Trash panda

vispār tas Na Jednou bārmenis bija mazliet aizvainojoši, tiešām es neizskatos pēc zajas, kam garšo pivcis? bet nu. tas ir sorted, turpinam sēdēt Mexita, jo tupa slinkums kaut kur iet. un pivčus tepat turpina nest. viss kakbe norm, cilvēki sāk iet prom, paliek mazliet klusāks. viena zaju ballīte gan paliek tikai skaļāka. bet nu, man atkal īd mugura un sāk gribēties kaut ko ērtāku. un pēkšņi arī garām barčikam sāk skraidīt kaut kādi young people un kliedz un kliedz. kaut ko svin laikam. te visi sanīgrojas un sāk domāt par iešanu uz Elišku. ko, protams, pastiprina tas, ka barčiku vispār sāk vākt nost.

aizejot uz Elišku un iemalkojot nezināma nosaukuma pivci, tiek secināts, ka ļoti garšīgs pivcis, kura nosaukumu mēs laikam nekad neuziznāsim.

Eliška kā paliktuve ir mazi svētki, jo met ārā tikai 11 am. tikai downside ir tas, ka tur visādi un dažādi baznīcu zvanu trokšņi ik pa 15 minūtēm, kavissnelabsbļaķ. un izejot ārā tiek secināts, ka ir silti. nevienu jaku neprasās. miegaini nokāpjam uz upi un ejam tagad uz barčiku Naplavka. kā jūs uzminējāt, tā ir hipsternīca upmalā. pagājušoreiz tur norm sažūžojāmies. ejam, nananā. aizejot uz turieni, tur... ir kaut kāds ananāsu un vēl sazinkā tirdziņš un arī barčikā visi galdi aizsēdēti. brīdi pagrozamies un nolemjam iet meklēt citu barčiku. tādiem tak jābūt, vane?

nu, ir tā pašvakāk. staigājām randomā apkārt, bet viss vai nu ciet, vai ciet. tad atradām kaut kādu bernarda pivča barčiku ar terasi un nojumi. un milzu galdu ar vējabrāļiem. vispār tur bija vairāki barčiki ar bernarda pivčiem, kas izbrīna, bet priecē. vējabrāļi un māsas tur konkrēti svinēja visu ko. kinderi skraidīja vēl nezin kas. bet nu, mēs tur kafijas un pamosties mēģinam. eventually visi šie hūmaņi taisījās prom. uzkāpa uz močiem un ilgi un dikti tos darbināja, bet nekur nebrauca. viens pāriītis gan uzkāpa, atvadījās, uzlika ķiveres un aizbrauca. visi ohujā, ka tā arī varēja. palikušie divi pāri tur ilgi un dikti vēl vairoja troksni pasaulē un tā. bet eventually arī tie aizbrauca.

piezīmēšu, ka te atkal sāk nomākties un visur sāk solīt negaisu. skatos arī uz the big black cloud coming torwards us. neko, atnāca, kakbe bija thunderstorm (bez thunder un bez storm) un lietus laikā VZ uzlija ap 20 piles kopumā (virs viņa nebija nojumes). man uzlija laikam divas. neko. vēlāk ieslēdza arī prožektoru. vispār, viss kļuva arvien žūžīgāk un žūžīgāk. uzēdām brokastis un ķērāmies pie bernardiem. dakujem.

tātad, man sāp mugura, mēs ejam, ir noieti ap 27 km, VZ arī viss tāds samocīts. nonākam beidzot uz kaut kāda normāla ceļa. asfalts, līdzens un vispār! uhti! tas thunderstorm, kurš tuvojās un bija tepat blakus, tepat tiešām blakus, ir vienkārši dissolvējies. visi ohujā. ejot uz pilsētu, visas trases kaut kur nogriežas, bet mums jāiet taisni. nekādas meža takas, par laimi taisnākais ceļš uz vecpilsētu ir taisni un pa šo līdzeno ceļu. pret šo brīdi liekas, ka tiešām nekad, nekad, nekad vairs nenokļūsim pilsētā. vēl viens km, vēl viens, vēl, bet nekā.

beidzot nokļuvām pilsētā. te man sāk likties, ka tomēr maršurts jāpārliek uz paliktuvi precīzi. telepurķis saka, ka 2.4 km vēl. gribas nolamāties, bet nav īsti spēka. kaut kā randomā un samocīti ejam pa pilsētu. un atkal, pēkšņi, pa sarkano trasi. ahujeļi visi? anyway. ejam un besis. un visi zina, ka paliktuve Eliška un vecpilsēta ir kalnā. tur būs jākāpj. bet nu, par laimi maršruts iet pa to vecpilsētas kāpienu, kas nav tik baisi stāvs un ir tuvu Eliškai.

34.6 km
uhti
vienā piegājienā.

iečekojamies tur. viņiem bija online checkin, kuru es biju pielietojusi, bet zajas uz vietas ilgi un dikti brīnījās. neko. uzkāpjam, nolemjam, ka valuable drinking time mūsdienās ir svarīgāks, fiksi kaut ko tur sataisamies un ejam. aizejam uz texmax/ita iestādi. tur ir kaut kāda siltumnīca no āra telpas, bet pohuj. kakbe ārs, dod pīpēt un pivci. atmiņā palicis, ka tur bija tīri la. paņemam pivčus (what is it with Staro pivci šādās iestādēs?), limonādes un atpūtinam muguras. VZ ir konkrēti aizgājis zombī, es nē, jo man sāp mugura un celis.

ja jūs esat tajā Hradec Králové pilsētā, restorānā Mexita dod tīri kļovus garneļu tacos. tualete ir pārāk krāsaina gan, bet nu neko, vismaz nav pagrabā. kaut ko tur žūžojam, visi pārliecībā, ka stūrabode strādā līdz vienpadsmitiem. pusvienpadsmitos VZ iet uz bodi paņemt līdzņemamos pivčus. atnāk atpakaļ sanīgrojies - protams, ka bode ciet. gūgles rezultāti ir apšaubāmi at best. nolemju, ka pohuj, aizies līdz barčikam Na Jednou, jo es zinu, ka tur dod gardo Bernarda pivci. aizies tur paņemt līdzņemamos.

ā, vienīgais par Mexita ir tas, ka tur bija kaut kādas mega skaļas zaju ballītes, bija salīdzinoši grūti padomāt brīžiem. sarunas arī vedās savdabīgi. nē nu, noņirdzāmies, bet klusākā vietā būtu bijis labāk.

aizeju uz Na Jednou, tur čuvaks viss ohujā, ka es gribu līdzņemamo pivci. Bernards esot beidzies, bet esot šitie divi un nosauc man nekad nedzirdētus skaņu salikumus. aizdomājos par to, ka es zinu kā sauc pivčus, kuri ir negaršīgi, tie nebija neviens no tiem. nolēmu noriskēt un paprasīt 3 pudeles (pusotra litra) ar jedenāctku līdzi. čuvaks saka, ka viņam viena jau salieta. es saku, ka davaj, ņemu un vēl divas tad. čuvaks tādā ohujā, ka paprasīja samaksāt, pirms sāka liet. samaksāju vispār apbrīnojami maz par šo prieku. ā un visa saruna notiek čehiski, ja! pati nesaprotu, kā man tas izdevās. čuvaks tagad salej un eju atpakaļ uz Mexita.

pēc iepriekšējā gājiena VZ teica, ka grib boring walk. meklējām maršrutus, kas būtu as plakani as possible. atradām un pieseivojām visādus ne tik plakanus, bet tad es atradu vienu totāli plakanu. divciparu altitude profile un pa mežu. likās, ka būs bliss! walk in the park, y'know!

walk in the park.

ar visādiem nesaprotamiem vlak aizbraucām uz ļ dīvainu pieturu ar nosaukumu Čermná nad Orlicí un gājām uz Hradec Králové. starp citu, Hradec Králové ballītes orgkomiteja bija bijusi pa ziemu, secinājuši, ka kakbe pilsēta pat un tā. tāpēc likās sekjūri tur attapties. gan jau bodes būs vaļā, barčiki, tas viss.

