi, kaut kādi random dubļi un mežs.

kāpēc ir tā, kad sāk spīdēt saule, tā izslēdz ventilāciju (vēju), vai kā ieslēdz ventilāciju, tā prožektoru izslēdz? what is this guaranteed wtf?

izstaigājamies visus tos līkumus, tagad iesim pa zilo un sarkano trasi vienlaicīgi. kas tas ir, ka takas vienā pusē ir milzu priežu mežs, bet takas tieši otrā pusē ir kaut kāds citu koku mežs? O_O un tā bija vairākās vietās. nē nu, priežārijs vienmēr ir labāk nekā egļārijs, jo priežārijā var dabūt ventiāciju, kamēr egļārijā var dabūt zirnekļu tīklus sejā.

līkumu ir vēl vairāk. wtf? tur trases zīmējuši kaut kādi bultiņu entuziasti. gan jau, ka varēja iziet arī taisni, bet viņiem tupa gribējās bultiņas zīmēt. nē nu, grūti pārmest, katram savs hobijs. un tad ejam gar dīķi, tur ir bultiņa, 5 m pirms ceļa mums perpendikulāri, ka jāgriežas un jāiet dīķī. hesus, cilvēki! bultiņām ir pierasts klausīt ļoti burtiski, jo parasti tā ir. bet šitas. **nopūšas** anyway, nolēmām nebrist dīķī un gājām apkārt. tur toties aiz sētas divi suņi mūs tik aizrautīgi aprēja, ka viens pat sāka no priekiem griezties ap savu asi, par mums aizmirsis pa lielam :D

te es iepauzēšu un naivi cerēsim visi, ka uzrakstīšu turpinājumu.


---
(parādu liste - Olomouc, Kutna Hora bar 22, sestdienīgs Dobřichovice kāpiens, salīšana apkārt kalnam following Sunday, tad pabeigt Pardubices gājienu, prikols par krokodiliem.)

Rakovník - pilsēta ar saukli “pie mums viss ir savādāk nekā google maps jums saka!”

... bet pēc Živanices dod tomēr iet mežā. tas ir atvieglojoši. it kā joprojām nav vēja, bet vismaz ir daudz skābekļa. oof. elpo, bitch, elpo. hehe. bet nu, atkal iela un atkal miests, kas saucas Černá u Bohdanče. tur mūs karte ved iet iet pa ielu, bet realitātē mēs skatamies uz tupa pļavu gar mājām. emm, nuok. iebrienam pļavā, visi tādi "sen nav iets pa zāli" un nīgri brienam. tur ir atkal kaut kādas jobanas rozes, nātres un tas viss, lieliski. nonākam pie kaut kāda slepena labības lauka. kuram blakus ir milzu nātru taka un zirnekļi un uhh. sapinos kaut kādā tīklā un kaut kāds milzu zirneklis skrēja skatīties, kas noticis. VZ noņirdzās, ka gan jau satraucās, vai viņam ir pietiekami plastmasas kastītes, kur tāda izmēra medījumu likt.

šogad ir kaut kāda konkrēti extra lush nātru raža, piezīmēšu. ir bijušas arī garākas par mani, jajebu. pie šī visa skata VZ ierosina, ka davaj ejam atpakaļ un esjam līkumu pa ielu. jo nu fuckthisshit. izkāpjam no pļavas un vienojamies, ka ja jau jācieš, tad šoreiz labāk ciest uz ielas. un iela nav tik slikti, tur ir koki apkārt un nav pārāk daudz tā traffic. bet nu, nonākam kaut kādā noplukušā garāžu rindu rajonā un vasarnīcu rajonā un es jūtos ļ dīvaini, jo nav redzēts nekas tāds jau vairāk kā 10 gadus :D I had forgotten, ka arī tā bija. VZ piezīmēja, ka gan jau tāpēc tāds traffic visur, jo jābraukā ar vāgenu no garāžas un atpakaļ un tā.

te kaut kādā lēzenā kalnā jāuziet. un tad jāiet milzu līkums cauri kaut kādam parkam, lai apietu Svētā Jiržika kalnu. ejot cauri tam miestam, lēnā garā atelpojamies pietiekami, lai atsāktu sarunāties.
VZ: gribu ierosināt, ka, kad nākamreiz iesim garām kādam atspridzinošo dzērienu establishment, varētu neiet tam garām, bet piesēst.
kaķ: es vispār 5 min atpakaļ gribēju ierosināt to pašu!

bet nu, vispirms jāiet mežā. atceramies, ka mums ir saskrāpētas un mazliet asiņojošas kājas. un mēs ejam mežā. mežā ir odi. odiem liekas, ka te tagad būs open bar. nē nu, es vienmēr esmu teikusi, ka assumptions lead to fuckups. dahuja odu nomira, jo asjūmoja, ka open bar.

