Trash panda

pēdējā laikā drusku nemierīgu dara doma, ka varētu iepingot TrakZ pēc divarpus mēnešu klusuma (abpusēja). iemesls nedarīt ir tāds, ja viņa vispār atsauktos, tad tas viss visticamāk izietu cauri jau parastajam scenārijam, es atkal beigās izbesītos un atkal būtu klusums. liekas mazliet bōring darīt to pašu.

jo nu, dzīve ciešanas, bet gribas, lai vismaz jestras.

par ko runājot, boksa treniņu atrašana joprojām neveiksmīga, bet laikam jāliek uz pauzes, jo te šas Tābora, JBJ, Eels koncis Lincā. kaut kur septembra vidū varētu sākt rakstīt visādiem treneriem.

toties aiziešana uz vēstniecību nozīmē aiziešanu arī beidzot pēc manas insurance card un tam sekojošo sēdēšanu ar laptopu āra barčikā saulītē, malkojot pivčus.

Gūglējot boksa gyms man rodas jautājums (tas pats, kas bija gūglējot jogu, ja kas): vai cilvēki, kas sporto profesionāļa uzraudzībā, nestrādā? Un: kur nestrādājošie ņem naudu sportot profesionāļa uzraudzībā?
Norm profesionāļu darbalaiki beidzas pirms mana. Way pirms.

Visu laiku pie jogas apskatiem aizmirstu piebilst, ka mana joga notiek skolā. Jā, actual kinderu spīdzinātuvē pa vakariem.
Uz nodarbību telpu jāiet cauri kafetērijai. Kafetērijā uz durvīm, kad iet tajā iekšā, ir uzlīmēta lapa ar tekstu: “no food or drink allowed”.
Nodarbību telpā ir projektors. Uz projektora ir uzlīme, ka nedrīkst pakārties uz projektora.

ceturtdienas vakara jōgas apskats sen nebija bijis for obvious reasons. šovakar atkal ir.

nu. jā. Džo mani atcerējās, pat manu vārdu. apsveicinājās, tas viss. sīkums, bet patīkami, protams.
bet jōga. nu. vispirms mēs tur tirinājām kājas pa gaisu daudz un visādi. meh. bet man blakus bija viena zaja, kura ņēma to visu nopietni, to bija jauki redzēt. centos varbūt ne sacensties, bet tomēr salīdzināt, kā mums tur iet. šis tas viņai sanāca labāk, šis tas man, bija interesanti. pēc tam sākās tāda kā staipīšanās, pōzu turēšana. nū. it's not my favourite thing. nē nu, es saprotu, ka kaut kādai šitai pozu turēšanai ir jābūt, tas viss. bet nu, šitas bija drusku bōring. pie tam, man pigeon pozā nenormāli tirpst kāja. un nu jā. nu. tās pōzas nav tik grūtas, lai pilnīgi pārņemtu manu prātu un esību. Anma, I miss you so, so much. also, man ļoti palīdzēja tā Anmas vienmēr skaitīšana līdzi. tas deva kaut kādu to sajūtu, ka 1) tu neesi viens, pamests un vientuļš, 2) tas kaut kad tomēr beigsies.

protams, atkal pietrūka čaturangas. also, bija tikai 3 downwards dogs visā pusotrā stundā.

domāju dziļu domu par proper yoga mat iegādi.

šodien biju uz jaunu jōgas nodarbību pie Džo tepat rajonā. pēc krietnas pauzes, kopš Anma beidza group classes.

nū. mēs bijām vairāk cilvēku, kādi 15? tas man nu tā vidēji patika. man apkārt bija visdažādāko ķermeņa formu cilvēki, kas savukārt likās ok. grozoties un staipoties pavēroju cilvēkus sev apkārt un ar skumjām secināju, ka ne visi cenšas. pie Anmas visi bija hārdkōrīgi un centās izdarīt visu, vislabāk, visefektīvāk (salīdzinot paši ar sevi), pie Anmas nevarēja tā ar dievu uz pusēm (haha). te bija dažas zajas, kuras, es nezinu tiešām, nu kāpēc viņas bija atnākušas un Džo kaut kā arī viņas atstāja savā nodabā. meh. bet nu, ne mana darīšana, protams, es centos ieguldīt visu savā jōgošanā, jo man patīk jōgot.

