Trash panda

pie Šumperkas robežas motorway kļūst par vienkārši divu joslu ceļu, viena josla katrā virzienā. nav pārāk šauras, bet tomēr vietas ir tik, cik ir. soļojam. ik pa brīdim atkal jākāpj zālē, kas ir slapja, dubļi, neprognozējami ahtungi, jo nevar redzēt, kas zem zāles ir. diez gan stresaini. un vāgeni abos virzienos, so mums visiem kaut kā jāsatilpst. un tad. tad notika šis.

priekšā ir peļķe, par ko visi preventīvi nīgrojas. un tad uzrodas ātrās palīdzības vāgens, kurš ar sirēnām steidzas. vāgeniem nav citas izvēles, kā nobraukt nost no braucamās daļas, iebraukt zālē, lai palaistu garām šo steidzīgo sirēnvāgenu. un te es lēnām eju pa zāli, man pretī pa zāli lēnām ripinās vāgens un mēs skatamies viens uz otru un naivi ceram, ka notiks brīnums, kas atrisinās šo situāciju. jo ne man, ne vāgenam nav citur, kur likties. tāda totāli sirreāla sajūta, kurā tu ceri, ka universs pats atrisinās šo ahtungu, jo tev nav ne mazāko ideju, kā risināt pašiem.

par laimi ātrie izbrauca cauri vāgeniem pietiekami drīz, lai visi zālē braucošie vāgeni sāktu vākties atpakaļ uz braucamās daļas vēl pirms notika kas vairāk. visi nervozi uzpīpē. un atkal nopūšas par nemirstamību.

šoreiz iesoļojām Šumperkā no pavisam citas puses, nekā parasti. tur kaut kur pāri sliedēm. ejam tagad gar stadionu. paliktuve saucas "Apartamenti pie Stadiona", so tas it kā neizbrīna. bet mazliet dīvaini ir tas, ka nav īsti... skaidrs pēc kartes, kur tur jāiet. I mean, pēc kartes neizskatās, ka tur ir mājas vispār. bet nē, izrādās, ka ir. kādu brīdi domīgi staigājam un nav skaidrs, kura māja tieši. izvelku bukingkoma confirm meilu un apskatos precīzu adresi.

stāvam, skatamies uz māju, kuru clearly pārbūvē. nu, ne tagad aktīvi, bet vispār. ir stalažas un nemaz, nemaz neizskatās pēc apdzīvojamas ēkas. teicu VZ, ka redzu tikai promise of drilling tur. (pikča apskatāma manā instagrammā, ja kas.) noņirdzamies nervozi. paspaidam zvana pogu pie vārtiņiem. no reply. aizsūtu caur bukingkoma čatu paliktuvei, ka mēs te, ko nu? (vispār, ja kas, tas bukingkoma čats ir pārsteidzoši efektīvs on the go.) pēc brīža iznāk čuvaks, viss tāds ved mūs iekšā. tur ir diez gan tīrs, clearly pavisam nesen krāsots un taisīts. ir kaut kāds recepcijas galds, bet tur neviena nav. čuvaks uzved mūs uz brand new dzīvokli un iepazīstina ar basics. uzkrītoši jautā, vai mums vēl ko nevajag. mēs tādi, ka nu moš atslēgu? :D šis tāds, ā, rekur durvīs atslēga, vai jums divas vajag? nē, nu ar vienu būs ok.

izvelkam no somām pilnīgi slapjos priekšmetus un VZ retoriski uzdod jautājumu, kāpēc nevienam nav ienācis prātā, ka drēbes arī varētu ielikt plastmasas maisā? bet nu, iekāps dušā, ne? I kid you not, tā bija LABĀKĀ duša no visām paliktuvēm, kādās es jebkad esmu bijusi. Tiešām Labākā. uhhh. tas bija tik labi un vērtīgi. vispār viss dzīvoklis, ja neskaita fēna trūkumu, bija vienkārši Lielisks. un, ja kas, šis dzīvoklis vispār kā available parādījās piektdienas pēcpusdienā tikai. uh, kā noskōrojām.

27 km.

un tad jau pusdienās aizejam uz visiem zināmo D123 restorānu, kurš deliverē lielisku ēdienu. tad jau Dublin Bar, kur viss ir ne mazāk lieliski. fantastisks vakars, fantastisks!
un nākamā diena iekš Red Rat Restaurace. Bliss.

toties aizvakar VZ atvēra kaut kādu ČD reklāmrakstu par Šumperk un kā uz turieni jābrauc. ziniet ko? mēs esam bijuši Šumperkā 4 reizes. četras. mums tur ir iemīļotie barčiki, fave restorāni. Šumperkā ir labākais TexMex restorāns visā valstī. ir bijušas klaiņošanas pa pilsētu un tā. bet, VZ aizvakar uzzināja, ka Šumperkā ir vecpilsēta, par kuru mēs Neko Nezinājām. paskatoties kartēs, mēs tur bijuši točna neesam. tuvākais, kad mēs esam bijuši vecpilsētai, kurā ir arī parastais Galvenais Laukums, kad bijām piesēst Šreka restorānā toreiz. O_O
neko, būs jābrauc vēlreiz, kas atliek.

