bra, shoe and biscuit

Where feelings come to die

doesn't listen

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

Navigation

September 21st, 2019

Add to Memories Tell A Friend
ceturtdien bija gara diena. pa dienu hujārīt darbus, naivi cerot, ka tai dienā nebūs tomēr otrā maiņa jāstrādā un tiks uz gigu. un tad sanāca tikt arī! beidzu darbu septiņos un jutos kā nostrādājusi tikai pusslodzi :D

Cafe V Lese ceturtdienas vakarā laipni aicināja atnākt paskatīties kā uz skatuves izpildās Květy. tā joprojām ir the most underrated grupa, bet es slepeni gribētu, lai tā paliek. vienīgais, ka Martins neko īsti nestāstīja šoreiz, man pietrūka viņa totāli juceklīgo monologu, kurā sāk vienu stāstu, turpina ar citu un pabeidz ar trešā beigām, un klausītājs nav dzirdējis nevienu no trim pilnībā.
bet nu instrumentus hujārīja ar jaudu un atdevi. dziedāšana arī patika, man vispār patīk tāda veida balsis. un vairākas dziesmas bija drusku pārveidotas, kas likās massive improvement, ja kas. dejoju, tā dejoju. dejoju. dejoju. uhti! (liekas gan, ka jau tad biju sākusi aizņemties enerģiju no nākamās un aiznākamās dienas jau.)

Martins, protams, vispār ir garš, un Cafe V Lese pagrabā nav pārāk augsti griesti. man liekas, ka viņš bija ļ, ļ self aware, lai nepalektos aizrautībā, hujārījot ģitāru, jo tad garantēti iepist ar galvu griestos. tur trūka vien dažu centimetru jau tāpat. kaut kādā brīdī viņš pacēla roku gaisā. well, mēģināja, bet nevarēja, jo iesita pa griestiem. :D

fantastisks gigs, fantastisks. sirsniņas, tādas sirsniņas.

pēc tam, protams, ka ballītes orgkomiteja nepiepūla smadzenes un aiziet uz Jiržikbāru, gar austiņu veikalu, kurš ciet. barčikā, izrādās, Jiržiks pats savā godībā! uhti! sen nebija bijis. la patērgājām, vispār. bet nu es biju totāli miegaina un miegaina. relatīvi neilgi pēc pusnakts, Jiržiks bez uzaicinājuma demonstratīvi nolika divas šotu glāzes mums priekšā. **nopūšas** jap. te mums nācās dzert tēju. es gan savu paprasīju ar ledu, jo kaut kā taču kaut kam nebūt vajag piepisties, nevar akli sekot. jo īpaši Jiržikam nevar. nu, not recommended anyway.
pie otrās tējas orgkomiteja saskatās, saprot, ka vairs nav ko zaudēt, māj ar galvu, jā, dzers vēl, nu dzers.
pie trešās tējas jautājuma ballītes orgkomiteja jau azartiski sajūsminās, ka būs vēl, jo orgkomiteja sapratusi, ka pohuj visu, pļurkājam, pļurkājam!
bija arī ceturtā tēja, ja kas.
un vēl mēs izmalkojām Jiržikam visu barčika als. viņam vispār, vispār neesot bijis als vairs. **lepni**
neko, džintoniki it is! nepadosies tak.
ap četriem Jiržiks laikam būs beidzot izdabūja ārā. bet nu tik fantastisks vakars, mēs konkrēti atlaidām visu. no visa. nosmējāmies tā, ka viss. man liekas, ka kaut kādā nestundā ieradās arī Vadīms, kuram es ļoti jestri uzreiz uzbraucu.

piektdienas rītā pamodos un secināju, ka esmu nogulējusi modinātājus un aizgulējusies uz darbu. pie rīta kafijas tiek secināts, ka visi joprojām ir pjanie vispār. un, unlike kā būtu darīts in my twenties, orgkomiteja nevis izraisa pohiņu un izcieš dienu. nē. es noklausījos savu meetingu, paņēmu darba laptopu un divos aizgājām uz lokālo picēriju dzert vīntonikus. ar milzu prieku secinot, ka tur šodien strādā Mōnika, jo vispār organismi ir trausli un galvā alkohols - vajag, lai kāds pacietīgi paauklējas ar.

par ceturtdienas vakara pagarinājumu piektdienā turpinājums sekos.
tikko apēdu brokastis un gribētos jau iet ārā, žūžot saulē, kamēr vēl dod sauli.