Džo pati ir ar tīri jauku balsi, tajā ir patīkami klausīties (ne tik foršu, kā Anmai, protams). viņa teica, ka katra nodarbība esot mazliet savādāka, viņa miksējot hatha un vinyasa. tad nu, šoreiz bija baigā staipīšanās. ok, man patīk staipīties.

nekad nebiju domājusi, ka kādreiz to teikšu, bet..
man konkrēti pietrūka čiturangas!

anyway. nu jā, fiziski nodarbība bija daudz lēnāka, mazāk brutāla, fiziski vienkāršāka, bet pusotru stundu. gan paguvu tomēr nogurt, gan arī tagad jūtos daudz labāk pati savā ķermenī un galvā nekā pa dienu. un arī tas, ka pēc tam var pusstundas laikā lēnā garā atsoļot mājās nevis vēl mocīties pa tūbiņu, tas arī kakbe patīkami. tikai tur vienā brīdī jākāpj pa ļ stāvām trepēm pāri sliedēm. tas bija nedaudz challenge atpakaļceļā.

secinājums, ka iešu vēl, bet ļ, ļ tomēr missoju Anmas nodarbības.

vakar ļ labi tika piesēsts barčikā ar Rāžu un īriem. tiešām kvalitatīvi iemalkojām un uzjautrinājāmies.

šorīt toties riju ripas un attapu, ka pēc pārvākšanās man būs jāapmeklē actual psihiatri atkal. nebūs šīs viltīgās sistēmas, kur es online pasūtu ripas, tad pēc pāris dienām aizeju uz aptieku savākt. nē, tur esot pašam jāiet. bet, ticiet vai nē, es runāšanu ar psihiem uzskatu par totālu waste of time. man jau pret ripām kā tādām attieksme ir kā šajā citātā: "Un tās nebeidzamās zāles, no kurām jēgas nekādas tāpat, bet bez kurām ir pizģec." bet sarunāties ar psihiem un "monitorēt progresu" liekas vēl bezjēdzīgāk. nu es neesmu normāla un nekad nebūšu. vienmēr būs gan labākas, gan arī stipri sliktākas dienas, nedēļas, mēneši un gadi. bet psihi, viņi runājas un grib dot cerības un motivācijas meklē. iesaka kaut kādas pilnīgi bezjēdzīgas lietas darīt. meklē kaut kādus risinājumus situācijām, kurās nekad neviens neko nav atrisinājis. un tā jocīgā pseidoizpratnes pilnā sejas izteiksme, kad klausās. visi tādi iejūtīgi un saprotoši. bet īstenībā tak tam cilvēkam nav un nebūs skaidrs, kas tajā manā galvā darās. un drausmīgi kaitina, kad viņi noklausās kaut ko un, mājot ar galvu, saka, ka sapratuši to un šito, kas patiesībā nemaz nav tas, ko es tur mēģināju pateikt. nē nu ok, varbūt es nemāku izteikties, bet meh, nu nahuj izlikties, ka saprot. būt trakam jau tā ir ļ nogurdinoši. un tas help, kas pieejams medicīnā, tas arī tā īsti nav nopietni uztverams. un tā nu tu, trakais, esi iesprūdis lieliskā ritenī, kurš nekur neved, bet spēku atņem tā, ka baterijas bar redzami krītas. man ir bijis daudz psihu un vienīgais viņu labums ir tās nebeidzamās ripas un viss.

