Trash panda

... nē nu. kādas ir opcijas? mēģināt izlīst cauri rožu laukam ir nereāli. tur var tikai sapīties staipekņos un nomirt, jo nekur netiec. iet atpakaļ liekas neproduktīvi nupat. so - paliek lauzties cauri egļārijam. tas tā, runājot par to, ka vienmēr ir izvēles, īpaši, ja rožu romantika. aaa! mirstiet.

neko, laužamies un lavamies cauri egļārijam. laužamies tā un šitā. besis upon besis. kāpt pāri, līst zem, līst cauri, līst cauri un kāpt pāri, dažādas darbības tajā izteikti biezajā egļārijā. WTF is with people, kā var egļāriji vispār patikt? tur.. skujas duras visur, pilns kukaiņu un zirnekļu tīkli vienmēr ir acu augstumā, viss skrāpē un au. kad beidzot pamanam taku, tad starp mums un taku ir nātru lauks. šajā brīdī tiešām gribas visu un visus pasūtīt nahuj. bet nu, kur tu meža vidū kādu aizsūtīsi? ies pa taku, vai.

atvieglojums par iešanu pa taku bija salīdzinoši īss, jo drīz vien taka kļuva par aizaugušu šausmu. pret šo brīdi VZ jau ir uz kaut kādas izmisuma robežas, savās ilgās pēc asfalta. un man arī ir sajūta, ka kājām vairs nav ādas, viss ir totāli saskrāpēts un sadurts un au. neko, brieniet, ļauži, brieniet BRAVE ļauži atpakaļ zālē. tad taka... well. pazūd. vispār. skatoties kartēs, būtu jāizdara pagrieziens pa kreisi. skatoties uz to, tur ir tikai un vienīgi jauns, bļaģ, fucking biezs egļārijs. ballītes brave orgkomiteja nolamājas, paskatās apkārt un secina, ka blakus egļārijam ir labības lauks.

es atvainojos labības lauka īpašniekiem, bet mēs, godvārds, gājām pa pašu malu, cik nu varējām. jo, lai kā nesūrstētu kājas pa zāli un labību, vēliens egļārijs te nevienam vairs nebija pa spēkam. tas būtu bijis jau way above "brave". gājām gājām, domīgi domājot par to, ka kaut kā atpakaļ uz takas nāksies tikt. un tad tur bija izgāzies bērzs! o! un aiz bērza, izrādās, norm taka atpakaļ uz taku, kas arī jau bija atkal norm taka. fuck me, tā arī varēja?

vispār, viss šis exp noved mani atkal pie padomiņa - ja jūs apmaldaties mežā un nav diez ko obvious nekas par, kā tikt uz takas, jaysus, Ejiet Atpakaļ, kur pēdējoreiz točna bijāt uz trases. un work from there. nedariet kā mēs. ticiet man, egļārija exp nav tā damage vērta.

bet nu, taka, zāle. zemāka zāle, nav vairs līdz ceļiem. uhh. tas vien jau liekas uzvara. lauks, kalns, purvs, upes, strauti, purvs, nesaprotamās irrigation systems. lauki upon lauki un pļavas, visapkārt, bļaģ, pļavas ar purviem kalnā 450 m augstumā. kas visiem nahuj kaiš? kas tas par lokālo hobiju? bet nu, kaut kādā brīdī tiekam iet pa ceļu. jūs nespējat iztēloties VZ grimasi un... neaprakstāmo emociju gammu. hello, miests Poděbaby.

tur kādu brīdi jāiet pa ielu, bet trase dzen ieiet mežā, izmest līkumu. aizejot līdz līkumam, saprotam, ka nevis mežā, bet pa pļavu nobristies dzen. no. not today. ejam lepni pa ielu. asfalts! asfalts ir bliss. (tho, my fave ceļa segums ir milzu betona plāksnes, not even sure why, just like walking on them.) tad atkal mūs dzen mežā, bet tur draud vēl pļavas. visi nolemj, ka ir noguruši, viss besī, kājas tiek sajustas aktīvi un vairāk nekā gribētos. vairāk nekā pierasts, pat. un lepni iesoļojam Havlíčkův Brod, urā.

kaut kādā brīdī trase grib, lai mēs metamies pāri sētai uz vilciena sliedēm. visi nopūšas. gribētos, lai tie trašu zīmētāji tomēr savācas un reizēm pačeko, kas nu kur mainījies un izdara corrections kartē un uzzīmētajās strīpiņās / bultiņās. ok? var? ok, es arī varu, bet par ļoti adekvātu samaksu, ja!

un te pienāk tas brīdis, kurā, ejot pa pilsētu uz lokālo Žižkovu, kur ir mūsu paliktuve, es saprotu, ka asinis un skrāpējumi ir huiņa un pffft no big deal. es te esmu efektīvi sapisusi vienu saiti virs potītes. this. šī ir tā trauma, uz kuru es te atsaucos pie jaunāko gājienu aprakstiem. un, jūs uzminējāt, protams, ka lokālā Žižkova ir fucking kalnā. un vecpilsēta, kur iesim malkot dzērienus pēc nomazgāšanās, ir lejā. good luck to me, you, and be kind to animals. eh.

28.62 km saka Strava. Elevation gain 463 m. moving time 4:51:31



---
tātad, current cibpostu parādu liste up to date: Havlíčkův Brod barčiku exp, Olomouc trips, Kutna Hora barčiki, sestdienas gājiens uz Dobřichovice, svētdienas gājiens ar salīšanu apkārt kalnam un stāsts par prosecco spaini.

davaj par ķiršiem!

tātad stāsts sākas te un turpinās turpinās te.

izejot cauri tam miestam, kur bija tie mazie, mazie ķirši. ejam tagad uz to Květinov, kas ir nākamais miests pa ceļam uz Havličkův Brod.

kaut ko it kā jāizbrienas atkal pa pļavām un zāli, kur taka ir tikai teorētiski. praktiski ir zāle, bet mazliet arī kaut kādas straumītes un purvs. es nesaprotu, tos purvus kalnos 500 m augstumā. bet tad iziet uz vairāk tā kā ielas un tur pa ceļam pēkšņi ir Proper Ķiršu koki! ķirši ir gatavi, normāla izmēra, saldi un skābi, kā nu kurā kokā. bet lieliski un garšīgi. sāk rasties vēlme tos sabāzt pilnas kabatas un vispār visu. jo saujās salien tik, cik salien. efektīvi sarijamies ķiršus un lipīgām rokām un mutēm apm iesoļojam Květinov. (vārds květy nozīmē ziedus.) izejam cauri un tagad jāiet uz nākamo miestu, kas pa ceļam. kaut kāda pārapdzīvotība te gandrīz.