September 6th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
no barčika tiek secināts, ka uz Eels konci jāiet 25 minūtes, tā gūgle. ballītes orgkomiteja ceļas un iet. nonākot tur, caur visiem industriāļiem un vēl nezin kā, secina, ka noiets 14 minūtēs. norm, var pivci vēl paņemt. tiek secināts, ka kultūras punkts ir slēgts, viņi zvana zvanu kā skolā / operā. iesildītājus neklausījāmies, bet, cik sanāca izdzirdēt, izklausījās pēc wannabe EMA.

ieejot zālē mūs saspiež starp hipsteriem, random zajām, dīvainu famīliju un čuvaku ar akmenscietu grimasi. prātā jau drusku nīgrums, ka besīs un traucēs. hehe. uznāca Eels un visus parāva dejā. es tā aizrāvos, ka visi hipsteri pieklājīgi parāvās nostāk, lai dotu man vietu izpausties. neviens tā īsti nebesīja apkārt. un akmenscietās grimases čuvaks ar, surprise, akmenscietu grimasi aizrautīgi visu laiku applaudēja. mēs smaidījām un dejojām, smaidījām, dejojām, smaidījām, dejojām, smaidījām... you get the idea.

Eels. viņi.. nu. viņi ir jebanuti šī vārda labākajā nozīmē. viņiem ir 50+ gadi, bet viņi tā spārda, uhti! enerģija, prikoli. izrādīšanās ar kastaņetēm. tad E teica, ka esot saguris, let's play some soft rock. un mēs visi līgojāmies un smaidījām. dejojām. smaidījām pie visa tā prikoļnā depr. tad jau atkal deva lēkāt un kaut ko ahujenna hujārījamu. viņi spēlēja ar azartu, ar atdevi, ar jokiem un prikoliem, ar daudz lamuvārdiem, visu ko.

pa vidu bija tā - let me introduce the band. let's start with me! :D iepazīstinot ar basistu bija tā: "come here little buddy, come here. you know, I'm 6ft tall, but you could never tell with him next to me. I did something Prince would never do - I hired a band of giants" :D un basists tiešām bija impressive izmēra, hehe. ģitārists toties bija ar mock modeling story. jaunajam buņģierim tika vesela dziesma par little Jo. tur viss bija tik jestri. nu neaprakstāmi.

dziesmas, protams, ir.. paši zinat kādas. bet izpurināja, tā izpurināja. smaidi un dejas, smaidi un dejas. un enerģija, kas nāk no skatuves, tas tā pacilāja. beigās E teica kaut ko, ka šis viss bija proper badassery un viss tas. nekas neatlika, kā piekrist.

ja jums patrāpās Eels giga iespēja - noteikti ejiet. pat, ja jūs sen vairs īsti neklausaties ģitārmūziku. nenožēlosiet, saku godīgi.

pēc tam aizgājām atpakaļ uz Pareizo Barčiku. sēdējām, smaidījām un teicām "āāāā", "uhti", "wow", "fuck me" un tādā garā :D jutāmies neadekvāti un nesankcionēti laimīgi. lējām organismā pivčus un galvā turpinājām dejot pie tā bliss.

Paldies, Eels, tik ļ paldies.

August 6th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
svētdienā solīja bezmaksas Květy konci Cross Clubā. ballītes orgkomiteja pačilloja un saprata, ka negribas kāpt tramvajā. tad nu ies ar kājām uz, vane. jo kurš negrib nokļūt koncī viss tāds nogājies iet un saguris?
līdz Andel aizgājām atkal breaking the speed limits ātrumā, uzēdām un gājām tālāk. tur gar Letnu un tā. aizgājām. Health apps saka, ka 13.6km, bet es sen esmu ievērojusi, ka health apps vispār nemāk kilometrus. labi, ka bija brīdis apsēsties pirms koncerta, jo pa ceļam bija salīdzinoši maz gaisa, bija ļ grūti elpot un vispār sagurums. kamēr malkojām pivci Cross Club nesekmīgo stāvā, uzradās arī EtF.

eventually arī Květy savācās uzkāpt uz skatuves. piezīmēšu, ka skatuve ir ārā, pagalmā.

tā tiešām ir the most underrated grupa ever. Květy uz skatuves kāpj četru cilvēku sastāvā. buņģieris ir pilnīgi jebanuts, vājprātīgs un izskatās izkāpis no the 70s. ģitārists, kurš ir arī taustiņnieks, toties ir kaut kāds 80s metaļors, tas lieliski atspoguļojas arī viņa sintezatora spaidīšanas manierē, ja kas. galvenais čuvaks Martins ir tāds norm čuvaks no 90s, ar ģitāru un manai ausij ļ patīkamu balsi. un tad pie kontrabasa un nesaprotamām pultīm ir totāls mileniālis.

