Trash panda

šodienas topikā - es gribu pīpēt.

man kopš vakardienas apmēram 12 dienā (so, šobrīd, kad es rakstu, sanāk diez gan tuvu pie 24 h back) ir par vienu zobu mazāk. **ielej puskaroti zupas mutē** tas nozīmē, ka es dažas dienas nedrīkstu dzert alkoholiskos dzērienus un smēķēt. smēķēt jebko. es zinu, ka smēķēt mūsdienās civilizētā sabiedrībā ir fuj un ew un tā dara tikai nekulturāli un neizglītoti cilvēki. also fuj. bet man ir pohuj. man patīk smēķēt un tas ir my fave vice in this misery called life. pāris dienu nedzeršanas session man nav nekas pārāk pārsteidzošs, man tomēr ir 4 tetovējumi. es kursā un man ir efektīvas coping techniques :D bet nu šim nepīpēšanas notikumam nācās sagatavoties morāli, fiziski un praktiski.

tā kā es zinu, ka man nāksies nepīpēt pāris dienas, es, visa tāda validated by VZ, sapirkos mīkstus našķus / ēdienus. ko konstanti patērēt. jo nu, kaut kā šis laiks ir jāizcieš.
aizgāju uz paikas bodi un sapratu vienu tādu interesantu lietu. tā kā es esmu kursā un gatava tam, ka es nepārtraukti rīšu pāris dienas, es varu normāli un apzināti izvēlēties, ko tieši norīties. un tā es gāju pa bodi un visa lepni krāmēju grozā dažādu ēdienu grupu mīkstākās verijas. es centos tā, lai man tur būtu pēc iespējas dažādāki produkti. sākot ar vīnogām, turpinot ar avocado, mīksto sieru, aplejamām zupām, vārītām bietēm, kartfeļu salātu un kārtainās mīklas siera našķiem un vēl visu ko pēc iespējas dažādāku.
nolēmu vispār pilnīgi vispār atmest savu eating disorder for this time, jo konkrēti ciešanu šobrīd pietiek pārpārēm anyway.

so far kakbe strādā, jo 1) apziņa, ka uzņemu organismam dažas tur noderīgas vielas, kuras ikdienas ED dzīvē sanāk mazāk nekā vajadzētu, 2) visi zina, ka tas ir Ļ Islaicīgi.
protams, varu tikai nopriecāties par efektivitāti tam visam. tas, kas mani mazliet raizē ir tas, kad varēšu atsākt normāli pīpēt. ar kādu tieši jaudu visas manas ēdiena problemātikas atgriezīsies.

tātad, kas man te iekrāts cibpostu parādos. Chrudim barčiki + Pardubices bliss. par Kutna Hora tūrismu. viss Olomouc trips, labākā daļa no Havličkův Brod gājiena (tas, kur viss beidzas ar Květinov piesolījumu turpinājumā) un kaut kādi vēl rnd barčikstāsti. un, protams, actual pagājušais weekends ar 21.5 km sestdienā un 14.5 km svētdienā tepat tuvumā. un tiešām, nav jau tā, ka kaut kas slikts notiktu, ja nepierakstītu nekad, bet tomēr, tomēr, tomēr ir tik patīkami, ka tas viss tā labi pierakstīts. īpaši, kad ziema un nekur nevar aiziet iet. lasīt lifeline un atgādināt sev, ka būs arī šitas atkal.
also, noder, kad nevar atcerēties "nu kā saucās tas barčiks, kur mēs toreiz gājām, kad bijām te" :D

you know what, es pastāstīšu par to Chrudím turpinājumu, ko te sāku.

tātad svētdiena pēc sestdienas gājiena. tur vispār sanāca tā, ka nejauši sanāca nokāpt lejā pie vienas no upēm, kas gar vecpilsētu, jo vajadzēja atrast bodi, kur iegādāties cig. pagājāmies atpakaļ un nolēmām, ka nuinah to kalnu. pastaigās lejā, gan jau ir kāds barčiks, nu! atradām kaut kādus vairākus viesnīcu barčikus, bet kurš tādos grib? klīdām pa pilsētu, nogriežoties vietās, kur liekas, ka potenciāli lielāka iespēja uz barčiku. ejam, kaut ko runājam, paskatamies kaut kādā vārtrūmē, ejam tālāk. bet pēc dažiem soļiem smadzene apstrādājusi to infu, ko redzēja tur cauri tiem vārtiem. tur izskatījās pēc omulīga barčika dārza. nolēmām iemēģināt. piesēdām. tur apteksnim clearly bija Sistēma, pēc kādas viņš apkalpoja galdus ārā. es tā arī neizzīlēju, kas tā par sistēmu bija. nu neko. ledus tējas gardas, kafijas labas. lēnām pārgājām uz radleriem. omulīgi un žūžīgi. tikai gaismas visu laiku randomā migājās. bet nu, ēdiens gan tur bija.. briesmīgs. tiešām briesmīgs. pēc tā aizdomājāmies par to, ka moš tiešām jābrauc uz Pardubici svētdienot tālāk. Pardubice, draugi, ir 10 km attālumā.

gandrīz vai sākām runāt, ka varētu aiziet iet uz Pardubici, bet VDT (valuable drinking time) ietvaros nolēmām tomēr vlak. ierodoties Pardubices galvenajā stacijā, visi noskumst, jo uz vecpilsētu ir jāiet un jāiet. taisni pa vienu ielu. sākas viss mazliet ar Pilzēnīgu vaibu. tad sāk rasties sajūta kā Frankfurtē. tad jau Linz, bet vecpilsētā tomēr jau esi atpakaļ Čehijā. phew. laukumā domīgi skatamies uz barčikiem. atrodam izvēlamies vienu no Bernarda alus barčikiem. apteksne neiebilst, ka neēdīsim, bet tikai uz pivci. bet man gandrīz uzreiz savajagas uz tualeti.

