Trash panda

Noskatījos šorīt vēlreiz to 97. benzīna gada video ar Bowie, kur viņš dod padomus būšanā par ārtistu (čista slinkums caur telefonu bakstīt linkus). Atcerējos vienu neuzrakstīto stāstu. Tas joprojām ir spilgti iespiedies manā galvā, galīgi vārdos neuzrakstīts. I need to go out of my comfort zone.

Vēl vakar gandrīz pierunājos doties uz vienu festivālu Islandē. Vainoju pie tā Marlīnes pēkšņo paziņojumu par neierašanos. Dzīvesbiedrs un MP abi aizdevušies savos braucienos prom. Nesaprotu, kāpēc kaķīšu bļodiņas bija piebērtas ar kaudzīti. Un, ē, jā, nu, baigi vispār gribas uz to festivālu Islandē. Un Jūdžīns vakar piesolīja, ja nu man būšot vīza vajadzīga, lai paliktu te, šis sākšot vākt naudu caur saviem mītapiem, par ko man to vīzu apmaksāt. Muahahā!

šovakar es skatos to trešo dokjumentāriju par Bowie.
rakstu dzejoļus.

daudz domāju par to, ka man Džims teica, ka ar dzejoļiem naudu nenopelnīsi. tas, ka viņam varētu būt taisnība, tam nevajadzētu atturēt mani. who knows. un ja nu atgriežos pie stāstiem. I wasn't too bad. and it's not about the money. it's about the idea. it's about telling. it's about love.

nav pietiekami agrs vai vēls. ir kaut kāds jocīgs laiks un es esmu noskatījusies jau divus raidījumus saistībā ar David Bowie. trešo nevaru vairs noskatīties, sirds lūzt. un ir tik daudz tur par ko lūzt. viņš bija tik fantastisks. neatkārtojams... nē, kuš, miers, kaķ, miers.

bet dažas dziesmas atgādināja par to, kāda bija mana dzīve pirms apmēram 12 gadiem. un atgādināja par to, cik ļoti vienkārši priekš manis ir sarežģītas attiecības ar cilvēkiem. cik ļoti nemāku gaidīt konkrētas lietas, bet kaut kam abstraktam... jā.

zinu, ka šis ir tas brīdis, kad ņemt savu notebook un pildspalvu un pārvērst visas šīs sajūtas neskaitāmu dzejoļu rindās.
bet tā vietā gribas tikai sēdēt zem segas un sērot.

es nevaru aizmigt. un gribu uzrakstīt par to, ko es domāju par PTSD. gribu uzrakstīt par to, cik laba diena bija. gribu uzrakstīt par Marlīni. par to, kas manā virtuālajā iepirkumu groziņā. bet negribu. un vēl man neizdodas piedabūt sporta zāli, lai nokancelē manu stulbo membership. jo es gribu pieteikties citā sporta centrā. tādā, kurā strādā kondicionieris, un, uz kuru es varu aiziet darbadienas pusdienlaikā. un vēl, atkal jādomā par rakstīšanu. kas tas ir, ka tik daudz jādomā, bet tik maz uzrakstās? pat Neil Gaiman galvenais padoms visiem ir: write.

Dzejoļu rakstīšanā tiku tik tāku, ka laikam esmu izrakstījusi ārā to, kā jūtos. Tagad var sākt mēģināt rakstīt arī kaut ko jēdzīgu.

Nopirku gurķi un ābolus, lai taisītu džina fruit salad (neoplasm, saldē tikai gurķi?). A džina ta mājās nav. Jāatceras paņemt bodē nākamreiz.

tl;dr: paldies par weekendu, dāmas!

kind of gaidīju, kad kāda no dāmām iecibos un tad varēšu lasīt un priecāties, bet pagaidām tikai instagrammas. :) un arī instagrammas ir labi vispār.

