pagājušajā weekendā mūs apbalvoja ar lielisku laikapstākli un pēdējo piebukojamo reasonably priced paliktuvi mūžam valsts izteikti populārajā miestā Tábor. nolēmām neiet pa to cursed trasi, kuru esam gribējuši noiet jau divus gadus pēc kārtas un atradām citu, no citas puses vispār, bet toties gandrīz viss pa mežu. izklausās bliss.

bija arī. nu. jā. bija. bestest.

kaut kā aizvlakojam uz miestu Chýnov. (starp citu, tā kā es jūtu, ka visi cibās beidzot iemācījušies čehu vārdu "vlak", tad jāsāk mācīt jauns! nez, kuru tho.) pārmaiņas pēc vlak pat nekur nekavē īsti un viss ir kind of smooth. izkāpjam no vlak un ir Izteikti Silti. soļojam cauri miestam. VZ brīnās, cik tur daudz barčiku un tā. ka vispār proper miests pats par sevi tur sanāk! saskaita 3 jēzuliņus pirmajos divos kilometros. also, tur var sēdēt pie saldējumnīcas un skatīties ielu! iela, iela, iela. tad dod iet pa lauku.

goda vārds, man ir izveidojusies jau instinktīva suspicion pret kukurūzas laukiem. mēs ejam pa pļavu gar kukurūzas lauku. pēkšņi lauka vidū ir kaut kāds.. dubļārijs / purvs. mēģinam tur kaut kā apiet, bet atrodam sevi arvien jaunā un jaunā dubļārijā. wtf? no kurienes? eh. sabridāmies diez gan nesaprotami. un tur arī tā zāle, ka nevar redzēt, vai kāp peļķē vai tikai dubļos. bet nu, izlaipojam. VZ gan papisa, ka vienā vietā ir grāvis un iesmēla tur tupeli. es toties, kaut tiku brīdināta, ka ir grāvis, papisu grāvi un neko nesasmēlu par laimi. un tad jau tālāk pa pļavu un ielu, jo kaut kā līdz mežam ir jātiek, piekritīsiet taču.

mežā toties ir forši. nē nu, tur kaut kur jāuziet kalnā, bet tādas īstas kāpšanas nebija. nu, mežā nebija. visi zina, kā ir Táborā. bet tur mežā.. atkal dubļi. ziniet, cilvēki, tas ir tiešām ņipaņatnaja huiņa, kā tik sausā laikā var būt tik daudz dubļu? šur tur ir jālec pāri dubļu grāvjiem vai mini upītēm. vai satraktorētiem dubļiem. ziniet, es kaut kad vairākas nedēļas atpakaļ biju teikusi, ka fuck kalnus, lekt pāri huiņām ir my new thing. I didn't even know how correct I was. oh well, vismaz jaunas ciešanas :D un jaunajos šortos tas bija super ērti.

daļu no gājiena pa mežu vispār nevar iet pa taku, jo tur.. dubļi, peļķes un satraktorēts purvs. lēkājam pa sūnām, čiekuriem un nokritušiem zariem. VZ kaut kādā brīdī ieminas, ka nupat mežā ir par daudz meža. es, personīgi, nepiekrītu, bet mēs visi zinam, ka VZ ir asfalta fans. nu, kamēr pa to nebrauc vāgeni, that is. dubļu slalomā tur izlavierējam cauri nesaprotamam meža brīdim, lai secinātu, ka te ir tā vieta, kur jānogriežas no sarkanās trases, lai izmestu 5 km līkumu līkuma pēc. beidzot tiekam pāriet pāri otrajam tiltiņam! uhti!

tur sanāk iet drusku uz augšu, bet joprojām nav īsti kāpiens. ejam un kaut ko noņirdzamies. un nejauši aizejam nepareizi, papišam pagriezienu. neko. visi nofeispalmo un iet iet pa pareizo trasi tomēr. tas liekas produktīvāk. atkal paliek it kā vairāk mežīgi. spriežam, cik labi, ka izlēmām iet šo līkumu, jo te ir samērā normāls gājiens. jo tur, pa sarkano trasi tālāk ejot būtu bijuši vēl vairāk dubļi un šitie. nē nu, labi, ka tā parunājām :D izlēkājamies vēl pāri visādiem grāvjiem. pie viena es mazliet nofrīzoju, bet savācos tomēr. esmu atklājusi, ka bailes var izkliedēt ar sanīgrošanos. nez kāpēc, bet šie divi mindseti nevar būt vienlaicīgi. nīgrums pārspēj bailes.

bet nu nav tā, ka nav nekādu dubļu. tomēr, šķiet, ka ir mazāk. tagad ejam pa dzelteno trasi, lai nokļūtu uz zaļās. un kartē rāda vienu ceļu, strīpiņas uz kokiem sazīmētas savādāk nekā kartē. un strīpiņas mūs ieved kaut kādā nenormālā briksnī, kur neviens hūmanis sen nav bijis tuvumā. atvainojos visiem zirnekļiem, kuru mūža veikumu es tur nejauši saplucināju. tiešām, sorrz, guys. bet nu, kaut kādā brīdī tiek saprasts, ka nāksies situāciju risināt uz savām kreatīvajām galvām.