Trash panda

nujā, tātad līst un ir auksti. ejot garām kādai mājai, pagalmā sāk riet suncis kaut kāds. VZ: jā, jā, es esmu sastindzis bailēs, nevis tāpēc, ka līst un salst.

pret šo brīdi jau sāk palikt grūti fokusēties uz jebko citu, kā to, ka līst un salst. teicu skaļi, ka man ir tāds muļķīgs un bezjēdzīgs sapnis, ka gribētos atrasties sausumā. VZ piezīmēja, ka tā nemaz nevar. nemaz neeksistē tāds "sausums". pēc tam runājām, ka vispār kaut kādā brīdī tiešām iestājās tā nebeidzamības sajūta, ka tagad vienmēr un visu atlikušo dzīvi līs virsū. un tupelēs žļurkstēs.

protams, ka mēs papisām to brīdi, kurā no iešanas pa ielu bija jālien atpakaļ mežā uz trasi. reason see above. bet nu, es sapratu, ka mēs esam kakbe pietiekami tuvu, izvilku gūgles kartes, iebakstīju tur penzijas adresi, vai nevar, neejot cauri pilsētai, aiziet te ātrāk. jo vispār initial plāns bija aiziet uz pilsētu un tad domāt tālāk. paliktuve bija bišk ārpus pilsētas. un, izrādās, ka var! pa ielu un neejot pilsētā, var tepat pa 40 min aiziet uz. paliktuve vispār bija man atrakstījusi, cikos ta es būšu. kaut kā drebot un mokoties ar slapu ekrānu, aizrakstīju pretī, ka pēc 40 min.

pret šo brīdi arī bija sācis diez gan jaudīgi pūst vējš. bet nu, kaut kā jau ir jātiek tur, uz penziju. protams, ka beigās ir arī kalnā, bļaģ, jākāpj, ietvissnahuj. nokļūstam tur. tur kaut kādi pacienti čillo pie galda zem nojumes. nekāda staff nekur neredzas. ofisā neviena kakbe nav. domīgi grozamies un wtf. uzrodas čuvaks, kurš pajautā, vai mēs uz palikšanu, tad atver atvilkni un saka, ka viena no šīm atslēgām mūsējā. paņemu to, zem kuras postit ar manu legal name. aizejam tagad uz istabu. jādabū nost slapjās drēbes, prasās uzvilkt sausas. em, izrādās, ka pa 4 vai cik tur stundām nemitīgā lietū, arī somas saturs ir paslapjš. bet nu, kamēr es tur dušojos, nāk penzijas zaja un pieprasa, lai viņai maksā. tad viņa atnes mums brokastis rītdienai, atkal pieprasa maksāt. izrādās, ka nevar tomēr maksāt ar karti. jāmaksā in cash.

jāmaksā in cash ir, jo, izrādās, viņi ir vaļā kakbe nelegāli :D ok. tuvākais bankomāts, protams, ka ir pilsētā. ir kaut kur pēc septiņiem, mēs varam tikt pie cash un jāsamaksā tad restorānā, kurš vaļā līdz astoņiem. ballītes orgkomiteja nopūšas, uzvelk kaut kādas jakas, slapjos apavus un dodas. tuvākais bankomāts 0.5 mile away (es kakbe zinu, kāpēc mana gūgle jūzo miles and ft as measurements, bet nahuj VZ telepurķis dara tāpat?). ejam pēc kartes un attopamies slimnīcas ēku kompleksā. bankomātu neatraduši, ejam meklēt nākamo. tas atkal, half a mile away. ejam pa pilsētu, tur viss ciet, nekas nenotiek, viss izskatās bezcerīgi. mums derētu ne tikai bankomāts, bet arī vjetnamiešu bode, vispār. no such luck. un, skatoties pulkstenī, ir tā, ka nav laika te šito tagad risināt. ir jāiet uz paliktuvi, tur jāsamaksā un tad jādomā, kā tikt pie pivčiem. man pa ceļam rodas lampiņas moments, ka vismaz pāris tak var paņemt kā takeaway pivčus turpat penzijas restorānā!

samaksājam tagad čuvakam par paliktuvi, dabūjam 2 l pivča, aizejam piesēst pie viena no āra galdiņiem uzpīpēt un iemalkot. beidzot smadzene sāk darboties kaut kā normālāk. pivcis un uzpīpēt, sitting down, tas smadzenei liekas norm enough, lai sāktu ģenerēt domu kontentu. bet, tagad ir tāda problēma, ka mēs atkal esam penzijā, te nav nevienas bodes, bet pivčus vēl vajadzēs. ķeramies gūglēt risinājumus situācijai.

ak jā, kaut kur ejot pa ielu, kaut kur nebeidzamības krīzē, VZ izvelk cig, ar cerību aizpīpēt. pēc brīža dzirdu viņu sakam pašam sev: "čuvak, tu pat cig paciņu nevari kabatā ielikt, kā tu vēl ceri vēl aizpīpēt?" bet nu vienalga centās un centās. nesanāca gan šoreiz un ciga arī samirka. skumjas un bezcerība.

