te jums saraksts ar lietām, kas man šodien besī, varat smelties iedvesmu, vai arī nē, man ir samērā pohuj:
- viss
January 24th, 2022
June 20th, 2021
this one goes out to all polārās mitrenes. tā īsumā par vakardienu.
barčiks, ballītes orgkomiteja.
kaķ: ā o! beidzot ir zem 30 grādiem, moš kļūs svaigāks.
VZ: cik ir?
kaķ: divdesmit deviņi!
VZ **facepalmo**
citās ziņās, es atkal esmu ar kiborga roku. see current music
barčiks, ballītes orgkomiteja.
kaķ: ā o! beidzot ir zem 30 grādiem, moš kļūs svaigāks.
VZ: cik ir?
kaķ: divdesmit deviņi!
VZ **facepalmo**
citās ziņās, es atkal esmu ar kiborga roku. see current music
April 27th, 2021
tā kā man ir aizdomas, ka man ir ieviesusies jauna ādas alerģija un uz vešpulveri, no less. uznāca vēlme ierakstīt cibās!
viss šeit rakstītais ir tikai mana vienpersoniskā empīriskā day to day life pieredze bez klīniskiem pētījumiem vai profesionāliem viedokļiem!!
bet, ja ir kāds produkts, jo mega mārketē, ka tas ir anti-alerģisks un vispār basic un tur nav nekā, kam izraisīt alerģiju... manā personiskajā pieredzē tas ir kāreiz garantija, ka man uz to produktu būs alerģija. un tas var būt krēms, šampūns, vešpulveris, ziepes, jebkāds uz ādas nonākošs vai ar ādu eksplicīti saskarošs produkts. alerģiskiem cilvēkiem domātie produkti manuprāt ir domāti kā alerģiju veicinoši produkti.
ir produkti, kuriem kaut kur uz iepakojuma in very small print ir rakstīts, ka mēs šitajā produktā iztikām bez vielas x, pret ko dažiem mēdz būt alerģija - tie nav augstākminētajā produktu grupā.
in my 20s man bija mega alerģijas arī uz bio and organic products, bet pēdējos gados laikam tur kaut kas nomainījies un viņi vairs neliek bio alergēnus pie katra no šiem produktiem. bet bio / organic label still does not fill me with any amount of confidence, ka man nebūs uz to alerģija. izņēmums ir čehu brends Bione - uz viņiem man nav īsti alerģijas. viņu produktu mega efektivitāte (manas ādas kontekstā) gan nav as a given. also, their online shop is a fucking nightmare.
ja kāds produkts ir ar Vegan atzīmi, pastāv apmēram 60% iespēja, ka man uz to nebūs alerģija. produkta efektivitāte - joprojām nav garantēta. izņēmums ir vācu brends Balea. man ir alerģija uz dažiem viņu Vegan produktiem, bet nav uz dažiem produktiem bez Vegan atzīmes. tur katrs produkts ir case by case basis. arī efektivitātes jautājumā. bet, ja arī ir 60% tomēr cerība uz ne-alerģiju, ir tomēr tikai ap 20% (no 100%) iespēja, ka būs efektīvs un darīs to, ko es gribu, lai šis produkts dara.
produkti, kas ir atzīmēti kā basic product, no additives - tur man liekas, ka neviens nav pielicis klāt aktīvās vielas, kas actually dara to, ko produktam būtu jādara. also, apstiprina manas aizdomas par to, ka alergēni tomēr ir Svarīga produktu sastāvdaļa, ja tos tik bieži iekļauj basic produktos.
/rant over, ies ģērbties, lai ietu pēc otra jaunā plaukta.
viss šeit rakstītais ir tikai mana vienpersoniskā empīriskā day to day life pieredze bez klīniskiem pētījumiem vai profesionāliem viedokļiem!!
bet, ja ir kāds produkts, jo mega mārketē, ka tas ir anti-alerģisks un vispār basic un tur nav nekā, kam izraisīt alerģiju... manā personiskajā pieredzē tas ir kāreiz garantija, ka man uz to produktu būs alerģija. un tas var būt krēms, šampūns, vešpulveris, ziepes, jebkāds uz ādas nonākošs vai ar ādu eksplicīti saskarošs produkts. alerģiskiem cilvēkiem domātie produkti manuprāt ir domāti kā alerģiju veicinoši produkti.
ir produkti, kuriem kaut kur uz iepakojuma in very small print ir rakstīts, ka mēs šitajā produktā iztikām bez vielas x, pret ko dažiem mēdz būt alerģija - tie nav augstākminētajā produktu grupā.
in my 20s man bija mega alerģijas arī uz bio and organic products, bet pēdējos gados laikam tur kaut kas nomainījies un viņi vairs neliek bio alergēnus pie katra no šiem produktiem. bet bio / organic label still does not fill me with any amount of confidence, ka man nebūs uz to alerģija. izņēmums ir čehu brends Bione - uz viņiem man nav īsti alerģijas. viņu produktu mega efektivitāte (manas ādas kontekstā) gan nav as a given. also, their online shop is a fucking nightmare.
ja kāds produkts ir ar Vegan atzīmi, pastāv apmēram 60% iespēja, ka man uz to nebūs alerģija. produkta efektivitāte - joprojām nav garantēta. izņēmums ir vācu brends Balea. man ir alerģija uz dažiem viņu Vegan produktiem, bet nav uz dažiem produktiem bez Vegan atzīmes. tur katrs produkts ir case by case basis. arī efektivitātes jautājumā. bet, ja arī ir 60% tomēr cerība uz ne-alerģiju, ir tomēr tikai ap 20% (no 100%) iespēja, ka būs efektīvs un darīs to, ko es gribu, lai šis produkts dara.
produkti, kas ir atzīmēti kā basic product, no additives - tur man liekas, ka neviens nav pielicis klāt aktīvās vielas, kas actually dara to, ko produktam būtu jādara. also, apstiprina manas aizdomas par to, ka alergēni tomēr ir Svarīga produktu sastāvdaļa, ja tos tik bieži iekļauj basic produktos.
/rant over, ies ģērbties, lai ietu pēc otra jaunā plaukta.