Martins tātad visu laiku stāstīja kaut ko, runājot pinās vārdos, pazaudēja sarunas pavedienu, daudz pārteicās, reizēm pieteica nepareizās dziesmas, bet viss bija smieklīgs un jestrs un ļ la. apm. nu jā, tieši tā, kā ir runāt ar mani :D dziesmas vispār arī ir izcili jestras. saturiski liriskā daļa ir absolūti smieklīga. bet, ja distancējas no tā, ja paklausās mūziku, tad es secināju, ka tur ir daudz ska ritmu, brīžiem ģitāra un siņķiks rada mock brass section sajūtu. nu tā. jestri. mileniāļa ietkemē, pieļauju, toties ir arī džezīgas huiņas. un ļ, ļ daudz instrumentu pamatīgas hujārīšanas. šis gig bija neaprakstāma bauda, vienkārši neaprakstāma. nodejojos, nosmējos. lieliski, vienkārši lieliski. astrāls.

tad grupa nokāpa no skatuves. pagrozījās savā teltī un kāpa atpakaļ. nu, encore, paši saprotiet, vane. Martins teica, ka viņiem tur paziņots, ka vēl 20 min laika esot. ģitārists noņirdzās un piezīmēja kaut ko, ka jā nu, strādājiet, strādājiet, vergi. nospēlēja vienu dziesmu. tad Martins teica, ka pastāstīs, kā brauca uz Ostravu, jo vispār nav īsti skaidrs, kādu dziesmu spēlēt. tas bija fantastisks stāsts, bet nu you had to be there stāsts. tad viņi nospēlēja mums vēl vienu dziesmu un mēs viņus par to mīlējām vēl vairāk.

pēc tam Jiržikbārā sagūglēju grupu, atradu Martinu feisbukos un joprojām neliek mieru doma, ka vajag aizrakstīt. ja es ar viņu aizietu iedzert, mēs visticamāk nomuldētu stundām, iesāktu apmēram 20 stāstus katrs un nekad nevienu nepabeigtu. neviena doma vai fakts tur netiktu līdz galam pastāstīts. toties visiem visu laiku būtu bijis neaprakstāmi jestri. jā.

July 4th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
Ja godīgi, man labāk patīk Frankfurte nekā Berlīne. Bet šobrīd gribas vispār tikai un tikai uz Prāgām, mā nomali un SpB. Skatījos uz cilvēkiem barčikā pie stacijas, kuri pļurkāja pivci. It kā sagribējās, bet paskatījos ciešāk, ievēroju pivča krāsu un teicu VZ: “es labāk palieku skaidrā nekā dzeru vēl vācu pivci.” VZ atbildēja ar: “nevar izdzert tik daudz vācu pivča, lai varētu dzert vācu pivci.”

Iemesls visām šīm ciešanām bija Thom Yorke koncis. Es nezinu, vai jebkad spēšu jebkā sakarīgi uzrakstīt par to exp. Bet pirmais, ko es (giga) sakarā teicu, bija, kāpēc tam (koncim) vispār bija jābeidzas? Un barčikā kaut kā teicu, ka ne tikai ciešanas nokļūt te (Frankfurtē), bet arī viss, kam dzīvē nācies iet cauri, bija tā giga vērtas. Šis tagad būs mans oficiālais mīļākais gig.

Starp citu, tādai publikai kā čehi un vāci, mēs ar VZ noteikti nenormāli besījam kā daļa no skatītājiem. VZ, jo garš, bet es daudz kustos.

Varbūt kaut kad pierakstīšu vēl ainiņas, varbūt arī par turienes sports bar, bet pagaidām apnika bakstīt burtus telepurķī. Zinkā, šodien arī brīvdiena.

May 26th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
par festivālu psihenē reports laikam būs tāds, ka es laikam vairs neiešu uz festivāliem vispār.
EtF gan apgalvoja, ka tur (psihenes pagalmā kā tādā) varot iet romantiskās pastaigās.

bet mēs aizmukām no festivāla, aizgājām paiet iet pa pilsētu, kamēr vēl. tas bija ļ la. apm. un Cross Club tomēr ir forša vieta.

also, gribas, kaut man piemistu pacietība.

May 25th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
Kas tik ļ nesaprotams ir teikumā, kas ir atbilde uz jautājumu par maniem dienas plāniem, ka es paņēmu laptopu un braucu uz festivālu psihenē?

May 19th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
sakarīgāku koncerta pārstāstu prasiet no VZ. man tomēr drusku par īsu čehu valodas zināšanu, lai tā brīvi saprastu slovākus.

ceturtdien bijām Cross Club uz Katarzia uzstāšanos. gandrīz nokavējām konci, jo darbi un tas viss. bet tad izrādījās, ka kavē Katarzia. kad Katarzia ar grupu uzkāpa beidzot uz skatuves, pagrozījās un teica, ka nu, atvainojiet, bet mēs spēlēsim jakās un iespējams dziedāsim šķībi, jo auksti. :D man ir grūti pastāstīt par dziesmām un mūziku, jo vispār viņas pēdējie albumi ir baigā elektronika, bet te bija kaut kāds wannabe Scorpions ģitārists un vēl nez kas. bet nu. vispār bija ļ baudāmi. es slovāku valodu sapratu vairāk nekā man likās, ka es sapratīšu, bet mazāk nekā gribējās anyway :D bet nu. lieliska zaja. pa vidam kaut kā sapratu, ka vispār ļ, ļ gribētu ar viņu kādā barčikā sadzert un parunāt. padzīt jokus, parunāt ironiju, padzīt jokus. liekas, ka būtu ļ, ļ jestri. anyway, ja kas, ja jums patīk dīvaina elektronika un pareizi jebanutajas zajas, paklausieties Katarzia.

