Citās ziņās, ja būtu jāemigrē, es gribētu uz Kanādu. Valsts, par kuru atceras tikai hokeja pasaules čempionāta laikā, un citējot South Park. Viss pārējais ir mistērija.

Mūzika viņiem ir jocīga. Piemēram, Selīna. Nu, paņemam kādu amerikāņu puņķainu gabalu - tētis, pametis, vai dzērājs, dzīve treilerī, vai mazgājot traukus, un sapnis par pokarjeru. Selina... nu, dzied, un dzied. Viņai vajag slavu un nadu? Priekš kam? Brajans Adams? Ēē... Kanādas Bons Džovijs... takā ne gluži? Rokeris Kaža? Ne tik tizls? Nē, takā muzikāli viss ok, bet ne gluži arī skaidrs - priekša kam? Lūk, Stings, jā - metini kuģus līdz savai kapa malai, vai kļūsti par zvaigzni. Pat metāls kanādiešiem ir tāds... nu ir divas lielas plūsmas, amerikāņu un eiropiešu... un tad tur kaut kur ir Kanāda, kas, šķiet, Bahu ir pārklausījusies. Nu, visādus hipsterus kā Mother Mother, vai AU4 es pat neapspriedīšu.

Kas vēl ir zināms par Kanādu? Tur likumsargi staigā sarkanās uniformās ar haskijiem pie sāniem. Bebri ar grizlijlāčiem ēd pankūkas ar kļavas sīrupu. Vīri ar kuplām ūsām un rūtainos flaneļa kreklos cērt kokus, un pludina lejā pa upēm un Ameriku. Viņiem ir astranauts/kosmonauts, kam patīk dziedāt Bovija dziesmas. Kaut kāda jocīga iemesla pēc viņiem padodas ziemas sporta veidi. Vienvārdsakot, ja Alāhs iedos ISIS burvju nūjiņu, kas iznīcina visus neticīgos kapitālistus, viņi drīzāk atcerēsies par Norvēģiju, kā par Kanādu.

Un, tai pat laikā, viņi ņem un uzvelk "veļikuju ģeržavu" kā mazus ežus.