iešana iet karstumā ir salīdzinoši savādāka nekā iešana iet pa lietu / aukstākā laikā. pirmkārt, pa lietu var noiet 30+ km, bet karstumā 28 km ir jau salīdzinoši grūtāk nekā gribētos.

pagājušā weekendā gājām iet par spīti +32 grādiem celsija skalā. bijām pietiekami pragmatiski un atradām trasi, kas ir plakana. jo kāpt kalnā karstumā ir vienkārši NO. aizdevāmies uz Smichov staciju un gājām uz savu nice express vlak, kurš nez kāpēc pietur mums vajadzīgajā pieturā. jo vispār Přelouč ir salīdzinoši nekuriene tomēr. bet jobans vlak, ja? mūsu vagonu un tikai mūsu vagonu nomainījuši no moderna un normāla, uz kaut kādu vecu un bezjēdzīgu un ew. **nopūšas** ne tur ventilācija, ne elektrība, ne kas. ew. bet atnāca kontroliere un atvainojās par šito ahtungu un izdrukāja man 3 kuponus ar kuriem es varu samaksāt kasē / vlakā par tix. tas it kā bija jauki, bet trokšņa apjoms nekādā veidā nemazinājās no tā.

bet nu, salīdzinoši drīz anyway nokļuvām mistiskajā Přelouč, kur es uzreiz redzēju Hotel VM, šausmīgi noņirdzos un nofotkāju priekš Borgija šito. aww, geek jokes. anyway. izkāpjam no vlak un aktīvi nopriecājamies un izbrīnamies, ka tiešām nav jākāpj tālāk nekādā citā, nekādos tramvajos. var vienkārši sākt iet iet. es gan preventīvi ieinhalēju savu ventolinu. un urā. no miesta it kā izejam diez gan drīz, bet tik un tā sanāk iet pa ielu un sauli. un bez vēja. uhh, kad beidzot MD iemācīsies, ka pie temperatūras virs +25 un saulaina laika vajag dot tomēr kaut kādu gaisa kustību tīri tā, lai būtu, ko elpot?

nē nu, kurš manī klausās, bļaķ. anyway. aizejam pārsvarā pa ielu uz Lohenice. tur, izrādās, kaut kāda zirgu jāšanas sacensība or whatever bijusi. jaysus. aaaa. pilns ar zirgu vadātājvāgeniem un visādu huiņu, piemēram, cilvēkiem. ew. ejam tagad garām kaut kādam ezeram pa priežu mežu, bet aizgājām pa ēnaino taku, kur neviena nav. nevis gar pašu krastu, kur ir ieradušies visi lokālie Atpūtnieki. šim konkrētajam priežu mežam ir viena nelaimīte tho.
kaķ: we live in a fucking land locked country, WHY the fuck am I still having a walk on the beach? and the wrong part of it as well
VZ: būtu tagad 3 m under water, tas kā tieši būtu labāk?
kaķ: tur tas aquaman varētu palīdzēt!
VZ: šis iet un tu tikmēr nananā?
kaķ: es tak nez, kā šis darbojas, man pohuj. I HATE sand.

un tās smiltis mazliet fakapoja manu locītavas saiti atkal. ew. bet nu neko, jāiet vien, ko tur daudz. kaut kad jau tās mokas beidzas un dod iet iet pa asfaltu. urā! tikai nesaprotamu iemeslu dēļ, visu laiku visur brauc vāgeni. kaut kā tomēr pierasts, ka ejot pa nekurieni nav tā, ka ir streams of traffic. bet nu, the good thing is, ka vismaz ģenerē kaut kādu gaisa kustību. un tad jāiet garām lieliskajam miestam Nerad. Nerad ir mans jaunais fave Czech word. jo vispār tas ir like īsts vārds, ne tikai vietas nosaukums. Nerad, angry face emoji. visi tādi nerad ejam pa ielu pa Živanice miestu, kas liekas pasaulē nebeidzamākais miests vispār.

starp citu, šoreiz kaut kā sanāca, ka sanāk iet iet pārsvarā pa nemarķētām trasēm. bērni, tas ir a risky move, pārsvarā bravery, generally speaking, nerekomendēju. bet šoreiz kaut kā nebija pārāk bravery jāveic, ja neskaita tās jobanas, jobanas smiltis.

