tātad, te nu mēs esam. sabridušies kaut kādos brikšņos, satinušies zirnekļu tīklos, ar konfjūženu dzeltenās trases sakarā, bet ar apjausmu, ka jānokļūst *tur* uz zaļās trases un pa vidu ir liels grāvis un upīte. ne sevišķi pārlecams tas viss.

staigājam pa vienu grāvja malu un skumīgi skatamies, ka nav īsti labas pārlektuves. ir kaut kādas, kuras būtu, ja tām nebūtu pārkrituši pāri nelabā vietā koki. jobani, jobani koki. bet nu, ko citu ekspektēt in a les (les - mežs čehiski, pēc my only fan pieprasījuma). V lese (mežā) visādas koku nedienas iespējamas. skumīgi staigājam un sāk mesties nīgrums. uz visiem kokiem, zariem, zirnekļu tīkliem un čiekuriem. tur ir vēl vieta, kur it kā varētu lekt, bet landing place ir pārāk vertikāls :D bet kaut kādā brīdī man izdodas pamanīt viltīgi paslēptu tiltiņu. o! uhti!

lepni pārsoļojam tam pāri (ok, tas bija strjomīgi, ja godīgi, tur tie baļķi knapi turējās kopā un adrenalīna leveļi bija augstāki nekā gribētos. bet nu. tagad otrā pusē. jāuzkāpj tur augšā un jādomā tālāk, I guess. kāpjot VZ pamana zaļo strīpiņu un iestājas neliels atvieglojums tomēr. esam atkal tur, kur ir trase un route un var iet iet. tur vispār tā taka par ir mazliet akmeņu ceļš un tas tobrīd liekas labāk nekā brikšņi as well. un nosoļojam tagad atpakaļ uz zilo / sarkano trasi, no kuras vispār nogriezāmies, lai izmestu šo līkumu.

dubļi un purvi un viss vispār. un turpināsim pa zilo trasi tomēr. tur, kā jau pierasts, atkal ir dubļu un peļķu slaloms. I kid you not, ārā ir bemaz +30 un mēs lēkājam apkārt un pāri dubļārijiem. wtf is this shit? un nav tā, ka visa nedēļa bija bijusi ahujenna lietaina. bet ir labi v lese. les is gut. apm. iestājas gan mazliet nogurums, bet soļojam un lēkājam. noejam gar kaut kādiem ezeriem. un tad vēl. ahtungi ir, bet ir arī mērķis nupat. un sāk palikt mazliet vēlāks pēcpusdienā un visi ir mazliet mindful, ka ne tikai jāpaspēj uz paliktuvi līdz deviņiem, bet arī tāda lieta, ka tumsā svešā mežā nebūtu tik omulīgi, kā lokālajā, saprotiet.

pie tiem ezeriem un tā, tur sākas dīvainas barjeras un visiem ātri pazūd sajēga, vai mēs esam iegājuši, vai izgājuši. un jāiet arī cauri kaut kādam dabas piemineklim, kurā nevar ienest puķes. VZ teica, ka kurš anyway grib uz les nest puķes.

bet nu, nonākam pie kaut kāda kāpiena lejā. visi zina, ka Tābora ir kalnā un tāpēc visi nočeko vēlreiz, vai tiešām jākāpj lejā un vai nevar pa augšu aiziet :D bet iepriekšminēto iemeslu dēļ nākas nopūsties un doties vien kāpienā lejā. jo nav pietiekami laika un iespēju tagad visu pārplānot. un nokāpjot visi uzzina, ka nokāpuši, lai kāptu uzreiz atpakaļ augšā anyway. izbrienamies vēl pa les, lai ietu iekšā tuvākajā miestā. lai turpinātu atlikušos kilometrus pa miestiem vairāk nekā nē.