šovakar atkal jāiet būs uz barčiku, jo Džemas vakars. un, kā jau es Rāžam uz atvadām teicu, tad "we can't miss that!"
rīt toties iemēģināšu jaunu jōgu.

tas ir oficiāli. Anmas jōgas grupu klases beidzas līdz ar aprīli. ļoti skumstu. ļ, ļ, ļ skumstu un bēdājos.

šodien viņa bija izlēmusi mani spīdzināt. nu tā konkrēti un tārgetēti (to be fair, es atkal biju vienīgais pacients). visādi grozīja un pushoja mani. visādi palīdzēja, padarot visu vēl grūtāku. visādi, uhti! ko tur tādu reportēt? tā kā man metas klaustrofōbija no pozām, kurā kājas ir pāri galvai, to mēs daudz nedarījām. visādas stabilitātes huiņas man sanāk jau labāk. kaut kur pa vidu man aptrūkās elpas un Anma ļāva man downwards dog pozā mazliet atelpoties. es, protams, neesmu viņai pateikusi, ka man ir astma, jo es jau nemaz nezinu, vai man ir astma (got to love healthcare professionals). kaut kur pa vidu mans tikeris teica, ka slodzīte ahujenna, bet es tikai turpināju elpot. lēkāšana uz un no čaturangām sanāk daudz dabiskāk, why didn't I do it earlier? svecīte bija tā jocīgi, bet notiurēju. wheel es joprojām pati nevaru izdarīt. rokās par maz spēka. laivā noturējos daudz labāk nekā parasti, par spīti visam. uz galvas kakbe nostājos, bet vienā brīdī pazaudēju balansu un tā arī neatguvos. bet nu, kā Anma teica, tad vismaz es tagad varu pastāvēt uz galvas.

pēc nodarbības Anma man jautāja, vai man ir augsts sāpju slieksnis. manā galvā bija divas domas vienlaicīgi: 1) "I don't feel pain when I'm having fun", 2) es visu laiku pa dzīvi činkstu, ka man atkal kaut kas sāp. Anma tikmēr paguva turpināt domu, ka daudziem viņa tur knapi pieskaroties un viņi kliedzot, vai tad es nejūtot sāpes? nu, es teicu, ka jūtu, bet ne jau tā, lai kliegtu. man liekas, ka viens no iemesliem, kāpēc es to visu varu izturēt tik mierīgi, ir, jo tas ir jāiztur tikai uz brīdi. un pēc tam ir tik kolosāla sajūta.

lieliskākais veids kā nedomāt huiņu - jogot.

bet ko lai es daru, kad Anmas grupu nodarbības beigsies? es nevaru vienkārši atsākt mājās jōgot, jo man trūkst disciplīnas un trūkst tās guidance. bet tādas labas jōgas nodarbības nav nemaz tik viegli sameklēt man izbraukājamā attālumā. pie tam, tādas, kurām var nobukot nodarbības, nevis sēdēt ar pirkstu uz pogas un gaidīt, cikos palaidīs dzīvajā un tad cerēt, ka paspēs nobukot. nē nu, gūgle, gūgle un gūgle laikam būs mans labākais draugs. vienkārši savā dienasgrāmatiņā tomēr gribējās pačinkstēt.

vakar tā nojōgojos, ka uhti! Anma prasīja, vai atkal gribu aštangu, mirkli aizdomājos, jo būtu interesanti padarīt kaut kādu vinyasa, bet tad sapratu, ka pie aštangas vismaz kaut kāds šitas te, progresa monitōrings sanāk. tad nu, ņēmām cauri. visu ko lika darīt grūtāk un trakāk. un bija tik labi. tiešām, tik labi. also, beidzot izdevās pašai noturēt headstand uz mirkli. bet, fuck, tie pirksti tā slīd vaļā.