ejot uz dāmistabu jāiziet cauri visam restorānam uz tā otru galu. kur es ieraugu alusdārzu. tas ir ar mauriņu, ar betona takām, ar nojumēm, tur ir visādi augi un vispār izskatās Fucking Omulīgi AF. pirmoreiz mūžā tas, ka man visu laiku vajag dāmistabu, novedis pie kaut kā tik lieliska. izejot atpakaļ uz akmeņaino un svelmaino pilsētas laukuma pusi, kur VZ mani gaida jau ar pivci, reportēju, ka aizmugurē ir daudz, daudz labāka iespēja. also, way less people. uzjautājam apteksnei, vai varam, viņa saka, ka varam, proč ne! tikai iegaumējiet, ka rēķina nr jums ir 52 un nododiet šo info apteksnim, kurš to galu apkalpo.

aizejam tur.. un tur tiešām ir maza paradīze. nav neciešami karsti, ir pilns ar skābekli, jo zaļie augi. visu laiku var vērot dažādus putnus darot savas putnu ikdienas rosībiņas mauriņā un puķdobēs. cilvēku ir maz, vēl gan vēl daži uzrodas, bet ne sevišķi traucējoši. visi ir klusi un pieklājīgi un patīkami. apteksnis ir saprotošs un tiešām sava amata meistars. mums visu laiku piegādā pivčus tā, lai neesam tukšā. pa nojumes augšu var vērot baložu kāju apakšas, kā tie tur skraida pa nojumi. tas ir Tik Adorable :D vienkārši maza paradīze. nolēmām arī tur atrisināt pusdienu jautājumu nevis steigties uz Prāgām. suši tiešām gardi un vispār! tas barčiks, kuru sauca kaut kā, ka Pie Baltā Zirga or something, tas ir barčiks ar tiešām skaistāko barčikdārzu, kas redzēts šosezon. tik ļ negribējās doties prom no tā.

eventually, protamska, nācās un Prāgas, svētdienas vakars un tas viss.

zinkā, visi nobridušies dubļos un peļķēs un dubļos un peļķēs un dubļos.. nu jūs sapratāt. kaut ko pa pļavām pastaigājam, tad pa ielu kaut kādu nesaprotamu. bet ceļa malā sāk parādīties wild cherries koki, kuros ir ķirši! gatavi! bet kaut kādi miniatūri. tiešām mini, gandrīz nav salasīšanas vērti, bet ballītes orgkomiteja spītī pielasa ik pa brīdim saujas un uzēd tos anyway. tad uzradās kaut kādi margināli lielāki, bet joprojām kauliņa vairāk nekā jebkā cita.

tad jāiet atkal caur kaut kādam miestam (Koječín saucas!). aiz tā konkrēti atkal sanāk takas un pļavas un pļavas, kurās takas nav īsti iemītas, tikai teorētiskas. kaut kādā brīdī secinu, ka kedas vairs nav tik dubļainas nemaz, pa visu to zāli staigājot. ānuok, vismaz kaut kāds labums no. bet vienā no pļavām jāiet gar zirņu lauku. noplūcam mazliet zirņu pākstis, bet tur arī kaut kādi nīkulīgi. nu ok, priekš zirņiem vēl paagrs. ejam un tērgājam par džinu un džina kokteiļiem. VZ aizdomājies, kā būtu, ja džintonikā ieliktu kāreiz šitāda svaiguma zirņus! pēkšņi sajūtu tādu kā žļurkstienu zem kājas. nu tur zem zāles, izrādās ir konkrēti dubļi un slapjš. uhm, ok. kaut ko tur lavierējam, saruna nedaudz pārtrūkst. kaut kādā brīdī vispār izrādās, ka uz šīs zālainās takas axctually tek virsū ūdens / strautiņš kaut kāds. WTF? VZ sanīgrojas un aiziet iet pa blakus esošo lauku. es arī savācos aizlekt tur, jo nu, ahujeļi taisīt taku tur, kur upe, bļaķ?

also, es piezīmēšu, ka viss tas gājiens sākās pie nearly 600 m evelation un lēnā garā gāja lejup, ik pa brīdim tomēr uzdzenot vēl atkal kaut kādos kalnos atpakaļ. un te, spriežot pēc Strava, mēs esam ap 450-500m augstumā.

bet nu neko. aizejam uz normālu ceļu un turpinam sarunu par to, ka vispār džins ar aukstu earl grey tēju arī noteikti garšotu tīri norm.

nākamais miests ir Radňov, un ir vēl miniķiršu koki pa ceļam. ir pāris lēnāki km, jo ķirši! bet izejot cauri tam miestam, ejam tagad uz Květinov, kas ir nākamais punkts. atkal kaut kādas pļavas, bet tur sagaida pārsteigums!

(un tagad es iešu atpakaļ savā Mega Korp pasaulē, kur šobrīd viss ir neaprakstāmā bezcerībā un slikti.)

ballītes orgkomiteja vispār generally speaking neatbalsta Plānošanu. Plānošana ir huiņa, never works un totally is doomed. best laid plans, all that. tam dzīvē ir bijis ļ daudz piemēru un situāciju. bet šorīt bija The Pierādījums, if I've ever had one.

nevar pat paļauties, ka Ieplānotā brokastu maize būs tieši tā, kuru tu esi Ieplānojis. arī tad, ja es esmu to maizi pašrocīgi paņēmusi bodes plauktā un iegādājusies iepriekšējā vakarā. jo es paņēmu dzeltenā iepakojuma maizi, VZ paņēma zaļā. pēc tam gājām pie manis iemalkot pivčus ķiķinot līdzi House MD pirmajai sezonai. atnākot te, izņēmu no somas sapirktos priekšmetus incl. maizi, ieliku tos tiem atbilstošajos mēbeļu un tech risinājumos. VZ no savas somas izņēma tikai pivčus, pārējo atstājot somā. vēlāk ar visu somu VZ aizgāja uz savu mā.

šodien, kad beidzot savācos uz brokastīm (tas nebija viegli, necik! eww, sustenance, y'know), ņēmu maizi no plaukta un secināju, ka pie manis ir zaļā maize, nevis dzeltenā.

neko nav vērts Plānot, neko. bet nu, **parausta plecus**, dažādojam ēdienkarti, teica VZ.

kaķ:
So I did this for breakfast
[pic of homemade avocado toast]
Because so sick of cooking :D

Rūd:
Looks fancy
With the plate and the tiles in the background :D

kaķ:
Yeah :D

Rūd:
I was like “the fuck you doing in a cafe” at first

kaķ:
Nah, just made my own avocado toast :D
The most hipster thing about me is my love for avocado toast

Rūd:
And you wonder y u always broque [red.piez. - it means "broke"]
AVOCADO TOAST

kaķ:
Of course!!!!

