Trash panda

man nav skaidrs, kā Bugface fotosesijas rezultāta skatītāji spēj aiziet un pajautāt Rollijam, vai tas ir īsts?
(skatīt pikču feisbuķos, vai, kur es satagota instagrammās)

vakardienas notikumu un vēl visādu citu pagātnes notikumu un kontekstu sakarā šodienas shower thought:
I'm a controlfreak, I like having control, I like giving control and I like sharing control.

today marks the day, when I harvested my first radish!

un vēl mana smadzene šodien laikam pirmoreiz proper pajokoja uz mani čehiski:
lasot news title: ... Kdo je podnikatel Jiří Vařil
es izlasīju: Kdo je podnikatel Jiří vařil

(jā, es zinu, ka jums pohuj, bet it's a big thing for me!)

"that's the problem with corruption inquiries, there's always the danger they'll find some!" tāds, lūk, quote from Line Of Duty serčika.

tikmēr čehu politika ir kļuvusi mazliet messy. anglisko versiju var izlasīt šajā BBC rakstā. alert - tur rakstā iekšā ir reference uz Killing Eve serčiku! :D un tikmēr VojtAnnija man strjomī mesendžeros par to, ka negrib "download duolingo and learn Russian". un viņai vispār liekas, ka tas ir par visādiem krieviem, kas ieviesušies un tirgo sprāgstvielas Ukrainai un tā.
sāk likties, ka varētu sākt sekot arī vietējai politikai. ne tikai Brexit news. jo nu, es jau papisu to, kad Poland had invaded us for a few days.

then again, es caur Skotu BBC tviteri uzzināju, ka Polijā arī noticis ahtungs, kurā uz pāris dienām (laikam) viens mikrorajons bija paralizēts panikā dēļ monstra, kas iedzīvojies vietējā kokā. lai izsauktais animal control atrastu tur kruasānu nevis mošķi.

tā kā ir Lieldienu brīvdienas, spīd prožektors, bet arī baigi, baigi pūš, varētu kaut ko parakstīt.

2. augusts 2020. gads.

laiku pa laikam ballītes orgkomiteja dara vienkāršus weekendus. iet iet tepat un mazāk insanebrave (ne vienmēr sanāk, kā izrādās) un tad 1. un 2. augusta weekendā bija tieši tas. par pirmo augustu parunāsim kādu citu reizi. šoreiz par svētdienu.

for context, sestdienā bija Izteikti Silti. svētdienā bija mazāk Izteikti, bet tomēr silti un mākoņaini. it kā solīja, ka mazliet papilinās, kaut ko par lietu vēlāk, bet overall solīja, ka būs silti. so, izlēmām nokāpt ielejā. nokāpām ielejā, gājām cauri ielejai un sāka mazliet pilināt lietus. nekas nopietns, pat mazliet atsvaidzinošs. nekas traks, beidzās pat pirms tikām ārā no ielejas. iestājās neliels saunas efekts, kurā siltumā efektīvi žuva ielas. neko nu, iesim tālāk. Hlubočepy nogriežamies Radotin virzienā un soļojam apkārt kalnam, jo augšā ir forši kāpt tikai no Chuchle puses.

tur ir jocīgs tūristu / veloceļš gar kaut kādiem tūrisma objektiem, kuri jau sen ir ap-graffitioti un tā. tas veloceļš ir it kā blakus motorway, bet vienlaicīgi arī mazliet nostāk. tieši blakus klintij. tur kaut kāda mazmājiņa, nez, mini mauzolejs or whatever. I've never stopped to check, tbh. atvainojos visiem vēsturniekiem. mani vairāk uzjautrina vērot tūristus, kas nopietni pēta šo jocīgo, mazo ēku, kas ir samērā appūsta ar dažādu krāsu izteikumiem. starp citu, ziniet ko? ja tie graffiti zīmētāji tiešām grib, lai kāds spēj actually salasīt tos viņu precious messages on the walls, tad varēja jau izmantot salasāmāku fontu :D varu diez gan droši apgalvot, ka VZ arī piekrīt šitam. anyway, visi tap, tap, tap iet pa to ceļu, paņirdz par tūristiem un soļo Chuchle virzienā.

tad tur zem tilta nogriežas iet iet tieši gar upes veloceļu. viss joprojām ir nedaudz saunīgi/pirtīgi sajūtās. bet nav _tik_ slikti, y'know. pie upes ir pat relatīvi atsvaidzinoši, ja pareizi atceros :D bet nu, nonākot pie pagrieziena, kur vai nu jāiet kāpt atpakaļ kalnā, vai tālāk uz Radotin, visi nolēma par labu kāpt atpakaļ kalnā, jo nebija pārliecības, ko ar to Radotin iesākt anyway. ziniet, reizēm aizej kaut kur un tad viss tāds **tagad te** un drusku apjukums par to, ko ar šo statusu darīt :D nolēmām sevi tam nepakļaut, bet doties atpakaļ kalnā. soļojam cauri Velka Chuchle pa ierastajiem ceļiem, nananā. tur sākas nedaudz kāpiens. un sākas arī debesu apmāciens. VZ nočeko radara appu un nevienam te nav īstas pārliecības, vai pagūsim uzkāpt, vai nē. apspriedām to, ka teorētiski varētu sarēķināt. jo mēs zinam savu iešanas ātrumu, zinam aptuveno distance to destination, un varētu izrēķināt, cik ātri tie mākoņi tuvojas un tā. bet tad nolēmām, ka te tomēr prasās excelis vai kads tāds un to atkal grūti apvienot ar iešanu. ies un redzēs, kā te viss izvērtīsies.

principā, as we approached the forest un sākām kāpt, tā sāka līt. līt.. I say "līt". manās piezīmēs ir rakstīts "started pouring down". tāda efektīva lietusgāze. bet nu, augšā anyway kaut kā jātiek. un, lai tiktu uzbraukt augšā, būtu jāiet vēl tālāk. efektīvāk no visādiem viedokļiem ir turpināt vienkārši kāpt. man liekas, ka es kaut kur jau esmu rakstījusi par to, kā tas ir iet iet pa lietu, kad līst tik traki, ka acis nevar vaļā noturēt. šī arī bija viena no tām reizēm. mums par laimi vismaz šoreiz tas ir vietējais mežs, kur neko daudz nepapist, jo ir točna zināms, kur jāiet. pa ceļam ir pāris cilvēki, kas ar lietussargiem kāpj lejā. viņi pavada mūs ar neizpratnes pilnām grimasēm. well, pie tā kakbe pierasts, ja godīgi. we get a lot of weird looks from people, kas kāpj pa stāvumiem lejā. es daļēji viņus pat saprotu, jo saplānot maršrutu tā, ka sanāk pa stāvumu kāpt augšā, nav tas gudrākais, ko dzīvē darīt. toties ir jestri, beat that!

mežā ir arī vairāki beņķīši izlikti. ir daži beņķīšu un galdiņu sets, kas ir zem nojumēm. so far visi nojumju piesēdējieni ir jau aizņemti ar citiem ļaužiem, kas arī turpina neizpratnē uz mums skatīties. par ko man gribas aizrādīt, ka te gan tas ir netaisnīgi, jo mēs _būtu_ piesēduši nojumēs, ka šitie te tur jau nesēdētu. lai gan, vispār gribas vispirms uzkāpt, cik vien augstu var, pirms kaut kur piesēst. lai pēc sēdējiena vairs nav daudz jākāpj. uzsākt no jauna vienmēr ir grūtāk nekā vienkārši turpināt iesākto.

