Trash panda

ak sapņu pilsēta Tābora, ak sapņu pilsēta Tābora. it's an end of an era priekš sapņu pilsētas Tāboras.
nav jau tā, ka nekad tur vairs nebrauks. nav jau tā, ka neatradīs citus barčikus un jaunas lietas, ko darīt. bet samērā tomēr an end of this particular era. bet sāksim šo stāstu no sākuma, vai?

bija tāds ahtungs, ka man mūsu te cibiņas Tvarja uzzīmējās čatos pirms mēneša or so, ka tak būšot Tāborās. ņē, šoreiz nebraukšot Prāgās, būšot Chebā un Tāborās, lai ballītes orgkomiteja nobraucot TvarjHotajus skatīt Tāborās. ballītes orgkomiteja tādi drusku neizpratnē, bet nu, laika vēl daudz, kaut kad citad izlems. tikmēr kaut kur pa vidam lieliskā grupa Květy izsludina, ka tieši tad būs Tāborās. visi saberzē roķeles un lēmums pieņēmies pats. izdodas noskōrot kaķīšu paliktuvi (es tā saprotu, ka par to ir kaut kāda neskaidrībiņa - kaķīšu paliktuve saucas kaķīšu paliktuve, jo tā saucas Apartmány u Koček un tur ir nīgri kaķīši, kas vazājas pa terasi un tā), kas ir maziņš brīnumiņš. bettē, te ir neliels prikols. so, visiem bij doma, ka aizlaidīs trešdienā un ceturtdien atpakaļ uz Prāgām. darbi n' shit y'know, bet kaķīšu paliktuve bukojas uz 2 nights as a minimum. neko, visi nopūšas, būs divas naktis tad, I guess.

vlakā uz Tāboru nenotika tā īsti pilnīgi nekas reportēšanas vērts. kas arī vispār ir aizdomīgs brīnumiņš. ja neskaita to, ka viņi ceļ jaunu staciju Prāgās. vlak staciju, protams. tur pat šiltītes ar nosaukumu vēl nav. bet vlak viss tāds sabremzējas. VZ: jā nu, ka jau stacija, tad apstāties vai? **nopūšas** it did. fucking vlak, nesaprot VZ sarkasmu, ņem un paklausīgi piestāj. bet nu. citādi viss mierīgi, vane.

iečekojamies kaķīšos un ies tagad uz galveno laukumu mēģināt paspēt uzēst pirms giga. kaut kā viss visur bija aizsēdēts, pat aizgājām uz Kozlovnu, bet arī tur bija pilns. due to time and hunger pressure piesēdām Zelta Lauvas barčikā. tīri tā, lai ēstu negaršīgu picu, dzertu negaršīgu pivci un klausītos kā Květy dara soundchek. īstenībā, for personal reasons, es nezinu kā garšoja pica, bet es zinu, ka uz VZ picas bija olīva, bet uz manējās nē. neko, tur pievienojas Tvarja, arī iedzert negaršīgu pivci, tikai mazākā tilpumā.

Květy gigs ir galvenā laukuma bezmaz vidū. viens no tiem Stanek pasākumiem. un savā ziņā konceptuāli tas ir līdzīgs tam festam psihenē, kur kaut kad biju. tas ir pasākums ģimenēm ar bērniem un suņiem (un spainīti zupas, kā tur vienai zajai), kas nāk ar paladziņiem, piesēž un tērgā. vispār tas viss ir, lai varētu patērgāt ar draugiem no otras kalna puses, kas sen nav satikti (jo kurš grib kāpt tai kalnā??), dzīvās mūzikas fōnā. pie tam, Květy (kā zinādami, vai :D) izlēma šoreiz spēlēt nevis savas dziesmas, bet tur kaut kāda beigta čuvaka grupas kaverus savos īpašajos aranžējumos (lololol). nē nu ok. Star bija viss tāds sajuties rokeris un izskatījās, ka samērā pašam pat jestri liekas. vismaz uz vienu vakaru :D Mileniālis sita bungas, jo buņģierim laikam nepatīk šis projekts un negribēja nākt uz darbu. nespēju pārmest. for (my) personal reasons, stāvējām vairāk pūļa aizmugurē nevis vidū vai priekšā. bet nu, cik manīju tur Star izdarīšanos, drusku vīlos cilvēkā :D neko, nav mana problēma anyway. izfeispalmojušies, izeyerollojušies, paskatījušies uz wtf cilvēkiem, spainīti zupas un tā, kaut kur pie beigām nolēmām iet meklēt Hotaju, kurš allegedly atrodas Cool Barā.

es izstāstīt nevaru, cik ļ uzsila iekšas patīkamībā, kad apteksnis ballītes orgkomiteju atpazina uzreiz un sveica un nopriecājās un tāds viss. tas tomēr ir tāds warm and fuzzy feeling. aw.

kā bija Tāborā? kā jau vienmēr, kad aizbrauc uz Happy Place. nekas nesanāk kā domāts, bet viss sanāk lieliski.

Kalles koncerts bija skaists. jaunieši uz skatuves konkrēti kapteiņoja un noņirdzās. nu, starp savām plosošajām depresijas dziesmām. tiešām skaisti.
sākumā gan nevarējām atrast pareizo ieeju teātrī. jo neviens nebija iedomājies, ka teātra galvenās durvis nav oficiālā adrese. jo tā ir uz sānu durvīm. nu tām, kuras redzamas no Cool Bar. bet beigās izrādījās, ka koncis notiek backstage, kuram ir pašam savs backstage. uzvaras! cilvēku bija maz, bet tas nekas. vismaz man rokā neviens neiegrūdās.