Rūd:
!!!!!!!!!
and FLAT WHITES

kaķ:
With soya drink!!!!!

Rūd:
!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
MILLENIAL VEGAN HIPSTERS
IM SURE THEY DO ART
NO PROPER JOBS!!!!!!!

kaķ:
well, I am SELF EMPLOYED!!!

Rūd:
HORRIBLE
DESTROYING THE JOB INDUSTRY
( cont reading for destroying advice )

Hradec Králové bija tā vieta, kur ballītesorgkomiteja diez gan randomi aizdevās pagājušajā weekendā. tur, protams, ka ved ar Krakonoš vlak. **nopūšas** es jums, ja godīgi, iesaku braukt ar citiem vlak pie iespējas, ne Krakonoš.

pati pilsēta ir.. nu. nav it kā mazmiests, kā parasti pierasts. bet nu, tomēr diez gan nekurienīgi. nav tā, ka trūktu barčiku, bet to ir tieši tik daudz, lai sāktu kļūt izvēlīgs un beigās izrādītos, ka atkal bezjēdzīgi mazliet tā izvēle. bet pa dienu bija tīri labs laiciņš priekš feruāra un tad normāli apgājām apkārt vecpilsētai. jā, tur vecpilsēta ir kalnā, pārējā pilsēta - lejā. bija šausmīgi forši pastaigāt pa dienu ārā, sevišķi neciešot. aktīvi priecājāmies un līksmi jutāmies par to.

Mexita bija tīri normāla ēstuve, bet viņu izpratne par asumu ir divas jalapenjo sķēlītes. citādi jau bija labi. it kā tur viņu pagrabā nebija baigi silti, bet nebija arī atklāti auksti. kad zaja sāka ēst putukrējumu, sapratām, ka ir jādodas.

Na Jedno bija labs barčiks, bet tur nekurināja vispār un nācās iet prom. pirms man atkal sākas panikas lēkmes no aukstuma. :D citādi jau gards pivcis (Bernards un kaut kas no Zabreh) un diez gan jestri. ā nu, vēl downside bija dīvaina īru mūzika. un cilvēki, kuri iezogas barčikā mums nemanot.

tad pastaigājām skumīgi pa galveno laukumu, ievēlāmies Husā uz diviem pivčiem. bet nu, kurš Husā nav bijis. izvilku gūgli. gājām meklēt Lauvas barčiku, bet tā vietā atradām barčiku U Stolu. vispār tajā pilsētā iestādes laikam ir saucis kapteinis obvious.

U Stolu (pie galda) barčikā tiešām ir galdi. hehe. un nīgra bāra zaja. nīgrā bāra zaja visiem salēja un aizgāja lasīt savu grāmatiņu. grāmatā pie pirmās lappuses, kurā atsāka lasīt iesākto grāmatu, sāka plati smaidīt un ķiķināt. nosaukumu nespējām saskatīt. bet likās, ka varētu būt jestra literatūra. zaja nelikās easily pleased. bet ur vismaz kurināja, bija tīri jestri. sieviešu tualetē bija pīts krēsls. paklāju izvēles tur arī bija dīvainas. bet viss bija tīri omulīgi un jauki. nojestrjojāmies apsveicami. konkrētus prikolsus pierakstīšu atsevišķi, ja atcerēšos, bet tbh, domāju visiem skaidrs, ka you had to be there anyway.

also, mana nebeidzamā nemierība visu laiku pārvietot, kombinēt un visādi noņemties ar uz galda esošajiem priekšmetiem, makes me the thing that does the thing with the things. :)

vēlāk pīpējot jautājām zajai, kas par grāmatu, bet te visi noskuma, jo oriģinālvaloda ir čehu un nosaukums tik grūti paturams atmiņā, ka pat pati zaja īsti nezināja.
kad no U Stolu izmeta ap diviem, garāmejot iegājām kaut kādā divainā kokteiļbārā, kas bija līdz četriem, bet tur deva tikai mazās pilzenes un viss sāka efektīvi kaitināt.

aizejot uz paliktuvi secinājām, ka Na Jedno noteikti nav apkures, jo paliktuve Eliška tupa lieto visu rajona apkuri. bet tad vēl mēs nezinājām, ka svētdiena būs labāka. par to uzrakstīs, kad būs vairāk noskaņojuma tik daudz burtiem.

tātad tramvajvlakā iekāpa miljons kinderu, vane? kaut kādā brīdī kļūst skaidrs, ka arī viņi dodas uz Dečīnu. šis vlak pietur 3 pieturās within Dečīn. so, izlemjam viltīgo plānu, ka tos kinderus noteikti laicīgi vāks taisīties kāpt ārā, ja viņi nekāps ārā pieturā tieši pirms Dečīnas galvenās stacijas, tajā kāpsim mēs! kinderus uzreiz sarosa un sāk vilkt jakas un to visu. mēs tādi, aha! viņi kāps tur,mēs varam sekjūri braukt uz galveno staciju. bet te kinderi mūs appisa, viņi arī brauca uz galveno staciju. **nopūšas** tik daudz ciešanu. anyway.

tiekot ārā no tramvajvlaka, ballītes orgkomiteja nopriecājas, ka nebrauc ar the connection to Praha, jo kinderi dodas tur. a mēs uz burgernīcu Burger Berg! visi zina, kur jāiet, ejam, nananā, pūš, viss drusku besī. runājam, ka burgernīcā vispār šodien varētu būt sanitārā diena un tad, we're fucked. bet nu nē. tur viss vaļā, fuf!