te būtu īstais brīdis piezīmēt, ka ballītes orgkomitejas somās ir pāris spirdzinoši dzērieni! un tad nu uzkāpjam tomēr gandrīz līdz pašai augšai. well, uzkāpjam līdz augšai mežā. un atrodas tomēr viena nojume ar diviem beņķiem un galdu, kur neviens vēl nesēž. ballītes orgkomiteja nopriecājas un ieņem vietas šajā BYOB barčikā. izvelk dzērienus, atver un iemalko. pirms aizpīpēt cig, ir nedaudz tomēr jāapžūst. jo nu, slapjš ir viss. vienkārši viss. pouring rain turpinās tik ļ, ka tiek pat uzņemtas visādas fotkas, kā cilvēkiem noreportēt pizģecu. kaut kur pie pirmā dzēriena vidus arī nojume sāk mazliet pilēt. un ir regulāras cīņas ar lapsenēm, kas arī glābjas no lietus un ir kā uzburtas uz mūsu cukurotajiem sintētikas dzērieniem. kaut kādā brīdī man nākas sariktēties drusku citādi sēdēt, lai man mazāk pil virsū caur nojumes jumtu, kam tomēr nav pati efektīvākā ūdens necaurlaidība. viss ir samērā smieklīgi, jo nu - a kā savādāk uz visu šito reaģēt ta?

malkojot otro dzērienu, sāk palikt salīdzinoši sarežģītāk dīlot ar to, lai nepil visu laiku virsū. un sāk rasties pārdomas par to, ka tuvojas vakars, derētu kaut kā tomēr tikt mājās, also, vispār ir jāpaspēj uz vjetnamiešu bodi, pirms tas aizveras. nu, papildināt dzērienu krājumus, paši saprotiet. un līdz paņemtie dzērieni arī iet uz beigām. ja es pareizi atceros, arī līt sāka relatīvi mazāk. noņirgušies efektīvi un tīri norm noskaņojumā ar vieglu buzz ballītes orgkomiteja saņemas un ies darīt bravery pēdējo posmu.

nonākot atpakaļ pilsētā sanāk izlēkāties pa visām peļķēm, jo.. jānoskalo tupeles. es to esmu teikusi jau iepriekš, bet teikšu vēlreiz - īsdistanču / lokālā iešanā iet pa lietu sandales patiesībā ir pareizie apavi. jo šiten iešanas iet kedas būtu vienkārši bijušas divi smagi dīķi, kas jāstaipa uz kājām apkārt. tātad, sanāk pilsētā efektīvi izlēkāties pa peļķēm, lai noskalotu vismaz lielāko daļu visu dubļu, kas saplipuši pie kājām. zinkā, tomēr negribas pārāk visus pasaules dubļus sanest mājās. peļķes gan ir jāizvēlas tādas, kur dubļus sanāktu noskalot nevis savākties papildus vēl.

pēc efektīvas vjet bodes pielāčošanas ar dubļiem, aizejot atpakaļ mājās, sandales arī ir daudz vieglāk noskalot un nolikt apžūt. un priecīgi malkot vēl dzērienus esot totāli apm par tikko izveikto bravery. tiešām lieliski.

km tikai 14.47 in 2:21 moving time. bet toties cik daudz neizmērojama absurdity un jestruma. can't wait.

man vispār valsts valodu sanāk lietot ļoti maz, līdz ar to, tā ir iestrēgusi kaut kādā salīdzinoši basic līmenī. es, protams, jūtu kaut kādu nelielu kauna un tā sajūtu par šito, jo būtu kļova mācēt vairāk. bet tiešām ir tā, ka man nesanāk to local lingo lietot nekur īsti. nu, as in actually sarunāties nevis tikai paprasīt cigas bodē vai Marekam takeaway lejas restorānā.

toties mūsdienās sanāk daudz iepirkties onlainos. esmu sākusi to darīt ar pilnu atdevi, jo arvien vairāk un vairāk uzrodas visādi DIY projekti te pa māju. kas ir the new izklaide un sportošana. un līdz ar to, tam klāt nāk neizbēgamās sarunas ar kurjeriem telepurķī.

un, I shit you not, tie ir foken runātīgi ļaudis lielā vairumā gadījumu. man te piezvana kurjers, ja. un sāk man telepurķī ausī tagad stāstīt kaut ko. es spēju tikai nīgri gaidīt, kad šis ievilks elpu, lai pārtrauktu viņu ar savu jautājumu (valsts valodā) "jūs te?". jo nu, visa tā ahujennā infa, ko šis man tur sastāstījis - well, sorrz, babes, bet es ņihuja nesapratu. un lielākajā vairumā gadījumu, izrādās, nemaz to nevajadzēja. jo, kad es pajautāju viņam šo jautājumu, tad parasti viņi tomēr savācas atbildēt uz to. ja viņi tiešām te, tad es nokāpju lejā, savācu savu paku un uzkāpju augšā. un, prikiņ, pilnīgi nekas no tā, ko es nesapratu, laikam taču nemaz nebija vajadzīgs. jo vajadzīgais notika - es saņēmu savu paku. kāpēc man bija tur ilgi un gari jārunā nesaprotamu huiņu ausī, to neviens (nu es) neuzzinās.

reizēm viņi gan zvana un ilgi un gari runā man ausī, jo vēlas nodot jautājumu, vai es būšu mājās vēlāk. atkal - kāpēc nevar pajautāt? kāpēc nevar vienkārši uzdot man šo jautājumu, kuru es čist actually saprastu. kāpēc tas ir jāstāsta garā un sarežģītā formā, kuru es, savukārt, nekā nespēju saprast un izsekot?

tāpēc man ļ, ļ patīk PPL čuvaks. man katru reizi ir tas pats PPL čuvaks, kurš ved priekšmetus uz mūsu māju no rītiem laikā starp 9 - 11. man par to parasti pienāk epasts dienu iepriekš un īsziņa on the day (kuru es gan parasti izlasu pēc tam, kad PPL čuvaks mani ir izrāvis no migas ar savu zvanu). bet viņš tiešām māk šito komunikāciju efficiently. jo viņš zvana, es paceļu klausuli, šis saka, ka šis no PPL un viņam priekš manis ir paka. es pajautāju, vai šis jau klāt. viņš saka, ka šas būs. es tāda, ka āok, tad es kāpju lejā, paldies. šis arī saka paldies un uzredzēšanos. boom. job, foken, done. informācija ir nodota, viss efficient, saprotami un, kas svarīgi - kodolīgi. cenšos visu, kur vien var, izvēlēties dabūt tieši ar PPL piegādi. pat, ja tas reizēm ir mazliet dārgāk. tas ļ, ļ aiztaupa man nervus.

alsō, groceries vedēji. viņi vienmēr atsūta 5 min warning īsziņu. līdz ar to, es varu savākties, nokāpt lejā un gaidīt šo kurjeru tur, lai mums nav jāizveic telefonsarunas vispār. nu, tas ir, ja viņi atved man manā timeslot. bieži vien viņi grib pa ceļam ievest agrāk, tad gan sanāk runāt telepurķī.

tagad visi kolektīvi atcerēsimies episko miestu Tábor! gājiena sākums, tālākais gājiens, ballītes live reporti no paša miesta

clearly, kad es šitos biju rakstījusi, man nebija īsti bijis iedvesmas. es nezinu, vai man tagad ir Pareizā, bet mēģinās te papildināt arī jau uzrakstīto.