March 12th, 2021
te nesen kaut kādas FB memes iespaidā aizgāju pagūglēt, kas ir tā izslavētā sleep hygiene, ko te visi promotē pēkšņi. tur visi slimi?? es pat neko nekomentēšu par ēšanu / alkoholu / cig / ekrānu nelietošanu pirms miega, jo šitā svētā četrvienība seems to be The Solution for every fucking thing in your life. iespējams, ka risina arī problēmas ar banku un to, ka supermārketā nevar nopirkt mazu iepakojumu ar perishables. (also, implies daytime drinking as the way to go.)
bet šitā te, miega rutīna. spiest sevi katru dienu iet migt vienā un tajā pašā laikā un celties vienā un tajā pašā laikā un pa vidu būt visu to laiku migā. ar varu bezmaz. un katru dienu, neatkarīgi no tā, kāda diena tā ir. nez kāpēc kaut kāds sarkans karogs plīvo par tādu kā nojautu, ka tas viss neiet kopā ar padomiņu, ka nedrīkst migā vāļāties ilgi nomodā, domāt stulbas domas, un vispār darīt migā kaut ko, kas nav sekss vai gulēšana.
oh well. un vispār esiet visi tas average hūmanis, kam arī ķermeņa formas ir tieši tādas, kā drēbju ražotāju izmēri saka, ka jums ir.
bet šitā te, miega rutīna. spiest sevi katru dienu iet migt vienā un tajā pašā laikā un celties vienā un tajā pašā laikā un pa vidu būt visu to laiku migā. ar varu bezmaz. un katru dienu, neatkarīgi no tā, kāda diena tā ir. nez kāpēc kaut kāds sarkans karogs plīvo par tādu kā nojautu, ka tas viss neiet kopā ar padomiņu, ka nedrīkst migā vāļāties ilgi nomodā, domāt stulbas domas, un vispār darīt migā kaut ko, kas nav sekss vai gulēšana.
oh well. un vispār esiet visi tas average hūmanis, kam arī ķermeņa formas ir tieši tādas, kā drēbju ražotāju izmēri saka, ka jums ir.
February 17th, 2021
šodienas topikā - es gribu pīpēt.
man kopš vakardienas apmēram 12 dienā (so, šobrīd, kad es rakstu, sanāk diez gan tuvu pie 24 h back) ir par vienu zobu mazāk. **ielej puskaroti zupas mutē** tas nozīmē, ka es dažas dienas nedrīkstu dzert alkoholiskos dzērienus un smēķēt. smēķēt jebko. es zinu, ka smēķēt mūsdienās civilizētā sabiedrībā ir fuj un ew un tā dara tikai nekulturāli un neizglītoti cilvēki. also fuj. bet man ir pohuj. man patīk smēķēt un tas ir my fave vice in this misery called life. pāris dienu nedzeršanas session man nav nekas pārāk pārsteidzošs, man tomēr ir 4 tetovējumi. es kursā un man ir efektīvas coping techniques :D bet nu šim nepīpēšanas notikumam nācās sagatavoties morāli, fiziski un praktiski.
tā kā es zinu, ka man nāksies nepīpēt pāris dienas, es, visa tāda validated by VZ, sapirkos mīkstus našķus / ēdienus. ko konstanti patērēt. jo nu, kaut kā šis laiks ir jāizcieš.
aizgāju uz paikas bodi un sapratu vienu tādu interesantu lietu. tā kā es esmu kursā un gatava tam, ka es nepārtraukti rīšu pāris dienas, es varu normāli un apzināti izvēlēties, ko tieši norīties. un tā es gāju pa bodi un visa lepni krāmēju grozā dažādu ēdienu grupu mīkstākās verijas. es centos tā, lai man tur būtu pēc iespējas dažādāki produkti. sākot ar vīnogām, turpinot ar avocado, mīksto sieru, aplejamām zupām, vārītām bietēm, kartfeļu salātu un kārtainās mīklas siera našķiem un vēl visu ko pēc iespējas dažādāku.
nolēmu vispār pilnīgi vispār atmest savu eating disorder for this time, jo konkrēti ciešanu šobrīd pietiek pārpārēm anyway.
so far kakbe strādā, jo 1) apziņa, ka uzņemu organismam dažas tur noderīgas vielas, kuras ikdienas ED dzīvē sanāk mazāk nekā vajadzētu, 2) visi zina, ka tas ir Ļ Islaicīgi.
protams, varu tikai nopriecāties par efektivitāti tam visam. tas, kas mani mazliet raizē ir tas, kad varēšu atsākt normāli pīpēt. ar kādu tieši jaudu visas manas ēdiena problemātikas atgriezīsies.
man kopš vakardienas apmēram 12 dienā (so, šobrīd, kad es rakstu, sanāk diez gan tuvu pie 24 h back) ir par vienu zobu mazāk. **ielej puskaroti zupas mutē** tas nozīmē, ka es dažas dienas nedrīkstu dzert alkoholiskos dzērienus un smēķēt. smēķēt jebko. es zinu, ka smēķēt mūsdienās civilizētā sabiedrībā ir fuj un ew un tā dara tikai nekulturāli un neizglītoti cilvēki. also fuj. bet man ir pohuj. man patīk smēķēt un tas ir my fave vice in this misery called life. pāris dienu nedzeršanas session man nav nekas pārāk pārsteidzošs, man tomēr ir 4 tetovējumi. es kursā un man ir efektīvas coping techniques :D bet nu šim nepīpēšanas notikumam nācās sagatavoties morāli, fiziski un praktiski.
tā kā es zinu, ka man nāksies nepīpēt pāris dienas, es, visa tāda validated by VZ, sapirkos mīkstus našķus / ēdienus. ko konstanti patērēt. jo nu, kaut kā šis laiks ir jāizcieš.
aizgāju uz paikas bodi un sapratu vienu tādu interesantu lietu. tā kā es esmu kursā un gatava tam, ka es nepārtraukti rīšu pāris dienas, es varu normāli un apzināti izvēlēties, ko tieši norīties. un tā es gāju pa bodi un visa lepni krāmēju grozā dažādu ēdienu grupu mīkstākās verijas. es centos tā, lai man tur būtu pēc iespējas dažādāki produkti. sākot ar vīnogām, turpinot ar avocado, mīksto sieru, aplejamām zupām, vārītām bietēm, kartfeļu salātu un kārtainās mīklas siera našķiem un vēl visu ko pēc iespējas dažādāku.
nolēmu vispār pilnīgi vispār atmest savu eating disorder for this time, jo konkrēti ciešanu šobrīd pietiek pārpārēm anyway.
so far kakbe strādā, jo 1) apziņa, ka uzņemu organismam dažas tur noderīgas vielas, kuras ikdienas ED dzīvē sanāk mazāk nekā vajadzētu, 2) visi zina, ka tas ir Ļ Islaicīgi.
protams, varu tikai nopriecāties par efektivitāti tam visam. tas, kas mani mazliet raizē ir tas, kad varēšu atsākt normāli pīpēt. ar kādu tieši jaudu visas manas ēdiena problemātikas atgriezīsies.
January 5th, 2021
mīļo dienasgrāmatiņ, vai tu gribi zināt kā man šodien diena?
garš stāsts īss - man piegādāja akmeņus (daļu slapjus for some reason), sapisu atkal roku un esmu kiborgs, I love my job, I hate my job, kā lai piezvana uz iestādi, ja man visa diena (darba) zvanos un rociņturēšanās, bet vismaz zvēriņam patīk akmeņu iepakojums.
garš stāsts īss - man piegādāja akmeņus (daļu slapjus for some reason), sapisu atkal roku un esmu kiborgs, I love my job, I hate my job, kā lai piezvana uz iestādi, ja man visa diena (darba) zvanos un rociņturēšanās, bet vismaz zvēriņam patīk akmeņu iepakojums.