Havlíčkův Brod ir samērā savdabīga pilsēta. pat ne tāpēc, ka viņiem ir pašiem sava Žižkova, bet drīzāk tāpēc, ka tā ir pivnīcas Rebel pilsēta. Rebel ir tiešām gards pivcis, recommend!

bet staigāt apkārt un vērot visur dzeltenus saulessargus ar sarkanu uzrakstu Rebel visur pa pilsētu, tas ir... savdabīgi :D nu, es te lietoju vārdu "staigāt" tā somewhat loosely, ja godīgi. tātad, man virs potītes viena saite totāli nopisās un viss ir au. visgrūtāk ir kāpt vai pat vienkārši iet lejā pa kalnu, daudz sāpīgāk nekā augšā. nav gan tā, ka iet augšā vai iet pa plakanu nebūtu au, tikai mazāk au nekā doties lejup.

lēnā garā dodamies uz vecpilsētu. nezinu īsti, kas tieši tur notika, bet daļa vecpilsētas un centra, arī gar upi, ir tupa viss uzrakts. kaut kādi.. nez. karoč, ielas uzraktas un nekas nav saprotams. dēļ tā sanāk izmest kaut kādu līkumu gar pīļu dīķi. y'know - dīķis, kurā dahuja pīļu. dodamies tagad uz centriem. tur galvenajā laukumā ir viens Rebel barčiks, viena Pilznīca un viena Bernardnīca. protamska, mēs visi tādi Prāgeri un mums dodiet Rebeļpivci! kad kāds pēdējoreiz pie Rebeļa tika, ta? bet nu, tur viss aizsēdēts. nopūšamies. un no palikušā Bernardnīca ņem preferenci pār Pilzņīcu. jo nu, Bernards _ir_ labāks pivcis nenoliedzami! (also, es nekur diži tālāk nevaru tagad aizklibot anyways.)

Bernardnīca vispār izrādās ir padārga iestāde. bet, paskatieties uz visām citām immediate izvēlēm. nolēmām, ka nav tik traki, nepārsit Prāgas cenas, paliks tepat. also, Bernards. limonādes gan viņiem huiņa, fuj. bet toties ēdiens. tur sanāca tā, ka lasis, kas parasti visur ir dārgs AF, šeit uz visa pārējā fōna ir salīdzinoši ok cenā. I mean, lasis, kas ir lētāks par krkovici? izvēle ir Easy. un lasis bija gards. uhti. tiešām, lielisks lasis un lieliski un perfektā konsistencē sagrillēti dārzeņi un neviena paša burkāna!

ja jūs esat Havlíčkův Brod un gribat aiziet tiešām kvalitatīvi un garšīgi un uhhh uzēst, ejiet uz Restaurace U Zlatého lva. ja sanāk sēdēt iekšā (we didn't), ņemiet vērā, ka krēsliem ir kapucītes.

bet nu, nepaliks tak tur. also, ap pus11 mums anyway palūdz jau samaksāt un doties, jo grib tomēr taisīt ciet barčiku. tiek izvilkta gūgle. I know, I know, cheating, bet atcerieties, ka man kāja nestrādā? atrodam kaut kādu ielu, uz kuras 3 potenciāli late night barčiki. klibos taga tai virzienā. pa ceļam sanāk iet cauri kaut kādai mazai alejai un tur ir āra galdi. un, ejot garām vienam, tur milzu suncis viss tāds ieintersējas par mani. saimnieks it kā tur kaut ko sanervozējas, ka es nobīšos, bet mans pirmais reflekss bija pakasīt suncim aiz ausīm. tad nu sakasīju un samīļoju sunci, gājām tālāk.

pēc nelielas un konkrētas neizpratnes un tomēr lieku kvartālu nostaigāšanas, atrodam kaut kādu barčiku, kur, izrādās, ir divi barčiki. un tie nav dzīvojamajās mā iebūvēti, so ļauj sēdēt ārā! uhti! urā! izvēlamies to, kurā mazāk cilvēku un nīgrāka bāra zaja. tur gan nez kāpēc nedod Rebeli, bet laikam atkal Bernardu, ja pareizi atceros. vai Krušovici? in any case. kaut kādā brīdī gan paliek pārāk jau vēsi un tomēr ejam iekšā. un tad viņi pamanās nomainīt industriāli Lindermann uz kaut kādu popsu. nu kas tā dara? un vispār nīgrajai zajai apnīkst strādāt un viņa aiztaisa ciet barčiku. ballītes orgkomiteja sapīkst un iet uz otru barčiku. bet nu visi samiegojas salīdzinoši ātri un dodas atpakaļ uz paliktuvi.

nākamajā dienā mana kāja ir mazliet labāk, bet joprojām au. auauauau! neko. mums paliktuves receptioniste bezmaz piespiež iet brokastu telpā vismaz kafiju iedzert, ja ne ēst brokastis (brokastlaiks jau bija beidzies tur viņiem), citādi nevar tak laist mūs prom. paklausīgi iedzeram kafijas un apelsīnu sulu. un dodamies uz vecpilsētu.