bet nu pārsalu. kamēr aizgājām pie Jiržika, tikmēr gan paguvu atkal uzsilt vispār. pie Jiržika aiz bāra bija Alejandro, iedzērām tīri la. parunājām par lielgabaliem. man liekas, ka es vienā brīdī teicu: "why does my mind always turn to murder in any situation?" retorisks jautājums, protams.

piektdien bijām uz Kamerām un ilgi apspriedām, kā būtu sadzert ar kuriem mūziķiem. izdomāju arī fantastisku, bet slepenu plānu kā izdarīt, ka VZ pamostas blakus Pollard un ir par to pat priecīgs. uh!

April 15th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
džīzas, ja jūs kādreiz dzirdat mani sakām, ka gribas padarīt kaut ko out of the ordinary, vienkārši ejiet mā un palieciet tur.

par godu tam, ka es vakar līdz trijiem biju migā un pēc tam pavadīju pāris stundas mēģinot pārliecināt VZ un Gā par to, ka es neesmu citplanētiešu pārņemta, tikmēr totāli aizmirsu izdarīt pilnīgi visu, ko biju domājusi. es tupa aizmirsu pastrādāt, apēst brokastis, iedzert tēju, izslaucīt grīdu, aizskaitīt naudu, izmazgāt drēbes, aiziet pie vjetnamieša, nu karoč visu. aizmirsu pilnīgi visu. labi, ka tās kaķa smiltis atcerējos nomainīt. miskasti iznest - nu to neviens laikam necerēja, ka es atcerēšos.

bet nu, tika beigās nolemts, ka jābrauc ēst susi. (piebilde, ja es jūs aicinu doties kaut kur ēst susi, arī ejiet mā un palieciet tur.)
ļ daudz burtu par out of the ordinary incl Kiceka klonu )

gan jau bija vēl kaut kas pierakstīšanas vērts, bet man tiešām, tiešām vairs nav spēka rakstīt. piebildīšu beigās vēl to, ka ap četriem mēs savācāmies un izsaucām taksi uz mā. kad pie manas mā atvadījāmies, es apķēru VZ un teicu, ka jau tagad gribu atpakaļ uz Bohužel Bar. tas ir viens no dīvainākajiem barčikiem ever, also, probably my happy place.

April 7th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
man te it kā iekrājušies neuzrakstīti ballītes atgadījumi. bet laikam jau ir tā, ja uzreiz nepieraksta, tad kaut kā pēc tam ir vairāk tāds vague feeling of general happiness, vai kā tur tajā Fatboy Slim dziesmā bija.

bet nu, ja jūs kāds aicina uz GoGo Penguin konci, noteikti ejiet. tas nav ne mega šovs, ne tur kāds dzied. bet tas, kā tie trīs totāli modest čuvaki plosa savus instrumentus, tas ir tiešām tā vērts. bunģieris, protams, ir totāli jebanuts. bet mums ir teorija, ka par buņģieri nedrīkst strādāt, ja neesi jebanuts. un double bass vispār bija tāds uhti! nemaz nezināju, ka tā var. un klavieres arī bija konkrēti fantastiski. ļ izbaudīju un aktīvi nopriecājos, ka piedzīvoju šito. also, by the way, publika tur bija it kā visdažādākā, bet tajā pašā laikā - viscivilizētākā.

un pēc tam tika aiziets pie Jiržika, kur bija Alejandro, kurš tik centīgi lēja, ka nākamajā dienā beidzās alus vispār barčikā.