izkāpjam tagad tai nesaprotamajā miestā un drīz vien lepni iesoļojam mežā. izvelkam līdzpaņemtās maizes un ejot ēdam brokastis. starp citu - te padomiņš, kuru aizmirsu iepriekš pierakstīt. padomiņš no VZ un es tam totāli piekrītu - Nestājieties Atpūsties. nopietni. katra atpūtas pauze samazina iespēju, ka aiziesiet līdz destination. katra. atpūta. I know, sounds counterintuitive, bet tā tiešām ir. un tā ir tāpēc, ka atkal uzsākt atkal un atkal ir daudz grūtāk nekā turēt steady pace. te es arī piebildīšu, ka turēt somewhat steady pace where possible, arī ir labs papildinājums šim padomiņam no VZ.

sākumā tur sanāk iziet cauri visādiem miestiem, kuriem braucām cauri ar vlak. norm. nē nu, nav norm, jo nosaukumi visiem bija feispalmi upon feispalmi. bet nu pohuj. laikapstāklī solīja totālus thunderstorms un karsti. so far spīd spožs prožektors un ir gandrīz vai grūti elpot no silti. bet kaut kādā brīdī dod atkal iet atpakaļ mežā. starp citu, viss ceļš, nuok, gandrīz viss, bet viss ceļš līdz pilsētai bija pa vienu un to pašu trasi. bōring.

kaut kādā brīdī ejam gar mežu un es pamanīju dzeltenu taureni, kurš aktīvi visādi plivinājās pakaļ VZ, dažādos veidos aplidojot viņa mugursomu un tā. norādīju VZ, ka viņam seko taurenis. VZ nofrīkojās, es noņirdzos. bet, kamēr noņirdzos, man kaut kāds raibs taurenis pa kājām samaisījās un es gandrīz paklupu.

iegājām iekšā mežā. mežā it kā kļova, ka var elpot un tā. bet nu, čiekuri, akmentiņi un koki neapnīk only for so long. kaut kur pie divdesmitā km vispār viss sāk apnikt. un nav īsti nekā incanta, ko paskatīties, te būtu noderējuši tie gleznainie skati vispār. ap 24 km man sāk konkrēti besīt tas, ka jāiet pa mazakmentiņu takām. troksnis besī un tomēr iešanas process mazliet mazāk efektīvs, bet pa visiem tiem km jau savācas. un nu, tāds bija viss - bōring un apnicīgi. visu laiku viens un tas pats skats un meh. tad man ap 27 km kaut kur sāka sāpēt mugura tā, ka nācās piestāt un ātri ierīt painkillerus, kuri anyway nepalīdzēja.

kaut kādā citā brīdī the thunderstorm atradās mums ļoti, ļoti tuvu, to varēja dzirdēt un just gaisa smaržā, bet līdz mums tomēr nenonāca. VZ teica, ka esam bezjēdzīgi notērējuši dahuja luck uz šito.

kā gājām tālāk un pilsētu uzrakstīšu vēlāk, man tagad meetings darbos būs.

tātad, kāpiens lejā. pēdējais pusotrs km or so tikai palicis. labi, ka pret šo brīdi vairs nebija sen lijis un nebija viss tupa dubļi. kāpiens varbūt nav stāvākais, kas izdzīvots, bet pēc visa, kas jau tajā dienā bija piedzīvots, tas bija.. nepatīkami, teiksim tā. un diez gan stāvi. pietiekami, lai būtu jākāpj daļēji sāniski. un man, protamska, ceļa saite sāk strjomīt. tā, ka liekot kāju pie zemes, tā brīžiem raujas pati uz augšu. eh. kreisās kājas celis. tās kājas, ar kuru es kāpju uz leju pirmo. teicu daudz au un nepieklājīgus vārdus. bet nu, nekas jau neatliek kā nokāpt, augšā jau nepaliks.

ieejot miestā, mūs tur atkal iztrollē, dzenot pilsētas ietvaros pa vienīgo totāli dubļu taku caur krūmiem. ballītes orgkomiteja to ieraudzīja, noņurdēja fuckthisshit un aizgāja atpakaļ iet pa ielu. iela - using the term loosely here tho. nogurums ir diez gan pamatīgs. un te nāk svarīgākais padomiņš no visiem - apavi ir the key to all this. es esmu gājusi iet skeiteru kedās, sporta zāles naikos un tagad nopirkusi tos hiking shoes. un the difference is massive. apavi ir The Key to this.

nokāpjam lejā līdz upei pa ielu, pārejam pāri un kāpjam atpakaļ augšā uz pilsētas centru. neredzas ne veikali īsti, ne kas. barčiki ir dīvaini un ciet. neko, paliktuvei klāt nāk arī picērija. Annija man teica, ka norm picērija vispār esot, just don't order the fish. :D aizejam līdz paliktuves picērijai un noparkojamies tur. ēdiens, pivcis, tas viss. man nākas ņemt arī mājas limonādi, jo cukura trūkums ir fiziski jūtams. as in, raustās asinsvadi :D bet nu, atkopjamies mazliet. tagad jāsaprot, kā tikt pie pivčiem, kad picēriju taisīs ciet. ā un iečekoties paliktuvē arī varējām turpat picērijā, samaksāt arī turpat. thank fuck.

izrādās, ka tajā jobanā Mníšek pod Brdy visas bodes taisās ciet deviņos, deviņos! ahujeļi visi? sarunājam ar bāra zajām, ka iedos mums līdzņemamo pivci, bet nu, zajām tikai viena pusotra litra pudele ir. domīgi nīgrojamies. zajas gan kaut kādā brīdī attopas, ka viņam vispār ir 3 pudeles, kurās varētu saliet mums pivčus līdzņemšanai. VZ vienlaicīgi attopas, ka vajadzēja gūglēt benzīntankus! gūgle saka, ka ir 24 h tāds viens netālu. bet neviens nezina, vai tur arī bode vaļā, protams. bet noskaņojums ir gājis uz augšu (bitter laugh). sagrābjamies no zajām visus pivčus, ko viņas var mums saliet, nolemjam, ka anyways ir vispirms jāuziet uz paliktuvi, jo somās anyway nav vietas vēl iet iepirkties tagad. uzejot augšā visi saprot, ka iet visi benzīni nahuj, papļurkās šitos mierīgi.

ilgi apspriedām atšķirību starp penziju un hoteli. nolēmām, ka visticamāk tas ir par extra services nevis size or smth. izrunājām apavu domas. vispār kvalitatīvi noņirdzāmies.

34.2 km

(plānoti bija 34.6 km, bet ar visiem improv anyway sanāca 34.2!)

no rīta, pie čekošanās ārā, secinājām, ka arī no rītiem in reception penzijā neviena nav. paraustījām plecus, atstājām keycard tur uz galda un gājām meklēt kafejnīcu Malý Mnich. miniet, vai tā bija kalnā? protams. tur tajā vietā līdzenums _nav_ modē. toties modē ir iet uz Albertu svētdienās un pirkt visu lielākajos iepakojumos possible.

pie iepriekšējā stāsta par improv piebildīšu, kad bridām cauri nātrēm, VZ teica, ka laikam redzējis tagad tiltiņu tur tālāk, kur būtu varējuši pāriet pāri kā cilvēki. bet nolēmām to ignorēt un uzskatīt par nebijušu, jo neviens nebija pārliecināts, ka tas nebija vienkārši nokritis koks. un iet pārbaudīt būtu samērā bezjēdzīgi.

vēl ir tā, ka vispār ir noieti tikai kaut kādi 24 km pret šo brīdi. oof. un te mēs nonākam miestā Černolice. miestu, kuram iet cauri es nenovēlu nevienam. vispār nevienam. tur sanāca kāpt pa ielu tā, ka elpošana apstājas. viss apstājas. vispār viss. ir tikai kāpšana. neko citu organisms nespēj, jo Tāds Stāvs Kāpiens. nevienam nenovēlu, indeed. kaut kādā brīdī kāpienā teicu: "Horizontālas... (2 elpas) virsmas... (3 elpas) ir... (elpa) luxury". VZ piekrita. uzkāpuši visstāvāko drausmīgo nebeidzamo, nekad nebeidzamo, nekad nebeidzamo, bļaģ, kāpienu, trase tālāk iet mežā. nevienam nav skaidrs, cik tur drausmīgs kāpiens, bet nevienam nav nevienas pašas smadzeņu šūnas, kas darbotos uz kaut ko citu, ne atkopties. līdz ar to, pa ielu liekas iet drošāk. tur, protams, ir lēzens, bet joprojām kāpiens. kurā mani gandrīz notriec liels suns, jo grib draudzēties. bet īpašnieki kaut kā nebūt apsauc, atvainojas un visi apsmaidamies.

