ak jā, kaut kur ejot pa ielu, kaut kur nebeidzamības krīzē, VZ izvelk cig, ar cerību aizpīpēt. pēc brīža dzirdu viņu sakam pašam sev: "čuvak, tu pat cig paciņu nevari kabatā ielikt, kā tu vēl ceri vēl aizpīpēt?" bet nu vienalga centās un centās. nesanāca gan šoreiz un ciga arī samirka. skumjas un bezcerība.

vēl es aizmirsu piezīmēt, ka pret pirmo ierašanās penzijā brīdi, lija vai nu nemaz, vai pavisam mazliet.

bet mēs stāstā palikām pie tā, ka ballītes orkomiteja sēž, malko pivci un mēģina saprast, kā atrisināt bodes jautājumu. gūgle nav viegli, kad pirksti stīvi un viss dreb. ēdiena / dzēriena centralizētie piegādātāji dāme jīdlo piedāvā 0 restaurants. groceries piegādātāji, ar kuriem var noskōrot same day delivery, arī neko nesola pirms rīta. man izdodas atrast picēriju kaut kādu, bet tur dod picu nevis pivci, what the fuck? anyway. VZ arī gūglē visu ko pēc kārtas un vispār saprotam, ka arī vietējā Billa, uz kuru jāiet pusstundu, strādā tikai līdz deviņiem. ir mazliet pāri astoņiem. apspriežam ķermeņu kondīcijas un to, cik satraumētas ir manas pēdas. ar drausmīgu vainas sajūtu saprotu, ka huiņa no manis, ne gājējs šobrīd un VZ iet breivot vienatnē šo gājienu.

tikmēr es pabāzu kājas zem segas. inspicēju, ka atstātajās brokastīs ir mums speciāli uztostētas maizītes. apēdu vienu, ar cerību, kaut cik uzsilt. uzbakstīju pirmo cibpostu šajā sērijā. sāku izkarināt visas drēbes pa visurieni. ko tur uz radiatoriem, ko vienkārši uz pakaramajiem. ik pa brīdim apgrozu, lai žūst jau beidzot. vismaz no rīta kaut ko proper sausu uzvilkt, nu! VZ reportē, ka esot iegādājies pivci un mazliet rijamā, nāk atpakaļ. pa to laiku visiem sāk pielekt, cik šodien noiets.

man sanāk ap 36 km kopā pa visu dienu.
VZ sanāk kaut kur ap 40 km pa visu dienu.
36 km.
40 km.
visi ahujeļi?

bet nu, kā jau pēc iešanas iet, rumpīši visi noguruši un kakbe grib migt. bet smadzenes visas pilnas endorfīnu. VZ nopirka tik daudz pivča, cik vispār somā ielīda, un bija bažījies, ka nākamajā dienā būs daļa vēl līdzi visu dienu jāstaipa. pfft! izpļurkājām visus un beigās pat skumīgi palika, ka jāiet migt. sarunas vedās lieliski. noņirdzāmies par visu ko. izrunājām visu ko par piedzīvoto. un vēl visādus tech geek subjs. ballītes orgkomiteja māk šito. migājāmies starp sēdēšanu ārā un sēdēšanu iekšā. penziju es biju piebukojusi speciāli tādu, lai nebūtu tālu jāiet uzpīpēt. lai būtu kaut kāda āra vieta, kur tur pasēdēt ar pivčiem.

tā, lūk. no rīta gan nebija viegli mosties. bet nu. piecēlāmies, izkasījāmies no paliktuves. sajūta apmēram "aizmidzis tagad te". aizejam līdz centram un... a ko nu? pastaigājam mazliet, bet nekas nešķiet, ka atvērts. piesēžam laukumā uz soliņa. ko gudrāku. uzpīpēs un pagūglēs, kas te. sagūglēju, ka pēc pusstundas it kā vērsies vaļā kaut kāds grilla iestādījums, kuram pikčās ir atžimētas āra vietas. āra barčiki tak atļauti, bet iekšas barčiki tik no pirmdienas. classic kaķ and VZ. nākamais ir kaut kādā 1.2 mi away miestā vjetnamiešu iestādījums, kas vērtos pēc pusotras stundas. un tad pēc divām ar pusi stundām, saka, ka kaut kāda bistro / cafes dārzs vēršoties. nu, sagaidam 11 am un ies izmēģināt grilla iestādījumu.

ieskatījāmies arī vlak sarakstā. tur kaut kā sanāk, ka no pilsētas Hořovice nevar īsti tikt prom laika posmā no 11 līdz 12:35. un stacija nav pārāk tuvu centram, kad mēs sākām skatīt vlakus, tad 11:08 vairs nebija reāli paspēt. bet nu, aizbraukt var vai nu atpakaļ uz Prāgām, vai uz vāciešu iemīļoto Pilzeni. vispirms, jebkurā gadījumā, jādodas uz grillnīcu, tā ir šobrīd vienīgā opcija. kura, visiem par laimi, tiešām bija vaļā. dod kafiju, tēju, sataisa arī radlerus. VZ teica: es neesmu gatavs atrasties te skaidrā.

laikapstāklis ir - pūš, brīžiem saulains, partially cloudy un draud, ka varētu vēlāk randomā līt. nav brutāli auksti, bet gribētos siltāk.
un jāsaprot, ko darīt tālāk.

bet nu.
36 km un 40 km vienā sestdienā.