es par pagājušo reizi tajā burgernīcā neko daudz neuzrakstīju. bet tur bija apteksnis, kura vārdu mēs gribējām uzzināt, bet nejauši papisām šo iespēju, jo aizmirsām paskatīties rēķinā uz aptekšņa jūzerneimu. šoreiz tur nebija tā aptekšņa, bija kaut kāda blonda zaja. nu neko, tā arī nekad neuzzināsim, kā to apteksni sauca, vai viņu sauca Martin Vrana.

kur prikols? ā! burgernīcā uz sienām ir sakarinātas dahuja ilustrācijas. melnbaltas, diez gan kļovas. visas ar celebrities. tad nu mēs pirmoreiz tur būdami minējām, kas ir kas. visu ko atpazinām, šo to nācās prasīt Rūd. bet tur bija nu.. Patti Smith ar Bowie t-shirt. bija Lady Gaga. bija David Bowie gan pats, gan savā Man Who Fell To Earth lomā. bija Sid Vicious un Marlyn Manson. kaut kādi čehu wtf. ā, kaut kādi rakstnieki arī. nu, jūs saprotat ideju, vane? vienu pikču gan beigās nekā, nekā nespējām atpazīt, kas tie par ļaužiem tur. un Rūd vienā brīdi mega satrakojās un atrada ilustratora vārdu (Martin Vrana) un to, ka viņš ir co-owner of the establishment. bet, cik var saprast, viņam nav nekādu soctīklu. viņa nekur nav!

bet nu, šoreiz mēs jau pazīstami ar ilustrācijām, mierīgi ēdām brokastus burritos un offlainīgi čalojām. fonā skanēja dīvainas lifta mūzikas kaverversijas of. arī džezīga lifta mūzikas kaverversija of Wonderwall. un te pienāk brīdis, kurā ballītes orgkomiteja sarunā saprot to, ka pati svarīgākā interview question ir: "How many Gallaghers are within your limit?" tas ir The Question, kas jāuzdod jau intervijā. jo, nepieņemt kādu darbā ir vieglāk atrunāties, ka tas nebija par Gallagheru. jo atlaist darbinieku par to, ka viņš ir ok ar pārāk daudz Gallagheriem, tas pagiadām vēl nav īsti legal.

malkojam tālāk Bernarda pivci un jūtamies omulīgi. ik pa brīdim kādi ļauži atnāk, paēd un aiziet. diez gan lielu laika daļu esam vienīgie pacienti burgernīcā. vismaz mierīgi un omulīgi. also, apkure šoreiz ieslēgta jaudīgāk nekā pagājušoreiz.

aizdomājāmies, ka nu.. tai dziedošajai zajai, kas dzied to lifta mūziku. zinkā, es saprotu, ka cilvēki dara dažādas lietas for cash. we all get them bills. un ne visas dziedošās zajas var but Katarzias un bīdīt savu indie shit pietiekami, lai sevi uzturētu ar to. tur es neko nepārmetu. bet tad es iedomājos, if I was in her place. rekur uztaisīju lifta mūzikas albumu for cash to fund my indie shit. indie shit still didn't take off. nu cik ilgi taisīs lifta mūziku? tupa mainītu profesiju, vane. piemēram, uz HR vai admin, kur maigi žūžot cilvēkiem ausī, pirms viņus atlaiž. bet. te parādās problēma. jo lifta mūziku mēdz actually atskaņot... liftā. un tagad zaja brauc ofisa buildingā ar liftu un tur skan viņas iedziedātā lifta mūzika. eww, vane? bet tas nav sliktākais! sliktāk ir tad, ja kāds kolēģis piefiksē šito. tur uzreiz jāmaina darbs. vēlams uz tādu, kur ofiss atrodas mājā, kuras liftus apsaimnieko cits uzņēmums. no šitā grūtāk izbēgt un noslēpt nekā izbijušu sex worker status.

bet, kamēr mēs risinājām zajas profesionālo krīzi, tikmēr blondā apteksne sāk aplīmēt tāfeles malas. kaut ko noņirdzamies, ka neviens tagad neatlīmēs tāfeli. bet nē. zaja vispār atnes spannīti ar krāsu un sāk ķellēt sienu. varēja jau VZ paprasīt, lai palīdz ar augšu. tāpat mēs tur vienīgie pacienti tajā brīdī :D

bet nu, kaut kādā brīdī jau pienāk tas brīdis, kad jāpaspēj uz vlak 18:02, lai dotos uz Prāgām un tad nezin ko.

ar monētas palīdzību izlēmām pusdienas pie vjetnamieša, nevis picērijā. tad gājām pie Jiržika, bet aizgājām uz Orindžu un beigās vēl norm iedzērām ar EtF.

cik labi, ka ir weekendi.

tātad Karls. tā ir totāla hipsternīca, bet tā īsti bez hipsteriem. I mean, kur jūs Dečīnā esat hipsterus redzējuši ta? bet tur ir silti. pirmā vieta, kurā ir ieslēgta apkure. Prinča bārā laikam cenas tik zemas, jo tā jau visi gudri, kad nemaksā apkures rēķinu.

Karlā dod kaut kādu hipsterainu pivci. sākumā piesēžam pie bāra tā dīvaini stūrī, jo visi galdi aizņemti. iebakstu VZ, ka vispār neatteiktos uzņemt kaut kādu snack type havčiku, jo ja nu palīdz sasilt? normālais menu ir principā burgeri. bet atnāk bārzaja un paskaidro, ka uz sienas rakstīts rekur šodienas menu un tur ir fish'n'chips, uz ko mēs saviebjamies. bet nē, vēl esot mexican bumbas un garneles un vēl šis tas. ballītes orgkomiteja padomā un nolemj, ka paņems tās bumbas un garneles un šēros. zaja apm ar mūsu izvēli. pēc brīža atnāk un saka, ja mēs gribam galdu, vispār viens tikko atbrīvojies. visi nopriecājas un iet sēdēt pie galda. tur ir mazmazliet vēsāk, bet joprojām silti, bet toties mazliet klusāk un mierīgāk.