Kalle ir tiešām fantastisks ansamblis. svētdien sēdējām laukumā un žūžojām ar sidriem, galvā skan Kalle un garām iet... Kalle!

bet nu jā. piektdienas vakars bija fantastiski. Kalles koncis tiešām, tiešām skaists. un vispār bija tik lieliski būt atkal dzīvajā koncertā. tā bija pietrūcis tas notikums kā tāds. dodiet, dodiet vēl! also, Kalle ir no Tāboras, kā jau visi zina, apskatīt viņus savā natural habitat arī bija kļova. highly recommend.

un tad sagrābāmies pivčus, pieturējām Havanā pie bārdas, devāmies uz piebukoto paliktuvi, kas saucas Dzīvoklis Pie Kaķīšiem.

ak jā, kā pirms konča sāka līt, tā lija, vispār, līdz svētdienas pēcpusdienai. bet tas netraucēja piektdienas vakarā piesēst ar pivčiem dzīvokļa terasē. netraucēja gan. tur labi bija. tikai kaut kādā brīdī palika pārāk jau slapjš. bet neko. promises, ka sestdien beidzot dos mazliet pagulēt, nevis metīs kaut kur ārā.

nepienāca ne lockdown ierobežojumu mīkstināšanas diena (šodiena), ka es vakar beidzot noskatījos pirmo livestream konci. bet nu Emiku nevar laist garām, tur nebija variantu. nu, ir awkward. gribas applaudēt, bet sajūta mazliet stulba. gribas uzdejot, bet atkal - awkward. bet vispār Emika ir lielisks skaņu gīks. par to viņu mīlam. un vispār viņa ir tik.. awkward pati par sevi, tas ir adorable :D vispār patika noskatīties un bija kļova viss kas. Lieliska mūzika, kā jau parasti. ("This is the planetarium gig set, it's at least somewhat rehearsed" teica māksliniece.) labi bija piedžoinot un skatīt. VZ piezīmēja, ka labais bija, ka nekur nebija jābrauc un jāorganizējas, tupa atnācām pie manis. Emika arī pastāstīja un parādīja visādas savas mūzikas gīkainības.
apm.ņurd. tas viss. Emika kļova.

un pēc tam noskaidrojām pie Stenlija visu to, ko vajadzēja noskaidrot. sageimojāmies kvalitatīvi, atradām tos pārējos endings. noņirdzāmies procesā.

sestdienā tātad izgājām ārā. un drīz vien nopriecājāmies par laikapstākli. spīd prožektors debesīs, diez gan omulīgi. tikai pūš. neko. ejam. derētu kafiju un to. klīdām randomā, tas bija lieliski, klīdām, pieņēmām random lēmumus, jo, pirms paliek tumšs, vispār ir vienalga kur mēs esam. skaisti un lieliski. tad vienā krustojumā skatījāmies, kur iet un es teicu, ka man nez kāpēc gribas, iet tur. aizgājām tur un tur bija omulīga kafejnīca. piesēdām, iedzērām limonādes, kafijas, tējas, saomulīgojāmies un gājām tālāk.

gājām un klīdām un klīdām. viss lieliski. nekas nav skaidrs, nekam navjābūt skaidram. ejam, jestrojamies un ir bliss. kaut kad jau tomēr organisms atkal uzpišas ar kaloriju gribēšanu. priekšā eventually atrodas kaut kāda burgernīca. kaut kāds tur krāfty shit. neko. parādiet kaut ko labāku te apkārt. burgeri esot bijuši ļ labi, bet mans ēdiens bija dīvains. bet ne sliktā nozīmē. anyway. uz galda, protams, atrodas undefined, undescribed sarkana pudele. izrādījās kečups. visi drusku vīlās, bet nu neko.

pēc tam izlēmām, ka pusdienās iesim uz libāņiem. sapingojām EtF, sarunājām sešos satikties tur. tikmēr kaut kā randomā klīdām, ka aizklīdām uz planetāriju. ānuok. neko. paklidām vēl, nāca jau pieci. man sāka sāpēt pēda jau pārāk kaitinoši. netālu no libāņiem atrodam pilnīgi tukšu barčiku, piesēžam uz pivci, sagaidīt EtF, uzpīpēt un atslogot manu stulbo pēdu. kad uzradās EtF, izrādījās, ka libāņu iestāde ir full. neko, ies citur. gājām atpakaļ aptuveni planetārija virzienā. piesēdām atkal kaut kādā vjetnamietī, jo a bit pressed for time, actually.

un tad jau planetārijs un Emikas gig. tas ir kaut kas neaprakstāms. bliss. eiforija un mind bllown. beautiful.

EtF, protams, paliek citā paliktuvē, kas nav tik tālu, kā mūsu un poļu barčiks. nolemjam, ka piesēdīs kaut kur pa ceļam. protams, ka barčiki neatrodas. aizejam līdz paliktuvei un visi nopūšas, EtF savācas un izvelk gūgles kartes.

(apmēram 18 km noieti so far sestdienas datumā)

Man ir pārāk nīgrums uz Vāciju šobrīd, kamēr te sēžu vlak uz Prāgām, tāpēc meh, to visu moš vēlāk.

Bet viena lieta - stacijā vienmēr ballītes orgkomiteja nopērk padzērienus, ko ņemt līdzi vlakā. Bezalkoholiskos, doh. Anyway. Pierasts bija jau, ka apmēram visi dzērieni pirkti Berlīnes stacijā garšojuši pēc šampūna. Viens gan bija ar dušas želejas garšu, atšķirība nav liela, nav paskaidrojama, bet pagaršojot kļūst skaidra. Tad nu, nopirkām dzērienus, secinājām, ka šampūna garša te ir diez gan atšķaidīta (man ar lemon, VZ ar orange).

kaķ: nu bet apelsīni ir lētāki gan jau par šampūnu.
VZ: gan jau viņi ņem mākslīgo nevis īsto šampūnu!
kaķ: jo šampūns aug kokos?
VZ: nē. No pulvera! Nu.. ne jau šampūnu, šampūnu, bet pulverveida šampūna garšu.
kaķ: ā nu. Bet man liekas, ka pie pulvera šampūna garšas anyway strādājuši vairāk highly paid speciālistu. Apelsīni anyway varētu būt lētāk.
VZ: nu jā.
kaķ: tāds specific watered down drink.
VZ: ar apelsīnu watered down šampūna dzēriens.

Vienojāmies, ka seems unnatural.