un atkal ir pļavas, purvi kalnos, nesaprotami purvi, kas ir tekošas straumītes gandrīz vai augšā kalnā. un lejā ir sausāks un tad upīte. upes tur arī upon upes. nesaprotami. staigājam pa pļavām gar mežmalu un dīvainiem laukiem, kuru daļas ir totāli norobežotas no pārējā, jo tur aug kaut kas, kas nav zāle. 450 m augstumā. **nopūšas** tas bija freaky. ilgi un dikti apspriedām, cik centuries / generations te ieguldījuši savus talantus, lai iemācītos šitos trikus. vēl mazliet ķiršu, bet nu tas kaut kā apsīkst, kamēr aizejam uz Michalovice.

izejam tur cauri un atkal kaut kādai pļavai cauri kāpjam atkal vairāk lejup. kaut kur ir jāizdara straujš pagrieziens pa labi. bet pļavas un mazliet koku un trašu atzīmētāji nav papūlējušies savilkt strīpiņas tā, lai cilvēki spētu noorientēties. un nu, ejam tagad gar kaut kādu meža strīpu un runājam, ka gribētos tomēr vairāk skaidrības. līdz kaut kādā brīdī sāk pielekt, ka.. mums jāiet drusku savādākā virzienā. vairāk tur pa labi nekā te taisni. tur, protams, nav pilnīgi nekādas takas. nekādas takas, bet toties ir brikšņi un kalns. egles. dahuja egles. kaut ko mēģinam improvizējot tikt atpakaļ uz takas. tā ir tur... tur augšā kaut kur. aaaa.

jobans egļārijs. nerekomendēju. izplosamies tur kaut kur un it kā takai jābūt vēl tur drusku augstāk. tikai drusku. bet šajā konkrētajā vietā ir biezs un mežonīgs egļārijs. un tur, kur būtu tupa virzienā uz augšu, tur ir rozes. jobanas, fucking, rozes. saaugušas. rozes sastaipījušas savus staipekņus biezā slānī pa milzu laukumu. es it kā mēģinu brist cauri. bet rozes in combo ar to, ka kāpju augšā kalnā, it's not working. kaut kādā brīdī man kājās ir sadūrušies vairāki rožu zari un es saprotu, ka esmu tajā augā tupa iesprūdusi. pastāstiet vēl par rožu romantiku.

griežamies apkārt un cenšamies izpiņķerēties no tā jobana staipekņa, bļaģ. fucking aaaa! dzīve kā fucking rožu, bļaģ, dārzs. izrauju no kājām visus dzeloņus, nolemju, ka nav pārāk traki asiņošana, lai stātos un kaut ko kakbe mēģinātu te apkopt. skatamies apkārt visādi un mēģinam saprast, nu wtf tagad darīt vispār?

tātad, kas man te iekrāts cibpostu parādos. Chrudim barčiki + Pardubices bliss. par Kutna Hora tūrismu. viss Olomouc trips, labākā daļa no Havličkův Brod gājiena (tas, kur viss beidzas ar Květinov piesolījumu turpinājumā) un kaut kādi vēl rnd barčikstāsti. un, protams, actual pagājušais weekends ar 21.5 km sestdienā un 14.5 km svētdienā tepat tuvumā. un tiešām, nav jau tā, ka kaut kas slikts notiktu, ja nepierakstītu nekad, bet tomēr, tomēr, tomēr ir tik patīkami, ka tas viss tā labi pierakstīts. īpaši, kad ziema un nekur nevar aiziet iet. lasīt lifeline un atgādināt sev, ka būs arī šitas atkal.
also, noder, kad nevar atcerēties "nu kā saucās tas barčiks, kur mēs toreiz gājām, kad bijām te" :D

you know what, es pastāstīšu par to Chrudím turpinājumu, ko te sāku.

tātad svētdiena pēc sestdienas gājiena. tur vispār sanāca tā, ka nejauši sanāca nokāpt lejā pie vienas no upēm, kas gar vecpilsētu, jo vajadzēja atrast bodi, kur iegādāties cig. pagājāmies atpakaļ un nolēmām, ka nuinah to kalnu. pastaigās lejā, gan jau ir kāds barčiks, nu! atradām kaut kādus vairākus viesnīcu barčikus, bet kurš tādos grib? klīdām pa pilsētu, nogriežoties vietās, kur liekas, ka potenciāli lielāka iespēja uz barčiku. ejam, kaut ko runājam, paskatamies kaut kādā vārtrūmē, ejam tālāk. bet pēc dažiem soļiem smadzene apstrādājusi to infu, ko redzēja tur cauri tiem vārtiem. tur izskatījās pēc omulīga barčika dārza. nolēmām iemēģināt. piesēdām. tur apteksnim clearly bija Sistēma, pēc kādas viņš apkalpoja galdus ārā. es tā arī neizzīlēju, kas tā par sistēmu bija. nu neko. ledus tējas gardas, kafijas labas. lēnām pārgājām uz radleriem. omulīgi un žūžīgi. tikai gaismas visu laiku randomā migājās. bet nu, ēdiens gan tur bija.. briesmīgs. tiešām briesmīgs. pēc tā aizdomājāmies par to, ka moš tiešām jābrauc uz Pardubici svētdienot tālāk. Pardubice, draugi, ir 10 km attālumā.

gandrīz vai sākām runāt, ka varētu aiziet iet uz Pardubici, bet VDT (valuable drinking time) ietvaros nolēmām tomēr vlak. ierodoties Pardubices galvenajā stacijā, visi noskumst, jo uz vecpilsētu ir jāiet un jāiet. taisni pa vienu ielu. sākas viss mazliet ar Pilzēnīgu vaibu. tad sāk rasties sajūta kā Frankfurtē. tad jau Linz, bet vecpilsētā tomēr jau esi atpakaļ Čehijā. phew. laukumā domīgi skatamies uz barčikiem. atrodam izvēlamies vienu no Bernarda alus barčikiem. apteksne neiebilst, ka neēdīsim, bet tikai uz pivci. bet man gandrīz uzreiz savajagas uz tualeti.