javčiks bija bliss. dārzeņi bija svaigi un kraukšķīgi. asums bija efektīvs. un čilīši! oj, the čilīši. I need the name of their supplier. I loved it. mēs ar VZ konkrēti un absolūti apsitāmies ar čilīšiem un vēl apmēram stundu stulbi smaidījām :D vispār viss tas ēdiens bija amazing. abi aktīvi noskumām, ka šī iestāde ir slēgta svētdienās, pirmdienās un otrdienās. jo šausmīgi gribējās atnākt vēlreiz. es nebrīnīšos, ja ballītes orgkomiteja dosies uz Dečīnu klausīties Kvety gigu, lai varētu pēc tam aiziet uz Karlu.

tā nu mēs tur žūžojām. cilvēki apkārt nāca un gāja. es balansēju coasters uz melni nokrāsotās ķieģeļu sienas (teicu, ka hipsternīca!) un jutāmies tīri omulīgi. noņirdzāmies par visu un visiem. tas bija tāds totāls happy place brīdis. kaut kādā brīdī uzradās nepatīkami cilvēki pie blakus galda. bet mēs, hobana!, un pārvācāmies uz galdu citā istabā. tur bija divas nekaitīgas zajas un viss. zajām gan uzpisās kaut kāds pjanijs idiots, bet viņa kamrādi visu laiku viņu vilka prom no zajām, jo ņehuj traucēt zajas. bet nu, as with everything, ap diviem tiešām slēdza iestādi un lūdza samaksāt. tas bija skumīgāk. jo īpaši skumīgi dēļ tā, ka tas nozīmēja iešanu atkal aukstajā, vējainajā un nežēlīgajā pasaulē uz apmēram 20 min, lai aizietu uz paliktuvi.

un jāceļas atkal bija agri no rīta, jo jāčekojas ārā. es biju iepriekšējā vakarā atradusi kafejnīcu, kura vaļā no 9:30 am, kur dotu kafiju un, cerams, ka nebūtu auksti. tā, izrādās, bija kaut kādā iestādē. bet vispār, nebija slikti. kafija bija garšīga, homemade limonādes bija foršas un normāli apstākļi. pamiegojāmies tur, visi, protams, ohujā par to, ka pamodušies jobanā Dečīnā. bet nu, it is what it is. pēc pāris kafijām un tā, sapratām, ka jāiet risināt brokastis uz burgernīcu, kas blakus Karlam, kura solās būt vaļā. tad nu. visi atkal satinas visās iespējamajās drēbēs un iet salt ārā, cerēdami, ka burgernīcā būs apkure.

Atkal lidmašīna. Jāuzraksta beidzot par svētdienu, lai var rakstīt par Lielmiesta bizniztripu, jajebu.

Svētdien mošanās bija dīvaina, bet nu neko. Es pat nesasitu galvu pret nevienu no tiem jumta slīpumiem istabā. Visiem pohiņa, visi saburzīti kaut kā savācas un izčekojas.
Tagad ballītes orgkomiteja atrod sevi Chomutovā, salā un pohiņā uz ielas. Pizģec. Neko. Ies uz vecpilsētu. Pariņķojām visādi, bet viss vēl ciet. Attapāmies gal’najā laukumā atkal. Tur kaut kāda kafijotava, bet tur baigi skaļā mūzika. Pretī, pāri laukumam ir kaut kāda cita. Neko, aizies tur. Kafija ir kafija ir kafija, koturdaudz.

Ledusskapī, protamska, pamanīju greipfrūtu dzērienu un nekavējoties pieprasīju arī tādu. Tam, protamska, ir 2%. Ok. Dzers pirms brokastīm, ko tur daudz. Bet vispār sagribas arī pašas brokastis. Ārā fucking freezing, vane, tad nu jāvelk ārā gūgle. VZ visādi gūglē un beigās nonāk pie secinājuma, ja mēs negribam iet atpakaļ uz texmex restorānu, labākā opcija ir Amerika. Nevis Pie Diviem Lācīšiem, prikiņ! Nolēmu ticēt.

Izejam tagad ārā un man pēkšņi salīmējās Chomutov ģeogrāfija. Es nez kāpēc zināju, kur jāiet, lai aizietu uz Ameriku, nu American Grill, vai kā tā iestāde saucas. Un, kas dīvaināk, es tiešām pareizi atcerējos, kur jāiet. Wtf? Mēs esam Chomutovā, kur nekas nemeiko sensu, viss ir wtf un depr un slikti, sals, mega sals un vispār neviens nevēlas atgriezties. Bet nē, mana smadzene brīvi pieseivojusi vecpilsētas karti atmiņā un māk pa to orientēties.

Aizejam uz Ameriku, kas atrodas Trendā vispār. Uz katra galda uzlīmēta lapiņa ar uzrakstu, ka te nedrīkst pīpēt un pelnutrauki ir tikai dekoratīvi, katrs pats par sevi atbildīgs! Te menu ir papīra, bet daily specials uz tabletes, wtf? Anyway. Izvēlamies kaut kādus havčikus, kaut kādus dzērienus. Un tad jau gaidīšanas svētki. Vispār nerekomendēju tur ēst. Interjers arī ir diez gan neomulīgs un ir konkrēti auksti. Also, uz mūsu galda nebija “dekoratīvā pelnutrauka”. VZ varēja žēli skatīties, kā citi barčikā pīpē, lucky I was facing the other way.

Pēc havčika iemocīšanas izlēmām, ka turpmāko dienas pļurkāšanu veiksim citur. Kopš nav vajadzīgs ēdiens, barčiku izvēle mazliet uzlabojas. Nu, nāk klāt opcija - Barčiks pie Bibliotēkas. Visi nopūšas un nolemj, gan jau sliktāk kā Amerikā nebūs, aizies vai. Tur gan man uz brīdi nebija skaidrs, kur tieši jāiet. Bet nu nonācām. VZ ārpusē vēl sanīgra, ka veco penšu barčiks, bet nolēmām, ka ieies, nav lifetime commitment.

