pēc iepriekšējā gājiena VZ teica, ka grib boring walk. meklējām maršrutus, kas būtu as plakani as possible. atradām un pieseivojām visādus ne tik plakanus, bet tad es atradu vienu totāli plakanu. divciparu altitude profile un pa mežu. likās, ka būs bliss! walk in the park, y'know!

walk in the park.

ar visādiem nesaprotamiem vlak aizbraucām uz ļ dīvainu pieturu ar nosaukumu Čermná nad Orlicí un gājām uz Hradec Králové. starp citu, Hradec Králové ballītes orgkomiteja bija bijusi pa ziemu, secinājuši, ka kakbe pilsēta pat un tā. tāpēc likās sekjūri tur attapties. gan jau bodes būs vaļā, barčiki, tas viss.

izkāpjam tagad tai nesaprotamajā miestā un drīz vien lepni iesoļojam mežā. izvelkam līdzpaņemtās maizes un ejot ēdam brokastis. starp citu - te padomiņš, kuru aizmirsu iepriekš pierakstīt. padomiņš no VZ un es tam totāli piekrītu - Nestājieties Atpūsties. nopietni. katra atpūtas pauze samazina iespēju, ka aiziesiet līdz destination. katra. atpūta. I know, sounds counterintuitive, bet tā tiešām ir. un tā ir tāpēc, ka atkal uzsākt atkal un atkal ir daudz grūtāk nekā turēt steady pace. te es arī piebildīšu, ka turēt somewhat steady pace where possible, arī ir labs papildinājums šim padomiņam no VZ.

sākumā tur sanāk iziet cauri visādiem miestiem, kuriem braucām cauri ar vlak. norm. nē nu, nav norm, jo nosaukumi visiem bija feispalmi upon feispalmi. bet nu pohuj. laikapstāklī solīja totālus thunderstorms un karsti. so far spīd spožs prožektors un ir gandrīz vai grūti elpot no silti. bet kaut kādā brīdī dod atkal iet atpakaļ mežā. starp citu, viss ceļš, nuok, gandrīz viss, bet viss ceļš līdz pilsētai bija pa vienu un to pašu trasi. bōring.

kaut kādā brīdī ejam gar mežu un es pamanīju dzeltenu taureni, kurš aktīvi visādi plivinājās pakaļ VZ, dažādos veidos aplidojot viņa mugursomu un tā. norādīju VZ, ka viņam seko taurenis. VZ nofrīkojās, es noņirdzos. bet, kamēr noņirdzos, man kaut kāds raibs taurenis pa kājām samaisījās un es gandrīz paklupu.

iegājām iekšā mežā. mežā it kā kļova, ka var elpot un tā. bet nu, čiekuri, akmentiņi un koki neapnīk only for so long. kaut kur pie divdesmitā km vispār viss sāk apnikt. un nav īsti nekā incanta, ko paskatīties, te būtu noderējuši tie gleznainie skati vispār. ap 24 km man sāk konkrēti besīt tas, ka jāiet pa mazakmentiņu takām. troksnis besī un tomēr iešanas process mazliet mazāk efektīvs, bet pa visiem tiem km jau savācas. un nu, tāds bija viss - bōring un apnicīgi. visu laiku viens un tas pats skats un meh. tad man ap 27 km kaut kur sāka sāpēt mugura tā, ka nācās piestāt un ātri ierīt painkillerus, kuri anyway nepalīdzēja.

kaut kādā citā brīdī the thunderstorm atradās mums ļoti, ļoti tuvu, to varēja dzirdēt un just gaisa smaržā, bet līdz mums tomēr nenonāca. VZ teica, ka esam bezjēdzīgi notērējuši dahuja luck uz šito.

kā gājām tālāk un pilsētu uzrakstīšu vēlāk, man tagad meetings darbos būs.