Shogun ir diezgan ok seriāls. Citos apstākļos es tā nedarītu, bet šinī vīkendā jau puse sezonas ir noskatīta. Kaut kādā ziņā varētu salīdzināt ar The Borgias. Savukārt Džeisona Momoa plikais dibens līdzīga žanra seriālā neatsver to, ka es nespēju izsekot jau pirmajai sērijai, lai gan par to viedokļi dalās. Shogun vismaz titri nav jālasa visu laiku, un brīžiem nespēja noorientēties dialogos pat iederas stāstā.

Vēl šinī vīkendā noskatījos arī visu izslavēto Sinners. Pasaulē noteikti eksistē arī labāki stāsti, lai gan arī šis bija gana konceptuāli aizraujošs, tas darbs, kas tika ieguldīts bildē un skaņā, kopumā atstāja ļoti labu iespaidu. Katrs filmas milimetrs un katra ģitāras stīgas skaņa.

Vakar MUBI noskatījos filmu par Čīles marksistiem.

https://letterboxd.com/film/socialist-realism/

Šī bija ļoti jocīga filma dažādu iemeslu dēļ, ko gan varēja sagaidīt jau no tās pieteikuma, bet neskatoties uz to, ļoti insaitful. Noteikti raisīja dažas pārdomas par utopijām. Šis viss gan ir tikai tāda prāta vingrināšana, un spektrā starp ikdienas rutīnu un galaktiku bojāeju manā dzīvē tas absolūti neko nemaina.

Wow! Black Mirror jaunākā sezona sākās tik episki, ka es pat apraudājos, un galīgi ne aiz aizkustinājuma.

Es biju palaidis garām, ka Kino Bizi var atbalstīt arī attālināti, un ka tā nav pārāk jauna fīča. Lai gan man patīk arī viņu šīs vasaras randiņa piedāvājums divatā, es tomēr neesmu randiņa materiāls. Bet nu jau vakaros ir gana tumšs, lai skatītos filmas arī mājās, tāpēc beidzot varēja noskatīties "Portrait of a Lady on Fire", kurai visi bez izņēmuma ir salikuši tik daudz zvaigžņu.

Labi, ka šoreiz es nebiju lasījis recenzijas, tāpēc bija iespēja gūt apstiprinājumu tam, ka filma mani tiešām nes tur, kur man šķita, ka tā mani nes. Šis fakts man gan liek domāt, ka filma ir gana laikmetīga, neskatoties uz stāsta ievietošanu abstraktā 18. gadsimtā. Tur gan ir zināma loģika. Līdzīgi kā Andor, tu izvēlies ievietot stāstu kādā konkrētā vidē, un tas tev atņem vajadzību paskaidrot katru stāsta detaļu. Bet var gadīties arī tā, ka es, un varbūt mēs visi kolektīvi, pārāk maz zinām par 18. gadsimtu, un stāsts ir būvēts uz vēsturiskiem faktiem. Es gan atļaušos uzskatīt, ka paduses aina gan ir eifēmisms - tāds kā risinājums tam, ko drīkst vai nedrīkst rādīt uz kino ekrāna. Bet arī citi vizuāli risinājumi šķita ļoti apzināti, un sasaucās ar pašu stāstu. Šis ir mans neveiklais mēģinājums izvairīties atstāstīt sižetu. Man gan visvairāk patika face acting. Mūsu pērtiķu smadzenes ļoti viegli pavelkās uz sejas izteiksmēm, no kurām smaids varētu būt visatbruņojošākā, bet arī visas citas emocijas, ko trigerē citu cilvēku sejas vērošana.

Bet kopumā šī būs vēl viena filma, kuru es nespēšu novērtēt ar zvaigznēm. Ir pārāk liels peer pressure likt visaugstākos vērtējumus, un ir diezgan grūti izkāpt ārā no tā ietekmes, bet kaut kur dziļumā mājo sajūta, ka šī nav graujoši labāka filma par citām, kuras es iespējams neesmu novērtējis ākārtīgi labi. Vai arī negribās, lai tas kļūtu par woke tax. Es noteikti ieteiktu to cilvēkiem, kuriem patīk testēt savu empātiju ar cilvēcīgiem stāstiem no jaunām perspektīvām, bet dziļu filozofisku komceptu vai asu sižeta pavērsienu te nav.

Neesmu drošs, kas notiek ar LV Netflix, bet izrādās jau ir izlaista visa Rick and Morty astotā sezona.