Bibliotēkas barčiks bija puspilns ar orkiem. Kas svarīgi - klusiem orkiem. Piesēžam stūrī, atnāk vjetnamietis! O! Ķeramies pie Gambrinusiem. Tā arī žūžojām visu pēcpusdienu pa bibliotēkas barčiku. Tur orki nāca vēl un vēl, bet nevienā brīdī tur nebija Skaļš. Tur visi runāja pieklusinātās balsīs un nepurinājās. Pat čuvaks, kurš nemācēja maisiņu atsiet. Žūžojam, žūžojam, bet tad pielec, ja vlak atpakaļ ir astoņos, tad kaloriju jautājums jārisina te. Atcerieties, ka bibliotēkas barčiks ir pāri ielai no tās texmex iestādes? VZ ļ nofeispalmoja, kad es paudu šo domu skaļi.

Uzminiet, kur mēs aizgājām atrisināt havčika jautājumu? Un tikām pie pēdējā nerezervētā galda on the ground floor. Btw, unlike pagrabā, the ground floor restorāna daļa spēlē ļ stereotipiski sliktu Latin America mūziku. Bet havčiks atkal garšīgs un tur viss izdevies. Pivča liste nav improved since the night before.

Astoņos vlak, stacijā satikām Rūd, ar kuru visu braucienu tekstojāmies visi, jo viņai bija jāsēž citur, nerezervētā vietā. Gifkas bija episkos apjomos. Bet jūs pabakstiet pingvīnu vai trash panda gifkas? Kā nepadalīties ar līdzpilsoņiem?

Tad iesēdinājām Rūd tramvajā uz mā un aizgājām pie Jiržika, kur strādāja Verka un Vadīms arī jau bija atnācis, viss tāds komunikabls. Bet kaut kādā brīdī es totāli pārguru līdz tai Pacelta Roka un “Taxī!” stadijai. Par laimi Bolts risina to bez pārāk daudz kustībām no manas puses.

Btw, Lielmiestā tagad dod arī Boltu.

Was beautiful. Dakujem visiem.

weekenda stāsts atkal būs vairākās daļās, I'm afraid.

karoč, ballītes orgkomiteja brauca uz Chomutov, tur Jūnijs. izrādās, ka arī Rūdītis bija attriecies uz šo vienu no baisākajām pilsētām kādā jebkad būts. ballītes orgkomiteja tādi nuokjā, bet vispirms aizies uz paliktuvi un uzņemt kalorijas, sagatavoties.

paliktuve Chomutovā.. **nopūšas** protams, ka jumta istaba, protams, ka viss ir mazliet wtf. protams, ka trūkst dvieļu. protams, ka grib maksājumu in cash, bet nav, ko izdot no 2tk banknotes. aizsūta mūs uz restorānu samainīt. tur arī visi nopūšas un plāta rokas. aizejot atpakaļ uz reception atstāstam šito, zaja tāda, nuok, vispār jau var ar karti. te tā nedaudz condescending gribas teikt, ka, redz kā, varam, ja gribam.

vispār ir pizģec auksti un drūmi un pelēki un salst tā, ka knapi vienu cig var izturēt nopīpēt. bet, es domāju, ka visiem skaidrs, ka ballītes orgkomiteja nevar vienkārši aiziet uz tuvāko ēstuvi un atrisināt kaloriju uzņemšanas problēmu. izstaigājāmies pa visurieni, vairākas reizes attapāmies galvenajā laukumā, kas izskatās kā laukums Boļeslavā, bet bez barčikiem un bez strūklakas ar skulptūrām. vobšem, viss ir downgrade. gandrīz viss ir ciet. klīstam pa pilsētas vecpilsētu randomā un atradām Ameriku. bet pie Amerikas atradām nejauši sportsbāru, kur rakstīts, ka līdz 4 am vaļā! iemetu sev gūglkartē pin, jo šitas noderēs, saprotiet. izstaigājamies visādi visapkārt uz riņķi, ievērojam barčiku pie bibliotēkas, bet tur nemaz nav bibliotēkas. ok. bet atrodam arī texmex ēstuvi, tiek nolemts, ka fuckthisshit, let's just do this. mums patīk texmex.

iestāde, protams, nav tik kļova kā Šumperkas Red Rat, bet nu. **nopūšas** derēs. tad, protamska, izrādās, ka tur visi galdi nahuj sarezervēti, bet uz stundiņu ar drusku mēs drīkstam piesēst pagrabā pie galda un aprīt kaut ko. havčiks bija dārgs pat priekš prādziniekiem, bet garšīgs. menu nez kāpēc bija planšetes, bet caur tām anyway nevarēja make the order, jāgaida apteksnis. toties varēja ielaikot feisbukos! pivča izvēles - poor. pie sienas teļikā rādīja to pašu, ko spēlēja tumbās, bet ar nelielu nobīdi. kas ir dzīve bez disonanses? sieviešu tualetē vienai no kabīnēm bija divas durvis.

tikmēr Jūnijs mūs nospamo, ka viņas abas esot Cafe Rouge (neļaujiet nosaukumam asociēt to iestādi ar Cafe Rouge in UK) un lai mēs tik nākam. tas tak turpat 3 mins away. bet ballītes orgkomiteja ir kaut kādi stubborn rebeļi un nolemj aiziet meklēt citu barčiku, kur iedzert, pirms iet uz barčiku. kā rezultātā ballītes orgkomiteja atkal atklāj Ameriku un vēl visu ko, bet viss ir ciet vai konkrēti restorāni ar galdautiem. izmetām vairākus lokus pa vecpilsētu. atradām kaut kādu Pilzenes iestādi, nolēmām ieiet tur. iestāde, mind you, ir tukša šobrīd, neviena pacienta. zaja mūs informē, ka mēs varam _tikai_ iedzert, bet tad pie šitā galdiņa un tikai uz pusstundiņu, jo rezervācija. kamēr izmalkojām vienu pivci katrs, šī iestāde jau bija pilna. ok. nvm. Jūnijs jau sāk strjomīt, vai mēs nomiruši pa ceļam. informējam, ka nosalām un piestājām uz pivci :D bet nu tagad laikam ies pie zajām, ko jau gudrāku.

