Īsumā par "the way Nolan intended". Cik es saprotu, tuvākā vieta, kur izbaudīt IMAX uz 70 mm filmas, ir Helsinki. Vienīgā vieta Latvijā, kur skatīties filmas IMAX 4K digitālajā versijā ir Apollo. Vai tas ir svarīgi? Es īsti nezinu. Nez vai visi, bet domāju, ka vairums Foruma zālēs ir 4K projektori, un gan jau ka mazāk par 2K nav neviens.

Bija zināma loģika tanī, kāpēc Sinners (un arī citas filmas) izmantoja IMAX atsevišķiem kadriem. Šķiet, ka Nolans gribēja īpaši izcelties. Vai mēs tagad iesoļosim jaunā analogā kino ērā? Domāju, ka nē, jo digitālais post production nekur nepazudīs. Bet IMAX kā buzzword mārketinga materiālos varētu sākt konkurēt ar AI. Tādā ziņā drošvien ir labi saprast, par ko mēs katrā konkrētā gadījumā tieši runājam, nevis ļaujam aizpildīt vietu starp rindām ar fantāzijām un interpretācijām.

Starp citu, kaut kad relatīvi nesen tika izlaista remāsterētā "Pink Floyd: Live at Pompeii" filma un plate. Pie plates tiku, bet uz filmu neaizgāju. Bet piefiksēju, ka filmu reklamēja kā remāsterētu priekš IMAX. Diezgan droši, ka tur ir uzlabojumi salīdzinot ar iepriekš torentos un diskos dabūjamām versijām, bet skaidrs, ka septiņdesmitos gados filmētais materiāls nav filmēts uz 65 mm filmas, tāpēc godīgāks nosaukums būtu 4K. But hey, that's just my opinion.

Ja nebūtu sākušās kino lomkas, es nebūtu gājis uz šo vasaras blokbāsteri, bet laikam nevar aiziet uz šo IMAX šedevru (jāteic gan parastā kvalitātē), un neko par to neuzrakstīt. Un zin kā, bija tīri ok. Kaut kur lasīju, kas varētu būt arī iemesls tam, ka tomēr saņēmos aiziet, ka tur varēja ielasīt gan pretkara motīvus, gan citas lietas. Īsti nezinu, cik tuvu tas bija Homēram, bet man patika sirēnu dziesmu apraksts. Un, protams, klasiskais stāsts par to, cik burtiski cilvēki uztvēra dievu klātesamību. Šobrīd izkausās smieklīgi, ka vētras un zibeņi būtu kaut kādu maģisku būtņu darbības rezultāts, un tomēr mēs (kolektīvi) joprojām nespējam saprast vai pieņemt savu rīcību sekas, kas izpaužas neparedzētās dabas stihijās, un uztveram to kā kaut kādu augstāku spēku lēmumus, ko mēs nevaram kontrolēt, bet tikai cerēt uz viņu žēlastību.

Tiem, kuriem ir pieejama Nebula, tur ir vai būs doķeņu sērija par narenēm, un pirmā viena epizode ir par LSD. Un lai gan doķeņu par LSD netrūkst, šinī ir diezgan daudz par mūziku un LSD ietekmi uz to, kas ir mazliet atšķirīgs skatījums uz tēmu no tā, kas dominē publiskajā telpā šobrīd. Nav tā, ka es pilnīgi neko nezinu par psihodēlisko roku un tā laika mūziku, bet es esmu mazliet uncultured swine, un neko vairāk kā "maggot brain" un "lucy in the sky" nosaukt tā īsti nevarētu. Nu lūk, šis ir diezgan neslikts crash course.

Piemēram, es no skolas laikiem atceros cilvēkus, kas fano par OG Pink Floyd ar Syd Barrett. Un lai gan deviņdesmito bērniem nav sveša sex drugs and rock'n'roll glorificēšana, un daudzi no melomāniem jau studiju laikos bija švītiņi, kas ciena viskiju un cigārus, kopumā viņi bija un ir diezgan taisni zīmuļi. Esmu drošs, ka viņiem līdz pat šai dienai ir kaut kāds jocīgs priekšstats, ka Syd Barrett bija sikc shit, bet īsti nav līdz galam nojausmas, ko un kāpēc. Vēl es neko daudz nezinu par Beach Boys, un man viņi ir asociējušies ar balto amerikas vidusslāni. Izrādās, tur arī ir ko parakt. Lai vai kā, man šis viss šķiet interesanti. Varbūt kādreiz es Melomanjakos būšu noderīgs, kad būs jāatpazīst veci onkuļi no sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem. Pirmdien viktorīnas abas atbildes mani pārsteidza.