es kaut kā ļ skaidri tagad atceros to mežu, kurš bija pārāk mežīgs priekš VZ. un tos dubļus, par kuriem nebija skaidrs, kā pēc sausas nedēļas var vispār būt tik daudz dubļu! un es atceros kā tur (covered sākuma postā) bija, kad slalomojām pa dubļiem un gar taku, jo taka pārāk dubļaina. un visi tagad aizgājuši un nokļuvuši vietā, kur jāpieņem lēmumi - 5 km līkumu līkuma pēc, vai iet taisni un izlaist līkumu. es pat diez gan vizuāli atceros, ka tur bija tā kaut kā, ka izlēkājāmies pa dubļiem un nocirstu koku zariem, lai aizietu līdz stabam, kur krustojas tās trases un ir bultiņas ar norādēm. uz priekšu taisni izskatās vēl vairāk dubļu un dahuja zaru uz zemes, kas nekā neatvieglo lēkāšanu pa dubļiem. un ir tīri jauka diena, nav vēl tik vēls, izies to līkumu tak! kas vainas līkumam? nu, ja neskaita, ka kalnā.

visi nopēta bultiņu norādes, paskatās kartē un mazliet noskumst, jo, lai tiktu iet uz to tiltiņu, kas vestu mūs šajā lieliskajā līkumā, ir jālēkā daļēji atpakaļ pa tiem zariem un dubļiem, kavissnelabs! bet nu neko. we are brave and we stick to that! tur tā taka mūs sāk vest kakbe tādā kā kalnā, bet tiešām ir pietiekami lēzeni, lai nebūtu kaitinoši. tad tas kļūst par samērā ceļu pat, ne taku. norm. saule spīd, ejam, nananā. Dlouhá Lhota ir tā vieta, kur drusku papisām savu pagriezienu. bet tur tā gar kaut kādu ezerdīķi, tur visādi var papist dažādas idejas un norādes.

tad tur bijām tai mežā, kur jālēkā pāri huiņām atkal bija. atliek tikai cerēt, ka šī prasme nav totāli zudusi pa ziemas sezonu. tad tur gar ezeru jāiet un tas viss. un, kur ezers, tur, protamska, atkal upītes un lēkāšana. bet te radās tā dzeltenās trases problēmiņa. es atceros, kā es tur gāju pa priekšu, visa tāda zirnekļu mūža darbu iznīcinātāja un sapinusies visos iespējamos krūmos. brikšņi kļūst tikai biezāki un rodas tādas jocīgas pārdomas, kā vispār te strīpiņu zīmētāji vispār bija izbridušies, lai sazīmētu strīpiņas. I shit you not, man tagad gribas minēt, ka viņi tās strīpiņas sazīmēja ar kaut kādu drōnu un paši noņirgušies, kā sapisuši godīgiem gājējiem iet dienu! pie tam, mapy.cz kartē vispār trasi rāda, ka iet drusku citur, nevis tur, kur strīpiņas. bet tur, kur mapy.cz karte grib, lai mēs ejam, tur.. nu.. vēl mazāk var paiet. ahujeļi vispār visi?? kas visiem kaiš? anyway.

kaut kādā brīdī griežos atpakaļ un saku VZ, ka šitas neproduktīvi un jādomā citi risinājumi turpinājumam. par laimi VZ ir tiešām saprātīgs hūmanis un piekrīt. kaut kā klupdami un pīdamies ejam atpakaļ uz kaut kādu nebūt vietu, kur vispār var paiet. man jau sāk konkrēti apnikt zirnekļutīkli tā, ka nu nevienu tādu redzēt negribas, kur nu vēl brist cauri. ir tomēr kaut kāds limits arī zirnekļutīklu plosīšanai. un kājas ir atkal saskrāpētas tā pizģec, ka arī tas sāk piebesīt. sāk prasīties kaut ko saprotamu nevis.

tad nu staigājam tur gar to grāvja malu un pārņem arvien lielāka un lielāka bezcerības sajūta. un skumjas par to, ka laikam būs jāpaliek te uz forever. domīgi domājam, vai nevar kaut kā iet vēl vairāk atpakaļ un nelekt uz šito grāvja pusi vispār. bet vizuāli inspicējot situāciju tiek secināts, ka tā nebija opcija, jo mēs nevis bijām pareizajā pusē, bet uz saliņas starp diviem grāvjiem. un arī aizlecot tur atpakaļ, mums būtu jāmaldās mežā un jāmeklē cita pārlektuve ļ, ļ off the trail. un visi pēc rožulauka/egļārija piedzīvojumiem atceras, ka tas ir too risky of a move. jābūt kaut kādai nebūt pārlektuvei tepat tak, nu! I mean, zaļajai trasei jābūt kaut kur tur, 3 soļus grāvja otrā pusē. ziniet to sajūtu, ka kaut kas ir tik tuvu, yet tik nesasniedzams? well, iešanā iet, ja tā ir trase uz kuras nokļūt, tas ir specifiska veida noskumums.

pa šito grāvja malu nav īsti tādu labu vietu, kur atsperties, vai otrā malā ir pārāk stāvi landing spots. mērķis tomēr ir pārlekt, nevis ielekt grāvī. y'know. call me old fashioned, bet tiešām. ir kaut kādi pāri pārkrituši koki, bet parasti vai nu tiem nevar tikt klāt, vai arī tur būtu pārāk akrobātisks triks pat priekš izmisušiem gājējiem. so, ieraudzīt to efektīvi paslēpto tiltiņu, tas bija Tāds Atvieglojums, ka es izstāstīt nevaru. Tāds Atvieglojums, ka pat ne sevišķi činkstējās par to, ka tas tiltiņš bija "tiltiņš", kas neradīja nekādu, pilnīgi nekādu uzticību tā stabilitātei un actual funkcionalitātei. bet vienalga pielietojām un tikām pāri! urā! un tā arī bija - daži soļi kalnā un mēs esam uz ielas, kura lepni rāda, ka ir zaļā trase! jānosvin, vai?

datums šim varoņdarbam ir 12. septembris. kas ir svarīgi tāpēc, ka nav tā, ka ļ ilgi turas dabiskais apgaismojums. un, lai cik arī viss nebūtu smieklīgi sakarā ar mežu, kurā nevar ienest puķes, ir tomēr jāmēģina kaut kā nokļūt galamērķī, pirms.. nu. paši saprotiet.

te es nedaudz izlaidīšu daļas, tās ir kakbe pieminētas postā nr 2 par gājienu. and I'll jump to the place where I left it.

redz, ballītes orgkomiteja ir kaut kāds pilsētas svētku izraisītājs. es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tie miesti jūt dīvainu urge for impromptu pilsētas svētkiem, kā mēs tur tuvojamies. un te arī bija. fucking karnevāls or whatever. es nezinu, es neesmu baigi kursā, kurš ir kurš svētku veids. mana dzīves svinēšana mēdz atšķirties no. tur sanāca pat mest kaut kādus līkumus no trases, jo ielas bija vai nu ciet, vai tik skaļas, ka no. bet nu pilsētā jau tas sekjūrāk, nu novirze no plānotās trases. soļojam pa kaut kādu mazmiestu rindu, līdz nonākam pie upes. metas jau diez gan patumšs un atliek tikai nopriecāties, ka tālākais ceļš vispār ir pa pie-upes veloceļu. tie parasti ir relatīvi draudzīgāki iešanai pa tumsu. arī, ja pilsētas svētki. nē nu ok, par godu visiem tiem nenormālajiem svētkiem, uz veloceļa vispār bija diez gan daudz visādu gājēju, kas viegli iereibuši tur soļoja un turpināja svinēt.

