ekstendētā ballīte bija aizgājusi skatīties brīnišķīgo ansambli N.O.H.A.

nezinu kā man jums pastāstīt, kas tur notika. it kā jau visi gigi ir kaut kādā ziņā you had to be there, bet šis ir tāds, kur you _really_ had to be there. for realz. bet nu, mēģināšu kaut kā burtus uzrakstīt.

N.O.H.A. ir ansamblis, kura studijas ierakstus klausīties nemaz nav vērts. nu vispār nav. bet dzīvajā viņi tā kurina. tāds epic power un epic everything. viņi hujārī tā, ka apmēram pirmajās sekundēs jau tu sāc dejot un drīz vien aizej viņu astrālā. daļa dziesmu ir spāniski un, ja godīgi, tie teksti ir pārsvarā tiešām prikoļnie. (gūgltransleits gan nespēj nodot mesidžu īsti.) tas nebeidzamais enerģijas daudzums, kas tur darās, tik ļ pavelk, spēj tikai dejot un turēt līdzi. bet nav jau izvēles, ir jātur, tu, skatītāj, esi viss totāli hipnotizēts. bunģieris vispār viņiem ir nu tik jebanutijs, cik jebanutijs vispār kāds cilvēks var būt. viņa solo daļa bija piedzīvojums šī vārda labajā nozīmē. bet nu visi viņi tur totāli traki, tiešām traki un šī vārda vislabākajā nozīmē.

ja man kāds palūgtu noraksturot viņu mūzikas stilu, laikam visprecīzākā atbilde, ko spēju iedomāties, būtu, ka viņi spēlē visus mūzikas stilus un, pie iespējas, katrā dziesmā visus. nu, enerģiskos pārsvarā. un, kā jau VZ teica pēc tam, ka vispār būtu vajadzējis paņemt līdzi maiņas kreklu.

summārijā varu teikt - mind. blown. legs. hurt. pieprasu Live albumus Spoķikā, jo nu, a ko citu klausīties ta?
also, nopirku tiketus uz Žižkovas nakti, kurā viņi sola spēlēt vēlreiz.

ak jā, vēl viņiem uz Patata Puta dziesmu bija surprise guest no Kubas. tas arī bija totāli spēks un galvas sprādziens un enerģijas bumba un vispār viss, viss.

dodiet vēl.