davaj par ķiršiem!

tātad stāsts sākas te un turpinās turpinās te.

izejot cauri tam miestam, kur bija tie mazie, mazie ķirši. ejam tagad uz to Květinov, kas ir nākamais miests pa ceļam uz Havličkův Brod.

kaut ko it kā jāizbrienas atkal pa pļavām un zāli, kur taka ir tikai teorētiski. praktiski ir zāle, bet mazliet arī kaut kādas straumītes un purvs. es nesaprotu, tos purvus kalnos 500 m augstumā. bet tad iziet uz vairāk tā kā ielas un tur pa ceļam pēkšņi ir Proper Ķiršu koki! ķirši ir gatavi, normāla izmēra, saldi un skābi, kā nu kurā kokā. bet lieliski un garšīgi. sāk rasties vēlme tos sabāzt pilnas kabatas un vispār visu. jo saujās salien tik, cik salien. efektīvi sarijamies ķiršus un lipīgām rokām un mutēm apm iesoļojam Květinov. (vārds květy nozīmē ziedus.) izejam cauri un tagad jāiet uz nākamo miestu, kas pa ceļam. kaut kāda pārapdzīvotība te gandrīz.

un atkal ir pļavas, purvi kalnos, nesaprotami purvi, kas ir tekošas straumītes gandrīz vai augšā kalnā. un lejā ir sausāks un tad upīte. upes tur arī upon upes. nesaprotami. staigājam pa pļavām gar mežmalu un dīvainiem laukiem, kuru daļas ir totāli norobežotas no pārējā, jo tur aug kaut kas, kas nav zāle. 450 m augstumā. **nopūšas** tas bija freaky. ilgi un dikti apspriedām, cik centuries / generations te ieguldījuši savus talantus, lai iemācītos šitos trikus. vēl mazliet ķiršu, bet nu tas kaut kā apsīkst, kamēr aizejam uz Michalovice.

izejam tur cauri un atkal kaut kādai pļavai cauri kāpjam atkal vairāk lejup. kaut kur ir jāizdara straujš pagrieziens pa labi. bet pļavas un mazliet koku un trašu atzīmētāji nav papūlējušies savilkt strīpiņas tā, lai cilvēki spētu noorientēties. un nu, ejam tagad gar kaut kādu meža strīpu un runājam, ka gribētos tomēr vairāk skaidrības. līdz kaut kādā brīdī sāk pielekt, ka.. mums jāiet drusku savādākā virzienā. vairāk tur pa labi nekā te taisni. tur, protams, nav pilnīgi nekādas takas. nekādas takas, bet toties ir brikšņi un kalns. egles. dahuja egles. kaut ko mēģinam improvizējot tikt atpakaļ uz takas. tā ir tur... tur augšā kaut kur. aaaa.

jobans egļārijs. nerekomendēju. izplosamies tur kaut kur un it kā takai jābūt vēl tur drusku augstāk. tikai drusku. bet šajā konkrētajā vietā ir biezs un mežonīgs egļārijs. un tur, kur būtu tupa virzienā uz augšu, tur ir rozes. jobanas, fucking, rozes. saaugušas. rozes sastaipījušas savus staipekņus biezā slānī pa milzu laukumu. es it kā mēģinu brist cauri. bet rozes in combo ar to, ka kāpju augšā kalnā, it's not working. kaut kādā brīdī man kājās ir sadūrušies vairāki rožu zari un es saprotu, ka esmu tajā augā tupa iesprūdusi. pastāstiet vēl par rožu romantiku.

griežamies apkārt un cenšamies izpiņķerēties no tā jobana staipekņa, bļaģ. fucking aaaa! dzīve kā fucking rožu, bļaģ, dārzs. izrauju no kājām visus dzeloņus, nolemju, ka nav pārāk traki asiņošana, lai stātos un kaut ko kakbe mēģinātu te apkopt. skatamies apkārt visādi un mēģinam saprast, nu wtf tagad darīt vispār?