Sāku lasīt Dieva Suņa recenziju, kas principā apstiprināja manas aizdomas par to filmu. Cik nu korekti ir atsaukties uz recenziju, kuru es neizlasīju līdz galam, bet man drusku apnika lasīt detalizētus aprakstus par ekrānā redzamo. Lauris reiz bija atnācis teikt ievadvārdus pirms The Holy Mountain seansa, un man nav ne mazāko šaubu, ka viņš gribētu uztaisīt savu The Holy Mountain. Nezinu, vai Dieva Suns viņu ir tuvinājis šim mērķim. Katrā ziņā provokācija ir izdevusies, un es arī noteikti uz to pavilkšos, kad beigsies Riga IFF. Neatkarīgi no citām filmas kvalitātēm, provokācija ir labi, mums vēl pagaidām vajag provokāciju. Nez vai latviešu kino repertuārā ir līdzvērtīgs piedāvājums pēc visa ciešanu un varoņu kino piedāvājuma, ko mēs esam saražojuši. Tas ir mazliet līdzīgi kā ar Brekti. Es netiktu, ka es esmu liels Brektes mākslas cienītājs un patērētājs, un viņa parādīšanos tirdziņos es galvenokārt uztveru kā performanci, nevis reālu mēģinājumu pārdot piķī mērcētu kaķi par milzīgu naudu. Taču reālā māksla sākas, kad kāds konservs sāk mēģināt ierobežot Brektes aktivitātes.

Starp citu, Shogun tomātos ir 99%. No tādiem augstumiem vienmēr ir grūti nokāpt lejā. Bet šīs desmit sērijas pagāja ļoti ātri.

Pagaidām Black Mirror septītā sezona ļoti labi turas kopā. Atmiņā ir iesēdies apraksts, ka Sci-Fi no fantāzijas atšķiras ar to, ka pirmais operē teorētiski iespējamos fizikas likumos, un man šķita, ka trešā sērija atbilst šim priekšstatam par Sci-Fi. Šī sērija mazliet atgādināja vienu tēmu, kas atkārtojas Rick and Morty, un vēl kādu filmu, kas iespējams varētu būt pat cita Black Mirror epizode, bet tādā dziļākā nozīmē atgādināja to, ko es secināju pirms kāda laika – tas, kā mēs jūtamies par citiem cilvēkiem, primāri rodas mūsos pašos. Visspilgtāk tas, protams, attiecas uz cilvēkiem, ko mēs tikai sākam iepazīt. Vēlāk, kad mēs cilvēku pazīstam jau stipri labāk, var izrādīties, ka mums tas cilvēks nemaz tik ļoti nepatīk. Viņā, protams, mājot tās lietas, kas ir piesaistījušas mūsu uzmanību, bet mums galvenokārt paliek tās emociju atmiņas, kuras mēs turpinām glabāt. Kādam tas var šķist pārāk ciniski, kādam atbrīvojoši, bet cilvēki šo tēmu apspēlē jau kādu laiku, ar katru iterāciju tuvojoties arvien tehniskākiem šīs parādības aprakstiem.

Varētu jautāt, kāpēc pie mums joprojām notiek Baltijas Pērle, bet tik pat labi varētu jautāt, kāpēc tiek būvēts Waterfront, vai kāpēc nedēļas nogalēs ap Dailes teātri ir pārparkotas visas legālās un nelegālās apstāšanās vietas. Katrā ziņā Splendids uz nedēļu ir aizbliezts ar lielisku saturu.

Shogun ir diezgan ok seriāls. Citos apstākļos es tā nedarītu, bet šinī vīkendā jau puse sezonas ir noskatīta. Kaut kādā ziņā varētu salīdzināt ar The Borgias. Savukārt Džeisona Momoa plikais dibens līdzīga žanra seriālā neatsver to, ka es nespēju izsekot jau pirmajai sērijai, lai gan par to viedokļi dalās. Shogun vismaz titri nav jālasa visu laiku, un brīžiem nespēja noorientēties dialogos pat iederas stāstā.