izejot no tās nolādētākās vietas pasaulē, ejam atpakaļ mežā. mežā, protams ir ups and downs, literally. jākāpj tur, jānokāpj šite, lai uzkāptu tur. bet vispār ir salīdzinoši mazāk grūti. un trase vienkārši ved taisni, pa kalna galu uz destination. pēdējais posms. tā tajā brīdī likās. bet nu, atkal rodas nebeidzamības sajūta, sajūta, ka nekad, nekad, nekad neaiziesim uz. VZ paskatās kartēs, pabaksta ekrānu, ieliek telepurķi kabatā un saka: "Smadzenei vajadzēja atzūmot, lai redzētu, ka vispār eksistē beigas šim visam." nopūtos un teicu, ka ir tāda sajūta, jā. vēl VZ kaut kādā brīdī pievienoja padomiņu listē to, ka nav sevišķi vērts izvēlēties gleznainus skatus un to visu, jo tā normāli ejot iet nekas no tā sevišķi nereģistrējas. iet iet nav ģimenes pastaiga gar jūru. ejot iet tomēr visu laiku jādīlo ar ahtungiem un to, nevis skati jāskatās.

ejam pa samērā plakanu ceļu mežā. sāk parādīties visādi citi hūmaņi redzeslokā. ew, people. kaut kādā brīdī laipojam pa dubļiem tur uz takas un
kaķ: man nāk miegs
VZ: ā nujā, tagad nekur nav jākāpj, tagad garlaicīgi!
kaķ: nez, man bija kaut kāda sajūta, bet es nevarēju saprast kāda tieši, tad atcerējos, tas ir, ka miegs nāk!

tad nonācām kaut kādā Talos valstībā ar gravestones and shit. VZ normāli izfrīkojās par vizuālo līdzību. es tikmēr domīgi skatījos, ka pie tā mauzoleja tur ir divi ceļi uz sāniem - pa kreisi iela, pa labi - meža taka. taisni, protams, ir mega kritiens lejā. mūs ved pa labi. paskatījos kartēs, vai nevar pa to ielu noiet, bet nu tur baigais līkums sanāk un sarežģīti un uz otru pusi un aj. ies pa mežu. ejot pa mežu rodas tāda nelaba aizdoma, ka te kaut kur nāksies tā brutāli kāpt lejā. jo tas jobans, kaut viņš nomirtu, Mníšek pod Brdy tomēr ir lejā nevis kalnā. un noieti jau kaut kur 32 km.

vēl uz tās takas visu laiku sanāca iet iekšā un ārā no Japānas. tur uz kokiem visu laiku bija mazi Japānas karodziņi sazīmēti. tas viss smieklīgi, līdz ieraudzījām actual kāpienu lejā.

cilvēki clearly nenovērtē the bravery.

anyway, gājām atpakaļ mežā. te paliek grūti rakstīt mazliet, jo notika dahuja, bet man ir zināmi tikai tik vārdi, cik ir, un ir grūti ar tādiem aprakstīt the ahtung un to visu. kāpiens augšā bija brutāls. tiešām fucking brutāls. VZ teica: es nekad vairs neiešu tavas trases. kad man beizdot izdevās ievilkt mazliet gaisa plaušās, nācās piekrist, ka es arī vairs neiešu savas trases. kaut kā kāpjot augšā un augšā un vēl, bļaģ, augšā, nolēmām, ka nākamajā weekendā jāiet kaut kā mierīgi, plakani un garlaicīgi, dzenot huiņu un jestrojoties savādāk nevis šito. kaut kādā brīdī ir mazliet plakanāks, soļojam pa mežu, šķērsojam kādu ielu un ejam tālāk mežā.

there it comes. stāvais, gandrīz vertikālais kāpiens lejā. pa dubļiem. uz mirkli iepauzējam, skatamies lejā, skatamies viens uz otru un domīgi ohujā. jo, kāpiens ir.. nav tā, ka tādi nav darīti. bet ne jau pa dubļiem. abi vienojamies, ka nav īstas pārliecības par visu šito. ieskatamies kartēs un secinam, ka ar garu līkumu, bet pa ielu, tomēr varam apiet šito. skaļi, for the record teicu - ja būtu sauss, es būtu kāpusi!

te nāk nākamais padomiņš - nenovirzieties no trases, visa, kas jums svarīgs, dēļ, nenovirzieties un neimprovizējiet. īpaši mežā.
tieši tas, ko ballītes orgkomiteja jau kārtējo reizi šajā bravery izdarīja.

ejam pa ielu, lēnām lejā. kaut kādā brīdī blakus esošais mežs, kurā mums būtu bijis jābūt, sāk atkal kļūt par kalnu, kamēr mēs turpinam iet lejā. tas sāk radīt nepārliecinātu sajūtu par lēmumu. bet nu, lēmums ir pieņemts un need to see it through now. VZ saka, ka vispār varētu neiet visu to mega līkumu pa ielu, bet iziet pa kartēs atzīmētu taku (nevis trasi!) ātrāk tur cauri pa mežu un nokļūt atpakaļ uz trases un maršruta. nopētam to kartēs un nolemjam izlemt, kad redzēs šito paši savām acīm. aizejot tur un paskatoties uz, nolemjam, ka pamēģinās šito, ja kas, nav tik gara, lai būtu žēl iet atpakaļ un tomēr kāpt pa ielu.

sākas viss labi, taka ir tīri normāla, kraujas ir nost no takas, viss mierīgi un pat tīri glīti skati. upīte ir maza un tieši gar taku, bet ne tā, lai baigi strjomīgi būtu. apm soļojam un tā, kaut kur uz takas ir zirga pakavu nospiedumi dubļos. VZ, kurš iet pa taku aiz manis, tos ierauga un paziņo: "Ja jau zirgs var, mēs arī varam!" un tieši tajā brīdī, kad es skatos uz priekšu uz to vietu takā, kur tai pāri iet upīte, kas platumā ir mazliet virs avg hūmaņa general spējas pārlekt, īpaši ņemot vērā abos krastos esošos slapjos akmeņus un saknes, uz kuriem efektīvi paslīdēt. jā, ja jau zirgs var.. bettē.. **nopūšas** norādīju VZ uz šo te ahtungu un viņš arī noskuma, ka zirgs var, jā, bettē... kaut ko pētījām gar krastu un domājām, kā tur tikt pāri. es palūrēju kartēs un secināju, ka tepat šajā pusē jābūt takai, kas ved tomēr tur, kur mums vajag, nelecot pāri. izbrienot cauri nelieliem brikšņiem, atrodam arī to. phew.

tur gan ir visādi atkal slapji akmeņi un saknes, bet nav tik traki. līdz nonākam citā vietā, kur tomēr laikam nāksies lekt pāri tai jobanai upītei.

nopietni - novirzīties improvizācijās _nav_ rekomendēts!

par laimi šajā vietā upīte ir šaurāka un tur ir parocīgāki akmeņi. es tur saviebusies stāvu, VZ, protamska, pats gudrākais, parādīs man, kā šito! pēdējā brīdī gan viņš nolemj no tupeles novākt nost kaut kādus zāles kumšķus un kaut kur uz pirmā akmens lecienā, paslīd un iekāpj nahuj upē uz sekundi. bet nu nokļūst otrā pusē un visi konkrēti noņirdzas. VZ vispār ir diez gan racionāls cilvēks (nu, vismaz dažās jomās) un uzreiz atzīstas, ka varbūt šoreiz nesanāca tā graciozi tas viss. uz mirkli ir literally smieklu pauze visiem. noņirzdos un atradu, ka vispār, ja lec uz akmeņa no otrpus koka, tad liekas stabilāks sākums tam visam. VZ ir arī laipns un izpalīdzīgs cilvēks un pastiepj man roku pretī. vēlāk runājām, ka tajā rokas stiepšanas brīdī katram no mums savā galvā bija Pilnīgi Skaidrs, ka tas bija tāds risky move, jo vispār, ja es tur paslīdētu un kristu upē, es tupa ierautu VZ līdzi, nevis viņš mani no tā izglābtu. tādas kaut kādas konkrēti stabilas virsmas tur nav nevienam. bet nu, viss beidzās laimīgi un nevienam nenācās krist upē.

