bra, shoe and biscuit

Where feelings come to die

doesn't listen

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

Navigation

September 10th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
domāju, ka nevienam nebūs noslēpums, ka mani visizteiktākie dzinuļi dzīvē ir spītība un dusmas. kaut kādā ziņā, es neesmu pašnomirusi dēļ tā, ka spītība un dusmas. viss kaut kas no tā, kas dzīvē noticis / notiek dēļ spītības un / vai dusmām. bet man ir trešā diena ar kiborga roku un tāda drusku pļuk sajūta vispār.

citās ziņās, TrakZ ir totāli T un tas kārtējoreizi sāk besīt. nu kā var pa diviem gadiem nesaprast, ka te nekas nekad nav mainījies un no tā secināt, ka nekas nemainīsies arī _šoreiz_? also, kad nesanāk wink wink nudge nudge ar mani, tad pārmesties un ekspektēt, ka es savākšu viņas depr pēc viņas pēdējās zajas breakup?

toties vakar noņirdzos, ka JBJ iemācījies ar mani sarunāties "manā valodā." you know, sarcastic comments, vāji slēpta ņirgāšanās, indīgas piezīmes un totāli absurdi ieteikumi un idejas. es apm, makes me feel all warm inside, aga, still a dickhead tho.

ok, roka hurts too much. par pēdējo dienu Linzā gan esmu apņēmusies uzrakstīt kaut kad, kad fiziski varēšu. was amusing.

September 8th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
es te jau savā galvā cik cibpostus parādā, bet nu. esmu nonākusi līdz kiborga rokai atkal.

un, mīļie cibiņi, neticiet kiborgu invāzijai / revolūcijai. man kiborga stāvoklī ir ne-dominantās rokas wrist. un es ne tikai nevaru neko sarevolucionēt, bet pat traukus, bļaģ, nomazgāt.

nekas, šas atbrauks TrakZ un uztaisīs man brokastis, lai es vismaz varu sākt dzert. jo arī apgulties un gaidīt nāvi te nesanāk, jo to jobanu roku nav kur likt, nekāds miera stāvoklis te nesanāk.

August 29th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tā, kur es tur paliku, pirms aizgāju darīt the household version of chess boxing (which is working cleaning).

ā, jā. karoč, izgājām cauri tunelim, ja. tur nananā, atslābst. un tad nonācām līdz klintij. man bija jāievelk pāris elpas, lai savāktos. klints, vane. un tur jāuzkāpj vairāki caurredzami pakāpieni, lai apietu klinti pa ļ, ļ apšaubāma paskata dēļu konstrukciju, kas tā casually karājas virs upes. par laimi pakāpieni uz leju nebija caurredzami. fuf. izelpa.

tad tiek secināts, ka jāiet pa asfaltu gar kaut kādām viesu mājām, ko tur vēl. un tad tiek secināts, ka jāiet pa šo patīkamo zemes segumu augšā. kalnā. mazā nabadziņa organisms te jau viss tāds drusku peld un cieš un viss tas. bet nu ko, ahujeļi padoties un palikt viesu mā mežā? nē.

tas kalns, piezīmēšu, nekad nebeidzās. kāp tik, kāp.

pa ceļam tiek secināts, ka we're a bit behind schedule. no tā miesta vlak iet tikai viens divās stundās. VZ lietišķi secina, ja mums paveiksies, tad atlikušo distanci noejot mēs moš varam ieiet pa taisno vlakā. mazā nabadziņa organisms tāds - challenge accepted. beigās stacijā bijām 10 min pirms vlak. stacija ir.. emm.. nu tur ir māja ar nelielu patio un soliņu. pārējais viss ir zaļa zāle, blakus sliedes. tāda konkrēta perona nav. ir puķudobe, uz kuras malas apsēdāmies uzīpēt. pēkšņi ierodas vista. savās svarīgajās vistas darīšanās. patusē, nananā. tad uzrodas vēl viena vista. neko. ballītes orgkomiteja sēž uz puķdobes apmales, vēro divas vistas apdzīvotās vietas Malšice stacijā. def of norm. endo saka 17 km. real feel by VZ standards 25 km.