January 1st, 2021
Rīts kā jau rīts, koturdaudz par datumiem un kalendāriem, ir tādas lietas kā learn something new every day un arī tā, ka no time like present. Tad nu, pēc pāris stundu miega, ap sešiem nolēmu celties un Rīkoties. Rīta cēlienā, kas skaitoties produktīvākais, tagad iepazīstos ar emergency dentist services Prāgās. So far mans biggest excitement ir ar gūgles transleiteri lasīt un aizpildīt divas papīra formas. Lai gan tas, ka te tāda lieta kā reception poliklīnikās nepastāv, arī padara izjūtas mazliet asākas un rada tādu kā survival exploration exp. Pagaidām valodas barjera not really an issue. Bet tuvākajā nākotnē paredzu yet unknown levels of funsies.
UPD.: te, uzgaidāmajā gaitenī visus izsēdina pa gabalu vienu no otra. Diez gan smieklīgi mazliet norāj par pulcēšanos. Un līdzgājējus vispār sūta nahuj gaitenī, lai drūzmējas tur. Tbh, līdzgājējs so far tikai vienam pacientam. Laikam ne visiem liekas, ka rīta cēlienā jādodas iepazīties ar visādām iestādēm, kids these days.
UPD 2.: ok, pati zobākste vispār pietiekami runāja angliski, lai es saprastu, kas ar mani te tiek darīts. Visi bija jauki un patīkami. Es pat tā īsti neapraudājos. Lai gan, kad man māsiņa atnāca uz brīdi pieturēt galvu, kamēr zobākste tur Dara, bija savdabīgas izjūtas.
Man nav skaidrs, kāpēc tik dahuja ļaužu uz ielām, considering pulksteņa rādījumus.
Un es nekad dzīvē neesmu bijusi tik priecīga, ka jāvalkā maskas visur. Tas ir pēc-zobārsta labākais aksesuārs, recommend.
UPD.: te, uzgaidāmajā gaitenī visus izsēdina pa gabalu vienu no otra. Diez gan smieklīgi mazliet norāj par pulcēšanos. Un līdzgājējus vispār sūta nahuj gaitenī, lai drūzmējas tur. Tbh, līdzgājējs so far tikai vienam pacientam. Laikam ne visiem liekas, ka rīta cēlienā jādodas iepazīties ar visādām iestādēm, kids these days.
UPD 2.: ok, pati zobākste vispār pietiekami runāja angliski, lai es saprastu, kas ar mani te tiek darīts. Visi bija jauki un patīkami. Es pat tā īsti neapraudājos. Lai gan, kad man māsiņa atnāca uz brīdi pieturēt galvu, kamēr zobākste tur Dara, bija savdabīgas izjūtas.
Man nav skaidrs, kāpēc tik dahuja ļaužu uz ielām, considering pulksteņa rādījumus.
Un es nekad dzīvē neesmu bijusi tik priecīga, ka jāvalkā maskas visur. Tas ir pēc-zobārsta labākais aksesuārs, recommend.
August 5th, 2020
... nē nu. kādas ir opcijas? mēģināt izlīst cauri rožu laukam ir nereāli. tur var tikai sapīties staipekņos un nomirt, jo nekur netiec. iet atpakaļ liekas neproduktīvi nupat. so - paliek lauzties cauri egļārijam. tas tā, runājot par to, ka vienmēr ir izvēles, īpaši, ja rožu romantika. aaa! mirstiet.
neko, laužamies un lavamies cauri egļārijam. laužamies tā un šitā. besis upon besis. kāpt pāri, līst zem, līst cauri, līst cauri un kāpt pāri, dažādas darbības tajā izteikti biezajā egļārijā. WTF is with people, kā var egļāriji vispār patikt? tur.. skujas duras visur, pilns kukaiņu un zirnekļu tīkli vienmēr ir acu augstumā, viss skrāpē un au. kad beidzot pamanam taku, tad starp mums un taku ir nātru lauks. šajā brīdī tiešām gribas visu un visus pasūtīt nahuj. bet nu, kur tu meža vidū kādu aizsūtīsi? ies pa taku, vai.
atvieglojums par iešanu pa taku bija salīdzinoši īss, jo drīz vien taka kļuva par aizaugušu šausmu. pret šo brīdi VZ jau ir uz kaut kādas izmisuma robežas, savās ilgās pēc asfalta. un man arī ir sajūta, ka kājām vairs nav ādas, viss ir totāli saskrāpēts un sadurts un au. neko, brieniet, ļauži, brieniet BRAVE ļauži atpakaļ zālē. tad taka... well. pazūd. vispār. skatoties kartēs, būtu jāizdara pagrieziens pa kreisi. skatoties uz to, tur ir tikai un vienīgi jauns, bļaģ, fucking biezs egļārijs. ballītes brave orgkomiteja nolamājas, paskatās apkārt un secina, ka blakus egļārijam ir labības lauks.
es atvainojos labības lauka īpašniekiem, bet mēs, godvārds, gājām pa pašu malu, cik nu varējām. jo, lai kā nesūrstētu kājas pa zāli un labību, vēliens egļārijs te nevienam vairs nebija pa spēkam. tas būtu bijis jau way above "brave". gājām gājām, domīgi domājot par to, ka kaut kā atpakaļ uz takas nāksies tikt. un tad tur bija izgāzies bērzs! o! un aiz bērza, izrādās, norm taka atpakaļ uz taku, kas arī jau bija atkal norm taka. fuck me, tā arī varēja?
vispār, viss šis exp noved mani atkal pie padomiņa - ja jūs apmaldaties mežā un nav diez ko obvious nekas par, kā tikt uz takas, jaysus, Ejiet Atpakaļ, kur pēdējoreiz točna bijāt uz trases. un work from there. nedariet kā mēs. ticiet man, egļārija exp nav tā damage vērta.
bet nu, taka, zāle. zemāka zāle, nav vairs līdz ceļiem. uhh. tas vien jau liekas uzvara. lauks, kalns, purvs, upes, strauti, purvs, nesaprotamās irrigation systems. lauki upon lauki un pļavas, visapkārt, bļaģ, pļavas ar purviem kalnā 450 m augstumā. kas visiem nahuj kaiš? kas tas par lokālo hobiju? bet nu, kaut kādā brīdī tiekam iet pa ceļu. jūs nespējat iztēloties VZ grimasi un... neaprakstāmo emociju gammu. hello, miests Poděbaby.
tur kādu brīdi jāiet pa ielu, bet trase dzen ieiet mežā, izmest līkumu. aizejot līdz līkumam, saprotam, ka nevis mežā, bet pa pļavu nobristies dzen. no. not today. ejam lepni pa ielu. asfalts! asfalts ir bliss. (tho, my fave ceļa segums ir milzu betona plāksnes, not even sure why, just like walking on them.) tad atkal mūs dzen mežā, bet tur draud vēl pļavas. visi nolemj, ka ir noguruši, viss besī, kājas tiek sajustas aktīvi un vairāk nekā gribētos. vairāk nekā pierasts, pat. un lepni iesoļojam Havlíčkův Brod, urā.
kaut kādā brīdī trase grib, lai mēs metamies pāri sētai uz vilciena sliedēm. visi nopūšas. gribētos, lai tie trašu zīmētāji tomēr savācas un reizēm pačeko, kas nu kur mainījies un izdara corrections kartē un uzzīmētajās strīpiņās / bultiņās. ok? var? ok, es arī varu, bet par ļoti adekvātu samaksu, ja!
un te pienāk tas brīdis, kurā, ejot pa pilsētu uz lokālo Žižkovu, kur ir mūsu paliktuve, es saprotu, ka asinis un skrāpējumi ir huiņa un pffft no big deal. es te esmu efektīvi sapisusi vienu saiti virs potītes. this. šī ir tā trauma, uz kuru es te atsaucos pie jaunāko gājienu aprakstiem. un, jūs uzminējāt, protams, ka lokālā Žižkova ir fucking kalnā. un vecpilsēta, kur iesim malkot dzērienus pēc nomazgāšanās, ir lejā. good luck to me, you, and be kind to animals. eh.