Cafe Rouge, ja? pie barčika visi nopriecājas, ka tur dod kaut kādu ūberkļovo pivci ar kaķīša logo. nopīpē, ies iekšā. apmaldās, nejauši atrod Rūd un Jūniju trepjutelpā pīpējam. visi drusku noņirdzas, bet nu ies uz barčiku, paņems dziriņas un piesēdīs, vane? atspirdzinošos dzērienus pasūta un savāc pie bāra. aiziet pie sava galda un tur tos līksmi patērē. uz alus krāniem ir kaķīšpivča logo un uz otra ir Bernarda pivča logo. mēs gandrīz nevaram izvēlēties, bet bāra čuvaks mūs informē, ka vispār viņam nav ne viena, ne otra, ir cits. ballītes orgkomiteja noskumst, bet nu, dzers tad to, kas ir, kas atliek. paņem pivčus un dodas uz the back room pie zajām.
(mind, es īsti nesapratu, kā tieši tas čuvaks veda savu grāmatvedību pivču uzskaitē, bet I suppose not my problem anyway.)

also, pilnīgi nopietni - netetovējiet ribas, īpaši, ja jums nepieciešams valkāt krūšturi, bet tetovējums ir kaut nedaudz zem krūštura. just don't.

palikām piektdienā picērijā ar vīntonikiem. Mōnika norm ar mums auklējās, kamēr mēs tur ķiķējoši, nesavākti un visādi citādi nemākam ne uz ko īsti atbildēt. pēc kāda otrā vīntonika tiek saprasts, ka ir arī kaut ko tomēr jāapēd. jo nu, svaigs gaiss, vīntoniks un cigaretes ir lieliski, bet organismā prasās kaut ko bezalkoholisku un ar mazliet savādāku uzturvērtību. VZ tiek pie salāta un es izlemju kaut kādus makaronus ar lasi. VZ savu salātu apēd, bet man pēc kādiem 4 kumosiem paliek skaidrs, ka šitas nebūs ātri.

tikmēr darba čatā sāk notikt kaut kādas lietas, uz kurām jāreaģē. un tad vēl viņi samet tur vecas fotkas no kaut kāda pasākuma. aizeju piebakstīt Borgijam, pajautāt, co to je? Borgijs tur kaut ko pastāsta, kaut ko aiztērgājāmies, pieminējām DrN. Borgijs teica, ka man esot jāpasaka DrN tā doma, kas man neliek miera. vēlviens vīntoniks un kaķ jau ir enough under the influence, saņemas un aiziet DrN direct mesidžos iebakstīt. pirmo reizi savā sešu gadu RF karjerā, ja kas.

vārds pa vārdam, teikums pa teikumam ar DrN, kurš ir diez gan atsaucīgs, nesaprotamu iemeslu dēļ. šis tur nošokējās, ka par maniem komandējumiem nemaksā RF, bet gan es pati. stingri un tīši pieteica, lai es pasaku Priekšniekam, ka DrN teica, lai es billoju RF par savu nākamo komandējumu. šīs sarunas daļas laikā vairākas reizes griezos pie VZ ar tekstu, ka esmu pārāk pjanaja, lai saprastu, ko tur atbildēt. un nu, visi zina, cik smooth un appropriate I am, right? tā nu DrN tagad ir uzaicināts braukt uz Prāgām. šis teica, ka uzprasīs sievai, vai laidīs. tad saruna aizgāja uz pivčiem un tas bija liels atvieglojums, jo par čehu pivčiem es gan jūtos kursā un savā elementā.

kamēr visi blissfully žūžo vīntonikos un sasodītā apmierinātībā, tikmēr pienākušas darba dienas beigas, also, vairs nav tik silti ārā. ballītes orgkomiteja ir sapļurkājusies dahuja vīntonikus, vīnu jau mērot pudelēs. makaroni ar lasi ir pusapēsti pret šo brīdi, abiem ik pa brīdim ieēdot pa kumosam. neviens pat neapsver domu iet iekšā picērijā, tā vietā aiziet pie vjetnamieša pēc cigām un sidriem un aiziet uztaisīt tehnisko pauzi. zinkā, pirms iet uz barčiku.

barčikā visi ieveļas tādi mazliet saguruši un miegaini, sarkanām acīm, tas viss. bet nu, nepaliks tak bez barčika vakarā! kaut ko tur nosmējāmies, bet vispār rātni pļurkājām un nepurinājāmies. kaut kur ap pusnakti visi saprot, ka nupat jau sāk migt ar acīm vaļā un ik pa brīdim sevi tomēr ir jāsapurina, lai atjēgtos. kā rezultātā īsi pirms vieniem visi aizgājuši pa mā.

te es jums pastāstīšu, kā man iet ar migšanu. tātad, kaķ tāds totāli miegains atnācis mā. bet nu neies uzreiz migt. iedzers vakara tēju un tā. tikmēr sāku skatīties kaut kādu serčiku. tad laikam ap diviem parubījos uz sōfas. pamodos ap trijiem, secināju, ka man JBJ kaut ko te atrakstījis tikmēr. pačatojām, pasmējāmies, kaut ko tur nananā, ap puspieciem šis aizgāja migt. es paskatījos vēl serčiku un aizgāju migt ap sešiem. lai sāktu mosties ap astoņiem, ap deviņiem, ap desmitiem, ap pusvienpadsmitiem un vienpadsmitos izlemtu, ka huiņa no tās gulēšanas un jāceļas.

sestdien toties ballītes orgkomiteja gāja uz hipijnīcu, bet attapās bedrē.

kā jums liekas, ko ballītes orgkomiteja darīja sestdien? gāja iet, protams, d'oh!

protams, ka sanāca no galvenās stacijas izbraukt stundu vēlāk nekā sākumā bija plānots, bet nu, šoreiz vismaz bija tikai pusstunda ar zilonīšvilcienu.

