Es tikko uzzināju, cik Brutālists ir garš. Eksistē ļoti labas īsfilmas. Cik labai ir jābūt filmai, lai cilvēki dotos to skatīties pamperos? Jo ja pa vidu var atrast laiku, kad aiziet uz tualeti, varu derēt, ka kaut ko no tās filmas bija iespējams arī izgriezt.

Uz šīs nots, varbūt beidzot jānoskatās The Irishman.

Es tūlīt augstprātīgi sarunāšu kaudzi muļķību, kas visdrīzāk nokaitinās kino cilvēkus, bet es nebūšu vienīgais, jo te nesen kāds izcēlās ar pārspriedumiem par to, kā mēs tūlīt sāksim eksportēt kino pakalpojumus. Tad nu es arī piemetīšu kādu pagalīti šajā Latvijas Nokia diskursā.

Vakar pēc filmas, titriem ritot, pamanīju, ka vienā brīdī sākās milzīgs saraksts ar čehu uzvārdiem. Tie bija tehniskie cilvēki, ko visdrīzāk ir saražojusi filmu skola Prāgā. Ja tiešām eksistē mērķis kļūt par kino tehniskā darba eksportētājiem, iespējams mums vajadzētu kādu jaunu kino skolu. Un šai sakarā varētu izņemt dividendes no Straumes uzvaras gājiena, un uztaisīt animācijas skolu. Man ir grūti spriest, kur mēs atrodamies globālā mērogā, bet pieņemu, ka mums jau tagad ar animāciju nav pārāk slikti, bet šis būtu diezgan labs laiks ielēkt haipa vilcieniņā, un padarīt to par vērā ņemamu nozari. Šis, protams, būtu mazāk ieguldījums mūsu kultūrā, bet vairāk tautsaimniecībā, bet kas zina, varbūt arī kultūra iegūtu, ja cilvēki varētu pelnīt dienišķo maizīti saistītā jomā, nevis strādājot bārā. No shade strādāšanai bārā.

Pirms dažām dienām garām ejot redzēju kaut kādu rakstu par to, ka šī gada Oskaros ir vairākas filmas ap un par kristietību, ieskaitot šo par konklāvu. Tā kā šī filma bija minēta Oskaru sakarā, baigi arī neiedziļinājos, par ko viņa ir. Tā kā norvēģu filma bija drusku agrāk, kā gribētos, un jaunais Sorentīno tīri pēc treilera... ir vienkārši Sorentīno, vienojāmies iet uz Konklāvu. Kaut kad burtiski pirms filmas izlasīju Letterboxd aprakstu, un nodomāju, cik reizes mēs tai Katoļu Baznīcai varam spert pa olām? Bet cilvēki filmu ir novērtējuši labi, gan jau saies. Un, god damn, tomēr ir vēl radoši veidi, kā darīt to speršanu. Kvalitī šit, Holivuda, respect! Smadzenes nesalauza, bet performance man patika.

Nav tā, ka filmas veidotājiem ir liela kontrole par tautiešu... sauksim tās par izpausmēm, bet iespēja likt Optibet likmes par to, vai Straume iegūs Oskaru, ir diezgan ķirsītis uz Straumes haipa. Es gan būšu piesardzīgs, un neapgalvošu, ka kāds nevarētu šo arī pārspēt. Nezinu, protesti pie ASV vēstniecības could top that, ja Straume neiegūst to Oskaru. Jā, es esmu tik sliktās domās par tautiešiem.

Gambling: You have two kidneys for a reason!

Es kaut kā šo filmu biju atlicis malā kā "erotiski pielādētu", un kaut kas par threesome. I don't kink shame, bet mani kaut kā neinteresē skatīties hot video saturu vienam pašam, un man šķita, ka mani filma garlaikos. Nosacīti viņa piepildīja manas bažas, un tur pat īsti nebja... visa apsolītā. Bet vakar noskatījos kaut kādu random YouTube video par pagājušā gada labākajām filmām, un šī filma atkal tika pieminēta. Gāju apskatīties, vai viņa joprojām ir manā vačlistē, un, dēm, cik daudz zvaigznes mani letterboxd virtuālie draugi ir tai salikuši.