https://nebula.tv/polyphonic/drugs

https://www.youtube.com/watch?v=NaW-gbVj2iE

Savdabīgi, ka viens no spēcīgākajiem argumentiem neiet uz filmu, ir publika, kura ies skatītie uz Zendaya (lai kas arī viņa nebūtu) un Patisonu. Un tā nav mana spekulācija, tā ir reāla atsauksme pie filma. Ir jau vēl Bize, bet es gan neteiktu, ka tā ir pasargāta no īpašiem skatītājiem. Vajag nopirkt ekrānu priekš tā jaunā projektora, un biezākus aizkarus.

Jāsaka, ka es tā īsti nebiju gatavs Hamnet. But I'm glad I did.

Starp citu, Goslings kosmosā ir diezgan ok. Es teiktu, ka mazliet labāks kā Mets Deimonds kosmosā. No visiem Holivudas feel good elementiem filma nespēja atbrīvoties, toties neiekāpa dažās klišejās, lai gan dažām pietuvojās ļoti tuvu.

One Battle After Another man lika aizdomāties, ko no dzīves vēl sagaida pusmūža vīrieši? Šī gan tiešām ir paaudzes un ģendera specifiska lieta. Neejot abstrakcijās, kāda dzīvei vispār ir jēga, ar jauniem vīriešiem daudz maz viss ir skaidrs. Vecākiem vīriešiem atliek vien dusmoties un nepieņemt realitāti, ka viņu izpratni par pasaules kārtību nevienam tā īsti nevajag.

Lai vai kā, šī filma mani nekaitināja tā, kā to darīja pingponga filma, bet kopumā stāsts mani garlaikoja. Varbūt mazliet kičīgāks, bet atkal jau saturs par to, cik briesmīgā stāvoklī ir pasaule, pie tam specifiski Amerika. Ir pilnīgi ok, ka Oskarus un Berlīnes lāčus dod filmām, kas ir specifiski aktuālas konkrētajai kultūrtelpai, bet man reāli kaitina, ka vēl joprojām Oskariem piedēvē kaut kādu augstāku māksliniecisku statusu. I mean, tas pats Straumes haips man rada sajūtu, ka Berlīnes mūris sabruka aizvakar, un mēs visi teju kā uzzinājām par rietumu popkultūru. To, ka Straume patīk kritiķiem, es jau sapratu pēc pirmajām balviņām, un Oskaru nedabūšana šo filmu nepadarītu par mazāk vērtīgu.

Bet visas labās lietas, ko interneti stāstīja par One Battle After Another, ir valīdas. Vizuāli - hands down. Aktierspēle - mani var kaitināt Di Kaprio kā cilvēks, bet es gandrīz aizmirsu, cik labs viņš ir kā aktieris. Ne viņš viens, protams. Viss tas komiskais elements - es nez. Tiešām Holivudai ir grūti runāt par smagām tēmām bez vieglas ironijas un absurda? Kaut kāds leftist Tarantino.

Pamanīju, ka Bugonijai pārmet oriģinalitātes trūkumu. Vēl šo to, bet arī oriģinalitātes trūkumu. Jāsaka, ka es īsti nedalu šo viedokli, kamēr tas nav brutāls plaģiātisms, un man nav informācijas, ka šis būtu tāds gadījums. Filma tomēr ir kaut kas vairāk par vienu ideju. Zināt es, protams, nevaru, bet es mazliet šaubos, ka es būtu ļoti nogarlaikots, skatoties Bugoniju, ja es būtu redzējis korejiešu filmu. Nedomāju, ka es esmu liels zaudētājs arī no tā, ka es esmu redzējis tikai Reservoir Dogs. Pie tam Lantims, atšķirībā no tā laika Tarantino, nav nekāds uzlecošais saulesstariņš, un ja viņam ir šķitis, ka šobrīd ir laiks uzfilmēt Bugoniju - so be it.