28.62 km saka Strava. Elevation gain 463 m. moving time 4:51:31
---
tātad, current cibpostu parādu liste up to date: Havlíčkův Brod barčiku exp, Olomouc trips, Kutna Hora barčiki, sestdienas gājiens uz Dobřichovice, svētdienas gājiens ar salīšanu apkārt kalnam un stāsts par prosecco spaini.
neko, laužamies un lavamies cauri egļārijam. laužamies tā un šitā. besis upon besis. kāpt pāri, līst zem, līst cauri, līst cauri un kāpt pāri, dažādas darbības tajā izteikti biezajā egļārijā. WTF is with people, kā var egļāriji vispār patikt? tur.. skujas duras visur, pilns kukaiņu un zirnekļu tīkli vienmēr ir acu augstumā, viss skrāpē un au. kad beidzot pamanam taku, tad starp mums un taku ir nātru lauks. šajā brīdī tiešām gribas visu un visus pasūtīt nahuj. bet nu, kur tu meža vidū kādu aizsūtīsi? ies pa taku, vai.
atvieglojums par iešanu pa taku bija salīdzinoši īss, jo drīz vien taka kļuva par aizaugušu šausmu. pret šo brīdi VZ jau ir uz kaut kādas izmisuma robežas, savās ilgās pēc asfalta. un man arī ir sajūta, ka kājām vairs nav ādas, viss ir totāli saskrāpēts un sadurts un au. neko, brieniet, ļauži, brieniet BRAVE ļauži atpakaļ zālē. tad taka... well. pazūd. vispār. skatoties kartēs, būtu jāizdara pagrieziens pa kreisi. skatoties uz to, tur ir tikai un vienīgi jauns, bļaģ, fucking biezs egļārijs. ballītes brave orgkomiteja nolamājas, paskatās apkārt un secina, ka blakus egļārijam ir labības lauks.
es atvainojos labības lauka īpašniekiem, bet mēs, godvārds, gājām pa pašu malu, cik nu varējām. jo, lai kā nesūrstētu kājas pa zāli un labību, vēliens egļārijs te nevienam vairs nebija pa spēkam. tas būtu bijis jau way above "brave". gājām gājām, domīgi domājot par to, ka kaut kā atpakaļ uz takas nāksies tikt. un tad tur bija izgāzies bērzs! o! un aiz bērza, izrādās, norm taka atpakaļ uz taku, kas arī jau bija atkal norm taka. fuck me, tā arī varēja?
vispār, viss šis exp noved mani atkal pie padomiņa - ja jūs apmaldaties mežā un nav diez ko obvious nekas par, kā tikt uz takas, jaysus, Ejiet Atpakaļ, kur pēdējoreiz točna bijāt uz trases. un work from there. nedariet kā mēs. ticiet man, egļārija exp nav tā damage vērta.
bet nu, taka, zāle. zemāka zāle, nav vairs līdz ceļiem. uhh. tas vien jau liekas uzvara. lauks, kalns, purvs, upes, strauti, purvs, nesaprotamās irrigation systems. lauki upon lauki un pļavas, visapkārt, bļaģ, pļavas ar purviem kalnā 450 m augstumā. kas visiem nahuj kaiš? kas tas par lokālo hobiju? bet nu, kaut kādā brīdī tiekam iet pa ceļu. jūs nespējat iztēloties VZ grimasi un... neaprakstāmo emociju gammu. hello, miests Poděbaby.
tur kādu brīdi jāiet pa ielu, bet trase dzen ieiet mežā, izmest līkumu. aizejot līdz līkumam, saprotam, ka nevis mežā, bet pa pļavu nobristies dzen. no. not today. ejam lepni pa ielu. asfalts! asfalts ir bliss. (tho, my fave ceļa segums ir milzu betona plāksnes, not even sure why, just like walking on them.) tad atkal mūs dzen mežā, bet tur draud vēl pļavas. visi nolemj, ka ir noguruši, viss besī, kājas tiek sajustas aktīvi un vairāk nekā gribētos. vairāk nekā pierasts, pat. un lepni iesoļojam Havlíčkův Brod, urā.
kaut kādā brīdī trase grib, lai mēs metamies pāri sētai uz vilciena sliedēm. visi nopūšas. gribētos, lai tie trašu zīmētāji tomēr savācas un reizēm pačeko, kas nu kur mainījies un izdara corrections kartē un uzzīmētajās strīpiņās / bultiņās. ok? var? ok, es arī varu, bet par ļoti adekvātu samaksu, ja!
un te pienāk tas brīdis, kurā, ejot pa pilsētu uz lokālo Žižkovu, kur ir mūsu paliktuve, es saprotu, ka asinis un skrāpējumi ir huiņa un pffft no big deal. es te esmu efektīvi sapisusi vienu saiti virs potītes. this. šī ir tā trauma, uz kuru es te atsaucos pie jaunāko gājienu aprakstiem. un, jūs uzminējāt, protams, ka lokālā Žižkova ir fucking kalnā. un vecpilsēta, kur iesim malkot dzērienus pēc nomazgāšanās, ir lejā. good luck to me, you, and be kind to animals. eh.
28.62 km saka Strava. Elevation gain 463 m. moving time 4:51:31
---
tātad, current cibpostu parādu liste up to date: Havlíčkův Brod barčiku exp, Olomouc trips, Kutna Hora barčiki, sestdienas gājiens uz Dobřichovice, svētdienas gājiens ar salīšanu apkārt kalnam un stāsts par prosecco spaini.
