Es tik sen neesmu bijis uz latviešu kino (iespējams pēdējā bija Straume, which feels ages ago), ka es vairs nesaprotu, kā lai vispār saprot, uz ko ir jēga iespringt. Ja ar vampīriem es vēl spēju interpretēt uzrakstīto starp rindām, jo kāda gan ir varbūtība, ka latviešu filma par vampīriem varētu būt kaut kas ģeniāls, tad daudz kas cits atstāj ar apjukušu neticības sajūtu. Ja es ticētu apkārtējo spējai pateikt, ka kaut kas ir viduvējs, es varbūt nedzīvotu šaubās, bet tur vajag vismaz Ēķi, lai ieraudzītu viedokli, ka kaut kas nav lieliski. Bet visbiežāk klusums būs galvenais sarkanais karogs. Bet tad vēl ir tā īpatnējā situācija, kur cilvēki ir atstājuši askētisku "seen", bet soctīklos runājošas galvas saka, cik viss ir lieliski. Starp citu, es mēdzu atzīmēt filmas kā redzētas arī tad, kad es neuzdrošinos tās vērtēt, jo tās ir pārāk nekonvenciālas, un īsti nav salīdzināmas ar vairumu citām, tāpēc askētisks "noskatījos" var arī neliecināt neko sliktu.

Shoot me, bet man "Companion" patika daudz labāk kā "Mickey 17". Neviena no viņām nav groundbreaking, pie tam viena ir action, kamēr otra... komēdija? Un tomēr "Companion" izdevās aizskārt visādas interesantas tēmas niansēs, kamēr "Mickey 17" satīra bija nedaudz on the nose. Varbūt arī gaumes jautājums, jo man kosmiskās mitrenes šķita daudz simpātiskākas par Patinsonu, lai gan hands down, Patinsons kā aktieris ir ok, ja reiz var iemiesot tēlus, pret kuriem rodas tik dažādas emocijas. Iespējams "Companion" pat iegūtu, ja viņā būtu Patinsons.

Anyway, "Companion" atgādināja par šo "Bojack" citātu: "That's the thing. I don't think I believe in 'deep down'. I kind of think all you are is just the things that you do."

Tikko Kolbērs intervēja Oldmanu, jo jāsāk promotēt Slow Horses 5. sezona, un man jāsaka, ka es drusku nedalu entuziasmu. Es to seriālu skatos, un jau tas nav maz, bet tomēr man jāsaka, ka trešo sezonu es uzskatu par katastrofāli draņķīgu. Pirmā sezona bija drusku mocības, jo man vienmēr ir problēmas, kad ir jāiepazīst kaudze ar jauniem personāžiem, un visi viņi ir cilvēki ar vārdiem, nevis, piemēram, zirgs, kaķis un dzeloņcūka. Otrā sezona jau bija baudāma, un es jau spēju izsekot notikumiem arī dara dienas beigās.

Bet kas notika autoriem ar trešo sezonu, es nesaprotu. Priekšpēdējā sērijā bija tieši viens dialogs, un es, bakstot fokaču humusā, tam neizsekoju. Viss. Pārējais bija "stulbi cilvēki mirst stulbos veidos". It's a lazy writing. Un vēl es neticu neviena aģenta pārdabiskajām spējām, vismazāk jau Lamba spējām. Jā, sure, pieredze ir nenovērtējama lieta, bet cilvēks, kas veikli operē ar priekšmetiem un savu ķermeni, visdrīzāk ir spējīgs patērēt pārtiku mazliet veiklāk kā gadu vecs zīdainis. Un vēl šie pārcilvēki ir ar tik bērnišķīgiem trūkumiem, un tik idiotiski kļūdās - I can't even. Bet visvairāk mani kaitina, par kādu karikatūru ir pataisīts asian guy. Es saprotu, ka viņa galvenais skils ir datori, sterotipi much, bet es viņam neuzticētu pat pabarot kaķi, baidoties, ka viņš sagriezīsies ar konservbundžu, un viņa sociālie skili ir tādā līmenī, ka viena sexy striptīzdejotāja varētu nonest visu MI5 aģentūru.

So, jā, es nez. Tie gaišie laiki, kad pa Londonas ielām skraidīja Kamberbačs un Frīmans. Varbūt aprīlī Last of Us raisīs lielāku entuziasmu.

Mūsu YouTube "draugs" Drew Gooden pastāstīja par seriālu "Andor", un to, ka tas ir labi uzrakstīts. Nevēloties uzņemties lielus riskus, un pārliecinoties par to, ka vesela virkne "vieglo" seriālu ir vilšanās, nolēmu dot iespēju šai "Star Wars" frančīzei. "Star Wars" principā bija iemesls, kāpēc no sākuma man šķita - huh, good to know, bet laikam nebūs gluži man.