bet vakar toties. uhti! vakar satikāmies ar VZ ar mērķi iet iet. pēc Zbraslavas gājiena, kuru es arī aizmirsu cibās ierakstīt, likās, ka nu šoreiz gan savāksies un aizies līdz tai Radotin. gājiena laikā efektīvi izņirgājāmies par pa ceļam redzamo. kaut kur ceļa otrajā pusē VZ teica, ka moš varētu aiziet tālāk uz Černošici vai pēcāk nogriezties uz Zbraslavu no Radotinas. skaļi nospriedu, ka nu vispirms aizies līdz Radotin un tad domās tālāk. aizejot līdz Radotinas baznīcai, kuru izteikti atceros kā tādu, pie kuras ēd saldējumu, pat neapstājoties padomāt, tika kolektīvi nolemts, ka jāiet tomēr uz Černošici, ko tur daudz. tur gan pa vidu bija kaut kāds kinderu fests, no kura bija jāmūk. un ceļš, pa kuru nedrīkstot ne iet, ne veļikot. viena zaja gan bija likumpaklausīgs pilsonis un skrituļoja tur cauri. pie Černošices stacijas gan drusku paminstinājāmies. VZ teica, ka esot gatavs iet vēl tālāk uz Dobřichovici. man it kā gribējās als, bet nu, pēc apvaicāšanās, vai tur jākāpj kalnā, nolēmu, ka vienu kalnu tak varu izdzīvot. tas gan bija drausmīgs kalns, nemaz nepatika. also, tajā kalnā cilvēki dzīvo. dažiem pat ir ļ stāvas un šauras trepītes uz namdurvīm no ielas. it kā barčiks tepat pie mājas, minūtes attālumā, bet pēc tam huj tiksi mājās viss tāds iemalkojis. bet nu neko. centīgi gājām. lai pēc 21 km beidzot piesēstu vienā Dobřichovices picērijā pie āra galdiņa. picērijā bija labi, noderīgi atpūtināt pēdas, garšīgs ēdiens, lielisks als. omulīgi.

un tad man savajadzējās uz tualeti. kad atnācu atpakaļ, VZ manā sejā nolasīja, ka bijis ahtungs un apvaicājās. atbildēju, ka tā īsti pat nezinu, ar ko sākt. bet nu. vispirms es uzzināju, ka picērijā nevar maksāt ar karti. tad es uzzināju, ka tualete ir Harley Davidson brendota. izlietnē bija akmeņi, I presume, on purpose. skanēja čehu covers par Mrs Robinson, no kura angliski bija tikai šie divi vārdi. šķidro ziepju trauks ne pa kam negribēja dot ziepes, kaut arī bija clearly redzams, ka tās tur ir. kad man beidzot izdevās saspaidīt to pogu tā, lai tiktu pie tām ziepēm, tās nāca ārā pa pogu nevis tam paredzēto vietu. un vispār, tualete ir maksas pakalpojums - 10 krōnas. restorāna pacientiem gan neesot jāmaksā.

vēl tur tajā pagalmā bija divi būri ar trušiem iekšā. tie bija rebeļi, jo pēc nolikšanas gulēt, vēl lēkāja pa migu. bet nu, kaut kad jau bija jādodas uz vilcienu pa kaut kāda profesora tiltu un jābrauc atpakaļ uz SpB. pa ceļam tika observēts, ka te cilvēki konkrēti ietaupa naudu uz trepēm, jo ielu apgaismojuma stabu spuldzes VZ mierīgi varētu nomainīt.

SpB toties tualetē... es biju kabīnē. un dzirdēju, ka ienāk priekštelpā zaja, sasit plaukstas trīs reizes, kaut ko skaļi iesaucas, un tad ieiet otrā kabīnē. pēcāk nospriedām, ka gan jau tas viņas coping mechanism, ko mamma bērnībā iemācījusi, lai nav bail vienai iet uz tualeti. nav gan skaidrs, kāpēc man tagad dēļ tā jācieš.
un beigās vēl kvalitatīvi izbičojāmies, par cilvēkiem, kuri jūtas entitled uz visu pasaulē, jo piederas pie kādas konkrētas subkultūras.

March 26th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
sestdien ballīte bija aizgājusi atkal uz NOHA konci tās pašas Žižkovska Noc sakarā. jo nu, normāla tūre - 3 dienas, 3 konči, 2 valstis.

par grupu NOHA esmu jau rakstījusi te. viņi joprojām ir totāla eksplozija un uz nākamo konci tiešām jāņem līdzi maiņas drēbes, jo nodejojies viss līdz nezin kam. bet tur neko nevar izdarīt, viņi tādi. pavelk un ievelk. lielisks exp. tāda enerģija. uhti!

bet es gribētu pastāstīt par publiku. saprotiet, tās Žižkovska Noc sakarā NOHA spēlēja tikai 23:30. mēs tur pastaigājāmies tā un šitā pirms tam. mazmazliet iemalkojām un bijām gatavi uz. aizgājām uz venue un iestājāmies pašā priekšā. mums apkārt salasījās visādi ļauži. nu gadās.

vispirms bija kaut kāds pāris, kuri tur baigi flirtējās un ņēmās. tad čuvaks tur sāka drusku ārdīties, neņemot vērā apkārt esošos cilvēkus. aizgāju stāvēt dejot drusku sāņus. tur man priekšā pēkšņi atradās kaut kādas 3 dīvainas zajas. viena bija pie pašas skatuves malas un laikam jau mega fane. viņa visādi sniedzās un aiztika visus grupas dalībniekus, kuri piegāja pie skatuves malas. abi dziedātāji - Chevy un Kaia vienā brīdī vispār sāka turēties no skatuves malas patālāk, kas viņiem bija clearly unnatural thing to do, jo viņi pieraduši tomēr tuvoties publikai. arī pašu Noha pamanījās apgramstīt. viena cita no tām trīs zajām ar milzu fake lashes visu laiku centās pievērst Kaia uzmanību, bet, kad tas nesanāca, sāka brutāli fiziski uzmākties jau iepriekšminētā pāra blondajai zajai. drusku atrāvās, protams.