August 4th, 2020
davaj par ķiršiem!
tātad stāsts sākas te un turpinās turpinās te.
izejot cauri tam miestam, kur bija tie mazie, mazie ķirši. ejam tagad uz to Květinov, kas ir nākamais miests pa ceļam uz Havličkův Brod.
kaut ko it kā jāizbrienas atkal pa pļavām un zāli, kur taka ir tikai teorētiski. praktiski ir zāle, bet mazliet arī kaut kādas straumītes un purvs. es nesaprotu, tos purvus kalnos 500 m augstumā. bet tad iziet uz vairāk tā kā ielas un tur pa ceļam pēkšņi ir Proper Ķiršu koki! ķirši ir gatavi, normāla izmēra, saldi un skābi, kā nu kurā kokā. bet lieliski un garšīgi. sāk rasties vēlme tos sabāzt pilnas kabatas un vispār visu. jo saujās salien tik, cik salien. efektīvi sarijamies ķiršus un lipīgām rokām un mutēm apm iesoļojam Květinov. (vārds květy nozīmē ziedus.) izejam cauri un tagad jāiet uz nākamo miestu, kas pa ceļam. kaut kāda pārapdzīvotība te gandrīz.
un atkal ir pļavas, purvi kalnos, nesaprotami purvi, kas ir tekošas straumītes gandrīz vai augšā kalnā. un lejā ir sausāks un tad upīte. upes tur arī upon upes. nesaprotami. staigājam pa pļavām gar mežmalu un dīvainiem laukiem, kuru daļas ir totāli norobežotas no pārējā, jo tur aug kaut kas, kas nav zāle. 450 m augstumā. **nopūšas** tas bija freaky. ilgi un dikti apspriedām, cik centuries / generations te ieguldījuši savus talantus, lai iemācītos šitos trikus. vēl mazliet ķiršu, bet nu tas kaut kā apsīkst, kamēr aizejam uz Michalovice.
izejam tur cauri un atkal kaut kādai pļavai cauri kāpjam atkal vairāk lejup. kaut kur ir jāizdara straujš pagrieziens pa labi. bet pļavas un mazliet koku un trašu atzīmētāji nav papūlējušies savilkt strīpiņas tā, lai cilvēki spētu noorientēties. un nu, ejam tagad gar kaut kādu meža strīpu un runājam, ka gribētos tomēr vairāk skaidrības. līdz kaut kādā brīdī sāk pielekt, ka.. mums jāiet drusku savādākā virzienā. vairāk tur pa labi nekā te taisni. tur, protams, nav pilnīgi nekādas takas. nekādas takas, bet toties ir brikšņi un kalns. egles. dahuja egles. kaut ko mēģinam improvizējot tikt atpakaļ uz takas. tā ir tur... tur augšā kaut kur. aaaa.
jobans egļārijs. nerekomendēju. izplosamies tur kaut kur un it kā takai jābūt vēl tur drusku augstāk. tikai drusku. bet šajā konkrētajā vietā ir biezs un mežonīgs egļārijs. un tur, kur būtu tupa virzienā uz augšu, tur ir rozes. jobanas, fucking, rozes. saaugušas. rozes sastaipījušas savus staipekņus biezā slānī pa milzu laukumu. es it kā mēģinu brist cauri. bet rozes in combo ar to, ka kāpju augšā kalnā, it's not working. kaut kādā brīdī man kājās ir sadūrušies vairāki rožu zari un es saprotu, ka esmu tajā augā tupa iesprūdusi. pastāstiet vēl par rožu romantiku.
griežamies apkārt un cenšamies izpiņķerēties no tā jobana staipekņa, bļaģ. fucking aaaa! dzīve kā fucking rožu, bļaģ, dārzs. izrauju no kājām visus dzeloņus, nolemju, ka nav pārāk traki asiņošana, lai stātos un kaut ko kakbe mēģinātu te apkopt. skatamies apkārt visādi un mēģinam saprast, nu wtf tagad darīt vispār?
tātad stāsts sākas te un turpinās turpinās te.
izejot cauri tam miestam, kur bija tie mazie, mazie ķirši. ejam tagad uz to Květinov, kas ir nākamais miests pa ceļam uz Havličkův Brod.
kaut ko it kā jāizbrienas atkal pa pļavām un zāli, kur taka ir tikai teorētiski. praktiski ir zāle, bet mazliet arī kaut kādas straumītes un purvs. es nesaprotu, tos purvus kalnos 500 m augstumā. bet tad iziet uz vairāk tā kā ielas un tur pa ceļam pēkšņi ir Proper Ķiršu koki! ķirši ir gatavi, normāla izmēra, saldi un skābi, kā nu kurā kokā. bet lieliski un garšīgi. sāk rasties vēlme tos sabāzt pilnas kabatas un vispār visu. jo saujās salien tik, cik salien. efektīvi sarijamies ķiršus un lipīgām rokām un mutēm apm iesoļojam Květinov. (vārds květy nozīmē ziedus.) izejam cauri un tagad jāiet uz nākamo miestu, kas pa ceļam. kaut kāda pārapdzīvotība te gandrīz.
un atkal ir pļavas, purvi kalnos, nesaprotami purvi, kas ir tekošas straumītes gandrīz vai augšā kalnā. un lejā ir sausāks un tad upīte. upes tur arī upon upes. nesaprotami. staigājam pa pļavām gar mežmalu un dīvainiem laukiem, kuru daļas ir totāli norobežotas no pārējā, jo tur aug kaut kas, kas nav zāle. 450 m augstumā. **nopūšas** tas bija freaky. ilgi un dikti apspriedām, cik centuries / generations te ieguldījuši savus talantus, lai iemācītos šitos trikus. vēl mazliet ķiršu, bet nu tas kaut kā apsīkst, kamēr aizejam uz Michalovice.
izejam tur cauri un atkal kaut kādai pļavai cauri kāpjam atkal vairāk lejup. kaut kur ir jāizdara straujš pagrieziens pa labi. bet pļavas un mazliet koku un trašu atzīmētāji nav papūlējušies savilkt strīpiņas tā, lai cilvēki spētu noorientēties. un nu, ejam tagad gar kaut kādu meža strīpu un runājam, ka gribētos tomēr vairāk skaidrības. līdz kaut kādā brīdī sāk pielekt, ka.. mums jāiet drusku savādākā virzienā. vairāk tur pa labi nekā te taisni. tur, protams, nav pilnīgi nekādas takas. nekādas takas, bet toties ir brikšņi un kalns. egles. dahuja egles. kaut ko mēģinam improvizējot tikt atpakaļ uz takas. tā ir tur... tur augšā kaut kur. aaaa.
jobans egļārijs. nerekomendēju. izplosamies tur kaut kur un it kā takai jābūt vēl tur drusku augstāk. tikai drusku. bet šajā konkrētajā vietā ir biezs un mežonīgs egļārijs. un tur, kur būtu tupa virzienā uz augšu, tur ir rozes. jobanas, fucking, rozes. saaugušas. rozes sastaipījušas savus staipekņus biezā slānī pa milzu laukumu. es it kā mēģinu brist cauri. bet rozes in combo ar to, ka kāpju augšā kalnā, it's not working. kaut kādā brīdī man kājās ir sadūrušies vairāki rožu zari un es saprotu, ka esmu tajā augā tupa iesprūdusi. pastāstiet vēl par rožu romantiku.
griežamies apkārt un cenšamies izpiņķerēties no tā jobana staipekņa, bļaģ. fucking aaaa! dzīve kā fucking rožu, bļaģ, dārzs. izrauju no kājām visus dzeloņus, nolemju, ka nav pārāk traki asiņošana, lai stātos un kaut ko kakbe mēģinātu te apkopt. skatamies apkārt visādi un mēģinam saprast, nu wtf tagad darīt vispār?
