ziniet, aizbraukt uz Čimelici nav nemaz tik viegli pat ar vlak. divarpusstundas un vairāki kavējieni vlakiem un aaa. (vispār, pirms fashionable virus situācijas, ČD vlaki gandrīz nekad nekavēja. tagad es neatceros pēdējo reizi, kad biju vlakā, kurš nevienā brīdī nebija delayed. viens te nesen iedzina savu delay, bet vienalga pa vidu bija delay.)

bet nu, izkāpām no vlak Čimelicē un dosies iet iet uz Písek. kaut kā tur jānokļūst.

starp citu vēl, tāds nice to have iešanā iet ir tracking app. īpaši, ja tāds kā Endo, kur zaja ik pa kilometram pasaka, cik ātri nogāji šo km. ir jestri zajai attaisnoties, kāpēc šoreiz ilgāk nekā parasti. padomiņš, kas tam nāk klāt ir - pie iešanas iet, nekādā gadījumā nesekojiet līdzi, cik km vēl palikuši, tas grauj morāli un līdz ar to visu pārējo.

ir karsti, spoža saule, tas viss. sākumā sanāk bik pa miestiem, kurā vienā aizgājām nepareizi par tālu, jo nebijām sapratuši, ka jāiet tur, kur sanāk pa mājas pagalmu iet. bet nu, katrā gājienā it kā vienreiz jāiet pa svešu pagalmu. so we thought. bet tad jau mežs un mežā ir labi. vienīgais.. ir karsti, so. mežā ir ēna un tas ir labi, bet ārpus meža (ne-pilsētā) ir saule, bet toties atsvaidzinošs vējš. VZ tur mocījās nevarot saprast, kā ir labāk :D takas ir traktoru izbradātas un dahuja koku ir nozāģēti vispār. tur tajos mežos bijusi konkrēta traktoru ballīte laikam.

pa brīžiem ir arī dubļi. vienā peļķē nejauši iekāpu tā, ka atkal nošmulēju visu kāju. es vispār iešanā iet esmu šmucīgāka nekā VZ.
bet tad sanāk līst krūmos. pa šauru, ne sevišķi iestaigātu taku, kur zem zāles ir dubļi un peļķes.
kaķ: es gribētu redzēt tomēr, kur te droši likt kāju.
VZ: nu, jāpieņem, ka nekur nav droši!
kaķ: nu, ja nekur nav droši, tad rodas ahtungs, jo kaut kur tā kāja tomēr jāliek eventually.

brienam tur pa nātrēm un slapju zāli, peļķēm, nesaprotamiem augiem. kukaiņi ir episkos daudzumos. nobrienamies līdz upei, lai secinātu, ka... aizgājām par tālu nepareizi. visi nopūšas, kāpj atpakaļ augšā un naivi cer, ka nebūs jāiet pa trakākajiem dubļiem atpakaļ. skatoties telepurķī domīgi secinam, ka ir jālien vēl biezākos krūmos. cauri tur izlienot, atklājas strautiņš un tam pāri... es teicu, ka huiņa, ne tilts un tik tuvu Tāborai, kā varēja neiemācīties no viņiem tiltus? VZ piezīmēja, ka tas nav tilts, tā ir truba. bet nu neko, tas izdarīts. jāiet tālāk.