ejot uz dāmistabu jāiziet cauri visam restorānam uz tā otru galu. kur es ieraugu alusdārzu. tas ir ar mauriņu, ar betona takām, ar nojumēm, tur ir visādi augi un vispār izskatās Fucking Omulīgi AF. pirmoreiz mūžā tas, ka man visu laiku vajag dāmistabu, novedis pie kaut kā tik lieliska. izejot atpakaļ uz akmeņaino un svelmaino pilsētas laukuma pusi, kur VZ mani gaida jau ar pivci, reportēju, ka aizmugurē ir daudz, daudz labāka iespēja. also, way less people. uzjautājam apteksnei, vai varam, viņa saka, ka varam, proč ne! tikai iegaumējiet, ka rēķina nr jums ir 52 un nododiet šo info apteksnim, kurš to galu apkalpo.

aizejam tur.. un tur tiešām ir maza paradīze. nav neciešami karsti, ir pilns ar skābekli, jo zaļie augi. visu laiku var vērot dažādus putnus darot savas putnu ikdienas rosībiņas mauriņā un puķdobēs. cilvēku ir maz, vēl gan vēl daži uzrodas, bet ne sevišķi traucējoši. visi ir klusi un pieklājīgi un patīkami. apteksnis ir saprotošs un tiešām sava amata meistars. mums visu laiku piegādā pivčus tā, lai neesam tukšā. pa nojumes augšu var vērot baložu kāju apakšas, kā tie tur skraida pa nojumi. tas ir Tik Adorable :D vienkārši maza paradīze. nolēmām arī tur atrisināt pusdienu jautājumu nevis steigties uz Prāgām. suši tiešām gardi un vispār! tas barčiks, kuru sauca kaut kā, ka Pie Baltā Zirga or something, tas ir barčiks ar tiešām skaistāko barčikdārzu, kas redzēts šosezon. tik ļ negribējās doties prom no tā.

eventually, protamska, nācās un Prāgas, svētdienas vakars un tas viss.

...so, jākāpj lejā. VZ nokāpj un brīdina, ka tur lejā ir stratēģiski salikti čiekuri, uz kuriem efektīvi nopisties. es tikmēr lēnām kāpju lejā un skaļi lamājos, ka gribētos jau tomēr kaut ko norm redzēt. eh. besī. bet nu, skujas, akmeņi čiekuri un ik pa brīdim kāds kukainis izsit mani no koncentrēšanās ar savu trollējienu. piemēram, mēģinot ielīst ausī vai acī. bet nu, augšā jau nepaliks un nokāpt ta nokāpām. lai drīz vien pastaigājoties pa tūristu taku ietu pāri apšaubāmam tiltam un kāptu kalnā. jo kāda jēga no nokāpšanas, ja nevar uzreiz kāpt atpakaļ augšā?

es nezinu, kā man dzīvē ir izdevies sevi visu laiku uztrollēt? bet zinkā, man riebjas lidot, patīk vlaki, so mana pirmā valsts, kur aizvākties dzīvot, bija fucking sala. un kalnos kāpt ir elle, bet tak atvācos uz kaut kādu izteikti kalnainu valsti, kur visu laiku iet iet.

bet nu jā. kāpjam kalnā. nav gan it kā pārāk stāvs. tikai taka kaut kāda aizdomīga. anyways. un nonākam beidzot līdz stāvam kāpienam. a tur... kāds izbārstījis glitterus pa zemi! nē nu, tur ir tā, ka tai kalnā bijušas kādreiz sudraba raktuves un tas viss. un brīžiem zeme visa mirguļojoša kaut kāda. bet tas arī traucē kāpt kalnā, bļaķ, jo distraktē :D
VZ: glitterus izbārstījuši! gan jau gāja kāds gejs uz ballīti, viss glitteros un nošķaudījās.
kaķ: jā nu, te apkārt alergēnu netrūkst!
VZ: vot, nošķaudījās un tagad viss apkārt glitteros. viss!
kaķ: varēja jau aiz sevis satīrīt.

bet nu kalnā uzkāpām un pastaigājām pa kalnu. skati jau skaisti, bet vispār viss smieklīgi. un takas arī kaut kādas drusku dodg. pa mežu jau vispār tīri forši anyway. un pamanījām, ka mums kartē atkal mūsu trasei ir mapy algoritms uztaisījis neiet vienu līkumu līkuma pēc. it kā sākumā nopriecājamies, bet tad nāk bažu bažu par to, ka ja nu atkal mega trollings ar kalnu? bet nē, tur tiešām bija normāls shortcut. thank fuck.

tomēr vienmēr pienāk tas brīdis, kad jāiet pa pļavu un lauku. un augšā lejā jāstaigā pa akmeņainu taku. nu tādu, kur lielformāta akmeņi, ka kāju nekā nevar nolikt plakaniski, visu laiku vai nu uz augšu, vai nu leju un arī sāniski šķībi. haha, tas norm piš tomēr manas jocīgās saites potītē un celī. eh. kaut ko tur pa lauku ejot bičojos. VZ aizrādīja, ka nav jau nekāda risinājuma - ko, helikopteri saukt? uzburkšķēju, ka eju tak, ļauj vismaz pabičoties pa ceļam :D VZ atzina par valid bičojienu un pēdējie km pa dīvaino lauku, garām milzu traktoram, kurš pēc tam mūs apbrauca, kamēr mēs plūmes no koka rijām. un nu. Kutna Hora, protams, atkal ir kalns un ejiet visi mirt beidzot. uzkāpām uz paliktuvi.

nebija jau slikti un diez gan agri pat ieradāmies, so sagaidījām iečekošanās rindu, iečekojāmies, nomazgāties un iet meklēt barčiku.

netālu no paliktuves bija barčiks, kurš pie viena arī bija paciņu saņēmējfranšīze. noņirdzāmies, ka jātaisa šitāds side bizness, ja nu kādreiz tiekam pie barčika ownership. tikai jāsaprot, ar ko sadarboties - PPL, Zasilkovna, Balikovna. jo jāsaprot, caur kuru deliverē tos aitemus visvairāk, kuru pasūtītāji būs the most likely piesēst uz pivci, ka jau atnākuši pēc pakas :D

bet nu, nokāpām vecpilsētā un ilgi riņķojām pa tām trīs ielām, meklējot, kur jau piesēst. atradām kaut kādu Mexikāņnīcu un piesēdām tur. cenas nu tā, Prāgas cenas, meh. bet Kutna Hora vispār ir mega tūristu vieta, ja kas. lielākā nelaime tam barčikam bija tā, ka aptekšņi īsti nevēlējās darīt savu darbu. tad nu pēc ēšanas pārvācāmies uz barčiku galvenajā laukumā, kur bija diez gan ok. un secinājām, ka to ver vaļā agri, so varētu būt la vieta brokastīm. bet, kad to vēra ciet, bija jāmeklē late night barčiks.