Bet sestdien bijām ohujā, ka Berlīnēs labāks laikapstāklis nekā Prāgās. Mēs nostaigājām ap 22 km, pa dienu vispār karsti bija mētelī.

Nezinu, kā lai uzraksta to Emikas planetārija giga exp, bet tur laikam vajag savākt domas kādā brīdī vispirms.

Brīvdienas bija labi, var jau tagad būt jau Prāgās? Man apnika vlakā.

ceturtdien ballītes orgkomiteja gandrīz aizgulējās uz vlak. bet vispār savācāmies kaut kā nebūt un iekāpām vlak uz Berlīni. jūs, protams, neticēsiet, bet man bija jāstrādā. neko daudz gan nesanāca patrādāt, jo pārsvarā nebija zonas manam hotspotam. bet nu, reizēm visiem ir bad day at the office. especially if sitting on a train.

nokļūstot Berlīnē, aizgājām uz Kāzu rajonu un atradām savu paliktuvi - penziju. em. tā bija virs poļu bāra. jāok. tā bija vienkārši viens stāvs dzīvokļu mājā, kas bija sataisīts par istabām. mums bija ar privāto bathroom, kas vienalga bija ārpus istabas. bet "neviens cits nelietojot to", šī sadaļa esot nodalīta no tās, kur shared. ok. it was weird, but ok.

man, protamska, bija jāpastrādā vēl. aizgājām uz kaut kādu jocīgu bāru pāri ielai, kas bija ne mazāk dīvains. tur spēlēja dīvainu aziātu mūziku, es tiešām nezinu teikt precīzāk, pardonējiet manu ignoranci, bet es tāda stila mūziku neklausos dēļ mūzikas nevis izcelsmes. pamalkojām kaut kādus pivčus, tad visi apdarīja kaut kādus darbus un bija laiks ātri atrisināt pusdienas un doties uz gigu.

piezīmēšu, ka čillīgs hotdogs bija laba nejaušība pusdienu risinājumam. un tur varēja maksāt ar karti, pārdevēja gan nemācēja īsti pati savu karšu maksājumu sisķiku, bet viņai tur citi palīdzēja un pa visiem kaut kā tikām galā. un pat pamanījos nenoģībt. :D

tad tika ieraudzīts un saprasts, ka Jay Jay Johanson spēlē kaut kādā mega posh venue. tiny and posh. bet tur deva Pilzenes pivci. pudelēs, bet tomēr. un tur varēja maksāt ar karti, kas vispār likās unbelievable, ka divās vietās pēc kārtas Berlīnē varēja maksāt ar karti! :D

pirms Jay Jay Johansona bija iesildītājzaja. viņa nebūs mans jaunais favorītākais mūziķis. pārāk gaudulīgi dažādos veidos. aizgājām sēdēt atpakaļ barčika daļā. apspriedām kā būtu, ja uz visām lampām būtu viens un tas pats kukainis. tad izdzirdējām applausus un aizejot atpakaļ uz koncertzāli (tho, tik mazu gribas saukt deminutīvā, bet no), secinājām, ka Jay Jay beidzot iznācis uz skatuves.

par spīti tam, cik abnormāli depr ir Jay Jay dziesmas, šis koncerts kaut kā sajūsmināja, iešūpoja, ielīksmoja, tas bija milzu baudījums visādām maņām. Jay Jay pats ir camp AF un lēnā garā tā sakarīgi sapļurkājās uz skatuves. viņš kļuva arvien animētāks, arvien mazāk sasaistīts savā kautrībā. un tiešām tik skaista, tik skaista balss. un fantastiskas dziemas un ļoti laba elektronika uz viņa pults. un viss ir tiešām daiļi un skaisti. un viņa intrumentālists arī izpildīja ļoti wonderful melodijas. viss bija tiešām fantastiski skaisti. absolūti. also, kad Jay Jay nedziedāja un nebakstīja savu pulti, viņš mēdza iet un vērot savu Ēriku, kamēr tas tur izpildīja klaviermākslu un to visu. jā, tā bija māksla, tas, ko mēs tur pieredzējām.

mazliet kaitināja daļa skatītāju, kuri vienkārši uzvedās in an annoying manner. bet kopsummā tas nesabojāja vakaru.

atpakaļceļā gājām un abi wow-ojām un ah-ojām. aizdomājāmies, ka jāiet uz poļu barčiku runāt ar poļiem čehiski.

bet par to vēlāk, es drusku noguru rakstīt burtus un vispār esmu visādu tīrīšanas procesu mindsetā. protams, ir risks, ka aizmirsīšu, ko tieši gribēju par poļu barčiku rakstīt, tāpat kā aizmirsu, ko gribēju rakstīt par pagājušo svētdienu un tam sekojošajām dienām līdz, including dažāda veida pārdomas. bet it's a risk we're all going to take here.

karoč, ja nu kāds nezina, tad VR dzīvo Mexico City. un ir tāda lieliska angļu - čehu jaukuma mūziķe ar nosaukumu Emika, kura dzīvo Berlīnē tagad. un Emika bija aiztriekusies uz Mexico, spēlēt tur gigu, bet kaut kādā citā pilsētā, ja pareizi sapratu no VR, tad 4 stundu drive from Mexico City. bet pagājšnedēļas beigās Emika izziņoja, ka piektdien (tajā, kas vakar) spēlēs arī Mexico City vienu gigu. sabakstīju VR, kura te pazudusi no sakariem, ka viņai jāiet, jāiet, jāiet. ignore me all you want, bet ej uz Emiku, dude, ej, ej, ej. un zaja vakar savācās un aizgāja ar'!

es no VR saņēmu fotku no giga, viģiku no giga (My Heart Bleeds Melody brīdī). tas norm. VR visa sajūsmā un thanks for making me go. un mega fane būs un vīīīi! tiktāl viss norm. tad Emika rīkojusi signing afterwards un VR iestājusies rindā uz. tas arī norm. VR dabūjusi autogrāfu, nofotkājusies ar Emiku. arī norm. un tad! VR palūgusi Emikai VR telepurķī ierunāt balss ziņu kā sveicienu man!

un te nu es esmu, ir kaut kādi četri no rīta (te), un es klausos over un over tikko saņemtu 9 sec balss ziņu, kurā Emika saka: "She's Czech no? Ahoj, Kaķ, here's Emika, I'm in Mexico with your friends, čau, ahoj!"

ohujs ir neaprakstāms.
also, iedomājaties, kā tas bija pašai Emikai, ja? Emika aiztriecas visu ceļu uz nahuj Mexico, izsludina somewhat last minute gig Mexico City, tur atnāk meksikāņu zaja un palūdz balss ziņu priekš zajas Prāgās! bet nu, vismaz Emika zina, ka viņas Eiropas fani ir sasnieguši level up un vairo viņai fanus uz citiem kontinentiem :D

tāds vot vairot prieku pasaulē.