izbrienot cauri nātru laukam, kur VZ kājā iedzēla pati pēdējā nātre pirms takas, nonākam atpakaļ uz oriģinālā maršruta. pirms es te atkal iepauzēju burtu rakstīšanu, lai tālākās šausmas braveries rakstītu citā postā, gribu pabičoties. redz, man reizēm ļ noder, ja VZ tomēr iet pa priekšu, jo tad man ir redzams piemērs, ka To Var Izdarīt, ja? bet netaisnībiņa sākas tajā brīdī, kurā man nav tik plats solis. jo pietiekami daudz kur ir diez gan crucial pareizā vietā nolikt kāju, lai spertu nākamo soli. un, ja arī VZ ir pierādījis, ka To Var, es nevaru spert tos pašus soļus. I deserve to be taller!

we are not insane, we are brave, sounds much nicer!

paliku, ka paklausīgi beidzot iegājām mežā. tur, protams, atkal jākāpj kalnā. vispār, atzīmēšu, ka mēs parsvarā kāpām kalnā. to var atkārtot kā katru otro teikumu, izņemot tos brīžus, kad kāpām lejā, lai varētu atkal kāpt augšā. un viens vai divi horizontāli brīži bija. un te bija viens no tiem. uzkāpām kalnā un kādu brīdi norm gājām pa horizontālu virsmu. tas bija... patīkami, teikšu godīgi. šajā brīdī ieminējos, ka vispār man radusies dīvaina ideja uzrakstīt cibpostu ar praktiskiem padomiņiem par to, kā iet iet pa lietu. VZ teica, ka kādi nahuj padomiņi - ja jūs esat jebanuti, tad ejiet, ja neesat, tad neejiet? sataisīju savu grimasi un teicu, ka vispār ir visādi tips and tricks, kas pirmoreiz nebija ienākuši prātā. nu tur, ka ūdens necaurlaidīgas somas / apģērbi, protams, ir kļova, bet atmetiet domu, ka viss anyway beigās nebūs slapjš neatkarīgi no. spriedām, ka vispār drēbēm svarīgākais ir viņu vieglums (svars) un ātra izžūšana. VZ prātīgi ieminas, ka plastmasas tam tur, nu, whatever, lietushujeta toties būtu bezjēdzīgākā huiņa ever mežā.

vēl padomiņš, ja esat kaut nedaudz pressed for time, nav apkaunojoši ik pa brīdim nočekot kartēs, vai jūs joprojām esat uz pareizā route. to sakot, nočekojam mapy un tur milzu ohujs, tuvākajā nākotnē kartes mums iesaka iet pa taisno nevis mest līkumu. O_O tas ir kā? visur, visur jāiet visi pasaules līkumi, bet ne te? nuok, neiesim ar! iesim pa taisno. protams, ka līdz tam vēl jānokļūst. protams, ka jābrien pa mega dubļiem, protams, ka pretī pa taku nāk kaut kādi nesaprotami un kaitinoši hūmaņi. pāri tam tiltiņam, kas ir pāri daļai dubļu, es pieļauju, ka tur kādreiz bija strauts, bet tajā brīdī tur bija tikai dziļāki dubļi. neko, ies tur pa taisno, jo tad tikai mazliet jākāpj, nevis jāuzkāpj stāvumā, lai nokāptu lejā, bet mazliet augstāk nekā bijām pirms.

nav vērts ģērbties silti, jo iešanas procesā nesalst, kad sāk līt - tās drēbes tikai traucē un saldē vēl vairāk. protams, paņemiet līdzi vieglu, bet siltu jaku, ko uzvilkt, kad nonākuši galamērķī. lietus situācijā, es, personīgi, vispār iesaku arī paņemt pilnu drēbju kārtu, arī ja brauksiet tajā pašā dienā atpakaļ mājās. barčikā vai kādā stacijas tualetē nomazgāt lielākos dubļus no kājām un uzvilkt sausas drēbes - thank me later. also, lai ietu iet pa lietu mežā, jums vēl pirms gājiena ir jābūt pilnīgi pohuj, kādā paskatā jūs ievelsieties mazpilsētas smalkākajā ēstuvē otrā galā. ja tā nav - neejiet, tas nav priekš jums. un dvielis arī būtu bezjēdzīgākais priekšmets, kuru stiept visur līdzi.

bet vispār tur mežā nebija tik slikti. kaut ko it kā jākāpj, kaut ko it kā nē. man liekas, ka kaut kur tajā visā meža gājienā sāka diez gan kvalitatīvi līt gan. bet tas neturējās pārāk ilgi. bet nu, tas lietus togglējās starp on/off visu dienu. te ir nākamais padomiņš - ja laikaziņās pieļauj, kaut nedaudz, ka kaut kad līs, tiešām līs, visticamāk vairāk nekā jums gribēsies. mežā vispār ir tīri patīkami overall. ejam normāli pa kalnu, visādi skati, vēl nezin kas. bet iešanas iet process is the thing for ballītes orgkomiteja. also, kaut kad tur galā jānokļūst. kvalitatīvi paņirdzām un viss bija norm. bet tad jau jāiet no meža atkal ārā, lai izietu cauri miestam Jíloviště. tur vispirms ir jānokāpj lejā, lai varētu atkal kvalitatīvi kāpt augšā.

īsi pirms kāpiena augšā, Jíloviště ejam vēl pa ielu un uz staba ir uzzīmēta zaļās trases bultiņa (bērni, klausiet bultiņām!), kas rāda tieši uz autobusa pieturu. tāda sajūta, ka viņi tur mēģina pateikt, ka padodieties jau beidzot un brauciet ar jobanu busu, ahujeļi? bet nu, tā nedara. iet aiz pieturas kāpt kārtējo kāpienu un doties atpakaļ mežā.

man trūkst reālu vārdu, lai aprakstītu to insanity bravery (brave is the new insane), kas tika izdarīts sestdien. un pat nevis noietos km, bet uzkāptos kalnos. nu un nokāptos, lai uzkāptu nākamajā kvalitatīvi painfully.

bet nu I'll try, jo šito mums vajag on record. tātad tā nemierīgā doma, ka jāaiziet uz Mníšek pod Brdy no kalna, kurā dzīvo ballītes orgkomiteja. atrast trasi, kas būtu vismazāk kalnaina, bet zem 40 km, tas nebija viegli. VZ vēl bija no rīta jāstrādā. tad nu izgājām iet drusku vēlāk nekā bija domāts. paklausīgi nokāpām pa Chuchle kalnu un aizgājām tur pa kaut kādu jocīgu tiltu pāri upei. pa to tiltu nebija iets vēl, kaut kas dīvains. dzelzsceļa tilts, bet ar kaut kādu dīvainu gājēju celiņu. pretī nāca čuvaks, kas nesa kasti, kuru nolika pie katra notikuma - vai brauc garām vlak, vai iet garām citi hūmaņi. nē nu, neko nepārmetu, ko tur. mazliet līst. ejam tagad tālāk Berlīnes stilā taisni cauri pilsētai uz Modřany, kur beidzot dod iet gar upi. gar upi uz Zbraslav.

mapy.cz ir kaut kāds jauns algoritms tajā trasu piedāvājumā. visu laiku cenšas uzdzīt visaugstākajos kalnos un iziet visu un visur ar līkumiem pēc iespējas. arī, ja līkumi ir tikai līkuma pēc. es gribu atpakaļ veco. šitas ir kaut kāds dīvains ahtungs. anyway, ejot uz Zbraslavu tur atkal kaut kādu dīvainu līkumu mums mēģina uzstiept, iet nost no veloceļa, iet krūmos. nolēmām, ka nuinah, nē. also, slapjš. īsti vairs nelīst, bet visi krūmi ir slapji. veh. aiziet līdz Zbraslavai ir vienkārši. pārejam tur pāri tiltam un saprotam, ka mūs mēģina uzdzīt Tajā Sarkanajā Trasē. mēs tur esam bijuši, tur ir šausmīgi stāvs un painful kāpiens pa krūmiem un diez gan bezjēzdīgs, jo tāpat sanāk atkal pa ielu. nolemjam, ka huiņa tas viss, ejam pa pilsētu un piedžoinos trasei pa citu ceļu, ar mazāku līkumu. kalnā, protams, anyway jākāpj, bet vismaz lēzenākā.

