Vēl viena no tām lietām, kuras es nevaru saprast. Vairākās dimensijās. Kā vispār ir iespējams tā dzīvot? Kurā smadzeņu stūri spēj rasties ideja kādu nogalināt, dies pasarg, vēl arī aizstāvot kaut kādu nebūt svētumu? Un kā, nu kā visām un katrai dievgosniņai atsevišķi var ienākt prātā ideja, ka baznīca un organizētā reliģija ir tā vieta, kur meklēt jēgu, gaišumu un mīlestību, kad apkārt ir tik daudz piemēru tam, ka tā ir normāla prakse sacepties, aizskārties, dusmoties un pat viens otru sist nost, jo, redz, tu visuma valdnieku un radītāju sauc citā vārdā nekā citi, un apliecini savu ticību, cieņu un mīlestību pret viņu veicot citādas darbības nekā citi?
Bļeģ, es nākamajā pieturā gribu izkāpt, jo šis sabiedriskais transports brauc ne tanī virzienā, kurā es vēlos nokļūt.
http://youtu.be/d8jKyQLrR3w