Es biju palaidis garām, ka Kino Bizi var atbalstīt arī attālināti, un ka tā nav pārāk jauna fīča. Lai gan man patīk arī viņu šīs vasaras randiņa piedāvājums divatā, es tomēr neesmu randiņa materiāls. Bet nu jau vakaros ir gana tumšs, lai skatītos filmas arī mājās, tāpēc beidzot varēja noskatīties "Portrait of a Lady on Fire", kurai visi bez izņēmuma ir salikuši tik daudz zvaigžņu.

Labi, ka šoreiz es nebiju lasījis recenzijas, tāpēc bija iespēja gūt apstiprinājumu tam, ka filma mani tiešām nes tur, kur man šķita, ka tā mani nes. Šis fakts man gan liek domāt, ka filma ir gana laikmetīga, neskatoties uz stāsta ievietošanu abstraktā 18. gadsimtā. Tur gan ir zināma loģika. Līdzīgi kā Andor, tu izvēlies ievietot stāstu kādā konkrētā vidē, un tas tev atņem vajadzību paskaidrot katru stāsta detaļu. Bet var gadīties arī tā, ka es, un varbūt mēs visi kolektīvi, pārāk maz zinām par 18. gadsimtu, un stāsts ir būvēts uz vēsturiskiem faktiem. Es gan atļaušos uzskatīt, ka paduses aina gan ir eifēmisms - tāds kā risinājums tam, ko drīkst vai nedrīkst rādīt uz kino ekrāna. Bet arī citi vizuāli risinājumi šķita ļoti apzināti, un sasaucās ar pašu stāstu. Šis ir mans neveiklais mēģinājums izvairīties atstāstīt sižetu. Man gan visvairāk patika face acting. Mūsu pērtiķu smadzenes ļoti viegli pavelkās uz sejas izteiksmēm, no kurām smaids varētu būt visatbruņojošākā, bet arī visas citas emocijas, ko trigerē citu cilvēku sejas vērošana.

Bet kopumā šī būs vēl viena filma, kuru es nespēšu novērtēt ar zvaigznēm. Ir pārāk liels peer pressure likt visaugstākos vērtējumus, un ir diezgan grūti izkāpt ārā no tā ietekmes, bet kaut kur dziļumā mājo sajūta, ka šī nav graujoši labāka filma par citām, kuras es iespējams neesmu novērtējis ākārtīgi labi. Vai arī negribās, lai tas kļūtu par woke tax. Es noteikti ieteiktu to cilvēkiem, kuriem patīk testēt savu empātiju ar cilvēcīgiem stāstiem no jaunām perspektīvām, bet dziļu filozofisku komceptu vai asu sižeta pavērsienu te nav.