vilciens ierodas taurēdams. nospriedām, ka visticamāk, lai potenciālās vistas no sliedēm preventīvi nodzītu nost. bet šis vlak ir nevis kaut kāds dzeltens / sarkans nolaists tramvajs. nē. tas ir pilnīgi normāls, diez gan moderna modeļa vlak! ērts, ar kondicionieri, tas viss. visi ohujā, bet nu iekāpjam. mūs divdesmit minūtēs aizved atpakaļ uz varoņpilsētu Tábor, kur tas pietur nevis stacijā, bet uz, mūsuprāt, random sliedēm ārpus stacijas, ielas vidū, faktiski. izrādās, ka var arī tā.

izkāpjam, atjaunojam salvešu krājumus, pa ceļam ir penzija Daša, tur nomazgā dubļus un to, jāiet medīt pusdienas. man, protams, gribas vjetnamiešu ēdienu, tāpēc Cool Bar šoreiz izpaliek. bet pie vjetnamieša tiek secināts, ka tur ir ne tikai dīvains fenšujs, bet tur tā īsti nevienu neapkalpo. tiek nolemts, ka nav vērts ciest, aizies uz bāru Havana, tur moš iedos kaut ko la.

bārā Havana iedod menu čehiski, bet apteksne sāk ar mums runāt angliski. (man vispār ir drusku apnicis, ka, ja mēs savā starpā runājam importa valodā, tas nenozīmē, ka nemākam necik čehiski) bet nu, mums visiem galvā jau viss čehiski izdomāts, palūdzam pāriet tomēr uz valsts valodu. pivcis bija lieliski. bet tā elderflower un grapefruit mājas limonāde bija epic. ēdiens bija kvalitatīvs un garšīgs. pietrūka, protams, asuma, bet visu nevar gribēt laikam. tāpat kā nevar gribēt, lai pilsētas galvenajā laukumā, kura malā ir šī iestāde, nespēlē smooth jazz uz pseidoskatuves.

aizgājām tomēr uz Cool Bar arī, protams. ārā viss bija aizsēdēts, atviegloti nopūtāmies, ka ir attaisnojošs iemesls sēdēt iekšā un ļaut elektronikas industriālim tevi kratīt no iekšpuses. skumīgāk gan bija, ka pusnaktī barčiku svētdienā taisa ciet. mazliet priecīgāk, ka nīgrā zaja ielēja tomēr vēl arī pēc pusnakts. bet skumīgi, ka tikai vienu. vēl skumīgāk bija, ka neatradās neviens cits barčiks, kur aiziet pēc tam.

tagad, kā jūs uzminējāt, man jāpieķeras sahujārīt darbus un paralēli tīrīt te mā. ja domā par to chess boxing kontekstā, tad es faktiski mācos ātri pārslēgties no vienas situācijas uz pavisam citu. lūk. brīvdienu turpinājums kad nu tur.
piezīmēšu, ka at that point in time, JBJ ar mani joprojām nerunā un man neliek mieru TrakZ iebakstīšanas doma.

August 28th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tātad sestdienas vakarā pēc Kozlovnas aizgājām vienkārši uz Cool Bar, ko visi zina, ka tā ir ballītes orgkomitejas izteikti iemīļota burgernīca. tur viss bija labi - nīgra bāra zaja, purinošs elektronikas industriālis, tas viss. nu un neizbēgamie piedzērušies idioti. neko, iemalkojām pivčus. es fonā sastrīdējos ar JBJ līdz tādam, ka sajutos, ka visa vizīte atcelta. also, kas svarīgi, sāku arvien konkrētāk iegūt mazā, slimā nabadziņa organisma stāvokli. iesnas, klepus, viss pārējais. tomēr, tas nav iemesls beigt iemalkot. bet nu eventually visi nogura un gāja uz penziju Daša migt.

svētdienā pirmais pieturas punkts ir aiziet milzu dīvainu gabalu uz tuvāko aptieku, kura ir vaļā. don't get me wrong, pilsētā ir dahuja aptieku, bet svētdienās neviens apparently neslimo. un tā tālā gan jau paļaujas, ka tie, kas slimo tomēr, nomirs pa ceļam. tad aizgājām normalizēt brokastu burgerus atpakaļ uz Cool Bar. pie viena sabakstīt karti, kur aiziet iet. viss liekas dīvaini, ja ņem vērā, ka es mazais nabadziņš un ir silti, ļ silti. bet beigās tiek atrasts, ka tur sarkanā trase gar upi un tad ar vlak atpakaļ, lai nav jākāpj vēlreiz tajā drausmīgajā pilsētas Tábor kalnā. it kā bija neliela tāda sajūta, ka tas nebūs tik vienkārši, bet visi ignorē šo sajūtu un dodas.