Anmas klases šajā gadā pārsvarā ir ar mani vienu. pagājušajā gadā bija jau nolasījušies vairāki regulars, tur tas franču pāris un vēl pāris sievietes. it kā bijām jau proper grupa. bet šogad visi kaut kur paklīduši un nav saņēmušies. Anma teica, ka nezina, cik ilgi turpinās šīs "grupu" nodarbības. lieki piebilst, bet ļoti noskumu.

sen nav bijis Anmas jōgas apskats, ja. to arī labosim. jo nu, tur sanāca, ka es biju prom, tad Anma bija prom, tad sniegs mani iesprūdināja, tad Anma apslima. bet šovakar beidzot!

biju vienīgais pacients *daudznozīmīgi paskatās apkārt*.
pirmie downwards dog bija biš stīvi un sāpīgi. visādas stabilitātes pozas bija pilnīgs fail. bet nu. uh. savācos. visu ko tomēr izdarīju. visādi tā un šitā.
brīdī dialogs:
Anma: piedod, ka es tik daudz nedaru, man sāp visi muskuļi (red. piez. - no slimošanas)
kaķ (trīcot tur kāju gaisā): man rīt.

nu un. tā arī bija. ar trīcēšanu, ar mind distraction techniques, ar milzu piepūli. bet izdarīju aštangu. otrā pusē čaturangu downwards dog normāli nolikās papēži pie zemes. lai gan tiltiņā viss bija traki. svecīte nestabila, bet noturēju. kopumā Anma teica, ka labi esot sanācis, ņemot vērā pārtraukumu. uz galvas nestāvēju, jo tajā brīdī biju tā nodzinusi sevi, ka nevarēju pat normāli pateikt, ka man tam vairs nav spēka.

un tagad jāgaida līdz nākamajai nedēļai.
kā jau katru nedēļu, apņemos, ka šoreiz pa vidam pajogošu mājās. redzēs.

un pēcjōgas alus garšo tik daudz labāk. vienā brīdī tur turēju pōzu un pie sevis domāju par to, cik ļ man šī visa bija pietrūcis, cik labi ir atkal jōgot.

šodien bija jābrauc uz South London (*gasp*). darbā lielais planning session off site with catering. es jau činkstēju Priekšniekam, ka man tur būs bōrings. un bija arī. nē nu, mēs ar Stīviju to aizpildījām ar sarunām par kaķkopību un kaķu fotkām. (Stīvijs mēnesi atpakaļ ieviesa divus kaķēnus mājās.)
nē nu, sākās viss ar runām. jūs negribat zināt, cik tieši bōring bija tas. pēc tam tur tralalā. tad tur devi kaut ko ņēmās, mēs (Env team) sēdējām ārpus aktīvās telpas un nodarbojāmies largely ar huiņu. nē nu, kaut kādus darbus es tur apdarīju. bet neko impressive.
šī visa sakarā šodien pateicu skaļi mutiski vairāk vārdu nekā pa visu pagājušo nedēļu kopā. pēc tam visi gāja uz free beers, bet es gāju izstaigāties ar ausīm, izstaigājos uz Anmas jōgu.

Anmai atzinos, ka roka sačakarēta. čaturangas vietā man piesprieda plank. OMG. anyway. nojōgojos līdz nezin kam. visādas pozas sanāca daudz labāk. visu ko tā un šitā izdarīju. [spoler alert] Anma mani paslavēja beigās [/spoiler alert]. nu jā. tā un šitā izlocījos un vēl nezin ko. šur tur Anma palīdzēja, bet vispār.. uhti. konkrēts uhti. wheel netaisīju, jo roka neizturētu. headstand gan nesanāca īsti, jo pietrūka spēka noturēties taisni. toties svecītes un visas tās kājas pāri galvai, tas gan bija veiksmīgi. tagad jūtos ļ apm ņurd.

ak jā. RL atsūtīja dažas fotkas. IG un FB var aplūkot kā izskatās sākums 2017. gada normālākajai dienai.