lēzenākā. bet toties pasaules garākajā. vismaz tajā brīdī tā likās. tur kaut kādā brīdī pat nevar vispār vairs parunāt, jo elpot vien jau ir grūti. un nebeidzamības sajūta iemetas jau tur. bet kaut kad tiekam ārā no pilsētas un kalns kļūst vēl lēzenāks. ir jāmet atkal kaut kāds līkums līkuma pēc, bet mēs atkal nolēmām, ka ietvissnahuj, nē. nav tā, ka baigi līst, bet ik pa brīdim kaut ko saslapina visapkārt un koki un krūmi ir diez gan paslapji. apspriežam to, ka sunči laikam izklausās tik nīgri, kad aprej garāmgājējus, jo tas pienākums apriet atrāvis no citām svarīgajām sunča darīšanās.

bet nu, kaut kad tai mežā ir jābreivo iet. un paklausīgi ejam arī.

te es pagaidām iepauzēšu, padarīšu darbus un tad turpinājumā sekos mežs, kalni un tas, ko nevajag darīt, kad iet iet.

nē nu, kaut kādā brīdī hold music beidzās un sievietes balss atsaucās. paskaidrojām, ka mums te rezervācija. saruna bija daļēji čehiski, daļēji angliski. zaja mūs iebuzzoja iekšā un teica, ka atstājusi visu vajadzīgo uz reception desk. atrodam visu vajadzīgo, VZ mazliet pastrādā. jā, prikiņ, es visu to insanity nostaigāju ar laptopu somā. hehe. jāiet laikam uz barčiku, mūsdienās valuable drinking time ir diez gan ierobežots. un pa ceļam galvenajā laukumā redzējām barčiku un vjetnamiešu bodi. ā, un divus bankomātus.

aizejam uz barčiku, piesēžam ārā, ar domu, ka, ja nu kas, ies iekšā, bet pagaidām tepat pasēdēs. gluži kā Nymburkā, arī te atrodam ballīti piesēdušus pilsētas smalkākajā iestādē. pabrīnamies par cenām, novērtējam atzinīgi, ka tur dod Bernarda pivci un omulīgi piesēžam. apteksne paskaidro, ka mums zem galda ir sildītājs, kuru varam ieslēgt, ja nu kas. ēdiens, ja kas, it kā padārgs priekš mazpilsētas, bet omg lielisks. ja jūs kādreiz atrodat sevi pilsētā Stříbro, noteikti ejiet uz Restaurace Excellent. despite the facepalm name un mazliet cringe interior, tiešām kvalitatīvi laba iestāde, truly recommend. then again, tur nav diez ko daudz citur, kur aiziet. VZ vispār pat skumji nopūtās un teica, ka labprāt izzāģētu šito barčiku (un paliktuvi arī, vispār) un ievietotu kādā citā, sakarīgākā pilsētā, kur ir vēlme atrasties kā pilsētā vispār.

piezīmēšu to, ka kaut kādā brīdī VZ palūdza man ieslēgt to sildītāju (kontroles kloķis nez kāpēc bija tikai manā galda pusē). tad es uz to paskatījos vairāk. em. tur ir divas sildīšanas nodes, apkārt tiem ir visādi metālu režģi un tā. it kā sekjūri. kloķis ir grozāms uz riņķi un uz augšu ir simbols 0, tad griežot ir I, II, 0 pretī augšas 0, tad II, I un esam atpakaļ augšā. mani mazliet konfūzēja viss, bet nu, ieslēdzu uz I. iedegās viena no nodes un omulīguma faktors gāja uz augšu atkal. ļ ok exp. nosēdējām beigās līdz pat pašai slēgšanai tur ārbarčikā. pa vidu gan apmeklējot vjetnamieti, lai iegādātos pivčus un cig līdzņemšanai.

paliktuvē noskatījāmies earlier that day notikušo Katarzijas livestream gigu no Lucernas, nosmējāmies kvalitatīvi un sestdiena izdevusies. health apps at the end of the day teica 33.4 km
33.4 km - nav ko sev pārmest indeed.

svētdienā tur negāja viegli ar izčekošanos no paliktuves, jo zaja atkal bija kaut kur aizgājusi. bet nu. aizgājām atpakaļ uz restaurace excellent un tiešām kvalitatīvi pavadījām laiku ar kafijām un tad jau vīntonikiem (pirms brokastīm) (un pēc). laikapstāklis gan bija drusku huiņa, bet barčikam normāla nojume un labi aizžūžojāmies. atkal izdomājām daudz labu ideju, ja kādu atcerēšos, pierakstīšu. vēl tur bija kaut kāds čuvaks, kurš ar milzu fotoaparātu bildēja statuju, bija tūristi, bija sazinkas. dīvaini cilvēki tajā pilsētā. tur pat mēs ar VZ laikam bijām gandrīz normies, uz visu to frīku (ne šī vārda labajā nozīmē) fōna. un tad tas fotkātājs vēlāk atgriezās, pjanijs AF and driving, piesēda un vēl pafotkāja, patērzēja ar kaut kādu kinderu. ļoti dīvaina pilsēta, nezinu, vai recommend, ja ne tas barčiks.

kad pienāca laiks vlak uz Prāgām, paņēmām tiešo ekspresi uz Smichov, bet tur laikam bija kāds nopietns ahtungs noticis, visus derailoja (literally) un aizveda nahuj uz centriem, uz galveno staciju. tad gājām cauri centram uz burrito vietu, gājām un brīnījāmies, cik viss ir tukšs un kluss. ātrākais, kā iziets cauri Vaclavska, ever! tādas, lūk, bija brīvdienas.

tātad pārgājām pāri tam tiltam, runājot nepieklājīgus vārdus. un tad atkal, protamska, jākāpj kalnā. pret šo brīdi visas takas principā ir zemes takas un jāturas gar upi. es jums, cilvēki, pavisam nopietni saku - nekad, nekad neiedomājieties, ka iešana gar upi pa mežu būs lēzena. nopietni saku - nebūs. unless tie veloceļi gar Nymburk :D visur citur tas nozīmē kaut ko pavisam citu.

ejam gar upi, besīdamies par tiltu, bet drīz vien nāk jaunas ciešanas. kāpt gar upi mežā pa trasēm diez gan stāvos kalnos nupat. vienā brīdī nīgri teicu, ka nujā, uzkāpām tur tajā stāvumā, tagad uzreiz jākāpj lejā, nav tās uzvaras uzkāpuma sajūtas pat. pat tik daudz nedod izbaudīt. kāpelējam tur ar obviozāko konstanto jautājumu "viņi te visi ahujeļi?" augšā un lejā. kaut kādi tilti tur, kuri ir increasingly vairāk un vairāk salūzuši. (nospriedām, ka Tāborā gan tā nebūtu! tur bija daudz tiltu, vairāki pāri nekam, bet toties visi la kondīcijā!) tad kaut kādā brīdī atkal pazūd taka. atkal nav strīpiņu nekur un telepurķos kartes arī saka, ka mēs biš off tomēr. kaut ko meklējam randomā, bet es nejauši ieraudzīju atkal zilu bultiņu. saklaigāju VZ, ka atradu trasi atkal. viņam tuvojoties, saku, it's a bit brutal. skatamies abi lejā, tur tāds stāvs kāpiens lejā. tāds, ka konkrēti bail stāvums. sajūta, ka jānokāpj pa vertikālu smilšu taku lejā.

te nāk nākamais secinājums - kāpt pa drastisku stāvumu augšā ir daudz vieglāk nekā lejā. 1) augšā kāpjot ir vairāk balansa, 2) galva nepaniko, jo kāpjot augšā, fokusējies ātri salikt kājas tur, kur vajag for immediate steps, kāpjot lejā - tu redzi to dīķi, kurā iekritīsi. VZ te teica: "re, tavs atalgojums par uzkāpšanu augšā!" atbildēju, ka varēja jau tā nepūlēties.