kā mums gāja pieredzes apmaiņas programmā pieneoplasm? ļ. lieliski. tiešām runājām ļoti dīvainā latviešvalodā, bet tas laikam pieder pie imigranta dzīves. pirmajā vakarā bija daudz džina, jo džins ir gardi. tikai no rīta sāpēja galva un bija diez gan sarežģīti saņemties un izdzīvot. bet Neō, izrādās, gatavo dievīgas brokastis, kas izglābj pilnīgi visu. un dienas programma varēja sākties. ojē, bija gan izstādes ar nepaklupšanu pār mākslas darbu no bumbām, gan ilga pastaiga pa bagātnieku rajōnu. bija kapi, dīķis un visādas lieliskas Neō apgaitas vietas. līdz brittany atzinās, ka vajagot snakus. sagaidījām roskild ar picām un tad Neō uzjauca džina fruit salad.

tālāk varētu ierakstīt, cik lieliski bija visi iestādījumi, pa kuriem bijām apgaitā. ka viens no šiem iestādījumiem vispār likās perfekts. kokteiļi, īsti, kruti un pareizi kokteiļi, jā.

jo braukt prom bija tik bēdīgi, ka izgājām uz bāru, kas ierīkots baznīcā. (akjā, šorīt gaidīju klausīties baznīcas zvanus, kā jau godīga katoļu meitene, bet ņihuja nedzirdēju.) nu lūk, būs jāatgriežas, jo Neō šodien visu dienu uzskaitīja visu to, kur mums obligāti bija jāaiziet, bet nepietika laika. cik viss ir lieliski, jūtu sevi atgriežamies. un Neō vienmēr velkomēts lielmiestā, protams. turam elpu.

mājās toties ir kaķītis, kurš mani izseko. un visi pēdējie dzejoļi ir pārāk depresīvi, būtu labāk uzrakstījusi dusmīgus. vai priecīgus, joptvj, kas man fucking traucē uzrakstīt kaut ko priecīgu pa visiem šiem gadiem.

Šis būs ieraksts par Amandu Fucking Palmeri (gan jau arī Neil Gaiman) un par Marlīni (un gan jau arī čehu sievieti). Tikai man sasodīts nogurums rakstīt.

centīšos neizplūst.

Nu, jā. AFP tātad uzdabūja Neilu uz skatuves pašā šova sākumā. Ar visu bērnu. Neils lasīja grāmatu un bērns sita pa klavierēm. Diezgan aizkustinoši. Nu jā, tad bija vēl viss kas. Tad uz skatuves nāca AFP tēvs un viņi dziedāja Leonard Cohen - You Got Me Singing, kas man vienmēr ir likusies fantastiska dziesma. Kaut kur pa vidu Marlīne sāka doties rokās ar mani. Es, protams, to uztvēru kā mājienu, ka varu būt mīļa. Jā, nu. Un Marlīne satika senas druškas pirms viss sākās. Un viņas tur visādi arī izpildījās. Never mind. Ā, bet vēl pirms tam čehu sieviete mani ieraudzīja un nāca dot hugu. Marlīne nesaprata wtf, bet man tak joprojām tas mega crush uz čehu sievieti. Redzēt viņas abas blakus bija diezgan sirreāli, ja godīgi. Čehu sieviete (man čista vajag izdomāt viņai vārdu) pastāstīja īsumā kā viņai iet, vēlreiz sahugoja un aizgāja pie bojfrienda. Bet man pilnīgs haoss sākās iekšās. Enīvei, tātad AFP ar tēvu dziedāja, viss notikās. Tad beigās viņi nodziedāja The Dresden Dolls dziesmu Sing. Pie tās gan cieši turēju Marlīnes roku, jo nāca raudiens. Tad viņa viena nospēlēja vēl vienu dziesmu, kuru es tagad nevaru nospellot, bet tā ir pirmā albuma viena no sākuma dziesmām.