vēl es aizmirsu piezīmēt, ka pret pirmo ierašanās penzijā brīdi, lija vai nu nemaz, vai pavisam mazliet.

bet mēs stāstā palikām pie tā, ka ballītes orkomiteja sēž, malko pivci un mēģina saprast, kā atrisināt bodes jautājumu. gūgle nav viegli, kad pirksti stīvi un viss dreb. ēdiena / dzēriena centralizētie piegādātāji dāme jīdlo piedāvā 0 restaurants. groceries piegādātāji, ar kuriem var noskōrot same day delivery, arī neko nesola pirms rīta. man izdodas atrast picēriju kaut kādu, bet tur dod picu nevis pivci, what the fuck? anyway. VZ arī gūglē visu ko pēc kārtas un vispār saprotam, ka arī vietējā Billa, uz kuru jāiet pusstundu, strādā tikai līdz deviņiem. ir mazliet pāri astoņiem. apspriežam ķermeņu kondīcijas un to, cik satraumētas ir manas pēdas. ar drausmīgu vainas sajūtu saprotu, ka huiņa no manis, ne gājējs šobrīd un VZ iet breivot vienatnē šo gājienu.

tikmēr es pabāzu kājas zem segas. inspicēju, ka atstātajās brokastīs ir mums speciāli uztostētas maizītes. apēdu vienu, ar cerību, kaut cik uzsilt. uzbakstīju pirmo cibpostu šajā sērijā. sāku izkarināt visas drēbes pa visurieni. ko tur uz radiatoriem, ko vienkārši uz pakaramajiem. ik pa brīdim apgrozu, lai žūst jau beidzot. vismaz no rīta kaut ko proper sausu uzvilkt, nu! VZ reportē, ka esot iegādājies pivci un mazliet rijamā, nāk atpakaļ. pa to laiku visiem sāk pielekt, cik šodien noiets.

man sanāk ap 36 km kopā pa visu dienu.
VZ sanāk kaut kur ap 40 km pa visu dienu.
36 km.
40 km.
visi ahujeļi?

bet nu, kā jau pēc iešanas iet, rumpīši visi noguruši un kakbe grib migt. bet smadzenes visas pilnas endorfīnu. VZ nopirka tik daudz pivča, cik vispār somā ielīda, un bija bažījies, ka nākamajā dienā būs daļa vēl līdzi visu dienu jāstaipa. pfft! izpļurkājām visus un beigās pat skumīgi palika, ka jāiet migt. sarunas vedās lieliski. noņirdzāmies par visu ko. izrunājām visu ko par piedzīvoto. un vēl visādus tech geek subjs. ballītes orgkomiteja māk šito. migājāmies starp sēdēšanu ārā un sēdēšanu iekšā. penziju es biju piebukojusi speciāli tādu, lai nebūtu tālu jāiet uzpīpēt. lai būtu kaut kāda āra vieta, kur tur pasēdēt ar pivčiem.

tā, lūk. no rīta gan nebija viegli mosties. bet nu. piecēlāmies, izkasījāmies no paliktuves. sajūta apmēram "aizmidzis tagad te". aizejam līdz centram un... a ko nu? pastaigājam mazliet, bet nekas nešķiet, ka atvērts. piesēžam laukumā uz soliņa. ko gudrāku. uzpīpēs un pagūglēs, kas te. sagūglēju, ka pēc pusstundas it kā vērsies vaļā kaut kāds grilla iestādījums, kuram pikčās ir atžimētas āra vietas. āra barčiki tak atļauti, bet iekšas barčiki tik no pirmdienas. classic kaķ and VZ. nākamais ir kaut kādā 1.2 mi away miestā vjetnamiešu iestādījums, kas vērtos pēc pusotras stundas. un tad pēc divām ar pusi stundām, saka, ka kaut kāda bistro / cafes dārzs vēršoties. nu, sagaidam 11 am un ies izmēģināt grilla iestādījumu.

ieskatījāmies arī vlak sarakstā. tur kaut kā sanāk, ka no pilsētas Hořovice nevar īsti tikt prom laika posmā no 11 līdz 12:35. un stacija nav pārāk tuvu centram, kad mēs sākām skatīt vlakus, tad 11:08 vairs nebija reāli paspēt. bet nu, aizbraukt var vai nu atpakaļ uz Prāgām, vai uz vāciešu iemīļoto Pilzeni. vispirms, jebkurā gadījumā, jādodas uz grillnīcu, tā ir šobrīd vienīgā opcija. kura, visiem par laimi, tiešām bija vaļā. dod kafiju, tēju, sataisa arī radlerus. VZ teica: es neesmu gatavs atrasties te skaidrā.

laikapstāklis ir - pūš, brīžiem saulains, partially cloudy un draud, ka varētu vēlāk randomā līt. nav brutāli auksti, bet gribētos siltāk.
un jāsaprot, ko darīt tālāk.

bet nu.
36 km un 40 km vienā sestdienā.