Archive gig.

mēs ieradāmies un gigs faktiski sākās within minutes. stāvējām sānā, gandrīz pie pašas skatuves, normāli priekšā, tieši blakus tumbai.
šoreiz bija ieradušies ne tikai instrumentālisti, Dave Pen un Pollard, bet arī Maria. es tā sirsniņoju Maria. Holly gan nebija, bet nu neko. Maria. Maria. bija ieradies arī Mike Bird, kuru mēs visi mīlam un pazīstam no ansambļa BirdPen.
Archive gig. tas ir tāds experience, kurā tu vēlies palikt mūžīgi. vienkārši mūžīgi. līdz ar pirmajām notīm pie You Make Me Feel līdz pat beigām, kur Deivs kliedz mikrofonā un izrauj un izārda vēl pāri palikušās iekšas, lai atvadītos un ietu prom.

tātad viņi tur atnāca un sāka mums ar You Make Me Feel un kaut kā pat gribas gan raudāt, gan smieties, gan dejot, gan kā apburtai skatīties uz visiem tur uz skatuves. VZ man norādīja, ka gar Dariusa uzstādījumu var redzēt Mike Bird, bet VZ man to rādīja ar žestiem. visi zina, kādu žestu lieto, lai identificētu personu vārdā Mike Bird, vane? es toč zināju, sapratu un ieraudzīju. Deivs kaut ko bakstīja pulti. kad Maria aizgāja, Deivs gāja mums visiem uzkliegt Fuck U dziesmu. pie kuras tiešām gribas smaidīt, dejot, kalbasīties, dziedāt līdzi un būt apburtai. tad bija kārta Pollardam, kurš mums uzdāvināja Bullets experience, kas vienmēr ir fantastiski.

bija visādas dziesmas, nu tur Kings Of Speed, Wiped Out, Pulse. un tu dejo, šūpojies un attopies, ka gandrīz nekusties, bet skaties. vienkārši skaties. un gribas kustēties, gribas būt tajā visā. un tu esi. esi. tur. ar viņiem. tur. ar viņiem. tajā skaņā, visaptverošajā skaņā. skaņā, kas brīžiem, pateicoties tumbas blakusesībai, tevi vibrē tīri fiziski. un tev nevis riebjas, bet tu gribi vēl un vēl. pie System vispār sāc zaudēt kaut kādu prātu un pasauli vispār. un tad Maria atnāk un nodzied mums Whore un es smejos, es smejos, tās manas grumpy chicas. un viss iekšā pulsē. Dariuss viss tāds Dariuss, making his faces, dislocating his shoulder.

turpinam ar Baptism, Remains Of Nothing un šūpojamies. un esam. un tad Pollards iedod Erase. Erase laikā es aizgāju tādā astrālā. neaprakstāmā. tādā, ka vienā brīdī pazaudēju ķermeni un gandrīz nokritu. man Erase laikā vēl kaut kur smadzeņu aizmugurē rādīja tās dziesmas viģiku. tas bija. uhti. wow. jā. astrāls. pilnīgs. es gribu atpakaļ.

Finding It So Hard ir Deiva dziesma. visi zina, cik ļ, ļ es mīlu Deivu un grasos viņu precēt, vane? te, piebildīšu, ka visa konča laikā sapratu to, ka ir viegli mīlēt Deivu, kad viņš dzied visu savu dvēseli vai hujārī giču, bet it's a bit of a challenge, kad viņš, sauksim to par, dejo. bet vienalga, this is my future husband and I will be proud of him doing all those things. yes. arī tad, kad viņš Finding It So Hard laikā ir satinis mikrofona vadu sev ap roku tā, ka man liekas, ka tūliņ saraus gabalos, kad viņš tur dīvaini gorās un lokās un visu. yes, darling, I do still love you and am proud of you. bet visi saprotam, tā nav viegla dziesma. nevienā veidā. un tur Deivs kliedz tā un dejo, un sajūk prātā un brīžiem pat šķiet, ka aiziet tādā emocēšanā, ka pats pazaudē jebkādu sajēgu. (mikrofons izdzīvoja, piezīmēšu.) un man gribas raudāt un smieties un apskaut Deivu. tās ir aptuveni 15 minūtes no manas dzīves, no kurām es nekad, nekad, nekad negribu izkļūt. (praktiska piezīme - viņi jau sen končos dzied mazliet savādāku versiju nekā vecā albuma versija. gigu versija ir neizmērāmi labāka.)

Collapse / Collide ir mazliet garlaicīgāk, bet līdz brīdim, kad Deivs sāk hujārīt ģitāru tā, ka es atkal viņu mīlu vairāk par visu pasaulē. nofotkāju tur.

