Trash panda

es tak vakar atcerējos, ko gribēju vēl pierakstit! šitas te. atceramies Blondo gejpuiku, vane? to, kurš sakāvās ar Tomāšiem un viņa randiņpuika palika viss aizmirsts un vientuļš? (ja nē, tad scroll down and read.)

mums ar VZ bija naiva cerība, ka Blondais varētu pazust no SpB. bet, mēs zinājām, cik naiva tā ir. un dažas dienas atpakaļ, Blondais kaunīgi atnāca uz SpB. tieši kāreiz Gabinkas maiņā. sēdēja klusiņš un pieklājīgs pie galda un uzvedās pieklājīgi. tad nāca vēl, bet jau sēdēja pie bāra, joprojām kluss un pieklājīgs.

un vakar šis atkal atnāca uz SpB, bet jau ar kaut kādu čuvaku. sēdēja pie galda, tālā stūrī prom no visiem.

bārzaja Jana nāca mums stāstīt kaut ko par SpB nākotni (kura mani ļ, ļ skumdina), bet Blondais pieskrēja pie letes un sāka savā skaļajā, superkaitinošajā balsī, kas totāli atklāja, ka viņš ir atkal pjanijs AF, pieprasīt kaut kādus local knowledge no Janas. Janas, kura šajā rajonā nedzīvo, atšķirībā no Blondā. Jana viņam uz to norādīja un vispār sanīgrojās. bet Blondais turpināja kaut ko tur trollēt. mēs ar VZ centāmies sarunāties savā starpā, bet tas nav viegli, jo katra skaņa no Blondā izsit no jebkādas domas. nav iespējams nekāds nepārtraukts domas plūdums. bet beigās Blondais tomēr atpisās no Janas. un vispār kaut kad ar visu čuvaku aizgāja prom. visi apm, vane.

un tad, kaut kur ap vieniem, vai? Blondais, čuvaks (nevaru apsolīt, ka tas pats iepriekšējais, es viņus nepētu) un kaut kāda zaja atnāca atkal uz SpB. atkal nosēdās tālā stūrī pie galda un tur kaut ko nananā pļurkāja. tad ČKLST aizgāja tur patērgāt ar viņiem, visi smaidīja un bija draudzīgi. ČKLST uzbrīdi tur pat piesēda. Jana arī it kā bija mazāk nīgra uz viņiem.

bet tad pienāca mājāsdzīšanas laiks un Blondais atkal bija ar to neapm. kaut ko tur uzpisās Janai, bet viņa atkal sanīgra un kaut kā tur atvairījās uz brīdi. es tā līdz galam nezināšu, vai Blondais aizgāja prom labprātīgi, vai atkal sākās ahtungs, jo vispār mans organisms jutās saguris un labprātīgi vēlējās klausīt Janai un doties mā uz migu. man liekas, bet VZ var palabot, ka Blondais ar saviem draudziņiem un ČKLST ar saviem vēl palika, kad mēs aizgājām jau.

un organisms tā trollē, ka esmu mazais nabadziņš un gribu iet CikCakot. CikCakam uz durvīm ir plakāts, kas implajo, ka tur atkal tirgo ļoti garšīgo pivci.

šis ir posts dedicated visiem ziemas mīļotājiem.

sākot no apmēram +10 un uz leju grādiem pēc celsija skalas tur ārā, man sākas dažas huiņas ar organismu:

. man sāk intensīvi sāpēt viens vai abi ceļi (pēc 1.klasē iegūta injury),
. sejas āda sāk ciest un konkrēti sāpēt,
. mana astma ir arī cold induced, šajās dienās pietiek ar 3 minūtēm ārā un es jau smoku,
. aukstuma dēļ mani muskuļi tense up un neatlaižas, kamēr netiek norm siltumā, reizēm der tikai karsta duša,
. pie zem +5 sāk sāpēt galva ārā,
. sīkums uz visa fona, bet acis atrāk nogurst un grauž / sāp.