cik labi, ka ir Bar 22 tur. visiem iesaku un vispār gribētos tur nokļūt vēl. vienīgais, ka baisa valodu diskotēka. kurā čehu aptekšņi ar mums runā in English, bet mēs, tūristi, atbildam čehiski, un tā visu sarunu. ja sanāks, par barčiku uzrakstīšu atsevišķi.

jūs neticēsiet, man darbā atkal viss besī. un ne tikai. bet weekends!

trašu meklēšana nebija viegla. ar increased internal tourism, vispār nākas plānot paliktuves, līdz ar to, arī destinations mazliet no tā cieš. šoreiz nejauši sanāca, ka Kutná Hora bija brīvas norm vietas. piezīmēšu, ka Kutná Hora ir ahujennākais tūrisma spot, ja kas. tāds bik lame even for that reason alone. bet bija kaut kad pieseivota laba trase uz turieni. un nu, ja jau nedod iet tur, kur sākumā gribējām, ies tūristot.

aizbraucam salīdzinoši ātri uz Zbraslavice un tagad tik ies! pa ceļam tērgājām, kā Zbraslav un Zbraslavice savā starpā sacenšas. runājām, ka Zbraslavieši noteikti jūtas pārāki, jo tur ir vairāk kalnu. VZ teica, ka more is better. bet tad gājām un secinājām, ka Zbraslavicē ir kaut kāds mega aktīva lidosta. O_O kurā ir noparkots traktors. un mazformāta lidmašīnas nepārtraukti lidinās. O_O bet tas traktors, tur gan jau lokālais Honzīks aizpļurkājies lidostas barčikā atkal. zinkā, tur visādus incantus pivčus dod gan jau. vēl tur ir ļoti daudz dīķu. tajā toč Zbraslavicieši uzvar Zbraslavu easy.

bet nu, kaut ko tur pa lauku un ielu pagājām pa dzelteno trasi. bet vienās krustcelēs aizgājām jau beidzot mežā. dīķi visur un dubļi vispār jau pēc 3 km uzrodas! bet nu, mežā tīri kļova. vienīgais, te spoiler alert, bet šī bija visaphūmaņotākā trase ever. cilvēki visu laiku visur uzradās un Bija. neapm.

garām milzu dīķim. domīgi domājot, kā viņi izsver, kurš būs dīķis, kurš būs ezers. un par to, ka plūmes nav čiekuri un čiekuri nav plūmes. bet tad atkal pa tādu kā lauku / mežmalu pavazājāmies. neko, ies atkal jaunā mežā! tur, nu, gar dīķi :D cauri kaut kādam miestam, kas vispār bija wtf pilns ar hūmaņiem. bet tad atkal dod iet mežā. nav skaidrs, kāpēc pa ceļam satiktās plūmes ir negatavas. (vakar bijām Billā un prasījās tur pajautāt, kur viņi rāva gatavas jau!) bet nu, mežs, dubļi uz takas un bija tīri labi. mana kāja kakbe turas kopā tīri norm. bet nu mēs jau sākām ceļu diez gan augstā pozīcijā kalnos. so kāpelēšana sanāk salīdzinoši maz, bet visu laiku anyway pa kalnu, urā.

zigzagā ar ļoti, ļoti dīvainu ceļa segumu ejam pa meža ceļu un atkal jāiet cauri kaut kādam miestam. un tur, tieši aiz miesta, tur mapy mums iezīmējuši, ka nav jāiet līkums gar upi, bet var rekur pa taisno iziet. ieejam mežā pa konkrēti uzbūvētu Meža Ieeju. citi kāpj lejā uz tūrisma objektu un iet iet ar līkumu. a mēs tādi lepni, ka mēs iziesim pa taisno! kaut kādā brīdī gan sāk parādīties nīgra aizdoma, ka tas nebūt nemaz tik kļova jo... mēs esam konkrēti kalnā, bet mums laikam tomēr būs jātiek tur lejā.... un ne pa tūrisma vieglo taku. fuck you mapy, kā jūs mūs piečakarējāt. :D

VZ tagad izpēta situāciju un es spēju tikai nopūsties: "I'm going to hate it, right?" VZ līksmi: "Yep!" neko, jākāpj lejā. for context, mana current lielākā nelaimīte ar organismu ir tā, ka asinsspiediens lēkā un man ik pa brīdim drausmīgi sareibst. bet nu, tagad ir vienkārši kalns un jātiek lejā. tur nav takas. tur ir stāvums, ir skujas, čiekuri, akmeņi, smiltis, skujas un kukaiņi.

Chrudím ir dīvaina apdzīvota vieta. I mean, srsly dīvaina. es zinu, ka esmu to teikusi par vairākām pilsētām, bet šitas kaut kā Īpaši Dīvaini. tātad.. vecpilsēta ir zemāk nekā paliktuve, kas ir 15 min gājiens no. bet vecpilsēta arī ir blakus upei un tur ir Lielās Trepes. lai tiktu pie Lielajām Trepēm no barčiku ielas, sanāca kaut kā noiet visu to ielu, principā. kā tādi totāli cirslīši, izlēmām, ka gan jau tie barčiku dārzi sasniedzami no otras puses.

pret šo brīdi man potītes saite _it kā_ turas kopā, bet kreisais celis atkal bik sapisies. nothing new. līdz nākamajam weekendam sadzīs. bet nu, šobrīd kāreiz lejā kāpt ir vissāpīgāk. nokāpjam pa tām nolādētajām trepēm, lai secinātu, ka točna esam nolohojušies. protams, ka barčiki ir Tur Augšā, bet mēs Tagad Te Lejā. visi feispalmo un iet. atrodam kaut kādas citas trepes atpakaļ augšā un ar nopūtu kāpjam pa tām. kāds tur bija tas sauklis?