Vēl šinī vīkendā noskatījos arī visu izslavēto Sinners. Pasaulē noteikti eksistē arī labāki stāsti, lai gan arī šis bija gana konceptuāli aizraujošs, tas darbs, kas tika ieguldīts bildē un skaņā, kopumā atstāja ļoti labu iespaidu. Katrs filmas milimetrs un katra ģitāras stīgas skaņa.

Vakar MUBI noskatījos filmu par Čīles marksistiem.

https://letterboxd.com/film/socialist-realism/

Šī bija ļoti jocīga filma dažādu iemeslu dēļ, ko gan varēja sagaidīt jau no tās pieteikuma, bet neskatoties uz to, ļoti insaitful. Noteikti raisīja dažas pārdomas par utopijām. Šis viss gan ir tikai tāda prāta vingrināšana, un spektrā starp ikdienas rutīnu un galaktiku bojāeju manā dzīvē tas absolūti neko nemaina.

Wow! Black Mirror jaunākā sezona sākās tik episki, ka es pat apraudājos, un galīgi ne aiz aizkustinājuma.

Es biju palaidis garām, ka Kino Bizi var atbalstīt arī attālināti, un ka tā nav pārāk jauna fīča. Lai gan man patīk arī viņu šīs vasaras randiņa piedāvājums divatā, es tomēr neesmu randiņa materiāls. Bet nu jau vakaros ir gana tumšs, lai skatītos filmas arī mājās, tāpēc beidzot varēja noskatīties "Portrait of a Lady on Fire", kurai visi bez izņēmuma ir salikuši tik daudz zvaigžņu.

Labi, ka šoreiz es nebiju lasījis recenzijas, tāpēc bija iespēja gūt apstiprinājumu tam, ka filma mani tiešām nes tur, kur man šķita, ka tā mani nes. Šis fakts man gan liek domāt, ka filma ir gana laikmetīga, neskatoties uz stāsta ievietošanu abstraktā 18. gadsimtā. Tur gan ir zināma loģika. Līdzīgi kā Andor, tu izvēlies ievietot stāstu kādā konkrētā vidē, un tas tev atņem vajadzību paskaidrot katru stāsta detaļu. Bet var gadīties arī tā, ka es, un varbūt mēs visi kolektīvi, pārāk maz zinām par 18. gadsimtu, un stāsts ir būvēts uz vēsturiskiem faktiem. Es gan atļaušos uzskatīt, ka paduses aina gan ir eifēmisms - tāds kā risinājums tam, ko drīkst vai nedrīkst rādīt uz kino ekrāna. Bet arī citi vizuāli risinājumi šķita ļoti apzināti, un sasaucās ar pašu stāstu. Šis ir mans neveiklais mēģinājums izvairīties atstāstīt sižetu. Man gan visvairāk patika face acting. Mūsu pērtiķu smadzenes ļoti viegli pavelkās uz sejas izteiksmēm, no kurām smaids varētu būt visatbruņojošākā, bet arī visas citas emocijas, ko trigerē citu cilvēku sejas vērošana.

Bet kopumā šī būs vēl viena filma, kuru es nespēšu novērtēt ar zvaigznēm. Ir pārāk liels peer pressure likt visaugstākos vērtējumus, un ir diezgan grūti izkāpt ārā no tā ietekmes, bet kaut kur dziļumā mājo sajūta, ka šī nav graujoši labāka filma par citām, kuras es iespējams neesmu novērtējis ākārtīgi labi. Vai arī negribās, lai tas kļūtu par woke tax. Es noteikti ieteiktu to cilvēkiem, kuriem patīk testēt savu empātiju ar cilvēcīgiem stāstiem no jaunām perspektīvām, bet dziļu filozofisku komceptu vai asu sižeta pavērsienu te nav.

Neesmu drošs, kas notiek ar LV Netflix, bet izrādās jau ir izlaista visa Rick and Morty astotā sezona.