un visi ar savu "ir tikai nepiemērots apģērbs" var iet ļoti, ļoti tālu nahujā, dakujem. te neko nevar ar apģērbu atrisināt. un mani ļoti sajūsmina tas, ka varu skatīties forwardi uz vēl vismaz, but not limited to, 2 kalendāra mēnešiem ikdienas šitā, bļaģ.

citās ziņās, VZ man atgādināja, ka iepriekšējā postā sarunā ar Pjano Zaju trūkst viena fragmenta
PZ: but you're not Czech, right?
VZ, kaķ: no, we're not.
PZ: where are you from?
VZ: Latvia.
PZ: ah, Lithuania!
VZ, kaķ: no, Latvia.
PZ ( sarūgtināti): oh no...
VZ, kaķ: **saskatās**
VZ: I never thought that not being Lithuanian would be so disappointing.

kaut ko te vēl bija jāpieraksta, bet neviens to vairs neatceras, tad nu, until next time I brave it to type so many letters on this keyboard.

tā kā man ir slinkums ķerties pie darbiem, varētu iepostēt vēl mazliet no ballītes orgkomitejas gudrību vācelītēm un īsiem pēdējā laika reportiem.

kaut ko tur SpB teļikā bija rādījuši kaut kādu dziesmu daļēji angliski, daļēji vāciski. spriedām par to, ka vāciem ir vārds priekš visa. arī dažādiem ahtungiem. teicu, ka noteikti ir arī vārds priekš ahtunga sequence, kurā ieraugi zirnekli, uzkāp uz lego klucīša un krītot sasit galvu pret galdu.

vēl bija saruna par vienā grupas čatā iemesto wtf, ka grib 1k olu. ko darīt ar 1000 olām? glabāt kastītēs uz balkona! ieviest olu katapultu, iespējams, ka ar lāzertēmekli un pie dusmu lēkmītes pīppauzē mest tās olas pa celtniekiem pāri ielai. man te to celtnieku dahuja.

bet vakar biju pie frizieres un atpakaļceļā endapoju piesēžot vegānnīcā, lai apdarītu steidzamākos darbus, tad dotos atpakaļ mājās un strādātu tur. bet visiem tādas asap nelaimītes, ka tā arī līdz darbadienas beigām nodzīvojos pa vegānnīcu. tiešām nezinu kā citi to spēj, jo es esmu redzējusi un nejauši dzirdējusi tik daudz jocīgu cilvēku situāciju, kuras tik nenormāli distracted me, ka totāli sapratu, ka es tiešām esmu a recluse.

also, ja es jau vairākus gadus zinu to, ka labroči savu kreiso roku izmanto vairāk nekā viņiem liekas (katru reizi, kad mana iziet out of action). tad labā pleca saites/muskuļa sāpes vispār atklājušas man to, lai ko arī darītu, dominantās rokas plecs piedalās pilnīgi visā. pilnīgi. visā.
labi, ka vakar bija frizēšanās, vismaz friziere izmazgāja man matus.

un man liekas, ka TZ mazliet frustrējas par to, ka es viņu tikai atbalstu viņas jaunajā sociālajā dzīvē un ar potenciālajām zajām. nevis mēģinu atkal viņas dzīvē iepīties.

es vakar nejauši sasvilināju savu toast un pie viena arī mikreni un vēl plastmasu. un, vispār, ja jums ir tāda iespēja, es iesaku tomēr savā dzīvoklī nesvilināt plastmasu. the smell is so difficult to get rid of. also, turned my cotton wool filled brain (from the being ill shit) into a melted plastic brain.

bet man ir fantastiski draugi, kuri māk the proper comforting condescending hugs. fuck yeah, frog. un, par ko runājot, šodien grasos visu salauzt ar JBJ. viņš vispār kļuvis tik besīgi manipulatīvs, ka tas jau velk uz emotional abuse. and I'm not doing that shit again.

toties priecīgākās ziņās, Rūdītis safanojies par relationship anarchist konceptu. jūtos kā cilvēku ar gaismu iepazīstinājusi :D

tikai miegs nāk. un nekā nevaru atcerēties, ko no SpB izrunātā jestruma vajadzēja cibās ierakstīt.