sākumā it kā fun and games, bet tad, izrādās, jāuzkāpj killing krusta kalnā uz baznīcu, jāapiet tai un kapsētai apkārt, atpakaļ mežā. tad pa visādām dīvainām takām, vienā brīdī nepamanot bultiņu, bet nu attapāmies laicīgi kakbe. ejam tur kaut ko, nananā. nokāpjam no kalna, pārejam pāri upei uz sarkano trasi beidzot. tālāk iešana pa šauru taku gar upi. atkal lieliskais variants, kur neveiksmīgs solis pa labi un tu esi iepisies upē. otrā pusē toties stāvums uz augšu. mazā nabadziņa sakarā ik pa brīdim nākas atgādināt organismam prioritātes: vispirms neiepist upē, tad izšņaukt degunu. vēl tur bija salikti tilti un tiltiņi visur vietā un nevietā. arī, ja tie nekam īsti neiet pāri. eventually sāk parādīties arī dubļi.

kaut kādā brīdī uz šīs takas ieraugam uzrakstu "Pozor". tas mazliet strjomī, jo viss kas iešanā iet ir izdzīvots, bet nevienam nav ienācis prātā salikt brīnošas zīmes pirms tam. nu, pozor bija, jā. tur tā pussāniski jālec pa akmeņiem gar klinti un, atkal neiepišot upē. vēl vairākas reizes bija dīvainas lietas, bet nu gluži atzīmētas kā pozor nebija gan vairs. bet nu tīri kļovi bija, diez gan kluss, mierīgs, bez hjūmaņiem pārsvarā. ēna, daudz skābekļa. what's not to like. jā, smadzenei ahujenna daudz jāstrādā rēķinot, kur likt soli, bet tas piederas pie.

daudz lieliska meža, bet tad sanāk iziet uz brīdi ārā un tur ir izlikta zīme, ka tunelis pēc 500 m. es noburkšķēju, ka labāk būtu tupa pozor atkal uzlikuši nevis te pre-triggerēt klaustrofobiju. bet tunelis izrādījās samērā norm, nebija pārāk šaurs / zems un gaismu galā varēja uzreiz redzēt. lielākās šausmas, izrādās, sekoja pēc tam.

bet man tagad jāiet atpakaļ hujārīt darbus un tīrīt mā, turpinājums sekos.

August 1st, 2019

Add to Memories Tell A Friend
ir sācies šis mēnesis. šis augusta mēnesis. šī gada augusta mēnesis, no kura man ir bail. vairāku iemeslu dēļ. un katrs no tiem rosina domas par to, nāksies tomēr atrast veidu kā apvienot manu nebūšanu daļai no pasaules ar, well, pasauli.

July 23rd, 2019

Add to Memories Tell A Friend
ar šovakaru sākas pēdējās trīs ČKLST maiņas SpB. konkrēti svētki.

bettē, vispār ir tā, ka tvitterī kaut kad te kādu brīdi atpakaļ viens jūzerneims paziņoja, ka nomutējis visus "anonīmos". visādi cilvēki piekrita un tā. un es vispār drusku notriggerējos. kā rezultātā, sapratu, ka mans legal name that was chosen by other people before they even met me, man nekad nav bijis _mans_ vārds. nē nu, kā vārds ir diez gan ok, vane, bet nespēju, nekā nespēju ar to identificēties. nekad neesmu spējusi vispār. tad kaut kur pārdomās vispār sapratu, ka nav ar likumu (pagaidām) aizliegts, sociāli lietot citu vārdu. tad arī sapratu, ka vienkārši nespēju identificēties ar Proper Human name anyway. nepārprotiet, es nejūtos kā dzīvnieks vai putns, vai ķirzaka. es tā īsti neidentificējos ne ar ko, ja godīgi. es esmu kaut kāds random organisms, kurš nolikts uz pasaules.
līdz ar to. es vairs nelietošu savu legal name socially.
tie personāži, kuri nekad nav mani saukuši by my legal name, var turpināt mani saukt tieši tā, kā pieraduši.

also, pagājšnakt nogulēju apmēram 3 stundas no vietas. varbūt tā ir maza uzvara, bet tomēr uzvara, ja!
bet celties deviņos vienalga liekas nāve un mirstamais. liekas, ka jau puse dienas pagājusi. bet vēl nav pienācis pat parastais laiks ēst brokastis.