kaut kādā brīdī veloceļš gan kļūst gandrīz neapgaismots vispār, jo tur ir vairāk meža nekā miesta. bet ko nahuj daudz vajag redzēt anyway? ir pietiekami redzams virziens, kurā jāiet un soļo tik. not a lot of rocket science calcs there. pa ceļam arī tika novēroti daži kaķīši. spriedām, ka Tábora vispār ir izteikti vairāk kaķīšu nekā sunču miests. par spīti visam. un, ka tā ir laba miesta pazīme, viennozīmīgi. un tie nav īsti stray cats, tie ir kaķīši, kam ir mājas, bet arī vēlme staigāt brīvībās! ļ la. žēl, ka neva nofotkāt, jo pārāk tumšs tur bija. also, ir tumšs un kaut kad ir deadline iečekoties paliktuvē, also vēl būs jātiek pie rijamā un negribas nosalt. pa dienu varbūt bija +30, bet pēc saulrieta tas neturas sevišķi ilgi. tad nu, braši soļojam gar upi, tumsā un gaidās uz kalnu.

Tábora ir kalnā. un neviens no ballītes orgkomitejas vispār nebija pirms tam ienācis Táborā pa šo pusi. so, nav īsti skaidrs, uz ko gatavoties. ja neskaita, ka uz kāpienu, protams. pastaigājām cauri tur Táboras zemkalnes šito te.. nē nu, visi it kā bija kursā, ka tāda pilsētas apdzīvotā daļa arī ir, bet tas nekad nebija bijis tā konkrēti iečekots. nu ok. tagad ir :D un tad visi ierauga to ielu, pa kuru jākāpj augšā. ielu, pa kuru brauc vāgeni, nav ietves, cilvēki pa to kāpj lejā. uhhhh. tas nebija viegli nekādā veidā. un tas, ka bija noieti drusku zem 30 km jau, tas arī nekā nepalīdzēja. then again, ballītes orgkomiteja jau sen ir kursā, ka labāk stāvs kāpiens beigu daļā nevis jau pašā sākumā. beigu daļā tāpat beigts un ko tur vairs. bet nokilloties jau pašā sākumā - tas neveicina morālo šito te. nu jūs zinat.

bet nu jā, kas atliek. elsdami un pūsdami kāpjam augšā, cenšoties izlikties cik casual af nu vispār ir iespējams. nu, visu to lejākāpēju acīs. jo man liekas, ka pat vietējiem iedzīvotājiem nemēdz tik dumjas idejas nākt galvā, kā kāpt pa turieni augšā. bet nu - mēs tādi, mēs brave!

tā pēdējā paliktuve, ko mums tur izdevās noskōrot, bija dzīvoklis. vecpilsētā, uz galvenā laukuma stūra. atrast pareizo stūri bija daudz grūtāk nekā man gribētos to atzīt. it kā visi pazīst Táboras galveno laukumu, bet šitas bija fucking confusing. beigās nācās zvanīt paliktuvei uz telepurķi, lai saprastu arī to, kur te, bļaģ, ieeja. tur bija vienlaicīgi par daudz un par maz ieeju. un tad zaja mūs lepni apgaismo par to, ka mūsu mazā un pieticīgā dzīvoklīša vietā, due to unexpected changes, viņi mums bezmaksas apgreidā iedos lielāku dzīvokli. joprojām atceros sevi skumīgi sēžam virtuvē un nožēlojam to, ka mugursoma ir guļamistabā, jo baigais gabals jāiet pakaļ mazgāšanās piederumiem uz. tur bija daudz par daudz vietas, daudz par daudz. toties vannasistabā bija ziepes un milzu skaits ķermeņa losjona mazo iepakojumu. nekādu dušželeju vai šampūnu toties :D nē nu. poshness be like that - win some, lose some. toties pa logiem skats uz galveno laukumu.

stats: 30.49 km, elevation gain 243 m, moving time 5 h 7 min.

un tā īpaši (ne)pārsteidzošā atklāsme, ka šoweekend visi svin Tábor 600.

strādājot fintech un tirgojot savu produktiņu arī bankām, diez gan daudz sanāk saskarties ar to, cik ļ, ļ regulētas ir bankas. īpaši to, cik regulētas tās ir arī tehnoloģijās, ko tās lieto. cik tām visām jābūt testētām un pārtestētām un sekjūrām, un cik dahuja red tape ir par jebkādiem apgreidiem. mums, kā the innovative un all new tech uzņēmumam, bieži vien ir konkrētas grūtības un beši par to, cik ļoti we still need to support novecojušas tech, lai mūsu siķiks uz tām strādā. piemēram, I shit you not, internet explorer 8. un MS Office arhaiska versija, kas nemāk .xlsx failus atvērt. tās ir mokas un ciešanas mums. jo nu, uz mūsu shiny new tech nemaz neiet tāds brīnums kā IE8. līdz ar to, ir zināmas problēmas notestēt un supportēt tādus brīnumiņus. tas ir fucking kaitinoši un sarežģīti.

bet vakar notika kaut kas, kad izstāstīju VZ, viņš teica, ka jūtas konkrēti atvieglots, ka bankām ir tādas rules and regulations, jo tas tiešām for the end user ir sekjūrāk. nācās piekrist. tiešām.

for context - man ir multi benefit vouchers kā daļa no algas. tie vairs nav papīrīši, viņi ir uztaisījuši, ka tas ir specific kind of pre-paid Mastercard. un ar to var norēķināties internetos par specifiskiem pirkumiem, uzņēmumos, kas sadarbojas ar šo voucheru izsniedzējuzņēmumu.

bet viņus laikam tik efektīvi neregulē vis :D
so what happened?
visvieglāk laikam attēlot the changes of transaction history as I observed them when checking that account:

Available balance before feb 23.: 419 czk
Feb 23: + 1000 czk, kopā 1419 czk
Feb 24 no rīta: izdarīju pasūtījumu no online drogērijas, apmaksāju ar šitiem benefitiem, mazāk kā 1k czk kopā.
Feb 24 ap pusdienlaiku: pazūd tie 419 czk, no records of them ever being there in the first place.
Feb 25: no change in the balance / transaction statement
Feb 26 no rīta: no change in the balance / transaction statement
Feb 26 pēcpusdienā: record of -1000 czk out of the account dated feb 25
Feb 26 pēcpusdienā: epasts no voucher izdevēja, ka atvainojas par kļūdiņu sistēmā, ka man tur duplicate topup noticis kļūdas pēc un tas otrais esot tagad noņemts un salabots, sorrz visiem.
Feb 26 vakarā: no record of the purchase I did from the drogeria all together, overall balance 0 czk.

now this is an impressive fuckup un pieļauju, ka papistas datubāzes un restores with missing data. darba Kristinka saka, ka jau esot piezvanījusi tur ļaužiem un viņi kakbe sola, ka pirmdien varētu būt savākuši visu atpakaļ pareizi, viņiem esot "internal issues" (no shit). redzēs. šodien 27. februārī viss joprojām ir tāpat kā 26. februāra vakarā.


