man trūkst reālu vārdu, lai aprakstītu to insanity bravery (brave is the new insane), kas tika izdarīts sestdien. un pat nevis noietos km, bet uzkāptos kalnos. nu un nokāptos, lai uzkāptu nākamajā kvalitatīvi painfully.

bet nu I'll try, jo šito mums vajag on record. tātad tā nemierīgā doma, ka jāaiziet uz Mníšek pod Brdy no kalna, kurā dzīvo ballītes orgkomiteja. atrast trasi, kas būtu vismazāk kalnaina, bet zem 40 km, tas nebija viegli. VZ vēl bija no rīta jāstrādā. tad nu izgājām iet drusku vēlāk nekā bija domāts. paklausīgi nokāpām pa Chuchle kalnu un aizgājām tur pa kaut kādu jocīgu tiltu pāri upei. pa to tiltu nebija iets vēl, kaut kas dīvains. dzelzsceļa tilts, bet ar kaut kādu dīvainu gājēju celiņu. pretī nāca čuvaks, kas nesa kasti, kuru nolika pie katra notikuma - vai brauc garām vlak, vai iet garām citi hūmaņi. nē nu, neko nepārmetu, ko tur. mazliet līst. ejam tagad tālāk Berlīnes stilā taisni cauri pilsētai uz Modřany, kur beidzot dod iet gar upi. gar upi uz Zbraslav.

mapy.cz ir kaut kāds jauns algoritms tajā trasu piedāvājumā. visu laiku cenšas uzdzīt visaugstākajos kalnos un iziet visu un visur ar līkumiem pēc iespējas. arī, ja līkumi ir tikai līkuma pēc. es gribu atpakaļ veco. šitas ir kaut kāds dīvains ahtungs. anyway, ejot uz Zbraslavu tur atkal kaut kādu dīvainu līkumu mums mēģina uzstiept, iet nost no veloceļa, iet krūmos. nolēmām, ka nuinah, nē. also, slapjš. īsti vairs nelīst, bet visi krūmi ir slapji. veh. aiziet līdz Zbraslavai ir vienkārši. pārejam tur pāri tiltam un saprotam, ka mūs mēģina uzdzīt Tajā Sarkanajā Trasē. mēs tur esam bijuši, tur ir šausmīgi stāvs un painful kāpiens pa krūmiem un diez gan bezjēzdīgs, jo tāpat sanāk atkal pa ielu. nolemjam, ka huiņa tas viss, ejam pa pilsētu un piedžoinos trasei pa citu ceļu, ar mazāku līkumu. kalnā, protams, anyway jākāpj, bet vismaz lēzenākā.

lēzenākā. bet toties pasaules garākajā. vismaz tajā brīdī tā likās. tur kaut kādā brīdī pat nevar vispār vairs parunāt, jo elpot vien jau ir grūti. un nebeidzamības sajūta iemetas jau tur. bet kaut kad tiekam ārā no pilsētas un kalns kļūst vēl lēzenāks. ir jāmet atkal kaut kāds līkums līkuma pēc, bet mēs atkal nolēmām, ka ietvissnahuj, nē. nav tā, ka baigi līst, bet ik pa brīdim kaut ko saslapina visapkārt un koki un krūmi ir diez gan paslapji. apspriežam to, ka sunči laikam izklausās tik nīgri, kad aprej garāmgājējus, jo tas pienākums apriet atrāvis no citām svarīgajām sunča darīšanās.

bet nu, kaut kad tai mežā ir jābreivo iet. un paklausīgi ejam arī.

te es pagaidām iepauzēšu, padarīšu darbus un tad turpinājumā sekos mežs, kalni un tas, ko nevajag darīt, kad iet iet.