Pēc pirmā sērijas novērtēju to, par ko runāja Drew. Es nebiju ārkārtīgi aizgrābts ar vidi, kurā viss notiek, bet secināju, ka tiešām notikumu virzība šķiet visai loģiska. Bet virzoties notikumos uz priekšu, dzīve arvien vairāk sāka atgādināt kino. Īmpērijā uzvaras sāka gūt tie spēki, kuriem pasaule ir kā austere, and you just drill, drill, drill. Visus, kas tam traucē, vajag vai nu pakļaut, vai iznīcināt. Jāsaka, ka impērija seriālā ir mazliet ciniskāka, represīvāka un augstprātīgāka, bet rebelions tur vēl ir visai dzīvs, kas ļauj saglabāt optimismu. Neesmu drošs par dzīvi.

JūTjūbē netrūkst vispādu apskatu par seriālā attēloto vidi un vēsturisko kontekstu dažāda veida distopiskām idejām. Lai gan simboli un vēstījums seriālā man šķiet mazliet vienkāršots, tomēr jāsaka, ka atmosfēra mani aizķer. Šķiet, ka es to minētu kā otru veiksmīgo lietu, kas tur ir labi atstrādāts. Ironiskā kārtā to mums visu delivero Disneja kompānija. Tagad, kad es strauji virzos pirmās sezonas beigām, es pamanu, ka "Andor" atkal parādās ziņu lentēs, un laikam tūlīt būs otrā sezona. Kas priecē, jo uz dažiem mēnešiem es būšu nodrošināts ar alternatīvām pretenciozam kino. I mean, nav ne vainas pretenciozam kino - es pat nespēju visam izsekot, cik ātri mainās kinoteātru repertuārs. Bet kaut kā ikdienas rutīna pēdējos mēnešus ir bijusi izsūcoša, un muļķīgi iet uz trīs stundu garām filmām pagulēt, tāpēc jāmeklē alternatīvas nepilnas stundas garumā.

Es tikko uzzināju, cik Brutālists ir garš. Eksistē ļoti labas īsfilmas. Cik labai ir jābūt filmai, lai cilvēki dotos to skatīties pamperos? Jo ja pa vidu var atrast laiku, kad aiziet uz tualeti, varu derēt, ka kaut ko no tās filmas bija iespējams arī izgriezt.

Uz šīs nots, varbūt beidzot jānoskatās The Irishman.

Es tūlīt augstprātīgi sarunāšu kaudzi muļķību, kas visdrīzāk nokaitinās kino cilvēkus, bet es nebūšu vienīgais, jo te nesen kāds izcēlās ar pārspriedumiem par to, kā mēs tūlīt sāksim eksportēt kino pakalpojumus. Tad nu es arī piemetīšu kādu pagalīti šajā Latvijas Nokia diskursā.

Vakar pēc filmas, titriem ritot, pamanīju, ka vienā brīdī sākās milzīgs saraksts ar čehu uzvārdiem. Tie bija tehniskie cilvēki, ko visdrīzāk ir saražojusi filmu skola Prāgā. Ja tiešām eksistē mērķis kļūt par kino tehniskā darba eksportētājiem, iespējams mums vajadzētu kādu jaunu kino skolu. Un šai sakarā varētu izņemt dividendes no Straumes uzvaras gājiena, un uztaisīt animācijas skolu. Man ir grūti spriest, kur mēs atrodamies globālā mērogā, bet pieņemu, ka mums jau tagad ar animāciju nav pārāk slikti, bet šis būtu diezgan labs laiks ielēkt haipa vilcieniņā, un padarīt to par vērā ņemamu nozari. Šis, protams, būtu mazāk ieguldījums mūsu kultūrā, bet vairāk tautsaimniecībā, bet kas zina, varbūt arī kultūra iegūtu, ja cilvēki varētu pelnīt dienišķo maizīti saistītā jomā, nevis strādājot bārā. No shade strādāšanai bārā.

Pirms dažām dienām garām ejot redzēju kaut kādu rakstu par to, ka šī gada Oskaros ir vairākas filmas ap un par kristietību, ieskaitot šo par konklāvu. Tā kā šī filma bija minēta Oskaru sakarā, baigi arī neiedziļinājos, par ko viņa ir. Tā kā norvēģu filma bija drusku agrāk, kā gribētos, un jaunais Sorentīno tīri pēc treilera... ir vienkārši Sorentīno, vienojāmies iet uz Konklāvu. Kaut kad burtiski pirms filmas izlasīju Letterboxd aprakstu, un nodomāju, cik reizes mēs tai Katoļu Baznīcai varam spert pa olām? Bet cilvēki filmu ir novērtējuši labi, gan jau saies. Un, god damn, tomēr ir vēl radoši veidi, kā darīt to speršanu. Kvalitī šit, Holivuda, respect! Smadzenes nesalauza, bet performance man patika.