Pēc tam mēs izlēmām palikt Koko vēl uz drinku un gājām stāties rindā uz tualeti, kas izrādījās rinda uz AFP merch un autogrāfiem. Es izlēmu, ka tualete ir mazsvarīgāk. Pirmoreiz pa īstam satiku Amanda Fucking Palmer! Viņa ieautogrāfēja manu slepeno kladi, kurai es titullapas biju paturējusi blank for no reason. Es viņai nobēru savu sakāmo, viņa plati pasmaidīja, savilka ķeburu, uzzīmēja sirdi un es aizstreipuļoju prom. Bet es satiku Amandu Fucking Palmeri! Un vienas nedēļas laikā tiku pie diviem autogrāfiem. Atliek tikai mīlēt savu dzīvi.

Pēc tam ar Marlīni runājām, ka vajag satikties. Viņai teica, ka tuvākajās nedēļās. paskaidroju, ka jūnijā nu gočpendel nav laika un nolasīju savu plānu īso sarakstu. Marlīne teica, ka viņai patīkot, ka es arī esot tik pat busy, cik viņa. Un es viņu nemokot un neliekot justies vainīgai. Bet tai pat laikā, liekas, ka viņa domā, ka mēs deitojam. Nu, manis pēc. Man ir romantiskas idejas ar viņu, pseido-tālejoši plāni un totāli nav laika atrast un deitot citas anyway.

Karoč, ietrāpīju vēl vilcienā uz mājām. Tagad kratos un domāju, cik kruti būtu bijis iet vienai, bet baigi kruti bija arī turēties pie Marlīnes. Because why not.

Viss. Pietiks. Jālasa Neila grāmata, kurai nopirku kindles versiju, savādāk bija grūti ar to milzu..

šovakar biju uz Neilu Gaimanu. viņš runāja par savu jauno non fiction grāmatu. kā daļa no biļetes, man pienācās signed copy of the book.
(ja kas, beidzot sapratu, kāpēc man vajadzēja vislielākā izmēra portfeli.) grāmata ir tik liela, ka ar to var kādu nogalināt. un tajā tiešām ir autogrāfs. mans pirmais autogrāfs mūžā. un, ohoho, tas ir viens no manai sirdij kārotākajiem autogrāfiem (vismaz no šobrīd dzīviem cilvēkiem). apsveru domu iegādāties kindles versiju šai grāmatai, lai fizisko grāmatu varētu nolikt goda vietā un apbrīnot.

enīvei.

Neils uznāca ar jaunāko dēlu, lai pieteiktu savu support act, kura protams bija AFP ar tēvu (uz viņu koncertu iešu piektdien, ar Marlīni). un tad Neilu "intervēja", cik nu vispār Neilu var intervēt. viņš ir īsts story teller. viņa galvā ir miljons stāstu, atmiņu, epizožu, fiction, non fiction, nu, faktiski viņa galvā ir daudz, daudz vārdu un teikumu un viņš tos lieliski prot likt kopā. "You pick this thing from life, that thing from life and that and then you put them in the order" vai kaut kā tā bija atbilde uz publikas jautājumu par to, vai viņš steal from real life.

un ziniet ko?
man jālasa vairāk, vēl vairāk Neila grāmatu.

un vilcienā sāku lasīt. un ziniet ko? pirmie darbi esot tie vieglāk lasāmie. bet es jau jūtos aizkustināta līdz... un tur ir veseli divi darbi par Prachett, nojaušu, ka būs asaras. Neils pats teica, ka viņam audio book ierakstot esot uznākušas asaras. un man negribas iet gulēt, man gribas lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt.

un paldies Amandai Fucking Palmerei, kuras grāmatas pārliecināta sāku lasīt Neilu, jo atcerējos, ka viņš šo to koprakstījis ar Pratchett. (better late than never.)

Starp citu, totāli nesaprotu to problēmu ar Win 10. Jā, ok, tur jāpiešaujas drusku, bet man vispār liekas daudz ērtāk un labāk nekā Win 8 vai Win 8.1. Savu mājas Win 7 arī gribēju apgreidot, bet nu tur sanāca parastais čiks, nekas un pats downgreidojās atpakaļ.

Un portfeli arī pasūtināju.

Uzrakstīju pāris dzejoļus par rakstīšanu. Labs vingrinājums. Drīkst gulēt tagad.