pie Šumperkas robežas motorway kļūst par vienkārši divu joslu ceļu, viena josla katrā virzienā. nav pārāk šauras, bet tomēr vietas ir tik, cik ir. soļojam. ik pa brīdim atkal jākāpj zālē, kas ir slapja, dubļi, neprognozējami ahtungi, jo nevar redzēt, kas zem zāles ir. diez gan stresaini. un vāgeni abos virzienos, so mums visiem kaut kā jāsatilpst. un tad. tad notika šis.

priekšā ir peļķe, par ko visi preventīvi nīgrojas. un tad uzrodas ātrās palīdzības vāgens, kurš ar sirēnām steidzas. vāgeniem nav citas izvēles, kā nobraukt nost no braucamās daļas, iebraukt zālē, lai palaistu garām šo steidzīgo sirēnvāgenu. un te es lēnām eju pa zāli, man pretī pa zāli lēnām ripinās vāgens un mēs skatamies viens uz otru un naivi ceram, ka notiks brīnums, kas atrisinās šo situāciju. jo ne man, ne vāgenam nav citur, kur likties. tāda totāli sirreāla sajūta, kurā tu ceri, ka universs pats atrisinās šo ahtungu, jo tev nav ne mazāko ideju, kā risināt pašiem.

par laimi ātrie izbrauca cauri vāgeniem pietiekami drīz, lai visi zālē braucošie vāgeni sāktu vākties atpakaļ uz braucamās daļas vēl pirms notika kas vairāk. visi nervozi uzpīpē. un atkal nopūšas par nemirstamību.

šoreiz iesoļojām Šumperkā no pavisam citas puses, nekā parasti. tur kaut kur pāri sliedēm. ejam tagad gar stadionu. paliktuve saucas "Apartamenti pie Stadiona", so tas it kā neizbrīna. bet mazliet dīvaini ir tas, ka nav īsti... skaidrs pēc kartes, kur tur jāiet. I mean, pēc kartes neizskatās, ka tur ir mājas vispār. bet nē, izrādās, ka ir. kādu brīdi domīgi staigājam un nav skaidrs, kura māja tieši. izvelku bukingkoma confirm meilu un apskatos precīzu adresi.

stāvam, skatamies uz māju, kuru clearly pārbūvē. nu, ne tagad aktīvi, bet vispār. ir stalažas un nemaz, nemaz neizskatās pēc apdzīvojamas ēkas. teicu VZ, ka redzu tikai promise of drilling tur. (pikča apskatāma manā instagrammā, ja kas.) noņirdzamies nervozi. paspaidam zvana pogu pie vārtiņiem. no reply. aizsūtu caur bukingkoma čatu paliktuvei, ka mēs te, ko nu? (vispār, ja kas, tas bukingkoma čats ir pārsteidzoši efektīvs on the go.) pēc brīža iznāk čuvaks, viss tāds ved mūs iekšā. tur ir diez gan tīrs, clearly pavisam nesen krāsots un taisīts. ir kaut kāds recepcijas galds, bet tur neviena nav. čuvaks uzved mūs uz brand new dzīvokli un iepazīstina ar basics. uzkrītoši jautā, vai mums vēl ko nevajag. mēs tādi, ka nu moš atslēgu? :D šis tāds, ā, rekur durvīs atslēga, vai jums divas vajag? nē, nu ar vienu būs ok.

izvelkam no somām pilnīgi slapjos priekšmetus un VZ retoriski uzdod jautājumu, kāpēc nevienam nav ienācis prātā, ka drēbes arī varētu ielikt plastmasas maisā? bet nu, iekāps dušā, ne? I kid you not, tā bija LABĀKĀ duša no visām paliktuvēm, kādās es jebkad esmu bijusi. Tiešām Labākā. uhhh. tas bija tik labi un vērtīgi. vispār viss dzīvoklis, ja neskaita fēna trūkumu, bija vienkārši Lielisks. un, ja kas, šis dzīvoklis vispār kā available parādījās piektdienas pēcpusdienā tikai. uh, kā noskōrojām.

27 km.

un tad jau pusdienās aizejam uz visiem zināmo D123 restorānu, kurš deliverē lielisku ēdienu. tad jau Dublin Bar, kur viss ir ne mazāk lieliski. fantastisks vakars, fantastisks!
un nākamā diena iekš Red Rat Restaurace. Bliss.

toties aizvakar VZ atvēra kaut kādu ČD reklāmrakstu par Šumperk un kā uz turieni jābrauc. ziniet ko? mēs esam bijuši Šumperkā 4 reizes. četras. mums tur ir iemīļotie barčiki, fave restorāni. Šumperkā ir labākais TexMex restorāns visā valstī. ir bijušas klaiņošanas pa pilsētu un tā. bet, VZ aizvakar uzzināja, ka Šumperkā ir vecpilsēta, par kuru mēs Neko Nezinājām. paskatoties kartēs, mēs tur bijuši točna neesam. tuvākais, kad mēs esam bijuši vecpilsētai, kurā ir arī parastais Galvenais Laukums, kad bijām piesēst Šreka restorānā toreiz. O_O
neko, būs jābrauc vēlreiz, kas atliek.