Gladiators are Krovu sagaidāmi bija daudz labāks par jauno Gladiatoru. Fēnikss, protams, bija spīdošs savā ļaunā imperatora lomā. Tēls arī uzrakstīts ir labi. Mazliet klišejiski, bet nevarēja piesieties loģikas trūkumam.

Kas man šķiet interesanti, ka visas šāda tipa filmas ir gandrīz vienādas. Kaut kas līnījās par to, ka pasaulē vispār ir cik tur tie stāsti, un viss pārējais ir dekorācijas. Šinī gadījumā stāsts par varoni, kurš savu lietu dara vislabāk par pārējiem, neviens nespēj viņam līdzināties vai stāties pretī, kas liek viņu mīlēt visiem pozitīvajiem tēliem un nejaušiem garāmgājējiem, bet visas problēmas ceļas no tiem dažiem ļaundariem, kurmiem traucē mūsu varoņa spējas vai cilvēku mīlestība pret viņu. Beisiklī ar šo vienu teikumu es esmu aprakstījis diezgan daudz episku stāstu. Kas no vienas puses man šķiet jocīgi tāpēc, ka dzīve tā nestrādā, bet no otras, ka acīm redzot ir kaut kāda vispārcivlēcīga vēlme, lai tieši tā tas strādātu. Kaut kāds Laimes Lācis, Sers Lancelots, Robins Huds un Supermens vienā personā.

Vēl, protams, šķiet jocīgi, ka mūs formējuši ir tieši stāsti. Mums šķiet, ka mēs rīkojamies izejot no saviem priekšstatiem, bet mūsu priekšstati ir veidojušies no tā, kādus stāstus mēs esam dzirdējuši. Patiesībā tas nav nemaz tik jocīgi, bet ir zināma pretestība pret to, ka mūsu brīvā griba lielā mērā ir determinēta, un tāpēc tas jūtas jocīgi.

Vai tas ir jocīgi, ka no Vesa Andersona filmām, man visvairāk patika tās ar dzīvniekiem? Es gan pilnīgi visas neesmu redzējis, un varbūt laižu garām kādu pērli. Toties mājās uz sienas joprojām neaizšpaktelētie caurumi ļoti labi pielāgojas Andersona filmu estētikai, jo tie atrodas projecējamajam ekrānam lejā tieši pa vidu. Tieši tur, kur piezemējās citplanētietis.

Iespējams fakts, ka eksistē Pauls Meskāls, padara Jāņa Ābeles dating dzīvi ļoti aizraujošu.

Jāsaka gan, ka kino snobi ir mazliet izlepuši, skatoties visādas viduvējas filmas, kurās tēli ir pārāk plakani, jo skatīties īstu Holivudas blokbāsteri kļūst par īstām ciešanām. Otrajā Gladiatorā bija tādi sižeta caurumi, ka pat visas klišejas kļuva par sižeta kodola saturošo daļu. Visas filmas garumā es ļoti cītīgi racionalizēju prom visas vēsturei un realitātei neatbilstošos faktus, un mēģināju ļaut filmai nest mani savā fantāziju pasaulē, bet dažubrīd tēlu motivācijas loģikas trūkumi bija tik lieli, ka man vairākas reizes nācās nokrist no tā sērfa dēļa, kur sižets mani nesa, un jāmēģina uzrausties tanī atpakaļ. Es gandrīz esmu drošs, ka Gladiators ar Krovu bija daudz labāks, lai gan man nav uzticama veida kā par to pārliecināties. Bet es tiešām gribētu spēt aiziet uz kādu Holivudas blokbāsteri, un paskatīties uz smukām bildēm, nevis būt tikai diktators, kurš paziņo, kuras filmas mēs skatīsimies, un kuras nē.