par piektdienu varu pateikt to, ka ir la, ka draugi ir draugi un norāda reizēm uz lietām. bet vispār viss mierīgi. ja neskaita, ka likās, ka JBJ nomiris. (spoiler alert - nav.)

sestdienā bija ieplānots (haha, when will we learn) mierīgais vakars ballītes orgkomitejas sastāvā ar ķīniešu paiku un Preacher. bet pēc divām ep izrādījās, ka jāglābj Rūdītis. neko, izglābām. cik tur tā darba, vane. Rūdītis vispār ir daudz incantāka persona nekā man sākumā bija licies. also, vienmēr ierodas ar alkoholu, kas vienmēr much appreciated. vienīgais, ka VZ kaut kad nācās darīt the alcohol run tomēr. bet labi saballējāmies, indeed. jestri. noņirdzāmies par tik daudz ko. čupa jaunu šī setup inner jokes un tā. kaķītis vispār bija ohujā, ka tik daudz uzmanības dabū. atnāk paprasīt uzmanību un kāds no hjūmaņiem hobana! un iedod uzmanību. satrakojās biš, bet visi izdzīvoja. tikai ap sešiem gan nācās celties, lai atvērtu logu. laikam kaimiņi beidzot savas apkures ieslēguši. un jāatzīmē sev un citiem, cik dīvaini tomēr mēdz būt diognāles.

svētdien pamodos, piecēlos, lai ieraudzītu virtuves virsmu ar 17 tukšām sidra bundžām, vienu pustukšu, tukšu prosecco pudeli un gandrīz tukšu sarkanvīna pudeli. var arī tā, protams, var. diena, kas pamatā sastāvēja no 'not today'. un tad, to make matters worse, ja? ne tikai vjetnamietis bija bodi aiztaisījis pāragri ciet, bet SpB bija beidzies pivcis un Jana man paziņoja, ka vispār nahuj taisīs ciet, jo nav pivča. protams, zelta maliņa ir tā, ka es sapratu visu to tekstu čehiski, ko viņa teica, bez problēmām un katru vārdu. bet mākonis paliek mākonis. ballītes orgkomiteja tomēr nav īsti tik viegli dismisojami un aizdevās uz Brāļiem.

un, kā jau jūs manījāt, tad ne sestdienā, ne svētdienā nebija pieminēta strādāšana. tas nozīmē, ka pirmdien gan nohujārījos līdz totālam bļuram acu priekšā un zombja galvai.
bet vakar noskatījāmies Preacher līdz galam. O_O em. wut? pēc tam sēdēju barčikā un biju O_O (acis).

also, varat apsveikt mani ar to, ka sociālā taisnīguma vārdā arī es esmu saslimusi un mazais nabadziņš. gluži kā te daži jūzerneimi. hate you all.

**nožāvājas**

vakar nejauši sanāca izveikt eksperimentu.

empīriskā pieredzē uzzināju, ka nav ahujennas atšķirības starp to, vai acī iesmērē roku vai sejas krēmu.
sanāca labajā acī iesmērēt roku krēmu un kreisajā - sejas. tā kā, varēja norm salīdzināt.
vienīgais, ka uz SpB bija jāiet tādā biš blurā. pabičojos par to VZ, noņirdzāmies vispār diez gan.

šodiena
kaķ: ā o. ieberzēju roku krēmu atkal acī. atkal tajā pašā. tā laikam ir standarta roku krēma acs, es tā skatos. nu. skatos, bet neredzu :D
VZ: Bļaģ, kā es te apņirdzos, uhti :D Nevari iedomāties :D Jā, nu... bet nu ticu, ka _tu_ tur neko smieklīgu neredzi :D

btw, totāli nesaistīti. kāds nezin, kā visefektīvāk, nesabojājot aci nekādā veidā, no tās izdabūt ārā roku / sejas krēmu? asking for a friend.

