muzikālās grupas Kalle koncerts bija dīvainākais koncerts, uz kādu ir gadījies būt. pat tā līdz galam nezinu, ko par to visu pateikt. kā jau citur var izlasīt, tā tiešām likās pasaulē kautrīgākā grupa. ģitārists bija nosarcis, kad neveikli ar roku māja atvadas publikai. zajai tupa krita nost zeķubikses (oh, I so sympathise with that).
bet, bet, bet... kad viņi tur hujārī un dzied. tirpas skrien pāri visu ķermeni un tu zini, ka viss ir pa īstam. nav nekādas izlikšanās, nekā. mēs esam atnākuši, lai justu īstas jūtas, un ļautu tām mūs vienkārši saplosīt gabalos. ir tik dīvaini skatīties kaut ko, kur nav nekāda, vispār nekāda šova, kur cilvēki nemāk īsti neko pat pateikt. tikai māk nospēlēt jums dziesmas, kas liekas tik personīgas, ka tu tās sajūti sevī iekšā. cik labi, ka aizgāju.

nu un pēc tam kaut kā runājām, ka jāiet uz Brāļiem, tur sekjūrāk, bet, protams, ka tiek aiziets pie Jiržika. tur totāli notiek ballīte dažādās valodās. un pie visa var vainot VZ, kurš saaicinājis studentus. tad tie divi čehi, kuri savā starpā runāja vāciski man tieši blakus. vairākas reizes sastrīdējās un ko vēl ne. un Jiržika lieliskā spēja bārmenēt, tas ir kaut kas, ko vērot neapnīk. es gan drusku nomocījos ar visu to nenormālo cilvēku baru. bet nu, kad tos visus izmeta un aizslēdza nahuj durvis. tad jau viss atkal strauji gāja uz augšu. jo Jiržika bērnus sauks VZ vārdā, visus, neatkarīgi no dzimuma. arī suņus un kaķus un visus iespējamos mājdzīvniekus sauks VZ vārdā. for good measure, vispār arī kaimiņus pārdēvēs par VZ. un vispār, vispār a good dose of healthy evil in the wee hours in the morning, that's why we go there.