Bet kopumā man patika Bugonija. Es nezinu, kuru Lantima filmu es liktu uz pjedestāla augstākā pakāpiena, bet šī bija ļoti ok. Iespējams pie vainas ir mana šī brīža sajūta par pasauli. Man tīri labi patika trīs (vai varbūt četru) pasaules spēku attēlojums individuālos personāžos, iespējams visvairāk no visiem par dzīvi apjukušais Dons, kurš, protams, neteiks nē, kad viņam piedāvā brīvību, pat ja viņš nav spējīgs reflektēt par to, kas vispār ir brīvība kā tāda, un kas tieši viņam būtu brīvība. Bet visvairāk man patika filmas pašas beigas. Ja ir vēlēšanās, arī tām var piesieties par banalitāti un oriģinalitātes trūkumu, bet tieši tas, kā tas tika attēlots, man likās diezgan kruta. Tās beigas bija kā The Phoenician Scheme horeogrāfija filma sākumā. Loved it.

Parasti par savām sliktajām filmu pieredzēm es nerakstu, bet ja filma ir nominēta Oskariem gada labāko filmu kategorijā, domāju, ka tai nekaitēs daži skarbi vārdi no random džeka, kuru tuvākie cilvēki reizēm dēvē par snobu. Un es nepiekasos kaut kādām tehniskajām nominācijām, manis pēc var runāt par lielisku aktiera darbu, inovatīvi trīcošu kameru, vai izteiksmīgākajām pumpām uz galvenā varoņa sejas, bet par ko bija šis gandrīz trīs stundas garais lieliskā Mārtija stāsts? Džons Stjuarts kāreiz šonedēļ veldzējās atmiņās par to, cik "patīkama" vieta bija Ņujorka viņa jaunībā, un ja mums šobrīd pietrūka sliktu priekšstatu par Ameriku no ziņām, tad šī filma lieliski mēģināja pastāstīt, ka Amerika varbūt tāda ir bijusi vienmēr. Uzreiz pēc filmas es noskatījos Stjuarta kolēģa sižetu par Melānijas doķenes pirmizrādi, un pirmizrādes viesi apstiprināja visus stereotipus, ko par viņiem bija iespējams iedomāties.

Bet runājot par aroda prasmēm, varbūt Šalamejs ir labs aktieris, bet es viņu esmu redzējis Dune pirmajā daļā, vienā SNL epizodē, un šinī šedevrā, un tagad šis būs mans priekšstats par viņu kā par aktieri, ja vien apvārsnī neparādīsies kaut kas, kas šo priekšstatu mainīs. Piedāvājums līdz šim nav bijis tāds, ka es skrietu pirkt kino biļetes. Varbūt Džonijs Deps ir sūdabrālis, bet viņš, piemēram, līdz pat pirātiem savu jaunā aktiera tēlu veidoja piedaloties projektos, kas varbūt reizēm bija jocīgi, bet ne klaji sūdīgi. Un jāsaka, ka arī pirāti lielākajā daļā bija gana izklaidējoši. Kas vēl mums ir ar savdabīgu bagāžu? Keidžs?

( daži filmas spoileri )

Lai vai kā, kopumā es esmu dusmīgs par to, ka es apklusināju savu intuīciju, noticēju Leterboksa četrām zvaigznēm un Oskaru nominācijai, un pakāsu savu single kino vakaru šādam mēslam. Dažas filmas es neizvēlējos, jo varētu tās mēģināt skatīties kopā, bet arī tad es varēju saīsināt savu darba dienu, un aiziet vienkārši uz Džārmušu, pat ja viņš nav lielisks. Man jau tā ar visiem treniņiem un plānu saskaņošanu laika filmām ir mazāk, kā man gribētos, un kino industrijas vilciens traucas uz priekšu ar nenormālu ātrumu. Un nav arī tā, ka visas festivālu pieredzes un obligātās latviešu filmas ir lieliskas, bet ar visu to tās neatstāj tik ļoti lielu pakāsta laika sajūtu. Man šķiet, ka uz Oskara nominācijām es turpmāk skatīšos ne tikai ar aizdomām, bet nu jau ar nicinājumu.

Pēc astoņu filmu noskatīšanās, mans otrs favorīts ir Malagas Iela. Es laikam viņu ieskaitītu pie feel good filmām. Katrā ziņā uz visu ciešanu fona, šī bija par dzīvesprieku un radošumu dzīves problēmu risināšanā. Kas, protams, neizslēdz arī bēdīgas lietas dzīvē. Vēl tur bija dažas lietas, ko es neatceros filmās redzējis, bet iztiksim bez spoileriem.

Lai vai kā, ja tāda iespēja rodas, iesaku. Reti cilvēcīga filma, un mani šādi var aizķert reizi dažos gados.