NOHA ir uzrakstījuši jaunu dziesmu, kuras laikā viņi iziet actual publikā, nokāpj no skatuves un iziet aplīti cauri publikai, ja. pa to laiku tā mega fane zaja pamanījās uzkāpt uz skatuves un sākt tur... sauksim to par dejot. kad NOHA sastāvs uzkāpa atpakaļ uz skatuves, viņa turpināja tur gorīties, bet nu uz pašas malas. Chevy un Kaia nenormāli noņirdzās, bet nu izlikās, ka viss norm. tad atnāca Noha ar savu pūšamistrumentu uz savu solo partiju un vienkārši nopūta zaju nost no skatuves. es saprotu, viņa grupa, ņehuj kaut kāda zaja tur. ā, vēl tā zaja pamanījās nospert no skatuves Chevy lapu ar dziesmu listi.

pa šo laiku man otrā pusē blakus esošais pāris pamanījās laikam sapļurkāties. čuvaks pie katras izdevības sniedzās visiem pāri, lai high five NOHA dalībniekus. lieki piebilst, viņa krekls viss bija slapjš un vēl viņš ik pa laikam uzkāpa man uz kājas. tas turpinājās līdz pat pašām koncerta beigām.

tā mega fane zaja toties sāka ar ceļiem nostāties uz skatuves malas un tur gorīties un mēģināt aiztikt visus. Noha vēlreiz atnāca viņu nopūst no skatuves, šoreiz laikam pat ar saksofonu. bet nu kaut kādā brīdī zaja saprata, ka laikam negūst vajadzīgo uzmanību vairs un lētais vīns pudelē arī beidzies. viņas visas savācās un aizgāja prom.

kādu brīdi viss bija salīdzinoši civilizēti. bet tad uzradās kaut kādi totāli pjanie čuvaki, kuri sāka viens otru grūst un sviest pret pārējo publiku.

beigās izgājām ārā, ieelpojām skābekli pēc pusotras stundas pārtraukuma un aizgājām pie Daniškas uz Jiržikbāru.

March 24th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
cilvēki, kas atbrauc no Berlīnes, no stacijas aiziet uzreiz 7 km pastaigā līdz vienam tiltam. aizbrauc katrs savās mājās ar tramvaju. pakasa katrs savus kaķīšus. un kopīgi dodas uz nākamo konci.

te tāda Žižkovska Noc pasākums uz trīs naktīm, ja. tur visādas grupas spēlē. hoho. mēs noskatījām, ka tur Kalle un Katarzia spēlēs piektdienā. sarosījāmies, ka jāiet. diemžēl vēlāk (pēc biļešu iegādes) uzzinājām, ka Kalle un Katarzia spēlē vienlaicīgi. eh. izvēlējāmies Kalli tomēr. jo nu, Kalle!

Kalle bija atnākuši ar veselu šito te. akustisko ansambli. dziesmas joprojām sirdi plosošas un rauj iekšas uz āru, tas viss. papildus tie visi čīgātāji un sitēji un kas tik ne. tas viss bija mind blowing exp. kaut arī nogurums un sanīkums, ļ kvalitatīvi uzdepresējām tajā visā. visu atzīstu, neko nenožēloju. Kalles pamatsastāvs gan joprojām ir totāli kautrīgākie mūziķi ever. kad viņi dara mūziku, tikmēr tiešām skaties uz viņiem kā raw souls. bet, kad dziesma beidzas, iestājas klusums, visi applaudē, tad šie cilvēki redzami nezina, kur likties. tāpēc drošības pēc ķeras pie nākamās dziesmas. skaisti, sirdi plosoši skaisti.

pēc tam tika nolemts, ka centrā piektdienas vakarā būs ellīte un brauksim atpakaļ uz SpB. emm. uz SpB bija atnākuši visi. Visi! atradām pēdējās divas brīvās vietas visā barčikā. un vēlāk notika šis:

kaķ un VZ pīpē pie SpB un dzied Patata Puta.
čuvaks: do you speak English?
VZ: I'm sorry, I don't
čuvaks: oh, I thought.. nevermind.
VZ: no worries.
čuvaks čehiski pajautā, vai mēs runājam čehiski
VZ čehiski saka, ka nu nē
iznāk čuvaks2, čehiski apsveicinās ar VZ un kaķ, kaut ko čehiski parunājam.
čuvaks2 (čehiski čuvakam1): šis ir mans labs draugs **rāda uz VZ**
čuvaks1 (čehiski): jā, mēs pazīstami!

end of day bilance: 11.5 km, ja tic manam Health appam.

