Visa maksāšana par digitālo televīziju ir reducējusies līdz raidījumam "Food Factory", jo nav seriālu ko skatīties. (Mozart in the Jungle, The Fall, The Following... bōōōōring waste of time.) Tur rāda un stāsta, kā daži onkuļi un tantes iemanās saražot tik un tik miljonus kūciņu, cepumiņu, konfekšu un pudeļu alus gadā, un saliekot to visu kaudzē, rindā, vai salejot vienā traukā, var uzkāpt līdz mēnesim, aptinot piecus Amurikas štatus piecas reizes, un piedzirdīt trīs Aleksandra lielā armijas. Un visas tās mašīnas ir tik krutas, ka vēl arī katru konfekti un cepumiņu iemanās iepakot individuālā apvalciņā. Redz, pirms mašīnas iegādes tantes un onkuļi cēlās četros no rīta, lai izceptos mandeļu mīklas kukulīšus sagrieztu šķēlītēs, un mērktu šokolādē. A tagad - hujkakš, un 500 štukas cepumiņu katru dienu sagriež un šokolādē iemērc mašīna, un onkuļi un tantes pārstumj tikai ratiņus.

Un tu skaties uz tiem milzonīgajiem cipariem, un domā - tur takš pietiek ar piecām fabrīkām, lai ar cepumiņiem apgādātu visu Amuriku. Ko dara visa pārējā Amurika? A visa pārējā Amurika taisa Feisbūkus, Holivudas filmas un izpilda veca Maikla Džeksona dziesmas uz madalīna, kas tēsts no kāda Ņujorkas parka soliņa vecajiem dēļiem. Nu, vai, vismaz, spēlē grandžu. Vienvārdsakot, ja cepumiņu var saražot divreiz lētāk, viņu noteikti vajag saražot divreiz lētāk, jo tas ir tik nenormāli kruta. Nu, kruta tas, protams, ir tik tālu, kamēr divreiz lētāks cepumiņš nozīmē to, ka tev paliek nauda pāri kaut kam citam, nevis ir iemesls nopirkt un apēst divus mandeļu cepumiņus ar šokolādi.