kāāā Anma mani šodien nodzenāja. tā kā biju vienīgais pacients, tad bija īsta aštanga. jo es esmu aštangas fans.
mums bija lielisks ritms. pamanīju, ka arvien mazāk skatos uz Anmu, kā viņa dara, bet jau pēc instrukcijām zinu, kas jādara. bieži vien jau sāku darīt vienlaicīgi ar izteikto instrukciju. vienā brīdī viņa teica, ka esot gribējusi pēc iespējas vairāk pozu iespiest tajā mums atvēlētajā stundā, tāpēc tik vēlu pārgājām uz visiem time. headstandam nepalika laiks vispār. bet nu. varbūt tā arī labāk, jo man beigās spēka nebija nemaz. viss ķermenis tāds drusku vārīgs un nodzinies. sirsniņa. ļoti iztīrīja prātu no tās pārņemšanās ar darbiem, kas mani ir nomocīijusi pēdējās 2 nedēļas. joprojām kā jau parasti nolemju, ka pajogošu pa mājām savā nodabā pa nedēļu pa vidu starp nodarbībām. bet man kaut kā ar to neiet. un ļoti, ļoti gribas tās rokas kaut kā uzkačāt. tas riktīgi mani tur atpakaļ.

tāds ikdienas iepriekšējā vakara daidžests.

vakar nostrādājos zili zaļa līdz riebim. beigās aizgāju uz barčiku. a tur atkal Kornels. viss tāds nogarlaikojies, jo trešdienās vienmēr barčikā maz cilvēku. pačatojām par visādām lietām. apmainījāmies ar visādiem tips and tricks sakarā ar moving. jā, šis vispār vākšoties nahuj atpakaļ uz savu Rumāniju, jo fuck this shit. atkopšoties Rumānijā, uzņemšot saules D vitamīnu un tad moš uz Vāciju ta. kaut kā aizrunājāmies tā, ka atkal sākās visādi joki un kas tik ne. citiem barčika apmeklētājiem nācās nākt uz mūsu stūri pēc saviem dzērieniem beigās.
atnāca kaut kādi sveši. padzērās. tad sagribēja šito te, nu, sambuca dzert. Kornels tāds hobana! a mums ir rekur banānu, āboļu un ķiršu sambucas! pacienti uzreiz impressed. iedzēra gan ķiršu, gan āboļu. Kornels atnāk pie mana stūra un tāds čukst: tās pudeles nav tikušas aiztiktas visu laiku, ko es te strādāju, tātad 3 gadus. :D

jestri, vienvārdsakot.

bet šodien toties visiem tur darbos nelaimītes. nelaimītes nelaimīšu galā. spējam tik visi plātīt rokas un nopūsties. tas jau sāk kaut kādu aerobiku atgādināt.

toties vakarā Anmas jōga!

kāds bija mans gads? garš. iespaidīgs. I laughed, I cried (well, I wanted to), it changed my life.

esmu milzu pateicīga saviem draugiem par visām tām lieliskajām ceļo-ballītēm. you know who you all are. tas viss tiešām bija episki. muzikālā ziņā arī gads bija varens, visādi koncerti, albumu atklāšanas un vienkārši daudz laba klausāmā iepazīts. romantiskā ziņā gads bija vispārīgi fail, nu tur Marlīne, TrakZ epika, pāris randiņi ar randomām sievietēm. bet vismaz beidzot atzinos sev, ka attiecības nav tas, ko vēlos no dzīves. pa lielam nejaukā kārtā pateicoties kāreiz TrakZ, kuru es tik ļ nevēlējos sāpināt. arī medicīniskā jomā gads ir bijis diez gan savdabīgs, jo nu.. ir vairāk medikamentu, tiku pie inhalatora, jaunas neatrisinātas problēmas, kuras neviens anyway nevar izskaidrot. drusku esmu pavilkusies uz zobārsti, būtu viņa tikai jaunāka :D sāku nodarboties ar jōgu. sākumā pa mājām, tad pie Anmas. liekas, ka arī tas ir sācis mainīt manu dzīvi. personīgā jomā vispār bijušas dažādas izaugsmes, bet arī daudz visādu bubbliness type skillu zaudējuma. pēdējais btw kāreiz nācis pašai ļ par labu. draugu ziņā, atsvešinājos no daudziem cilvēkiem, kuri mani mocīja, bet ieguvu dažus jaunus draugus, kuri iejūsmo. asinsradnieku ziņā, tie daži, ar kuriem turpinu uzturēt kontaktu, arvien vairāk rada vēlmi arī no viņiem atsvešināties. jo nu. eh. AA toties trollē ar to savu gribēšanu braukt ciemos jau krietnu brīdi. arī no viņa vēlos atsvešināties. pareizāk sakot, vēlos turpināt būt ar viņu svešiniekos, nevis pēkšņi satuvināties pēc visa mana mūža būšanas svešiem. also, iegādājos savu trešo aifōnu un sačakarēju austiņu vadu. vēl ar milzu mokām iegādājos jaunu personīgo laptopu, lai pēc dažām dienām tiktu pie darba laptopa un sāktu strādāt no mājām full time.