Controlling Crowds jau ir lieliska klasika. un Dangervisit ir ļ la.

encorē toties mums iedeva Deivu, kurš kliedz pasaulē visvisvisvisdepresīvāko dziesmu - Again. Dave Pen, will you marry me? un ir laime un Deivs izdzied no manām iekšām ārā visu nelaimīti, izdzied, ieliek savā balsī un dzied tur ārā. un kliedz. un.. es esmu saplosīta un manis nav, bet tajā pašā laikā, es esmu visīstākā es kāda, jebkad esmu bijusi. also, pie akustiskās ģitāras daļas, pamanīju, ka Mike Bird ir tas, kurš spēlē to. te arī mūsu BirdPen moment. thanks, guys.

ieliku instagrammu tajā vakarā ar Archive. viss norm. nākamajā dienā ieliku ar Dave Pen, kā viņš hujārī tur giču tajā Collapse / Collide, minstinājos apmēram 5 minūtes, pirms saņēmos viņu tur ietagot. Deivs ielaikoja! un ne tikai! ielika manu instagrammiņu savā instastory. lepni teicu Latvian Trio čatā, ka me and Dave, we're destined to be together.

don't forget to tip your waitress.

laikam sanāk tā, ka pirmdien ir oficiālais anniversary. wow.

bet par vakardienu.

Android Asteroid bija dīvians gigs. ļoti bipolārs. sāka ar proper elektroniku un ballītes orgkomiteja visi astrālā un dejo. pārējā publika mīņājas. tad kaut kur pa vidu viņi tur kaut ko parunāja, kaut ko aplaistīja, tad sāka spēlēt pseidoelektronisku-ish disko. te publika aizgāja kalbasīties visi, bet mēs ar VZ stutējāmies pret stabu un drusku nīgrojāmies. tas izskaidroja ļoti daudzu zaju outfit choices tho. aaanyway. beigās tomēr iedeva vēl elektroniku, incl kraftwerkīgu tjūnu. tas atkal tomēr radīja labu sajūtiņu. lai gan, tā kraftwerka-ish tjūņa laikā man gribējās, kaut būtu pabrīdinājuši, ka tāds būs, es būtu ibuprofēnu ierijusi, lai tā nostaļģiskā high sajūta būtu efektīvāka :D

pēc tam nolēmām neriskēt iet pie Jiržika, bet aizgājām uz Brāļiem. jā nu. English football fans are total dickheads and bellends. citādi jau noņirdzāmies. saprotiet, man vajag gludekļa sejas masku (aliexpresī, vai kā nu tur, tur neesot). un gludekļa vajag, jo grābekļa liekas neefektīva, jūs grābekli esat redzējuši?

dakujem.

par to, ka visi te bija uz Haelos, to jau VZ pieminēja. tiešām bija fantastisks gigs. tāds astrāls un bliss un pēc tam visu atlikušo vakaru galvā mazliet žūžoja tas viss. tiešām labi cilvēki.

bet ko es jums gribēju teikt?
Brexita sakarā sāk rasties aizdomas, ka jāsāk klausīties citu valstu mūzika, jo salīdzinoši mazās grupas no UK vairs nevarēs atļauties braukt uz mūsu Eiropām koncertos. bet, ja tā paskatās, kādu mūziku taisa tās citas nācijas, uzreiz paliek tā skumīgāk. nē, don't get me wrong, gandrīz katrai (Eiropas) valstij ir izdevies kaut kas nebūt sakarīgs. jā, pat zviedriem taču ir Johansons. tomēr, tā paskatoties uz spēlētākajiem muzikālajiem grupējumiem, manās listēs iespaidīgi dominē UK mūzika.

bet nu, Haelos labi sažūžināja galvu tai vakarā un vakar līdz ar to bija diez gan globāla pohiņa, kuras iespaidā tika nopirkti tix uz koncertu šovakar.

kad man urbj te apkārt, parasti uzlieku Skinny Puppy listi spoķikā, jo tas ir vienīgais, kas palīdz. nesen noklausījos to listi bez urbšanas fōnā un bija gandrīz vai pavisam cita skaņa listei. tā dzīvojam.

bet local historian returns ar sestdienas aprakstu. par piektdienu nav nekā daudz, ko teikt, jo nu.. darbs, darbs, darbs.

sestdien pamodos visa tāda laicīgi uz darbiem pirms desmitiem. secināju, ka Mattie neko nav sācis darīt. uz brīdi nezināju, vai vispār šodien būs tā release vai nē. aizgāju atpakaļ ar laptopu migā un kaut ko randomā snoozoju / skatījos serčiku. īsi pirms divpadsmitiem pamanīju, ka Mattie tomēr sācis kaut ko darīt. tad viņš man iepingoja, ka izdarījis savu un nodod tālāk darbus man. tad nu cēlos un hujārīju darbus, lai atrastu mega nelaimīti. piezīmēšu, ka release atkal pacientiem nebija izziņota, sisķiks viss stāv live un accessible. bet puse no sisķika nestrādā. sabakstam visādus citus cilvēkus, tie tur izlemj rīcības plānu, but it's going to take a few hours. kaķ sapingo VZ un izlemjam iet ārā tagad un vēlāk barčikā piesēdīs fiksi apdarīt, kad nu sisķis būs apvākts.

izejam ārā, aizejam tur, kur toreiz salijām. silti, saulaini un patīkami. ejam un ejam un baudam būšanu ārā dienasgaismā. bet tikmēr Borgijs un Džeimss savāc sisķiku. kaķ un VZ nobāzējas Andel āra pagalmā, jo vispār pūš un sāk nomākties, liekas, ka iekšpagalms ir risinājums. izvelku laptopu, a tur.. ok. lielākā daļa ir savākusies atpakaļ, bet vēl dažas huiņas nē. tad ir mega stragls ar visādām huiņām, gandrīz tiek zvanīts kastītē Pat, bet nu, Mattie savācās un atnāca atpakaļ darbos. visi te hujārī, hujārī. gandrīz nevaru pacelt galvu no laptopa. tik, lai pasūtītu pivčus. jūtos vainīga, ka nerunājos ar VZ, bet nu.. **nopūšas**

tad pēdējā brīdī ielecam metro un aizhujārījam uz Cross Club. tur NOHA. par NOHA gigiem es esmu jau rakstījusi. piezīmēšu, ka tur ierodoties es biju tik, tik izbesīta, nogurusi, ka nevarēju vispār neko parunāt vai respondēt. un tad atnāca NOHA uz skatuves, sāka spēlēt un visi sāka dejot. galvā nebija darbs, galvā nebija nogurums, nebija nīgrums, bija NOHA. koncis bija tik neaprakstāmi draivīgs un epic. izkratīja visu, visu, visu. vienīgais, ka NOHAs gigos vispār ir viskaitinošākā publika. bet nu pohuj. also pats Noha likās, ka bija totāli pjanijs. neko nepārmetu, vienkārši smieklīgi. instrumentos pūta vienalga ar pilnu atdevi un kvalitatīvu draivu. Chevy toties izbičojās par būšanu precētam.