bet nu, kaut kā nokāpām. lai saprastu, ka atkal pazudis the trail. pa kaut kādiem jocīgiem dubļiem izkāpelējāmies tur vēl, atpakaļ uz trail tomēr. gājiens turpinās gar upi un ļoti apnicis pret šo brīdi kāpelēt pa kraujām augšā un lejā. iestājas zināma nebeidzamība, nīgrums un tas viss. Butovā papisām, kur varēja aiziet taisnāk - classic :D nu neko. turpinam iet, sāk kļūt skaidrs, ka we actually are pressed for time about now. bet kaut kādā jocīgā veidā tas visu safokusē.

ejam ar cerību nekavēt pārāk tur ierašanos. kāpjam augšā, lejā, gar kraujas malu, turamies pie upes. kaut kādā brīdī vispār nākas kāpt iekšā upē. tajā brīdī tiešām atvieglojums, ka nelīst, jo tikām cauri sabrienoties pa dubļiem pēdas platumā no ūdens līmeņa sākuma, nevis. tajā brīdī gan vienkārši ir draivs iet uz priekšu un uz priekšu un uz priekšu. tāds nīgrs dzinulis, ka tak beidzot jāaiziet, nu! grūti aprakstīt to visu, it kā visu laiku ir ahtungi, bet smadzene vairs nepaniko, ir vienikārši jau beidzot jāaiziet. ar dīvainu atvieglojumu secinu, ka pilsētā Stříbro kāreiz ieiesim no vecpilsētas puses un paliktuve kāreiz ir pie galvenā vecpilsētas laukuma.

nonākot pie tilta uz pilsētu, nedaudz ohujā visi, ka atkal telepurķu kartes rāda, ka we're way off. bet nu, mums jāiet pāri tiltam un tilts ir tikai viens - te, kur mēs stāvam. tur, kur pēc kartes domām būtu jāiet, tur nav tilta un lejā - augšā es negrasos kāpt. pie paliktuves durvīm nonākam 4 minūtes pirms deadline.

6.2 km pa Prāgām
27 km in 4 h 40 mins pa visu to.

un tagad kaut kā jātiek iekšā paliktuvē, kur ēkas durvis aizslēgtas un uz zvana pogu klausamies hold music. norm. classic.

(postu nācās izvākt un biš pārrakstīt, jo atcerējos, ka tur pa vidu vispār bija arī visāds excitement)

kā jums liekas, kas notika weekendos? pareizi - iešana iet!

vispirms pierastie 6.2 km uz Smichov staciju. to mēs noejam nupat jau gandrīz biedējoši ātri. neko, speed limitus vēl nepārsniedzam, viss legāli. tad jau kavējošs vlak uz Pilzeni, kur jāpārsēžas reģionālajā uz nekurieni Kozolupy. ekspresīgais vlak tā kavēja, ka mazajam reģionālajam nācās mūs gaidīt. ir bik neērti, ka sanāca tā, ka tas mazais tramvajvlak tupa mūs gaidīja. bet nu. visi izdzīvoja un izkāpa Kozolupy.

sākas viss ceļš, protams, ar kāpšanu lejā no kalna. **nopūšas** besī kāpt no kalna, jo tad drīz būs jākāpj atpakaļ augšā. I shit you not! pa ceļam ejot uzēdam brokastis, jo vlakā joprojām jāsēž ar masku, tur nevar ieturēties. kaut kā ejam tur, cauri visādiem miestiem. tad jāiet gar upi, tur it kā viss normāli, viss kā parasti, bet ir mazliet tā pašauri uz takas un neiepist upē. šur tur safrīzoju uz mirkli, jāatzīstas. bet tad nonākam kaut kādā nesaprotamā pļavā, kur nav ne trases strīpiņu (būtu jābūt), arī telepurķi saka, ka we're quite off the trail. mēģinam aptuveni iet tur, kur būtu jābūt the trail, bet tur ir nocirsti koki un aizaugusi pļava, bļaķ, nu. kaut ko brienam pa pļavu aptuvenā virzienā uz, visu laiku cenšamies saprast, kur vispār jāiet. kur te ir bijis paredzēts iet. tad saprotam, ka mums vispār vajadzēja būt mazupes otrā krastā un iet gar actual upi. bet tur ņihuja nesaprast. ieraugam, ka trase atgriežas šajā krastā aiz tā tur grāvja. **nopūšas** aizbrienam pa pļavu līdz turienei, atrodam sevi atpakaļ uz trases. tā. turpinam iet gar upi, tur, kā jau parasti, kraujas un šauras takas un skērī šit. VZ prātīgi piezīmē, ka labi, ka šodien nelīst. te pa dubļiem būtu bijis nelabi mazliet.

nākamā vieta, kur nokļūt ir Buben. facepalm. neko. aizejam uz turieni, bet nu maldīšanās nupat sanāk tāda aizdomīgi vairāk nekā būtu gribējies / ir pierasts. trases strīpiņu zīmētāji nav bijuši uzdevumu augstumos. bet nu, paliek mierīgāk lēnā garā. kad iziet uz ielas iet, tur jākāpj kalnos, bet nu tādos samērā slow burners. it kā par pārāk chill. un tad kaut kur pie 12-14 km sākās patiešām interesanti.

vispirms bija milzu nebeidzams kalns kaut kur ap miestu Pňovany, kurā spēj tik kāpt. kad uzkāpām, skatījāmies uz skatu lejā un VZ teica, ka vismaz ir tāda uzvaras uzkāpuma sajūta vispār. bet nu tad pa ielu sāka braukt vāgeni pretī un sabojāja to uzvaras sajūtu :D tad tur kaut ko gājām, atklāju, ka man vienā no kartē ieliktajiem punktiem ir bags. tad bija iespēja izvēlēties, iet 14.5 km pa sarkano trasi un kāpt kalnā, pie kura kartē atzīme 509, vai iet tālāk pa ceļu un tur gar upi un tā, zemāki kalni, bet vairāk km. nolēmām pieturēties pie initial plāna - gar upi un garāks gājiens.

te jāpiezīmē, ka ši visa iešanas iet ballīte pirmoreiz bija time-slotted. mums bija plānā ap 27 km un tas jānoiet mazāk kā piecās stundās, jo no rīta jocīgi vlak connections un vakarā paliktuvē jāiečekojas laicīgi.

ok. ejam. izrādās, ka Pňovany stacija ir kaut kur lejā no kalna pie upes, apmēram 4-5 km no paša miesta. drusku apņirzdāmies. aizbraucot uz turieni, efektīvāk gandrīz liekas vai nu kāpt vlakā un braukt uzreiz citur, vai tuvāk aiziet citur. bet nu, smieklīgi viss bija tikai neilgu brīdi, jo tad nonācām pie Tilta. šitā tilta. tur... nu. panikas lēkmes mijas ar neizpratni, ejot tam pāri un cenšoties neskatīties sev zem kājām, vai kur sper soli. aktīvi runājam par to, cik paaudzēs un kā tieši vajag nolādēt tos, kuri piedalījušies šajā projektā. bet little did we know, tas ir tikai total excitement sākums. noieti pret šo brīdi ir 17 km un te vēl būs notikumi, par kuriem neviens neko vēl joprojām nenojauta. ar jaudu.

stāstā paliku pie rīta tajā nesapotamajā grillnīcā. tur čuvaks visādi aizmirsa masku un to visu regulāri. reizēm vienkārši sakliedzās ar mums no barčika. neko, nav tā, ka mēs kaunētos par saviem radleriem, kafiju un tēju. bet ir tā sajūta, ka nu nav skaidrs vispār nekas. Pilzene it kā liekas normāla izvēle, bet tas laikapstāklis ir a bitch. bet braukt mājās arī liekas padošanās. un kuram gan patīk padoties? bet nu grillnīcā palikt nav option. tas čuvaks ir kaitinošs. un čuvaks ar diviem sunčiem, kuriem dod komandas dīvainā English, arī aiziet. cilvēki ir dīvaini un wtf tur pamatā. un pūš. neomulīgi pūš.