uzkāpjam augšā, lai saprastu, ka ieeja tomēr tajos barčikos ir no ielas. visi nopūšas. neko, ieejam vienā, tur nav omulīgi un dīvaini ož. ieejam citā, bet tas nav barčiks, tā ir kafejnīca. apstaigājam vēl kaut kur citur vietas, bet viss besī un nekas nepatīk. līdz beidzot ar gūgles palīdzību atrodam, ka vienā no tiem barčikiem ar dārzu virs upes, varētu būt ok. pirms tam papisām, jo tur netriviāla ieeja. aizejam tur un nolemjam, ka ir omulīgi enough.

tātad in km?
iešanā iet līdz paliktuvei ir 25.97 km.
+ vēl 5 km pa pilsētu, kamēr nobāzējāmies barčikā.

bet tas barčiks tiešām bija jauks. skats uz pilsētu no augšas glīts, ir diez gan ok temperatūra, sēžam ārā, pivči un lieliskas limonādes. ēdiens lēts un sakarīgs. apteksnes pieklājīgas un patīkamas. omulīgi sēžam un ķiķējam par visu. tikai tad tur uzradās kaut kādi sadzērušies idioti, kuri kļuva arvien skaļāki un skaļāki.

eventually aizvācāmies uz citu barčika dārza daļu, kur bija klusāk. overall, barčiks tiešām lielisks un, ja jūs kādreiz esat pilsētā Chrudím, ejiet uz Restaurace Na Hradbách. tur, ja kas, dod garšīgu Morāviešu pivci Litovel nevis to pārējo huiņu, ko viņi tur rajonā ražo.

barčiku vēra ciet ap vieniem, solīja vērt atkal svētdienā ap četriem. bet no paliktuves jāiet prom ap 11 jau, so nākamajā dienā ballītes orgkomiteja gāja meklēt citu barčiku. kaut kur lejā, upes otrā pusē. vienas no upēm otrā pusē eventually.

darbā viss besī, nolēmu uzrakstīt kaut ko noskaņojuma uzlabošanai. tātad, kur es tur paliku par pagājušo weekendu?

vispār tur gar upi diez gan ātri nonācām kaut kādā nesaprotamā pie-upes vasarnīcu apdzīvotā vietā. visādi dīvaini ļauži, bet vismaz sakarīgs ceļa segums iestājas diez gan drīz. lai gan, tas migājas. ir tīri jauki iet, omulīgi. ik pa brīdim taka, ik pa brīdim iela, bet viss tā mierīgi. nav pārāk karsti, ir pietiekami daudz meža, ir ko elpot. ejam. pa ceļam kaut kāda nesaprotama hipsternīca, noskatījāmies, ka tur dod aperol spritz. un es aizdomājos par to, ka, cik es saprotu, tad īsti hipsteri jau sen movojuši on prom no aperol spritz. VZ gan piezīmē, ka mēs esam vasarnīcu rajonā nekurienē, gan jau tur visi vēl oldschoolīgi.

ejam tagad jau iekšā vairāk pilsētā, bet joprojām gar upi. ir tīri jauki. Škrovád ir kaut kas dīvains, bet nav slikti. nav īsti pilsētas annoyance. bet tagad nonākam jau Slatiňany un tur ir tāda lēmuma pieņemšanas vieta. oriģinālā plānā A doma bija, ka te griežas nost un iet mežā, kāpt a steep hill, kas saucas kaķīšu kalns un tur vēl visādi kaķīšbrīnumi. bet man joprojām tā stulbā injury nav līdz galam atkopta. domājam tagad, ka it kā gribas, bet baigi neracionāli būtu to trash the ankle again. ar nelielu rūgtumiņu pret organismu, nolemjam tomēr turpināt iet gar upi.

mūs, protams, vienalga uzdzen kalnā gar kaut kādu jobanu vecu mā. laikam esot pils bijusi. whatever. neko, pastaigājam visādi gar upi. it kā pilsēta, bet nav tāda totāli annoyance. ir tīri omulīgi. un atcerieties, viņi solīja, ka piecos līs? pienāca pieci, mēs uz veloceļa pie upes, apkārt pļavas un nekuriene. un sāk nenormāli gāzt lietus. tā konkrēti pouring down. sākumā it kā zem kokiem nav tik traki, bet nu that doesn't last. pavisam drīz esam konkrēti izmirkuši. līdz paliktuvei vēl daži km.

nē nu, kaut kad jau tas lietus aprima, vēl pirms sasniedzām paliktuvi. kur, starp citu nokļūt bija tricky. tur bija jāložņā pa kaut kādiem krūmiem un aizmugures alleys, jākāpj ļoti dīvainos kalnos. un visādi jānavigē dīvaina Chrudím pilsētas nomale. bija diez gan uzjautrinoši, ja tikai nebūtu viss slapjš un auksts.

paliktuve toties manī izraisīja totālu sajūsmu savā efficiency. ļ apm. šitās bezkontaktu check in / check out vietas man ļ, ļ patīk. bet tur nez kādā sakarā bija baigi silti. neko, dušas un tā, ies meklēt barčikus. ar saukli, ka abi apvainosimies, ka būs jākāpj kaut kur lejā.

ne tikai vecpilsēta bija lejā no turienes, kur paliktuve, bet...

karoč, apstaigājām kaut kādus barčikus. tam nav āras, tur neomulīgi izskatās, Bernardnīca ir overpriced pat pēc Prāgas centru prices. Funny bar liekas dīvains, too weird. un atrodam kaut kādu ielu, kur it kā ir barčiki ar dārziem. un kaut kā nevar saprast, kā tajos dārzos tikt. apejam apkārt un nonākam pie... Lielajām Trepēm.

es zinu, zīīnu, ka es iesāku tos weekenda local historian postus un tad viss pazūd kaut kādā darbu stresu nekurienē. bet moš es savākšos darakstīt tur kaut ko arī par iepriekšējiem. šoreiz gan centīšos pagājušo weekendu.

tātad, for context, 2 nedēļas atpakaļ konkrēti sapisu vienu locītavu kājai. so šonedēļ nācās atrast trasi, kura būtu mazliet saudzīga. jo tikko atkopta locītava, negribējās to uzreiz trash-ot and put me out of action for even longer. laikaziņās solīja lietu pēcpusdienā.