July 17th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
šī ohuja sakarā jūtos, ka jāpieraksta, ka vakar bija kas līdzīgs. tikai telepurķī. es paņēmu rokā telepurķi, unlocked the screen, atvēru whatsapp un... telepurķa Spoķiks sāka man lepni spēlēt Apollo 440. pirms kāds kaut ko - laptops bija mājās un aizmidzināts, citos devaisos mana Spoķika nav.

bet kaut kādās citās ziņās, man laikam ir pietiekami iepaticies būt the freak that I am, ka man ir ļ ok beidzot ar to, ka lielākoties cilvēkiem, generically speaking, nepatīku, nekad neesmu patikusi. (kas, savukārt, nozīmē, ja tu, dārgo lasītāj, lasi un domā, ka es tev tīri ok patīku, ja, tad ir vērts izvērtēt pašam savu inner freak.)

un man pēkšņi pieder kaktuss. ko dara ar kaktusu?

July 16th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
es jums nopietni saku, nesmejieties, bet tas jaunais Gmaila uzlabojums būs the death of me. tas jaunais sidebar, es pie tās huiņas nekad nepieradīšu, bet turpināšu un turpināšu no tā nobīties un satrūkties. un kādā pohainākā rītā, kad vajadzēs uzrakstīt emailu, tas sirds muskulis neizturēs šitos nervekļus.

July 8th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tas ir tik dīvaini, kad viss beidzot salauzts un tā atskaties uz pēdējo mēnesi, kad tas viss bijis kakbe full on, un saproti, cik šausmīgi vientuļi visu to mēnesi esi juties.

bet citās ziņās, mani šodien ļ, ļ notriggerēja ar tādu "too close to home", tā, ka drusku sarāvos izlasot.
šitāds te -
me: **doesn't eat**
stomach: **hurts**
me: **eats**
stomach: **also hurts**
me: ok, you know what, fuck you.

un taisīt spoķika listes ir tik sarežģīti.

June 27th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
mans organisms laikam kaut kā darbojas uz saules enerģijas, nav skaidrs vai manā robotā ir saules baterija, vai hlorofils beidzot atradis veidu kā mutate into mammal-type organisms, procesā zaudējot krāsu. bet nu tās jau detaļas, the thing is - es vairs nevaru pagulēt. man līdz ar to ir jauns hobijs. atnākt no barčika mājās un skatīties jūtūbē graizītos klipiņus no hispanic serčikiem, kur izgrieztas tieši konkrētā serčika konkrēto divu sieviešu attiecības, parasti tādā coming to queerness kontekstā. no visiem maniem hobijiem, kas man jebkad bijuši, šis pašai liekas visdīvainākais.

nupat aizpildīju savu spāņvalodas līmeņa noteikšanas testu. vispār nopriecājos, ka esmu saglabājusi zināšanas vēl A2 līmenī :D vakarā lesson. **ievelk elpu**

also, ārā liekas tīri patīkami dzestrs. jā, ir tikai +27.

June 14th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
vispār, pēdējās dienās daudz domāju par to, kas manā dzīvē ir mainījies, kopš es vairs neriju psihripas.
man krietni vairāk līksmības sagādā lietas, kuras man patīk.
toties lietas, kas besī, besī ar daudz lielāku jaudu, pastāstīt to nevar.

bet tā vispārīgi:
ja neskaita burbuli, zudusi vēlme iesaistīties sabiedrībā un tās dzīvē. es nejūtos kā daļa no šīs pasaules. skatos uz visu apkārt un... neko, citu pasaule.
(mind you, tas nekā neliek man justies pārākai par citiem. nekā. iespējams, ka tieši otrādi. bet nu, nodokļus maksāju, nevar man piepisties - being useless is not illegal.)