---
bērni, ieguldiet resursus savos disaster recovery plānos un backupos.

Pilzenes barčiku posts!

for context - sestdiena bija trešais oktobris 2020, valstī vēl bija vaļā barčiki, bet tikai līdz 10 pm. iesoļojot Pilzenē, toreiz sāka līt un, kad gājām meklēt barčikus sestdienas vakarā diez gan konkrēti lija. tāpēc bijām gūglē paskatījušies, kas te cerīgākie virzieni, kur iet meklēt pusdienas un pivci.

ended up in Buffalo Burger Bar. kas, dīvainā kārtā, nebija choice no 1, bet, ņemot vērā, ka citas izvēles vispār bija ciet un bija lietus, nolēmām iet tur. kas izrādījās izcili pareizs lēmums no ballītes orgkomitejas puses. vispār, ja jums gadās trāpīt Pilzenē, kad nav baigais pandēmijas vilnis un barčiki ir vaļā, rekomendēju aiziet. grilnīca ir diez gan busy, so atrast brīvu galdu tur reizēm ir vairāk veiksmes gadījums nekā. bet noteikti ir to vērts.
bildēs tur izskatās mazliet tā padrūmi un savādi. bet vispār tas pustumšais barčiks ir tīri omulīgs. tur var dabūt visādus TexMex ēdienus un, protams, ka burgerus. ēdiens tiešām palicis atmiņā kā kaut kas lielisks. truly. dažas apteksnes runā arī angliski. kas atkal veido šo nu jau gandrīz pierasti awkward situāciju, kurā čehu apteksne runā ar mums angliski, bet mēs viņai atbildam čehiski. sieviešu tualetē gan tur ir amerikāņu cringe stila saukļi un vēl nezin kas in the lines of "Smile you're losing weight" un virs kabīnēm "Good girls" vai "Bad girls". bet nu, amerikāņu stila iestādījums bez amerikāņu cringe arī būtu huiņa, ne amerikāņu stila iestādījums. vispār vērtēju diez gan augstu šo iestādi un ceru tur kādreiz atgriezties indeed.

svētdienas rītā gan liekas, ka iet uz grilnīcu nevienam te nav jaudas. jo nu, tur uzreiz uzpišas ar ēdienu un to visu. bet te samocīti un nepamodušies organismi, kuriem nepieciešama kafija un rūpes. nevis stūķēt sejā burgerus. ārā spīd dabiskais prožektors un klīstam pa Pilzenes ielām, domīgi pētot mūsu iespējas. kas ir daudz skumīgākas nekā pierasts. jo, ja arī valstī barčiki ir vaļā ierobežotu laiku, daļa tomēr nav papūlējušies baigi vērties. vai vismaz ir ciet svētdienās. jo kurš svētdienā iet uz barčiku, ahujeļi? un nu, ballītes orgkomiteja arī ir picky bastards un kurš katrs kafijužņiks arī te neder. bet nu. vienreiz pasoļojam garām vienai kafejnīcai, kurai pat ir āra galdiņi. bet tad otrreiz nonākot turpat nolemjam dot šai iestādei iespēju sevi pierādīt. āra galdiņi, pie tam, ir tieši apspīdēti ar dabiskā prožektora stariem. jo ceturtais oktobris nav pati siltākā diena gadā, saprotiet paši. te katrs stars, katrs fotons no svara.

tātad iekārtojamies iestādē Caffe Hardy. I know, nosaukums ir cringe un atkal liek domāt par amurikāņu kultūru. bet tā nav realitāte. tur dod garšīgus rīta dzērienus. kafija ir ļoti garšīga un home made limonādes arī ir fucking bliss. tās limonādes... uhh. tur bija kivi limonāde, kas vienkārši bija the bestest samiegotam un pohainam cilvēkam. dzērieni tiešām lieliski. ar apteksni var abpusēji sarunāties valsts valodā, kas atvieglo, jo ir pārāk agrs priekš valodu diskotēkas. čillojam saules staros, malkojam lieliskus dzērienus un feispalmojam par citiem ļaužiem. šī konkrētā cafe ir izteikti patīkama vieta, kur ar to visu nodarboties. ik pa brīdim garām pabrauc kaut kādi mistiski autobusi, katrs uz arvien absurdāku vietu. uzrodas citi pacienti kafejnīcā un tie vispār uzvedas izteikti dīvaini. also, rodas sajūta, ka šajā kafūzī visi viens otru pazīst un pazīst jau gadiem. gadu desmitiem. viņu dzimtas viena otru pazīst. anyway, not my problem, honey. kas ir mana problēma tho, ka eventually sagribas tās jobanas brokastis. kas mazliet sakrīt ar to, ka dabiskā prožektora leņķis pret zemeslodi mainās virzienā, kas not in our favour. un bez tiešiem stariem virsū, ārā nav nemaz tik omulīgi vairs.

bada dzīti un gūgleskartes noskumdināti aizejam atpakaļ uz grilnīcu atrisināt brokastu jautājumu. jo tā šķiet vieglākā no pieejamajām opcijām. tiek uzēsts gards ēdiens, bet secināts, ka negribas kaut kā te uzkavēties jo nu. cik jau var? nevar tā ņemt un pārdozēt barčiku pie pirmatklāšanas! nolēmām atmest gūgles kartes un pavazāties. es neatceros, kas tieši un kā mūs noveda uz.. bet!

MōōVement Cafe! lūk šis ir Atklājums pilsētā Pilzene. tas barčiks pilsētā pat tā īsti neiederas. tas ir tāds mazliet hipsterīgs, mazliet nolaists, mazliet kļovs, mazliet viss no barčika, kas ballītes orgkomitejai patīk. un ar sunci! visi zina, ja barčikā ir barčika suns, tad tas ir la barčiks. tas tiešām tā strādā.
piemetamies pie galdiņa, bārmenis noprasa, ko malkosim pa gabalu un gādīgi mums salej prasītos pivčus. suncis arī nāk draugoties. tas bija lielisks suncis :D viņam patika uzmanība un kasīšana. un, kad es noguru kasīt, viņš gāja pie VZ uz kasīšanu. kad VZ nogura, tad nāca atpakaļ pie manis. bet nu, bārmenis sunci aizsauca prom. kaut ko vēlāk runājām, ka laikam jau barčika suncim būt hiperdraudzīgam ir tāda bieži vien apšaubāma kvalitāte. jo nu, nevar paredzēt, kādi tie barčika pacienti būs, vane. bet nu, ballītes orgkomiteja ir lieli barčika sunču fani un labprāt sakasa zvēriņus.
pivcis ir gards un barčiks ir izteikti omulīgs. tas ir tiešām equal parts of - neuzbāzīgi forša hipsternīca un mazliet nolaists dzīves nogurušu cilvēku establishment. visur kur kaut kādi augi, mēbeles ir koka un gaišas. viss ir patīkami vienkāršs, mierīgs un jauks (šī vārda labākajā nozīmē). barčikā it kā sarodas kaut kādi citi pacienti, bet viņi ir hipsteri - klusi, pieklājīgi un viņu ir maz. netraucējoši. malkojam pivčus un pēkšņi vairs nemaz, nemaz negribas atpakaļ uz Prāgām. tur sieviešu tualetes atkal ir brīnumiņš. (ja jums negribas iet uz iestādi, kurā ir dīvainas vismaz sieviešu tualetes, neejiet uz barčiku ar mani :D) sieviešu tualete ir arī disabled people tualete. tur vienā stūrī ir pods, aprīkots ar tām stangām etc. un blakus, otrā stūrī ir koka krēsls. for all your sitting down needs. ūdens noraušanas sistēmai ir pazudis tas plastmasas dekors un ir divi dīvaini puļķīši. strādājoši, tho, kas svarīgākais anyway. uz spoguļa ir ar flomīti uzrakstīts "elektrický sušak na ruce je v predsíni" (elektriskais roku žāvētājs ir gaitenī). un pie sienas otrā pusē ir pussaplēsta lapa, kura lasās "prosíme n...zhasínat Díky =) Mōōvement". nu tā kaut kā. ballītes orgkomiteja tik ļoti izbauda šo fantastisko barčiku, ka aizsēdējāmies tur līdz pēdējam brīdim, kad vēl tikt mājās. tik ļ aizsēdējāmies, ka izdarījām savus vakara pivča un pusdienu ēdiena pirkumus Pilzenē, jo Prāgās viss būtu nokavēts. tas barčiks bija tiešām kaut kas Truly Amazing un Bliss un tagad man gribas atkal uz turieni.