- ... than when I met you first time.
- which first time?
jeb citiem vārdiem - es bez psihripām esot daudz labāka es. apm. ņurd. :)

bēēēt.. vakar. bičojos par jaunāko Microsofta Windows updeitu. tur.. tur.. sabāzuši, cik vien native apps varēja, iekš fucking Edge. besī ārā. bet nu, es nepāriešu uz linux, jūs ahujeļi? un āboļdatori arī īsti nav opcija. cik gadus jau samierinamies ar Microsofta visiem šitiem izgājieniem. šitas it kā ir a step too far, bet... nekas jau neatliek. VZ, protams, iesaka visus MS native apps, ko es lietoju, ieviest third party. to be fair, es ļ, ļ maz lietoju MS native apps. calc un snipping tool, principā.
anyway.

tad saruna derailed un bija nananā.
līdz es atcerējos un sāku stāstīt, ka man pa nakti bijis sapnis, kurā man bija sekss ar sievieti. bet es nespēju atcerēties, kuru. atceros tikai, ka ar IRL pazīstamu, bet nekā, nu nekā nespēju atcerēties, kuru tieši. tad nu stāvējām, pīpējām un es aktīvi cietu, cenšoties atcerēties.

VZ: jā nu, būtu labi zināt, kuras klātbūtnē tev tagad justies awkward. it kā varētu visu pazīstamo.
kaķ: nu nē, it's too much effort. enerģijas ir tik, cik ir. gribētos tomēr, lai zinātu to vienu.
VZ: es saprotu, jā.
kaķ: es nesaprotu, kā man tagad justies!
VZ: nu neko, sadzīvot ar to, ka tagad šitā.
kaķ: jā, tāpat kā ar Microsoft.

domāju, ka nevienam nebūs noslēpums, ka mani visizteiktākie dzinuļi dzīvē ir spītība un dusmas. kaut kādā ziņā, es neesmu pašnomirusi dēļ tā, ka spītība un dusmas. viss kaut kas no tā, kas dzīvē noticis / notiek dēļ spītības un / vai dusmām. bet man ir trešā diena ar kiborga roku un tāda drusku pļuk sajūta vispār.

citās ziņās, TrakZ ir totāli T un tas kārtējoreizi sāk besīt. nu kā var pa diviem gadiem nesaprast, ka te nekas nekad nav mainījies un no tā secināt, ka nekas nemainīsies arī _šoreiz_? also, kad nesanāk wink wink nudge nudge ar mani, tad pārmesties un ekspektēt, ka es savākšu viņas depr pēc viņas pēdējās zajas breakup?

toties vakar noņirdzos, ka JBJ iemācījies ar mani sarunāties "manā valodā." you know, sarcastic comments, vāji slēpta ņirgāšanās, indīgas piezīmes un totāli absurdi ieteikumi un idejas. es apm, makes me feel all warm inside, aga, still a dickhead tho.

ok, roka hurts too much. par pēdējo dienu Linzā gan esmu apņēmusies uzrakstīt kaut kad, kad fiziski varēšu. was amusing.

es te jau savā galvā cik cibpostus parādā, bet nu. esmu nonākusi līdz kiborga rokai atkal.

un, mīļie cibiņi, neticiet kiborgu invāzijai / revolūcijai. man kiborga stāvoklī ir ne-dominantās rokas wrist. un es ne tikai nevaru neko sarevolucionēt, bet pat traukus, bļaģ, nomazgāt.

nekas, šas atbrauks TrakZ un uztaisīs man brokastis, lai es vismaz varu sākt dzert. jo arī apgulties un gaidīt nāvi te nesanāk, jo to jobanu roku nav kur likt, nekāds miera stāvoklis te nesanāk.

tā, kur es tur paliku, pirms aizgāju darīt the household version of chess boxing (which is working cleaning).