March 23rd, 2019

Add to Memories Tell A Friend
ja man būtu jāpastāsta, ko es domāju par Berlīni? nu. visas ielas ir milzīgas. pēc tam, kad esi beidzot atradis pirmo vjetnamiešu restorānu un tur puslīdz apm paēdis, izrādās, ka vjetnamiešu restorāni ir biezā slānī visur. joprojām interesē, kas ir iestāde zem nosaukuma Queen's Art And Lashes. uz ielām, ja salīdzina ar Lielmiestu vai Madridi, ir samērā maz cilvēku. krievi ir visur. toties barčikus gan jāmeklē ar uguni gūgli. nu kas tā par pilsētu, kur cibas ballītes orgkomitejai ir ar fucking gūgles palīdzību jāmeklē barčiki?! also, kurš būtu domājis, ka Berlīnē franču bārā ir actual francūži? arī pacienti. un atrast brokastu vietu bija vēl grūtāk, jo tur pat nav skaidrs, ko tieši gūglē rakstīt. nostaigāti 16+ un 17+ km. pārsvarā gan kāreiz meklējot barčikus vai ēstuves. brokastu burgeru tradīcija arī dzīva.

bet kāpēc tur vispār tika braukts un ciests? Emika bija sarīkojusi koncertu fucking planetarium! es, protams, atvainojos visiem Sigur Ros un kam tik vēl ne, bet planetarium vizuālo efektu grandiozumu jums nahuj nepārpsēt. also, Emikas mūzika taču ir kaut kas tik episks. viņa tur spēlēja visādas dziesmas, tad miksēja savas dziesmas. tad pasita gongus. Emikas mūzika vienkārši pārpludināja visu manu esību. un, atguļoties tajā krēslā, skatoties uz episkajām animācijām, tur totāli aizbrauc jumts. bija ļ emotional. pat man bija ļ emotional. un pati Emika, sēdēja tur malā, visa tāda pustumsā un vienkārši izdziedāja savu dvēseli bez kautrēšanās, jo neviens taču neskatās (nu mēs palūrējām ik pa brīdim, jo bijām pirmajā rindā).

ā, vēl mēs bijām kaut kādā randomā vāciešu barčikā uz dažiem dzērieniem. tur mums pie pirmā als, neprasot, atnesa dīvainu šķidrumu šotu glāzē. ilgi un dikti izturējāmies ar aizdomām, līdz saņēmāmies pagaršot. emm. es nezinu, kas tas bija, bet tas garšoja pēc vislētākajām padomju laiku ledenēm. nopietni.

braukt vilcienā ir daudz foršāk nekā lidot. īpašu prieku sagādāja cilvēks, kuram es gāju garām kaut kur starp pieturām, kurš stāvēja pie vilciena durvīm, atspiedies pret tām ar abām plaukstām un seju. likās, ka ļ grib ārā. bet, atšķirībā no visiem jauniešiem un ar gurķi draudētājiem, viņš vismaz bija kluss un cieta nevienu netraucējot.

March 1st, 2019

Add to Memories Tell A Friend
ekstendētā ballīte bija aizgājusi skatīties brīnišķīgo ansambli N.O.H.A.

nezinu kā man jums pastāstīt, kas tur notika. it kā jau visi gigi ir kaut kādā ziņā you had to be there, bet šis ir tāds, kur you _really_ had to be there. for realz. bet nu, mēģināšu kaut kā burtus uzrakstīt.

N.O.H.A. ir ansamblis, kura studijas ierakstus klausīties nemaz nav vērts. nu vispār nav. bet dzīvajā viņi tā kurina. tāds epic power un epic everything. viņi hujārī tā, ka apmēram pirmajās sekundēs jau tu sāc dejot un drīz vien aizej viņu astrālā. daļa dziesmu ir spāniski un, ja godīgi, tie teksti ir pārsvarā tiešām prikoļnie. (gūgltransleits gan nespēj nodot mesidžu īsti.) tas nebeidzamais enerģijas daudzums, kas tur darās, tik ļ pavelk, spēj tikai dejot un turēt līdzi. bet nav jau izvēles, ir jātur, tu, skatītāj, esi viss totāli hipnotizēts. bunģieris vispār viņiem ir nu tik jebanutijs, cik jebanutijs vispār kāds cilvēks var būt. viņa solo daļa bija piedzīvojums šī vārda labajā nozīmē. bet nu visi viņi tur totāli traki, tiešām traki un šī vārda vislabākajā nozīmē.

ja man kāds palūgtu noraksturot viņu mūzikas stilu, laikam visprecīzākā atbilde, ko spēju iedomāties, būtu, ka viņi spēlē visus mūzikas stilus un, pie iespējas, katrā dziesmā visus. nu, enerģiskos pārsvarā. un, kā jau VZ teica pēc tam, ka vispār būtu vajadzējis paņemt līdzi maiņas kreklu.

summārijā varu teikt - mind. blown. legs. hurt. pieprasu Live albumus Spoķikā, jo nu, a ko citu klausīties ta?
also, nopirku tiketus uz Žižkovas nakti, kurā viņi sola spēlēt vēlreiz.

ak jā, vēl viņiem uz Patata Puta dziesmu bija surprise guest no Kubas. tas arī bija totāli spēks un galvas sprādziens un enerģijas bumba un vispār viss, viss.

dodiet vēl.