ka jau satrakojos rakstīt burtus pa dienu, tad paturpinās šitos divus - pirmais un otrais.

tur otrajā pēdējā paragrāfā vispār ir izlaistas pāris lietas, kas man nākušas tagad atmiņā. nu ok, atmiņā, tas tā savdabīgi. jo, ja godīgi, bez Endo / Stravas un mapy.cz route planning history, neko te neviens neuzrakstītu. bet skatot to visu proper nāk atmiņā relevant details par. tātad.

tātad. Dobřany.
Dobřanos ejam pāri laukam, traktori visur. joprojām it kā nelīst, bet gaiss ir diez gan mitrs. nav īsti auksti arī, nu uz lauka, kur prožektors no debesīm hujārī tieši virsū. tas jau la. bet tad tur jāiet pa to ielu, pa kuru laikam nākas iet tāpēc, ka mežā milzu kalni, tur tomēr koki, ēna un ir mazliet chilly. mitrs un čillīgi. līdz ar to, atkal gaziljons knišļu gaisā. nu jajebu, cik knišļu var būt visur gaisā? viņi cenšas visur uzlīst, pielīst, ielīst. kaut kas tuvināts chainsmoking ir vienīgais veids, kā dīlot ar šo situāciju. es jums nopietni saku, ja jums draud nokļūt kaut kādā kukaiņīgā situācijā - just smoke. take up smoking, continue smoking or atsāciet. tas būs visefektīvākais un visjēdzīgākais veids kā dīlot ar šo situāciju.

ejam tātad pa šo brīnišķo ielu jau ārpus Dobřany. un nav skaidrs, kāpēc apmēram 1-2 km mapy.cz gribējuši, lai mēs ejam ar līkumu pa lauku, nost no ielas, lai uzietu atpakaļ uz tās pašas ielas. wut? neko, pagriezienu tāpat papisām. un, skatoties pa gabalu, likās, ka prātīgs lēmums. tur vēl visādi brikšņi, īstas takas neliekas, ka ir, also, gan jau viss slapjš anyway. un vēl vairāk kukaiņu, noteikti! vēl tur izdodas atkal nejauši papist kaut kādu rnd līkumu līkuma pēc en route, ko nemaz nebūtu gribējies darīt.

neko. Okres Plzeň-město, cik saprotu, ir mazmiestu kopums. te tajā Lhota beizdot sola dot iet atkal pa nemarķēto, bet tomēr zaļo trasi. es gan konkrēti sakonfuzējos tur. tur sanāk iet nost no ielas, uz kaut kādu side taku. bet beigās tur laikam bezmaz cita iela sanāca un viss bija obvious. assumptions, eh. toties tur, kartē skatoties, bija parciņš ar nosaukumu Náves. čehu valoda ir brīnumiņš. neko, soļojam pa zaļo trasi un nananā. vēl kaut kāds random lauks, kam jāpāriet pāri un kaut kur Valcha tiek saprasts, ka esam tuvāk Pilzenei nekā likās.

te ir toties additional prikols ar to, ka vai nu var iet pa taisno, vai ar apmēram additional 5 km scenic route. atcerēsimies, ka ir oktobris, nav eksplicīti Silti, metas vakars un satumst arī ātrāk nekā vasarā. kritiskajā brīdī, kad iziets cauri vēl pāris laukiem, jo pa taisno tur tupa nevarēja, tiek pieņemts lēmums nebūt atklāti stulbiem. tad ir visādi tilti, ieeja pilsētā un nupat jau actually salst. tur piepilsētā, krēslā pa tiltiem un šosejām, tur efektīvi pūš un vairs nav sildošās prožektora gaismas. un tad jau Berlīnes stilā - jāiet taisni, taisni un taisni pa pilsētu. cauri kārtējai Žižkovai. Strava saka, ka paliktuvi nevarējām atrast gluži efektīvi, tur pamaldījāmies drusku apkārt. bet atradām tak!

par paliktuvi man nav pilnīgi nekādu atmiņu, ja kas. visticamāk tāpēc, ka būts tik daudzās, kurš viņas var atšķirt vairs? unless mauzoleji vai kas cits especially freaky.

beigās 27.11 km! diez gan norm priekš 4 h 20 min.

ā. un vēl sāka līt. that didn't help. tālāk šodien ar VZ esam puslīdz salīmējuši atmiņas par barčikiem. bet to laikam anyway citā postā. pieminēšu to, ka bija ļ laba grilnīca, ļ omulīga cafe ar āra sēdināšanu, kamēr spīdēja dabiskais prožektors virsū, bet tur svētdienās nevāra. un episkais barčiks MooVement, ar lielisko sunci. bet nu jā - par to visu savākšos citā postā. jo tie barčiki ir posta vērti vispār.

šodien totāli negribas strādāt. iespējams tāpēc, ka darbu ir vairāk nekā smadzeņu spēka, so smadzene atsakās vispār jebkam tur ķerties klāt. tā vietā es nolēmu, ka tagad panostaļģēšu par vasaru un Kutná Hora barčikiem. tas kakbe skaitās mans pagājušās vasaras cibposta parāds.

for context - stāsts sākas šitente un turpinājums ir šajā postā.

so, tur nu mēs sēdējām, āra barčikā un domīgi domājām, kurp doties. tiek ņemta palīgos gūgle, jo nu. paši saprotiet. it kā ballītes orgkomiteja māk rnd atrast barčikus, bet reizēm vajag vismaz virzienu vai ko tādu. gūgle saka, ka šajā nevaldāmi tūristiskajā miestā ir divi late night barčiki relatīvā tuvumā. viens tepat ap stūri. bettē, saprotiet, kad skatās uz to vietu, kur gūgle saka, ka ir barčiks, nemaz neizskatās, ka tur jebkāds izklaižu establishment būtu uzorganizēts. ja es pareizi atceros, tad sapulcē nolemtais plāns bija - VZ aiziet iečekot tur to barčiku, vai tas tur vispār ir, tad visi pieņem lēmumu vai iet tur, vai iet uz otro. VZ aiziet, secina, ka tiešām ir barčiks, whoknew, un aizies tur, vai. ja kas, vienmēr jau ir tas plāns b.

vispār teikšu tā, ka šis ir labs barčiks par kuru te pandēmijā nostaļģēt un cerēt, ka tas vēl pastāv un kādreiz tiks atvērts publikai, kur konsumēt gardus dzērienus vēlās vakara stundās.

