Bartoňov neliekas nekas izcils, tur kaut kādi cilvēki sēž uz savas terases zem nojumes un cenšas neskatīties uz mums. mēs tikmēr ejam apkārt kalnam. lietus uz maiņām maina stiprumu, bet vairs nav tik slikti it kā. arī nav vairs tik skaļi, varam atsākt sarunāties. drusku noņirdzamies par visu. domīgi priecājamies, ka tiešām jāiet pa asfaltu nevis dubļiem, pētam to kalnu, kam ejam apkārt. kalnā iekšā ved durvis, kuras ir ciet. hihi haha, rekur var ieiet kalnā. nu varētu. un tad uzrodas durvis, kas ir vaļā. apspriežam, vai iet cauri šauram tunelis cauri kalnam būtu jebkā labāk nekā iet pa ceļu apkārt kalnam.

vispār pret šo brīdi ir salīdzinoši jestri. ja tikai mani slapjie šorti nekristu nost. bet nu, kas ir dzīve, ja par to nevar paņirgt, huiņa kaut kāda. nē nu.. let's not get into that. apsoļojam tur apkārt, aizejam līdz Bohutín, kur it kā atkal bija chek point, kurā kaut kas varētu mainīties. bet nē. secinam, ka joprojām veloceļš. bet visi kakbe zina, ka kaut kur pēdējā posmā būs pagrieziens nost no ielas, lai ietu lēkāt pa meža takām un kalniem. nolemjam atlikt lēmumu par to, vai iesim lēkāt pa kalniem, vai iesim cauri pilsētām, kad nu nonāksim pie šī punkta dzīvē un ceļā.

lietus kaut kāds pierimst, mazliet tek, bet uz jau izdzīvotā fōna liekas, ka nelīst. soļojam pa ielu un tērgājam. izrādās, ka lēmumu pieņemšanas brīdis ir nākamajā miestā - Bludov. kad tuvojamies tam, VZ man pajautā: "Tas, ka pa pilsētu un ielu iet nebūs kalni - tas ir pārbaudīts, vai presumption?" mirkli domīgi šūpoju galvu un negribīgi atzīstos, ka presumption. vienlaicīgi izvelku telepurķi un ātri sataisu mapy cz short walking route no current location uz paliktuvi. uzvara ir uzvarīga, jo tur tiešām nav īsti kalnains. ok, ir kaut kāds lēzens kāpiens, bet nav slidināšanās pa dubļiem mežā stāvos augšā un lejā un augšā un lejā un augšā un lejā. vienojamies, ka vispār ir nogurums jau no visa piedzīvotā to date, davaj ejam pa ielu. ok.

vienīgais, ka iet pa ielu tur tomēr nozīmē iet pa proper motorway malu. it kā vairs nelīst, bet the troksnis, oh, the troksnis. I am going to be killed by noise. then again, motorway malā tomēr ir vairāk vietas un nav visu laiku jālec zālē, lai vāgeniem būtu vieta. var vienkārši soļot. ciest troksni, bet bez panikas. nezinu kā jums, bet man tas bija salīdzinoši atvieglojoši uz laiku. nu, līdz apnika tas viss. bet tur ceļa malā ik pa brīdim bija kaut kādas kapuvietas, kur kāds tur nomiris. teicu, ka uz šī ceļa mirst visi, clearly. kad nonācām Šumperkā jau beidzot, nopūtos, ka vēl viens pierādījums manai nemirstībai. uz tā ceļa mirst visi, bet man nācās izdzīvot. neko, pārejam pāri tiltiņam kaut kādai upītei, kas pārmaiņas pēc nebija upe Morava.

one thing tho, tur visur pa ceļam, gan tajā kāpienā pa ielu, gan gar motorway malu, vispār apmēram visur, kur gājām, tur bija normāli pārplūduši ielas malu grāvji, izlīduši jau tecēt upes pa ielu. ūdens vairs netek no gaisa, bet toties konkrēti izplešas un aizņem vairāk vietas nekā tur paredzēts. tur ir krāces un ūdenskritumi un vēl nezin kas, kas plānojumā oriģināli nebija paredzēti un ikdienā nav novērojami. samērā uzjautrinoši. un ik pa brīdim ceļa malā ir milzu peļķes, kuras grūti apiet, jo būtu jākāpj uz ielas braucamās daļas, vai grāvī. izvēle ir sarežģīta, ņemot vērā visu pasaules traffic tur notiekam.

bet little did we know then. peļķes vispār bija the easy levels. kaut kur pie Šumperkas robežas rodas īpatnēja situācija.