Trash panda

tas ir tik dīvaini, kad viss beidzot salauzts un tā atskaties uz pēdējo mēnesi, kad tas viss bijis kakbe full on, un saproti, cik šausmīgi vientuļi visu to mēnesi esi juties.

bet citās ziņās, mani šodien ļ, ļ notriggerēja ar tādu "too close to home", tā, ka drusku sarāvos izlasot.
šitāds te -
me: **doesn't eat**
stomach: **hurts**
me: **eats**
stomach: **also hurts**
me: ok, you know what, fuck you.

un taisīt spoķika listes ir tik sarežģīti.

mans organisms laikam kaut kā darbojas uz saules enerģijas, nav skaidrs vai manā robotā ir saules baterija, vai hlorofils beidzot atradis veidu kā mutate into mammal-type organisms, procesā zaudējot krāsu. bet nu tās jau detaļas, the thing is - es vairs nevaru pagulēt. man līdz ar to ir jauns hobijs. atnākt no barčika mājās un skatīties jūtūbē graizītos klipiņus no hispanic serčikiem, kur izgrieztas tieši konkrētā serčika konkrēto divu sieviešu attiecības, parasti tādā coming to queerness kontekstā. no visiem maniem hobijiem, kas man jebkad bijuši, šis pašai liekas visdīvainākais.

nupat aizpildīju savu spāņvalodas līmeņa noteikšanas testu. vispār nopriecājos, ka esmu saglabājusi zināšanas vēl A2 līmenī :D vakarā lesson. **ievelk elpu**

also, ārā liekas tīri patīkami dzestrs. jā, ir tikai +27.

vispār, pēdējās dienās daudz domāju par to, kas manā dzīvē ir mainījies, kopš es vairs neriju psihripas.
man krietni vairāk līksmības sagādā lietas, kuras man patīk.
toties lietas, kas besī, besī ar daudz lielāku jaudu, pastāstīt to nevar.

bet tā vispārīgi:
ja neskaita burbuli, zudusi vēlme iesaistīties sabiedrībā un tās dzīvē. es nejūtos kā daļa no šīs pasaules. skatos uz visu apkārt un... neko, citu pasaule.
(mind you, tas nekā neliek man justies pārākai par citiem. nekā. iespējams, ka tieši otrādi. bet nu, nodokļus maksāju, nevar man piepisties - being useless is not illegal.)

vēl man ir tomēr jāuzraksta, ka aizvakar Rollijam teicu teikumu, kuru nekad nebūtu iedomājusies sakām:
"If I talk about one of the cows, it's usually to the other one."

un es totāli zinu, kāpēc Dr House bija tik nīgrs. man arī tagad sāp labā kāja apmēram tajā vietā. fuck me, that's irritating AF.

protams, ka šodien runāt par "silto laiku" un tā ietekmi uz manu eating disorder, ir tā mazliet dīvaini, ņemot vērā, kas tur ārā par huiņu darās. bet nu.

man liekas, ka +/- visi ir kursā, vismaz visi, kuri ir ēduši ar mani kopā pēdējo gadu laikā, ka man ir dīvains eating disorder. spēju uzņemt iekšķīgi tikai tādus ēdienus, kādus mans organisms tajā konkrētajā brīdī ir ar mieru uzņemt. kas rada lieliskas situācijas, kurās mierīgi varētu nomirt badā pie pilna ledusskapja. ar varu apēst kaut ko - nop, nevar. fiziski nevar. par laimi, vairumā gadījumu (ne visos though), organisms man vēlīgi ļauj izvēlēties starp dažādām lietām. tad nu, principā, es gandrīz jebkurā sabiedriskās ēdināšanas iestādē varu kaut ko atrast, nu kaut ko. bet, piemēram, plānot ēdienreizes un pirkumus no bodes uz māju nedēļai uz priekšu - pointless. tie ēdieni, kurus organisms ir ar mieru paciest, tie mainās day to day in an unpredictable manner.