saucas šī iestāde Bar 22. es vairs neatceros, vai tur bija kāds obviozs iemesls tam skaitlim, bet nav jau arī tik svarīgi. tas ir viltīgi paslēpts, ka jāiet caur kaut kādiem vārtiem kaut kādā tur iekšpagalmā, tad atrodas citas durvis, kur ir actual barčiks. barčiks vispār nav īsti pagrabā, bet tajā ir tāda samērā omulīga alus pagraba atmosfēra un interjers. tādas neitrālas krāsas atsegtu ķieģeļu sienas, kaut kādi random un nesaprotami, bet neuzbāzīgi dekoratīvie elementi. krāšņs pudeļu krājums plauktos un daudz bronzas krāsas trubu. nezinu, cik funkcionālas tās bija tho.

ballītes orgkomiteja piemetas sēdvietās pie barčika. es neatceros kuru, bet man liekas, ka tur deva kādu no labajiem pivčiem. un pivču krānu šitajā te, tur ir arī viens ar atzīmi "Placebo" un varavīkšņu krāsu displeju. nē nu, kaut kā jau ūdens krāns bija jāatzīmē, piekritīsiet.

par aptekšņiem / bārmeņiem tur. nu, mēs ar VZ savā starpā nerunājam čehiski. vismaz ne daudz :D jo nu, ir tik daudz citu valodu, kurās izteikties! so, pienāk apteksnis un angliski mums jautā, ko mums ieliet. ballītes orgkomiteja toties ir pieradusi ar bārmeņiem tomēr komunicēt čehiski (Jiržiks un Alejandro ir izņēmumi for reasons). atbildam čehiski, ka rekur pivci novērtētu, ja mums ielietu! bārmenis viss apm salej pivci un ar angļu pieklājības frāzi noliek kausiņus mums priekšā. pateicamies viņam čehiski. un tā tas turpinājās visu atlikušo vakaru. bārmenis, kurš obviously bija čehs, ar mums sarunājās angliski, mēs viņam atbildējām čehiski. bet nu - galvenais jau rezultāts! bārmenis notirgojis pivči un ballītes orgkomiteja iemalkojusi brīnišķu dziriņu omulīgās telpās. ko vēl pasaulē var vēlēties? (**slepus notrauš asaru**)

atceros, ka kaut kad vakara gaitā tur saradās vispār diez gan daudz visādu citu cilvēku, kuri izdeva skaņas un tas viss. pīpēt jāiet ārā tajā iekšpagalmā. tur bija kaut kādas jocīgas konstrukcijas, ko varētu nosaukt par sēdvietām un galdiņiem dažādos augstumos. bet vispār par laimi skaļākie un neciešamākie cilvēki kakbe vispār piemetās sēdēt ārās un iekšā nāca tik, cik atjaunot pivča krājumus kausiņos. toreiz vēl runājām, ka parasti iziet uzpīpēt ir iziet uz brīdi klusumā, bet te sanāk otrādi. iziet uzpīpēt ir konkrēti iziet skaļumā uz brīdi.

publika bija diez gan plaši pārstāvēta tur. tur bija dīvaini tūristi, gan nesaprotami hetero pāri, gan lokālie frīki, sazinkas! kā jau late night barčikā bieži vien gadās un ir samērā ekspektējami. atceros, ka man tur ļoti patika un bija ļ skumīgi, ka svētdienā viņu ver vaļā tikai ap to laiku, kad jau jāsāk taisīties atpakaļ uz Prāgām.

in any case, v recommend.

svētdiena gan pagāja atkal tajā galvenā laukuma barčikā pamatā, tur bija neaptverami kvantumi vāciski runājošu tūristu pēcpensijas vecumā un visādi citi dīvaini tūristi, par kuriem nav nav skaidrs, kas notika viņu dzīvēs, ka viņi nonāca šeit. par to gan grūti nostaļģēt. also, man liekas, ka Kutná Hora bija tā pilsēta, kur nolēmām uzēst vēlāk citā barčikā, bet tur bija atkal viss iekšpagalmā un aptekšņi nodarbojās ar dīvainu mēbeļu stumdīšanu un lampiņu skrūvēšanu un vispār nesaprotamu huiņu. vismaz man liekas, ka tas bija tur, ja? :D


----

tehniski ņemot parādu liste ir kaut kas apmēram šāds tagad: Olomouc tripa Luckas daļa, Dobřichovice kāpiens, salīšana apkārt kalnam, prikols par krokodiliem. izskatās, ka Tābora kaut kāda nepabeigta un Pilzenes gājiens arī, tas, kas gar psiheni, nepabeigts stāv. un Stochov - Kladno vispār nav nekur pieminēts pat :D es nesolu neko no tā jebkad uzrakstīt, bet ja nu kas, lai man kaut kur semi-recent postos ir liste, ja nu uznāk atkal vēlme bakstīt burtus :D

ziniet, visi te lepojas ar to, ka pieaugušie, jo visiem ir savs accountant, friziere un kasturvēl.

protams, ka arī man ir savs accountant. matus gan griežu sev pati, jo izrādās, ka tas nav rocket science. bet man ir arī savs tetovētājs, kurš viss tāds aktīvi gaida, kad man atkal sanāks atnākt, jo viņam ir Idejas kā turpināt manu ķirzakkāju. man ir arī savs IRL in person mūziķis, uz kuru uzkāriens, bet vakar beidzot atvadījāmies jau. un savs insane art fotogrāfs Rollijs, kurš nesen atzīmējās, ka pie viņas labāk kādu brīdi nebraukt, jo kindera klasē viens fashionable virus pozitīvists. (joprojām gaidu bildes from the last two sessions tho.) un, kas vispār fantastiski, sava ballītes orgkomiteja, kas ne tikai māk pareizi iet iet, bet arī piegādā lulzus, pivčus un cool tech news.

bet ne par to. ziniet.. kad te bija tā gūgles krīze, kur visa pasaule aizgāja tumsā un dark ages, jo devi vairs nevarēja kōdu sagūglēt un citi nevarēja saņemt savu spamu uz gmailu. es principā papisu visu to krīzi, jo tajā laikā sēdēju pie sava tetovētāja Ellē un mēs tur flirtīgi ķiķējām par objectifying my leg, ko šis tur aktīvi durstīja, un citiem kļoviem subjs. kad iznācu ārā, krīze bija beigusies. tā es papisu pasaules tear down and the following build back up. neko, toties ķirzakkāja.

un katru reizi, kad uznāk besis par to, ka man nav dzīves un es esmu nekam nederīga kaprīza cunt bez humora izjūtas, kaut kā tomēr saniezas dzīstošā kāja vai kaut kas cits iebakstās un atgādina par visu to kļovo, kas tomēr ir, un, kas diez vai notiktu ar pasaulē nejēdzīgāko hūmani. šis bija fucking Grūts gads un man nācās VZ vakar atgādināt, ka bija gadi arī prims 2020. like, tiešām bija arī citi gadi agrāk un tajos arī viss kas notika, piemēram, Underworld playlistes uztaisīšana. bet in other ways, gads kā jau gads, you laugh, you cry, it changes your life.

uznāca iedvesma parakstīt vismaz daļēji tālāk pieseivoto draft par Olomouc. so, here goes.