šis bija tik ļ tāds spilgts gads, kurā notika gandrīz viss, kas varēja. izņemot to, kas nenotika. un tagad es skatos uz turpmākajiem daudziem mēnešiem kā sagatavošanos uzsākt kaut ko jaunu relatīvi drīz in the grand scheme of things. un tas jaunais būtu tikai sākums vēl lielākai idejai par kaķ. faktiski sākums jau ir sācies, ja tā padomā.

kā Tvarja nesen man skaipdzertiņā teica: tu izskaties daudz jaukāka nekā esi. tāds ir arī šis ieraksts.

šovakar bija sezonas finale Anmas jōgā. visu dienu man maniakāli sāpēja celis, bet pret vakaru pierima un aizgāju pavingrot.

biju vienīgais pacients. ne tikai Anmai bija mazapmeklētība, bet arī grupai pirms mums, kura parasti ir pilna, bija tikai divas pacientes. baletdejotājas blakus kambarī gan bija dahuja.
anyway.
cenšos arvien vairāk piedomāt pozās. tagad, kad primary focus nav prosta noturēties, bet var piedomāt plecus neraut uz augšu, kā mana roka, kur ir celis un tas viss. jūtos daudz komfortablāk darot lietas. jūtos fleksiblāka. joprojām ļodzos, jo kōre nav tik stipra. uz vienas kājas stāvēt ir grūti. vēl visādi sīkumi. bet nu, izliku sevi visu, jo ļ vajadzēja. kādā brīdī gandrīz vilka uz ģībienu, bet savācos un izturēju, jo ņehuj. un vienā brīdī gribējās prosta padoties aiz noguruma, bet atkal savācos un izturēju. visādas saāķēšanās pozas sanāk vieglāk. tikai tiltiņš joprojām pamatīgi klibo dēļ vārgām rokām. Anma dabūja palīdzēt, bet toties izdarīju. pārlikt kājas pāri galvai tā, ka pirksti skaras pie zemes - man visu laiku no tā bija bail. bet šodien savācos un izdarīju proper. svecīte daudz stabilāka. headstand arī diez gan labāk padodas, bet joprojām vajag palīdzību nostāties. uff. Anma atkal teica, ka labi, ka es neaizgāju uz beginners kaut kādām nodarbībām. viņa redzot progresu. un man tāds aww blush.

bet nu. Anmas jōgas pārtraukums līdz 18. jan. kā noturēties kaut kādā formā? kaut kā jācenšas kaut ko mājās padarīt tomēr. jo vajag. jo nu. fuck me, cik tas ir neaprakstāmi lieliski, kad kaut kas beidzot sāk sanākt.

man liekas, ka tā trauku mazgāšana ir kļuvusi par šito "iziet uzpīpēt" aizstājēju. protams, sanāk retāk, bet toties pamatīgāk. kad viss izbesī, nokāpju uz virtuvi un pamazgāju traukus.
tagad varētu vai nu nomazgāt pannu, vai pajogot. gribas tikai sākt dzert.