aizbraucam tagad uz kaut kādu nekurieni, kaut kādā vismistiskākajā pieturā izkāpjam. Vrbatův Kostelec, jajebu. nevermind. ejam iet, nu! pie pirmā iegājiena mežā efektīvi apmaldamies. tur mainījusies taka mazliet, bet nu, attopamies uz pareizā workaround un ejam tagad uz upi. tur esot tilts. nēnuok, ja jūs to saucat par tiltu, es spēju tikai nopūsties. pārejam pāri tiltam. ejam pa mežu gar upi. dubļi, dubļi visur. tāds dubļu kvantums, ka uhti! kvalitatīvi nobrienamies pa dubļiem tur. norm noņirgušies paši. tad sanāk iet vienkārši pa mežu. likās, ka tur mazliet mierīgāk, bet nu ir dubļi. un jākāpj kalnā. stāvā. **nopūšas** tur.. vispār nebija tik slikts tas kāpiens, bet efektīvākajiem un stabilākajiem kājas punktiem... **nīgri skatās uz VZ** man kājas par īsu. besī. bet nu neko. uzkāpām, kas atliek.

tālāk tur turpinās un peļķu slaloms. VZ teica, ka sen nebija bijis. kaut ko nananā, ejam. atkal saprotam, ka te būs jālien pa kaut kādu nesaprotamu taku cauri krūmiem un nokritušiem kokiem. tur būšot tilts pāri upei (tai pašai, ja kas). iepriekšējais tilts tomēr bija tilts. te ir jobans fucking baļķis, ar dēli un baļķi, kur pieturēties. cenšoties kaut kā sauzdēt kāju, cenšos uzkāpt uz tās huiņas, kas nav nemaz tik zemu. stāvu tur, uzlikusi vienu kāju uz šaura pakāpiena, ar roku turos pie atbalsta baļķa un saku: "palīdzēsi man lūdzu tikt augšā, kaut kā, es nezinu īsti vēl kā, bet palīdzēsi?" VZ noņirdzas un piekrīt, ka nav skaidrs, no kuras puses palīdzēt. bet nu, uzkāpju uz baļķa, nīgri pāreju pāri. tur tagad jātiek lejā no tā baļķa. tur ir 3 šauršauri "pakāpieni". also, viss ir slapjš un slīd. sapratu, ka šī trase ir cilvēkiem ar garām kājām, bet mazu pēdas izmēru.

uzejam pa kalnu uz zaļo trasi tagad. tur kaut kāds nesaprotams nananā un jākāpj, jāiet pāri sliedēm. kaut kādi nesaprotami atpūtnieki pa ceļam. bet nu. ejam pa mežu. taka ir šaura, bet tīri ok. čiekuru dahuja. nu, tīri ok, līdz atkal ir jākāpj kalnā. tas nekad nebeidzas, tā kalnā kāpšana. nekad. uzkāpjam, secinam, ka skats vispār efektīvs. esam diez gan augstu. glīti, bet nu jāiet tagad pa mežu uz pilsētu Silnice. tur tāds akmeņu ceļš, paplats. visādi veļikotāji tur brauc garām. soļojam un ņirdzam par uzskaitītiem putnu būriem.

Silnicē man rodas jautājums: "ok, pohuj par pilsētām kalnā, bet nahujam viņi būvē pilsētas slīpumā?" bet nu, aiz Silnices sanāk iet pa pļavu un proper ceļu mazliet. bija kaut kādi plūmju koki, bet nu plūmes vēl nebija gatavas. nesanāca uzēst šitos. aizejot līdz Smrček jau drusku apnikusi iela. bet aiz Smrček vispār jāiet atpakaļ mežā anyway. Žumberk virzienā. nav tā, ka baigi palicis atmiņā, liekas, ka bija kaut kādi kalni, bet nekas pārāk traks. aizejam līdz zaļā trase krustojas ar zilo un tālāk pa zilo. lai izvairītos no skarba kalna.

ejot pa zilo trasi ir dahuja atkal dubļu, peļķu un dubļi, dubļi, dubļi. VZ jau sāk paust, ka apnikuši mazliet tie dubļi. it kā sen nebija bijuši, bet nupat paliek par daudz jau. nostaigājamies gar dīvainiem ezeriem. atkal kaut kādas nesaprotamas tiltveidīgas konstrukcijas. apsveram domu, ka moš Tāboras tiltu būvētāji šajā krajā praktizējas, taisa prototipus un iemēģina idejas.

starp citu, KĀ nu KĀ viņi dabū gatavu šito ierīkot purvus kalnos un slīpumos? brīžiem tā, ka slīpumā sausāk ir zemāk nekā augstāk. kas tas par voodoo science te?

bet aiz ezeriem atkal jāiet pa pļavu. tur ir dubļi un pļava. bet iešana pa zāli vismaz norm notīra apavus no trakākajiem dubļiem. vismaz tas. aizejot līdz nākamajam ezeram, tur atkal mazliet apmaldamies, bet nu jāiet kaut kādā nesaprotamā pilsētā. es nezinu, vai pilsēta ir adekvāts vārds tho. es pat nezinu vai miests ir. bet izejam tam cauri un sākas posms pa ielu / veloceļu uz Lukavice. pa ielu tomēr nav tik aizraujoši, bet vismaz nav dubļu. aizejam tagad līdz upei un uz nākamās zilās trases. iesim atkal gar upi.

zinkā, visi nobridušies dubļos un peļķēs un dubļos un peļķēs un dubļos.. nu jūs sapratāt. kaut ko pa pļavām pastaigājam, tad pa ielu kaut kādu nesaprotamu. bet ceļa malā sāk parādīties wild cherries koki, kuros ir ķirši! gatavi! bet kaut kādi miniatūri. tiešām mini, gandrīz nav salasīšanas vērti, bet ballītes orgkomiteja spītī pielasa ik pa brīdim saujas un uzēd tos anyway. tad uzradās kaut kādi margināli lielāki, bet joprojām kauliņa vairāk nekā jebkā cita.

tad jāiet atkal caur kaut kādam miestam (Koječín saucas!). aiz tā konkrēti atkal sanāk takas un pļavas un pļavas, kurās takas nav īsti iemītas, tikai teorētiskas. kaut kādā brīdī secinu, ka kedas vairs nav tik dubļainas nemaz, pa visu to zāli staigājot. ānuok, vismaz kaut kāds labums no. bet vienā no pļavām jāiet gar zirņu lauku. noplūcam mazliet zirņu pākstis, bet tur arī kaut kādi nīkulīgi. nu ok, priekš zirņiem vēl paagrs. ejam un tērgājam par džinu un džina kokteiļiem. VZ aizdomājies, kā būtu, ja džintonikā ieliktu kāreiz šitāda svaiguma zirņus! pēkšņi sajūtu tādu kā žļurkstienu zem kājas. nu tur zem zāles, izrādās ir konkrēti dubļi un slapjš. uhm, ok. kaut ko tur lavierējam, saruna nedaudz pārtrūkst. kaut kādā brīdī vispār izrādās, ka uz šīs zālainās takas axctually tek virsū ūdens / strautiņš kaut kāds. WTF? VZ sanīgrojas un aiziet iet pa blakus esošo lauku. es arī savācos aizlekt tur, jo nu, ahujeļi taisīt taku tur, kur upe, bļaķ?