Lol! Es, protams, nesagaidīju, ka manos diezgan korekti formulētajos jautājumos nevarēs ielasīt skepsi, bet noprivātot publisku sašutumu pēc tam, kad man tiek atbildēts kaut kas par to, kā kritika ved uz labāku pasauli, ir visai ironiski. Publiska ķengāšanās dēļ tā, ka kāds jūtas nenovērtēts, protams, nav jauna parādība, bet ir tādas izpausmes, kuras var nosaukt Ēķa vārdā. Cilvēki, kas attiecas pret savu darbu kā pret produktu, kuram ir jāsasniedz kaut kādi "pārdošanas" rādītāji, un kuri arī uzskata, ka tas automātiski liecina arī par mākslinieciskām vērtībām. Man nav svešas ilgas pēc publiskas atzinības, bet es apzinos arī to, ka būt pārtikušai viduvējībai ir mana izvēle, un es neesmu gatavs to iemainīt pret mākslinieciskām ciešanām. Paškritikas trūkums par savām apzinātajām vai neapzinātajām dzīves izvēlēm liecina par garāku problēmu sarakstu, kā vidējam cilvēkam, kas ikdienā straglo ar savu sūdu, un caurmērā tiecas būt labāks cilvēks, neskatoties uz saviem trūkumiem. Pret šādu paškritikas trūkumu man ir diezgan grūti izjust empātiju.

Ja nu kas, es par publisko bičošanu, ka seriāls "Nelūgtie viesi" nekam nav nominēts. Not that I'm saying, ka seriāls ir slikts - es neesmu tik stulbs, lai spriestu par kaut ko, ko es neesmu redzējis - bet šī jau ir otrā reize relatīvi īsā laikā, kad kāds no filmas radīšanā iesaistītajiem, kritiķiem pārmet nepamatotu filmas snobēšanu. Pirms tam bija sašutums par to Dziesmusvētku filmas recenziju. Visa tā spriedelēšana par neatkarīgas un neietekmētas kritikas svarīgumu nozares attīstībai kā kaķa lāsti debesīs.

Tontegodes keisā es laikam nesaprotu vienu - kā tas nav acīmredzami, ka viņš ir dipshit? Es esmu viņa tuvumā bijis vienreiz, un tās reizes raksturīgākā iezīme bija tāda, ka kāds viņam palūdza beidzot aizvērt muti, kas caurmērā bija kolektīvais viedoklis par viņu klātesamību. Es pat par Agnesi Zeltiņu būtu norūpējies, ja viņa piekristu filmēties kādā no viņa filmām.

Man patīk Matīss Kaža, un tas ko viņš dara, bet man par viņu priekšstats ir veidojies no viņa radošā autputa, un tagad ir mazliet bail, ka es uzzināšu kaut ko, kas mazinās šo patiku. Ne Taisons Nīls Degrass līmeņa bail, bet tīri cilvēcīgi. Es nemācēšu priecāties par "Straumi" piecdesmit dažādos veidos, tāpēc visa šī informācijas lavīna, kas šobrīd gāžas pāri, ir pārsātinājusi ēteru, un man ir bažas, ka drīz Kažam sāks jautāt viedokļus par Rail Baltica. Es gan, protams, saprotu, ka viņš nav arī gluži Mairis Briedis.

Vajadzēs zināmu laiku, lai apkopotu domas un vārdus par "Phoenix Rising", bet man gribējās redzēt šo stāsta versiju, lai spētu formulēt viedokli par to ne tikai no ziņu virsrakstiem. Ja nu kāds vēl meklē šo divu sēriju filmu, un nevar viņu dabūt, jo man bija zināms stragls viņu dabūt, let me know.

Es laikam atradu seriālu, kas man patīk. Es nezinu, cik oriģināls ir šis formāts, bet viena sērija ir zem divdesmit minūtēm. Viena vai divas insightful ainas, kaut kāda aina par seksu, mostly smieklīga, un viss. Kaut kādā ziņā, tas ir kā skatīties filmu vairākos piegājienos, bet katrai sērijai tomēr ir kaut kāda pabeigtības sajūta. Tas ir kā Lunchables, kur viss ir miniatūrs, bet noformēts vienas mazas maltītes formātā. Pietiekami gari, lai virzītu stāstu uz priekšu, bet pietiekami īsi, lai neizbesītu.

