Šorīt ir tas rīts, kad jāklausās Dougans.

Vakar pirms gulētiešanas paskatījos uz šokolādēm, kuras neoplasm bija gādīgi sarūpējusi (vēlreiz paldies!) kā līdzņemamo paciņu, apēdu vienu un... piekārtoju istabu. Saliku somas un čemodānus tur, kur tiem jābūt, un visādas citas lietas. Kad beidzot tiku gultā, atlika tikai nopūsties, jo atkal vairs nebija "laicīgi". Šorīt atkal attiecīgi arī pamodos tad, kad jāiet no mājas ārā, lai nokavētu tikai drusku. Tāda nedēļa laikam. Toties pirmdien brīvs because fuck the system.

Par rakstīšanu jāsaka, ka neļaušana sev sasapņoties par lietām dzīvē ir mazliet paralizējusi manu fantāzijas lidojumu arī visā pārējā. Tad nu uzrakstītais nav tik, ē, poētisks (ghh). Jāizdomā kaut kas ar to tak. Jo jābeidz rakstīt dzejoļus, kuri man pašai besī. Bet atsākt dzīvot savā fantāziju pasaulē arī šķiet kaitīga doma.

Tāds, lūk, rīts.