šoreiz Rebeļa barčikā ir vieta, kur piesēst. ir arī baigi karsti un laukumā nav īsti nekādas ventilācijas, nu - vēja. limonādes tur nav vispār. bet ir vinea. nedaudz apspriežamies, paņemam kafijas un tonikus. bet kaut kā liekas, ka jāpāriet uz radleriem. aptekšņi tur tādi... nu.. nav gluži sava amata meistari tomēr. mēģinam no viņiem dabūt pivci ar spraitu un atsevišķi vinea. dabūjām radlerus - pivcis + vinea. ir ļoti savdabīgi, bet nav tā, ka negaršīgi. limonāde :D uzēdam arī brokastis tur. nav it kā slikti, bet nekas sevišķi special. paprasījām vienkārši Rebel pivci, vairs ne atjauktu, bet apteksnis nemaz neklausījās un atkal atnesa radleru. eh. eventually jau izdevās ieskaidrot :D pēc kāda laika nolēmām iet tomēr atpakaļ uz tiem barčikiem, kas tur pagājšnakt bija. šoreiz kaut kā uzreiz piesēžam otrajā, jo tur sola dot Rebel pivci atkal. bet nu, izrādās, ka tomēr Kozelu. bet tur vismaz ir norm ēna un kaut cik vējš, daudz omulīgāk. also, kaut kāds mazs suncis skraida apkārt un ir amusing. vispār laba žūžošana ar pivčiem tur bija. tīri jauki un patīkami.


----
lepojos ar shaving down cibparādu listi! :D tā parādu liste vispār radās tāpēc, ka darbu un Mega Korp related un vispār visu pasaules stresu bija daudz par daudz. nevarēju nekādus burtus vispār īsti parakstīt. arī visos comms man tur izveidojās liste ar unread messages, kuras atliku un atliku. bet nu, tagad laikam vieglāk un mierīgāk palicis, ka jau tā izdodas tomēr sadrukāt burtus. tātad, kas te tagad palicis? Olomouc trip, Kutna Hora ar Bar 22 etc, Dobřichovice kāpiens, salīšana apkārt kalnam un whatever vēl atcerēšos. :D

The Prosecco Story

3 weekendus atpakaļ, tajā Chrudim gājienā kaut kur pa ceļam kaut kas tur par prosecco sanāca runāt.

kaķ: nu viss. tagad man gribas prosecco...
VZ: ...es labāk pivci.
kaķ: un pivci.
VZ: wut?
kaķ: divos dažādos traukos, ja kas!
visi noņirdzas
VZ: vispār tagad es arī gribu. prosecco un pivci, divos dažādos traukos.
...

kaķ: bet nu nav tā, ka pudele prosecco būtu starp tām lietām, kuras es nēsāju līdzi janukas, kā inhalatoru vai elastīgo saiti
VZ: nu kaut kā nav iegājies, jā.
kaķ: bet tagad drusku nožēloju. jo gribas!
VZ: bet tak paliktu silts!
kaķ: tur ir downsides. un tas svars.
VZ: bet gribas gan to prosecco tagad.
...

kad sēdējām vlakā un braucām uz Zbraslavice, pirmais vlak bija actually uz Kutna Hora, kas bija tas ļoti jocīgais Brno vlak, ar tām mega dīvainajām kupejām. tur iekāpj famīlija ar kinderu. kinderam uz mugursomas uzsiets tukšs spainis.

VZ: labi, ka spainis!
kaķ: nu tā toč nav nekāda pudele prosecco!
visi noņirdzas
VZ: spainis prosecco, vo līdzi nesamais!
...

ejam tagad uz Kutna Hora, kaut kur tur jākāpelē bija.

kaķ: nē nu tagad man prieks, ka nav tā spaiņa ar prosecco līdzi, te viss izšļakstītos.
VZ: jā, tik daudz izveistota alkohola būtu!
kaķ: un pats aplējies.
VZ: nekādā jēgā!
kaķ: varbūt tomēr pudelē jēdzīgāk?
VZ: bet spainis ta?

un man nav miera, man gribas plūmes.

kaķ: jā, plūmes, kur ir jau?! kāpēc nekur nav plūmes?
VZ: vai ne? nu vajadzēja tak jau būt tām plūmēm!
kaķ: nu viss, tagad man gribas plūmes UN prosecco!
VZ: jā, to spaini ar...
kaķ: varētu pat nodzert pa ceļam jau drusku no virsas, lai var sabērt plūmes.
VZ: jā, pārmaiņas pēc tiešām var vienā traukā!