ā, jā. karoč, izgājām cauri tunelim, ja. tur nananā, atslābst. un tad nonācām līdz klintij. man bija jāievelk pāris elpas, lai savāktos. klints, vane. un tur jāuzkāpj vairāki caurredzami pakāpieni, lai apietu klinti pa ļ, ļ apšaubāma paskata dēļu konstrukciju, kas tā casually karājas virs upes. par laimi pakāpieni uz leju nebija caurredzami. fuf. izelpa.

tad tiek secināts, ka jāiet pa asfaltu gar kaut kādām viesu mājām, ko tur vēl. un tad tiek secināts, ka jāiet pa šo patīkamo zemes segumu augšā. kalnā. mazā nabadziņa organisms te jau viss tāds drusku peld un cieš un viss tas. bet nu ko, ahujeļi padoties un palikt viesu mā mežā? nē.

tas kalns, piezīmēšu, nekad nebeidzās. kāp tik, kāp.

pa ceļam tiek secināts, ka we're a bit behind schedule. no tā miesta vlak iet tikai viens divās stundās. VZ lietišķi secina, ja mums paveiksies, tad atlikušo distanci noejot mēs moš varam ieiet pa taisno vlakā. mazā nabadziņa organisms tāds - challenge accepted. beigās stacijā bijām 10 min pirms vlak. stacija ir.. emm.. nu tur ir māja ar nelielu patio un soliņu. pārējais viss ir zaļa zāle, blakus sliedes. tāda konkrēta perona nav. ir puķudobe, uz kuras malas apsēdāmies uzīpēt. pēkšņi ierodas vista. savās svarīgajās vistas darīšanās. patusē, nananā. tad uzrodas vēl viena vista. neko. ballītes orgkomiteja sēž uz puķdobes apmales, vēro divas vistas apdzīvotās vietas Malšice stacijā. def of norm. endo saka 17 km. real feel by VZ standards 25 km.

vilciens ierodas taurēdams. nospriedām, ka visticamāk, lai potenciālās vistas no sliedēm preventīvi nodzītu nost. bet šis vlak ir nevis kaut kāds dzeltens / sarkans nolaists tramvajs. nē. tas ir pilnīgi normāls, diez gan moderna modeļa vlak! ērts, ar kondicionieri, tas viss. visi ohujā, bet nu iekāpjam. mūs divdesmit minūtēs aizved atpakaļ uz varoņpilsētu Tábor, kur tas pietur nevis stacijā, bet uz, mūsuprāt, random sliedēm ārpus stacijas, ielas vidū, faktiski. izrādās, ka var arī tā.

izkāpjam, atjaunojam salvešu krājumus, pa ceļam ir penzija Daša, tur nomazgā dubļus un to, jāiet medīt pusdienas. man, protams, gribas vjetnamiešu ēdienu, tāpēc Cool Bar šoreiz izpaliek. bet pie vjetnamieša tiek secināts, ka tur ir ne tikai dīvains fenšujs, bet tur tā īsti nevienu neapkalpo. tiek nolemts, ka nav vērts ciest, aizies uz bāru Havana, tur moš iedos kaut ko la.

bārā Havana iedod menu čehiski, bet apteksne sāk ar mums runāt angliski. (man vispār ir drusku apnicis, ka, ja mēs savā starpā runājam importa valodā, tas nenozīmē, ka nemākam necik čehiski) bet nu, mums visiem galvā jau viss čehiski izdomāts, palūdzam pāriet tomēr uz valsts valodu. pivcis bija lieliski. bet tā elderflower un grapefruit mājas limonāde bija epic. ēdiens bija kvalitatīvs un garšīgs. pietrūka, protams, asuma, bet visu nevar gribēt laikam. tāpat kā nevar gribēt, lai pilsētas galvenajā laukumā, kura malā ir šī iestāde, nespēlē smooth jazz uz pseidoskatuves.

aizgājām tomēr uz Cool Bar arī, protams. ārā viss bija aizsēdēts, atviegloti nopūtāmies, ka ir attaisnojošs iemesls sēdēt iekšā un ļaut elektronikas industriālim tevi kratīt no iekšpuses. skumīgāk gan bija, ka pusnaktī barčiku svētdienā taisa ciet. mazliet priecīgāk, ka nīgrā zaja ielēja tomēr vēl arī pēc pusnakts. bet skumīgi, ka tikai vienu. vēl skumīgāk bija, ka neatradās neviens cits barčiks, kur aiziet pēc tam.

