Trash panda

June 12th, 2020

doesn't listen

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

Navigation

June 12th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
pie iepriekšējā stāsta par improv piebildīšu, kad bridām cauri nātrēm, VZ teica, ka laikam redzējis tagad tiltiņu tur tālāk, kur būtu varējuši pāriet pāri kā cilvēki. bet nolēmām to ignorēt un uzskatīt par nebijušu, jo neviens nebija pārliecināts, ka tas nebija vienkārši nokritis koks. un iet pārbaudīt būtu samērā bezjēdzīgi.

vēl ir tā, ka vispār ir noieti tikai kaut kādi 24 km pret šo brīdi. oof. un te mēs nonākam miestā Černolice. miestu, kuram iet cauri es nenovēlu nevienam. vispār nevienam. tur sanāca kāpt pa ielu tā, ka elpošana apstājas. viss apstājas. vispār viss. ir tikai kāpšana. neko citu organisms nespēj, jo Tāds Stāvs Kāpiens. nevienam nenovēlu, indeed. kaut kādā brīdī kāpienā teicu: "Horizontālas... (2 elpas) virsmas... (3 elpas) ir... (elpa) luxury". VZ piekrita. uzkāpuši visstāvāko drausmīgo nebeidzamo, nekad nebeidzamo, nekad nebeidzamo, bļaģ, kāpienu, trase tālāk iet mežā. nevienam nav skaidrs, cik tur drausmīgs kāpiens, bet nevienam nav nevienas pašas smadzeņu šūnas, kas darbotos uz kaut ko citu, ne atkopties. līdz ar to, pa ielu liekas iet drošāk. tur, protams, ir lēzens, bet joprojām kāpiens. kurā mani gandrīz notriec liels suns, jo grib draudzēties. bet īpašnieki kaut kā nebūt apsauc, atvainojas un visi apsmaidamies.

izejot no tās nolādētākās vietas pasaulē, ejam atpakaļ mežā. mežā, protams ir ups and downs, literally. jākāpj tur, jānokāpj šite, lai uzkāptu tur. bet vispār ir salīdzinoši mazāk grūti. un trase vienkārši ved taisni, pa kalna galu uz destination. pēdējais posms. tā tajā brīdī likās. bet nu, atkal rodas nebeidzamības sajūta, sajūta, ka nekad, nekad, nekad neaiziesim uz. VZ paskatās kartēs, pabaksta ekrānu, ieliek telepurķi kabatā un saka: "Smadzenei vajadzēja atzūmot, lai redzētu, ka vispār eksistē beigas šim visam." nopūtos un teicu, ka ir tāda sajūta, jā. vēl VZ kaut kādā brīdī pievienoja padomiņu listē to, ka nav sevišķi vērts izvēlēties gleznainus skatus un to visu, jo tā normāli ejot iet nekas no tā sevišķi nereģistrējas. iet iet nav ģimenes pastaiga gar jūru. ejot iet tomēr visu laiku jādīlo ar ahtungiem un to, nevis skati jāskatās.

ejam pa samērā plakanu ceļu mežā. sāk parādīties visādi citi hūmaņi redzeslokā. ew, people. kaut kādā brīdī laipojam pa dubļiem tur uz takas un
kaķ: man nāk miegs
VZ: ā nujā, tagad nekur nav jākāpj, tagad garlaicīgi!
kaķ: nez, man bija kaut kāda sajūta, bet es nevarēju saprast kāda tieši, tad atcerējos, tas ir, ka miegs nāk!

tad nonācām kaut kādā Talos valstībā ar gravestones and shit. VZ normāli izfrīkojās par vizuālo līdzību. es tikmēr domīgi skatījos, ka pie tā mauzoleja tur ir divi ceļi uz sāniem - pa kreisi iela, pa labi - meža taka. taisni, protams, ir mega kritiens lejā. mūs ved pa labi. paskatījos kartēs, vai nevar pa to ielu noiet, bet nu tur baigais līkums sanāk un sarežģīti un uz otru pusi un aj. ies pa mežu. ejot pa mežu rodas tāda nelaba aizdoma, ka te kaut kur nāksies tā brutāli kāpt lejā. jo tas jobans, kaut viņš nomirtu, Mníšek pod Brdy tomēr ir lejā nevis kalnā. un noieti jau kaut kur 32 km.

vēl uz tās takas visu laiku sanāca iet iekšā un ārā no Japānas. tur uz kokiem visu laiku bija mazi Japānas karodziņi sazīmēti. tas viss smieklīgi, līdz ieraudzījām actual kāpienu lejā.