Nesapratu haipu, bet neskatoties uz to, filma tomēr aizķēra vārīgās vietās. Teniss var būt laba un vienkārša metafora kam vien vēlies, vai tās būtu nepiepildītas alkas pēc naudas, ģimenes, kaut kādiem abstraktiem un nereālistiskiem priekšstatiem par mīlestību, you name it. Un tad tu ar savām alkām būt pieņemtam, esi kādam instruments šo mērķu sasniegšanai. Is it toxic enough? Šovasar man mašīnā diezgan bieži skanēja viens muzikāli jauks gabals, kur uz riņķi tika skandēta frāze "you are enough". Un lai gan man šī frāze liekas ārkārtīgi klišejiska, man izstāstīja stāstu par cilvēku, kurš kādā jogā apraudājās dēļ šīs frāzes. Neskatoties uz banalitāti, alkās būt pieņemtam ir tomēr ļoti liels spēks, pat ja tas slēpjas tajā, ka tevi spēj noturēt delūziju varā.

Vēl es iedomājos par to, ka cilvēkiem ir ļoti liela nosliece vēlēties nodarīt sāpes tiem cilvēkiem, kuri mums vienā vai otrā veidā ir svarīgi. Pat ja mums reizēm kaut kādu dīvainu emociju uzplūdā ienāk prātā vēlme, piemēram, saskrāpēt kādu mašīnu, mums tāpēc nerodas vēlme arī sameklēt random mašīnas īpašnieku, un viņam austiņā iečukstēt, ka tu to izdarīji. Turpretī vēlme kaut ko nodarīt vistrāpīgākā brīdī kādam ko tu pazīsti ir tāds endorfīnu, adrenalīna, es pat nezinu kāds būsts, bet tāds, kas spēj panākt, ka viss tavs ķermeņa apmatojums saceļas stāvus.

Bet ļoti laba lieta par šo filmu, ko es esmu palaidis garām, ir tā, ka Reznors ar Rossu ir bijuši filmas saundreka autori. Tā match ball dziesma likās tik pazīstama un tik laba. Varbūt es viņu jau biju dzirdējis, tikai nezināju, ka šie džeki tagad dara tādu mūziku.

Ja man būtu bērni, es varbūt kaut kādā brīdī ieteiktu noskatīties "How to Have Sex". Vai vismaz man liekas, ka es zinātu, kā runāt par seksu ar pusaudzi. Ne tā, ka šī filma ir kaut kā īpaši laba, bet viņa kainda aizķer aiz tās neērtības sajūtas, neliekot to pārdzīvot pašam vai kādam no tiem, kas tev ir svarīgi. Citādi, protams, nekā tāda, ko mēs jau nezinājām, bet mums īsti arī nav receptes, kā no tā izvairīties. Look at us - we all are in a huge mess. Varam tikai noskurināties par to, kādos sūdos mums bija iespēja iekulties, un labi, ka daudzos no tiem mēs neiekūlāmies.

Gladiators are Krovu sagaidāmi bija daudz labāks par jauno Gladiatoru. Fēnikss, protams, bija spīdošs savā ļaunā imperatora lomā. Tēls arī uzrakstīts ir labi. Mazliet klišejiski, bet nevarēja piesieties loģikas trūkumam.

Kas man šķiet interesanti, ka visas šāda tipa filmas ir gandrīz vienādas. Kaut kas līnījās par to, ka pasaulē vispār ir cik tur tie stāsti, un viss pārējais ir dekorācijas. Šinī gadījumā stāsts par varoni, kurš savu lietu dara vislabāk par pārējiem, neviens nespēj viņam līdzināties vai stāties pretī, kas liek viņu mīlēt visiem pozitīvajiem tēliem un nejaušiem garāmgājējiem, bet visas problēmas ceļas no tiem dažiem ļaundariem, kurmiem traucē mūsu varoņa spējas vai cilvēku mīlestība pret viņu. Beisiklī ar šo vienu teikumu es esmu aprakstījis diezgan daudz episku stāstu. Kas no vienas puses man šķiet jocīgi tāpēc, ka dzīve tā nestrādā, bet no otras, ka acīm redzot ir kaut kāda vispārcivlēcīga vēlme, lai tieši tā tas strādātu. Kaut kāds Laimes Lācis, Sers Lancelots, Robins Huds un Supermens vienā personā.