also, es piezīmēšu, ka viss tas gājiens sākās pie nearly 600 m evelation un lēnā garā gāja lejup, ik pa brīdim tomēr uzdzenot vēl atkal kaut kādos kalnos atpakaļ. un te, spriežot pēc Strava, mēs esam ap 450-500m augstumā.

bet nu neko. aizejam uz normālu ceļu un turpinam sarunu par to, ka vispār džins ar aukstu earl grey tēju arī noteikti garšotu tīri norm.

nākamais miests ir Radňov, un ir vēl miniķiršu koki pa ceļam. ir pāris lēnāki km, jo ķirši! bet izejot cauri tam miestam, ejam tagad uz Květinov, kas ir nākamais punkts. atkal kaut kādas pļavas, bet tur sagaida pārsteigums!

(un tagad es iešu atpakaļ savā Mega Korp pasaulē, kur šobrīd viss ir neaprakstāmā bezcerībā un slikti.)

pēc fanua pieprasījuma un VZ arī saka, ka local historian posti glābj ziemu pārciest.

tikt uz Plačkov nav nemaz tik viegli, ja kas. īpaši, ja ņem vērā, ka sanāk braukt ar ļoti jocīgu Brno ekspresi, kurā nav pat electricity socket! nerunājot par pašām dīvainākajām kupejām, ko esmu redzējusi. (es kaut kad pamēģināšu uzgūglēt, kas tas par mistisku vlak veidu tāds :D) un tā divas stundas tajā. pēc divām stundām dod skriet uz nākamo vlak, kas ir pierastais tramvajvlak, kurš pietur pie katra staba. tur vēl kaut kādas 40 min un tad jau izlaida lekt ārā no.

ies iet, vane? ieslēdzam mapy kartes, endo un strava, ies. lepni ejam. lai pēc apmēram 10 min secinātu, ka jau aizgājām nepareizi. **nopūšas** we're getting seriously better at getting lost. sākumā, protams, kā jau parasti jāiziet cauri visādiem miestiem. ir diez gan silti, bet pūtējs vismaz drusku dzesē. tad, protams, ka jākāpj kalnā un tas viss. jāiet diez gan daudz pa lauku. tas ir mazliet kaitinoši, bet ir bijis sliktāk. šoreiz vismaz nebija kā tajā walk in the park gājienā, šoreiz visu laiku mainījās ainava un bija jestri un incanti.

vēl sanāk daudz iet tā, ka uz ceļiem ir peļķes un visur apkārt ir mazi ezeri un dīķi. secinājām, ka hiking ir pašam savs subsports - peļķu slaloms. un vēl ir tāds sauklis kā - dubļi, sāc ar vienu, brien visu dienu. nobrināmies diez gan pamatīgi. bet smieklīgi. trases neiet taisni vispār, visu laiku izmetam līkumus. bet ir jestri un izklaidējoši. kas var būt svarīgāk ta?

bet tad kaut kā sākas nebeidzamas pļavas..

Gan jau es šito aizmirsīšu proper postos, bet VZ ir hobijs skaitīt Jēzuliņus pa ceļam. Ja Hořovoces gājienā bija 8, kas ir so far the record, tad šitas ir tuvu ar 5 un vienu Jēzuliņa mini-māju, kurā kāds bija nospēris the man in question.

Kaut kādi irrigation entuziasti ir pamanījušies ierīkot purvus kalnā. How and why? VZ uzskata, ka bijusi gada sacensību tēma par.
Un šī pilsēta ir barčiku entuziasti.
Gaidiet reportus later in the week (for my only fan!).

ziniet, es bik noguru no tā local historian shit and I need a break. bet pierakstīšu tomēr vēl šito te.

arī ar visiem dubļiem, bija labs gājiens. bija kaut kādos kalnos jākāpj, bet pietiekami lēzenos. un bija jālēkā lejā pa dīvainiem stāvumiem. un mēs izgājām cauri apmēram 5 dažādiem privātiem pagalmiem, jo tur veda trase. vienā pat čuvaks savā pagalmā turēja suņus un atvainojās, ka tie mūs aprej, kamēr mēs tur cenšamies neuzkrītoši iet tālāk. bet vispār bija forši. tikai karsti un mana roka sāka sāpēt ar tetovējumu. tur nācās dažādi to notīrīt un tā. beigās pat piestājām uz pivci randomā pie-upes barčikā, jo labāk tomēr, ja ir running (clean) water. ātri izpļurkājām katrs pa pivcim un gājām breivot the last 5.6 km līdz paliktuvei.

trase over all bija the perfect combo of ahtungi (kāpelēt, lekt pāri visam kam, kāpt pāri nokritušiem kokiem, brist pa nātrēm un tas viss) un chill, kur ej patīkami gar upi vai pa mežu un ir tīri omulīgi uz brīdi. kopā nepilni 30 km.

nu, 29.37 km :D

ar paliktuvi dīvaini sanāca, jo jāiečekojas citā viesnīcā nekā mūsējā. atklājās arī, ka Pīseks ir dīvaina pilsēta, kura totāli Nemāk barčikus. it kā sabūvējuši ir, bet kaut kā tomēr nav sanācis tā īsti līdz galam. bet paliktuvē bija jauks inner garden, kur toties varēja kvalitatīvi pačillot.

nākamajā dienā mēs centāmies atrast kaut ko nebūt, kur tajā pilsētā piesēst un izbaudīt brīvdienas. bet, kad izrādījās, ka pat Kozlovna, uz kuru bija liktas lielas cerības, šajā mega karstumā dod sēdēt tikai iekšā un dārzu aizbarikādējuši, nolēmām, ka pohuj visu un aizdevāmies uz Tāboru.

un Tābora ir tāds happy place, ka nožūžojām tur līdz pat pašam pēdējam vlak uz Prāgām.