lūk. bet siltā laikā organisms, piemēram, nevēlas gandrīz neko, izņemot salātlapas un augļus. ā, nu moš sieru. bet, problēma ir tāda, ka dzīvot no salātlapām un augļiem nav īsti risinājums, jo izpaliek zināmi nutrients, kurus organisms arī vispār pieprasa un bez tiem pats sāk justies ne-ok. bet piedabūt organismu uzņemt šīs vielas ar pārtiku, nozīmētu ēst kaut ko, ko organisms negrib. bet organisms uzreiz tāds, ka nu, dude, this is not how it works, un hobana!, ieslēdz gag reflex uz visu, kas nonāk mutē, bet nav organisma pre-approved menu for the day.

un, ja kādreiz beigies šis nebeidzamais lietus, vispār būs jāizdomā kaut kādi risinājumi, kā iemānīt organismā tās vielas. īpaši, vispār, fibre.

otro reizi savā mūžā mocījos ar bezmiegu, līdz aizmigu un sapņoju kā mokos ar bezmiegu. to, ka mocījos ar bezmiegu pa sapņiem miegā, zinu tikai tāpēc, ka ik pa brīdim modos augšā. pret rītu bezmiega murdziņos ielavījās arī mini panikas situāciju stōriji.
abas reizes es tajā vakarā nebiju bijusi uz barčiku.
secinājums - jāiet uz barčiku.
(papildus vainoju ČKLST visā šitajā huiņā, jo es viņa dēļ neaizgāju uz barčiku vakar.)

bet labās ziņas ir tās, ka man vakar izdevās uztaisīt diez gan episki garšīgu ēdienu, kas bija balstīts uz Tom Yum pastu, ko noskōroju vjetnamiešu bodē. šis ēdiens tiešām garšoja tieši tā, kā man patīk, ka garšo taju ēdieni Lielmiestā. tas bija tik, tik fantastiski, jo man tās garšas bija tik aktīvi pietrūcis. un labi ass arī. apm ņurd.

ziniet kā nonāk situācijā, kurā pēc trīsdesmit gadu vecumā sēdi pie ārsta un klausies kā tev saka, ka nu neticam šitiem rādījumiem, nevar būt tādā vecumā pēkšņi uzradusies astma! ziniet? tā, ka visus gadus pirms tam vienkārši pacients nav zinājis, ka citiem (veseliem) tā nav. (nu, tādu elpošanas problēmu nav.)

bieži vien pa miegam tā nogurstu, ka pēc gulēšanas gribas mazliet pagulēt un atgūties.

citās ziņās, laikam esmu tikusi vaļā no abām tinderzajām, kas man tur fonā karājās. sajutos tik atvieglota, ka atradās headspace aizrakstīt Annijai un pačatot ar Rumāņu Zaju.

un vēl, ir piemetusies kaut kāda dīvaina paškritiska krīze, kurā man liekas, ka es runāju daudz par daudz. ka manis vispār ir par daudz.

atliek vienu vakaru drusku pārspīlēt ar sapļurkāšanos, pavadīt visu rītu quality time ar kaķīti migā un, kad beidzot piecelies, uzzini, ka tuvākie cilvēki uzskata, ka mani pārņēmuši citplanētieši.
a man tikmēr pašai sava problēma, tagad nesaprotu, vai nav iestājies pasaules gals un, ja ir, tad es laikam kavēju nomiršanu. un, ja es kavēju nomiršanu, cik ļ un cik vēl var, jo man tagad slinkums kaut kā baigi aktīvi izpildīties. also, vai pirms tam ir jānomaina kaķa smiltis?

gribēju uzrakstīt par to, kā man ir apnikušas gan TrakZ, gan Rumāņu Zaja. iesāku, bet man apnika par to rakstīt.

toties citās ziņās, ja diez gan esmu iemācījusies sadzīvot, ka man uz privātā laptopa klaviatūras ir tieši blakus dīvainā veidā savietoti PgUp un Shift taustiņi, tad tas, ka touchpad atslēgšanas poga ir blakus refresh, tas gan besī ar jaudu.