Arī in general man laikam patīk woke queer seriāli, jo tajos ir daudz cilvēcības. Iespējams ļoti palīdz tas, ka, piemēram, gay man personāžiem var sekot tādā bērnišķīga naivuma līmenī - ne tu īsti vari releitot, ne arī kaut kur zemapziņā vērtē viņu hotness. Tas ir kā skatīties stāstu par lapsas un eža piedzīvojumiem burvju mežā. Varbūt arī tas burvju meža elements palīdz, jo arī vide most of the time man ir diezgan sveša. Ne vienmēr to pašu var teikt par sieviešu personāžiem, jo tur kaut kur fonā ieslēdzas kaut kāds cits process, ko laikam tā vienkārši nevar nemaz izslēgt. Visbiežāk tas ir džadžmets par kaut kādām rīcībām, vai jautājums - why do you like this looser? Un spriežot pēc "hot celebrities" naratīva, es domāju, tā ir gana izplatīta parādība. Visi tie SNL ko reizēm nākas skatīties pārtinot uz priekšu, jo tad kad to vada kāds hot celebrity bez personības, astoņdesmit procenti skeču ir par viņu hotness, and how long are you going to milk this cow? It has no milk left.

Runājot par Bonding centrālo fokusu (so far), esmu dzirdējis kritiku par to, kā seriālā tiek atainots kink play. Mans pretarguments - un kurai fikcijai, īpaši jau seriāliem, nevar pārmest to pašu? Paralēli skatoties "We Are Lady Parts" (seriāls par sieviešu panku grupu), es nevarētu teikt, ka mēs iegūstam pareizu priekšstatu par pagrīdes mūzikas grupas ikdienu. Īpaši jau komēdiju žanra primārā misija ir izklaidēt, nevedod mūs pārāk sarežģītās vietās. Un tomēr Bonding, manuprāt, visu laiku vedina uz domu, ka kinks ir kauna produkts. Neesmu drošs, vai tam ir potenciāls atbrīvot no kauna. Nevertheless, we don't kinkshame. Bet sekss vispār ir diezgan mītiem apvīta tēma, līdzīgi kā narkotikas, un mēs tikai sākam kaut ko no tā saprast. Man šķiet, ka labākā cerība uz kaut kādu objektīvu bildi ir dokumentālās filmas ar pieaicinātiem ekspertiem, vai arī pašam dodoties pie kāda seksa terapeita. Cilvēki par seksu praktiski nerunā, un ja runā, tad tā ir kaut kāda performance, nevis saruna no ievainojamības pozīcijām. Savukārt māksla mums sniedz vai nu fetišizētu skatījumu, vai arī karikatūru. "Sex education" pirmā sērija ar bulijiem, kas gaitenī atņem naudu, ko vien ir vērts. Uz tā fona, starp citu, "Big Mouth" ir diezgan bērnišķīgs, bet nav slikts multeņu seriāls. Kaut kad nesen, pieminot "Big Mouth", cilvēks uzreiz pieminēja Shame Wizard performanci, kas neapšaubāmi ir lieliska. Es kādreiz nesapratu kauna milzīgo ietekmi uz cilvēkiem, bet tas laikam tāpēc, ka man pašam kauns nav pārāk nozīmīga manas personības sastāvdaļa. Ir visādas citas, bet tā kā es bērnībā pārāk aktīvi netiku socializēts, un augu kā nezāle, kauns nav pārāk spēcīgi ietekmējis manu attīstību. Maybe it's a reason why I am so vanilla.

Vakar pārmaiņas pēc noskatījāmies "The Unbearable Weight of Massive Talent". Domāju, ka gandrīz visi ir redzējuši gifu ar Keidžu un Paskālu mašīnā. Jāsaka, ka skābes bits bija ļoti izklaidējošs.

Runājot par problemātiskiem vīriešiem, skatos, ka Bizē būs Tontegodes filmas pirmizrāde. We are just going with it?