Jā, īsti neizsekoju cepienam par naudu, tik vien piefiksēju, ka viena no pirmajām nabadzības pazīmēm ir zināt cik maksā lietas. Un te nu es skaidri apzinos, ka esmu nabags. Es zinu, cik maksā alus, cik maksā skapis, kuru esmu gatavs arī nopirkt, cik maksā televizors, mugursoma, vinila plates. Zinu, par cik Rīgā var normāli paēst, un kad sākas dārgi. Aptveni zinu, cik man maksās auto remonts. Zinu īres cenas Rīgā. Un, es nemēģinu tagad ņirgāties. Protams, es nezinu, cik maksā litrs piena, vai kilograms cīsiņu, arī tādēļ, ka tādas lietas nelietoju. Un, pasarg dies, mani no tiem laikiem, kad veikalā bija jāskaita, cik naudiņas tu esi ielicis groziņā. Never again! Bet savus pirkumus pārdomāju, ilgi izvēlos, izvēlos laiku, kad mantu pirkt. Es nevaru šobrīd tā vienkārši ieiet veikalā, un nopirkt aifōnu, jo vecais telefons ir piebesījis, vai televizoru, jo ir beigusies Game of Thrones jaunākā sezona. Tātad, kamēr tas tā ir, es esmu nabags, un varu vien atļauties spontāni nopirkt vinila plati, vai sporta ekipējumu, kad pēkšņi savajagās. Jeb, kā saka briti - es neesmu tik bagāts, lai pirktu lētas kurpes.