Netfliksā ir filma “Buy Now!”, kas varbūt nav pati labākā filma par šo tēmu, bet noteikti viena no depresīvākajām. Es domāju, ka lielai daļai auditorijas tā ir par seklu, bet depresīvais moments slēpjas tieši faktā, ka ģenerālai populācijai problēma ir jāskaidro šādā līmenī. Un arī fakts, ka liela daļa runājošo galvu paši gadiem ir strādājuši uzņēmumos un nozarēs, kas lietas ir novedušas tur, kur tās ir šobrīd. Un tie vēl ir cilvēki, kas ir spējīgi izjust kognitīvo disonanci, un pat iesaistīties cīņā ar sekām. Cik daudz ir to, kuri izvēlēsies par to nedomāt, un turpinās savas karjeras, un iedvesmos arī citus situācijas ķīlniekus. Es pat nerunāju par to populācijas daļu, kas ir rasisti, klimata pārmaiņu noliedzēji, un cilvēki, kas tic, ka Dievs ir radījis dinozaurus kopā ar cilvēkiem.

Vasaras kino ziņās, jaunais Kailais Ierocis bija diezgan ok. Nevarētu teikt, ka es zinu, kas notiek komēdijas žanrā, bet šis absurds pat nedaudz bija pietrūcis. Kopš Love Actually, es Liamu vipār galvenokārt esmu redzējis pie Kolbēra, un arī par šo filmu uzzināju pateicoties Kolbēram.

Nebūs nekā oriģināla tanī, ja es teikšu, ka kino ir pārāk daudz rīmeiku, bet cik brāļu Grimmu līmeņa pasaku filmu rīmeikus mums vēl vajag? Es neaizgāju uz Nosferatu, lai gan pieņēmu, ka "paskatīties uz smukām bildītēm" kategorijā tā varētu būt iespaidīga filma. Izrādās, pat vampīru tēma tik īsā laikā nav izsmelta, un es redzēju treileri jaunajam Drakula, un tas atsauca atmiņā bērnību un Kianu Rīvzu. Pilnīgi kļuva interesanti (ja nebūtu žēl sava laika) iet paskatīties, cik ļoti tas būs tas pats Drakula pirms... divdesmi(?) gadiem. Arīdzan, spriežot pēc treilera, jaunais Krauklis bija same old, same old, tikai mūsdienīgākā vidē, lai gan visa oriģinālā Kraukļa fīča bija komiksu estētika. Šai sakarā ir kārdinājums sākt skatīties Shogun, kad dienas ārā kļūs īsākas. Un tagad man interneti rāda jaunā Frankinšteina trilleri. Šķiet, ka arī šinī rīmeikā būs daudz košu kostīmu. Kas mums vēl sen nav bijis? Vilkači, Godzilla, gribēju teikt Čakijs, bet tagad esot tā Lilu, Lulu, vai kā nu to digitālo lelli sauca. Tai pat laikā ir doma aiziet uz jauno Supermenu, tā ka uzmanīgi ar to spļaušanu akā, no kuras pašam iespējams būs jādzer.

Vai man jau ir bijis hot take par Vesu Andersonu? Forma, protams, ir apbrīnojama, bet naratīvs reti kad aizkustina. Un tas ir fascinējoši, kādus aktierus viņš vienmēr savāc. Bieži vien tos pašus. Es gan mazliet šaubos, ka lielajam vairumam megazvaigžņu tās lomas ir jebkāds izaicinājums, un drīzāk ir kaut kur līmenī, kā piedalīties ludziņā ģimenes lokā. Bet atgriežoties pie naratīva, es ne vienmēr spēju izsekot atsaucēm, nolasīt ironiju, vai tas humors strādā uz mani. Bet es noteikti apbrīnoju to, kādu plānošanu un koordināciju tas prasa. Ir bažas, ka improvizācijai tur ir necik vietas.

Kas attiecas uz Feniķiešu Shēmu, es izbaudīju filmas pašu sākumu, kad ritēja sākuma titri (?), jo tā bija lieliska horeogrāfija, un pašas beigas, kad visas detaļas lika gribēt pašam atvērt bāru. Tagad retrospektīvā jāsecina, ka tās divas epizodes visdrīzāk bija apzināti izvēlētas. Runājot par humoru, es iesmējos vienu reizi par to Bohēmu. Visādi citādi man bija par haotisku šī brīža pārsātinātajām smadzenēm. Bet nu vasaras kino piedāvājums ir tāds, kāds viņš ir.