Man "Žilī klusē" likās diezgan gudra filma, un galvenokārt dēļ tā, kas filmā netika parādīts un pateikts.

Es tā nojaušu, ka Ari Aster jaunākā filma būs kick in the balls. Tik daudz saērcētu komentāru, kuros es ielasu nez kādas ekspektācijas pret režisoru, kuram bija jāreprezentē katra konkrētā recenzenta izpratne par lietu kārtību pasaulē. Un var jau būt, ka tām recenzijām izrādīsies taisnība, bet ja vien šai filmai nav Anoras līmeņa problēmas, būs jāiet pašam pārliecināties what the shit.

Mani iejūsmina, ka ir kaut kāda nedefinēta mākslas žanru hierarhija. Ja, piemēram, uz Konklāva seansu (gan jau ir bijuši labāki piemēri, bet slinkums meklēt) forumā drīkst doties ar popkornu, tad uz teātra izrādi tajā pašā forumā ar popkornu doties nedrīkst. Es gan nezinu, cik ļoti viņi to kontrolē. Aiz tā man rodas tāds nenopietns jautājums, vai tas nozīmē, ka uz teātra seansiem drīkst ņemt šaujamieročus?

Tā jau man ir drusku vienalga, jo popkorna graušana man teorētiski varētu traucēt arī rokkoncertā, kamēr uz operu manis pēc cilvēki varētu iet arī krokšos, bet pusaudzis manī reizēm ierēc par šīm mākslīgi novilktajām līnijām, kur ir grūti nodefinēt nepārprotamas atšķirības starp Čārlija Šokolādes Fabriku un Melno Gulbi popkorna lietošanas kontekstā, tāpēc ir jāķeras klāt medija formātam, kas gan arī ir ļoti nosacīts, jo mēs, piemēram, abus šos seansus varētu aprakstīt kā ar projektora palīdzību uz ekrāna attēlota aktierspēle.

Vēl jau ir tas Riga IFF, kur varēja zālē ienest dzērienus glāzēs, kamēr Baltijas Pērlē ne?

"Mūžīgi jauni" bija diezgan jauki. Filmai būs mazliet jānosēžas, bet es jau izdomāju, ka nemēģināšu te izvilkt kaut kādu objektivitātes rādītāju, un man pietiks ar to, ka man patika. Narenes, protams, tagad lieto pilnīgi visi jaunieši, vismaz filmās, un es uz brīdi mēģināju saprast, vai man besī tas didaktiskums par substanču lietošanu. No otras puses mani arī kaitinātu tas, ja lietošana tiktu kaut kā glorificēta, tāpēc laikam jau šīs divas lietas kaut kā izlīdzinās. Galu galā ne jau narenes ir pie vainas, ka dīlot ar dzīvi un savu sūdu reizēm ir baigais stragls, un vai tas ir darbs, narenes, soctīkli, ceļojumi, dīvaini hobiji - visam ir potenciāls uz abuse, ja ļoti gribās novērst sev uzmanību, un tur arī palikt.

Es negaidīju, ka Lotus būs tik performatīvs. Būtu zinājis, varbūt es ieturētu mazliet lielāku pauzi pēc Behemoth koncerta, lai nepārdozētu ironju par okultiskiem aktiem. Bet pēc kāda laika pieradu, un biju gana uzjautrināts par vairākām epizodēm. Tā kā ar kino es neesmu saistīts, man arī ļoti aizkustināja aina ar pie spoguļa piekārto egles zariņu. Vēl arī īsfilma par mūķeņu piedzīvojumiem.

Runājot par kino citā griezumā - es nesen dzirdēju, ka ir plāni pārbūvēt Splendid mazo zāli. Un tas mani dara ļoti bēdīgu. Lai kā man patiktu lielās zāles zelta vīnogas, tīri kino baudījuma ziņā man tā zāle riebjas. Turpretī mazā zāle ir tā, kurā es gribētu skatīties visas filmas. Varbūt reizēm aiziet uz Foruma Lux zāli ar dzērieniem un uzkodām, un beidzot izmantot to elektrisko krēslu, bet kopumā neviena man zināma kino zāle nestāv līdzi Splendida mazajai zālei, un man ir ļoti bail, ka grandiozie zāles jasifajošanas plāni to visu sapisīs. Lieki teikt, ka "kaut kas, kaut kas, Straume" šīs bažas man tikai pastiprina. Un tas būs ļoti bēdīgi, ja tas tā notiks. Es tad pirkšu labāku projektoru un skaņas sistēmu, un neredzēšu nevienu Riga IFF furšetu.

Es tik sen neesmu bijis uz latviešu kino (iespējams pēdējā bija Straume, which feels ages ago), ka es vairs nesaprotu, kā lai vispār saprot, uz ko ir jēga iespringt. Ja ar vampīriem es vēl spēju interpretēt uzrakstīto starp rindām, jo kāda gan ir varbūtība, ka latviešu filma par vampīriem varētu būt kaut kas ģeniāls, tad daudz kas cits atstāj ar apjukušu neticības sajūtu. Ja es ticētu apkārtējo spējai pateikt, ka kaut kas ir viduvējs, es varbūt nedzīvotu šaubās, bet tur vajag vismaz Ēķi, lai ieraudzītu viedokli, ka kaut kas nav lieliski. Bet visbiežāk klusums būs galvenais sarkanais karogs. Bet tad vēl ir tā īpatnējā situācija, kur cilvēki ir atstājuši askētisku "seen", bet soctīklos runājošas galvas saka, cik viss ir lieliski. Starp citu, es mēdzu atzīmēt filmas kā redzētas arī tad, kad es neuzdrošinos tās vērtēt, jo tās ir pārāk nekonvenciālas, un īsti nav salīdzināmas ar vairumu citām, tāpēc askētisks "noskatījos" var arī neliecināt neko sliktu.