laiks iet un drīzākie vilcieni prom no šejienes sāk tuvoties. teicu VZ: es balsoju par Pilzeni, unless tu esi dead set on braukt uz Prāgām. VZ teica, ka nav dead set. neko. nopirku tix uz Pilzeni, uz vlaku 13:08. dadzērām, samaksājām un devāmies uz staciju. protams, lai aizietu uz staciju, jānokāpj no kalna lejā, jāpāriet pāri upei un jāuzkāpj, bļaķ, kalnā. pretī stacijai ir clearly kaut kādu krīzi neizdzīvojis restorāns Pie Stacijas. un vlak kavē. kaitinoši. salst un besī.

ierodoties Pilzenē visi apjūk, bet nu dodamies vecpilsētas virzienā. uz brīdi mazliet līst. "sen nav lijis" un pūš un ir besīgi. bet kaut kā atrodam parasto Pilzenes barčiku. tam ir āra, tā āra parasti sanāk aizvējā un viņiem ir normālas nojumes, in case. piesēžam pie galda, paņemam pivčus, paņemam rijamo. norm. kaut kādā brīdī sāk līt un besīt. bet vēlāk vispār spīd saule. nav tā, ka silti, silti, bet nav neomulīgi. beidz arī pūst, vismaz mums virsū. it kā bija doma laicīgi braukt uz Prāgām, bet kaut kur pēcpusdienā vispār paliek tik patīkami, ka aizžūžojamies tur ar pivčiem un apm.

uz brīdi barčikā piesēda kaut kādi Ceļotāji. nu kaut kādi jauni Ceļotāji, kuri paņēma 3 ēdienus uz sešiem, vai cik tur viņi bija. sadalīja porcijas. katram tikai viens pivcis arī. un visādi dīvaini knapinājās. spriedām, ka nu ok, ir dzīvots un ceļots taupības režīmos, neko nepārmetam. bet, draudziņi, ir lētāki barčiki tepat ap stūri, kur jūs dabūtu krietni vairāk par to pašu naudu.

bet nu, kaut kad jābrauc uz Prāgām jau tomēr. aizdodamies uz Prāgām vakarā, aizejam pēc burrito, taksis kalnā uzved. mazliet savācamies pa mā, jo gribas izņemt slapjās drēbes no somām un tā, bet pēc tam satiekamies iedzert un pačillot vēl ar pivčiem. la weekends. la. svētdienas rādījums manā health appā ir 7.5 km.

ak jā, kaut kur ejot pa ielu, kaut kur nebeidzamības krīzē, VZ izvelk cig, ar cerību aizpīpēt. pēc brīža dzirdu viņu sakam pašam sev: "čuvak, tu pat cig paciņu nevari kabatā ielikt, kā tu vēl ceri vēl aizpīpēt?" bet nu vienalga centās un centās. nesanāca gan šoreiz un ciga arī samirka. skumjas un bezcerība.

vēl es aizmirsu piezīmēt, ka pret pirmo ierašanās penzijā brīdi, lija vai nu nemaz, vai pavisam mazliet.

bet mēs stāstā palikām pie tā, ka ballītes orkomiteja sēž, malko pivci un mēģina saprast, kā atrisināt bodes jautājumu. gūgle nav viegli, kad pirksti stīvi un viss dreb. ēdiena / dzēriena centralizētie piegādātāji dāme jīdlo piedāvā 0 restaurants. groceries piegādātāji, ar kuriem var noskōrot same day delivery, arī neko nesola pirms rīta. man izdodas atrast picēriju kaut kādu, bet tur dod picu nevis pivci, what the fuck? anyway. VZ arī gūglē visu ko pēc kārtas un vispār saprotam, ka arī vietējā Billa, uz kuru jāiet pusstundu, strādā tikai līdz deviņiem. ir mazliet pāri astoņiem. apspriežam ķermeņu kondīcijas un to, cik satraumētas ir manas pēdas. ar drausmīgu vainas sajūtu saprotu, ka huiņa no manis, ne gājējs šobrīd un VZ iet breivot vienatnē šo gājienu.

tikmēr es pabāzu kājas zem segas. inspicēju, ka atstātajās brokastīs ir mums speciāli uztostētas maizītes. apēdu vienu, ar cerību, kaut cik uzsilt. uzbakstīju pirmo cibpostu šajā sērijā. sāku izkarināt visas drēbes pa visurieni. ko tur uz radiatoriem, ko vienkārši uz pakaramajiem. ik pa brīdim apgrozu, lai žūst jau beidzot. vismaz no rīta kaut ko proper sausu uzvilkt, nu! VZ reportē, ka esot iegādājies pivci un mazliet rijamā, nāk atpakaļ. pa to laiku visiem sāk pielekt, cik šodien noiets.

man sanāk ap 36 km kopā pa visu dienu.
VZ sanāk kaut kur ap 40 km pa visu dienu.
36 km.
40 km.
visi ahujeļi?

bet nu, kā jau pēc iešanas iet, rumpīši visi noguruši un kakbe grib migt. bet smadzenes visas pilnas endorfīnu. VZ nopirka tik daudz pivča, cik vispār somā ielīda, un bija bažījies, ka nākamajā dienā būs daļa vēl līdzi visu dienu jāstaipa. pfft! izpļurkājām visus un beigās pat skumīgi palika, ka jāiet migt. sarunas vedās lieliski. noņirdzāmies par visu ko. izrunājām visu ko par piedzīvoto. un vēl visādus tech geek subjs. ballītes orgkomiteja māk šito. migājāmies starp sēdēšanu ārā un sēdēšanu iekšā. penziju es biju piebukojusi speciāli tādu, lai nebūtu tālu jāiet uzpīpēt. lai būtu kaut kāda āra vieta, kur tur pasēdēt ar pivčiem.

tā, lūk. no rīta gan nebija viegli mosties. bet nu. piecēlāmies, izkasījāmies no paliktuves. sajūta apmēram "aizmidzis tagad te". aizejam līdz centram un... a ko nu? pastaigājam mazliet, bet nekas nešķiet, ka atvērts. piesēžam laukumā uz soliņa. ko gudrāku. uzpīpēs un pagūglēs, kas te. sagūglēju, ka pēc pusstundas it kā vērsies vaļā kaut kāds grilla iestādījums, kuram pikčās ir atžimētas āra vietas. āra barčiki tak atļauti, bet iekšas barčiki tik no pirmdienas. classic kaķ and VZ. nākamais ir kaut kādā 1.2 mi away miestā vjetnamiešu iestādījums, kas vērtos pēc pusotras stundas. un tad pēc divām ar pusi stundām, saka, ka kaut kāda bistro / cafes dārzs vēršoties. nu, sagaidam 11 am un ies izmēģināt grilla iestādījumu.

ieskatījāmies arī vlak sarakstā. tur kaut kā sanāk, ka no pilsētas Hořovice nevar īsti tikt prom laika posmā no 11 līdz 12:35. un stacija nav pārāk tuvu centram, kad mēs sākām skatīt vlakus, tad 11:08 vairs nebija reāli paspēt. bet nu, aizbraukt var vai nu atpakaļ uz Prāgām, vai uz vāciešu iemīļoto Pilzeni. vispirms, jebkurā gadījumā, jādodas uz grillnīcu, tā ir šobrīd vienīgā opcija. kura, visiem par laimi, tiešām bija vaļā. dod kafiju, tēju, sataisa arī radlerus. VZ teica: es neesmu gatavs atrasties te skaidrā.

laikapstāklis ir - pūš, brīžiem saulains, partially cloudy un draud, ka varētu vēlāk randomā līt. nav brutāli auksti, bet gribētos siltāk.
un jāsaprot, ko darīt tālāk.

bet nu.
36 km un 40 km vienā sestdienā.

nujā, tātad līst un ir auksti. ejot garām kādai mājai, pagalmā sāk riet suncis kaut kāds. VZ: jā, jā, es esmu sastindzis bailēs, nevis tāpēc, ka līst un salst.

pret šo brīdi jau sāk palikt grūti fokusēties uz jebko citu, kā to, ka līst un salst. teicu skaļi, ka man ir tāds muļķīgs un bezjēdzīgs sapnis, ka gribētos atrasties sausumā. VZ piezīmēja, ka tā nemaz nevar. nemaz neeksistē tāds "sausums". pēc tam runājām, ka vispār kaut kādā brīdī tiešām iestājās tā nebeidzamības sajūta, ka tagad vienmēr un visu atlikušo dzīvi līs virsū. un tupelēs žļurkstēs.

