svētdienā solīja bezmaksas Květy konci Cross Clubā. ballītes orgkomiteja pačilloja un saprata, ka negribas kāpt tramvajā. tad nu ies ar kājām uz, vane. jo kurš negrib nokļūt koncī viss tāds nogājies iet un saguris?
līdz Andel aizgājām atkal breaking the speed limits ātrumā, uzēdām un gājām tālāk. tur gar Letnu un tā. aizgājām. Health apps saka, ka 13.6km, bet es sen esmu ievērojusi, ka health apps vispār nemāk kilometrus. labi, ka bija brīdis apsēsties pirms koncerta, jo pa ceļam bija salīdzinoši maz gaisa, bija ļ grūti elpot un vispār sagurums. kamēr malkojām pivci Cross Club nesekmīgo stāvā, uzradās arī EtF.

eventually arī Květy savācās uzkāpt uz skatuves. piezīmēšu, ka skatuve ir ārā, pagalmā.

tā tiešām ir the most underrated grupa ever. Květy uz skatuves kāpj četru cilvēku sastāvā. buņģieris ir pilnīgi jebanuts, vājprātīgs un izskatās izkāpis no the 70s. ģitārists, kurš ir arī taustiņnieks, toties ir kaut kāds 80s metaļors, tas lieliski atspoguļojas arī viņa sintezatora spaidīšanas manierē, ja kas. galvenais čuvaks Martins ir tāds norm čuvaks no 90s, ar ģitāru un manai ausij ļ patīkamu balsi. un tad pie kontrabasa un nesaprotamām pultīm ir totāls mileniālis.

Martins tātad visu laiku stāstīja kaut ko, runājot pinās vārdos, pazaudēja sarunas pavedienu, daudz pārteicās, reizēm pieteica nepareizās dziesmas, bet viss bija smieklīgs un jestrs un ļ la. apm. nu jā, tieši tā, kā ir runāt ar mani :D dziesmas vispār arī ir izcili jestras. saturiski liriskā daļa ir absolūti smieklīga. bet, ja distancējas no tā, ja paklausās mūziku, tad es secināju, ka tur ir daudz ska ritmu, brīžiem ģitāra un siņķiks rada mock brass section sajūtu. nu tā. jestri. mileniāļa ietkemē, pieļauju, toties ir arī džezīgas huiņas. un ļ, ļ daudz instrumentu pamatīgas hujārīšanas. šis gig bija neaprakstāma bauda, vienkārši neaprakstāma. nodejojos, nosmējos. lieliski, vienkārši lieliski. astrāls.

tad grupa nokāpa no skatuves. pagrozījās savā teltī un kāpa atpakaļ. nu, encore, paši saprotiet, vane. Martins teica, ka viņiem tur paziņots, ka vēl 20 min laika esot. ģitārists noņirdzās un piezīmēja kaut ko, ka jā nu, strādājiet, strādājiet, vergi. nospēlēja vienu dziesmu. tad Martins teica, ka pastāstīs, kā brauca uz Ostravu, jo vispār nav īsti skaidrs, kādu dziesmu spēlēt. tas bija fantastisks stāsts, bet nu you had to be there stāsts. tad viņi nospēlēja mums vēl vienu dziesmu un mēs viņus par to mīlējām vēl vairāk.

pēc tam Jiržikbārā sagūglēju grupu, atradu Martinu feisbukos un joprojām neliek mieru doma, ka vajag aizrakstīt. ja es ar viņu aizietu iedzert, mēs visticamāk nomuldētu stundām, iesāktu apmēram 20 stāstus katrs un nekad nevienu nepabeigtu. neviena doma vai fakts tur netiktu līdz galam pastāstīts. toties visiem visu laiku būtu bijis neaprakstāmi jestri. jā.