Shoot me, bet man "Companion" patika daudz labāk kā "Mickey 17". Neviena no viņām nav groundbreaking, pie tam viena ir action, kamēr otra... komēdija? Un tomēr "Companion" izdevās aizskārt visādas interesantas tēmas niansēs, kamēr "Mickey 17" satīra bija nedaudz on the nose. Varbūt arī gaumes jautājums, jo man kosmiskās mitrenes šķita daudz simpātiskākas par Patinsonu, lai gan hands down, Patinsons kā aktieris ir ok, ja reiz var iemiesot tēlus, pret kuriem rodas tik dažādas emocijas. Iespējams "Companion" pat iegūtu, ja viņā būtu Patinsons.

Anyway, "Companion" atgādināja par šo "Bojack" citātu: "That's the thing. I don't think I believe in 'deep down'. I kind of think all you are is just the things that you do."

Tikko Kolbērs intervēja Oldmanu, jo jāsāk promotēt Slow Horses 5. sezona, un man jāsaka, ka es drusku nedalu entuziasmu. Es to seriālu skatos, un jau tas nav maz, bet tomēr man jāsaka, ka trešo sezonu es uzskatu par katastrofāli draņķīgu. Pirmā sezona bija drusku mocības, jo man vienmēr ir problēmas, kad ir jāiepazīst kaudze ar jauniem personāžiem, un visi viņi ir cilvēki ar vārdiem, nevis, piemēram, zirgs, kaķis un dzeloņcūka. Otrā sezona jau bija baudāma, un es jau spēju izsekot notikumiem arī dara dienas beigās.

Bet kas notika autoriem ar trešo sezonu, es nesaprotu. Priekšpēdējā sērijā bija tieši viens dialogs, un es, bakstot fokaču humusā, tam neizsekoju. Viss. Pārējais bija "stulbi cilvēki mirst stulbos veidos". It's a lazy writing. Un vēl es neticu neviena aģenta pārdabiskajām spējām, vismazāk jau Lamba spējām. Jā, sure, pieredze ir nenovērtējama lieta, bet cilvēks, kas veikli operē ar priekšmetiem un savu ķermeni, visdrīzāk ir spējīgs patērēt pārtiku mazliet veiklāk kā gadu vecs zīdainis. Un vēl šie pārcilvēki ir ar tik bērnišķīgiem trūkumiem, un tik idiotiski kļūdās - I can't even. Bet visvairāk mani kaitina, par kādu karikatūru ir pataisīts asian guy. Es saprotu, ka viņa galvenais skils ir datori, sterotipi much, bet es viņam neuzticētu pat pabarot kaķi, baidoties, ka viņš sagriezīsies ar konservbundžu, un viņa sociālie skili ir tādā līmenī, ka viena sexy striptīzdejotāja varētu nonest visu MI5 aģentūru.

So, jā, es nez. Tie gaišie laiki, kad pa Londonas ielām skraidīja Kamberbačs un Frīmans. Varbūt aprīlī Last of Us raisīs lielāku entuziasmu.

Mūsu YouTube "draugs" Drew Gooden pastāstīja par seriālu "Andor", un to, ka tas ir labi uzrakstīts. Nevēloties uzņemties lielus riskus, un pārliecinoties par to, ka vesela virkne "vieglo" seriālu ir vilšanās, nolēmu dot iespēju šai "Star Wars" frančīzei. "Star Wars" principā bija iemesls, kāpēc no sākuma man šķita - huh, good to know, bet laikam nebūs gluži man.

Pēc pirmā sērijas novērtēju to, par ko runāja Drew. Es nebiju ārkārtīgi aizgrābts ar vidi, kurā viss notiek, bet secināju, ka tiešām notikumu virzība šķiet visai loģiska. Bet virzoties notikumos uz priekšu, dzīve arvien vairāk sāka atgādināt kino. Īmpērijā uzvaras sāka gūt tie spēki, kuriem pasaule ir kā austere, and you just drill, drill, drill. Visus, kas tam traucē, vajag vai nu pakļaut, vai iznīcināt. Jāsaka, ka impērija seriālā ir mazliet ciniskāka, represīvāka un augstprātīgāka, bet rebelions tur vēl ir visai dzīvs, kas ļauj saglabāt optimismu. Neesmu drošs par dzīvi.

JūTjūbē netrūkst vispādu apskatu par seriālā attēloto vidi un vēsturisko kontekstu dažāda veida distopiskām idejām. Lai gan simboli un vēstījums seriālā man šķiet mazliet vienkāršots, tomēr jāsaka, ka atmosfēra mani aizķer. Šķiet, ka es to minētu kā otru veiksmīgo lietu, kas tur ir labi atstrādāts. Ironiskā kārtā to mums visu delivero Disneja kompānija. Tagad, kad es strauji virzos pirmās sezonas beigām, es pamanu, ka "Andor" atkal parādās ziņu lentēs, un laikam tūlīt būs otrā sezona. Kas priecē, jo uz dažiem mēnešiem es būšu nodrošināts ar alternatīvām pretenciozam kino. I mean, nav ne vainas pretenciozam kino - es pat nespēju visam izsekot, cik ātri mainās kinoteātru repertuārs. Bet kaut kā ikdienas rutīna pēdējos mēnešus ir bijusi izsūcoša, un muļķīgi iet uz trīs stundu garām filmām pagulēt, tāpēc jāmeklē alternatīvas nepilnas stundas garumā.