Add to Memories Tell A Friend
tātad, kāpiens lejā. pēdējais pusotrs km or so tikai palicis. labi, ka pret šo brīdi vairs nebija sen lijis un nebija viss tupa dubļi. kāpiens varbūt nav stāvākais, kas izdzīvots, bet pēc visa, kas jau tajā dienā bija piedzīvots, tas bija.. nepatīkami, teiksim tā. un diez gan stāvi. pietiekami, lai būtu jākāpj daļēji sāniski. un man, protamska, ceļa saite sāk strjomīt. tā, ka liekot kāju pie zemes, tā brīžiem raujas pati uz augšu. eh. kreisās kājas celis. tās kājas, ar kuru es kāpju uz leju pirmo. teicu daudz au un nepieklājīgus vārdus. bet nu, nekas jau neatliek kā nokāpt, augšā jau nepaliks.

ieejot miestā, mūs tur atkal iztrollē, dzenot pilsētas ietvaros pa vienīgo totāli dubļu taku caur krūmiem. ballītes orgkomiteja to ieraudzīja, noņurdēja fuckthisshit un aizgāja atpakaļ iet pa ielu. iela - using the term loosely here tho. nogurums ir diez gan pamatīgs. un te nāk svarīgākais padomiņš no visiem - apavi ir the key to all this. es esmu gājusi iet skeiteru kedās, sporta zāles naikos un tagad nopirkusi tos hiking shoes. un the difference is massive. apavi ir The Key to this.

nokāpjam lejā līdz upei pa ielu, pārejam pāri un kāpjam atpakaļ augšā uz pilsētas centru. neredzas ne veikali īsti, ne kas. barčiki ir dīvaini un ciet. neko, paliktuvei klāt nāk arī picērija. Annija man teica, ka norm picērija vispār esot, just don't order the fish. :D aizejam līdz paliktuves picērijai un noparkojamies tur. ēdiens, pivcis, tas viss. man nākas ņemt arī mājas limonādi, jo cukura trūkums ir fiziski jūtams. as in, raustās asinsvadi :D bet nu, atkopjamies mazliet. tagad jāsaprot, kā tikt pie pivčiem, kad picēriju taisīs ciet. ā un iečekoties paliktuvē arī varējām turpat picērijā, samaksāt arī turpat. thank fuck.

izrādās, ka tajā jobanā Mníšek pod Brdy visas bodes taisās ciet deviņos, deviņos! ahujeļi visi? sarunājam ar bāra zajām, ka iedos mums līdzņemamo pivci, bet nu, zajām tikai viena pusotra litra pudele ir. domīgi nīgrojamies. zajas gan kaut kādā brīdī attopas, ka viņam vispār ir 3 pudeles, kurās varētu saliet mums pivčus līdzņemšanai. VZ vienlaicīgi attopas, ka vajadzēja gūglēt benzīntankus! gūgle saka, ka ir 24 h tāds viens netālu. bet neviens nezina, vai tur arī bode vaļā, protams. bet noskaņojums ir gājis uz augšu (bitter laugh). sagrābjamies no zajām visus pivčus, ko viņas var mums saliet, nolemjam, ka anyways ir vispirms jāuziet uz paliktuvi, jo somās anyway nav vietas vēl iet iepirkties tagad. uzejot augšā visi saprot, ka iet visi benzīni nahuj, papļurkās šitos mierīgi.

ilgi apspriedām atšķirību starp penziju un hoteli. nolēmām, ka visticamāk tas ir par extra services nevis size or smth. izrunājām apavu domas. vispār kvalitatīvi noņirdzāmies.

34.2 km

(plānoti bija 34.6 km, bet ar visiem improv anyway sanāca 34.2!)

no rīta, pie čekošanās ārā, secinājām, ka arī no rītiem in reception penzijā neviena nav. paraustījām plecus, atstājām keycard tur uz galda un gājām meklēt kafejnīcu Malý Mnich. miniet, vai tā bija kalnā? protams. tur tajā vietā līdzenums _nav_ modē. toties modē ir iet uz Albertu svētdienās un pirkt visu lielākajos iepakojumos possible.
Powered by Sviesta Ciba