man te it kā iekrājušies neuzrakstīti ballītes atgadījumi. bet laikam jau ir tā, ja uzreiz nepieraksta, tad kaut kā pēc tam ir vairāk tāds vague feeling of general happiness, vai kā tur tajā Fatboy Slim dziesmā bija.
bet nu, ja jūs kāds aicina uz GoGo Penguin konci, noteikti ejiet. tas nav ne mega šovs, ne tur kāds dzied. bet tas, kā tie trīs totāli modest čuvaki plosa savus instrumentus, tas ir tiešām tā vērts. bunģieris, protams, ir totāli jebanuts. bet mums ir teorija, ka par buņģieri nedrīkst strādāt, ja neesi jebanuts. un double bass vispār bija tāds uhti! nemaz nezināju, ka tā var. un klavieres arī bija konkrēti fantastiski. ļ izbaudīju un aktīvi nopriecājos, ka piedzīvoju šito. also, by the way, publika tur bija it kā visdažādākā, bet tajā pašā laikā - viscivilizētākā.
un pēc tam tika aiziets pie Jiržika, kur bija Alejandro, kurš tik centīgi lēja, ka nākamajā dienā beidzās alus vispār barčikā.
bet vakar toties. uhti! vakar satikāmies ar VZ ar mērķi iet iet. pēc Zbraslavas gājiena, kuru es arī aizmirsu cibās ierakstīt, likās, ka nu šoreiz gan savāksies un aizies līdz tai Radotin. gājiena laikā efektīvi izņirgājāmies par pa ceļam redzamo. kaut kur ceļa otrajā pusē VZ teica, ka moš varētu aiziet tālāk uz Černošici vai pēcāk nogriezties uz Zbraslavu no Radotinas. skaļi nospriedu, ka nu vispirms aizies līdz Radotin un tad domās tālāk. aizejot līdz Radotinas baznīcai, kuru izteikti atceros kā tādu, pie kuras ēd saldējumu, pat neapstājoties padomāt, tika kolektīvi nolemts, ka jāiet tomēr uz Černošici, ko tur daudz. tur gan pa vidu bija kaut kāds kinderu fests, no kura bija jāmūk. un ceļš, pa kuru nedrīkstot ne iet, ne veļikot. viena zaja gan bija likumpaklausīgs pilsonis un skrituļoja tur cauri. pie Černošices stacijas gan drusku paminstinājāmies. VZ teica, ka esot gatavs iet vēl tālāk uz Dobřichovici. man it kā gribējās als, bet nu, pēc apvaicāšanās, vai tur jākāpj kalnā, nolēmu, ka vienu kalnu tak varu izdzīvot. tas gan bija drausmīgs kalns, nemaz nepatika. also, tajā kalnā cilvēki dzīvo. dažiem pat ir ļ stāvas un šauras trepītes uz namdurvīm no ielas. it kā barčiks tepat pie mājas, minūtes attālumā, bet pēc tam huj tiksi mājās viss tāds iemalkojis. bet nu neko. centīgi gājām. lai pēc 21 km beidzot piesēstu vienā Dobřichovices picērijā pie āra galdiņa. picērijā bija labi, noderīgi atpūtināt pēdas, garšīgs ēdiens, lielisks als. omulīgi.
un tad man savajadzējās uz tualeti. kad atnācu atpakaļ, VZ manā sejā nolasīja, ka bijis ahtungs un apvaicājās. atbildēju, ka tā īsti pat nezinu, ar ko sākt. bet nu. vispirms es uzzināju, ka picērijā nevar maksāt ar karti. tad es uzzināju, ka tualete ir Harley Davidson brendota. izlietnē bija akmeņi, I presume, on purpose. skanēja čehu covers par Mrs Robinson, no kura angliski bija tikai šie divi vārdi. šķidro ziepju trauks ne pa kam negribēja dot ziepes, kaut arī bija clearly redzams, ka tās tur ir. kad man beidzot izdevās saspaidīt to pogu tā, lai tiktu pie tām ziepēm, tās nāca ārā pa pogu nevis tam paredzēto vietu. un vispār, tualete ir maksas pakalpojums - 10 krōnas. restorāna pacientiem gan neesot jāmaksā.
vēl tur tajā pagalmā bija divi būri ar trušiem iekšā. tie bija rebeļi, jo pēc nolikšanas gulēt, vēl lēkāja pa migu. bet nu, kaut kad jau bija jādodas uz vilcienu pa kaut kāda profesora tiltu un jābrauc atpakaļ uz SpB. pa ceļam tika observēts, ka te cilvēki konkrēti ietaupa naudu uz trepēm, jo ielu apgaismojuma stabu spuldzes VZ mierīgi varētu nomainīt.
SpB toties tualetē... es biju kabīnē. un dzirdēju, ka ienāk priekštelpā zaja, sasit plaukstas trīs reizes, kaut ko skaļi iesaucas, un tad ieiet otrā kabīnē. pēcāk nospriedām, ka gan jau tas viņas coping mechanism, ko mamma bērnībā iemācījusi, lai nav bail vienai iet uz tualeti. nav gan skaidrs, kāpēc man tagad dēļ tā jācieš.
un beigās vēl kvalitatīvi izbičojāmies, par cilvēkiem, kuri jūtas entitled uz visu pasaulē, jo piederas pie kādas konkrētas subkultūras.