tagad, kā jūs uzminējāt, man jāpieķeras sahujārīt darbus un paralēli tīrīt te mā. ja domā par to chess boxing kontekstā, tad es faktiski mācos ātri pārslēgties no vienas situācijas uz pavisam citu. lūk. brīvdienu turpinājums kad nu tur.
piezīmēšu, ka at that point in time, JBJ ar mani joprojām nerunā un man neliek mieru TrakZ iebakstīšanas doma.

tātad sestdienas vakarā pēc Kozlovnas aizgājām vienkārši uz Cool Bar, ko visi zina, ka tā ir ballītes orgkomitejas izteikti iemīļota burgernīca. tur viss bija labi - nīgra bāra zaja, purinošs elektronikas industriālis, tas viss. nu un neizbēgamie piedzērušies idioti. neko, iemalkojām pivčus. es fonā sastrīdējos ar JBJ līdz tādam, ka sajutos, ka visa vizīte atcelta. also, kas svarīgi, sāku arvien konkrētāk iegūt mazā, slimā nabadziņa organisma stāvokli. iesnas, klepus, viss pārējais. tomēr, tas nav iemesls beigt iemalkot. bet nu eventually visi nogura un gāja uz penziju Daša migt.

svētdienā pirmais pieturas punkts ir aiziet milzu dīvainu gabalu uz tuvāko aptieku, kura ir vaļā. don't get me wrong, pilsētā ir dahuja aptieku, bet svētdienās neviens apparently neslimo. un tā tālā gan jau paļaujas, ka tie, kas slimo tomēr, nomirs pa ceļam. tad aizgājām normalizēt brokastu burgerus atpakaļ uz Cool Bar. pie viena sabakstīt karti, kur aiziet iet. viss liekas dīvaini, ja ņem vērā, ka es mazais nabadziņš un ir silti, ļ silti. bet beigās tiek atrasts, ka tur sarkanā trase gar upi un tad ar vlak atpakaļ, lai nav jākāpj vēlreiz tajā drausmīgajā pilsētas Tábor kalnā. it kā bija neliela tāda sajūta, ka tas nebūs tik vienkārši, bet visi ignorē šo sajūtu un dodas.

sākumā it kā fun and games, bet tad, izrādās, jāuzkāpj killing krusta kalnā uz baznīcu, jāapiet tai un kapsētai apkārt, atpakaļ mežā. tad pa visādām dīvainām takām, vienā brīdī nepamanot bultiņu, bet nu attapāmies laicīgi kakbe. ejam tur kaut ko, nananā. nokāpjam no kalna, pārejam pāri upei uz sarkano trasi beidzot. tālāk iešana pa šauru taku gar upi. atkal lieliskais variants, kur neveiksmīgs solis pa labi un tu esi iepisies upē. otrā pusē toties stāvums uz augšu. mazā nabadziņa sakarā ik pa brīdim nākas atgādināt organismam prioritātes: vispirms neiepist upē, tad izšņaukt degunu. vēl tur bija salikti tilti un tiltiņi visur vietā un nevietā. arī, ja tie nekam īsti neiet pāri. eventually sāk parādīties arī dubļi.

kaut kādā brīdī uz šīs takas ieraugam uzrakstu "Pozor". tas mazliet strjomī, jo viss kas iešanā iet ir izdzīvots, bet nevienam nav ienācis prātā salikt brīnošas zīmes pirms tam. nu, pozor bija, jā. tur tā pussāniski jālec pa akmeņiem gar klinti un, atkal neiepišot upē. vēl vairākas reizes bija dīvainas lietas, bet nu gluži atzīmētas kā pozor nebija gan vairs. bet nu tīri kļovi bija, diez gan kluss, mierīgs, bez hjūmaņiem pārsvarā. ēna, daudz skābekļa. what's not to like. jā, smadzenei ahujenna daudz jāstrādā rēķinot, kur likt soli, bet tas piederas pie.