Vēl, protams, šķiet jocīgi, ka mūs formējuši ir tieši stāsti. Mums šķiet, ka mēs rīkojamies izejot no saviem priekšstatiem, bet mūsu priekšstati ir veidojušies no tā, kādus stāstus mēs esam dzirdējuši. Patiesībā tas nav nemaz tik jocīgi, bet ir zināma pretestība pret to, ka mūsu brīvā griba lielā mērā ir determinēta, un tāpēc tas jūtas jocīgi.

Vai tas ir jocīgi, ka no Vesa Andersona filmām, man visvairāk patika tās ar dzīvniekiem? Es gan pilnīgi visas neesmu redzējis, un varbūt laižu garām kādu pērli. Toties mājās uz sienas joprojām neaizšpaktelētie caurumi ļoti labi pielāgojas Andersona filmu estētikai, jo tie atrodas projecējamajam ekrānam lejā tieši pa vidu. Tieši tur, kur piezemējās citplanētietis.

Iespējams fakts, ka eksistē Pauls Meskāls, padara Jāņa Ābeles dating dzīvi ļoti aizraujošu.

Jāsaka gan, ka kino snobi ir mazliet izlepuši, skatoties visādas viduvējas filmas, kurās tēli ir pārāk plakani, jo skatīties īstu Holivudas blokbāsteri kļūst par īstām ciešanām. Otrajā Gladiatorā bija tādi sižeta caurumi, ka pat visas klišejas kļuva par sižeta kodola saturošo daļu. Visas filmas garumā es ļoti cītīgi racionalizēju prom visas vēsturei un realitātei neatbilstošos faktus, un mēģināju ļaut filmai nest mani savā fantāziju pasaulē, bet dažubrīd tēlu motivācijas loģikas trūkumi bija tik lieli, ka man vairākas reizes nācās nokrist no tā sērfa dēļa, kur sižets mani nesa, un jāmēģina uzrausties tanī atpakaļ. Es gandrīz esmu drošs, ka Gladiators ar Krovu bija daudz labāks, lai gan man nav uzticama veida kā par to pārliecināties. Bet es tiešām gribētu spēt aiziet uz kādu Holivudas blokbāsteri, un paskatīties uz smukām bildēm, nevis būt tikai diktators, kurš paziņo, kuras filmas mēs skatīsimies, un kuras nē.

Lol! Es, protams, nesagaidīju, ka manos diezgan korekti formulētajos jautājumos nevarēs ielasīt skepsi, bet noprivātot publisku sašutumu pēc tam, kad man tiek atbildēts kaut kas par to, kā kritika ved uz labāku pasauli, ir visai ironiski. Publiska ķengāšanās dēļ tā, ka kāds jūtas nenovērtēts, protams, nav jauna parādība, bet ir tādas izpausmes, kuras var nosaukt Ēķa vārdā. Cilvēki, kas attiecas pret savu darbu kā pret produktu, kuram ir jāsasniedz kaut kādi "pārdošanas" rādītāji, un kuri arī uzskata, ka tas automātiski liecina arī par mākslinieciskām vērtībām. Man nav svešas ilgas pēc publiskas atzinības, bet es apzinos arī to, ka būt pārtikušai viduvējībai ir mana izvēle, un es neesmu gatavs to iemainīt pret mākslinieciskām ciešanām. Paškritikas trūkums par savām apzinātajām vai neapzinātajām dzīves izvēlēm liecina par garāku problēmu sarakstu, kā vidējam cilvēkam, kas ikdienā straglo ar savu sūdu, un caurmērā tiecas būt labāks cilvēks, neskatoties uz saviem trūkumiem. Pret šādu paškritikas trūkumu man ir diezgan grūti izjust empātiju.

Ja nu kas, es par publisko bičošanu, ka seriāls "Nelūgtie viesi" nekam nav nominēts. Not that I'm saying, ka seriāls ir slikts - es neesmu tik stulbs, lai spriestu par kaut ko, ko es neesmu redzējis - bet šī jau ir otrā reize relatīvi īsā laikā, kad kāds no filmas radīšanā iesaistītajiem, kritiķiem pārmet nepamatotu filmas snobēšanu. Pirms tam bija sašutums par to Dziesmusvētku filmas recenziju. Visa tā spriedelēšana par neatkarīgas un neietekmētas kritikas svarīgumu nozares attīstībai kā kaķa lāsti debesīs.