Nav tā, ka filmas veidotājiem ir liela kontrole par tautiešu... sauksim tās par izpausmēm, bet iespēja likt Optibet likmes par to, vai Straume iegūs Oskaru, ir diezgan ķirsītis uz Straumes haipa. Es gan būšu piesardzīgs, un neapgalvošu, ka kāds nevarētu šo arī pārspēt. Nezinu, protesti pie ASV vēstniecības could top that, ja Straume neiegūst to Oskaru. Jā, es esmu tik sliktās domās par tautiešiem.

Gambling: You have two kidneys for a reason!

Es kaut kā šo filmu biju atlicis malā kā "erotiski pielādētu", un kaut kas par threesome. I don't kink shame, bet mani kaut kā neinteresē skatīties hot video saturu vienam pašam, un man šķita, ka mani filma garlaikos. Nosacīti viņa piepildīja manas bažas, un tur pat īsti nebja... visa apsolītā. Bet vakar noskatījos kaut kādu random YouTube video par pagājušā gada labākajām filmām, un šī filma atkal tika pieminēta. Gāju apskatīties, vai viņa joprojām ir manā vačlistē, un, dēm, cik daudz zvaigznes mani letterboxd virtuālie draugi ir tai salikuši.

Nesapratu haipu, bet neskatoties uz to, filma tomēr aizķēra vārīgās vietās. Teniss var būt laba un vienkārša metafora kam vien vēlies, vai tās būtu nepiepildītas alkas pēc naudas, ģimenes, kaut kādiem abstraktiem un nereālistiskiem priekšstatiem par mīlestību, you name it. Un tad tu ar savām alkām būt pieņemtam, esi kādam instruments šo mērķu sasniegšanai. Is it toxic enough? Šovasar man mašīnā diezgan bieži skanēja viens muzikāli jauks gabals, kur uz riņķi tika skandēta frāze "you are enough". Un lai gan man šī frāze liekas ārkārtīgi klišejiska, man izstāstīja stāstu par cilvēku, kurš kādā jogā apraudājās dēļ šīs frāzes. Neskatoties uz banalitāti, alkās būt pieņemtam ir tomēr ļoti liels spēks, pat ja tas slēpjas tajā, ka tevi spēj noturēt delūziju varā.

Vēl es iedomājos par to, ka cilvēkiem ir ļoti liela nosliece vēlēties nodarīt sāpes tiem cilvēkiem, kuri mums vienā vai otrā veidā ir svarīgi. Pat ja mums reizēm kaut kādu dīvainu emociju uzplūdā ienāk prātā vēlme, piemēram, saskrāpēt kādu mašīnu, mums tāpēc nerodas vēlme arī sameklēt random mašīnas īpašnieku, un viņam austiņā iečukstēt, ka tu to izdarīji. Turpretī vēlme kaut ko nodarīt vistrāpīgākā brīdī kādam ko tu pazīsti ir tāds endorfīnu, adrenalīna, es pat nezinu kāds būsts, bet tāds, kas spēj panākt, ka viss tavs ķermeņa apmatojums saceļas stāvus.

Bet ļoti laba lieta par šo filmu, ko es esmu palaidis garām, ir tā, ka Reznors ar Rossu ir bijuši filmas saundreka autori. Tā match ball dziesma likās tik pazīstama un tik laba. Varbūt es viņu jau biju dzirdējis, tikai nezināju, ka šie džeki tagad dara tādu mūziku.

Ja man būtu bērni, es varbūt kaut kādā brīdī ieteiktu noskatīties "How to Have Sex". Vai vismaz man liekas, ka es zinātu, kā runāt par seksu ar pusaudzi. Ne tā, ka šī filma ir kaut kā īpaši laba, bet viņa kainda aizķer aiz tās neērtības sajūtas, neliekot to pārdzīvot pašam vai kādam no tiem, kas tev ir svarīgi. Citādi, protams, nekā tāda, ko mēs jau nezinājām, bet mums īsti arī nav receptes, kā no tā izvairīties. Look at us - we all are in a huge mess. Varam tikai noskurināties par to, kādos sūdos mums bija iespēja iekulties, un labi, ka daudzos no tiem mēs neiekūlāmies.