Bartoňov neliekas nekas izcils, tur kaut kādi cilvēki sēž uz savas terases zem nojumes un cenšas neskatīties uz mums. mēs tikmēr ejam apkārt kalnam. lietus uz maiņām maina stiprumu, bet vairs nav tik slikti it kā. arī nav vairs tik skaļi, varam atsākt sarunāties. drusku noņirdzamies par visu. domīgi priecājamies, ka tiešām jāiet pa asfaltu nevis dubļiem, pētam to kalnu, kam ejam apkārt. kalnā iekšā ved durvis, kuras ir ciet. hihi haha, rekur var ieiet kalnā. nu varētu. un tad uzrodas durvis, kas ir vaļā. apspriežam, vai iet cauri šauram tunelis cauri kalnam būtu jebkā labāk nekā iet pa ceļu apkārt kalnam.

vispār pret šo brīdi ir salīdzinoši jestri. ja tikai mani slapjie šorti nekristu nost. bet nu, kas ir dzīve, ja par to nevar paņirgt, huiņa kaut kāda. nē nu.. let's not get into that. apsoļojam tur apkārt, aizejam līdz Bohutín, kur it kā atkal bija chek point, kurā kaut kas varētu mainīties. bet nē. secinam, ka joprojām veloceļš. bet visi kakbe zina, ka kaut kur pēdējā posmā būs pagrieziens nost no ielas, lai ietu lēkāt pa meža takām un kalniem. nolemjam atlikt lēmumu par to, vai iesim lēkāt pa kalniem, vai iesim cauri pilsētām, kad nu nonāksim pie šī punkta dzīvē un ceļā.

lietus kaut kāds pierimst, mazliet tek, bet uz jau izdzīvotā fōna liekas, ka nelīst. soļojam pa ielu un tērgājam. izrādās, ka lēmumu pieņemšanas brīdis ir nākamajā miestā - Bludov. kad tuvojamies tam, VZ man pajautā: "Tas, ka pa pilsētu un ielu iet nebūs kalni - tas ir pārbaudīts, vai presumption?" mirkli domīgi šūpoju galvu un negribīgi atzīstos, ka presumption. vienlaicīgi izvelku telepurķi un ātri sataisu mapy cz short walking route no current location uz paliktuvi. uzvara ir uzvarīga, jo tur tiešām nav īsti kalnains. ok, ir kaut kāds lēzens kāpiens, bet nav slidināšanās pa dubļiem mežā stāvos augšā un lejā un augšā un lejā un augšā un lejā. vienojamies, ka vispār ir nogurums jau no visa piedzīvotā to date, davaj ejam pa ielu. ok.

vienīgais, ka iet pa ielu tur tomēr nozīmē iet pa proper motorway malu. it kā vairs nelīst, bet the troksnis, oh, the troksnis. I am going to be killed by noise. then again, motorway malā tomēr ir vairāk vietas un nav visu laiku jālec zālē, lai vāgeniem būtu vieta. var vienkārši soļot. ciest troksni, bet bez panikas. nezinu kā jums, bet man tas bija salīdzinoši atvieglojoši uz laiku. nu, līdz apnika tas viss. bet tur ceļa malā ik pa brīdim bija kaut kādas kapuvietas, kur kāds tur nomiris. teicu, ka uz šī ceļa mirst visi, clearly. kad nonācām Šumperkā jau beidzot, nopūtos, ka vēl viens pierādījums manai nemirstībai. uz tā ceļa mirst visi, bet man nācās izdzīvot. neko, pārejam pāri tiltiņam kaut kādai upītei, kas pārmaiņas pēc nebija upe Morava.

one thing tho, tur visur pa ceļam, gan tajā kāpienā pa ielu, gan gar motorway malu, vispār apmēram visur, kur gājām, tur bija normāli pārplūduši ielas malu grāvji, izlīduši jau tecēt upes pa ielu. ūdens vairs netek no gaisa, bet toties konkrēti izplešas un aizņem vairāk vietas nekā tur paredzēts. tur ir krāces un ūdenskritumi un vēl nezin kas, kas plānojumā oriģināli nebija paredzēti un ikdienā nav novērojami. samērā uzjautrinoši. un ik pa brīdim ceļa malā ir milzu peļķes, kuras grūti apiet, jo būtu jākāpj uz ielas braucamās daļas, vai grāvī. izvēle ir sarežģīta, ņemot vērā visu pasaules traffic tur notiekam.

bet little did we know then. peļķes vispār bija the easy levels. kaut kur pie Šumperkas robežas rodas īpatnēja situācija.