pēc koncerta tiek saprasts, ka man nāksies vēl hujārīt darbus vēl šovakar. iekāpjam tramvajā, kurš, izrādās, nebrauc tur, kur mums likās, ka brauc. bet nu, sanāk savākties un nokļūt Brāļu barčikā. kur es vēl kādu stundu vai ciktur hujārīju darbus. tad laptopam beidzās baterija, iebāzu to somā un pieslēdzos atpakaļ ballītei. forši iedzērām vispār. mājās braucām atkal ar tramvaju, bet šoreiz bez negaidītiem random uzbrukumiem.

svētdien vēl rītu nohujārīju darbos, bet tad atkal par godu saulainam laikam sanāca iziet ārā. nevienam organismam nav spēka uz varoņdarbiem. tad nu aizgājām tos 8 km uz Branīk un piesēdām saulē malkot pivčus. šoreiz bez laptopa. bija tiešām forši. bet nu, ballītes orgkomiteja Māk forši. kad nosalām, tad jau SpB un nananā.

I'm going to try and make this post the most raw and unedited as possible.

vispirms darbā viss bija tik slikti, ka es sāku dzert vēl pirms darbadienas beigām.

tad braucām uz Amanda Fucking Palmer gig. tas bija teātrī. seated gig. kurš sākās ar In My Mind. ā, ja jūs neesat dzirdējuši, jūsu loss, ejiet noklausīties. the best cheesy song ever in this universe. un then... wow, fuck. fucking fuck. all the stories. being tied to a table, the abortions, the misscarriage, Anthony, Ash, the everything. tik daudz plosošu stāstu, visi krietnā jestruma un joku dressingā, un tās dziesmas, kas izvelk ledus gabalu no manām krūtīm, saspārda gabalos un tad baksta ar icepick pa palikušajām soft places. and it did blow my mind, it dismantled me to bits, to molecules, then atoms. and... so human, so, so, so, so human. I love that woman. no. even more. I _admire_ that woman. un viss šis vājprāta haoss, visas šīs nenormālākās lietas, tas viss ir smieklīgi and the songs. thanks, AFP. it's not like _any_ gig. it never is. AFP is the most human human that I've ever met (yes, I have spoken to her, I've met her).

- I phoned Anthony and asked him, can you for once tell me what to do. he just put the phone down. what an asshole!

- so I forwarded his email to my sister. she Hated him. she replied with that you're not going to answer him? **makes a face** I did answer.

- we googled "abortion near shit hotel in midtown" [... bad exp story...] so, we went back to the shit hotel and googled "nice abortion near..."

un tik, tik daudz.

after the gig we went to Jiržikbārs. jo kur citur, tas tuvākais. steidzami vajag iedzert un overwhelm is the biggest one can imagine. there's feels and emotions and all the other human shit. so raw. so, so raw it hurts and heals at the same time.

pie Jiržika bija Alejandro, kas bija atvieglojoši. bet tur palika skaļš un es gribēju mājās. aizgājām pie pakistāņa pēc some essentials. gājām gaidīt tramvaju. kakbe 15 min vēl.

pienāk kaut kāda īsa zaja (ar čuvaku) un zaja flirtīgi diņģē no VZ cigu. visādi tur pieprasa, vai viņam nav Camel vai kas tāds. bet nu nē. nu, sorrz, zaja. un tad zaja sāk tincināt, no kurienes VZ. un nekā, nekā, nekā nesaprot, kur ir Latvija. a moš mēs gribot iet ar viņiem iedzert pivci? bet nu nē, kas the fuck ir Latvija? viņas čuvaks mēģina palīdzēt, šķiet, ka viņš kursā aptuveni, bet nu tas viss bezjēdzīgi. mēs ar viņas čuvaku vairākas reizes saskatamies, visi tādi nopūtas, nopūtas vien. zaja tikmēr flirtē, flirtē, bet nu... tad pievēršas man, (visa saruna notiek čehiski, ja kas.) paprasa man, vai es arī no tās pašas vietas. es saku, ka jā. zaja metas man ap kaklu, novelk (fiziski) līdz savam līmenim un skūpsta. es, protams, ka ohujā, bet kaut kā uz izbrīnu paķerta iesaistos kakbe. tad viņa atraujas, saka man, ka es skaista, un atkal metas skūpstīt. es atkal totālā ohujā. also, jūs esat mēģinājuši izlīst no kaut kā tāda, kamēr esat puspietupienā, ar muguru iespiesti sienā un jums uzmetusies zaja? bet nu, man izdodas kaut kā pieslieties pilnā garumā un zajai nekas neatliek, kā atlaist mani. viņa mēģina mūs pierunāt iet ar viņiem iedzert pivci, bet mēs nu ka nē tomēr. zaja tur flirtē tagad jau vienkārši in the general direction of. tad pieķeras čuvakam un saka, ka šis ir mans vīrs un viņš mani mīl. mēs tādi, ānuok. viņi sabučojas un zaja pieprasa, lai mēs ar VZ bučojamies. atrunājamies, ka neesam pāris. tad pieprasa, lai mēs sadodamies rokās, uz ko VZ (ļ korekti) norāda, ka nevar, jo viņam tuvākajā rokā pudele piena. tad zaja pieprasa, lai es atvados arī no viņas Sergeja, kurš man paspiež roku, tad apskauj. man likās awkward, bet padomāju, ka es nupat ar viņa sievu bučojos, laikam jau sociālais protokols prasa awkward hugu. tad zaja kaut kā sakabina mūsu ar VZ rokas un aiziet.