tātad. Olomouc trips bija nākamajā weekendā (kaut kad vasarā :D) pēc tā Havlíčkův Brod un kājas sapišanas. ballītes orgkomiteja nolēma iedot kājai weekendu off un izdarīt jau sen gribēto aizbraucienu uz Olomouc pie Hurricane L. domāts - darīts.

protams, ka Hurricane L piektdien aiztesās pie vecākiem uz Šumperk. bet kas jau sīkums. tāpat sestdienā ieveļamies tur pēcpusdienā un gribas pačillot. atrodam kaut kādu Bernard Bar un piesēžam tur, kamēr paliktuves saimniekotāja uzrodas sakaros. tai tur arī nav miera, nemāk īsziņas, tikai zvanīt. nu nopietni? zvanīt un runāt ar mani čehiski nav the most productive idea anyone has ever had. seriously. bet nu, tagad aizejam un gaidam saimniekotāju kaut kur, kur karte saka, ka ir paliktuve. pašu paliktuvi neredzam. nu neko, tāpat bijām paņēmuši dzīvokli, ne hoteli, so no stress. ieraugu kaut kur pielīmētu uzrakstu un konkrēti noņirdzos, nofotkāju un ieliku instagrammas ar "Duck Flat" rimbuli. hihi, haha.

uzminiet, kādā paliktuvē mēs palikām? Duck Flat, kas izrādījās vesels mini short term īres apartamentu komplekss. **nopūšas, facepalm** un saimniekotājzaja nekā nesaprot, par ko mēs visi tādi ķiķinoši un mulstoši. bet nu, apmainamies ar visādu infu un zaja aiziet. neko. jāiet uz barčiku, vai? ā nē, vispirms pastaigās.

Olomouc ir tāda lieliska pilsēta, kur viss ir fucking adorable. neaprakstāmi. piemēram tas, ka viens otram gandrīz blakus ir divi laukumi - viens mazliet augstāk un viens mazliet zemāk. augstākais saucas Zemais Laukums un zemākais saucas Augstais Laukums. that kind of a thing. paklīstam pa vecpilsētu, kura ir ļoti maziņa, bet toties smieklīga. ir dīvaini zīmuļu veikali, īru barčiks, tā Bernardnīca, dīvaina un nesaprotama statuja. un protams, fucking protams, ka galvenajā laukumā vispār šobrīd uzslējuši pilsētas svētku skatuvi un tās tirgotāju teltis. jo nu, kad citad svinēt kaut ko ta, ja ne tad, kad ballītes orgkomiteja ieradusies? izstaigājamies tur visādi, bet nu mana kāja ir bik sapista un ir aukstāk nekā būtu gribējies. aizejam atpakaļ uz Bernardnīcu. iemalkojam tur, bet nu. sākas pilsētas svētki un visi galdiņi sarezervēti un mūs aizdzen uz kaut kādu kaktu pie durvīm. barčiks arī atrodas tieši svētku laukuma malā, so lieliski var klausīties visu to neaprakstāmi slikto vietējo čehu popsu.

vairs neatceros, vai barčiku vēra ciet agrāk, vai troksnis kļuva neizturams, vai kas tur bija, bet nolēmām iet un meklēt citu barčiku. bet nu, ir pavēls un šķiet, ka vienīgā nepiebāztā iestāde, kas vēl ir vaļā, ir tas īru barčiks. ar naivu cerību pēc īru sidra, ieejam tur. es sajutos kā partially time / space travelled uz kaut kādiem Londonas īru barčikiem. atgādināja veco labo LSpB, tikai mazāk nolietotu un nobružātu. teicu VZ, ka tas nav īsts īru barčiks, ja tas nav nobružāts un nolietots un nekur nelīp pie grīdas. tur joprojām ir izkārtnes par St Patrick's day. nu, kad vēl svinēt februāra Patriku, ja ne vasarā? un arī normāla īru sidra viņiem īsti nebija. toties bija kaut kāds ļoti dīvains jauniešu pārītis. tagad tā vairs neatceros, kas tieši viņiem kaitēja, ja neskaita trokšņa izdošanas jaudu, bet tur kaut kas bija. in any case, vismaz bāra zaja bija nīgra un viņai viss besīja :D un Hurricane L solīja būt atpakaļ Olomouc tikai svētdienā, bet nu pa dienu vismaz. bet nu, bija samērā jestri. cilvēki ir dīvaini un alkohols palīdz aptvert pilsētas dīvainību vismaz konceptuāli.

man gan bija dīvaini murdziņi pa nakti par Olomouc un to paliktuvi un kaut kādu ļoti dīvainu situāciju ar šo te dzīvokli, kurš bija bigger on the inside, also a fucking maze.

bet nākamajā dienā visi pamostas ar doom sajūtu, jo Hurricane L tak būs jāsatiek. visiem ir relatīva puscerība, ka nebūs jādīlo ar to visu, bet vienalga gribas, lai būtu. tikai vispirms prasās kaut kādu drosmi. vai vismaz kafiju.

tā diena, kad laikrāža rādījumos ap vieniem dienā nācās rakstīt Rūd ziņu, ka today is too weird even by my standards. un ir tikai viens dienā, bruh.

vakar ballītes orgkomiteja ielika somā 4 sintētiskos dzērienus un devās mežā, lai pie nelielas pastaigas iedzertu Pie Riepas, vai kā tamlīdzīgi. kā rezultātā ballītes orgkomiteja, satraumēta ar to, cik mežā daudz cilvēku, apgāja 10 km apkārt kalnam un beigās sintētiskos dzērienus ieliku atpakaļ lecskapī, aukstākus nekā izņēmu. iet ir labi. iet ir ļ, ļ la. un kaut kur pa ceļam VZ stāstīja, kurā tur miestā šobrīd ir vissliktākie fashionable virus stats. un mēs abi zinājām, ka esam bijuši tajā miestā. un runājām par to, vai tas ir tas
VZ: nu kur tev kāja sāpēja, tur nekā nebija tajā miestā.
kaķ: nu tur bija tas pīļu dīķis.
VZ: ā jā. nē nu, es zinu, ka mēs runājam par vienu un to pašu miestu, bet man nav ne jausmas, vai tas ir tas miests.
(paskatījos šodien savu local historian postu sēriju - ir, jā)

atradu arī savu iešanas / vizināšanās parādu listi un domīgi domāju, ka kakbe atceros šos notikumus, varbūt jāmēģina pierakstīt tomēr. atradu, ka man pat ir šādi tādi drafts par Olomouc vispār. that could help.

ja kas, es tiešām neesmu beigta. man tikai, es tur, nu. noguru no vēsturnieka darba un paņēmu atvaļinājumu. jo tā ir legāli!

klau, cilvēki. man jums ir jautājums. jūs arī esat sākuši pārbīdīt mēbeles un pārvietot priekšmetus pa māju on regular basis vismaz reizi divos mēnešos?

citās ziņās, es laikam esmu nedaudz pārlaistījusi savu kafijas augu. cerams, ka atkopsies.
un rīsu ūdens, izrādās, ir lieliska, lieliska ādas kopšanas lietiņa. jāiet uz bodi, kamēr vēl var, pēc vēl rīsiem.

ak jā, Kalles entuziastiem rekur ierakstīts koncis čībiņās!
un Kvety galvenais čuvaks Martins, izrādās, ir actually ļ dīvaina personība off stage.

varbūt kādreiz pabeigšu rakstīt tos neuzrakstītos gājienus iet un arī nemaz rakstīt neiesāktos. then again, noguru šito jau sacerot :D