Bohdíkov reģionā sanāk iet cauri vēl vienam miestam. joprojām pa ielu. vāgeni, zāles pļāvēji, motorzāģēšana un... tā jobana šausma skaļruņos. pie vienas mājas, kaut kur vienā nomalē gan neskanēja. noņirdzāmies, ka gan jau speciāli nolauza antenu or whatever. bet nu, neko. ciešam un ejam. domājam par to, vai viņiem katru dienu, vai šodien kāds īpašs festivāls, vai kas te vispār notiek. pie vienas citas mājas toties labo tos skaņas izdevējdevaisus. eh.

bet kaut kad jau dod iet ārā no tās skaņu pasaules. kaut kur fonā sāk rūcināties pērkons. VZ viss cerīgi, ka moš dos to lietu. es atgādinu, ka no longer than 10 minutes. paliek mazliet mazāk prožektora debesīs, mākoņi un izskatās, ka līst tajos kalnos, kas mums apkārt. neko, ejam. ieejot miestā Ruda nad Moravou, sāk kaut kādas piles no debesīm piilēt. atgādinu vēlreiz par the deal. VZ nosaka vēl, ka vispār bija gribējis pagūt uzpīpēt, pirms līst. un lēnām sāk pilēt milzu lietus lāses.

līdz pēkšņi sāk nenormāli gāzt lietus. lietus lāses ir milzīgas un triecas pret nolādēto planētas virsmu. un vispār visu. lāses ir milzu un sāp, kad tek man virsū. drīz vien tā īsti neko nevar redzēt, jo ir aizlijušas acis. un nav jau arī nekā daudz, ko redzēt anyway, ir tikai slapjums. visaptverošs slapjums. vienbrīd drusku mazāk līst, nostājamies zem koka, lai telepurķi paskatītos, kur mums jāiet. man izdodas atlockot telepurķi. secinam, ka varam iet tupa pa to veloceļu 4 krietnu brīdi un ok.

ar veloceļu zīmēm ir mazliet strjomīgi, jo tas nav kā strīpiņas trasēm. veloceļš nedod to confirm sajūtu, ka ej pareizi. zīmes ir uzliktas tikai tad, ja ir jānogriežas no esošā ceļa. ja pierasts pie strīpiņām, šitā ir mazliet uh. īpaši, ka atkal sāk gāzt nenormāli un ir viegli papist ceļazīmes, jo acis nevar noturēt vaļā. slapjš nupat ir viss, viss, viss. kedās tiek nēsātas līdzi atsevišķas peļķes vispār. ziniet, kā ir ar tiem ūdens necaurlaicīgajiem apaviem? pie kaut kāda slapjuma arī tie padodas. un tad nelaiž ūdenī ārā, bļaķ, no tā apava. neko, ejam ar savām līdzņemamajām peļķēm, cenšamies kaut kā nebūt redzēt ceļu. lietus ir pārāk skaļš, lai sarunātos.

pie viena krustojuma tomēr pazūd ticība, ka ejam pareizi. piestājam zem kaut kāda krūma, bet ne man, ne VZ neizdodas atlockot telepurķus. I mean, fingerprint tur viss zaudēts, nav vērts. un uz ekrāna notiek nepārtraukta diskotēka. VZ reports ir tāds, ka spiežu ciparu, telepurķis tad pats saspiež citus nepareizos un pats paziņo, ka nepareizi! mans reports: nospiežu ciparu, telepurķis to uzreiz delete, spiežu vēlreiz, telepurķis delete, saspiež pats savus un arī viss tāds lepni paziņo, ka nepareizi. nuinah. es savu ielieku somas sausākajā kabatā, lai nomierinās tur. mirkli padomājuši nolēmām, ka labāk turēties uz ielas. ja arī veloceļš bija kaut kur nogriezies, iela ir sekjūrāk.

gāziens ir mazliet vieglāks un kaut kā izdodas pa lielam acis vismaz daļēji turēt vaļā. troksnis ir milzu un visas ielas ir peļķes un upes. nav vērts mēģināt no kaut kā izvairīties. pārejam pāri upei (7). ieraugam sliedes un tur esošo miniatūro vlak stacijas nojumi. tiek ierosināts uz brīdi tur piestāt, lai tomēr mēģinātu telepurķos paskatīt. nojumā, protams, ir visādi ļauži. es pieņemu, ka visi gaidīja vlak, ja kas. nu, vai pasaules galu, whichever comes first. VZ izvelk savu telepurķi, atlocko, urā! telepurķis gan viss činkst un met errorus, ka kaut kas ar usb device nogājis greizi. **nopūšas** ok, risinās to vēlāk. paskatamies kartēs. VZ ir ohujā, ka mēs tiešām kaut kā pareizi aizgājuši. secinam, ka jāturpina iet pa veloceļu 4. un nopētam aptuveno virzienu, lai vieglāk pašiem. neko. saskatamies un ejam tālāk. es iedomājos to nenormālo ohuju tiem pārējiem cilvēkiem nojumē.

līst salīdzinoši mazāk. nu, pret šo brīdi var teikt, ka līst nevis sāpīgi gāž. un visi tādi iežļurkstam miestā Bartoňov.