June 16th, 2020
pēc iepriekšējā gājiena VZ teica, ka grib boring walk. meklējām maršrutus, kas būtu as plakani as possible. atradām un pieseivojām visādus ne tik plakanus, bet tad es atradu vienu totāli plakanu. divciparu altitude profile un pa mežu. likās, ka būs bliss! walk in the park, y'know!
walk in the park.
ar visādiem nesaprotamiem vlak aizbraucām uz ļ dīvainu pieturu ar nosaukumu Čermná nad Orlicí un gājām uz Hradec Králové. starp citu, Hradec Králové ballītes orgkomiteja bija bijusi pa ziemu, secinājuši, ka kakbe pilsēta pat un tā. tāpēc likās sekjūri tur attapties. gan jau bodes būs vaļā, barčiki, tas viss.
izkāpjam tagad tai nesaprotamajā miestā un drīz vien lepni iesoļojam mežā. izvelkam līdzpaņemtās maizes un ejot ēdam brokastis. starp citu - te padomiņš, kuru aizmirsu iepriekš pierakstīt. padomiņš no VZ un es tam totāli piekrītu - Nestājieties Atpūsties. nopietni. katra atpūtas pauze samazina iespēju, ka aiziesiet līdz destination. katra. atpūta. I know, sounds counterintuitive, bet tā tiešām ir. un tā ir tāpēc, ka atkal uzsākt atkal un atkal ir daudz grūtāk nekā turēt steady pace. te es arī piebildīšu, ka turēt somewhat steady pace where possible, arī ir labs papildinājums šim padomiņam no VZ.
sākumā tur sanāk iziet cauri visādiem miestiem, kuriem braucām cauri ar vlak. norm. nē nu, nav norm, jo nosaukumi visiem bija feispalmi upon feispalmi. bet nu pohuj. laikapstāklī solīja totālus thunderstorms un karsti. so far spīd spožs prožektors un ir gandrīz vai grūti elpot no silti. bet kaut kādā brīdī dod atkal iet atpakaļ mežā. starp citu, viss ceļš, nuok, gandrīz viss, bet viss ceļš līdz pilsētai bija pa vienu un to pašu trasi. bōring.
kaut kādā brīdī ejam gar mežu un es pamanīju dzeltenu taureni, kurš aktīvi visādi plivinājās pakaļ VZ, dažādos veidos aplidojot viņa mugursomu un tā. norādīju VZ, ka viņam seko taurenis. VZ nofrīkojās, es noņirdzos. bet, kamēr noņirdzos, man kaut kāds raibs taurenis pa kājām samaisījās un es gandrīz paklupu.
iegājām iekšā mežā. mežā it kā kļova, ka var elpot un tā. bet nu, čiekuri, akmentiņi un koki neapnīk only for so long. kaut kur pie divdesmitā km vispār viss sāk apnikt. un nav īsti nekā incanta, ko paskatīties, te būtu noderējuši tie gleznainie skati vispār. ap 24 km man sāk konkrēti besīt tas, ka jāiet pa mazakmentiņu takām. troksnis besī un tomēr iešanas process mazliet mazāk efektīvs, bet pa visiem tiem km jau savācas. un nu, tāds bija viss - bōring un apnicīgi. visu laiku viens un tas pats skats un meh. tad man ap 27 km kaut kur sāka sāpēt mugura tā, ka nācās piestāt un ātri ierīt painkillerus, kuri anyway nepalīdzēja.
kaut kādā citā brīdī the thunderstorm atradās mums ļoti, ļoti tuvu, to varēja dzirdēt un just gaisa smaržā, bet līdz mums tomēr nenonāca. VZ teica, ka esam bezjēdzīgi notērējuši dahuja luck uz šito.
kā gājām tālāk un pilsētu uzrakstīšu vēlāk, man tagad meetings darbos būs.
walk in the park.
ar visādiem nesaprotamiem vlak aizbraucām uz ļ dīvainu pieturu ar nosaukumu Čermná nad Orlicí un gājām uz Hradec Králové. starp citu, Hradec Králové ballītes orgkomiteja bija bijusi pa ziemu, secinājuši, ka kakbe pilsēta pat un tā. tāpēc likās sekjūri tur attapties. gan jau bodes būs vaļā, barčiki, tas viss.
izkāpjam tagad tai nesaprotamajā miestā un drīz vien lepni iesoļojam mežā. izvelkam līdzpaņemtās maizes un ejot ēdam brokastis. starp citu - te padomiņš, kuru aizmirsu iepriekš pierakstīt. padomiņš no VZ un es tam totāli piekrītu - Nestājieties Atpūsties. nopietni. katra atpūtas pauze samazina iespēju, ka aiziesiet līdz destination. katra. atpūta. I know, sounds counterintuitive, bet tā tiešām ir. un tā ir tāpēc, ka atkal uzsākt atkal un atkal ir daudz grūtāk nekā turēt steady pace. te es arī piebildīšu, ka turēt somewhat steady pace where possible, arī ir labs papildinājums šim padomiņam no VZ.
sākumā tur sanāk iziet cauri visādiem miestiem, kuriem braucām cauri ar vlak. norm. nē nu, nav norm, jo nosaukumi visiem bija feispalmi upon feispalmi. bet nu pohuj. laikapstāklī solīja totālus thunderstorms un karsti. so far spīd spožs prožektors un ir gandrīz vai grūti elpot no silti. bet kaut kādā brīdī dod atkal iet atpakaļ mežā. starp citu, viss ceļš, nuok, gandrīz viss, bet viss ceļš līdz pilsētai bija pa vienu un to pašu trasi. bōring.
kaut kādā brīdī ejam gar mežu un es pamanīju dzeltenu taureni, kurš aktīvi visādi plivinājās pakaļ VZ, dažādos veidos aplidojot viņa mugursomu un tā. norādīju VZ, ka viņam seko taurenis. VZ nofrīkojās, es noņirdzos. bet, kamēr noņirdzos, man kaut kāds raibs taurenis pa kājām samaisījās un es gandrīz paklupu.
iegājām iekšā mežā. mežā it kā kļova, ka var elpot un tā. bet nu, čiekuri, akmentiņi un koki neapnīk only for so long. kaut kur pie divdesmitā km vispār viss sāk apnikt. un nav īsti nekā incanta, ko paskatīties, te būtu noderējuši tie gleznainie skati vispār. ap 24 km man sāk konkrēti besīt tas, ka jāiet pa mazakmentiņu takām. troksnis besī un tomēr iešanas process mazliet mazāk efektīvs, bet pa visiem tiem km jau savācas. un nu, tāds bija viss - bōring un apnicīgi. visu laiku viens un tas pats skats un meh. tad man ap 27 km kaut kur sāka sāpēt mugura tā, ka nācās piestāt un ātri ierīt painkillerus, kuri anyway nepalīdzēja.
kaut kādā citā brīdī the thunderstorm atradās mums ļoti, ļoti tuvu, to varēja dzirdēt un just gaisa smaržā, bet līdz mums tomēr nenonāca. VZ teica, ka esam bezjēdzīgi notērējuši dahuja luck uz šito.
kā gājām tālāk un pilsētu uzrakstīšu vēlāk, man tagad meetings darbos būs.