ierodoties Říčany, zaļā trase mūs izvadāja pa visu miestu, pirms ļaujot tomēr caur restorānu aiziet mežā. bija jāiet cauri dažiem creepy mežiem, vēl viss kas. pie pansionāta, kurš atradās mežā, protams, bija pie kokiem sakarinātas koka visādas... emm.. "figūriņas" liekas stulbs vārds, bet man grūti izdomāt ko labāku. nu, no zariem sataisītas, sakrāsotas, dažas vēl ar audumiem un pogām apdarinātas hujetas. dažas čūskas atveidā, kas tur cilvēciņi, nesaprotamas hujetas. nu tā. kā jau pie pansionāta meža vidū, nu!
akmeņi un čiekuri bija biezā slānī. sanāca vispār vairāk kāpt no kalna lejā pa milzu stāvumiem nevis kāpt augšā. kas it kā liekas kā uzvara, bet, ja godīgi, es konkrēti sabeidzu ceļus.
pārēdāmies plūmes. plūmes, plūmes un plūmes. uh! bija arī viens ķiršu koks, kuru aplasīt.
bija vairākas reizes ļ dīvainos veidos, incl. lekšana, jātiek pāri upēm. viens no momentiem dzīvē, kad es ļ, ļ tomēr atkal gribu būt garāka. pie vienas lekšanas paudu emociju, ka man bail. neviens no mums neatceras, kādā valodā. nav jau tik svarīgi laikam.
gājām laikam trīs reizes pa zaļo trasi, vienreiz pa dzelteno, divreiz pa sarkano, iespējams, ka arī pa zilo.
it kā bez tādiem milzu ahtungiem, bet tomēr saguruši un nogājušies nonācām Český Brod. atradām arī ēstuvi, kur dod sēdēt ārā. pivcis bija dievīgi. paņēmām arī ēdienu. cilvēki, neviens, neviens hjūmanis _nav_ spējīgs apēst To Visu, ko uz viena šķīvja viņi tur savieto. kad es biju pārēdusies līdz nemaņai, manā šķīvī nevarēja īsti redzēt, ka vispār kaut kas būtu gājis mazumā. VZ gāja drusku labāk, bet arī netika pieveikts.

pēc nelielas apspriedes orgkomiteja nolēma doties atpakaļ uz Prāgām. jo atkal varēja kā cilvēks 40 minūšu laikā aizbraukt ar zilonīšvilcienu un tajā Český Brod anyway ne bookings, ne expedia neuzskatīja, ka tur vispār ir paliktuves. gūglēt un zvanīt neviens pat neapsvēra.

Prāgās toties orgkomiteja izsvēra Jiržikbāru vs SpB Gabinkas maiņu un nolēma par labu Gabinkai. tas arī kā lēmums vispār izrādījās foršs.
visi apm.
endo saka 27.2 km

izrādās, ja izejot no mājas un speciāli neaizejot iet ielejā, jo, ja nu līst, bet aizejot nu tur, tur, kur tas tilts, vienalga salīst. un ir pārāk silts, lai vilktu lietusjaku, tā vietā salīstot līdz ādai. izrādās, ka tas ir sākums ļoti labai dienai.

bet pamosties pēc tā visa pirmdienā ir ne tik forši. also, nav ne maizes, ne krabjusmēra, bet tas ir apmēram viss, ko šobrīd gribas. nu, ja neskaita pagulēt, protams.
neko, pahujārīs darbus, vai.
un mans pēdējā laika "raging ball of rage" mindset arī drusku atslābis. bet tas varētu būt vienkārši nogurums.

protams, ka šodien runāt par "silto laiku" un tā ietekmi uz manu eating disorder, ir tā mazliet dīvaini, ņemot vērā, kas tur ārā par huiņu darās. bet nu.

man liekas, ka +/- visi ir kursā, vismaz visi, kuri ir ēduši ar mani kopā pēdējo gadu laikā, ka man ir dīvains eating disorder. spēju uzņemt iekšķīgi tikai tādus ēdienus, kādus mans organisms tajā konkrētajā brīdī ir ar mieru uzņemt. kas rada lieliskas situācijas, kurās mierīgi varētu nomirt badā pie pilna ledusskapja. ar varu apēst kaut ko - nop, nevar. fiziski nevar. par laimi, vairumā gadījumu (ne visos though), organisms man vēlīgi ļauj izvēlēties starp dažādām lietām. tad nu, principā, es gandrīz jebkurā sabiedriskās ēdināšanas iestādē varu kaut ko atrast, nu kaut ko. bet, piemēram, plānot ēdienreizes un pirkumus no bodes uz māju nedēļai uz priekšu - pointless. tie ēdieni, kurus organisms ir ar mieru paciest, tie mainās day to day in an unpredictable manner.

lūk. bet siltā laikā organisms, piemēram, nevēlas gandrīz neko, izņemot salātlapas un augļus. ā, nu moš sieru. bet, problēma ir tāda, ka dzīvot no salātlapām un augļiem nav īsti risinājums, jo izpaliek zināmi nutrients, kurus organisms arī vispār pieprasa un bez tiem pats sāk justies ne-ok. bet piedabūt organismu uzņemt šīs vielas ar pārtiku, nozīmētu ēst kaut ko, ko organisms negrib. bet organisms uzreiz tāds, ka nu, dude, this is not how it works, un hobana!, ieslēdz gag reflex uz visu, kas nonāk mutē, bet nav organisma pre-approved menu for the day.

un, ja kādreiz beigies šis nebeidzamais lietus, vispār būs jāizdomā kaut kādi risinājumi, kā iemānīt organismā tās vielas. īpaši, vispār, fibre.

otro reizi savā mūžā mocījos ar bezmiegu, līdz aizmigu un sapņoju kā mokos ar bezmiegu. to, ka mocījos ar bezmiegu pa sapņiem miegā, zinu tikai tāpēc, ka ik pa brīdim modos augšā. pret rītu bezmiega murdziņos ielavījās arī mini panikas situāciju stōriji.
abas reizes es tajā vakarā nebiju bijusi uz barčiku.
secinājums - jāiet uz barčiku.
(papildus vainoju ČKLST visā šitajā huiņā, jo es viņa dēļ neaizgāju uz barčiku vakar.)

bet labās ziņas ir tās, ka man vakar izdevās uztaisīt diez gan episki garšīgu ēdienu, kas bija balstīts uz Tom Yum pastu, ko noskōroju vjetnamiešu bodē. šis ēdiens tiešām garšoja tieši tā, kā man patīk, ka garšo taju ēdieni Lielmiestā. tas bija tik, tik fantastiski, jo man tās garšas bija tik aktīvi pietrūcis. un labi ass arī. apm ņurd.