visi acis.

labi, ka atnāca tramvajs, kurā bija tikai aizmidzis čuvaks, kurš pamodās un dzēra caurspīdīgo printera tinti, tad enerģijas dzērienu. tad bija cits čuvaks, kurš ēda havčiku un es atcerējos, ka es tak badā. ā nē, vēl tramvaja vadītājs kompostrēja kaut ko.

tikmēr ballītes orgkomiteja noturēja sapulci, lai secinātu, ka normālākā lieta, ko mēs daram involvē VZ bāžam galvu mana dzīvokļa nosūcējā virs plīts. pēc tam pavadījām laiku domājot, ko vēl salīdzinoši normālu mēs daram. came up empty. well, not true tho. we came up with shitloads of jokes. those are worth more. might write some of them down, but when I have had a moment to gather my thoughts tho.

dakujem.

ceturtdien bija gara diena. pa dienu hujārīt darbus, naivi cerot, ka tai dienā nebūs tomēr otrā maiņa jāstrādā un tiks uz gigu. un tad sanāca tikt arī! beidzu darbu septiņos un jutos kā nostrādājusi tikai pusslodzi :D

Cafe V Lese ceturtdienas vakarā laipni aicināja atnākt paskatīties kā uz skatuves izpildās Květy. tā joprojām ir the most underrated grupa, bet es slepeni gribētu, lai tā paliek. vienīgais, ka Martins neko īsti nestāstīja šoreiz, man pietrūka viņa totāli juceklīgo monologu, kurā sāk vienu stāstu, turpina ar citu un pabeidz ar trešā beigām, un klausītājs nav dzirdējis nevienu no trim pilnībā.
bet nu instrumentus hujārīja ar jaudu un atdevi. dziedāšana arī patika, man vispār patīk tāda veida balsis. un vairākas dziesmas bija drusku pārveidotas, kas likās massive improvement, ja kas. dejoju, tā dejoju. dejoju. dejoju. uhti! (liekas gan, ka jau tad biju sākusi aizņemties enerģiju no nākamās un aiznākamās dienas jau.)

Martins, protams, vispār ir garš, un Cafe V Lese pagrabā nav pārāk augsti griesti. man liekas, ka viņš bija ļ, ļ self aware, lai nepalektos aizrautībā, hujārījot ģitāru, jo tad garantēti iepist ar galvu griestos. tur trūka vien dažu centimetru jau tāpat. kaut kādā brīdī viņš pacēla roku gaisā. well, mēģināja, bet nevarēja, jo iesita pa griestiem. :D

fantastisks gigs, fantastisks. sirsniņas, tādas sirsniņas.

pēc tam, protams, ka ballītes orgkomiteja nepiepūla smadzenes un aiziet uz Jiržikbāru, gar austiņu veikalu, kurš ciet. barčikā, izrādās, Jiržiks pats savā godībā! uhti! sen nebija bijis. la patērgājām, vispār. bet nu es biju totāli miegaina un miegaina. relatīvi neilgi pēc pusnakts, Jiržiks bez uzaicinājuma demonstratīvi nolika divas šotu glāzes mums priekšā. **nopūšas** jap. te mums nācās dzert tēju. es gan savu paprasīju ar ledu, jo kaut kā taču kaut kam nebūt vajag piepisties, nevar akli sekot. jo īpaši Jiržikam nevar. nu, not recommended anyway.
pie otrās tējas orgkomiteja saskatās, saprot, ka vairs nav ko zaudēt, māj ar galvu, jā, dzers vēl, nu dzers.
pie trešās tējas jautājuma ballītes orgkomiteja jau azartiski sajūsminās, ka būs vēl, jo orgkomiteja sapratusi, ka pohuj visu, pļurkājam, pļurkājam!
bija arī ceturtā tēja, ja kas.
un vēl mēs izmalkojām Jiržikam visu barčika als. viņam vispār, vispār neesot bijis als vairs. **lepni**
neko, džintoniki it is! nepadosies tak.
ap četriem Jiržiks laikam būs beidzot izdabūja ārā. bet nu tik fantastisks vakars, mēs konkrēti atlaidām visu. no visa. nosmējāmies tā, ka viss. man liekas, ka kaut kādā nestundā ieradās arī Vadīms, kuram es ļoti jestri uzreiz uzbraucu.

piektdienas rītā pamodos un secināju, ka esmu nogulējusi modinātājus un aizgulējusies uz darbu. pie rīta kafijas tiek secināts, ka visi joprojām ir pjanie vispār. un, unlike kā būtu darīts in my twenties, orgkomiteja nevis izraisa pohiņu un izcieš dienu. nē. es noklausījos savu meetingu, paņēmu darba laptopu un divos aizgājām uz lokālo picēriju dzert vīntonikus. ar milzu prieku secinot, ka tur šodien strādā Mōnika, jo vispār organismi ir trausli un galvā alkohols - vajag, lai kāds pacietīgi paauklējas ar.

par ceturtdienas vakara pagarinājumu piektdienā turpinājums sekos.
tikko apēdu brokastis un gribētos jau iet ārā, žūžot saulē, kamēr vēl dod sauli.

no barčika tiek secināts, ka uz Eels konci jāiet 25 minūtes, tā gūgle. ballītes orgkomiteja ceļas un iet. nonākot tur, caur visiem industriāļiem un vēl nezin kā, secina, ka noiets 14 minūtēs. norm, var pivci vēl paņemt. tiek secināts, ka kultūras punkts ir slēgts, viņi zvana zvanu kā skolā / operā. iesildītājus neklausījāmies, bet, cik sanāca izdzirdēt, izklausījās pēc wannabe EMA.

ieejot zālē mūs saspiež starp hipsteriem, random zajām, dīvainu famīliju un čuvaku ar akmenscietu grimasi. prātā jau drusku nīgrums, ka besīs un traucēs. hehe. uznāca Eels un visus parāva dejā. es tā aizrāvos, ka visi hipsteri pieklājīgi parāvās nostāk, lai dotu man vietu izpausties. neviens tā īsti nebesīja apkārt. un akmenscietās grimases čuvaks ar, surprise, akmenscietu grimasi aizrautīgi visu laiku applaudēja. mēs smaidījām un dejojām, smaidījām, dejojām, smaidījām, dejojām, smaidījām... you get the idea.