ziniet, aizbraukt uz Čimelici nav nemaz tik viegli pat ar vlak. divarpusstundas un vairāki kavējieni vlakiem un aaa. (vispār, pirms fashionable virus situācijas, ČD vlaki gandrīz nekad nekavēja. tagad es neatceros pēdējo reizi, kad biju vlakā, kurš nevienā brīdī nebija delayed. viens te nesen iedzina savu delay, bet vienalga pa vidu bija delay.)

bet nu, izkāpām no vlak Čimelicē un dosies iet iet uz Písek. kaut kā tur jānokļūst.

starp citu vēl, tāds nice to have iešanā iet ir tracking app. īpaši, ja tāds kā Endo, kur zaja ik pa kilometram pasaka, cik ātri nogāji šo km. ir jestri zajai attaisnoties, kāpēc šoreiz ilgāk nekā parasti. padomiņš, kas tam nāk klāt ir - pie iešanas iet, nekādā gadījumā nesekojiet līdzi, cik km vēl palikuši, tas grauj morāli un līdz ar to visu pārējo.

ir karsti, spoža saule, tas viss. sākumā sanāk bik pa miestiem, kurā vienā aizgājām nepareizi par tālu, jo nebijām sapratuši, ka jāiet tur, kur sanāk pa mājas pagalmu iet. bet nu, katrā gājienā it kā vienreiz jāiet pa svešu pagalmu. so we thought. bet tad jau mežs un mežā ir labi. vienīgais.. ir karsti, so. mežā ir ēna un tas ir labi, bet ārpus meža (ne-pilsētā) ir saule, bet toties atsvaidzinošs vējš. VZ tur mocījās nevarot saprast, kā ir labāk :D takas ir traktoru izbradātas un dahuja koku ir nozāģēti vispār. tur tajos mežos bijusi konkrēta traktoru ballīte laikam.

pa brīžiem ir arī dubļi. vienā peļķē nejauši iekāpu tā, ka atkal nošmulēju visu kāju. es vispār iešanā iet esmu šmucīgāka nekā VZ.
bet tad sanāk līst krūmos. pa šauru, ne sevišķi iestaigātu taku, kur zem zāles ir dubļi un peļķes.
kaķ: es gribētu redzēt tomēr, kur te droši likt kāju.
VZ: nu, jāpieņem, ka nekur nav droši!
kaķ: nu, ja nekur nav droši, tad rodas ahtungs, jo kaut kur tā kāja tomēr jāliek eventually.

brienam tur pa nātrēm un slapju zāli, peļķēm, nesaprotamiem augiem. kukaiņi ir episkos daudzumos. nobrienamies līdz upei, lai secinātu, ka... aizgājām par tālu nepareizi. visi nopūšas, kāpj atpakaļ augšā un naivi cer, ka nebūs jāiet pa trakākajiem dubļiem atpakaļ. skatoties telepurķī domīgi secinam, ka ir jālien vēl biezākos krūmos. cauri tur izlienot, atklājas strautiņš un tam pāri... es teicu, ka huiņa, ne tilts un tik tuvu Tāborai, kā varēja neiemācīties no viņiem tiltus? VZ piezīmēja, ka tas nav tilts, tā ir truba. bet nu neko, tas izdarīts. jāiet tālāk.

bet tagad pastāstīšu par savu Mega socializēšanos pirmdien!

pirmdien bija jādodas pie Rollija. citādi tas jau bija palicis mazliet absurdi - visu laiku atcelt plānus, kad tur darbi, kad tur lietus, viss vispār jau nedēļām te vilkās. neko. tātad. izlēmām tomēr pohuj visu, iztaisīsies. svētdien gan Prāgās bija gāzis norm lietus, atšķirībā no. bet nu, we're a bit pressed for time sakarā ar darbiem un Rollija schedule vakarā, un tajā, ka mums tramvaji sapisti tā, ka nav skaic, kā tikt uz vlak. VZ gūglē atrod ceļu (tieši vārdu "ceļš" viņš ar mani lietoja), ka var vēl ātrāk nokāpt pa Chuchle kalnu uz staciju tur un tad jau ātri uz Č ar vlak. visi tagad iztaisās un iet.

aizejam uz mežu, cauri pļavai, pa ceļu kā jau norm. bet kaut kādā brīdī jāiet pa zemes taku, pa kuru nevienam nekad nav ienācis prātā iet. nuok. taka ta taka. noņirdzos, ka laikam nepareizās tupeles uzvilku. taka paliek arvien šaurāka, arvien akmeņaināka, arvien dubļaināka un man sāk arvien vairāk un vairāk likties, ka tiešām vajadzēja vilkt iešanas iet tupeles nevis šitās. tur kaut kur parādās atkal zirga pakavu nospiedumi uz takas. VZ teica, ka vispār zirga pakavu nospiedumu esamība uz takas te liekas nupat slikta zīme.

spoiler alert - ir. taka paliek tikai šaurāka, tikai dubļaināka un krietni stāvāka uz leju. un zirgs tur norm dubļus vēl sataisījis tur skrienot. aaa! tas.. nebija.. ok. nē nu, nolēkājām jau lejā, kas atliek. bet nolēmām tur vairs neiet, pat, ja 1.5 km ietaupījums no parastās takas. brrr.
bet pie visa vainoju Īsto Cēloni un tas ir celtniecība uz tramvaja ielas, kā dēļ mums te transports ir abnormāls pain un misery.

vlak norm. tagad jākāpj kalnā pie Rollija. ziniet, ir bijis grūtāk kāpt tajā sūda kalnā, bet es ļ, ļ jutu to, cik sestdien nogurdināju kājas tomēr. VZ arī piekrita, ka nav tik jestri tomēr. bet nu, aizgājām pie Rollija, iekūrām ugunskuru un bijām sasodīti omulīgi. iztērgājāmies par visvisādām lietām. apņirdzāmies par visu ko. un omulīgi omulīgojām. vienīgais, ka uguns negribēja baigi norm kurties, jo visi zari bija kvalitatīvi slapji. in any case, apm ņurd un labi, ka tikām.

un health apps nez kāpēc saka 8.2 km pa pirmdienu. nopietni? nē nu ok.


cerams, ka rīt savākšos uzrakstīt par otrdienu, kurā notika Viss, ieskaitot manis tetovēšanu. jo rītvakar jādodas uz Tāboru tur apskatīt dzīvajā no Tāboras lokālo grupu Kalle. nu tur, tur, blakus Cool Place barčikam :D