Wooooooow! https://letterboxd.com/film/past-lives/

Es tā arī neaizgāju uz Openhaimeru, jo bija gana daudz viedokļu, kas apstiprināja manas bažas, ka tā ir plakana filma. Bet, god damn, filma ar nosaukumu "Napoleons" varētu būt vienīgi par kūku. Es saprastu, ja būtu tādas filmas kā "Maskava liesmās", vai "Bēgot no Elbas", vai "Asiņainā jūra", vai jebkas cits niansētāks par vispārīgu "Napoleons". Ok, Fēnikss ir tēlojis arī galveno varoni tādā labi nosauktā filmā kā "Joker", bet es kaut kā neticu, ka šis būs kaut kāds svaigs skatījums uz origin story par vēsturisku personāžu, par kura eksistenci zina teju katrs pirmklasnieks. Bet dodiet ziņu, ja man nav taisnība.

Riga IFF nedēļa parāda to, cik mans darbs ir emocionāli tukšs. Vismaz man, kas nenodarbojas ar politiku, neiet uz ofisu, vai necep bulciņas cilvēkiem. Dienas sākas ar kafiju un kādu idiotisku sapulci, vai brokastīm, un krāmēšanos treniņam. Tad pa dienu ir jāaiziet kaut kur paēst, īpaši jau single parrent režīmā, lai suns varētu dabūt mazu pastaidziņu. Citos apstākļos es aktīvi krātu Wolt maisiņus. Tad kaut kur vēlākā pēcpusdienā ir otra kafija, un garantētais lūziens pirms kādiem sešiem. Un tad jau skaties, ir jādodas uz kādu filmu. Ko nozīmē - ir jādodas? Man patīk saturīgas filmas. Izklaidei man pietiek ar Džonu Oliveru un citu informatīvu YouTube saturu.

Ir gana daudz filmu, kuras ir diezgan grūti redzēt citādāk, un ārpus festivāla at best ir kino Bize, jo arī Splendids nemaz tik bieži piedāvā kaut ko alternatīvu Foruma repertuāram. Un man jāsaka, ka es labprātāk dodos uz "popkorna namu", ja man ir jāizvēlas starp Splendidu un Forumu. Ok, Splendida mazā zāle ir drusku cits stāsts.

Lai vai kā, ceturtdiena jau drusku sāk spiest pie zemes, un šodien es skatīšos kaut ko onlainā. Lai gan atkal, ja onlainā rādītu absolūti visas filmas, es pat varbūt netiktu līdz fiziskam kinoteātrim. Iet iedzert vīnu pēc filmas, protams, ir kārdinoša opcija, bet šobrīd visas kārtis ir sakritušas tā, ka teju reālākā kompānija būtu jaunā kultūras ministre, un nedomāju, ka viņai šobrīd ir laiks šim visam. Nu, labi, ja es iespringtu, gan jau vēl kādu izvilktu no mājas. Visdrīzāk es pats nemaz negribu iespringt.

Vakar pa ilgiem laikiem viss sakrita tā, ka varēja noskatīties vienu filmu, un izvēle krita par labu oskarotajai dokumentālajai filmai par Navaļniju. Pirmā daļa šķita ļoti viduvēja. Bet tad sekoja filmas noslēdzošā daļa, un jā - tas beidzot bija kino. Bet iedot oskaru tāpat bija politiski motivēts lēmums.

Runājot par pretenciozu kino. Ja tu nepaņem līdzi filmu, ko tu gribēji noskatīties, un Netfliksa tev, protams, nav, beidzot tu sāc izmantot Mubi.

Varētu šodien aiziet uz Talk to Me, bet es nevaru saprast, vai visi nav noguruši no A24 šausmenēm tik ļoti, ka pašmērķīga baidīšanās nav kļuvusi par jauno trendu. Apmēram kā mūzika kasetēs.

P.S. Ir vēl šodien, protams, "pasaulē briesmīgākā filma" - Dejotāja Tumsā. Not sure. Varbūt beigās tomēr būs mājās jāskatās pretenciozs ķīniešu kino. Ā, un vēl esmu dzirdējis, ka Fon Trīrs ir sācis tupīt vēl vairāk kā Melanholijas preses konferencēs, un viņu vajadzētu kancelēt kā Hermani.

Ooooooookei! Džilis filmē filmu pēc Karīnas Račko romāna motīviem. Nezinu gan, vai vakardienas filmēšanai uz Lienes ielas ar to ir kāds sakars.