daudz lieliska meža, bet tad sanāk iziet uz brīdi ārā un tur ir izlikta zīme, ka tunelis pēc 500 m. es noburkšķēju, ka labāk būtu tupa pozor atkal uzlikuši nevis te pre-triggerēt klaustrofobiju. bet tunelis izrādījās samērā norm, nebija pārāk šaurs / zems un gaismu galā varēja uzreiz redzēt. lielākās šausmas, izrādās, sekoja pēc tam.

bet man tagad jāiet atpakaļ hujārīt darbus un tīrīt mā, turpinājums sekos.

ir sācies šis mēnesis. šis augusta mēnesis. šī gada augusta mēnesis, no kura man ir bail. vairāku iemeslu dēļ. un katrs no tiem rosina domas par to, nāksies tomēr atrast veidu kā apvienot manu nebūšanu daļai no pasaules ar, well, pasauli.

ar šovakaru sākas pēdējās trīs ČKLST maiņas SpB. konkrēti svētki.

bettē, vispār ir tā, ka tvitterī kaut kad te kādu brīdi atpakaļ viens jūzerneims paziņoja, ka nomutējis visus "anonīmos". visādi cilvēki piekrita un tā. un es vispār drusku notriggerējos. kā rezultātā, sapratu, ka mans legal name that was chosen by other people before they even met me, man nekad nav bijis _mans_ vārds. nē nu, kā vārds ir diez gan ok, vane, bet nespēju, nekā nespēju ar to identificēties. nekad neesmu spējusi vispār. tad kaut kur pārdomās vispār sapratu, ka nav ar likumu (pagaidām) aizliegts, sociāli lietot citu vārdu. tad arī sapratu, ka vienkārši nespēju identificēties ar Proper Human name anyway. nepārprotiet, es nejūtos kā dzīvnieks vai putns, vai ķirzaka. es tā īsti neidentificējos ne ar ko, ja godīgi. es esmu kaut kāds random organisms, kurš nolikts uz pasaules.
līdz ar to. es vairs nelietošu savu legal name socially.
tie personāži, kuri nekad nav mani saukuši by my legal name, var turpināt mani saukt tieši tā, kā pieraduši.

also, pagājšnakt nogulēju apmēram 3 stundas no vietas. varbūt tā ir maza uzvara, bet tomēr uzvara, ja!
bet celties deviņos vienalga liekas nāve un mirstamais. liekas, ka jau puse dienas pagājusi. bet vēl nav pienācis pat parastais laiks ēst brokastis.

šī ohuja sakarā jūtos, ka jāpieraksta, ka vakar bija kas līdzīgs. tikai telepurķī. es paņēmu rokā telepurķi, unlocked the screen, atvēru whatsapp un... telepurķa Spoķiks sāka man lepni spēlēt Apollo 440. pirms kāds kaut ko - laptops bija mājās un aizmidzināts, citos devaisos mana Spoķika nav.

bet kaut kādās citās ziņās, man laikam ir pietiekami iepaticies būt the freak that I am, ka man ir ļ ok beidzot ar to, ka lielākoties cilvēkiem, generically speaking, nepatīku, nekad neesmu patikusi. (kas, savukārt, nozīmē, ja tu, dārgo lasītāj, lasi un domā, ka es tev tīri ok patīku, ja, tad ir vērts izvērtēt pašam savu inner freak.)

un man pēkšņi pieder kaktuss. ko dara ar kaktusu?

es jums nopietni saku, nesmejieties, bet tas jaunais Gmaila uzlabojums būs the death of me. tas jaunais sidebar, es pie tās huiņas nekad nepieradīšu, bet turpināšu un turpināšu no tā nobīties un satrūkties. un kādā pohainākā rītā, kad vajadzēs uzrakstīt emailu, tas sirds muskulis neizturēs šitos nervekļus.