May 9th, 2020
EB: I'm surprised I can't smell that yellow thing (**rāda uz rapšu lauku**) I don't like the smell usually, but I can't smell it now,
kaķ: oh, I can't smell anything these days.
EB: why?
kaķ: my organism is being too busy being allergic to it all, no headspace to smell it.
kaķ: oh, I can't smell anything these days.
EB: why?
kaķ: my organism is being too busy being allergic to it all, no headspace to smell it.
February 25th, 2020
par zilo bāru vispār grūti rakstīt tā, lai tas izklausītos ticami. bet viens no local news, ko varu visiem paziņot ir tas, ka Blondais gejs beidzot ticis pie boyfriend! tāda.. ļ, ļ dodgy paskata dīvaina čuvaka, ar kuru šis visādi bučojas pa zilo bāru. es Blondā romantiskās izvēles nesaprotu nemaz, bet laikam jau vismaz tāds pārpjanijs dodgy čuvaks ir ar mieru pieciest to baiso balsi. vakar gan, piezīmēšu, Blondais bija viens pats. trouble in paradise?
vēl ir tā, ka man šodien nācās sākt rītu ar ibuprofēnu. un... kā cilvēki var pastrādāt šitik high? es esmu tādā jobanā kosmosā, bet man te jātaisa servera certificates priekš kaut kādiem padsmit serveriem un man bail padomāt, kas no tā sanāks beigās. bet ir tak dzirdēts, ka ļauži tur visi high af vai drunk strādā un apm ar to. es nē, es laikam neesmu viens no. pat, ja aktīvi lietoju Certificate Fun proj.
izies uzpīpēt. te jau pārāk tas lidojums. ā nē, pag. iebakstīs jauno cert iekš vars. tad.
atvēru semagic, lai sāktu rakstīt par svētdienu, atradu, ka es asvā ibuprofēna high esmu uzrakstījusi šito. nuok. lai jau būtu, protams :D
bet karoč svētdiena. pamodānies tajā Eliškas iestādē. tas bija pilnīgi un noteikti apkurinātākais iestādījums, kādā es esmu bijusi for a long time. iztaisoties ārās, kaut kā paklīstam mazliet, bet mazliet līst, ir pelēks, pūš un besī. tas tāds downside. aizdomājamies, ka šodien gan nav iemesla turēties vecpilsētas kalnā, kaps tik lejā. iegājām Crosscafe uz kafiju. jo ahujenna vajag kafiju, vispār. miegs ir visur, katrā šūnā ir miegs. paņemam kafijas un mājas limonādes, kaut kādas yuzu. limonādes garšo pēc... garšas. vienkārši garšas. for science pagaršoju augļus tur un secināju, ka cidonijas. pēc brīža secināju, ka arī apelsīnu mizas.
VZ: **žestiem rādot divus apaļus objektus, kas satuvinās un attālinās** tagad cidonija, tagad yuzu, tagad cidonija, tagad yuzu!
bet nu tur nav omulīgi un iestādē nesankcionēta mācīšanās arī nav atļauta, tikai on the first floor, speciāli atzīmētā vietā. mazliet sagūglējam, ka eksistē burgernīca un plāns B ir kaut kāds pie-upes barčiks. aizejam līdz burgernīcai un saprotam, ka tur neizskatās omulīgi. aizejot, apmaldoties pelēko māju rajonā, atrodam pie-upes barčiku, kas obviously saucas Naplavka. izskatās hipsterīgi, bet nav vēlmes iet ārā lietū. piesēdīs. pasūtam kafiju, tēju, mājas limonādes. mēģinam aptvert, kur atrodamies. nu, pelēko māju rajonā, clearly, bet kāpēc ir cirka telts redzama? nez. bet vismaz uz to brīdi barčikā ir divi hipsteri, visādi random ļaudis un ir strādājoša apkure.
par žūžošanu hipsternīcā, brokastu burgeru normalizēšanu, pivčiem un visu pārējo jestro cerams, ka savākšos pirms piektdienas uzrakstīt.
vēl ir tā, ka man šodien nācās sākt rītu ar ibuprofēnu. un... kā cilvēki var pastrādāt šitik high? es esmu tādā jobanā kosmosā, bet man te jātaisa servera certificates priekš kaut kādiem padsmit serveriem un man bail padomāt, kas no tā sanāks beigās. bet ir tak dzirdēts, ka ļauži tur visi high af vai drunk strādā un apm ar to. es nē, es laikam neesmu viens no. pat, ja aktīvi lietoju Certificate Fun proj.
izies uzpīpēt. te jau pārāk tas lidojums. ā nē, pag. iebakstīs jauno cert iekš vars. tad.
atvēru semagic, lai sāktu rakstīt par svētdienu, atradu, ka es asvā ibuprofēna high esmu uzrakstījusi šito. nuok. lai jau būtu, protams :D
bet karoč svētdiena. pamodānies tajā Eliškas iestādē. tas bija pilnīgi un noteikti apkurinātākais iestādījums, kādā es esmu bijusi for a long time. iztaisoties ārās, kaut kā paklīstam mazliet, bet mazliet līst, ir pelēks, pūš un besī. tas tāds downside. aizdomājamies, ka šodien gan nav iemesla turēties vecpilsētas kalnā, kaps tik lejā. iegājām Crosscafe uz kafiju. jo ahujenna vajag kafiju, vispār. miegs ir visur, katrā šūnā ir miegs. paņemam kafijas un mājas limonādes, kaut kādas yuzu. limonādes garšo pēc... garšas. vienkārši garšas. for science pagaršoju augļus tur un secināju, ka cidonijas. pēc brīža secināju, ka arī apelsīnu mizas.
VZ: **žestiem rādot divus apaļus objektus, kas satuvinās un attālinās** tagad cidonija, tagad yuzu, tagad cidonija, tagad yuzu!
bet nu tur nav omulīgi un iestādē nesankcionēta mācīšanās arī nav atļauta, tikai on the first floor, speciāli atzīmētā vietā. mazliet sagūglējam, ka eksistē burgernīca un plāns B ir kaut kāds pie-upes barčiks. aizejam līdz burgernīcai un saprotam, ka tur neizskatās omulīgi. aizejot, apmaldoties pelēko māju rajonā, atrodam pie-upes barčiku, kas obviously saucas Naplavka. izskatās hipsterīgi, bet nav vēlmes iet ārā lietū. piesēdīs. pasūtam kafiju, tēju, mājas limonādes. mēģinam aptvert, kur atrodamies. nu, pelēko māju rajonā, clearly, bet kāpēc ir cirka telts redzama? nez. bet vismaz uz to brīdi barčikā ir divi hipsteri, visādi random ļaudis un ir strādājoša apkure.
par žūžošanu hipsternīcā, brokastu burgeru normalizēšanu, pivčiem un visu pārējo jestro cerams, ka savākšos pirms piektdienas uzrakstīt.
