tātad, kāpiens lejā. pēdējais pusotrs km or so tikai palicis. labi, ka pret šo brīdi vairs nebija sen lijis un nebija viss tupa dubļi. kāpiens varbūt nav stāvākais, kas izdzīvots, bet pēc visa, kas jau tajā dienā bija piedzīvots, tas bija.. nepatīkami, teiksim tā. un diez gan stāvi. pietiekami, lai būtu jākāpj daļēji sāniski. un man, protamska, ceļa saite sāk strjomīt. tā, ka liekot kāju pie zemes, tā brīžiem raujas pati uz augšu. eh. kreisās kājas celis. tās kājas, ar kuru es kāpju uz leju pirmo. teicu daudz au un nepieklājīgus vārdus. bet nu, nekas jau neatliek kā nokāpt, augšā jau nepaliks.

ieejot miestā, mūs tur atkal iztrollē, dzenot pilsētas ietvaros pa vienīgo totāli dubļu taku caur krūmiem. ballītes orgkomiteja to ieraudzīja, noņurdēja fuckthisshit un aizgāja atpakaļ iet pa ielu. iela - using the term loosely here tho. nogurums ir diez gan pamatīgs. un te nāk svarīgākais padomiņš no visiem - apavi ir the key to all this. es esmu gājusi iet skeiteru kedās, sporta zāles naikos un tagad nopirkusi tos hiking shoes. un the difference is massive. apavi ir The Key to this.

nokāpjam lejā līdz upei pa ielu, pārejam pāri un kāpjam atpakaļ augšā uz pilsētas centru. neredzas ne veikali īsti, ne kas. barčiki ir dīvaini un ciet. neko, paliktuvei klāt nāk arī picērija. Annija man teica, ka norm picērija vispār esot, just don't order the fish. :D aizejam līdz paliktuves picērijai un noparkojamies tur. ēdiens, pivcis, tas viss. man nākas ņemt arī mājas limonādi, jo cukura trūkums ir fiziski jūtams. as in, raustās asinsvadi :D bet nu, atkopjamies mazliet. tagad jāsaprot, kā tikt pie pivčiem, kad picēriju taisīs ciet. ā un iečekoties paliktuvē arī varējām turpat picērijā, samaksāt arī turpat. thank fuck.

izrādās, ka tajā jobanā Mníšek pod Brdy visas bodes taisās ciet deviņos, deviņos! ahujeļi visi? sarunājam ar bāra zajām, ka iedos mums līdzņemamo pivci, bet nu, zajām tikai viena pusotra litra pudele ir. domīgi nīgrojamies. zajas gan kaut kādā brīdī attopas, ka viņam vispār ir 3 pudeles, kurās varētu saliet mums pivčus līdzņemšanai. VZ vienlaicīgi attopas, ka vajadzēja gūglēt benzīntankus! gūgle saka, ka ir 24 h tāds viens netālu. bet neviens nezina, vai tur arī bode vaļā, protams. bet noskaņojums ir gājis uz augšu (bitter laugh). sagrābjamies no zajām visus pivčus, ko viņas var mums saliet, nolemjam, ka anyways ir vispirms jāuziet uz paliktuvi, jo somās anyway nav vietas vēl iet iepirkties tagad. uzejot augšā visi saprot, ka iet visi benzīni nahuj, papļurkās šitos mierīgi.

ilgi apspriedām atšķirību starp penziju un hoteli. nolēmām, ka visticamāk tas ir par extra services nevis size or smth. izrunājām apavu domas. vispār kvalitatīvi noņirdzāmies.

34.2 km

(plānoti bija 34.6 km, bet ar visiem improv anyway sanāca 34.2!)

no rīta, pie čekošanās ārā, secinājām, ka arī no rītiem in reception penzijā neviena nav. paraustījām plecus, atstājām keycard tur uz galda un gājām meklēt kafejnīcu Malý Mnich. miniet, vai tā bija kalnā? protams. tur tajā vietā līdzenums _nav_ modē. toties modē ir iet uz Albertu svētdienās un pirkt visu lielākajos iepakojumos possible.