Oh, god! Es nezināju, ka Creed ir Rokija filmu turpinājums.

Es negaidīju šedevru, bet bija galīgi vāji. Maksimums ko tur varēja izspiest ir tas, ka nevajag padoties. Jautājumi par varoņu rīcību motīviem tur nevienu īpaši neapgrūtināja. Varētu nepiesieties, piemēram, līdzekļiem, kas tika izmantoti mērķu sasniegšanai, bet tad tiem vismaz vajadzēja kalpot brīnišķīgajam stāstam. Stāsta diemžēl tur nebija. Pat ja tā bija filma bērniem, tā sniedza galīgi nepareizu vēstījumu. I mean, mēs nekļūstam īpaši labāki, pārvarot īpaši lielus sarežģījumus, vai pušojot sevi pāri savām spējām. Protams, ir svarīgi piespiest sevi konsekventi atkārtot tās pašas garlaicīgās lietas atkal un atkal, lai piedzīvotu progresu, bet tas nav tas pats, kas sakostiem zobiem spiest sevi pāri limitiem. Es pieņemu, ka šo filmu netaisīja Holivudas Elbakjani, un viņi kaut ko saprot no tā, kā strādā dzīve.

Man gan vietām patika operatora darbs, kas mācēja uzburt atmosfēru un klātbūtnes sajūtu. Bija tur viena Karaļa Lauvas epizode, bet caurmērā uz šādām tādām vizuālām pogām filma mācēja uzspiest. Un vēl bija kruta, ka tur bija Tony Bellew, un tie nebija tikai aktieri, kas tēlo bokserus. Lai gan Bellew varonis nebija pārāk komplicēts, un iespējams viņš vienkārši filmā bija viņš pats, bet varēja noticēt. Viss tas bravūrības šovs, ko var skatīties arī pirms īstiem boksa mačiem.

Kāpēc es šo visu skatos. Laikam es gaidu to vienu filmu par boksu, kas nesagādās vilšanos. Tā nebija arī "Million Dollar Baby" (paldies tev google, ka man bija jāieraksta "women", lai atcerētos filmas nosaukumu), tā nebija arī Southpaw, lai gan Southpaw nebija nemaz tik slikta.

Šodien Bizē vēl var paspēt uz trešo un pēdējo The Holy Mountain seansu. Es neatceros precīzi, kad es redzēju to pirmo reizi, bet visas tās mistiskās pieredzes šoreiz man likās saprotamākas. Es vienlaicīgi varu par to pasmīnēt, un arī saprast, kāpēc cilvēki tās meklē.

Cita starpā es aizdomājos par to, kāpēc cilvēkus saista viss jocīgais. Es varu derēt, ka ļoti liela daļa gāja uz šo kā uz jocīgu filmu. Es pats arī negāju meklēt kaut kādas dzīves atziņas, vai baudīt lielu mākslu. No vienas puses cilvēkus saista viss pazīstamais, jo tā ir drošība. Neliela novirze no "normas", un tiks trigerēti visi ksenofobijas atzari, kādus tik var iedomāties. No otras ir ļoti liela vilkme pa durvju spraugu apskatīties uz "tiem tur jocīgajiem" - popzvaignes, Eirovīzija, dzeltenā prese, you name it. Un es šo visu nedomāju norakstīt uz garlaicību. Es domāju, ka vilkme uz novelty ir daļa no human condition. Nez vai citā sugām arī tā ir? Katrā ziņā es skaidri zinu, kāda būtu suņa pirmā reakcija, ieraugot kaut ko nesaprotamu un jocīgu. Bet varbūt tas ir spektrs, tāpat kā daudz kas cits - ekstrāma pieturēšanās tikai pie pazīstamā, kas ir iemesls tam, kāpēc cilvēki izvēlēties ciest tajos pašos veidos, un ekstrēma vēlme meklēt kaut ko aizraujošu un nebijušu. Un lielākā daļa atrodas spektram kaut kur pa vidu. Un varbūt pat dažādās dzīves jomās cilvēki atrodas spektra dažādos galos.

Lasīju komentāru, ka pirms Barbarian skatīšanās nevajadzētu neko zināt par šo filmu, un kaut kādā ziņā varu piekrist. Tai pat laikā man netraucēja, ka es šo to palasīju pirms tam. Es esmu redzējis daudz šausmu filmas savā mūžā jau no šešu gadu vecuma, tāpēc parasti mani neķer filmu viedotāju mēģinājumi sasniegt manus primitīvākos instinktus. Bet šis bija smart, I give you that.