December 20th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
muzikālās grupas Kalle koncerts bija dīvainākais koncerts, uz kādu ir gadījies būt. pat tā līdz galam nezinu, ko par to visu pateikt. kā jau citur var izlasīt, tā tiešām likās pasaulē kautrīgākā grupa. ģitārists bija nosarcis, kad neveikli ar roku māja atvadas publikai. zajai tupa krita nost zeķubikses (oh, I so sympathise with that).
bet, bet, bet... kad viņi tur hujārī un dzied. tirpas skrien pāri visu ķermeni un tu zini, ka viss ir pa īstam. nav nekādas izlikšanās, nekā. mēs esam atnākuši, lai justu īstas jūtas, un ļautu tām mūs vienkārši saplosīt gabalos. ir tik dīvaini skatīties kaut ko, kur nav nekāda, vispār nekāda šova, kur cilvēki nemāk īsti neko pat pateikt. tikai māk nospēlēt jums dziesmas, kas liekas tik personīgas, ka tu tās sajūti sevī iekšā. cik labi, ka aizgāju.

nu un pēc tam kaut kā runājām, ka jāiet uz Brāļiem, tur sekjūrāk, bet, protams, ka tiek aiziets pie Jiržika. tur totāli notiek ballīte dažādās valodās. un pie visa var vainot VZ, kurš saaicinājis studentus. tad tie divi čehi, kuri savā starpā runāja vāciski man tieši blakus. vairākas reizes sastrīdējās un ko vēl ne. un Jiržika lieliskā spēja bārmenēt, tas ir kaut kas, ko vērot neapnīk. es gan drusku nomocījos ar visu to nenormālo cilvēku baru. bet nu, kad tos visus izmeta un aizslēdza nahuj durvis. tad jau viss atkal strauji gāja uz augšu. jo Jiržika bērnus sauks VZ vārdā, visus, neatkarīgi no dzimuma. arī suņus un kaķus un visus iespējamos mājdzīvniekus sauks VZ vārdā. for good measure, vispār arī kaimiņus pārdēvēs par VZ. un vispār, vispār a good dose of healthy evil in the wee hours in the morning, that's why we go there.

December 18th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
vakardienas koncis bija fantastic! lieliskā čehu grupa Zrní kā parasti piegādāja kvalitatīvu vakaru. tiešām sapurināja un izkratīja. nodejojos visādi. tā ir tiešām lieliska grupa, kura ir tik jestra, tik dzīva, tik, tik ļ dzīva. viņi sevišķi daudz starp dziesmām nerunā. lai gan, jauno singlu aplēja ar als. trīs no pieciem grupas dalībniekiem bija ar basām kājām. un viņi tur visi smaida un lēkā, un līksmo. un tu tur skatītājos smaidi un lēkā, un līksmo līdzi. so animated, so easy. ā, nu vēl tas vijoļnieks tur plosījās like there is no tomorrow (at least for the violin), tas bija vareni, tiešām vareni. tiešām lieliska čehu grupa. ja jums kāds piedāvā iet uz viņu konci, noteikti piekrītiet, noteikti nenožēlosiet. pat, ja nesaprotat čehiski.

bet nu, es nevaru atturēties nepierakstot pāris piezīmes par publiku. EtF aiz muguras stāvēja zaja, kura ik pa brīdim izvilka no somas tās mazās šņabja pudelītes (you know, like airplane ones) un iemalkoja. mums ar VZ ļ uzbāzīgi blakus bija zaja, kurai bija DSLR forčiks un 3 objektīvi. viņa faktiski man pār plecu ļ intensīvi fotkāja grupu, izejot uz kvantitāti un laikam jau cerēja, ka kaut kas tur sanāks arī ar kvalitāti, da kaut nejauši, ja nekā savādāk. tad vēl kaut kāda fotogrāfzaja gribēja pielīst mums ar EtF priekšā, bet EtF neļāvās. un vēl viss kas tur bija. bet ko nu par to.

jo vienā brīdī paskatījos apkārt un nosmīnēju pie sevis. jā, te trīs aukstie, introvertie latvieši, kuriem jūtu neesot, ir tie, kuri nodejojas un nokalbasījas pie lieliskā Zrní konča.
Powered by Sviesta Ciba