protams, ka mēs papisām to brīdi, kurā no iešanas pa ielu bija jālien atpakaļ mežā uz trasi. reason see above. bet nu, es sapratu, ka mēs esam kakbe pietiekami tuvu, izvilku gūgles kartes, iebakstīju tur penzijas adresi, vai nevar, neejot cauri pilsētai, aiziet te ātrāk. jo vispār initial plāns bija aiziet uz pilsētu un tad domāt tālāk. paliktuve bija bišk ārpus pilsētas. un, izrādās, ka var! pa ielu un neejot pilsētā, var tepat pa 40 min aiziet uz. paliktuve vispār bija man atrakstījusi, cikos ta es būšu. kaut kā drebot un mokoties ar slapu ekrānu, aizrakstīju pretī, ka pēc 40 min.

pret šo brīdi arī bija sācis diez gan jaudīgi pūst vējš. bet nu, kaut kā jau ir jātiek tur, uz penziju. protams, ka beigās ir arī kalnā, bļaģ, jākāpj, ietvissnahuj. nokļūstam tur. tur kaut kādi pacienti čillo pie galda zem nojumes. nekāda staff nekur neredzas. ofisā neviena kakbe nav. domīgi grozamies un wtf. uzrodas čuvaks, kurš pajautā, vai mēs uz palikšanu, tad atver atvilkni un saka, ka viena no šīm atslēgām mūsējā. paņemu to, zem kuras postit ar manu legal name. aizejam tagad uz istabu. jādabū nost slapjās drēbes, prasās uzvilkt sausas. em, izrādās, ka pa 4 vai cik tur stundām nemitīgā lietū, arī somas saturs ir paslapjš. bet nu, kamēr es tur dušojos, nāk penzijas zaja un pieprasa, lai viņai maksā. tad viņa atnes mums brokastis rītdienai, atkal pieprasa maksāt. izrādās, ka nevar tomēr maksāt ar karti. jāmaksā in cash.

jāmaksā in cash ir, jo, izrādās, viņi ir vaļā kakbe nelegāli :D ok. tuvākais bankomāts, protams, ka ir pilsētā. ir kaut kur pēc septiņiem, mēs varam tikt pie cash un jāsamaksā tad restorānā, kurš vaļā līdz astoņiem. ballītes orgkomiteja nopūšas, uzvelk kaut kādas jakas, slapjos apavus un dodas. tuvākais bankomāts 0.5 mile away (es kakbe zinu, kāpēc mana gūgle jūzo miles and ft as measurements, bet nahuj VZ telepurķis dara tāpat?). ejam pēc kartes un attopamies slimnīcas ēku kompleksā. bankomātu neatraduši, ejam meklēt nākamo. tas atkal, half a mile away. ejam pa pilsētu, tur viss ciet, nekas nenotiek, viss izskatās bezcerīgi. mums derētu ne tikai bankomāts, bet arī vjetnamiešu bode, vispār. no such luck. un, skatoties pulkstenī, ir tā, ka nav laika te šito tagad risināt. ir jāiet uz paliktuvi, tur jāsamaksā un tad jādomā, kā tikt pie pivčiem. man pa ceļam rodas lampiņas moments, ka vismaz pāris tak var paņemt kā takeaway pivčus turpat penzijas restorānā!

samaksājam tagad čuvakam par paliktuvi, dabūjam 2 l pivča, aizejam piesēst pie viena no āra galdiņiem uzpīpēt un iemalkot. beidzot smadzene sāk darboties kaut kā normālāk. pivcis un uzpīpēt, sitting down, tas smadzenei liekas norm enough, lai sāktu ģenerēt domu kontentu. bet, tagad ir tāda problēma, ka mēs atkal esam penzijā, te nav nevienas bodes, bet pivčus vēl vajadzēs. ķeramies gūglēt risinājumus situācijai.

Protams, ka ir jāiet līkums līkuma pēc. Man ir jaunas hiking shoes, kuras it kā der. Need to offroad them for science! Woot. Also, protams, kad nogriežas iet mežā / pļavā, kāpt kalnā, tad sāk līt tā, ka vienā brīdī neko nevar redzēt. Lietus ir pamatīgs un skropstas tā konstanti aizlijušas, ka vispār neko. Nuok. Takas malā ir kaut kādas mājiņas, kuru nojumēs sēž ļauži un izbrīnīti mūs vēro. La viņiem, viņi redz. Kaut kādi vēl romantiķi ar lietussargiem tur. Maskas, starp citu, sen tiek nestas rokā un šajā brīdī ir izmirkušas slapjas viscaur. Tieši tāpat kā krekli un maikas. Nē nu. Ies tak! Izlienam pa pļavu, pa krūmiem. Un tad jāgriežas diez gan strauji gandrīz atpakaļ. Protams, ka atkal jākāpj kalnā. Dubļi un slapjums ir mūsu viss šobrīd. Un nopūtas.

Kaut kādā brīdī tho dod kāpt lejā. Piezīmēšu, ka tas nav tik ļoti labāk. Joprojām viss diez gan slapjš un līst. Manu jauno apavu ūdensizturība padodas. Pārsvarā, jo zeķu augša ir sen slapja un samirkusi arī iekšā. Eh. Samocītas pēdas pieder pie lietas, tur neko laikam. Also, man kreisā tupele visu laiku atšņorējas, āāā! Visādi kāpelējamies. Nokļūstam vēl kaut kādos krūmos, bet vismaz līst mazāk. VZ aizpīpē. Es arī izvelku cigareti un šķiltavas. Bet manas nešķiļas. Nešķiļas vairs arī VZ škiltavas. Pēc zināma moku laika, under protest, aizpīpēju no viņa cig. Visi sanervozējas. Apsver domu tuvākās 2 stundas uz maiņām chainsmoke, bet nu... laikam nē. Ejam. Beidzot arī Žebrák.

Ejot pa pilsētu uz sejas jāliek atpakaļ maskas. Ja kas, slapja kokvilnas auduma maska ir ļoti efektīvs voice modulator. In case jums vajag kādu kidnap. VZ korekti piezīmē, ka vispār nepamanīja, ka beidzis līt. Bet šis prieks anyway nav ilgs. Also, maskas joprojām ir slapjas viscaur. Tāds savdabīgs rūdījums. Un visi pa ceļam manītie ļauži uz mums skatās ar izteiktu izbrīnu.

Kaut kādā brīdī ejam pāri tiltam, es aizpīpēju. Visi ohujā - manas šķiltavas strādā! VZ arī izvelk cig un cenšas aizpīpēt. Man tikmēr atšņorējas tupele, ar cig zobos cenšos to sasiet. Pagriežu galvu pret VZ un saku, ka jūtu a Withnail moment tagad. VZ piekrītoši apstiprina. Kamēr tieku galā ar tupeli, VZ beidzot izdevies piedarbināt viņa šķiltavas.

Aiz Žebrāka, protams, sanāk atkal iet krūmos. Bet vismaz krūmos nav jātur uz sejas slapa maska. No krūmiem izejam atkal nesaprotamā miestā, kurā nekavējoties apmaldamies. Bet salīdzinoši ātri arī atrodamies. Tā kaut kā, daļēji pa krūmiem, daļēji pa ielām, ejam cauri nesaprotamam daudzumam miestu. Līst uz maiņām ļoti vai mazāk ļoti.

Kaut kādu ceļu ejot vispār papišam, ka bija jānogriežas pa zemes ceļu. Skatoties kartē, kļūst skaidrs, ka jāiet atpakaļ uz to. Citādi sanāk jau neveikli. Nuok. Tur atkal, protams, zemes ceļš, kalns, līst, dubļi. Uz zemes tiek ieraudzīta nomesta spēļu pistole. Noņirdzamies, ka kāds kritis kaujā aizstāvēt savu kraju. Nobildēt, protams, nevar. Telepurķi abi ar mokām dīlo ar kartēm. Nebeidzamais slapjums spaida ekrānus un vispār arī nupat stīvi un nosaluši pirksti, kas nepalīdz operēt devaisus.