tātad pārgājām pāri tam tiltam, runājot nepieklājīgus vārdus. un tad atkal, protamska, jākāpj kalnā. pret šo brīdi visas takas principā ir zemes takas un jāturas gar upi. es jums, cilvēki, pavisam nopietni saku - nekad, nekad neiedomājieties, ka iešana gar upi pa mežu būs lēzena. nopietni saku - nebūs. unless tie veloceļi gar Nymburk :D visur citur tas nozīmē kaut ko pavisam citu.

ejam gar upi, besīdamies par tiltu, bet drīz vien nāk jaunas ciešanas. kāpt gar upi mežā pa trasēm diez gan stāvos kalnos nupat. vienā brīdī nīgri teicu, ka nujā, uzkāpām tur tajā stāvumā, tagad uzreiz jākāpj lejā, nav tās uzvaras uzkāpuma sajūtas pat. pat tik daudz nedod izbaudīt. kāpelējam tur ar obviozāko konstanto jautājumu "viņi te visi ahujeļi?" augšā un lejā. kaut kādi tilti tur, kuri ir increasingly vairāk un vairāk salūzuši. (nospriedām, ka Tāborā gan tā nebūtu! tur bija daudz tiltu, vairāki pāri nekam, bet toties visi la kondīcijā!) tad kaut kādā brīdī atkal pazūd taka. atkal nav strīpiņu nekur un telepurķos kartes arī saka, ka mēs biš off tomēr. kaut ko meklējam randomā, bet es nejauši ieraudzīju atkal zilu bultiņu. saklaigāju VZ, ka atradu trasi atkal. viņam tuvojoties, saku, it's a bit brutal. skatamies abi lejā, tur tāds stāvs kāpiens lejā. tāds, ka konkrēti bail stāvums. sajūta, ka jānokāpj pa vertikālu smilšu taku lejā.

te nāk nākamais secinājums - kāpt pa drastisku stāvumu augšā ir daudz vieglāk nekā lejā. 1) augšā kāpjot ir vairāk balansa, 2) galva nepaniko, jo kāpjot augšā, fokusējies ātri salikt kājas tur, kur vajag for immediate steps, kāpjot lejā - tu redzi to dīķi, kurā iekritīsi. VZ te teica: "re, tavs atalgojums par uzkāpšanu augšā!" atbildēju, ka varēja jau tā nepūlēties.

bet nu, kaut kā nokāpām. lai saprastu, ka atkal pazudis the trail. pa kaut kādiem jocīgiem dubļiem izkāpelējāmies tur vēl, atpakaļ uz trail tomēr. gājiens turpinās gar upi un ļoti apnicis pret šo brīdi kāpelēt pa kraujām augšā un lejā. iestājas zināma nebeidzamība, nīgrums un tas viss. Butovā papisām, kur varēja aiziet taisnāk - classic :D nu neko. turpinam iet, sāk kļūt skaidrs, ka we actually are pressed for time about now. bet kaut kādā jocīgā veidā tas visu safokusē.

ejam ar cerību nekavēt pārāk tur ierašanos. kāpjam augšā, lejā, gar kraujas malu, turamies pie upes. kaut kādā brīdī vispār nākas kāpt iekšā upē. tajā brīdī tiešām atvieglojums, ka nelīst, jo tikām cauri sabrienoties pa dubļiem pēdas platumā no ūdens līmeņa sākuma, nevis. tajā brīdī gan vienkārši ir draivs iet uz priekšu un uz priekšu un uz priekšu. tāds nīgrs dzinulis, ka tak beidzot jāaiziet, nu! grūti aprakstīt to visu, it kā visu laiku ir ahtungi, bet smadzene vairs nepaniko, ir vienikārši jau beidzot jāaiziet. ar dīvainu atvieglojumu secinu, ka pilsētā Stříbro kāreiz ieiesim no vecpilsētas puses un paliktuve kāreiz ir pie galvenā vecpilsētas laukuma.

nonākot pie tilta uz pilsētu, nedaudz ohujā visi, ka atkal telepurķu kartes rāda, ka we're way off. bet nu, mums jāiet pāri tiltam un tilts ir tikai viens - te, kur mēs stāvam. tur, kur pēc kartes domām būtu jāiet, tur nav tilta un lejā - augšā es negrasos kāpt. pie paliktuves durvīm nonākam 4 minūtes pirms deadline.

6.2 km pa Prāgām
27 km in 4 h 40 mins pa visu to.

un tagad kaut kā jātiek iekšā paliktuvē, kur ēkas durvis aizslēgtas un uz zvana pogu klausamies hold music. norm. classic.