Eels. viņi.. nu. viņi ir jebanuti šī vārda labākajā nozīmē. viņiem ir 50+ gadi, bet viņi tā spārda, uhti! enerģija, prikoli. izrādīšanās ar kastaņetēm. tad E teica, ka esot saguris, let's play some soft rock. un mēs visi līgojāmies un smaidījām. dejojām. smaidījām pie visa tā prikoļnā depr. tad jau atkal deva lēkāt un kaut ko ahujenna hujārījamu. viņi spēlēja ar azartu, ar atdevi, ar jokiem un prikoliem, ar daudz lamuvārdiem, visu ko.

pa vidu bija tā - let me introduce the band. let's start with me! :D iepazīstinot ar basistu bija tā: "come here little buddy, come here. you know, I'm 6ft tall, but you could never tell with him next to me. I did something Prince would never do - I hired a band of giants" :D un basists tiešām bija impressive izmēra, hehe. ģitārists toties bija ar mock modeling story. jaunajam buņģierim tika vesela dziesma par little Jo. tur viss bija tik jestri. nu neaprakstāmi.

dziesmas, protams, ir.. paši zinat kādas. bet izpurināja, tā izpurināja. smaidi un dejas, smaidi un dejas. un enerģija, kas nāk no skatuves, tas tā pacilāja. beigās E teica kaut ko, ka šis viss bija proper badassery un viss tas. nekas neatlika, kā piekrist.

ja jums patrāpās Eels giga iespēja - noteikti ejiet. pat, ja jūs sen vairs īsti neklausaties ģitārmūziku. nenožēlosiet, saku godīgi.

pēc tam aizgājām atpakaļ uz Pareizo Barčiku. sēdējām, smaidījām un teicām "āāāā", "uhti", "wow", "fuck me" un tādā garā :D jutāmies neadekvāti un nesankcionēti laimīgi. lējām organismā pivčus un galvā turpinājām dejot pie tā bliss.

Paldies, Eels, tik ļ paldies.

svētdienā solīja bezmaksas Květy konci Cross Clubā. ballītes orgkomiteja pačilloja un saprata, ka negribas kāpt tramvajā. tad nu ies ar kājām uz, vane. jo kurš negrib nokļūt koncī viss tāds nogājies iet un saguris?
līdz Andel aizgājām atkal breaking the speed limits ātrumā, uzēdām un gājām tālāk. tur gar Letnu un tā. aizgājām. Health apps saka, ka 13.6km, bet es sen esmu ievērojusi, ka health apps vispār nemāk kilometrus. labi, ka bija brīdis apsēsties pirms koncerta, jo pa ceļam bija salīdzinoši maz gaisa, bija ļ grūti elpot un vispār sagurums. kamēr malkojām pivci Cross Club nesekmīgo stāvā, uzradās arī EtF.

eventually arī Květy savācās uzkāpt uz skatuves. piezīmēšu, ka skatuve ir ārā, pagalmā.

tā tiešām ir the most underrated grupa ever. Květy uz skatuves kāpj četru cilvēku sastāvā. buņģieris ir pilnīgi jebanuts, vājprātīgs un izskatās izkāpis no the 70s. ģitārists, kurš ir arī taustiņnieks, toties ir kaut kāds 80s metaļors, tas lieliski atspoguļojas arī viņa sintezatora spaidīšanas manierē, ja kas. galvenais čuvaks Martins ir tāds norm čuvaks no 90s, ar ģitāru un manai ausij ļ patīkamu balsi. un tad pie kontrabasa un nesaprotamām pultīm ir totāls mileniālis.

Martins tātad visu laiku stāstīja kaut ko, runājot pinās vārdos, pazaudēja sarunas pavedienu, daudz pārteicās, reizēm pieteica nepareizās dziesmas, bet viss bija smieklīgs un jestrs un ļ la. apm. nu jā, tieši tā, kā ir runāt ar mani :D dziesmas vispār arī ir izcili jestras. saturiski liriskā daļa ir absolūti smieklīga. bet, ja distancējas no tā, ja paklausās mūziku, tad es secināju, ka tur ir daudz ska ritmu, brīžiem ģitāra un siņķiks rada mock brass section sajūtu. nu tā. jestri. mileniāļa ietkemē, pieļauju, toties ir arī džezīgas huiņas. un ļ, ļ daudz instrumentu pamatīgas hujārīšanas. šis gig bija neaprakstāma bauda, vienkārši neaprakstāma. nodejojos, nosmējos. lieliski, vienkārši lieliski. astrāls.

tad grupa nokāpa no skatuves. pagrozījās savā teltī un kāpa atpakaļ. nu, encore, paši saprotiet, vane. Martins teica, ka viņiem tur paziņots, ka vēl 20 min laika esot. ģitārists noņirdzās un piezīmēja kaut ko, ka jā nu, strādājiet, strādājiet, vergi. nospēlēja vienu dziesmu. tad Martins teica, ka pastāstīs, kā brauca uz Ostravu, jo vispār nav īsti skaidrs, kādu dziesmu spēlēt. tas bija fantastisks stāsts, bet nu you had to be there stāsts. tad viņi nospēlēja mums vēl vienu dziesmu un mēs viņus par to mīlējām vēl vairāk.

pēc tam Jiržikbārā sagūglēju grupu, atradu Martinu feisbukos un joprojām neliek mieru doma, ka vajag aizrakstīt. ja es ar viņu aizietu iedzert, mēs visticamāk nomuldētu stundām, iesāktu apmēram 20 stāstus katrs un nekad nevienu nepabeigtu. neviena doma vai fakts tur netiktu līdz galam pastāstīts. toties visiem visu laiku būtu bijis neaprakstāmi jestri. jā.