also, man savajadzējās ielogoties pacienta password safe lapā. tur man lepni pateica, ka man nav perms to it. nopūtos un gāju Ops Džeimsam par to sūdzēties.
Džeims: what do you need from there?
kaķ: a password, would you believe.
Džeims: **Patrick Stewart facepalm emoji**
bet nu, pēc neliela confusion tomēr izdabūju no viņa pareizo paroli vienam testa jūzerim, kuru viņš pats nemācēja tur atrast sākumā.

vēl bija tā, ka pusdienas pārtraukumā nolēmu stundiņu nosnausties. pēc tam, kad VZ izlasīja epastisku atstāstu par to, kas tur sapnī notika, viņš teica, ka esot lasījis ar saķertu galvu un saprotot, kāpēc man tagad prasoties atpūsties. te nu bija tas, ka vismaz pa dienām varēju pagulēt mierā, bez sapņiem. tagad laikam nav neviena diennakts laika, kurā es varētu norm pagulēt, bez sapņiem.

orgkomiteja bija uz SpB.
kaķ **kaut ko pastāsta**
VZ **paņirgājas**
kaķ: I'm going to punch you in the face
VZ (gādīgi): bet ne ar kreiso roku, ar labo.
kaķ: aww, thanks for being such a good friend.

citiem vārdiem, esmu atkal sapisusi savu left wrist. šorīt pamodos un uzliku splint uz rokas.

labdeen, mani sauc kaķ. man ir atkarība no antihistamīniem un ibuprofēns makes me high. un mans organisms mani trollē pie katras izdevības. one day I'm going to kill it un tad visi, bļaģ, redzēs.

also, vajadzētu beigt svaipot tinderi pa dzērumam. man te ik pa laikam sakrīt kāds match, ja. kad es paskatos tos profilus, ar kuriem esmu samatchota, rodas vairāki jautājumi pašai pie sevis. pie tam, dzērumā mēdzu neņemt vērā to, ka piesolīju Tv, ka nedeitošu vairs artsy people :D lai gan, es jau nevienu no turienes nedeitoju anyway. vienkārši patīk lasīt bios un skatīties bildītes.

iet trešais mēnesis ar riktīgi mazu zāļu devu. nemaz neprasās lielāka. domīgi domāju par to, ka bija plāns mest nost pavisam at the end of this month. tas gan ir drusku strjomīgi.

iekšā galvā liekas, ka esmu daudz spējīgāka uz visādiem excitements, visu ko patīkamu un ir gandrīz zudusi zombija sajūta. tajā pašā laikā, tiešām arī liekas, ka vienlaicīgi esmu krietni cietsirdīgāka un aukstāka pret lietām, kas nesniedz iepriekšminēto excitement. brīžiem liekas, ka the little empathy I had, ka tas bija ripu side effect.

nē, es nesūdzos. man jau viss labi. un mēneša beigās tiešām būtu kļovi pamēģināt padzīvot bez ripām pavisam.

vispār ir interesanti ar to zemo zāļu devu. jo ik pa brīdim man nākas izdzīvot kaut kādas emocijas vai sajūtas, kuras bijušas tik ļ apzāļotas pēdējo 7 gadu laikā. bet ar visu to, brīžiem liekas atkal, ka beidzot var kaut kā kaut cik sakarīgi paelpot, ir joprojām tāda pareizuma sajūta par to visu. liekas, ka pamanu daudz vairāk. bet nu, jā, pie impulsu kontroles mazliet jāpiestrādā, jo tagad man tie ir jānobremzē apzināti, nevis tāpēc, ka nozāļoti nereaģēju. nesen pieķēru sevi mazliet satrakojamies nevietā un nelaikā. it kā darīja uzmanīgu, bet tagad es tā padomāju, ka man tā bija arī zem lielās zāļu devas reizēm.

tajā pašā laikā, kaut arī man it kā ir viss tas un kaut kādas papildus emocijas. liekas, ka kopš zemās zāļu devas, esmu kļuvusi vēl cietsirdīgāka un distancētāka. vēl mazāk laižu cilvēkus sev klāt. lai gan, ar esošajiem draugiem it kā ir foršāk.

neko. tagad šitā.

ja mani kaut kas pāragri nosūtīs uz nāvi upside down in a pub toilet, tad tas būs health insurance. I wish this was a joke.