May 29th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
vēl man ir tomēr jāuzraksta, ka aizvakar Rollijam teicu teikumu, kuru nekad nebūtu iedomājusies sakām:
"If I talk about one of the cows, it's usually to the other one."

un es totāli zinu, kāpēc Dr House bija tik nīgrs. man arī tagad sāp labā kāja apmēram tajā vietā. fuck me, that's irritating AF.

May 28th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
protams, ka šodien runāt par "silto laiku" un tā ietekmi uz manu eating disorder, ir tā mazliet dīvaini, ņemot vērā, kas tur ārā par huiņu darās. bet nu.

man liekas, ka +/- visi ir kursā, vismaz visi, kuri ir ēduši ar mani kopā pēdējo gadu laikā, ka man ir dīvains eating disorder. spēju uzņemt iekšķīgi tikai tādus ēdienus, kādus mans organisms tajā konkrētajā brīdī ir ar mieru uzņemt. kas rada lieliskas situācijas, kurās mierīgi varētu nomirt badā pie pilna ledusskapja. ar varu apēst kaut ko - nop, nevar. fiziski nevar. par laimi, vairumā gadījumu (ne visos though), organisms man vēlīgi ļauj izvēlēties starp dažādām lietām. tad nu, principā, es gandrīz jebkurā sabiedriskās ēdināšanas iestādē varu kaut ko atrast, nu kaut ko. bet, piemēram, plānot ēdienreizes un pirkumus no bodes uz māju nedēļai uz priekšu - pointless. tie ēdieni, kurus organisms ir ar mieru paciest, tie mainās day to day in an unpredictable manner.

lūk. bet siltā laikā organisms, piemēram, nevēlas gandrīz neko, izņemot salātlapas un augļus. ā, nu moš sieru. bet, problēma ir tāda, ka dzīvot no salātlapām un augļiem nav īsti risinājums, jo izpaliek zināmi nutrients, kurus organisms arī vispār pieprasa un bez tiem pats sāk justies ne-ok. bet piedabūt organismu uzņemt šīs vielas ar pārtiku, nozīmētu ēst kaut ko, ko organisms negrib. bet organisms uzreiz tāds, ka nu, dude, this is not how it works, un hobana!, ieslēdz gag reflex uz visu, kas nonāk mutē, bet nav organisma pre-approved menu for the day.

un, ja kādreiz beigies šis nebeidzamais lietus, vispār būs jāizdomā kaut kādi risinājumi, kā iemānīt organismā tās vielas. īpaši, vispār, fibre.

May 13th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
otro reizi savā mūžā mocījos ar bezmiegu, līdz aizmigu un sapņoju kā mokos ar bezmiegu. to, ka mocījos ar bezmiegu pa sapņiem miegā, zinu tikai tāpēc, ka ik pa brīdim modos augšā. pret rītu bezmiega murdziņos ielavījās arī mini panikas situāciju stōriji.
abas reizes es tajā vakarā nebiju bijusi uz barčiku.
secinājums - jāiet uz barčiku.
(papildus vainoju ČKLST visā šitajā huiņā, jo es viņa dēļ neaizgāju uz barčiku vakar.)

bet labās ziņas ir tās, ka man vakar izdevās uztaisīt diez gan episki garšīgu ēdienu, kas bija balstīts uz Tom Yum pastu, ko noskōroju vjetnamiešu bodē. šis ēdiens tiešām garšoja tieši tā, kā man patīk, ka garšo taju ēdieni Lielmiestā. tas bija tik, tik fantastiski, jo man tās garšas bija tik aktīvi pietrūcis. un labi ass arī. apm ņurd.

April 29th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
ziniet kā nonāk situācijā, kurā pēc trīsdesmit gadu vecumā sēdi pie ārsta un klausies kā tev saka, ka nu neticam šitiem rādījumiem, nevar būt tādā vecumā pēkšņi uzradusies astma! ziniet? tā, ka visus gadus pirms tam vienkārši pacients nav zinājis, ka citiem (veseliem) tā nav. (nu, tādu elpošanas problēmu nav.)
Powered by Sviesta Ciba