January 8th, 2020
pēdējā laikā local historian nespēj vairs iecibot visu, jo 'you had to be there' combined ar 'kurš to vairs atceras kā tur precīzi bija' drusku apgrūtina :D bet nu, ticiet man, ballīte joprojām ballējas. it kā gribēju te pastāstīt vienu mazstāstu no vienas ballītes ar VZ un Rūd, bet tad atcerējos, kā mēs ar VZ katrs kļuvām par honorary Tomāšiem un so much par mazstāstu. oh well.
bet varu pastāstīt, ka man tuvākajai nedēļai idejas ārpus darba ir: 1) uzsākt research par iet iet in Portugal, 2) aizbraukt uz Hell un pierakstīties / nodepozitēt tetovējuma appointment, 3) uzsākt a bit more sciencey research par adhd.
un kaut kur deep inside liekas, ka derētu atvainoties EB.
bet varu pastāstīt, ka man tuvākajai nedēļai idejas ārpus darba ir: 1) uzsākt research par iet iet in Portugal, 2) aizbraukt uz Hell un pierakstīties / nodepozitēt tetovējuma appointment, 3) uzsākt a bit more sciencey research par adhd.
un kaut kur deep inside liekas, ka derētu atvainoties EB.
December 16th, 2019
pār mani vakar nāca atklāsme!
ziniet kā visi saka, ka lētāk ir ārstēt mazās lietas uzreiz, jo, kad tās ir ielaistas un kļuvušas milzu, tās ir dārgāk un grūtāk ārstējamas?
tas ir dārgāk un grūtāk tikai tad, ja tās ārstē! turpināt neārstēt is the solution here!
:D
citās ziņās, beidzot ir noticis Tas. ar mani sen Tas nebija noticis. es HER appā iepazinos, sāku čatot un jau sākām runāt par satikšanos AFK ar zaju, kura bija mēģinājusi deitot TrakZ. bet nu, ne viņām tur kas vispār bija pat sācis sanākt, ne ko. paskaidroju zajai, ka mēs ar TZ esam on good terms un tur arī viss norm. bet nu es neiešu tev līdzi uz to tavu biešu ballīti, jo tur būs TZ un es negribu to intrude on her life. tā ir viņas ballīte un mēs ar šito zaju varam iet darīt savas lietas.
citādi viss joprojām besī un neesmu vēl savākusies atveseļoties līdz galam. also, when was the last time I did the release weekend sober?
jā, es atkal weekendā strādāju. sestdien bija ciešanas, kuras beidzās ar to, ka aizgājām uz SpB ar VZ un Rūdīti un norm uzballējāmies. svētdien toties visi sāka pļurkāt te pirms brokastīm un es tikmēr apvācu pēdējos darbus. salaboju tur vienu test grid un vēl visādi. un tas viss ar žūžūžū vīntonikiem.
laikam arī sarunāju naktsmājas pie Gazza Londonijās janvārī. Marlīne gan būšot savā jobanā Manch.
vakar, skatoties Goliath otro sezonu, tika secināts, ka "those who don't die, they cry" (apologies about the rhyme.) VZ prātīgi piezīmēja, ka otrādi gan tas nestrādā.
tādi, lūk, burti uzrakstījās. ja atcerēšos to epic joku, jo patiesībā gribēju uzrakstīt, to pierakstīs tad.
ziniet kā visi saka, ka lētāk ir ārstēt mazās lietas uzreiz, jo, kad tās ir ielaistas un kļuvušas milzu, tās ir dārgāk un grūtāk ārstējamas?
tas ir dārgāk un grūtāk tikai tad, ja tās ārstē! turpināt neārstēt is the solution here!
:D
citās ziņās, beidzot ir noticis Tas. ar mani sen Tas nebija noticis. es HER appā iepazinos, sāku čatot un jau sākām runāt par satikšanos AFK ar zaju, kura bija mēģinājusi deitot TrakZ. bet nu, ne viņām tur kas vispār bija pat sācis sanākt, ne ko. paskaidroju zajai, ka mēs ar TZ esam on good terms un tur arī viss norm. bet nu es neiešu tev līdzi uz to tavu biešu ballīti, jo tur būs TZ un es negribu to intrude on her life. tā ir viņas ballīte un mēs ar šito zaju varam iet darīt savas lietas.
citādi viss joprojām besī un neesmu vēl savākusies atveseļoties līdz galam. also, when was the last time I did the release weekend sober?
jā, es atkal weekendā strādāju. sestdien bija ciešanas, kuras beidzās ar to, ka aizgājām uz SpB ar VZ un Rūdīti un norm uzballējāmies. svētdien toties visi sāka pļurkāt te pirms brokastīm un es tikmēr apvācu pēdējos darbus. salaboju tur vienu test grid un vēl visādi. un tas viss ar žūžūžū vīntonikiem.
laikam arī sarunāju naktsmājas pie Gazza Londonijās janvārī. Marlīne gan būšot savā jobanā Manch.
vakar, skatoties Goliath otro sezonu, tika secināts, ka "those who don't die, they cry" (apologies about the rhyme.) VZ prātīgi piezīmēja, ka otrādi gan tas nestrādā.
tādi, lūk, burti uzrakstījās. ja atcerēšos to epic joku, jo patiesībā gribēju uzrakstīt, to pierakstīs tad.
December 14th, 2019
ko jūs darat, kad esat slimi, apsitušies ar cold medicine un tā jauki sapļurkājušies un barčikā?
es apmaksāju rēķinus.
citās ziņās, pēdējā laikā daudz domāju par to, ka esmu entertainment junkie un kā tas iespaido / veido / izbeidz attiecības ar citiem cilvēkiem. un kur ir tā līnija starp manu iekšējo vajadzību pēc, un vienpersoniskiem lēmumiem / ricībām to risināt un otrā pusē - apzināti komunicēt šo vajadzību manā dzīvē jau esošajiem cilvēkiem, jo negribas viņus atmest? ir grūti nobalansēt uzskatu, ka tas nav citu cilvēku pienākums mani izklaidēt, un tajā pašā laikā beigt nepārtraukti pazaudēt cilvēkus no manas dzīves kā sekas pirmā apgalvojuma aftermath. tas vispār _ir_ iespējams?
es apmaksāju rēķinus.
citās ziņās, pēdējā laikā daudz domāju par to, ka esmu entertainment junkie un kā tas iespaido / veido / izbeidz attiecības ar citiem cilvēkiem. un kur ir tā līnija starp manu iekšējo vajadzību pēc, un vienpersoniskiem lēmumiem / ricībām to risināt un otrā pusē - apzināti komunicēt šo vajadzību manā dzīvē jau esošajiem cilvēkiem, jo negribas viņus atmest? ir grūti nobalansēt uzskatu, ka tas nav citu cilvēku pienākums mani izklaidēt, un tajā pašā laikā beigt nepārtraukti pazaudēt cilvēkus no manas dzīves kā sekas pirmā apgalvojuma aftermath. tas vispār _ir_ iespējams?